latvijasradio.lsm.lv - RSS

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā.

Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu! 

Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija".

Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi? 

Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes.

Interesanti, ka

Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos...

Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā…

Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst… 

Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb

tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem,

kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību.

Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā.

Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz...

Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā! 

Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi?

Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate!

Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā. 

Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu. 

Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm?

Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas!

Kas to dara? 

Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts.

Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā?

Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus,

strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss!

Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs.

Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs?

Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti. 

Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt?

Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja.

Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti.

Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied…

Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši.

Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās?

O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk.

Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.)

Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā.

Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam!

Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā?

Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.) 

Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju?

Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm!

Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi.

Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu.

Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt!

Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku.

Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem.

Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties!

Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas.

Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei.

Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami...

Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika!

Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino. 

Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Tāpat kā vakar, arī šodien Latvijas sportistiem startu nav. Turklāt lielākai daļai mūsu sportistu jau spēles beigušas, tāpēc šoreiz atskatāmies uz jau paveikto kopā ar lielākā Latvijas sporta portāla "Sportacentrs.com" galveno redaktoru Jāni Celmiņu.

Runājam gan par sportistu iespēto, par cerībām un rezultātiem, arī par Andreja Rastorgujeva interesantajiem komentāriem pēc finiša televīzijā. Kā arī par ļoti nopietno ukraiņu skeletonista Heraskeviča "ķiveres lietu", kas izgaismoja šo to arī par Latvijas sporta sabiedrību.

Rīt gan atkal starti vairākiem mūsējiem - bobslejā Jēkaba Kalendas ekipāža sāks četrinieku sacensības, tāpat 50 km slēpojumā ar kopējo startu piedalīsies Raimo Vīgants, bet Baiba Bendika un Estere Volfa piedalīsies 12,5 km masu startā biatlonā.

Katrs gads sākas ar atskatu uz aizvadīto – arī mūzikā. Visā pasaulē un tepat Latvijā gada pirmajā ceturksnī cita pēc citas notiek apbalvošanas ceremonijas, un par tām Latvijas Radio 5 ēterā bieži runājam vispārīgi ierobežotā laika dēļ. Tomēr, ņemot vērā šo notikumu nozīmi nozarē, nepieciešams arī padziļinātāks ieskats to norisē.

Raidījuma “Virsstundas” pirmajā daļā – saruna ar mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta Mikrofons” valdes priekšsēdētāju Patrīciju Rubeni par zīmīgo 30 gadu jubileju, jauno žūrijas modeli, balvas pārvaldību un nākotnes perspektīvām.

Pēc sarunas divi jautājumi palikuši neatbildēti:

Otrā daļa veltīta gada augstākajam mūsdienu mūzikas apbalvojumam jeb GAMMA. Saruna ar LSM ētera personību Kristeru Karlsonu un LSM mūzikas apskatnieci, GAMMA laureāti un padomes locekli Aigu Leitholdi par nule izziņotajiem nominantiem, vērtēšanas procesu, mākslinieku attieksmi pret balvu un to, vai nepieciešams pārskatīt kategorijas “Gada jaunais mākslinieks/-ce” vērtēšanas nolikuma atbilstības kritērijus.

Aizdomās par augstu amatpersonu slepkavību plānošanu Ukrainā un Moldovā aizturēti 10 cilvēki.

Latvijas valsts parāds pēdējos gados ir būtiski pieaudzis un pēdējā laikā sabiedrībā izskan diskusijas, vai nedzīvojam pāri saviem līdzekļiem.

Saeimas darbakārtībā nereti nonāk jautājumi, kas skar Latvijas pilsonības atņemšanu – gan skatot dažādus lēmumprojektus par tās atņemšanu konkrētām personām, gan reaģējot uz sabiedrībā aktualizētām iniciatīvām.

Baltijas jūras ilgtspējai veltītā konferencē Saeimā runāts ne tikai par jūras vides aspektiem un sugu daudzveidību būtiskā piesārņojuma apstākļos, bet arī par Baltijas jūru kā valsts drošības sastāvdaļu.

Latvijas valsts parāds pēdējos gados ir būtiski pieaudzis un pēdējā laikā sabiedrībā izskan karstas diskusijas, vai nedzīvojam pāri saviem līdzekļiem. Šodien, 20. februārī, Latvijas Banka rīkotajā diskusijā gan finanšu nozares pārstāvji, gan politiķi un eksperti, meklēja atbildi uz jautājumu, vai valsts parāda kritiskais slieksnis ir tuvu.

Valsts parāds veidojas aizņemoties, ja valsts budžetā pietrūkst līdzekļu visu izdevumu segšanai. Latvijas valsts parāds pēdējo 20 gadu laikā ir trīskāršojies : no aptuveni 15 % no iekšzemes kopprodukta 2004. gadā līdz aptuveni 48 % no IKP pērn. Savukārt valsts parāda apkalpošanas izmaksas ir četrkāršojušās. Un straujš pieaugums bijis tieši procentu maksājumiem.

Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs norāda, ka parāda pieaugums krīžu laikā ir normāla lieta, bet nav normāli, ka pēc krīzes tas nesamazinās. Tagad jau esam tuvu 50 % no IKP un esošā fiskālā politika nav vērsta uz parāda stabilizāciju. Turpmāk izaicinājumi būšot vairāki.

Rēzeknis nūvoda pošvaļdeibys 2026. gods budžetā ījāmumi planavuoti vaira nakai 56 tyukstūšys eiro, tok izdavumi – vaira nakai 72 tyukstūšys eiro. Samazynuots finansiejums kulturys jūmā, kaiduos sferuos vēļ teik taupeits i kur naudys īdalaleits vairuok.

Rubrikā „Kas nūteik munā sātā?” itamā reizē par jaunū Rēzeknis nūvoda pošvaļdeibys budžetu, par pošvaļdeibys lāmumim amatermuokslys kolektivu vadeituoju atolguojuma vaicuojumā i cytom nūvoda aktualitatem diskutej Rēzeknis nūvoda dūmis prīšksādātuojs Guntars Skudra (JV/Par/Latgales partija/JKP), Rēzeknis nūvoda dūmis deputate Jelena Stepule (LPV), Rēzeknis nūvoda Lūznovys pogosta īdzeivuotuoja i aktiva redzīņa paudieja socialajūs medejūs Ina Tuče i Rēzeknis nūvoda Drycānu pogosta īdzeivuotuoja, organizacejis „Maziča” puorstuove Diāna Saksone.

Ģimenes studija dodas ciemos pie mākslinieces Aigas Kalniņas. Pašreiz mākslas telpā "Aminori" skatāma Aigas trešā izstāde "Mūžīgais pavasaris Nr. 3. Mīlestība pāri visam". Gleznojot ziedus, māksliniece akcentē tos kā Dieva radīto skaistumu. Tie viņai ir ne tikai apbrīnas, arī spēka avots, lai spētu realizēt sevi kā mākslinieci. Jo audzinot piecus dēlus, ik dienu jāizcīna cīņa starp ikdienu un vēlmi sevi izpaust mākslā. Kā Aigai tas izdodas? Šis ir svarīgākais jautājums mūsu sarunā.

Olimpiskās spēles tuvojas noslēgumam un ziņu lapu priekšplānā drīzumā atkal būs ne ar sportu saistīti jaunumi. Pēc olimpisko spēļu noslēguma Itālijā gan turpināsies vēl paraolimpiskās spēles, un lai cik nepatīkami tas būtu, bet dalībnieki no agresorvalstīm tur piedalīsies ar saviem karogiem.

Bet Latvijā nerimst politiskā aktivitāte, piemēram, ZZS pieļauj, ka gadījumā, ja premjere kokrūpnieku skandāla dēļ gribēs atlaist zemkopības ministru, galdā tiks celts viņas pašas demisijas pieprasījums un ar ZZS balsīm tas būtu veiksmīgs. Saeimā arī izmaiņas, tur tagad ir par vienu frakciju mazāk. "Stabilitātei!" frakcija vēlēšanu gadā pavisam izšķīdusi.

Par nedēļas aktualitātēm politikā un ne tikai kopā ar žurnālistiem spriežam raidījumā Krustpunktā. Aktualitātes analizē TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, portāla "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde un Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretāru, ilggadēju sporta žurnālistu Uldi Strautmani.