latvijasradio.lsm.lv - RSS

Saeima šodien, 5. martā, noraidīja opozīcijā esošās partijas “Latvija pirmajā vietā” priekšlikumu ļaut iedzīvotājiem izņemt otrā pensiju līmeņa jeb fondēto pensiju shēmas uzkrājumus. Partija rosināja dot iespēju šo naudu pilnībā vai daļēji saņemt vēl pirms pensijas vecuma sasniegšanas.

Vienlaikus tika piedāvāts noteikt, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai pirms šāda lēmuma būtu jāinformē cilvēki par iespējamajām sociālajām un fiskālajām sekām. Tomēr gan finanšu nozares eksperti, gan Finanšu ministrija pret šo ieceri izturas piesardzīgi, uzsverot, ka kaimiņvalstu pieredze rāda, ka ilgtermiņā tas var palielināt nevienlīdzību un visvairāk ietekmēt cilvēkus ar zemākiem ienākumiem.

Pēc nesen aizvadītās Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ceremonijas aplūkojam godalgoto Alises Zariņas dramēdiju “Nospiedumi” un franču autores Alises Vinokuras drāmu “Modes aizkulises”. Abos darbos būtisks ir mūsdienu sievietes skatupunkts. Ja Zariņa filmā “Nospiedumi” kartē vecāku atstātās brūces, tad Vinokura “Modes aizkulisēs” piedāvā skatu uz spozmes pilno industriju no neordināriem skatu punktiem.

Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības ar mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa), sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa).

Daļai pēdējā gada bērnudārznieku vecāku pavasaris ir laiks, kad nākas domās, vai mans bērns ir gatavs skolai? Kā izlemt - laist bērnu sākt mācības 1. klasē vai ļaut vēl padzīvoties pirmsskolā.

Ģimenes studijā sarunājas Oskars Grīslis, sociālā uzņēmuma "Intelekta attīstības centrs" vadītājs, četru bērnu tētis, Agrita Tauriņa, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente, Rīgas 275. pirmsskolas izglītības iestādes "Austriņa" vadītāja, Daina Žurilo, klīniskā un veselības psiholoģe, Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe, un Dace Jaundāldere-Dātava, privātās pamatskolas "Domdaris" direktore.

Ja bērnam septiņi gadi paliek pēc 1. septembra, lielākoties vecākiem ir iespēja domāt, vērtēt un lemt - laist viņu uz 1. klasi šoruden vai paturēt vēl pirmsskolā. Un visbiežāk par to ir jādomā pavasarī. Kas var palīdzēt pieņemt objektīvu lēmumu? Kā saprast, vai mans bērns ir gatavs skolai? Ko darīt situācijā, ja prasmes ir spožas, bet bažas rada, piemēram, emocionālais briedums? Un otrādi, ko iesākt, ja bērns šķiet pietiekami pieaudzis un piemērotas vides maiņai, tomēr šķiet, ka mācību vielas apguve pieklibo.

Pirms sarunas kādas mammas pārdomas par šo tematu.

Pēc pēdējiem notikumiem Tuvajos Austrumos šķiet, ka cerības uz zemākām cenām veikalos sadrūp, jo degvielas tirgotāji ir ļoti operatīvi reaģējuši uz naftas cenu pieaugumu biržās. Par šo tematu un arī citiem valsts ekonomikai būtiskiem jautājumiem, piemēram, sadarbības izbeigšanu ar agresorvalstīm runājam Krustpunktā, kad izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "LSM.lv" ekonomikas ziņu redaktore Ilze Zālīte un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.

Aizvadītajos gados Latvijas slimnīcās nedaudz vairāk kā puse pacientu bija vecumā virs 60 gadiem. Lai saņemtu medicīnisku palīdzību, daļa no viņiem mūža nogalē vecuma nevarības dēļ var nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī. Taču ārstniecības iestādē viņus var mehāniski fiksēt jeb piesiet pie gultas, par ko ceļ trauksmi pacientu tuvinieki. 

Marga, meita bijušajai pacientei Vidzemes slimnīcā: “Un tad man tika pateikts tā: “Nu, ko tad jūs domājat, jūs gribat, lai viņi krīt un lauž locekļus?””

Lai arī statistikā sūdzības par mehānisku fiksāciju parādās reti, pēdējo divu gadu laikā to piedzīvoja divi pacienti vienā no Latvijas slimnīcām.

Ineta Rezevska, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja: “Bet es gribu atkal teikt, ka tas, ka nav sūdzību nenozīmē, ka tādi pārkāpumi netiek pieļauti.”

Spēkā esošās instrukcijas un vadlīnijas noteic, ka fiksācija ir stingri regulēta, bet šādi bieži fiksē tieši bezpalīdzīgus pacientus, kuru tuvinieki par notikušo uzzina tikai ieraugot siksnas ap rokām.

Uģis Muskovs, Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājs: “Mēs pacientus nefiksējam, bet ierobežojam nedaudz viņa kustības.”

Vai Latvijā šobrīd ir sakārtota sistēma, kas nosaka gadījumus, kad bezpalīdzīgus pacientus vecuma nevarības dēļ var mehāniski fiksēt jeb piesiet pie gultas? To pētām Atvērto failu pusstundā.

9. martā Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Miera ielā 58a) pasākuma cikla “Uzzini, ko nezini” ietvaros notiks seminārs “Kolektīvās dziedāšanas prakses: līdzīgais un atšķirīgais Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Dānijā”. Seminārs ir daļa no projekta “CRIES: Kolektīvā dziedāšana sociālo krīžu laikā: tās potenciāla izpēte Skandināvijā un Baltijā” un tajā pētnieki iepazīstinās ar projekta ieceri, pētījuma jautājumiem un starptautiskās sadarbības ietvaru.

Par to, kā un cik lielā mērā kolektīvā dziedāšana ietekmē kultūras izturētspēju un uzticēšanos sociālo krīžu periodos, saruna ar LKA profesori, pētnieci Rūtu Muktupāvelu.

Rūta Muktupāvela: Pirmais - tā sociālā vide, kur cilvēki apgūst kolektīvās dziedāšanas prasmes, bet tas, kas ir ļoti svarīgi arī šī projekta ietvaros -

kā domāt arī par tiem cilvēkiem, kas paši sevi pašcenzūras rezultātā izslēdz no dziedāšanas praksēm, varbūt kāds neuzmanīgs skolotāju vārds viņus ir izslēdzis? Kā šie cilvēki jūtas - piederīgi, nepiederīgi kolektīvās dziedāšanas telpai?

Mani ļoti sajūsmina un iepriecina arī spontāna dziedāšana, un tagad ir Tīnūžu Šķībais koris, kas, ļoti ceru, izvērsīsies par plašāku kustību. Es esmu strādājusi ar mazākiem bērniem, skolas vecāko klašu bērniem, un man jāsaka, ka faktiski nav tādu, kuri nevarētu dziedāt vismaz elementāras folkloras dziesmiņas. Dziedāt var visi, un tas paradoksālais ir, ka arī "rūcēji", kā viņus dēvē, ar laiku, padziedot mēnesi vai divus, spēj iekļauties un sinhronizēties. Tas kopīgais prieks, protams, ir neizmērojams, un man šķiet, ka tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Protams, ir skatuve, ir profesionāla dziedāšana. Mums ir izcili kori, mēs esam koru kultūras superzeme, un par to liecina nemitīgi apbalvojumi. Visur, kur latvieši parādās, visi apbrīno mūsu koru dziedāšanas kultūru - kas ir, tas ir, bet tajā pašā laikā ir tik daudz cilvēku, kuri kaut kādu iemeslu dēļ paši sevi izslēdz no kolektīvas dziedāšanas.

Mums jādomā par tiem cilvēkiem un to, kādi ir tā iemesli, vai etniskā piederība vai sociāli demogrāfiskās problēmas, vai atstumtības riski - kas ir tas, kāpēc cilvēki nevēlas vai citu iemeslu dēļ nepiedalās kolektīvā dziedāšanas praksē?

Pētījuma nosaukumā var likt vairākus akcentus: vienu uz kolektīvo, bet otru uz sociālo krīžu virzību, un ir sajūta, ka tieši šobrīd, un arī senākā un nesenākā vēsturē skatoties, tas varētu būt ļoti aktuāli. Pirmais, kas nāk prātā manā vēsturiskajā pieredzē, ir barikādes, un tas ir viens no spilgtiem piemēriem, bet minat arī, piemēram, to, kā cilvēki dzied Ukrainas bumbu patvertnēs.

Jā. Pagājušajā vasarā Mālpilī festivālā Baltica bija pasākums “Dziesmas Ukrainai”, un tur piedalījās arī folkloras ansamblis no Ukrainas. Mēs intervējām dalībniekus, un viņi stāstīja, kā viņi dzied bunkuros. Pārsvarā viņi dzied tādas dziesmas, kas ir aktuālas viņiem kā ukraiņiem, bet viņi bieži vien dzied arī tādas dziesmas, kas ir pret ienaidnieku, arī izsmejošas dziesmas, kas viņiem dod iekšējo spēku, lai izturētu visu to sāpīgo un prātam neaptveramo situāciju. Ukraiņi tiek pārstāvēti arī šajā projektā - Klaipēdas universitātē ir viespētniece no Ukrainas, kas ir piesaistīta šim projektam, un arī citās Baltijas valstīs un Skandināvijā veidojas ukraiņu diasporas, un viņi tiek intervēti, tiek izzināta viņu pozīcija un pieredze gan šajā situācijā, gan vispār krīzēs.

Krīzes aspekts bez šaubām ir ļoti, ļoti svarīgs, un tieši Ukrainas pieredze kļuva par pamatu šī projekta tapšanai. 

Tagad pasaule paliek arvien trauslāka, un, ja Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs vēl pirms kādiem pieciem gadiem teica, ka 21. gadsimts ir krīžu gadsimts, tad tagad, man šķiet, neviens par to vairs nešaubās, jo tad vēl pat Ukrainas karš nebija sācies, bet faktiski tā tēze diemžēl kļūst arvien aktuālāka - mēs dzīvojam krīžu gadsimtā.

Studentu diplomdarbos tīras mākslas meklējumi, arī rietumu mākslas klātbūtne – liecina Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva izpēte. Izpēte notikusi Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta ietvaros, un tas ļāvis vienkopus apzināt vairāku Mākslas akadēmijas nodaļu diplomdarbus pusgadsimta garumā. Nupat atklāta arī izstāde „Diplomdarbs ir mākslas darbs/ arhīva izpēte/ 1949-1991/ keramika/stikls/tekstils/interjers”, kas skatāma Mākslas akadēmijas izstāžu telpā „DUO”. 

Izstādes ietvaros ik ceturtdienu „DUO” telpā notiks vieslekcijas un diskusijas. Jau šopēcpusdien mākslas pētnieces no Lietuvas un Igaunijas dalīsies ar pieredzi dizaina kolekcijas veidošanā , kā dizaina procesi tiek pētīti pie viņiem.

Ir kāds jautājums, par kuru katram ir ko teikt. No – es seriālus neskatos, līdz – skatos un gaidu katru dienu, man ir viedoklis, ko vajadzētu rādīt un ko vajadzētu filmēt. Kultūras rondo runājam par Latvijā radītiem seriāliem, to satura īpatnībām, finansējumu, izplatīšanu un arī lielākajām problēmām. Varbūt tas ir labu scenāriju trūkums?

Analizē Ilze Korjus, TET galvenā producente, kopproducente seriālam "Nelūgtie viesi", Zane Valeniece, kura ir Latvijas Sabiedriskā medija Filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja, viņa arī lasa lekcijas RSU par dokumentālo kino un seriālu analīzi TV un straumēšamas platformās, un Kārlis Dorbe, LMT Satura biznesa vadītājs.