latvijasradio.lsm.lv - RSS

Laikmetīgās mākslas galerija “Asni” jau divus gadus veido laikmetīgās mākslas izstādes, tāpēc nav pārsteigums, ka arī dzimšanas dienu aizvada ar jaunu izstādi. “So cute” aptverti darbi, kuros manāma saistība ar mīlīgumu. Mīlīgums mākslinieku darbos izpaužas atšķirīgi. Māksliniece Agate Tūna, piemēram, mīlīgumu saskata neiepazītajos mošķos, ar kuriem gandrīz sastopamies ikdienā, kad mums apkārt parādās mistiski trokšņi.

Lasītprieks, lasītpatika, lasītrosme, lasītbauda – šādus un līdzīgus vārdus, kas uzsver lasīšanu nevis kā garlaicīgu pienākumu, bet kā prieka hormonus vairojošu nodarbi, kas vienlaikus palīdz mums veidot domājošu sabiedrību un kopienu, aplūkojam Kultūras rondo sarunā, kurā tiekamies ar četrām aizrautīgām un izdomas pilnām bibliotēku speciālistēm no Olaines, Ogres, Salaspils un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Runājam gan par to, vai lasīšanai mākslīgā intelekta laikmetā ir risks kļūt par elitāru nodarbi, gan par bibliotēku kā drošu vietu, kur būt, gan par lasošu un kritiski domājošu kopienu kā sabiedrības drošības pamatu.

Sarunājas Olaines 1. vidusskolas bibliotēkas vadītāja un Latvijas Bibliotekāru biedrības Bērnu un skolu bibliotēku sekcijas vadītāja Aija Jankava, Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste Aija Bremšmite un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Ilze Kļaviņa. Ierakstā uzklausām Salaspils novada bibliotēkas pārstāvi Baibu Īvāni.

--

27. martā Olaines novadā notiks Latvijas skolu un bērnu bibliotekāru 3. lasītpatikas forums "Lasošās kopienas Latvijā", ko rīko Latvijas Nacionālā bibliotēka, Olaines novada pašvaldība un Latvijas Bibliotekāru biedrība. Pasākuma mērķis ir pulcināt, iedvesmot un veicināt sadarbību starp skolu un publisko bibliotēku bibliotekāriem un pedagogiem, rosinot kopīgas lasītveicināšanas aktivitātes un iepazīstot dažādas lasošās kopienas Latvijā.

Biežajos ceļu negadījumos nereti gribam vainot ceļa apstākļus un to uzturēšanu, nepareizi regulētu satiksmi, taču kāda ir pašu šoferu psiholoģiskā noturība un spēja pieņemt adekvātus lēmumus uz ceļa? Par to stāsta dažādi pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar izpētīto iepazīstina Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers un Celu satiksmes direkcijas satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis.

Ivars Austers arī aicina iesaistīties autovadītājus turpmākajos pētījumos.

Pavasarī viss notiek strauji, tikko parādās pirmie sniegpulksteņi un nepaspēsim ne attapties, kad ievu ziedēšana jau būs beigusies. Pavasari mēdz būt īsi, bet statistiski skatoties, visīsākais no gadalaikiem mums joprojām ir vasara. Klimatiskās normas jeb iepriekšējās trīsdesmigades vidējais rādītājs ir 84 dienas. Nepilni trīs mēneši. Pavasaris ir tikai nedaudz garāks – 89 dienas, rudens – 90 dienas, bet visgarākā mums ir ziema – 102 dienas. 

Un lai gan vidēji statistiski ziema sanāk garākais gadalaiks, realitātē arvien biežāk tas ir īsākais. Pat aizvadītā it kā barga ziema bija tikai 60 dienas gara, bet ir bijuši gadījumi, kad meteoroloģiskā ziema neiestājas vispār un tad rudens pāriet pavasarī.

Pavasarī, kad apkārt notiek tik daudz un laiks paskrien nemanot, jāsāk ķert katrs mirklis, kad ir gaisma, saule un siltums. Un tas mazliet sasaucas arī ar šīs dienas tematu jeb profesiju, ar kuras pārstāvi saruna par laikapstākļiem. Gaismā laiks nudien paskrien ātrāk, nekā tumsā, to zinās katrs, kuram tumšā rudenī vai ziemā, vētrā vai putenī mājās pazūd elektrība.

Šoreiz saruna ar uzņēmuma “Sadales tīkls” elektromontieri Artūru Keršteinu.

Skaidrs, ka vētras elektrotīklus ietekmē visbiežāk, bet ir arī citi faktori. Piemēram, straujas temperatūras svārstības, kas rada kondensātu un izraisa īssavienojumu, un vēl ar laikapstākļiem tieši nesaistīta lieta. Pēdējos gados bijuši vairāki gadījumi, kad transformatoru būdās īssavienojumus rada Spānijas kailgliemeži, kas salīduši iekārtās lielā daudzumā.

Šobrīd, pavasarī, elektrotīklu uzturētājiem ir salīdzinoši mierīgākais laiks, kad laikapstākļi elektrotīklus ietekmē visretāk. Krietni rosīgāks šis laiks ir visiem, kas saistīti ar zemkopību tādā vai citādā veidā. Tāpēc pēc nedēļas saruna būs ar selekcionāri Līgu Lepsi.

Globālajā jaunuzņēmumu indeksā 2025. gadā Latvija noslīdējusi par divām vietām zemāk nekā bija 2024. gadā. Nevar teikt, ka noticis kas slikts, bet labāk arī nepaliek. Kā panākt pozitīvu grūdienu jaunuzņēmumu attīstībā, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē jaunuzņēmumu un informācijas tehnoloģiju izglītības programmas "StartSchool" kopienas vadītājs Jānis Altgauzens, "Ajelix" pārstāve Agnese Jaunošāne un uzņēmējs, AI akadēmijas līdzdibinātājs Jānis Kreilis.

"Jaunuzņēmums noteikti nav vienkārši jauns uzņēmums, ko bieži cilvēki mazliet jauc. Tas ir uzņēmums, kurš būvē produktu uz kādas tehnoloģijas bāzes, un šī tehnoloģijas palīdz mērogot šo biznesu gandrīz neierobežotā skaitā. Piemēram, ka mēs no 10 klientiem vai  1000 klientiem palielinām lietotāju skaitu, bet tas fundamentāli neietekmē operacionālās izmaksas, norāda Jānis Altgauzens.

Kā piemēru viņš min taksometru uzņēmumus, tas, ka darbā ir 10 vai 100 šoferu, ka ir divi vai 10000 pasažieru, neietekmē uzturēšanas izmaksas.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula

UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā.

Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas.

Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien.

Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās.

Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta.

Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni.

Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme.

Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties.

Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm.

Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks.

Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk.

Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji…

Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

Četrus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tā arī nav piepildījušās prognozes, ka zem sankciju spiediena nonākušās agresorvalsts ekonomika sabruks. Tomēr 2026. gadā Krievijas ekonomiskās perspektīvas neizskatās īpaši labvēlīgas. Lai gan šķietami runa nav par katastrofu, Krievijas ekonomika, kas kara laikā sadalījās divos nevienlīdzīgos segmentos, zaudē tempu. 

Pēc tam, kad 2022. gadā Krievijas spēki iebruka Ukrainā, rietumvalstis piemēroja agresorvalstij plašas sankcijas, cerot, ka to radītais spiediens sagraus Krievijas ekonomiku. Lai gan šīs prognozes nepiepildījās, sankcijas tomēr nopietni iedragāja Krievijas ekonomikas pozīcijas, sarunā ar Latvijas Radio atzīmēja Londonā strādājošais Eiropas politikas analīzes centra pētnieks Aleksandrs Koļandrs.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka pēc sākotnējā sankciju satricinājuma Krievija spēja atgūties un, pateicoties ievērojamiem valsts budžeta ieguldījumiem, panāca ekonomikas izaugsmi 2023. un 2024. gadā.

"Šāda stimulēšana patiešām veicināja izaugsmi – gan apstrādes rūpniecībā, gan patēriņā. Savukārt darbaspēka trūkums radīja ievērojamu reālo algu pieaugumu. Tomēr 2024. gadā tas viss noveda pie divciparu inflācijas un ekonomikas faktiskas sadalīšanās divos segmentos – militārajā, ko stimulē un atbalsta valsts, un pārējā ekonomikā. 2025. gadā sākās pretējs process, jo budžeta injekcijas un plašais stimulēšanas mehānisms darbojas aptuveni kā amfetamīns – vienu brīdi iespējams strādāt ļoti intensīvi, bet pēc tam tomēr nepieciešama atpūta. Tieši tas notika 2024. gadā. Straujā izaugsme 2023. un 2024. gadā noveda pie ekonomikas pārkaršanas," sacīja Koļandrs. 

Lai cīnītos ar inflāciju, Krievijas varas iestādes īstenoja ekonomikas atdzesēšanas pasākumus, proti, centrālā banka pacēla procentu likmi līdz 21 % procentam. Tas un valsts budžeta stimulu izsīkums, pēc Koļandra teiktā, noveda pie darba samaksas pieauguma palēnināšanās un kreditēšanas stagnācijas, un pašlaik vērojama ražošanas apjomu samazināšanās nemilitārajā ekonomikas sektorā.

Lai gan energoresursu eksports joprojām ir viens no galvenajiem Krievijas budžeta ieņēmumu avotiem, sankcijas un cenu svārstības samazināja šos ienākumus. 2022. gadā fosilo energoresursu nodokļi veidoja ap 40 % federālā budžeta ieņēmumu, bet 2025. gadā tie sarukuši līdz aptuveni 25 %. Lai segtu budžeta robu, no 1. janvāra tika paaugstināta pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme no 20 % uz 22 %. Papildus tam Krievijas valdība ieviesa akcīzes nodokli elektronikas precēm.

11. martā "M/Darbnīcā" Emīla Knubja kvintets atskaņos hardbop un bebop ēras skaņdarbus, kā arī džeza standartus. Programmā iekļauti komponistu darbi no 20. gadsimta vidus repertuāra, saglabājot stilam raksturīgās iezīmes un formu.  

Koncertā piedalīsies Emīls Knubis (altsaksofons), Pēteris Ancveriņš (tenorsaksofons), Marks Jonatans Runds (ģitāra), Artis Orubs (bungas) un Andrew Dawning (kontrabass). Pēc koncerta – atvērtā džema sesija, kurā aicināti piedalīties arī citi mūziķi un mūzikas entuziasti.

Ar Emīlu Knubi, kurš šobrīd studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 3. kursā, sarunājamies par džema sesiju, muzikālajiem domubiedriem tajā un studiju laiku Somijā, Sibēliusa Mūzikas akadēmijā.

Anete Ašmane-Vilsone: Džema sesijas – vai tas ir viegls uzdevums, vai tomēr negaidītības un spontanitātes aspekts ienes arī zināmu nervozitāti? 

Sākumā var būt grūti un tas noteikti arī ir grūti! Tomēr džezā jau principā mēs esam atvērti visam – visādām lietām un idejām. Džema sesijas no malas šķiet pat sarežģītākas, nekā ir patiesībā. Jo mūzika ir komunikācija starp mani un pārējiem mūziķiem, kas mani atbalsta vai pavada. Tā ir komunikācija. Tā var būt sarežģīta, un tā var būt arī vienkārša. Tas atkarīgs no katra konkrētā mūziķa. Neko nevajag sarežģīt! Vajag panākt vispatīkamāko.

Bet kas sagaida klausītājus pirms džema sesijas?

Pavisam unikāli standarti: skanēs bībopa un hārdbopa ēras skaņdarbI, kā arī maza kripatiņa no kūldžeza. Un būs arī mana kompozīcija, kas ir kaut kas ļoti mūsdienīgs.

Vairāk – ierakstā!

Valdība šodien, 10. martā, lems par Kultūras ministrijas sagatavoto likumprojektu Rēzeknes koncertzāles „Gors” pārvaldībai. Dokuments paredz kopīgu valsts un pašvaldības iesaisti „Gora” pārvaldībā, tādējādi nodrošinot kultūras pakalpojumu sniegšanu reģionā.

Šis jautājums kļuvis aktuāls, jo Rēzeknes dome, aizbildinoties ar naudas trūkumu, iepriekš pieļāva iespēju „Goru” nodot privātās rokās. Kultūras ministre Agnese Lāce no „Progresīvajiem” intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt teica, ka finansējuma lietas apgrūtina arī citas koncertzāles.