latvijasradio.lsm.lv - RSS

Marts vienmēr būs Aspazijas mēnesis, jo šajā mēnesī svinama viņas dzimšanas diena. Vai Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā,  Kastaņjolā vai kādā dzejas grāmatā. Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...", uzjundījot arī jautājumu, ko nozīmē mūsdienu rakstniekam būt kādam citam jaunā tekstā.

Inga Ābele apjomīgo romānu audusi kā audeklu tiešā un metaforiskā nozīmē – caur audekliem, valodu un dažādām balsīm.

Radio mazajā lasītavā saruna ar rakstnieci Ingu Ābeli un fragmenti no romāna "Mīlamā" – par to, kā Aspazija vienā vakarā kļuva slavena, par Jelgavu, Doru un arī "neciešamo tantiņu".

Ingas Ābeles romānu "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" izdevusi "Dienas Grāmata".

Raidījumu atbalsta:

Šogad skaistu jubileju svin pūtēju orķestris "Ugāle". Jau 55 gadus tas vieno dažādu paaudžu mūziķus un priecē klausītājus gan Ugālē, gan citviet Latvijā un ārzemēs.

Jubilejas koncertā Ugāles tautas namā "Gaisma" 28. februārī orķestris atskatījās uz paveikto un kopā piedzīvoto, bet pirms koncerta Evelīna Plostniece tikās ar orķestra galveno diriģenti Lauru Matvejevu un diviem orķestra mūziķiem – Ingu Andru Leiguti un Uldi Grundmani, lai sarunātos par kolektīva vēsturi, jubilejas koncertu "Mans ceļš pūtēju orķestrī "Ugāle"", kā arī pieredzi un sajūtām, muzicējot šajā orķestrī.

Bet Marta Liepiņa tikās ar diriģentiem Āriju Ādamsonu un Āriju Šķepastu, lai uzzinātu par koncerta "Daudz laimes!" ideju, ko jauktais koris "Sēja" gatavo  21. martā Sējas kultūras namā. Šajā koncertā tiks atzīmētas divas – Imanta Kalniņa 85. gadskārta un Ārija Šķepasta 65. jubileja, kad labi zināmās un iemīļotās Kalniņa melodijas no kinofilmām, teātra izrādēm un animācijas filmām skanēs vēl nedzirdētos Ārija Šķepasta veidotos aranžējumos. Savus un arī pārējo koristu viedokļus apkopojusi dziedātāja Paula Zante. Sarunā –gan par brīvību un kora domāšanu, noskaņu un tēlainību, gan atvadīšanos no trakulīgās jaunības.

Raidījuma producente – Inta Pīrāga.

Ar Gerdu runājam par to, kāpēc jālieto izsaukuma zīmes, kā arī par lasīšanu ar aizvērtām acīm. Lasām Krisa Sandersa "Notici sev!" ("Latvijas Mediji") un Lorensa Šimela "Kā man veicas!" ("Liels un mazs").

Pagājušā gada beigās apgāds "Aminori" laida klajā igauņu mākslinieka, komiksu meistara, ilustrētāja un grafiskā dizainera Jonasa Sildres (Joonas Sildre, 1980) grafisko romānu par Arvo Pertu. Tā nosaukums – "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai".

Pagājušā gada 30. novembrī "Klasika" tikās ar grāmatas latviskotāju Maimu Grīnbergu, kura teica, ka viņai ir ilgas attiecības ar Perta mūziku: "Viņš mani ir pavadījis nemitīgi." Jau tobrīd Maima solīja, ka kaut kad agrā pavasarī Jonass Sildre ieradīsies Latvijā, un patiešām tā arī notika – Igaunijas vēstniecība sarīkoja nelielu koncertu un tikšanos ar Jonasu, un nākamajā dienā mums bija iespēja uzdot Jonasam Sildrem dažus jautājumus.

Jāatzīmē, ka Jonass pats veidojis maketu un salikumu latviešu izdevumam.

Viņa grāmata "Starp divām skaņām" jau tulkota angliski, čehiski, lietuviski, somiski, ungāriski, vāciski, korejiski, spāniski un zviedriski. Saņēmusi arī vairākus apbalvojumus, un nu jau vairākus mēnešus tā ir nodota latviešu lasītāja rīcībā.

Raidījumā Pieturvietas dodamies uz Alūksnes novada Ziemeru pagastu, kur bērnu balsīs skan dziesmas malēniešu izloksnē, bet senajā kungu namā var ienirt kā bezgalīgā teatrālā karnevālā. Viesojamies muižā, kur režisore Dita Balčus ar ģimeni ir radījusi unikālu kultūrtelpu. Tur uzzinām, kā muižas mūri palīdz dzimt jaunām mākslas idejām. Savukārt pamatskolā klausāmies kā folkloras kopa "Drīveldreķi" tās vadītāja Inga Ārste caur dziesmām, rotaļām un malēniešu izloksni saglabā savas saknes.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Mairitas Ķildas Tukuma novada Jaunpils pagasta zemieku saimnniecībā "Zvirgzdiņi". Mairita kopā ar vīru Uldi turpina savu vecāku iesākto - jau 22 gadus nodarbojas ar piena lopkopību un audzē gaļas liellopus. Vecākā meita mazpulkos audzēja trušus, tagad to turpina Mairita, viņa arī tur vistas. Viņi izsolē nopirkuši bijušās kolhoza cūku fermas. Liels trieciens zemnieku saimniecībai bija 2023. gada 7. augusts. Tad pāri Strutelei gāja vētra un 13 minūtēs vējš norāva jumtus fermām. Tomēr saimnieki nolēma darbu turpināt. Tagad jāizšķiras - vai turpināt slaukt 16 govis vai domāt par tūrisma attīstību.

"Zvirgzdiņu" saimniecībā ir 25 ha zemes un 5 hektārus nomā, viņi un audzē 16 govis, 14 gaļas liellopus, 50 vistas un 200 trušus. Darbodamās mazpulkos, trušus sāka audzēt Mairitas vecākā meita Elīna, tagad ar tīršķirnes trušu audzēšanu nodarbojas Mairita un ar trušiem veiksmīgi piedalās arī sacensībās.

Tā kā trušu izstādes bieži vien notiek kopā ar putnu izstādēm, Mairita nopirkusi arī šķirnes vistas.

Raidījuma "Mākslas vingrošana" fokusā – Latvijas jaunākā tradīcija vizuālajā mākslā: Latvijas Mākslas gada balva.

Studijā viesojas balvas radošā producente Kitija Vasiļjeva, mākslas zinātniece un žūrijas locekle Aiga Dzalbe, kā arī mākslinieks Krišs Salmanis – pats reiz Purvīša balvas laureāts, bet šoreiz arī balvas dizaina autors.

Raidījumā tiek apskatīts, kāpēc Latvijā radusies nepieciešamība pēc jaunas mākslas balvas, kā top nominantu saraksti un kādus izaicinājumus sagādā mēģinājums aptvert visu Latvijas daudzveidīgo mākslas dzīvi – no Rīgas galerijām līdz jauniešu iniciatīvām reģionos.   

Vai balvas izvēles process spēj būt iekļaujošs, vai tomēr vienmēr kāds paliek ārpus uzmanības loka? Kā žūrija tiek galā ar neizbēgamajām pretrunām un ģeogrāfiskajām barjerām?                                                       

Sarunā skan arī domas par mākslas sacensības jēgu, balvu ietekmi uz māksliniekiem un to, kā balvas pasniegšana pārtop par veselu Mākslas nedēļu Valmierā.

Vēl arī par to, kāpēc balva nav tikai sacensība, bet arī nozīmīgs nozares notikumu kartējums; kas ir šīgada nominanti un kāpēc Latvijas mākslas vide, lai cik fragmentēta, tomēr ir dzīvīga un pārsteigumiem pilna.

Pārraides producente – Inga Saksone.

Mums visiem vajag vairāk iecietības, pacietības, iedziļināšanās, un tad mēs varēsim izdarīt vairāk – saka izglītības eksperte Mārīte Seile. Kāpēc laukos jāpaliek mazajām skoliņām un ar kādām emocijām aizgāja no ministres amata, kā sadzīvot ar mākslīgo intelektu un kāpēc joprojām risina klasiskās matemātikas uzdevumus – saruna ar Mārīti Seili Laikmeta krustpunktā.

Augstākais matemātiskais grāds specialitātē. Modernā elementārā matemātika. Ilgstoši atbalsta meklējumi skolotājiem. Derībās zaudēta šampanieša kaste, kļūstot par izglītības un zinātnes ministri Laimdotas Straujumas otrās valdības laikā. Jauni mērķi, šobrīd vadot Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļu. Laikmeta krustpunktā Mārīte Seile.

Iesākumā daži aktuāli jautājumi. Teju visu profesionālo dzīvi jūs esat bijusi saistīta ar izglītību, bijāt arī nozares ministre. Kā šajā laikā jūs vērtējat dzīvi, notiekošo. Par ko šobrīd domājat?

Mārīte Seile: Es domāju, ka joprojām mana galvenā profesionālās dzīves sastāvdaļa ir izglītība. Un, ja man jautātu, vai es saprotu labāk, kā būtu jābūvē izglītības sistēma, es teiktu, ka nē. Man liekas, ka dzīve ir kļuvusi daudz sarežģītāka, daudz sadrumstalotāka, daudz dinamiskāka. Faktiski šīs ir tēmas, kas mani visvairāk nodarbina, domājot par skolu tīkla nākotni, jo šobrīd mēs skaidri redzam, ka arvien vairāk pieaug bērnu skaits, kas mācās privātās skolās, kas mācās tālmācībā. Sabiedrībā vairs nav viennozīmīgi skaidras atbildes, ko nozīmē mācīties un kas ir labākais bērnam. Tajā ir gan pozitīvas iespējas, gan neapšaubāmi ir arī riski.

Vai to ir veicinājusi mūsu iespēja izvēlēties un pašiem kaut ko organizēt? Ir plašāks klāsts, kur bērnus sūtīt mācīties, vai cilvēku sajūta, ka viņi visu paši zina labāk?

Mārītē Seile: Vēl turpinot iepriekšējo, tā ir tā daļa, kas ir mainījusies. Tajā pašā laikā, arī domājot par šo interviju, es pašķirstīju laikrakstu "Vēstis Skolai", ko mēs Skolu atbalsta centrā izdevām kopš 1998. līdz 2002. gadam. Tēmas ir precīzi tādas pašas, par kādām mēs runājam šobrīd izglītības sistēmā. Ir mainījušies uzvārdi, ir mainījušies skaitļi, bet visas tās pašas tēmas - skolu tīkls, atalgojums, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām ir nemainīgas. Mēs varētu tagad lasīt to avīzi, un mēs pat nesaprastu. Un par šo es gribēju arī paturpināt tajā nozīmē, ka, no vienas puses, daudz kas ir mainījies, bet pamatlietas mēs tāpat neesam iemācījušies atrisināt. Un šis ir tas milzu izaicinājums.

Varbūt laiks mūs dzen ļoti strauji uz priekšu un mēs nespējam piemēroties jaunajam laikam? Vai tomēr tas pamats, kā jūs sakāt, ir neizkustināms?

Mārīte Seile: Pieņemu, ka abu lietu kombinācijā. Domājot par bērnu izglītību - bērns sāk mācīties pirmajā klasē, viņš pabeidz vidusskolu, kas ir pats pamatiņš, pēc 12 gadiem. Tas ir milzīgs laika periods, kur vajadzētu būt garantētai pēctecībai. Vajadzētu būt ļoti skaidram, kāpēc es pirmajā klasē mācos to, ko mācos, kā tas saistīsies ar otro, trešo, 12.klasi. Bet realitātē mēs zinām, ka 12 gados var mainīties valdības, nevis var mainīties, bet mainīsies; mainīsies neskaitāmi izglītības ministri, mainīsies situācija. Bet, protams, ka pēdējos gados mūs papildus ļoti dzen gan straujā tehnoloģiju attīstība, šobrīd mākslīgā intelekta ienākšana… Mākslīgais intelekts nav jauns koncepts, bet mākslīgais intelekts plaši pieejams plašām cilvēku masām ir jauna lieta, kas atkal ienes gan iespējas, gan dinamiku, bet ienes arī milzīgi daudz riskus. Un papildus, protams, cilvēku mobilitāte. Cilvēki daudz vairāk ceļo, iegūst daudz lielākas pieredzes, pieejama ļoti atšķirīga informācija, iespēja katram veidot savu informācijas burbuli. Sabiedrības dinamika ir kļuvusi ļoti sarežģīta.

(..)

Jūs varat nosaukt vienu kritēriju izglītības jomā pēc jūsu izvēles, kurš ir mainīts neskaitāmas reizes, kas varbūt arī ir radījis to milzīgo sajukumu.

Mārīte Seile: Mums visu laiku mainās kritēriji un redzējums par skolu tīkla attīstību. Es domāju, ka šī ir ārkārtīgi nopietna tēma. Mums nav izdevies gadu gaitā tomēr apsēsties pie viena galda visai valdībai pēc būtības, tai skaitā tiem, kas atbild par satiksmi, tiem, kas atbild par ekonomikas attīstību, un pašiem sev atbildēt, ko mēs vēlamies no Latvijas reģioniem. Es domāju, ka šis jautājums nav atbildēts. Ja mēs vēlamies, lai Latvijas reģioni neizmirst, ja mēs nevēlamies tikai dažas industriāli attīstītas salas, ap kurām koncentrējas Latvijas iedzīvotāji, tad uz to ir jāstrādā ne tikai no izglītības perspektīvas, kā tas bieži notiek, bet tur ir jārada arī darbavietas. Šo es redzu kā absolūti kritisku tēmu. Vai arī tad godīgi jāpasaka – mums laukos paliks lielie zemnieki, kas nebūs daudz. Pārējiem ir jāsaprot, ka perspektīvas nebūs, jāpārvirzās uz punktiem A, B, C, D. Un šo neviens godīgi nekad nav pateicis. Un arī es vēroju gan tad, kad biju ministre pirms 10 gadiem, gan pirms tam, lasot kolēģu intervijas, gan tagad raugoties, joprojām nav ministrijas apsēdušās pie viena galda un pateikušas – skolu tīkls nav tikai par izglītības sistēmu.

(..)

Joprojām domāju, ka mazajiem bērniem skoliņai ir jābūt pēc iespējas tuvu pie mājas. Tā ir sākumskola, iespējams, līdz septītajai klasei. Ir iespējams mazajās klasītēs nodrošināt mazu skolu ar mazu skolotāju skaitu. Sākumskolas posmā nav nepieciešama tik dziļi detalizēta izpratne par kādu mācību jomu, lai pāris cilvēki nevarētu kvalitatīvi nodrošināt mācību procesu.

Kā ar tiem argumentiem, ka tad bērnam neveidojas piederības sajūta lielākai klasei, viņam nav lielāka konkurence, skolotājiem nespēj nodrošināt nepieciešamās slodzes nepieciešamas?

Mārīte Seile: Slodzes risinām ar mazāku skolotāju skaitu. 

Mazam bērnam ir ļoti svarīgi dot iespēju pakāpeniski pierast pie lielāka bērnu skaita, pie jaunām zināšanām, pie jaunām pieredzēm. Bet mazam bērnam ir svarīgi justies droši, stabili, prognozējami. 

Šī ir viena tēze, ko es droši vien esmu atkārtojusi. Ir jautājums, kas ir pieaugušais istabā? Mēs, pieaugušie, tik bieži sarunās ar bērniem kļūstam par kaut kādiem nelīdzsvarotiem pusaudžiem, aizmirstot, ka mums pretī sēž bērns. Viņš šajā pasaulē bija sešus, septiņus, desmit gadus, un tad tas ar saviem vienalga 30, 40, 50, 60 [gadiem] uzvedos tā, it kā viņam būtu simts. Mēs esam pieaugušie, mums ir jāparūpējas par to bērnu. Viņš nav piedzimis ļauns, nejauks, neuzvedīgs kaitnieks. Mēs viņu tādu esam izaudzinājuši. Un šis ir tas, kas ļoti sāp, ka tu redzi, ka pieaugušais uzvedas kā nelīdzsvarots cilvēks. Man liekas, ka nav jāpārspīlē mazajiem bērniem nepieciešamība nekavējoties pēc milzīga stresainas vides un daudz cilvēkiem apkārt, jo tādā veidā viņš kļūst stiprāks. Viņš kļūst stiprāks, ja viņam ļaus paaugties, ja viņam ļaus iepazīt pasauli. 

Kad mēs pietuvojamies vidusskolai, tad tā gan ir cita tēma, kas arī nav vienkārša nekādā veidā, jo no vienas puses vidusskolā ir nepieciešami skolotāji ar ļoti specifiskām zināšanām. Protams, ka tev ir jāzina fizika, matemātika vai ķīmija, un pašam dziļi jāsaprot šis priekšmets, lai tu varētu bērniem paskaidrot. Bet tajā pašā laikā arī pasaulē nav pārāk daudz pētījumu, bet ir pētījumi par to, ja vidusskola atrodas vairāk nekā 30 minūšu brauciena attālumā no mājām, tad risks, ka skolēns nekad neaizies uz skolu vai izkritīs, tai skaitā sociāli ekonomisku iemeslu dēļ, arī pastāv. Bet mēs nevaram nodrošināt perfektu situāciju, bet ir svarīgi precīzi saprast, kas ir ieguvumi un riski.