latvijasradio.lsm.lv - RSS

Reiņa Botera izrāde "Viltvārdis". Teātra trupas “Kvadrifrons" aktieris un režisors Reinis Boters monoizrādē pievēršas viltvārža sindromam un centieniem atgūt reiz pazaudēto svabadību mākslā. Iestudējums, ko autors piesaka kā dokumentāru halucināciju, pirmizrādi piedzīvos Rīgas cirka Zirgu stallī 24. februārī. Tas ir autoram ļoti personisks skatuves darbs, kas ir tapis vairāku gadu garumā.

"Savā ziņā izrādē es sarunājos ar bērnības sevi. Mēs esam divi dažādi cilvēki. Mazais Reinis ir kaut kur citur un es esmu cits Reinis," vērtē Reinis Boters.

"Mani šokēja, kāds cilvēks es esmu bijis. Mans mērķis bija ar šo izrādi nevis atgriezties bērnībā, bet tīri cilvēcīgi censties panākt tādu stāvokli, kāds bijis mazajam Reinim, tādu apziņas brīvības stāvokli," atklāj Reinis Boters. "Cik esmu jautājis cilvēkiem, kas izrādi ir redzējuši, viņi apstiprina, ka tas nav stāsts par to, kā mākslinieks mokās, bet tur ir vispārcilvēcīgas vērtības uz sajūtās un ka tas rezonē visiem, ne tikai māksliniekiem."

Viltvārža sindroms ir psiholoģiska pieredze, ko savā dzīvē piedzīvojis teju ikkatrs. To raksturo šaubas par savām prasmēm, talantiem, sasniegumiem un pastāvīgas bailes tikt atmaskotam kā krāpniekam: šai parādībai pakļautie cilvēki neuzskata, ka ir pelnījuši gūtos panākumus vai veiksmi.

Akūtu viltvārža sindromu izrādes autoram Reinim Boteram izraisīja bērnības māju bēniņos atrasta audio kasete. Tajā viņš, vēl mazs zēns būdams, ierakstījis paša veidotus radio raidījumus ar ģimenes locekļu intervijām, muzikālām pauzēm, pašizgudrotu ierīču reklāmām un dziļdomīgām atziņām.

Izrādes autors atklāj, ka šī kasete viņu pamudinājusi meklēt sevī to pašu, bet jau zaudēto māksliniecisko brīvību – brīvību, kas valdījusi pirms kauna, vērtējošiem skatieniem, uztraukuma par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību. 

Šīs ziemas ilgstošais sals ūdenstilpes nosedzis kā ar necaurredzamu vāku. Vai ledus sega kaitē ezeru, dīķu un upju zivīm un citiem organismiem? Kā zivis spēj atjaunot populāciju pēc bargām ziemām un sagaidīt pavasari? Un kāpēc atkusnis ne vienmēr palīdz?

Ziņās lasām aizvien vairāk bažu par zivju slāpšanu. Kārtīgā ziema radījusi neierastus apstākļus mūsu ezeriem un pat upēm, jo zem ledus vāka apakšā notiek intensīva cīņa par izdzīvošanu. Vai visas zivis noslāps un ko varam darīt, lai zivīm un citiem ūdens organismiem palīdzētu sagaidīt pavasari, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un biologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Matīss Žagars.

Februāris gandrīz beidzies. Pēc aukstās un garās ziemas tuvojas pavasaris, kas mūsu platuma grādos ir palu laiks. Tas ir arī brīdis, kad ziņās biežāk parādās hidrologi, viņu prognozes un komentāri. Toms Bricis ir gatavs pastāstīt vairāk par viņu darbu.

Gada lielāko daļu mēs no hidrologiem neko daudz nedzirdam. Pavasarī vai dažu iepriekšējo gadu siltajās ziemās, kad upes iziet no krastiem, tieši upju tuvumā dzīvojošie īpaši ieklausās, kas sakāms hidrologiem.

Sarunā vairāk par darba aizkulisēm, kā notiek datu vākšana un plūdu prognozēšana. Bet vispirms atgādinājums par citiem gadiem, kad pēc bargas ziemas Latvijā upes sagādājušas problēmas. Tuvojoties paliem un iespējamiem pavasara plūdiem, hidrologiem priekšā smagākais darba cēliens gadā. Var teikt, ka gatavošanās tam norit visu ziemu, jo kopš uz upēm parādījās ledus, izbraukuma grupa apbraukā upes Latvijā, veic mērījumus, dati tiek likti modelī, kas veic aprēķinus par tālāko attīstību. Par hidrologu darbu stāsta Mārcis Tīrums un Līga Klints.

 --

Pēdējā lielā plūdu epizode Latvijā bija 2023. gada janvārī Jēkabpilī, bet tos nevar īsti nosaukt par pavasara plūdiem. Hidrologi šādos gadījumos tos sauc par ziemas paliem vai ziemas plūdiem. Pēdējā reize, kad ziema bija pietiekami auksta, lai veidotos bieza ledus kārta, kas uzlūstot rada ledus sastrēgumus un ceļ ūdenslīmeni, bija 2021. gadā. Toreiz Gaujas lejtecē pie Carnikavas vairākas dienas ūdenslīmenis turējās bīstami augsts, draudot appludināt mājas. Tika pieņemts lēmums ledu spridzināt.

Toreiz man bija neparasta pieredze, jo ar Latvijas Televīzijas ziņu dienesta kolēģiem nolēmām tiešraidē rādīt spridzināšanu un pirms tās bija paredzēts, ka es upes malā 10-15 minūtes komentēju apstākļus. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kaut kas negāja pēc plāna un spridzināšanu vairakkārt atlika. Beigās es aptuveni stundu tiešraidē komentēju upes hidroloģiskos apstākļus, līdz vienā brīdī ledus sakustējās pats no sevis. Upe pati būtu problēmu atrisinājusi, bet tā kā ledū jau bija salikti desmitiem spridzekļu, lai tos neienestu Rīgas līcī, nācās uzspridzināt.

Onomastika ir valodniecības nozare, kas pēta visu veidu īpašvārdus un to cilmi. Par onomastiku latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks

"Klasikā" uz sarunu aicinām Rīgas cirka vadītāju Māru Pāvulu, lai tuvāk uzzinātu par cirka apvienības "Hippana. Maleta" (Vācija) izrādi "Skrējēji" ("Runners"), kas 25. un 26. februārī pulksten 19 būs skatāma Rīgas cirka arēnā. 

Uz skatuves satiksies trīs mākslinieki: divi meistarīgi žonglieri – Alekss Alisons (Alex Allison) un Daniels Makels (Daniel Mackel) – un daudzpusīgais mūziķis Moisess Mass Garsija (Moisés Mas García). Divi skrejceliņi ir ne tikai scenogrāfisks, bet arī simbolisks spēles laukums – nosacījums, kurā abi žonglieri ir pakļauti kustības iepriekšnoteiktībai, mehāniskam ritmam, atkārtojuma neizbēgamībai un dzelžainiem fizikas likumiem, vienlaikus pārvaldot neskaitāmas lidojošas bumbiņas. Spāņu multiinstrumentālists Moises Mas Garsija (Moisés Mas García) rada ne tikai dzīvu skaņas ainavu, bet vienlaikus ir vēl viens groteski komiskas spriedzes avots. Tas rada starp visiem trim izpildītājiem pozitīvi uzlādētu gaisotni, un žonglēšana šajā darbā kļūst iespaidīgi horeogrāfiska un muzikāla.

"Skrējēji" ir spilgta, dinamiska un fiziska cirka izrāde, kas izceļ skriešanu kā aizrautīgu un koordinācijas ziņā unikālu pārvietošanās darbību, kas neatraujama no tādiem stāvokļiem cilvēkā kā stress, izdzīvošana, adrenalīns, vēlmes un bailes – neatkarīgi no tā, vai bēdz vai dzenies pēc. Šajā izrādē mākslinieki demonstrē, ka žonglēšana ir līdzīgs fenomens.

Izrāde radīta 2021. gadā un ieguvusi Vācijas "ZirkusON" balvu. Līdz šim tā izrādīta Vācijā, Nīderlandē, Spānijā, Lihtenšteinā, Īrijā, Beļģijā, Francijā, Polijā, Austrijā, Čehijā un Luksemburgā vairāk nekā 100 reižu.

"Hippana. Maleta" ir laikmetīgā cirka apvienība no Ķelnes, ko 2018. gadā dibinājuši īru cirka mākslinieks Alekss Alisons (Alex Allison) un vācu cirka mākslinieks Jonass Šifauers (Jonas Schiffauer), apvienojot Jonasa "Hippana Theatre" un Alekša "Maleta Company" radošo kolektīvu prakses. Abus māksliniekus vieno aizrautība ar žonglēšanu kā māksliniecisku valodu.

Idejas autori un režisori: Alex Allison, Jonas Schiffauer

Mākslinieki:

Pat neesot kara laukā, visas šīs smagās traumas redzot – tas kaut kādu pēdu atstāj, norādīja viens no šī stāsta varoņiem, Latvijas ārstiem, kuri līdztekus mūsu pacientiem tepat slimnīcās ārstē arī Ukrainas karavīrus. Tie ir traumatologs, ortopēds Mārtiņš Malzubris un mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis. Viņu darbu ukraiņu karavīru ārstēšanā apmaksā no valsta budžeta līdzekļiem.

Kad Latvijas Radio sarunājās ar ārstiem, Malzubris norādīja:  "Mēs šobrīd esam ceturtajā nodaļā, kas ir septiskās rekonstruktīvās ķirurģijas nodaļa. Mēs esam rezervējuši trīs palātas Ukrainas pacientiem." 

Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 4. nodaļas vadītājs Mārtiņš Malzubris sacīja, ka ar slimnīcas vadību vienojušies, ka te var vienlaicīgi ārstēt sešus Ukrainas karavīrus, lai darbs noritētu ritmiski un netraucētu vietējo cilvēku ārstēšanu. Šīs trīs palātas ir ar izolācijas režīmu, jo daudzi pacienti ir ar multirezistentām infekcijām. 

Viņš ar Ukrainas ārstiem profesionālus kontaktus uzturējis jau vairāk nekā desmit gadus, taču dziļāk iesaistījies 2022. gadā, kad Krievijas karaspēks sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

Otrs šī stāsta varonis ir mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis no Latvijas Mikroķirurģijas centra. Tur kopumā ārstējušies aptuveni 220 pacienti no Ukrainas. Pārsvarā karavīri un atsevišķi civiliedzīvotāji, kas šeit nonākuši kā bēgļi. 

"Tie gadījumi briesmīgi; pat neesot kara laukā, visu to redzot, tas kaut kādu pēdu atstāj," sacīja Kapickis.

Vaicāts, vai pirms tam viņam Latvijā bijusi darīšana ar ko līdzīgu, Kapickis norādīja: "Mēs kā mikroķirurgi, laikam vienīgie valstī, līdz šim bijām ārstējuši karam līdzīgas traumas, un tās ir visas petardes, lauksaimniecības ievainojumi, sprādzieni, sejas bojājumi, visi industriālie, tie visi nonāca pie mums. Tie, protams, ir līdzīgi, nevis tādi paši, bet psihoemocionāli pieredzes ziņā, prakses ziņā. Tāpēc jau arī tajā 2014. gadā mēs tik aktīvi iesaistījāmies Janas Streļecas projektā, ka mēs varam palīdzēt."

Pieminētā Jana Streļeca "Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda" aktīvās darbības laikā no 2014. gada četrus gadus organizēja ievainoto karavīru vešanu uz Latviju. 

Ja gribam palīdzēt ukraiņiem iedzīvoties Latvijā un kļūt par pilntiesīgu sabiedrības daļu, jāpalīdz ne tikai apgūt latviešu valodu un iepazīt kultūrvēsturi. Lai šeit atbraukušie kara bēgļi spētu strādāt savās profesijās, jāsniedz atbalsts attiecīgās nozares terminoloģijas apguvē, tā uzskata ukraiņu valodas tulce un sabiedriskā darbiniece, ukrainiete ar Latvijas pilsonību Viktorija Prituļaka.

Pašlaik LU Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces Inas Druvietes vadībā viņa pēta, kā mūsu valsts valodas politika ietekmē ukraiņu integrāciju – par šo sociolingvistisko tematu top promocijas darbs.

Ar Viktoriju Prituļaku sarunājās kolēģe Zane Eniņa.

Neraugoties uz nelabvēlīgo starptautisko situāciju, Ukraina joprojām spēj sekmīgi aizstāvēties pret Krievijas agresiju. Taču Ukrainas agrākā galvenā sabiedrotā Amerikas Savienotās Valstis (ASV) tagad vairāk traucē, nekā palīdz cīņā pret agresorvalsti, jo ASV prezidents Donalds Tramps cer uz ienesīgiem darījumiem ar Krieviju. Tomēr ukraiņi ar citu sabiedroto atbalstu saglabā cīņassparu gan kaujas laukā, gan diplomātiskajā frontē. 

Ukraina šogad piedzīvo smagāko ziemu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma. Krievija regulāri uzbrūk Ukrainas energoapgādes infrastruktūrai, lai mēģinātu salauzt ukraiņu pretestību.

Tas lielā mērā ir saistīts ar varas maiņu ASV, kur jau gadu prezidenta amatā ir Tramps. Viņš sevi vēlas parādīt kā miera nesēju. Taču tā vietā, lai izdarītu spiedienu uz Krieviju, viņš cenšas panākt, lai Ukraina piekristu izbeigt karu uz sev neizdevīgiem nosacījumiem.

Piemērs tam ir ASV militārā atbalsta samazināšana Ukrainai.

Par laimi, tas nav novedis pie Ukrainas aizsardzības spēju sabrukuma, sarunā ar Latvijas Radio sacīja starptautiskās politikas pētnieks Oleksandrs Krajevs no domnīcas „Ukrainian Prism”. Viņš norādīja, ka tas bija iespējams, jo Ukraina samazināja savu atkarību no ASV.

Ukrainas galvaspilsēta Kijiva pilnapmēra kara ceturto gadskārtu sagaida ar pamatīgiem postījumiem kritiskās infrastruktūras objektiem. Krievijas uzbrukumu rezultātā daļa Kijivas palikusi aukstumā, bet elektrība pieejama ierobežotā apmērā. Kā cilvēki izdzīvo šo smago periodu, palīdz cits citam un cenšas nezaudēt optimismu, stāsta Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance.

Ceturtā pilnapmēra kara ziema Kijivu pārsteidza nesagatavotu. Krievijas raķešu uzbrukumos smagi izpostīta kritiskā infrastruktūra. Liela daļa pilsētas slīgst aukstumā un tumsā.

"Paldies Dievam, ka komunālo maksājumu rēķins atnāca ar nullēm - par apkuri un par karsto ūdeni nekas nav jāmaksā," stāsta Ludmilla,- sieviete pusmūžā, kuru sastopu Nesalaužamības teltī Kijivas Darnickas rajonā.

Ludmillas dzīvoklis atrodas daudzstāvu namā, kur apkure nav jau otro mēnesi. Visdrīzāk to neizdosies atjaunot līdz pat pavasarim.

"Apkures nav. Trubas ir absolūti aukstas  - absolūti! Tādas tas ir kopš 9. janvāra. Nav arī karstā ūdens - pa krānu tek tikai aukstais ūdens. Mūs glābj tas, ka mūsu dzīvoklī ir gāze," turpina Ludmilla.

Lai cik grūta izdzīvošana, Ludmillas ieskatā Krievijai nav izdevies sasniegt savu mērķi un salauzt ukraiņu gribu pretoties iebrucējam.

Šodien, 24. februārī, aprit četri gadi kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties karam, Latvija un mūsu cilvēki uzreiz steidza sniegt dažāda veida atbalstu Ukrainai, piegādājot gan humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, gan nodrošinot militāro atbalstu karavīriem. Svarīgi, ka palīdzības sniegšanā iesaistās ne tikai oficiālās valsts institūcija, bet arī nevalstiskās organizācijas un paši Latvijas iedzīvotāji.

Kāds atbalsts sniegts aizvadītajos četros gados, kāda bijusi sabiedrības aktivitāte un atbalsta akcijām?

Vairāk nekā viens miljards eiro – tik lielu atbalstu naudas izteiksmē Ukrainai kopš Krievijas sākta pilnā mēroga iebrukuma sniegusi Latvijas valdība, pašvaldības un privātais sektors. Lielākā daļa no šīs summas ir tieši militārais atbalsts – tas pārsniedz 665 miljonus eiro. Militārā palīdzība ietver dažāda veida aprīkojumu, pretgaisa aizsardzības raķetes, helikopterus, haubices, dronus, ieročus, sausās pārtikas devas, munīciju, prettanku ieročus, degvielu utt.

Vēl teju 300 miljoni piešķirti palīdzībai Ukrainas civiliedzīvotājiem. Šī nauda tika tērēta uzturēšanās un darba atļaujām, grantiem nodarbinātībai, dažāda veida pabalstiem, stipendijām, nometņu organizēšanai bērniem un studentiem, kā arī valodas un kultūrorientācijas kursiem.

Atbalstu Ukrainai sniedz arī privātais sektors un Latvijas nevalstiskās organizācijas. Piemēram, viena no lielākām labdarības organizācijām valstī – "Ziedot.lv" – kopš kara sākuma ziedojumos savāca apmēram 42 miljonus eiro. Līdzekļus ziedojuši vairāki simti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.