latvijasradio.lsm.lv - RSS

Par ilustrāciju, kristīgo simboliku, arī par skaisto un tradicionālo vēsta Roberta Rūrāna jaunākā izstāde „Kastanis un Visums” mākslas muzejā "Zuzeum". Roberts Rūrāns ir ilustrators un mākslinieks, kura darbi tapuši sadarbībā ar nozīmīgiem pasūtītājiem visā pasaulē, vienlaikus top paša izstrādāti mākslas darbi ar daudzslāņainu saturu. Saistībā ar Roberta Rūrāna personālizstādi "Zuzeum" notika saruna „Mamis intervē Rūrānu. Rūrāns intervē Mami”. Aigars Mamis ir grafikas dizainers un uzņēmējs.

Venēcijas mākslas biennāles rīkotāji 4. martā izziņoja šā gada dalībvalstis, un to vidū ir arī Krievija.

Krievijas sāktais karš Ukrainā, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, ir arvien vairāk normalizējies Rietumvalstu apziņā, un Krievija to izmanto, lai rāptos atpakaļ starptautiskajā apritē caur dažādām it kā nepolitiskām platformām. To mēs labi redzam, piemēram, caur kinofestivāliem, īpaši spilgti – tikko olimpiādē un tagad arī paralimpiskajās spēlēs, un Venēcijas biennālē. Krievija lepni apgalvo, ka mēģinājumi atcelt Krievijas kultūru pēdējo četru gadu laikā nav bijuši sekmīgi.

Par to, kā un kādēļ mainījusies attieksme pret Krieviju starptautiskajā kultūras apritē un kā uz to reaģēt mums, domājot par Latvijas dalību 61. Venēcijas mākslas biennālē, kas sāksies jau pēc diviem mēnešiem, Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju, Latvijas paviljona Venēcijas biennālē komisāri Solvitu Kresi, vienu no Latvijas paviljona autoriem Rolandu Pēterkopu no modes dizaineru dueta „Mareunrol’s” un mākslinieku Krišu Salmani.

"Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs to nedarīsim vieni. Iet vieniem ārā un boikotēt Venēcijas biennāli ir pilnīgi bezjēdzīgs žests, to neviens nepamanīs, un tam vispār nav jēgas," norāda Solvita Krese. "Ja iet visas Eiropas valstis ārā no Venēcijas, protams, mēs solidāri ejam kopā. Vai, ja tas ir liels valstu skaits. Bet, ja tas tā nav, tad mēs zinām, ka māksla ir ļoti iedarbīgs ierocis, mēs protam ar to rīkoties.

Mūsu paviljonam ir ļoti politisks atspēriena punkts, un mēs tā vietā, lai izkāptu no spēles laukuma, paliksim un cīnīsimies, un cīnīsimies ar ļoti politiskiem mākslas līdzekļiem gan sava paviljona ietvaros, gan ārpus paviljona, gan arī piedaloties virknē daudzu citu akciju, kas jau tagad tiek sāktas plānot vēl cerot uz to brīdi, ka tomēr biennāles vadība salūzīs no šī spiediena caur visām vēstulēm, kas nāk no dažādiem ļoti augsta līmeņa sabiedrības slāņiem.

Tā kā mēs vēl skatāmies, kas tagad notiks. Bet, ja Krievija tomēr paliek, mēs ejam kauties."

Kopš 2022. gada, kad Krievija uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā, Krievija nav piedalījusies Venēcijas biennālē. Šobrīd ir ir mainījusies biennāles vadība, tās prezidents kopš 2024. gada ir ultralabēji noskaņots cilvēks. Domāju, ka tā ir visa šī notikuma atslēga, vērtē Solvita Krese.

"Mūsu sajūta šobrīd ir, ka mēs dodamies uz kara lauku, kultūras kara lauku, kur šis nacionālo paviljonu statuss ir vēl spilgtāk pastiprināts," norāda Rolands Pēterkops. "Karalauks ne tieši fiziskajā izteiksmē, bet intelektuālajā, šaha spēlē vai jebkādā spēlē, kas ļauj mums vai citiem komunicēt par šo tēmu. Ja līdz šim likās, ka Venēcija ir Venēcija, tagad tas ir divtik spogulis pret Eiropu, kādi mēs esam, un ar to ir iespēja kaut kā komunicēt. Tas ir arī izaicinājums, un tas varbūt pat ir vajadzīgs izaicinājums cerībā... Ir naivi cerēt, ka māksla var ļoti ietekmēt pasauli. Bet kā mēs zinām, kāpēc Krievija tik ļoti spēlē ar maigās varas elementiem, viņa var ietekmēt. Līdz ar to, gudri stratēģiski spēlējot šo spēli, ir arī jāturpina to darīt."

"Mūsu sajūta šobrīd ir, ka mēs dodamies uz kara lauku, kultūras kara lauku, kur šis nacionālo paviljonu statuss ir vēl spilgtāk pastiprināts," norāda Rolands Pēterkops. "Karalauks ne tieši fiziskajā izteiksmē, bet intelektuālajā, šaha spēlē vai jebkādā spēlē, kas ļauj mums vai citiem komunicēt par šo tēmu. Ja līdz šim likās, ka Venēcija ir Venēcija, tagad tas ir divtik spogulis pret Eiropu, kādi mēs esam, un ar to ir iespēja kaut kā komunicēt. Tas ir arī izaicinājums, un tas varbūt pat ir vajadzīgs izaicinājums cerībā... Ir naivi cerēt, ka māksla var ļoti ietekmēt pasauli. Bet kā mēs zinām, kāpēc Krievija tik ļoti spēlē ar maigās varas elementiem, viņa var ietekmēt. Līdz ar to, gudri stratēģiski spēlējot šo spēli, ir arī jāturpina to darīt."

Rīgas dome savā uzsaukumā bija aicinājusi Baltijas valstu paviljona māksliniekus un kuratorus Venēcijā vienoties kādā kopīgā simboliskā protesta akcijā. Vaicāts, kādu gribētu redzēt šo akciju, ja Latvija tomēr piedalās, Krišs Salmanis atzīst, kā "gribētu redzēt pievemtu Krievijas paviljonu, jo šobrīd man ir slikta dūša. Es gribētu, lai viņiem ir slikta dūša no tā, kādu spiedienu viņi jūt, ja viņi tiešām uzdrošinās tur kārpīties iekšā". 

Mākslinieks atklāj, ka ir iegādājies jau biļetes uz biennāli, pirmo reizi vēlējies turp doties kopā ar ģimeni un rādīt meitām mākslas biennāli, bet notiekošais raisa pārdomas, vai turp doties, maksāt par biļetēm un tā ļaut arī Krievijai pelnīt.

--

2026. gada 8. maijā Venēcijā tiks atklāts Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē. Nozīmīgajā mākslas notikumā Latvija šogad tiks pārstāvēta ar izstādi Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises, kurā būs skatāms starpdisciplinārā mākslinieku dueta MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) jaundarbs, kas tapis dialogā ar Nepieradinātās modes asamblejām (NMA) – alternatīvās modes dizainera Bruno Birmaņa aizsākto eksperimentālās modes, mākslas un performances notikumu, kas norisinājās Rīgā no 1990. līdz 1999. gadam.

Lielais ķīris ir viens no pavasara vēstnešiem. Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri – sabiedrisko un trokšņaino ūdens putnu.

"Lielie ķīri nelielā skaitā pārziemo arī pie mums Latvijā. Bet februāra beigās, marta sākumā atgriezos šie gājputni un ir sastopami, piemēram, Māras dīķī vai Rīgas kanālā, kur viņi vēlāk neligzdos. Pavasara laikā lielie ķīri ir arī Rīgā," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus. "Cilvēkiem lielā ķīra ķērkšana nešķiet ļoti muzikāla kā dziedātāju putnu dziedāšana, bet man vienmēr ķīru balsis saistās ar pavasari."

Lielie ķīri ēd gan atkritumus, gan zivtiņas, bet viņu barībā īpaša nozīme ir kukaiņiem, kurus viņi ķer arī lidojumā. Tāpēc lielos ķīrus ir interesanti barot.

Lai gan lielais ķīris joprojām ir parastākā no Latvijas kaijām, tas ir iekļauts arī Latvijas Sarkanajā grāmatā, jo viņu skaits ir ļoti samazinājies, kopš 1980. gada Latvijas lielo ķīru populācija ir samazinājusies apmēram par 69%. 

"Daļa no tā ir skaidrojama ar to, ka mēs paši esam uzmanīgāki resursu izlietojumā, jo daudz lielajiem ķīriem kādreiz palīdzēja zvejas atkritumi vai kažokzvēru fermu atkritumi. Tas, ka bija ļoti viegli pieejams un ķīru populācijas varēja augt. Bet ne tikai rūpīgāka atkritumu apsaimniekošana dara pāri lielajiem ķīriem. Arī invazīvās svešzemju sugas, teiksim Amerikas ūdele ar kaitē ķīrim un var apkost ķīru kolonijas," turpina Viesturs Ķerus. "Tā kā ķīri dzīvo ciešos bariņos, šī ir viena no sugām, kam reizēm arī ļoti kaitē putnu gripa. Putnu gripa uzliesmojums var izkaut veselu koloniju." 

Bībeles tulkojums latviešu valodā, pirmās skolas zemnieku bērniem, vairāki jaunvārdi un lērums citu panākumu, kurus var piedēvēt vācu mācītāja Ernsta Glika veikumam. Pārsteidzošā kārtā viņam līdz šim nav veltītas monogrāfijas, rakstu krājumi un biogrāfiski apcerējumi. Taad klajā nākusi Andra Pešeļa grāmata "Ernsts Gliks un latviešu Bībele", veltīta pirmajam latviešu Bībeles tulkotājam Ernstam Glikam. Kā Glika dzīves ceļš vijies caur Latviju; kā tapusi pirmā latviešu valodā izdotā Bībele un kādus Glika radītus vārdus vēl aizvien lietojam ikdienas latviešu valodā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar grāmatas autoru, mācītāju Andri Pešeli. Sazināmies ar Alūksnes pilsētas gidi un Ernsta Glika dzīvesstāsta pētnieci Ilonu Riekstiņu.

Spilgta personība Latvijas vēsturē ir arī Augusts Bīlenšteins, kuru šogad atminamies 200. gadadienā. Par viņa devumu latviešu folklorā stāsta literatūrzinātniece, valodniece Janīna Kursīte.

„Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo sapratni. Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni.”

Pieminot šo vārdu autoru Augustu Bīlenštenu 200. gadadienā, Dobeles novada muzejā 4. martā notika  zinātniskā konference, kurā  dažādu jomu eksperti analizēja šī vācbaltu mācītāja, etnogrāfa, folkloras pētnieka, sabiedriskā darbinieka devumu latviešu kultūrā.

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte ir pētījusi  Augusta Bīlenšteina devumu latviešu folklorā. Tātad  vācbaltietis,  dzimis Jelgavā, teju 40 gadus darba mūža pavadījis Dobelē, perfekti pārvaldījis latviešu valodu. Bērnībā viņa aukle ir bijusi latviete. Tagad tik varam spriest, cik tas ir bijis auklītes nopelns, cik paša neremdināmā interese par mūsu tautas vēsturisko un garīgo mantojumu.

--

Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri.

No 8. līdz 14. martam visā pasaulē, arī Latvijā, norisinas Pasaules glaukomas nedēļa.  Par slimības diagnosticēšanu un jaunākajām ārstēšanas metodēm interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Plašāk stāsta Austrumu slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas ārstes: asociētā profesore Kristīne Baumane un 

Glaukoma ir slimība, kas attīstās nemanāmi. Ārsti to dēvē par "kluso redzes zagli", tik cilvēks var kādā brīdī atklāt, ka ar vienu aci neredz.

Glaukomai ir dažādas formas, ir arī iedzimta glaukoma, kas ir reta parādība un to operē bērna pirmajā dzīvības gadā. 

Ir arī juvenīla glaukoma, kas ir gados jauniem cilvēkiem, bet visizplatītākā ir primāri atvērta kakta glaukoma, kas skar 4-5% iedzīvotāju, tas ir riska faktors vecākiem cilvēkiem. To visbiežāk konstatē vecumā pēc 65 gadiem. Īpaši uzmanīgiem ir jābūt tiem, kam dzimtā kādam ir glaukoma. Šī slimība - primāri atvērta kakta glaukoma - paliek arvien jaunāka.

Ārsti rekomendē pēc 45 gadu vecuma reizi divos gados veikt pārbaudi pie oftamologa, pēc 55 gadiem - reizi gadā.

Pavasarī, kad nokūst sniegs, nereti skarbus vārdus veltām kurmju rakumiem, bet, dzirdot stāstu par valodiski un arī vizuāli krāšņo eseju krājumu, kas mudina aizdomāties, kā saglabāt strauji izzūdošo dabas daudzveidību, mūsu sirdis atmaigst...

Ar izdevniecībā "Jānis Roze" klajā nākušo ievērojamās britu rakstnieces Katrīnas Randelas grāmatu "Zelta kurmis" iepazīstina grāmatas tulkotāja un izdevēja Renāte Punka. 

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone

Vai zini, kā radās ideja par mūziku kabatā — par to pašu pieredzi, ko šodien uztveram kā pašsaprotamu, klausoties mūziku austiņās pa ceļam uz darbu, tīrot māju vai sportojot?

Ir 1979. gads un mēs esam Tokijā. Apkārt ir troksnis.

Bet tad jūs uzliekat savas svaigi iegādātās, ultramodernās Sony Walkman austiņas, nospiežat kasešu atskaņotāja pogu un iegremdējaties skaņas pasaulē. Trokšņainā Tokija nekur nepazūd. Tā turpina ņirbēt acu priekšā, taču starp jums un apkārtējo pasauli ir izveidojusies neredzama robeža. Skaņas burbulis. Tas ļauj jums gan distancēties no vides, kurā atrodaties, gan pilnībā izbaudīt savu mīļākos skaņdarbus.

Šī pieredze kļuva iespējama, pateicoties mazai, pievilcīgai plastmasas kastītei — personīgajam mūzikas atskaņotājam "Walkman", ko japāņu elektronikas ražotājs Sony laida klajā 1979. gada 1. jūlijā.

Lai gan dažādas elektronikas ierīces jau kopš sešdesmitajiem gadiem kļuva arvien mazākas un mobilākas (piemēram, televizori virtuvei vai kompakti radio aparāti), mūzikas klausīšanās lielākoties joprojām bija kolektīva pieredze. Neatkarīgi no tā, vai mūzika skanēja viesistabā, darbavietā, koncertā vai diskotēkā, to pārsvarā baudīja kopā ar kādu.

"Walkman" tādējādi bija revolūcija. Skaņa, ko var ne tikai paņemt līdzi, bet pilnībā kontrolēt un baudīt lieliskā kompānijā — pašam ar sevi.

Nosaukums "Walkman" tulkojumā nozīmē "staigājošs cilvēks". Ražotājs to izvēlējās ne tikai, lai akcentētu jauno tehnoloģiju, bet arī lai nošķirtos no iepriekšējās paaudzes kasešu atskaņotājiem, ko "Sony" dēvēja par "Pressman". Tie bija masīvi, statiski un paredzēti sapulcēm vai žurnālistu ierakstiem.

"Walkman" bija kas gluži pretējs — viegls, kompakts un paredzēts ikvienam.

Jāatzīst gan, ka ne visi "Sony" pārstāvji sākumā bija droši par nosaukuma izvēli. Viņi baidījās, ka angļu valodas zinātāji to uztvers kā kļūdu, jo pareizā forma būtu "walking man".

Tika apsvērts arī nosaukums "Walky", taču beigu beigās diskusijas apstājās pie mums jau zināmā "Walkman". Un, ņemot vērā grandiozo ierīces popularitāti un plašo kopēšanu, kas sekoja, 1986. gadā vārds "Walkman" tika iekļauts arī Oksfordas angļu valodas vārdnīcā. 

"Walkman" ražošana bija iespējama, pateicoties tehnoloģiskām inovācijām. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija kompaktkasetes — nelielas plastmasas kasetes ar magnētisko lenti, uz kuras varēja ierakstīt un atskaņot skaņu. Tās 1963. gadā patentēja Nīderlandes uzņēmums "Philips", un to popularitāte pakāpeniski pieauga. Atšķirībā no vinila platēm, kas tika uzskatītas par kvalitatīvākām, bet bija lielākas, kasetes bija mazas un pārnēsājamas. 

Savukārt skaņas atskaņošanai "Sony" izstrādāja "Walkman" paredzētas īpaši vieglas metāla austiņas ar oranžiem, poraina materiāla spilventiņiem. To izstrāde bija sākta jau trīs gadus iepriekš.

Uzsākot pārdošanu, "Sony" nolēma primāri neieguldīt tradicionālās televīzijas reklāmas kampaņās, bet rīkoties radoši. Pirmā "Walkman" prezentācija žurnālistiem notika nevis preses konferences formā, bet kā neliela performance. Žurnālistus ar autobusu aizveda uz Tokijas Jojogi parku, kur katram iedeva "Walkman" ar kaseti, kurā bija ierakstīts stāsts par jauno produktu.

Jauno paaudzi Tokijā ar "Walkman" iepazīstināja "Sony" nolīgti jaunieši — popularizētāji, kuri pastaigājās pa rosīgākajiem rajoniem un aicināja garāmgājējus izmēģināt ierīci.

Jau pirmajos mēnešos pārdošanas rezultāti Japānā pārsniedza gaidīto. Drīz mazais personīgais atskaņotājs iekaroja pasauli. 

Gadu vēlāk "Walkman" parādījās franču režisora Kloda Pinoto jauniešu romantiskās komēdijas "La Boum" pazīstamajā ainā. Ballītes laikā varonis Matjē uzliek Vikai "Walkman" austiņas, lai viņi romantiski noklausītos lēno dziesmu kopā, kamēr apkārtējie draugi dejo. 

Panākumus Rietumos veicināja arī pieaugošā interese par fiziskām aktivitātēm, jo īpaši par skriešanu. Ar "Walkman" pirmo reizi kļuva iespējams darīt to, kas šodien šķiet pilnīgi dabiski — skriet, klausoties mūziku.

Šodien "Sony" vairs neražo kasešu atskaņotājus un ideja par mūziku kabatā ir piedzīvojusi nu vairākas transformācijas. No CD un pirmajiem MP3 atskaņotājiem līdz straumēšanas lietotnēm, kas jebkurā laikā un vietā piedāvā tieši to mūziku, ko vēlamies.

Ko un kā mācās Latvijas skolēni, nosaka izglītības standarts. Februārī Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde no "Jaunās Vienotības" atklāja, ka līdz 2030. gadam izstrādās jaunu pamatizglītības standartu, taču par izglītības saturu atbildīgā iestāde apgalvo, ka šādu plānu tomēr neesot. Drīzāk varētu gatavot jaunu vidējās izglītības standartu, bet pamatizglītības standartu tikai labos. 

Izglītības saturs, kas ietverts valdības noteikumos par izglītības standartu un plašāk zināms ar nosaukumu „Skola 2030”, daudz kritizēts. Tā izstrādei izlietoja vairāk nekā 30 miljonus eiro, pārsvarā no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem. 2029. gadā pamatizglītību pabeigs pirmie bērni, kuri pilnībā mācījušies tikai pēc jaunā standarta. Viņu mācību sasniegumi tad arī parādītu „Skola2030” spēku un vājumu. Tāpēc Melbārdes paustais, ka jau 2030. gadā varētu būt izstrādāts jauns standarts, pārsteidza.

Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Liene Voroņenko atzīst, ka darba devēji jau pērn mudinājuši Izglītības un zinātnes ministriju domāt par jauna standarta izstrādi. Taču tas nebūtu darāms steigā, bet vairāku gadu garumā.

Vai labāk ir dzīvot droši, bet bez uguns? Vai arī riskēt un sadegt? – šie ir daži no jautājumiem, ko savā jaunajā iestudējumā ”Ugunī” risina režisore Inese Mičule. Pazīstamās Blaumaņa lugas pirmizrāde Nacionālajā teātrī būs skatāma rītvakar, 12. martā

Izrāde veidota pēc ekoteātra principiem, kas nozīmē, ka tās radīšanā izmantoti jau esoši resursi un materiāli. Īpaša loma izrādes scenogrāfijā ir baltajām līgavu kleitām, ko pēc teātra aicinājuma izrādei ziedoja skatītājas. Atsaucība bijusi negaidīti liela un aizkustinoša. 

Izrādes atmosfēru veido Riharda Zaļupes mūzika, izrādei ir divas daļas, pirmajā dominējošā ir uguns, bet otrajā ūdens stihija. Uguns un ūdens kalpo kā ietilpīgas metaforas, ne velti Blaumanis lugai devis nosaukumu ”Ugunī”, bet dramaturģijā daudz vietas atvēlējis arī ūdens tēlam.

Pirmās daļas vizuālitāte ir askētiska, tāpēc jo īpaši kontrastains un iedarbīgs ir balto līgavas kleitu uznāciens otrajā daļā. Tās teātris izrādei aicināja ziedot, un atsaucība bijusi negaidīti liela, stāsta scenogrāfs Reinis Dzudzilo.

Balto kleitu rinda uz skatuves ir smeldzīgi skaists un daudznozīmīgs tēls, kas ietver sevī ļoti daudzu sieviešu stāstus no dažādām telpām, laikiem un laimēm. Aktierus pašus savukārt uz skatuves redzam viņu pašu personiskajos ikdienas tērpos, tas ir viens no eko teātra aspektiem, bet tas viņiem palīdzot arī labāk sajust savus tēlus.

Blaumaņa lugai, tās tekstiem izrādē ir ne tikai saturiska, bet arī vizuāla nozīme, pati luga ir kā viens no izrādes tēliem.

Krievijas dalība Venēcijas starptautiskajā mākslas biennālē ir absurds un neētiska rīcība, pret kuru ir jācīnās, taču gada lielākā mākslas notikuma boikotēšana Krievijas dalības dēļ nebūtu pareiza taktika. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt atzina Latvijas Venēcijas biennales paviliona kuratore Inga Lāce.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs šodien, 11. martā, plāno plašāk informēt par Latvijas dalību 61. Venēcijas mākslas biennālē. Mākslas notikumu aizēnojusi informācija, ka šogad biennālē ar savu paviljonu piedalīsies arī Krievija. 

"Pret to ir jācīnās [Krievijas dalību], un, manuprāt, tas, ko dara Agnese Lāce, sazinoties ar visiem kultūras ministriem, ir ļoti svarīgi, un tas ir jāturpina. Bet mēs nezinām, kāds būs šī procesa rezultāts. Tāpēc ir jāpiedalās, ir ļoti skaļi jārunā. Piemēram, boikots ir tāda lieta, kurai ir jēga, ja boikotē 50 valstis. Venēcijā nacionālie paviljoni ir 99, ja mēs 50 izietu ārā, tad Itālijas organizācijai tas būtu trieciens," vērtē Inga Lāce.