latvijasradio.lsm.lv - RSS

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Dobeles novada Bērzē, kur pirms pieciem gadiem keramiķe Ieva Jurka izveidoja savu keramikas darbnīcu. Ieva beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un gatavo gan porcelāna traukus, gan lielformāta darbus un uguns skulptūras.

Lai izveidotu darbnīcu, Ieva uzrakstīja LEADER projektu. Viņa strādā arī Dobeles mākslas skolā un pērn saņēma balvu nominācijā "Dobeles novada gada mājražotājs, amatnieks".

Februārī notiek viens no Eiropas vadošajiem festivāliem "Berlināle", kura ietvaros šogad tika izrādītas 345 filmas. "Berlināles" programmiskās izvēles nereti nosaka toni visam gadam, signalizējot, kādas būs aktuālās tēmas, reģioni, kāda filmveide šobrīd izvirzās priekšplānā. Vērienīgais pirmizrāžu klāsts, kā arī programmā iekļautās filmas no, piemēram, nesenā Sāndensas festivāla, sniedz iespēju iepazīties ar kino, kas vēlāk nonāks arī līdz Latvijas kinofestivāliem un kinoteātru repertuāriem.

Uzmanības centrā ierasti nonāk "Berlināles" konkurss, kurā šogad bija iekļautas 22 filmas no visas pasaules, ko veidojuši gan atpazīstami režisori Kornels Mundručo, Alēns Gomī, Vorviks Torntons, Angela Šaneleka, gan arī, piemēram, dokumentālā kino režisors Grānts Džī ar savu pirmo spēlfilmu “Everybody Digs Bil Evans” vai somu folk-horora autore Hanna Bergholma ar “Nightborn” - filmu, kas tapusi kopražojumā ar Lietuvu. 

Pavisam īsu mirkli pirms 76. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla jeb "Berlināles" balvu noslēguma ceremonijas studijā tiekamies ar  Latvijas kino profesionāļiem, kuri apmeklēja kā filmu seansus - publisko festivāla programmu, tā arī slēgto, tikai industrijai domāto Berlīnes Eiropas filmu tirgu.

Studijā viesojas producente Sabīne Andersone, "Kino rakstu" korespondente, scenāriste Aiva Birbele, kinofestivāla Riga IFF vadītāja Liene Treimane un producents Uldis Cekulis.

Karš Ukrainā kļuvis par jauno tehnoloģiju laboratoriju un liek pārrakstīt visas taktiskās grāmatas, saka atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, kuru savējo vidū dēvē arī par krīzes komandieri. Ko uzskata par galveno aizsardzības spēku un kur glabā savu ģenerāļa zobenu – saruna ar Raimondu Graubi Laikmeta krustpunktā.

Latvijas armijas komandiera amatā Raimonds Graube bijis visilgāk kopš Latvijas valsts un armijas pastāvēšanas. No 1991.gada iesaistījās Zemessardzē, pēc četriem gadiem jau to vadīja. Esot Zemessardzē, piedalījās arī nakts reidos, aizturot kontrabandistus. Kādas krīzes un saviļņojoši brīži bijuši aktīvā dienesta laikā un kur glabājas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtais zobens, kļūstot par ģenerāli? Laikmeta krustpunktā atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, jau teju desmit gadus Valsts aizsardzības un patriotisma fonda „Namejs” valdes priekšsēdētājs.

Ir februāris un pēdējos četrus gadus tas iezīmē laiku, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu. Teju katru dienu pret cilvēkiem tiek vērsti uzbrukumi un tiek postīta viņu mājas. Katru gadu šajā laikā gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji tiek aicināti ziedot, lai nodrošinātu kaut daļu no karā iznīcinātā. Un katrs mūsu atbalsts, cerams, arī ir palīdzība ukraiņiem pavadīt vēl un vēl vienu dienu tik bezjēdzīgajā un nežēlīgajā karā. Jūs vadāt fondu „Namejs”, kas vispirms rūpējas par mūsu armijas veterāniem un viņu ģimenēm, bet atbalsta akcijās Ukrainai arī esat ļoti bieži līdzās to organizatoriem. Kā šogad rit akcija, kas jau tuvojas noslēgumam?

Raimonds Graube: Jā, mums trīs mēneši pēc pilna mēroga kara uzsākšanas jau bija pirmā ukraiņu karavīru bērnu grupa Latvijā. Mēs vasaras brīvlaikā rīkojām nometnes un to turpinām darīt jau šos visus četrus gadus. Šogad fonds „Namejs” atsaucās aicinājumam palīdzēt, un ja tā var teikt, palīdzēt ar siltumu ukraiņiem, ziedojot, vedot visus nepieciešamos tehniskos līdzekļus, akumulatorus vai ģeneratorus. Mēs nolēmām nedaudz savādāk – mēs vedīsim bērnus uz siltumu, uz Latviju. Man ir paredzēta ukraiņu un ukraiņu vienību karavīru bērnu nometne Latvijā, jau pēc pāris nedēļām tā sāksies, un iepriecināsim bērnus šeit. Tas ir mūsu ieguldījums -  šos bērnus, dot viņiem priecīgus brīžus bez bailēm, bez trauksmēm miera apstākļos un rādīt, kā mēs dzīvojam.

Ņemot vērā jūsu pieredzi un arī to, cik aktīvs esat bijis šajos gados gan ar padomu, gan arī komentējot notiekošo, nedaudz gribētu parunāt par Ukrainas karavīru garu un arī zināšanām, un prasmi, un profesionalitāti kaujas laukā. Militārpersonas, kuras ir saistītas ar Tartu Aizsardzības akadēmiju, atceras, ka ukraiņi tur jau ir mācījušies no 2000. gada sākuma. Toreiz, protams, vēl nevarēja runāt par ļoti stipru armiju, tieši pretēji, bet būtiskas pārmaiņas esot būtiskas tieši pēc 2014. gada. Šīs kaujas operācijas Donbasā - astoņi gadi ir bijis ilgs laiks. Ir tāds pieņēmums, ka tieši tur šī vide un šie apstākļi izveidoja pašreizējos Ukrainas virsniekus un karavīrus. Kā jūs vērtētu, vai tas tā varētu būt?

Raimonds Graube: Jā, lielā mērā tas tā ir, arī pēc manā rīcībā esošās informācijas. Tur izveidojās divas karavīru grupas. Pirmkārt, ļoti nostabilizējās, profesionāli attīstījās un pilnveidojās profesionālās vienības vairāk Rietumu kaujas darbības un taktikas virzienā, gaisa desanta vienības un visas tās slavenākās, kas arī noturēja šo fronti. Šobrīd gan diemžēl lielākā daļa no viņiem ir gājuši bojā, bet šī paaudzes maiņa ir noritējusi un pēctecība ir notikusi. 

Otrs ļoti svarīgs vilnis bija brīvprātīgo kustība, un slavenākā no šīm vienībām bija Azova vienība. Mēs zinām, ka no tā laikam arī Krievijas propaganda un Krievija baidījās visvairāk, no šī ukraiņu gara pacelšanas, no savu sakņu meklēšanas un pret viņiem vērsās ļoti spēcīgs ideoloģiskais uzbrukums kara laikā, es domāju pilna mēroga kara laikā. Pēc 2014. gada, kad dibinājās Azova vienības, šie brīvprātīgie, kuri paralēli profesionālām vienībām un obligātā dienesta vienībām nodrošināja valsts drošību, aizsardzību. Bet, kā teicu, viņi baidās, tāpat kā mūsu gadījumā, no mūsu tautas vienotības. No tautas gara. Profesionāls karavīrs ir viena lieta, bet svarīgākais ir šī kombinācija - profesionālis kopā ar šo vēlmi aizstāvēt šo valsti. Es vienmēr esmu teicis, kad vērtēju Latvijas aizsardzības stiprumu - viņa būs apdraudēta tad, ja nebūs brīvprātīgie, kuri grib šo valsti aizstāvēt. Zemessargi vai caur  mobilizācijas rezervēm, arī profesionāļi, protams, viņi arī brīvprātīgi iestājušies. Ukraiņi to spilgti nodemonstrēja un šī iemesla dēļ uzbruka tieši Azovam. Tagad jau mēs redzam, ka tā ir tāda pati vienība kā visi tie brīvprātīgie, kuri, jā - balsta savas saknes pagātnē, izmanto varbūt tās zīmes, kuras arī mums ir liegts izmantot pilnā apjomā un kurām nav nekāda sakara ar nacistisko Vāciju. Kura sakņojas senā Indijas vai vispār indoeiropiešu kultūrā. Tas secinājums arī mums ir jāizdara, ka tautas vēlme šo valsti aizstāvēt, brīvprātīgie ir absolūts fundamentāls priekšnoteikums mūsu uzvarai, nosargājot neatkarību.

(..)

Noteikti jūs arī esat pamanījis, ka augstas vairāku Eiropas valstu militārpersonas brīdina par nenovēršamu karu. Atšķiras tikai gads, kuru viņi min, un aicina apzināties reāli, ka būs cilvēku zaudējumi un ka tas nozīmē, ka pat Rietumeiropas valstis var piedzīvot uzbrukumu. Kā vērtēt šādus augstu militārpersonu paziņojumus? Vai tā ir tāda sapurināšanas politika Eiropai no iekšienes?

Raimonds Graube: Šeit ir divi punkti. Pirmais - es atceros, ka ar ļoti spilgtu paziņojumu nāca dāņu izlūkdienesti pirms apmēram gada, varbūt vasarā. Tad arī visi šo citēja, bet aizmirsa apakšā izlasīt pēdējo rindiņu vai nepievērsa uzmanību šai pēdējai rindiņai, kurā bija rakstīts, ka šie scenāriji ir ļoti iespējami un tādi arī būs, ja mēs neturpināsim attīstīt mūsu aizsardzību. Arī pretinieks rēķina. Šie iespējamie uzbrukumu plāni, protams, Krievijai pastāv, par to šaubu nav. Iebrukuma plāni ir. Dažādi scenāriji, dažādas versijas, bet tā ir matemātika, zināmā mērā militārā matemātika. Un, ja viņš [pretinieks] redz, ka mēs attīstām kaut kādu aizsardzības spēju, pastiprinām vienu vai otru virzienu, kas apgrūtina viņa plāna realizāciju, tas plāns jāpārstrādā. Vienā brīdī viņš saprot, ka nespēs sakaut, un nedarīs to.

Un otrais, paturēsim prātā kādu valstu komandieri to saka. Es pats vēl nesen biju Vācijā tādā kā ekskursijā, arī runāju ar cilvēkiem. Viņiem nav šī apdraudējuma sajūta tāda, kāda mums Latvijā. Mēs ar šo sajūtu, ka karš var būt un neizbēgams, dzīvojam jau vairākus gadus. Un esam dzīvojuši vienā vai otrā veidā vispār visus gadus kopš mūsu neatkarības atgūšanas. Mēs esam sapratuši, ka tas ir drauds, un kad Ukrainā sākas 2014. gada Maidans, visi mēs ļoti labi zinājām, ko tas nozīmē. Līdz ar to šī ziņa ir vairāk viņiem - atgādinājums tam, ka tas patiešām ir nopietni un reāli. Un tas atgādinājums arī mums. Kaut gan, kā es saku, mēs esam stipri priekšā Eiropai izpratnē par to, ko Krievija savā ļaunumā, savā imperiālajā domāšanā, savā atriebības kārē var nodarīt. Mēs to zinām, viņi to nezina. Un viņi nerunā tādās kategorijās. Ciematos kaut kur, vācu dorfos vai franču šato vai kasās tur, Spānijā. Nē, viņiem ir pilnīgi citāda izpratne. Un viņiem šādi paziņojumi ir svarīgāki. Mums tas ir kā atgādinājums, ka tas tā var būt, rada papildu satraukumu. Viņiem tas ir kā modinātājzvans vairāk joprojām. Diemžēl.

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā – Uldim Jānim Veispalam, leģendārajam latviešu kaskadierim. Kultūras rondo dodas pie Ulda ciemos. 

1977.gada kinožurnālā „Padomju Latvija” režisors Ivars Kraulītis un operators Dmitrijs Verhoustinskis fiksējuši kaskadieru treniņus Ulda Veispala vadībā: viņi jāj ar zirgiem, lec baseinā no augstām platformām, met kūleņus un imitē kautiņus. Tiek intervēts arī tobrīd 29 gadus vecais Uldis Veispals.

Darbs Rīgas Kinostudijā vēlāk kļūs tikai par atspēriena punktu Ulda Veispala kaskadiera karjerai, kas turpināsies vairākas desmitgades un aizvedīs viņu arī uz Vjetnamu, Sīriju, Indiju… Viņš nofilmēsies apmēram 300 kino un televīzijas projektos, metīsies uz galvas jūrā no slavenās Bezdelīgu ligzdas klints Krimā, dublēs aktieri Kristoferu Lī un zobencīņā stāsies pretī aktierim Šonam Bīnam... Tam līdzās viņš pagūs gādāt arī par Mūzikas akadēmijas studentu fizisko formu, konsultēt teātru un operas iestudējumus. 

Veispala ģimenes mājā Beberbeķos vēl pirms paša saimnieka sagaida taksis Rokijs, kurš vēlāk aktīvi līdzdarbosies arī sarunā. Mēs sasveicināmies arī ar Ulda Veispala dzīvesbiedri, aktrisi Anitu Grūbi. Viņa uzvāra kafiju un dodas uz skolu pēc mazbērniem. Veispala paša celtajā mājā viņi dzīvo trīs paaudzēs. Pēdējos gadus Uldis Veispals ir, kā pats saka, pilnas slodzes vectēvs, un negaidīto publicitāti līdz ar "Lielā Kristapa" balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā uzņem ar zināmām zobusāpēm.

“Visa šī publicitāte man rada vairāk diskomforta nekā vajadzīgs, teikšu godīgi. Es darīju savu darbu, kā jebkurš dara. Kādas tur ambīcijas? Es vienkārši mēģināju izdarīt darbu labi, un reizēm izdevās. Nedomāju, ka katru reizi izdevās, bet kopumā nevaru sūdzēties. Bet es pat īsti nezinu, par ko man tā balva ir piešķirta...” smejas ilggadējais kaskadieris.

Tomēr atmiņās par vairākas desmitgades ilgo kaskadiera karjeru Uldis Veispals dalās labprāt. Sākumā gan palabo, ka juridiski tādas kaskadiera profesijas nemaz nav.

Bet kino pasaulē rīdzinieks Uldis Veispals ar piebaldzēna saknēm nokļuva pavisam nejauši. No 11 gadu vecuma trenējās sportā, absolvēja Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu kā kvalificēts treneris un sporta pedagogs. Viņš specializējās modernajā pieccīņā, kas ietver skriešanu, peldēšanu, jāšanu, paukošanu un šaušanu, bija valsts izlasē. Tieši daudzpusīgā fiziskā sagatavotība ļāva kļūt arī par labu kaskadieri.

Kas tas par garšīgu ēdamo, kura nosaukumā ir deguna sastāvdaļa? Šo Birutas Pāvilsones un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Bērziņu ģimene no Siguldas: mamma Dita, tētis Gatis ar meitām Adeli (15 gadi), Māru (11 gadi), Ullu (9 gadi) un Gerdu (4 gadi).

Rit priekšpēdējā Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu dienā. Daudzos sporta veidos izšķirošās cīņas jau beigušās, bet dažos tās vēl priekšā. Arī mūsu bobslejistiem, distanču slēpotājiem un biatlonistēm.

Būs ļoti aizraujošas sacensības – tā pirms šodienas bobsleja četrinieku pirmajiem diviem braucieniem saka Latvijas komandas treneris Emīls Cipulis. Starts šīm sacīkstēm jau 11 no rīta. Trasē dosies Jēkaba Kalendas pilotētas kamanas ar Latvijas vārdu.

Šodien distanču slēpošanā karaliskajā 50 kilometru slēpojumā dosies arī divi mūsu cīnītāji – Raimo Vīgants un Niks Saulītis. Sākums sacensībām - tieši plkst. 12.

Bet drīz pēc maratonistu finiša Latvijas līdzjutēji varēs pievērsties šīs dienas saldajam ēdienam olimpiskajās spēlēs. Ja vēsturnieki neko nav sajaukuši – pirmo reizi Latvijas sieviešu biatlona vēsturē šodien masu startā slēpos un šaus divas mūsu biatonistes. Masu startā iekļūst tikai pašas labākās. Latviju pārstāvēs olimpisko spēļu debitante, Eiropas junioru čempione Estere Volfa un pieredzējusī Baiba Bendika. To, ka ikviena no viņām var cīnīties par augstu vietu, abas jau šajās spēlēs ir pierādījušas. Biatlonistēm starts plkst. 15.15.

Gaidot šo startu, saruna ar Lillehammeres un Nagano olimpisko spēļu dalībnieci Ievu Cederštrēmu-Volfu – Esteres Volfas mammu.

Amerikāņu laikraksts "The Washington Post" – viens no ietekmīgākajiem medijiem un atpazīstamākajiem zīmoliem visā pasaulē – nesen atlaida simtiem darbinieku, kas uzreiz lika uzdot jautājumu – cik lielā mērā tas saistīts ar medija pārvaldību un finanšu sarežģījumiem, cik – ar uzbrukumiem brīviem medijiem?

5. februārī pie "The Washington Post" ēkas bija sapulcējušies simtiem atlaistie un vēl strādājošie laikraksta darbinieki, prasot nosargāt izdevumu. Ziņas par to, ka būs atlaišana, ir cirkulējušas, bet pārsteigums bijis, cik tā ir apjomīga. Kā sarunā ar BBC lēsa žurnālistu arodbiedrības pārstāve Marisa Lange – skaits jau tuvojas 40%, slēdzot veselas nodaļas, tajā skaitā ārzemju ziņu un sporta nodaļas. Darbiniekiem ziņa par atlaišanu ir nosūtīta e-pastos un uzreiz arī liegta pieeja redakcijai, pat lai paņemtu personīgās mantas.

Žurnāla "IR" viens no dibinātājiem un autoriem Pauls Raudseps, kurš pats ir dzimis, audzis un studējis ASV, lieliski atceras "The Washington Post" ziedu laikus.

Pavērsiena punkts izdevuma vēsturē notika tad, kad to iegādājās Džefrijs Bezoss – amerikāņu multimiljardieris, pasaulē lielākā interneta mazumtirdzniecības un tehnoloģiju uzņēmuma "Amazon" dibinātājs.

Tālāk jau sekoja pavisam citas attiecības ar Donaldu Trampu, tajā skaitā tādās, kas atspoguļojās jau zināmā cenzūrā laikrakstā un ārkārtīgi dāsnā samaksā par dokumentālās filmas "Melānija" izrādīšanu, kur jāpiemin, ka šī filma par pašreizējo ASV pirmo lēdiju izrādījusies visai nepieprasīta.

Kopš Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā notiek vētras arī mediju vidē. Tramps jau iepriekš bija  slavens ar saviem uzbrukumiem medijiem, tiem piedēvējot viltus ziņu izplatīšanu, un tagad mediju darbs kļūst arvien sarežģītāks.

Latvijas Radio Ziņu dienesta ārvalstu notikumu apskatnieks Rihards Millers spriež, ka būtiskas izmaiņas mediju darbā neredz, mediji publicē arī pret Trampu vērstus viedokļrakstus un tādus, kas prezidenta administrāciju nerāda labvēlīgā gaismā. Cits jautājums, kas ar medijiem notiks ilgtermiņā.

Štatu samazināšana "The Washington Post" ir būtiski ietekmējusi izdevuma darbu un reiz tik ietekmīgā laikraksta nākotne nu ir pavisam neskaidra.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- pāri robežām paceltu galvu!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.