latvijasradio.lsm.lv - RSS

Nesen Latvijas debesīs novērojām spožu bolīdu. Bija cerība, ka varbūt arī atradīsim nokritušo meteorītu. Cik biežas šādas parādības ir mūsu Zemes atmosfērā un kā aprēķina, kur šāds meteorīts vai kosmosa atlūza nonāks uz Zemes? Kā mēs vērojam tuvo un tālo pasauli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Kaminskis un Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš.

Nesen raidījumā viesojāmies Ķīpsalā, kur uz RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija. Novērot to, kas notiek Visuma dzīlēs no Zemes, ir visnotaļ aizraujoši un īpaši meteoru gadījumā - visai svarīgi arī cilvēku dzīvei uz Zemes, bet ne mazāk aktuāli ir "uzlikt aci" uz mūsu planētu no kosmosa. 

Tīrāks gaiss un arī otrā dzīve nolietotiem saules paneļiem – tā var saukt Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieku izstrādāto projektu, kad Viesturdārzā, Rīgā, pagājušajā rudenī tika uzstādīti sūnu displeji. Pie lietotiem saules paneļiem piestiprinātas sūnas uzsūc apkārtnes piesārņoto gaisu un tādejādi samazina sīkās putekļu daļiņas, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Sīkāk par šo projektu iztaujāju tā autorus, stāsta šī projektā vadītājs, RTU profesors Mārtiņš Vilnītis un viena no projekta dalībniecēm RTU zinātniskā asistente Juta Kārkliņa.

Lai pēc sižeta noklausīšanās cilvēki nesāktu mežā plēst sūnu un izvietot, piemēram, uz palodzēm, balkona vai kur citur savā mājoklī vai darbavietā, tādejādi uzlabojot gaisu, atgādinām RTU zinātnieku teikto, ka efektīvākas ir mākslīgi audzētas sūnas. Arī ne visas sūnu sugas spēj absorbēt putekļus gaisā. Jāņem vērā, ka arī dabas inspektori nesnaudīs, ja redzēs kādu vandāli šādi nekontrolēti postām mežu.

Bet runājot par pētījumu, zinātnieki nākotnē arī skatīs, kā sūnas spēj mazināt trokšņu līmeni pilsētā, tātad sūnas darbojas ne tikai putekļu kā sūcējs, bet arī kā skaņas barjera.

Vitamīns A redzei un ādai, vitamīns B matiem, nagiem un nerviem, vitamīns C sirds un asinsvadu veselībai, bet vitamīns D imūnsistēmas uzlabošanai. Tas ir tikai neliels saraksts, kāpēc mums ir nepieciešami šie organiskie savienojumi. Bet, vai tos jālieto īpaši? Varbūt pietiek ar pilnvērtīgu uzturu? Uzklausām speciālistus raidījumā Kā labāk dzīvot.

Analizē ortomolekulārās terapijas speciāliste Antra Briede, farmācijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas un farmakoterapijas katedras docētāja Anna Gavrilova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale.

"Ja uzturs  ir sabalansēts, visiem nav nepieciešams lietot papildus vitamīnus," norāda Anna Gavrilova. "Ja skatāmies uz Latviju, ne vienu nepārsteigšu, ka mums ir ļoti izplatīts D vitamīna trūkums, to būtu jālieto."

Antra Briede, atsaucoties uz apjomīgu pētījumu, norāda, ka teorētiski var ar uzturu uzņemt pietiekami daudz vitamīnu, prakse atšķiras. Pārsvarā tie ir B grupas vitamīni.

Zane Dzirkale bilst, ka arī it kā tik ikdienišķa lietā, kā vitamīnu lietošana, svarīga ir individualizēta pieeja. Daudz kas atkarīgs no katra cilvēka dzīves veida un izvēlēm ikdienā.

Lai rūpīgi izvērtētu, kādi vitamīni organismā trūkst, nepietiek ar ikdienas analīzēm.

Anna Gavrilova vērtē, ka uztura bagātinātāji būt jālieto, ja cilvēks meklē kādu risinājumu, kā var par sevi papildus parūpēties, ja vēlas. Runājot par lietderīgumu, ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi to lietos. Jāņem vērā arī dažādas individuālās saslimšanas, lai saprastu, kā attiecīgā vitamīna deficītu novērstu.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva  

Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai?

Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm.

2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai.

Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā.

"Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli.

Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē.

Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV.

Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi.

1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada.

Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā.

Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību.

1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos.

Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa.

1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību.

Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs.

Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru.

1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs.

1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates".

Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta.

Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam.

Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā.

Vai kaimiņvalstīs telefonkrāpnieki tiešām izkrāpj mazāk nekā Latvijā un viņu guvums samazinās, kā stāsta Apvienotā saraksta deputāts Edgars Tavars? Un vai latvieši pasaku par vārnu un lapsu nozaguši no Krievijas, kā apgalvo deputāte Svetlana Čulkova no “Stabilitātei!”? Par to “Re:Baltica”” faktu pārbaudes projekta “Re:Check” raidījumā stāsta žurnālists Kristaps Ūgainis.

Ar krāšņu ceremoniju Itālijas pilsētā Veronā ir noslēdzies noslēgušās ziemas olimpiskās spēles. Nākamās pēc četriem gadiem Francijā. Vērtējumu tikko aizvadītajām spēlē izsaka sporta žurnālists Ingmārs Jurisons, „Delfi” sporta ziņu nodaļas vadītājs, un arī Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš.

Lai jūs nepārsteidz, ka viedokli par spēlēm izsaka aktieris. Olimpiskās spēles vienmēr pavada arī kultūras programma. Un tajā oficiāli bija iekļauta arī Liepājas teātra izrāde ar izrādi “Latviešu raķetes”, kas ielūkojās Latvijas bobsleja vēsturē.

Neko neatlikt uz nākotni, bet pilnasinīgi izdzīvot katru dzīves mirkli – to pēdējie četri gadi ir iemācījuši Latvijā jau pazīstamajai ukraiņu mūziķei, bandūras virtuozei Darjai Leleko.

Viņa arvien ļoti vēlas atgriezties mājās, bet kara dēļ tas joprojām nav iespējams. Pirms pusotra gada karš viņai atņēma vīru, kurš jau kopš kara pirmās dienas cīnījās par Ukrainu. Šis zaudējums sāp neciešami, bet – kā saka Darja – bērnu dēļ viņai jābūt stiprai un viņa nedrīkst salūzt. Darja ir laimīga, ka, arī Latvijā dzīvojot, var darboties savā mūziķes profesijā, un, kā allaž, viņai darba netrūkst un ir jaunu ideju pilna galva.

”Aijā, Ancīt, aijā” ir viena no dziesmām, ko Darja Leleko iekļāvusi programmā, kas apkopo ukraiņu un latviešu šūpuļdziesmas. Programma tapa ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, tagad Darjai ir iecere to iemūžināt grāmatā, ko papildinās ukraiņu mākslinieces Marijas Zeņkovas mākslas darbi par šūpuļdziesmu tēmu, kurā būs notis un kvadrtākodi, kas aizvedīs uz dziesmu ierakstiem.

Šī ir trešā reize, kad ar Darju tiekos radio studijā. Pirmā reize bija pirmajā kara gadā, neilgi pēc Darjas ierašanās Latvijā, tad arī pēc diviem Latvijā nodzīvotiem gadiem un tagad – pēc četriem, kad Darja jau zaudējusi savu mīļoto vīru Vitāliju, teātra režisoru, kurš, karam sākoties, uzreiz brīvprātīgi pieteicās Ukrainas armijā.

Tagad Darja pati ir ģimenes balsts, viņai aug divas meitas – Marijai ir 13, bet Uļjanai – septiņi gadi.

Arī Darjas vecāki šobrīd pārcēlušies uz Latviju, jo kara posts arī viņiem kļuva pārāk smagi izturams un Darjai ļoti vajadzēja tuvinieku atbalstu pēc vīra zaudējuma. Tagad viņi palīdz audzināt meitas. Marija un Uļjana iet latviešu skolā, brīvi runā latviski un konsultē arī mammu latviešu valodas un latviešu mūzikas jautājumos, jo jaunākā meita mācās arī vijoļspēli Jāzepa Mediņa mūzikas skolā.

Darja pati savukārt pirms gada izveidojusi vokālo un bandūrspēles studiju ”Leleka Folk”, kas darbojas Ukrainas mājā Latvijā. Sekmīgu darbību nodrošina tas, ka studijas rīcībā ir jau četri uz Latviju atceļojuši instrumenti un būšot vēl, stāsta Darja.

Darja gan nevienu brīdi nav pieļāvusi domu, ka varētu neatgriezties Ukrainā. Apmēram pusgadā reizi viņu pārņem tik lielas ilgas, ka viņa jau gandrīz pako somas, lai atgrieztos, tomēr bīstamā situācija dzimtenē – īpaši bērnu dēļ – viņu attur.

Pēc visa četros gados pārdzīvotā viena no galvenajām Darjas atziņām ir, ka nekad nevajag dzīvot kaut kādu pagaidu dzīvi, ar domu, ka tikai tad, kad karš beigsies un es atgriezīšos mājās – es sākšu pa īstam dzīvot – nē, ir jāiemācās pilnasinīgi izdzīvot ikvienu savas dzīves dienu.

Latvijai un latviešiem Darja velta milzu paldies par atbalstu visdažādākajās nozīmēs. Mīļākā vieta Latvijā viņai ir Sigulda, uz kurieni viņa brīvdienās bieži vien dodas ar savām meitām.

Rīt, 24. februārī, apritēs jau četri gadi kopš agresorvalsts Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā intervijā Latvijas Radio sacīja Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš, karadarbības raksturs starp Krieviju un Ukrainu šobrīd nav mainījies. Tūkstoš kilometru garajā frontes līnijā vairāk vērojama tehnoloģiju un dronu klātbūtne un ir runa par diviem smaguma punktiem.

Olimpisko spēļu laikā par galveno dezinformācijas tematu kļuva Ukrainas skeletonista Vladislava Heraskeviča diskvalifikācija. Starptautiskā Olimpiskā komiteja Heraskevičam liedza dalību sacensībās, jo viņš atteicās mainīt ķiveri, uz kuras attēloti vairāk nekā 20 ukraiņu sportisti un treneri, kas nogalināti Krievijas karā Ukrainā.

Dezinformācijas izplatītāji uz šo notikumu reaģēja teju uzreiz – tajā pašā dienā, 12. februārī, sociālo mediju platformā "X" sāka izplatīties ieraksti ar attēlu, kurā redzams Ungārijas distanču slēpotājs Ādams Koņa. Šajā attēlā sportists māj ar roku, un uz viņa cimda it kā redzams uzraksts angļu valodā "We’re all fed up with U". To varētu tulkot kā "Mums visiem ir apnikusi "U"", ar burtu "U" it kā apzīmējot Ukrainu. Daļa lietotāju, kas dalījās ar attēlu, apgalvoja, ka šis žests esot ticis vērsts konkrēti pret Heraskeviču, savukārt citi – pret visiem Ukrainas sportistiem, kas viņam pauduši atbalstu.

"Eurovision News Spotlight" pārbaudīja šīs fotogrāfijas izcelsmi un noskaidroja, ka tā tika publicēta 8. februārī Ungārijas Olimpiskās komandas oficiālajā "Facebook" lapā – tātad vēl pirms Heraskeviča diskvalifikācijas. Oriģinālajā attēlā skaidri redzams, ka uz sportista cimda nekāda uzraksta nav. Līdz ar to sociālajos medijos izplatītais attēls ir digitāli pārveidots, un ziņa, ka Ādams Koņa būtu dalījies ar šo vēstījumu, nav patiesa.

Emociju regulācijai ir milzīga nozīme. Arī tad, ja runa ir par vardarbības novēršanu pret sevi. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Dr.psych., klīniskā psiholoģe Ieva Bite un klīniskais un veselības psihologs, konsultatīvais psihologs Aigars Vilcāns.

Kā regulēt emocijas? Bieži tas ir kaut kas, kas ir aiz slēgtām durvīm. Par emociju regulāciju un saistību ar dažādām tādām dzīves pusēm, tostarp arī vēršanos pret sevi, nerunā bieži. Mēs dzīvojam laikā, kad runāt par emocijām kļūst pieņemamāk, taču joprojām daudzi cilvēki piedzīvo brīžus, kad jūtas ir tik intensīvas, ka tās šķiet nepanesamas. Dusmas, kauns, tukšums, trauksme, bezcerība - dažkārt šādas jūtas pārņem tik spēcīgi, ka cilvēks meklē jebkādu veidu, kā no šī iekšējā sprieguma atbrīvoties. Un emociju regulācija nav tikai savaldīšanās, tā ir spēja atpazīt, izturēt, saprast un drošā veidā apstrādāt savas emocijas. Raidījumā par to runājam plašāk un arī par to, kādas terapeitiskās pieejas tiek izmantotas, lai varētu emocijas regulēt.