latvijasradio.lsm.lv - RSS

Latvija un Čehija ir līdzīgi domājošas valstis, kuru kopīgajās ilgtermiņa interesēs ir mierīga un spēcīga Eiropa, tāpēc nedrīkst pieļaut, ka Krieviju atalgo, nevis soda par postošo agresiju Ukrainā. To šodien, 10. martā, tiekoties Rīgā, uzsvēra Čehijas prezidents Petrs Pavels un Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs. Pavels ir uzsācis divu dienu valsts vizīti Latvijā, kuras laikā paredzēts nostiprināt abu valstu jau tā ciešās attiecības. 

Orķestra pavadībā šodien Rīgas pilī ieradās Čehijas prezidents Petrs Pavels ar dzīvesbiedri Evu Pavlovu, kurus sagaidīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Sagaidītāju vidū bija arī citas mūsu valsts augstākās amatpersonas un valdības ministri.

Šī ir pirmā Čehijas prezidenta valsts vizīte Latvijā kopš 1996. gada, kad Rīgu apmeklēja prezidents Vāclavs Havels. Šodien vizītes ievadā notika abu valstu delegāciju sarunas, pēc kurām Latvijas un Čehijas prezidenti uzrunāja medijus.

Valsts prezidents Rinkēvičs uzsvēra, ka Latvijai un Čehijai jau gadu desmitiem ir izveidojusies laba sadarbība, jo īpaši drošības un aizsardzības jomā. „Es gribētu uzsvērt to, ka Latvija un Čehija ir tuvi sabiedrotie un ka mums ir kopīga izpratne gan par NATO jautājumiem, gan par Eiropas Savienības jautājumiem, gan par atbalstu Ukrainai. Es gribētu teikt arī īpašu paldies Čehijai par dalību NATO daudznacionālā brigādē. Čehija ir aktīvi iesaistījusies arī NATO vadītajās gaisa telpas patruļās Latvijā,” teica prezidents.

Arī Pavels sacīja, ka Čehija un Latvija ir labi sabiedrotie NATO un Eiropas Savienības ietvaros. „Mums ir arī kopīgas ilgtermiņa intereses un līdzīgs vērtējums par pašreiz aktuālajiem ģeopolitiskajiem jautājumiem, kas nozīmē, ka mēs domājam ļoti līdzīgi, un tas atvieglo vairāku problēmu, ar kurām mēs saskaramies, izvērtēšanu,” uzskata Čehijas prezidents.

Pavels īpaši izcēla Čehijas un Latvijas iedzīvotāju ikdienas kontaktus, piemēram, studentu apmaiņu un tiešos avioreisus starp abām valstīm, kas veicina tūrismu un biznesa sadarbību.

Latvijā viesojas Čehijas prezidents Petrs Pavels.

Atkal atcelta trīspusējā ASV, Ukrainas un Krievijas pārstāvju tikšanās par miera noregulējumu Ukrainā.

Premjere rosina sākt divas dienesta pārbaudes saistībā ar „Rail Baltica” dzelzceļa projektu.

Saeimas atbildīgā komisija atbalsta izmaiņas likumā, ka pašvaldībām jābūt tiesībām ierobežot trokšņošanu izklaides vietās nakts laikā.

Basketbolists Kristaps Porziņģis šorīt atkal izlaida Nacionālās basketbola asociācijas spēli, tomēr pats spēlētājs ir pārliecināts, ka veselības problēmas ir aiz muguras un viņš turpmāk atkal varēs spēlēt regulāri.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Māri Brantu par to, kā pētīt karu, par jaunajiem un vecajiem kariem, cēloņiem bruņotu konfliktu un karu pieaugumam pasaulē pēdējo 50 gadu laikā.

Pēc Upsalas universitātes apkopotajiem datiem par bruņotajiem militārajiem konfliktiem vai kariem pasaulē, tie pēdējo 50 gadu laikā ir ievērojami pieauguši. Tos izraisa gan vienas valstis pret citām, gan nevalstiski bruņoti grupējumi pret citiem, gan arī tie ir konflikti valstu iekšienē, pieaugot arī kopējam upuru skaitam. Upsalas universitātes kontaktu datu programma galvenokārt pēta 21. gadsimta sākuma konfliktus Tuvajos Austrumos. Ko šis konfliktu un kara pieauguma apjoms nozīmē? Kā šos datus izmantot var pētīt? Saruna ar sociologu Māri Brantu, kura interešu lokā ir arī kara socioloģija.

Ar ko nodarbojās kara socioloģija, un kas ir tie konteksti, kurus ir iespējams tajā ieraudzīt?

Māris Brants: Ar ko šī nozare nodarbojas? Es droši vien to dalītu divās lielās grupās. Vieni ir tie gadījumi, kad mēģina saprast lielās lietas. Tad tā būtībā ir kaut kāda konkrēta atsevišķu gadījumu analīze, mēģinājumi atrast tajā kaut kādas likumsakarības. Otrs ir tad, kad nonāk kādas konkrētas valsts interešu lokā. Tad tā būtībā ir  savas valsts militāro vai drošības dienestu apkalpošana. Par to mēs, protams, zinām stipri mazāk, tāpēc ka to neafišē. 

Ja mēs redzam, ka šī Upsalas universitātes konfliktu datu programmas apkopotā līkne patiešām ir ļoti augšupejoša pēdējo 50 gadu laikā - gan viena valsts uzbrūk citai arvien vairāk, gan arī bruņotu grupējumu uzbrukumi citiem bruņotiem grupējumiem arvien vairāk. Kas ir tas, ko ir iespējams identificēt kā cēlonību, kāpēc tas notiek? 

Māris Brants: Pirmais un galvenais iemesls, kas man nāk prātā, tās ir aukstā kara beigas. Tā ir situācija, kad vairs nav divi pretim stāvoši grupējumi, kuriem ir grūti nepievienoties. Jā, bija nepievienojušos valstu kustība, bet jebkurā gadījumā ir grūti viņiem nepievienoties, tātad pāreja uz mēģinājumu būvēt monopolāro pasauli, kura acīmredzot izgāžas. Šādā bezsaimnieka vidē, kad Padomju Savienība kā viens no tiem poliem ir pazudis, dažādas peles danco uz galda, kamēr nav runča. Ja pasaule nonāktu atkal pie kaut kāda skaidrāka pretnostatījuma, es domāju, ka vairāk būtu saspīlējumu un mazāk atklātu karu.

Kas bija tas, kas tevi piesaistīja tieši pētīt kara socioloģiju savulaik pēc Krimas okupācijas?

Māris Brants: Mana interese sākās jau 90. gados. Es nokļuvu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijā Bosnijā - Hercegovinā, tas bija 1997. gads. Tas man pavēra pilnīgi citu skatījumu uz lietām, jo tās bija pirmās pēckara vēlēšanas Bosnijā, attiecīgi pēc visām etniskajām tīrīšanām. Tās bija pašvaldību vēlēšanas, un tur bija jautājumi, par kuru pašvaldību kurš balsos, jo iepriekš kādā ciemā dzīvoja vieni, tagad - dzīvo citi. Šo perspektīvu, atgriežoties Latvijā, es lielā mērā atnesu līdzi, un tad es par to tēmu arī sāku interesēties. Bet šeit tas, protams, bija absolūti neatbilstoši tai konjunktūrai, kas Latvijā valdīja, jo pie mums tomēr skatījums bija stipri vairāk uz augšu, uz attīstību. Katrā ziņā ne jau karu kontekstā. Būtībā bija savākts materiāls, atradu pat vienu grāmatu par kara socioloģiju, Krievijā izdotu vēl pirms Putina laika, Jeļcina laikā viss kas iznāca. Gribēju piedāvāt tādu kursu Latvijas Universitātē. Kurss nesanāca, tāpēc ka acīmredzot neatbilda kopējai tendencei, kāda bija 2013.-2014. gadā. 

Kad Nacionālā enciklopēdija piedāvāja pieteikt kaut kādus rakstu tematus, sapratu, ka materiāli man ir, gribas pētīt, ārējās motivācijas nav. Tas sakrita vienlaikus ar Krimas okupāciju, bet tā ir sagadīšanās, ka tas sakrita tieši tajā brīdī. Pēc tam es par šo tēmu esmu ieinteresējies daudz. Cita lieta, vai tā vienmēr ir saucama par kara socioloģiju? Kaut kādā gadījumā tā droši vien ir kara vēsture. 

--

Māris Brants ir sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes datu analītiķis. Strādājis kā pasniedzējs Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Vidzemes augstskolā, lasījis lekcijas sociālā stratifikācijā un sociālajā gerantoloģijā. Daļa no pasniegtajiem priekšmetiem saistīti ar kvantitatīvajām pētījumu metodēm, kas saistās ar viņa darbu savulaik Latvijas Universitātē un Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtā. 

Māra Branta  pētījumu tēmas galvenokārt saistītas ar sociālo nevienlīdzību, iedzīvotāju migrāciju, darba tirgu un bezdarbu, iedzīvotāju dabisko un mehānisko kustību, sabiedrības veselību, informācijas tehnoloģijām, izglītību. Viņš arī viens no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu autoriem par tēmām, kas saistītas ar kara socioloģiju.

Kad parādījās ziņa, ka februāra vidū Jūrmalas slimnīcā dzemdībās mira sieviete, sekoja dažādi komentāri par notikušo - gan dziļas līdzjūtības apliecinājumi ģimenei, kuriem pievienojas arī Ģimenes studija, gan, piemēram, kādas mediķes komentārs - bet tas taču notika Pierīgas slimnīcā. Tāpēc raidījumā saruna par to, vai drošas dzemdības spēj nodrošināt visas dzemdību vietas Latvijā un vai vienmēr iespējams paredzēt, ka dzemdības noritēs bez sarežģījumiem?

Skaidro un analizē Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītāja, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas eksperte ginekoloģijā, arī Veselības ministrijas galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā Dace Rezeberga, Siguldas slimnīcas vecākā vecmāte Liene Drauga un Kuldīgas slimnīcas vecmāte Klinta Tāfelberga.

Ierakstā uzklausām trīs bērnu mammas pieredzi. Ģimene dzīvo Pierīgā, viens no bērniem ir dzimis Jūrmalas slimnīcā, otrs - Rīgas dzemdību namā, trešais - Siguldas slimnīcā.

Gadās, ka bērniņš nāk pasaulē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mašīnā. Stāsta NMPD Operatīvās vadības centra vadītāja vietnece Diāna Tkačenko.

Šobrīd dzemdības var notikt 17 dzemdību nodaļās Latvijas slimnīcās, un, ja paskatās Latvijas kartē, to izkārtojums ir loģisks, lai ceļš līdz dzemdību vietai grūtniecei nebūtu pārlieku garš, lai kur arī viņi dzīvotu. Tomēr jautājums, kas īpaši aktualizējas, sarūkot dzemdību skaitam visā Latvijā, vai visas ir topošajai mammai un bērnam, kuram jāpiedzimst, drošas?

Vai nākotnē varētu arī slēgt kādu dzemdību nodaļu kādā no reģionālajām slimnīcām, vērtē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.

Tirgi parasti reaģē uz satricinājumiem energoresursu ieguves reģionos, un tā tas notika brīdī, kad ASV un Izraēla uzbruka Irānai. Bet, kad Irāna ne tikai draudēja, bet patiešām ir bloķēja piegādes ceļus, situācija kļuva pavisam satraucoša. Degvielas uzpildes stacijās reakcija bija tūlītēja, bet kas notiks, ja karadarbība Tuvajos Austrumos ieilgs par spīti ASV prezidenta Donalda Trampa solītajam? Vai jāgatavojas kārtējai krīzei? Un vai tā būtu energokrīze vai cenu krīze? Par to diskutējam Krustpunktā.

Analizē Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, ekonomikas zinātņu doktors Jānis Priede, "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomes enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš.

Pēdējā laikā šķiet, ka globālā politika arvien vairāk ir saistīta ar konfliktiem un kariem. Dažādos pasaules reģionos notiek militāras sadursmes, starptautiskās attiecības kļūst saspringtākas, un lielvaru konkurence tikai pieaug. Kad šādi konflikti sākas, ļoti ātri redzam arī ekonomiskās sekas. Naftas cenas pieaug, pārtika kļūst dārgāka, piegādes ķēdes ir traucētas, un pēkšņi ikdienas preces no maizes līdz degvielai maksā vairāk nekā agrāk.

Tā esam pieraduši domāt par to, kā kari un ģeopolitiskā spriedze ietekmē ekonomiku un mūsu pirktspēju. Tomēr šīm attiecībām ir arī otra puse, par kuru runājam daudz retāk. Dažkārt konflikti nevis padara preces dārgākas, bet tieši preces, produkti vai resursi paši izraisa šīs konfliktu situācijas. Vēsture rāda, ka dažādas preces un dabas resursi bieži vien ir spēlējuši pārsteidzoši lielu lomu starptautiskajā politikā. Valstis ir cīnījušās, lai nodrošinātu piekļuvi šiem resursiem, aizsargātu to piegādes vai izmantotu tos kā spiediena instrumentu pret citām valstīm.

Dažkārt visietekmīgākie faktori starptautiskajā politikā nav armijas vai ideoloģijas. Tie ir resursi, bez kuriem sabiedrība nevar funkcionēt. Un brīdī, kad kāda prece kļūst pietiekami būtiska, kad ekonomikas un sabiedrības ir no tās atkarīgas, tā var pārvērsties no parastas ikdienas lietas par ģeopolitisku instrumentu. Šodien mēs runājam tieši par šo fenomenu – kā preces un resursi ir ietekmējuši ārpolitiku un starptautiskos konfliktus, dažkārt pat nepamanāmā veidā. Lai saprastu, cik liela vara var būt vienkāršai precei, ir vērts ieskatīties vēsturē.