latvijasradio.lsm.lv - RSS

Latvijas distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs 50 km klasiskajā slēpojumā ar masu startu klasiskajā stilā izcīnīja augsto 11. vietā 41 sportistes konkurencē. 

Pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē sievietes distanču slēpošanā sacentās 50 kilometru distancē. Eiduka sacensības noslēdza 11. vietā, jo viena sportiste saņēma diskvalifikāciju.

Patrīcija Eiduka kopā ar šorttrekistu Robertu Krūzbergu, kurš izcīnīja bronzas medaļu 1500 metru distancē šorttrekā, arī būs Latvijas karognesēji Milānas–Kortīnas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā, kas norisināsies Veronā.

Šodien olimpisko debiju noslēdza bobsleja pilots Jēkabs Kalenda, kurš kopš ar stūmējiem Matīsu Mikni, Lauri Kaufmani un Mairi Kļavu izcīnīja 10. vietu četrinieku sacensībās. Pēc 3. brauciena mūsu Lāčplēsis, kā nosauktas šīs četrinieka kamanas, jau bija desmitais un pēdējā braucienā vietu izdevās nosargāt.

Ar to arī Latvijas sportisti noslēguši savu dalību 2026. gada ziemas olimpiskajā spēlēs. Mūsu sportistu sniegumu vērtē Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Raitis Keselis.

Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā, Neatkarības laukumā, novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan. 

Trīs gadus vēlāk, Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko. 

Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņasmaidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts. Savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts minēto procesu analīzei. Vērtē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.

Lielās mūzikas balvas žūrijas pārstāve Anete Ašmane-Vilsone par Orķestra "Rīga" sniegumu 2025. gadā: "Orķestris “Rīga” ar gādīga un degsmes pilna dārznieka misijas apziņu arī pērn turpināja rūpīgi kopt pūtēju orķestru mūzikas lauku. Šajā gadu gaitā labi iekoptajā dārzā pērn spilgti uzplauka gan pasaules uzmanību piesaitījuši ziedi, gan pašu rosinātas latviešu mūzikas puķes, kuru košumu papildināja arī ar selekcionāra prieku dažnedāžadu žanru un šķirņu krustojumu paraugi. Un prieks par šiem daudzveidīgajiem ziediem bija kā lielos svētkos un Latvijai nozīmīgos piemiņas datumos, tā šķietami ikdienišķos brīžos."

Par 2025. gada notikumiem  orķestra dzīvē Ilgai Augustei stāsta tā galvenais diriģents Valdis Butāns.

Lielās mūzikas balvas žūrijas pārstāve Anete Ašmane-Vilsone, raksturojot pianista Reiņa Zariņa veikumu 2025. gadā atzina, ka mūziķim "piemīt īpaša spēja ielūkoties lietu dziļākajā būtībā. Kā gan citādi viņš spētu būvēt radošus tiltus starp Baha un Šopēna prelūdijām, notraukt putekļus no Mediņa manuskriptiem, jaunatklāt Bēthovenu un sajust Perta klusumu? Pārdomāta un izsvērta ir katra viņa ieskandinātā nots, caur mūziku pasakot vārdos grūti noformulējamo."

Ilga Auguste aicināja Reini Zariņu uz sarunu par notikumiem aizvadītajā gadā, par kuru viņš saka, ka salīdzinoši tas bijis mierīgāks gads: "Programmu ar Baha un Šopēna mūziku es spēlēju daudzas reizes. Tāpat man turpinājās sadarbība ar vijolnieci Viktoriju Mullovu, ar kuru arī uzstājos daudz reižu pagājušajā gadā. Tas ir kaut kā citādāk - tu vari vienā lietā ieiet ilgstošā laika periodā, atkal un atkal atgriežoties un mēģinot atrast visu, kas tur ir. Mazajā Latvijā ir diezgan grūti vienu un to pašu lietu daudzas reizes nospēlēt. Ir lietas, ar ko tas izdodas, bet manā pieredzē vairums lietu ir vienai vai divām reizēm, par nožēlu, vismaz pagaidām. Pagājušā gada laikā paspējām ar Viktoriju Mullovu uzstāties visur kur - Vācijā, Francijā, Itālijā, Portugālē, Holandē, pirms tam arī Tālajos Austrumos."

No Lielās mūzikas balvas žūrijas pārstāves Anetes Ašmanes-Vilsones teiktā par dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu: "Vēl nesen par gada jauno mākslinieci atzītā dziedātāja ar saistošu aizrautību turpina iekarot arvien augstākas mākslinieciskās virsotnes, apburot ar vokālu virtuozitāti un pārliecības un vitalitātes piepildītu skatuvisko klātbūtni. Pērn viņas dzidrais soprāns jaunas nokrāsas atklāja ļoti plašā diapazonā – no kamerrepertuāra un laikmetīgās mūzikas darbiem līdz operas skatuvei, jo īpaši pārliecinot Emīlijas tēlā Hendeļa meistardarbā “Flavio, Langobardu ķēniņš”.

Raidījumam "Benefice" Ilga Auguste aicināja jauno dziedātāju uz plašāku sarunu, vispirms vaicājot, kā atšķiras radošā dzīve, esot brīvmāksliniecei, kad studiju laiks aiz muguras.

Katrīna Paula Felsberga: Tagad, kad ir sākusies pastāvīgā dzīve, kad ir pabeigta augstskola Berlīnē, katrs projekts ir kaut kas, ko es vēlos darīt. Man vēl nav bijis tā, ka man kaut kādu iemeslu dēļ ir jāpiekrīt un tas man kremt sirdī - ah, es tomēr šo negribēju! Paldies Dievam, tā nav. Ir lielāki un mazāki izaicinājumi, bet motivācija un prieks ir. Protams, ir ļoti, ļoti daudz jādara, es arī apzinos, ka tas man ir jaunības plusiņš, ka joprojām varu "staipīties" pa pilnīgi ekstrēmiem žanriem.

Es apzinos, ka tas nav ļoti ilgtspējīgi - vienā brīdī vienkārši pašam ir grūti gan mentāli, gan fiziski, bet, kamēr man piedāvā projektus no burtiski visiem akadēmiskās mūzikas žanriem un es tajos esmu, man ir prieks tur būt, es izbaudu. Dzīve ir krāsaina.

Tavs pagājušā gada mūzikas okeāns sevī ietver gan kamerkoncertus Latvijā un Eiropā, gan Vītola konkursu, kurā tu saņēmi dalītu pirmo vietu un speciālbalvu, gan operu izrādes - Emīlija, arī Adīna “Mīlas dzērienā”, - tāpat arī dažnedažādi pirmatskaņojumi un neparasti projekti, kā Dainu skapja projekts par godu ne tikai Dainu tēva 190. dzimšanas dienai, bet arī diviem citiem lieljubilāriem - simtgadniekiem. Nu tas viss rezultējies ar nomināciju. Kuri no šī uzskaitījuma tev pašai ir bijuši tavi augstākie Everesti?

Noteikti visi daudzie pirmatskaņojumi, skaitīju, ka pagājušgad varētu būt bijuši 15 komponistu darbu pirmatskaņojumi gan Latvijā, gan ārzemēs. Katrs no šiem notikumiem, kad ir iespēja strādāt ar komponistu un radīt ko jaunu, ir īpašs brīdis.

Visi pirmatskaņojumi ir bijuši interesanti un man mīļi, un es vienmēr cenšos tos pēc tam iekļaut programmās, ja tas ir iespējams.

Kamerkoncerti ir bijuši brīnišķīgi, piemēram, Operas Beletāžas zālē ar Ilzi Ozoliņu un Ingu Ozolu, ar ļoti interesantu un izaicinošu programmu, kas Latvijā diezgan maz skanēja. Man milzīgs, skaists atklājums un notikums bija Jelgavas kamerorķestra sezonas atklāšanas koncerts Aigara Meri vadībā, kur atskaņojām Osvalda Golihova Trīs dziesmas soprānam un orķestrim. Kad mēs sākām strādāt, es sapratu - ak Dievs, tā mūzika ir tik skaista! Tas bija kaut kas pilnīgi negaidīts, un ļoti skaists notikums. Ļoti ceru, ka man izdosies šīs dziesmas vēl kādreiz atskaņot. Jāpiemin Raivja Misjuna “Kamerkantāte”, kas veltīta man un ansamblim “Altera Veritas”, ko mēs atskaņojām Liepājā, kas bija vienkārši sapņu variants - labs draugs uzraksta man veltījumu. Mēs tieši domājām - cik labi, ka man tas darbs pašai ļoti, ļoti patika (smejas).

Operā šīs divas lielās lomas, Adīnas loma - fiziski grūta, gara, viena no nepateicīgākajām lomām tādā repertuārā, jo lielā ārija ir pašās beigās. Tas bija izaicinājums.

“Mēness Pjēro” - tas bija zvans no “Sinfonietta Rīga”, ka mūziķi paši ir izrādījuši interesi šī monumentālā skaņdarba otrreizējā atskaņošanā, jo pirmoreiz to pirms desmit gadiem kopā ar “Sinfoniettas” mūziķiem atskaņoja Baiba Bartkeviča. Tas man bija tiešām nozīmīgs zvans, jo pati biju šajā atskaņojumā - viens koncerts “Arsenālā”, otrreiz Vērmanes dārzā. Atceros, ka es kā galīgi jauns gurķis laikmetīgās mūzikas pasaulē klausījos un skatījos, jo ir arī jāredz, kā dziedātājs tiek ar to galā - man tas šķita vienkārši nenormāli, bet kaut kas man no tās reizes palika sirdī, dvēselē un prātā. Tad sapratu, ka šis zvans nāca kā liela dāvana. Es uzreiz teicu “jā” - ne īsti datumus zinājām, ne ko, vienkārši - “jā”. Tā bija pirmā mūsu sadarbība ar Artūru Oskaru Mitrevicu, viņam šoreiz esot pie diriģenta pults, jo parasti mēs paši sev esam pazīstami kā “Lied duo” - Artūrs pie klavierēm un es dziedu. Tā bija arī iespēja iedziļināties šajā Šēnberga brīžiem neizprotamajā un tumšajā pasaulē, bet beigās laikam mēs tomēr nonācām gaismā.

Tā ir it kā Viļņa, it kā pilsēta, kurā ir daudzstāvu mājas, bet uz balkoniem ganās lopi, pie pastkastītēm ir maizes krāsns un dzemdības pieņem pirtī.

Darbības laiks ir nenoteikts, bet galvenā varone ir Ona (ja viņa būtu latviete, tad būtu Anna). Lietuviešu mitoloģija un etnogrāfija, kas labi saprotama latviešiem, guļamrajonu ikdiena un rituāli, kuri caurauž maģiskā reālisma linaudeklu.

Romāna „Mīļotie kauli” autore ir lietuviete Kotrīna Zīle, kuras iepriekšējās grāmatas jaunajiem lasītājiem „Samainītais” un „Dvēsele sviestmaižu kārbiņā” Daces Meieres tulkojumā jau izdotas latviešu valodā. Tagad pienākusi kārta pirmajam romānam pieaugušajiem „Mīļotie kauli”.

Kotrīna Zīle (garais lietuviešu uzvārds ir daudz sarežģītāks) ir rakstniece, ilustratore, dizainere. Viņai pieder arī šīs grāmatas dizains ar mājas lodziņiem, bet ilustrāciju autors ir Bernards Burba, kura iemīļots motīvs ir trolejbusi, arī šajā grāmatā.

Kotrīnas Zīles romānu „Mīļotie kauli” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Vai dzīvē ir kā filmā? Bet varbūt filmās ir kā dzīvē? Par to runājam ar Elīzu. Lasām Arno Jundzes "Virtuves pasaciņas" ("„Zvaigzne ABC") un Vinko Mēderndorfera grāmatu pusaudžiem "Kā filmā" ("Aminori").

Sēļu amatniecības centrā „Rūme" keramiķe Anda Svarāne šīs puses izloksnē stāsta, kā gatavo māla rotaļlietu "namīra (nemiera) putnu", vēstures skolotāja un novadpētniece Sarmīte Upeniece iepazīstina ar reiz še dzīvojošo baronu Zasu dzimtas vēsturi, savukārt ar saimnieces Initas Lāces palīdzību uzzinām, kā gatavo Sēlijā populārās kartupeļu desas.