latvijasradio.lsm.lv - RSS

2025. gada aprīlī ar valdības lēmumu Ekonomikas ministrijai tika piešķirta nauda, lai veicinātu uzņēmēju iesaisti Čerņihivas apgabala Ukrainā atjaunošanā. Finansējums bija paredzēts dažādiem rekonstrukcijas projektiem, ko īstenotu Latvijas uzņēmēji. Ekonomikas ministrija no piešķirtās naudas iztērējusi vien nelielu daļu, jo neveiksmīgi beidzies apkures katlu iepirkums.

 tieši šādu summu pērn aprīlī valdība nolēma piešķirt Ekonomikas ministrijai. Mērķis – turpināt veicināt Latvijas uzņēmēju iesaisti rekonstrukcijas projektu īstenošanā Čerņihivas apgabalā. Lai labiekārtotu dzīvojamās mājas Čerņihivas apgabalā, bija plānota mēbeļu piegāde, savukārt apgabala izglītības iestādēm – apkures katlu piegāde. Abu pasākumu īstenošanai tika rīkoti atklāti konkursi.

Mēbeļu piegādes konkurss beidzās ar pozitīvu rezultātu un divi Latvijas uzņēmumi – SIA „Sentios” un SIA „J.E.F” izgatavoja dīvānus, gultas un citas mēbeles, kas tika piegādātas Čerņihivas apgabalam. Taču ar apkures katlu iepirkumu nevedās.

Paralēli no Ukrainas vēstniecības saņemta ziņa, ka Ukrainai ļoti nepieciešami ģeneratori. To piegādē Latvijas pusei jau ir laba pieredze un uzņēmēji ir gatavi tos saražot. Šodien, 24. februārī, valdības sēdē saņemta atļauja mainīt finansējuma izmantošanas iespējas. Daļu no atlikušajiem 1, 8 miljoniem paredzēts novirzīt Aizsardzības ministrijai, bet daļu – enerģētikai.

Ukrainas kara gadadienā, apliecinot solidaritāti ukraiņu tautai un godinot karā kritušos, Saeima sanāca uz ārkārtas sēdi.

No Ukrainai paredzētās naudas Ekonomikas ministrija iztērē vien nelielu daļu. Kam piešķirs neiztērēto?

ASV vēlas, lai vienošanās par Krievijas - Ukrainas kara izbeigšanu noslēgtu līdz 4. jūlijam.

Saeimā notika Sporta apakškomisijas sēde, kurā apspriests projekts par Dabas aizsardzības pārvaldes publisko maksas pakalpojumu cenrādi.

Nadarbinātības valsts aģentūra zsāk pieņemt darba devēju pieteikumus skolēnu nodarbinātības pasākuma īstenošanai 2026. gada vasarā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani par jaunāko laiku vēsturi un politikas jautājumiem Latvijā pēdējos 30 gados.

Politiskais teātris vai politikas teātra daba - samērā triviāls vārdu savienojums ir arī šī gada Latvijas politiskās ikdienas sastāvdaļa. Kāds teātris grasās iestudēt stāstus par jaunāko laiku vēsturi, citam mākslinieciskais vadītājs kandidē uz Saeimu. Kopš antīkās komēdijas laikiem teātris ir reaģējis uz politiskajiem procesiem, tos rekonstruējot. 

Jūnijā Dailes teātrī demonstrēs jaunu izrādi "Rīkojums nr. 2", kuras iestudēšana jau kļuva par priekšvēlēšanu procesa daļu, un viena partija aicināja šai izrādei paredzētos izdevumus ieskaitīt priekšvēlēšanu izdevumos. 

Ar Dailes teātra vadošo dramaturgu Matīsu Gricmani sarunā par to, kas ir teātris un kāda ir tā brīvība. 

Berlīnes kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs Vims Venderss sacēla starptautisku neizpratni un zināmu vētru ar savu uzstādījumu - mums jāpaliek ārpus politikas, kad Berlīnes kinofestivāla žūrijai tika uzdots jautājums par Izraēlu un Palestīnu. Venderss teica, ka kinematogrāfistiem jāstrādā kā cilvēkiem nekā politiķiem. Mediju reakcija bija diezgan neizprotoša. Arī kinematogrāfistu uzmanība bija neizprotoša, kāpēc šāds paziņojums? Vai tas ir konkrēti šī Palestīnas - Izraēlas samērā sarežģītā konflikta kontekstā, vai tas ir jaunais "Zeitgeist", ko reprezentē Venderss? Kā tu skatījies uz šo uzstādījumu, ka mums jāpaliek ārpus politikas?

Matīss Gricmanis: Jautājumu varētu sadalīt divās daļās. No vienas puses, es ļoti labi saprotu visus tos māksliniekus, kas grib pateikt, ka es neesmu šeit nācis, lai nodarbotos ar politiku, es vienkārši gribu taisīt savas filmas vai savas teātra izrādes un nepiedalīties politiskās diskusijās. Es esot labi viņus saprotu. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka mēs dzīvojam laikā, kurš pieprasa no māksliniekiem ļoti lielu atbildību. Mēs varam atrast tam saknes jau 20. gadsimtā dažādos mākslas teorētiķos, ka mākslai ir ļoti liela iedarbība uz cilvēkiem. Un šajā momentā, kad notiek karš vairākās vietās pasaulē, kur arī Eiropa nevar atteikties no tā, ka mēs piedalāmies tajā konfliktā, kas notiek Ukrainā, mums ir tomēr jāizšķiras par to, vai mēs tagad pacelsim rokas, teiksim: es neko neredzu, es neko nedzirdu, es neko nejūtu, kā izklausās Vendersa paziņojums, vai arī mums jāapzinās, kur mēs dzīvojam un kas ir tās vērtības, ko mēs pārstāvam.

Ja tu būtu vēsturnieks, es tev prasītu, vai ir pagājis pietiekami ilgs laiks no šiem notikumiem, kuri notika 2010.-2011. gadā un kas ir saistīti ar šo lielo krīzi un tās sekām, lai varētu distancēti tos analizēt. Kas ir tie jautājumi, ko tu atrodi šajā jaunāko laiku vēsturē?

Matīss Gricmanis: Es nemēģināšu spriest par to, vai pagājis pietiekami daudz laika, lai mēs varētu atsvešināti uz to skatīties. Domāju, ka nē. Es arī to jūtu no daudziem cilvēkiem, ar ko runāju, viņi man ir teikuši par to, ka nav vēl pagājis tik daudz laika, lai es varētu godīgi pateikt, ko es tur esmu darījis. Un es viņus saprotu, jo tie cilvēki visi dzīvo savas dzīves un liela daļa no viņiem ir prom no politikas, un viņi nevēlas tur atgriezties.

No otras puses, kāpēc man šķiet, ka šis ir īstais brīdis runāt par rīkojumu nr. 2, ir tas, ka vēl joprojām tas ir mums pietiekami spēcīgs atskaites punkts par to, ka var kaut kas mainīties Latvijas politikā un tas var notikt pavisam negaidot. Pārmaiņas var nākt ļoti pēkšņi, ka tam nav jābūt plānam, kaut kādai sagatavotai sistemātiskai rīcībai to sistēmu izsist no līdzsvara.

Tas var nākt tādā brīdī, kur daudzas darbības vienkārši satiekas vienā punktā. Un tas, ko prezidents Valdis Zatlers toreiz, tajā 28. maijā, izdarīja, es domāju, ka viņš pats sevi lielā mērā pārsteidza. Viņš pats nebija gatavojies, cik ļoti mainījusies Latvijas politiskā vide pēc šī rīkojuma. Protams, ka viņam bija daudzas cerības, bet tas izmainīja uz vienu desmitgadi praktiski visu politisko partiju spektru.

--

Matīss Gricmanis ir dramaturgs un scenārists, viņa darbu sarakstā ietilpst izrādes "Būt nacionālistam", "Neglītais pīlēns", "Valodas triloģija", "Kur pazuda valsts?". Kā arī scenāriji filmām "Tēvs Nakts", "Zem apgāztā mēness" un seriālam "Sarkanais mežs". 

Gricmaņa lugas uzvestas Jaunajā Rīgas teātrī, Latvijas Leļļu teātrī, Dirty Deal Teatro un Dailes teātrī. Luga "Būt nacionālistam" savulaik tika nominēta "Spēlmaņu naktī" kategorijā "Gada sasniegums oriģināldramaturģijā". Dailes teātrī pēc Raimonda Staprāna lugas tapis arī dramatizējums "Kur pazuda valsts?". Kopš 2022. gada viņš ir Dailes teātra vadošais dramaturgs un šobrīd strādā pie Valtera Sīļa iestudējuma "Rīkojums nr. 2".

Ģimenes studijā runājam par skolēnu iniciatīvu "Skolas par uzvaru". Skaidrojam, kā skolēni var palīdzēt Ukrainas iedzīvotājiem kara laikā, un kā šī no vienas skolas akcijas dažu gadu laikā izaugusi par plašu kustību, kurā piedalās dažādu valstu skolēni.

Par iniciatīvu stāsta Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 10. klases skolnieces Elizabete Tīna Bičevska un Evelīna Neļķe, kura uzrunāja Dānijas skolēnus iesaistīties akcijā, biedrības "Tavi draugi" administrācijas vadītāja Renāte Grundštoka, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas absolvente, akcijas "Skolas par uzvaru" aizsācēja Emīlija Kļaviņa, šobrīd viņa studē Nīderlandē, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktore Uva Grencione-Lapseniete, Saulkrastu novada vidusskolas direktore Linda Saukuma.

Iniciatīvu "Skolas par uzvaru" pirms četriem gadiem aizsāka Āgenskalna Valsts ģimnāzijas tolaik 10. klases skolniece Emīlija Kļaviņa. Viņa savā skolā rīkoja ziedojumu vākšanu Ukrainas karavīriem, pēc gada viņu atbalstīja jau simts Latvijas skolas, vēl pēc gada - 201 skola visā Baltijā, bet šogad akcijā vienojušās skolas jau no 11 Eiropas valstīm. Kā vienas skolnieces iniciatīva pārtapa par vērienīgāko Ukrainas armijas atbalsta akciju un kas motivē aizvien vairāk jauniešu tajā iesaistīties?

Emīlija Kļaviņa stāsta, ka atminas to dienu 2022. gadā, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. 

"Tās šausmas, bailes, dusmas... Tajā brīdī mēs nezinājām, ka Ukraina būs tik spēcīga. Bija bailes. Atceros, ka angļu valodas skolotāja vēl teica, ceru, ka es redzēšu jūs pēc brīvdienām. Šie te daudzie ziņu virsraksti, sarunas ar draugiem un skolotājiem biju iedzinušas tādā baiļu zonā," atminas Emīlija Kļaviņa. "Un "Skolas par uzvaru" ir tā atbildes reakcija. "Skolas par uzvaru" ir tas, kas radies no kaut kā negatīva, tās ir, dusmas vai jebkādas citas emocijas. Un tas tiek pārvērsts ar sabiedrības palīdzību, ar skolēnu palīdzību, ar vecāku, skolotāju un direktora palīdzību, mēs to padarām par akciju, kura tiešām mēģina šo gaismu atrast un arī radīt. Un tā to arī mēs uzsākām Āgenskalna Valsts ģimnāzijā."

Ziedojumu vākšana aizsākās vienā skolā, tad bija jautājums - ja tas ir iespējams vienā skolā, tad tas ir iespējams visā Latvijā. Akcija ir iespēja sadoties rokās un parādīt savu nostāju. 

Vēl pēc gada akcijai pievienojās Baltijas valstu jaunieši. Tagad, kad Emīlija mācās Nīderlandē, viņai ir daudz plašākas iespējas uzrunāt visas Eiropas jauniešus.

"Latvija vienmēr bija piemērs, un tagad mēs jau esam vairāk nekā 10 valstīs," bilst Emīlija Kļaviņa.

Jaunieši Latvijā joprojām sniedz palīdzību tieši Ukrainas karavīriem, Eiropas līmenī tie ir dažādi atbalsta un palīdzības projekti.  

Četri gadi ir apritējuši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties piektajam kara gadam, gribam saprast, kas notiek ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kara sākumā bija liels uzrāviens, ja runājam par iedzīvotāju atbalstu, lielus līdzekļus atvēlēja arī valsts, gan palīdzībai, kas nonāk Ukrainā, gan palīdzībai civiliedzīvotājiem, kas atmuka uz Latviju. Kas notiek tagad? Un kas Ukrainai šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan citviet, kur Krievija nemitīgi vērš uzbrukumus. Kā sokas ar palīdzību Ukrainai, par to diskusija Krustpunktā. 

Vērtē "Ziedot.lv" juridisko jautājumu vadītāja Beāte Bauga, organizācijas "Uzņēmēji mieram" direktore Laura Skrodele, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis un bloga "Vara bungas" autors, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās "maltīte" ar spožu fasādi, taču strīdīgu pildījumu: Krievijas maigā vara caur kultūras centriem. Bet vai stāsts tiešām ir tikai par kultūru?

Kultūras diplomātija pēc būtības ir valsts īstenota stratēģija, kas pielieto valodu, mākslu, izglītību un pašu kultūru kā instrumentu, lai veicinātu savstarpēju sapratni starp valstīm, stiprinātu attiecības un veidotu pozitīvu tēlu pasaulē. Demokrātiskās valstīs šī stratēģija balstās uz līdzvērtību, atklātību un draudzību, taču, acīmredzami, ne visas valstis to izmanto līdzīgiem mērķiem.  Krievijas nami un bēdīgi slavenais Maskavas nams Latvijā nav tikai par koncertzālēm un valodas kursiem, bet bieži vien ietekmes mezgliem informācijas, diplomātijas un izlūkdarbības līmenī.

Krievijas nami, zināmi arī kā Krievijas Zinātnes un kultūras centri, ir kultūras diplomātijas institūcijas, ko vada Krievijas valdība kā daļu no savas maigās varas instrumentiem. Tās saknes meklējamas Padomju Savienības “draudzības” un kultūras centru tīklā, bet 2008. gadā šī sistēma tika institucionalizēta ar „Rossotrudņičestvo”, Krievijas federālo aģentūru, sadarbībai ar NVS, tautiešiem ārzemēs un starptautiskajai humānajai sadarbībai.

Oficiāli „Rossotrudņičestvo” uzdevums ir līdzīgs kā Gētes institūta Vācijā vai Francijas kultūras instutūtam, proti, veicināt valodas apguvi, kultūras izplatīšanu un Krievijas tēla stiprināšanu ārzemēs. Bet ar laiku šī aģentūra ir kļuvusi par būtisku Kremļa stratēģisko ietekmes rīku. Pēc 2014. gada Krimas aneksijas un īpaši pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, šie centri aizvien biežāk ir kļuvuši par propagandas un dezinformācijas izplatīšanas platformām.

2021. gadā šiem centriem tika piešķirts jauns nosaukums – “Krievijas nami” jeb “Russian Houses”, lai tos padarītu pievilcīgākus un vieglāk saprotamus kā “Rossotrudņičestvo”. Tika uzsākta arī paplašināšanās politika – izveidojot filiāles ārpus galvaspilsētām, stiprinot sadarbību ar vietējām organizācijām un diasporas grupām.

Taču atšķirībā no Gētes institūta vai Francijas institūta, Krievijas nami ļoti tieši koncentrējas uz “tautiešu” politiku – uzturēt stipras emocionālās un valodas saites ar Krieviju, neatkarīgi no ģeopolitiskā konteksta. Formāli tie piedāvā valodu kursus, koncertus, izstādes un apmaiņas programmas, bet neoficiāli stiprina prokrieviskus naratīvus un veicina Kremļa ģeopolitisko dienaskārtību.

Tieši šo mērķi varēja saskatīt arī bēdīgi slavenajā Maskavas namā Rīgā. To atklāja 2004. gadā kā kultūras un biznesa centru, kā vietu, kur Krievija caur koncertiem, filmu festivāliem un valodu nodarbībām uzturēja saikni ar Latvijas krievvalodīgo kopienu.

Bet šī saikne nebija tikai kultūras rakstura. Latvijas drošības iestādes gadiem to uzraudzīja. Tika norādīts, ka pasākumos klātesošas bija arī izteiktas politiskas notis – nereti kritizēta Latvijas valodas politika, izplatīti naratīvi par “Krievijas pasauli” un padomju nostalģiju. Šāda “maigā ietekme” kļuva par vienu no Kremļa instrumentiem Latvijas informatīvajā telpā.

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Maskavas nama liktenis kļuva neizbēgams. 2024. gadā Saeima pieņēma īpašu likumu, kas atļāva atsavināt šo ēku par labu valstij. Tās īpašnieki tika iekļauti ES sankciju sarakstā, kamēr Latvija paziņoja, ka ēku pārdos un iegūtos līdzekļus novirzīs palīdzībai Ukrainai.

Gaidot „Lielā Kristapa” balvu sadalīšanu, vēršam uzmanību tiem balvai nominētajiem kino profesionāļiem, kurus gandrīz nekad neredzam starmešu gaismā. Vakar izcēlām kino operatora darbu, šodien izzinām kostīmu mākslinieka darba specifiku.

„Nevis izrādīt savus kostīmu, bet lai kostīmi palīdz filmai un stāstam” – tā kostīmu mākslinieces Sandras Silas darba stilu raksturo režisors Dzintars Dreibergs. Sandra Sila par darbu pie kinolentes „Tīklā. TTT leģendas dzimšana” ir nominēta balvai kategorijā „Labākais kostīmu mākslinieks/ce”.

Sandra Sila ir atzīta kostīmu māksliniece ar bagātu pieredzi - trīs reizes saņēmusi "Lielo Kristapu", kino procesos iesaistījusies 80. gados, un pirmais patstāvīgais darbs bijis Dzidras Ritenbergas filmā "Māja bez izejas". Sandrai Silai tīk strādāt ar vēsturiskām tēmām, bet ar sportu saskārusies jau divreiz - vispirms Aigara Graubas filmā "Sapņu komanda 1935", taču mūs šoreiz īpaši interesē kostīmu mākslinieces darbs Dzintara Dreiberga filmā "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", par ko arī nominēta balvai "Lielais Kristaps".