latvijasradio.lsm.lv - RSS

Why Vladislav Heraskevych’s disqualification over a “memorial helmet” became a matter of principle - and how it was received in Ukraine. Dīvs Reiznieks speaks with Oleksandr Hlyvynskyi, head of the Ukrainian Sports Press Association, about the limits of the International Olympic Committee’s “neutrality,” double standards, and how sport in Ukraine continues even under wartime conditions. Also: how athletes support the army, the role sport may play in rebuilding the country after the war, and why solidarity from other nations in moments like these is more than symbolism.

This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression.

Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs 

Kāpēc Vladislava Heraskeviča diskvalifikācija par “piemiņas ķiveri” kļuva par principa jautājumu - un kā to uztvēra Ukrainā. Dīvs Reiznieks iztaujā Ukrainas sporta preses asociācijas vadītāju Oleksandru Hļivinski par Starptautiskās Olimpiskās komitejas “neitralitātes” robežām, dubultstandartiem un to, kā sports Ukrainā turpinās pat kara apstākļos. Arī par to, kā sportisti palīdz armijai, kādu lomu sports spēlēs valsts atjaunošanā pēc kara un kāpēc citu valstu solidaritāte šādos brīžos nav tikai simbolisms. 

Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tevi interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Demence ir problēma, kura sastopama arvien biežāk, un gan pašas diagnozes noteikšana, gan medicīniskā un sociālā atbalsta sniegšana ir izaicinošs uzdevums, tomēr jācenšas to risināt. Kā tieši to darīt, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro neiroloģe Zane Anna Litauniece, Latvijas Alcheimera asociācija valdes priekšsēdētāja Zita Jēkabsone-Saulīte, pirmā multisensorā dienas centra cilvēkiem ar demenci “Sāras dārzs” projekta vadītāja Inese Motte un sociālā darbiniece un rehabilitētāja centrā “Sāras dārzs” Liene Lizdika.

Zane Anna Litauniece skaidro, ka demence bieži sākas ļoti nemanāmi, piemēram, cilvēks sāk aizmirst ikdienišķas lietas - kā sauc kaimiņu vai kā pagatavot omleti. Attīstoties demencei, cilvēkam var mainīties arī raksturs - mierīgs cilvēks kļūst agresīvāks. Demence ir tad, kad cilvēks ne tik labi doma un nevar pilnvērtīgi veikt ikdienas lietas.

Demence ir slimība ne normāla novecošanās pazīme. To ir laicīgi jādiagnosticē un jāsāk ārstēt. Tieši agrīna stadijā vislabāk var palīdzēt noturēt dzīves līmeni kvalitatīvu. Demences sākumu tuvākie var arī uzreiz nepamanīt kādam ģimenē.

Aptauja liecina, ka vārdu demence zina visi, daudzi nesaprot, ko tas izsaka, bet lielākā daļa tic, ka ir iespējas kaut ko darīt, lai to attālinātu, tomēr nezina, kas būtu jādara, lai to attālinātu.

Demence ir aktuāla visā pasaulē. Katras trīs sekundes pasaulē nāk klāt viens demences pacients. Vidēji 1,8% no iedzīvotāju skaita ir cilvēki ar demenci.

Raidījuma viešņas arī norāda, ka vēl nav zināms, kā cilvēka smadzeņu darbību ietekmēs mākslīgā intelekta atttīstība, jo jau pētījumi par tehnoloģiju lietojumu rāda, ka cilvēki izmantoto mazāk vairākas smadzeņu daļas, kas bija nepieciešamās kādreiz, kad paturēt prātā vajadzēja daudz vairāk.

Veltījums vecvecākiem un vienlaikus aicinājums uz sarunu par aktuālu tēmu ir jaunā Latvijas Leļļu teātra izrāde ”Vientūļība”. Tās idejas autori, īstenotāji un lomu tēlotāji ir Anna Klišāne un Agris Nātre. Viņi paši veidojuši arī trešo ļoti svarīgo izrādes dalībnieku, un tā ir lelle Sarmīte.

Izrāde ir mazliet smeldzīgs un pārdomas rosinošs stāsts par vientulību vecumdienās. Kā arī par to, cik dažkārt svarīgs var būt viens apciemojums vai zvans kādam mums tuvam cilvēkam. Jaunā iestudējuma pirmizrāde būs šodien, 19. februārī.

Izrādes galvenā varone ir Sarmīte, sirma kundze, kas mūža nogalē savas dienas vada vienatnē. Skatītājs tiek ieaicināts viņas pasaulē, kas nozīmē iejusties viņas dzīves ritmā, viņas pasaules uztverē un viņas atmiņās par kādreiz piedzīvoto un pārdzīvoto. Izrādē skan Staņislava Kuļikova speciāli tai komponēta mūzika, izrāde ir bez teksta, aktieru izteiksmes veids ir kustību valoda, zīmēšana un darbošanās ar origami tehnikā veidotām figūriņām.

Izrāde ir aktieru Annas Klišānes un Agra Nātres radošais kopdarbs, kurā aktuālu tēmu viņi savieno ar to, ko jūt arī ļoti personiski.

Anna un Agris izrādē darbojas ne tikai kā aktieri, bet ir izrādes veidotāji visplašākajā nozīmē. Meistarklasē viņi apguvuši origami darināšanas mākslu, lai paši izrādei varētu izveidot papīra figūriņas, tāpat viņiem bijušas meistarklases leļļu veidošanā, un arī galvenā varone – lelle Sarmīte – ir viņu pašu darināta. Tā ir tā sauktā planšetlelle, ļoti cilvēciska savā izskatā, izrādē viņu vada Agris, kurš kādā ziņā ar savu tuvo klātbūtni atgādina viņas sargeņģeli. 

Aktualizējot tēmu, viens no izrādes mērķiem ir atgādināt, cik svarīgi ir būt uzmanīgiem pret saviem līdzcilvēkiem, īpaši tiem, kas ir vieni.

Izrāde "Vientūļība" Leļļu teātrī ir iestudējumsjauniešiem un pieaugušajiem.

Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, visdrīzāk, arī mēs izjutīsim visdažādākās dezinformācijas kampaņas. Jāatgādina, ka nesenajās parlamenta vēlēšanās Moldovā Krievija atvēlēja ievērojamus resursus, lai ietekmētu sabiedrības viedokli.

Sarunā ar Latvijas Radio Melburnas Monaša Universitātes Sociālo zinātņu skolas vecākais lektors Čārlzs Krebtrī, kura pētniecisko interešu lokā ir dezinformācija, kā arī situācija tā sauktajās pēcpadomju valstīs, norāda: mūsdienu pasaule nav gatava propagandas pārplūdumam, kas, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, varētu izrādīties ievērojama. Tajā pat laikā ir iespējams ierobežot propagandas izplatību tādā veidā, ka cilvēkiem tās veidošanas izmaksas kļūst neizdevīgas. 

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem.

Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām.

Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma.

Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos.

Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda. 

Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liektat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno?

Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības.

Un vai šoreiz tāda saikne ir?

Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu.

Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga?

Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi.

Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam? 

Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm.

Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā.

Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu.

Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba.

Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās.

Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā.

Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi?

Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība.

Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies.

Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt.

Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā!

Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas.

Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā.

Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz?

Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā.

Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi.

Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums.

Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi.

Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas?

Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē.

Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs.

Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem.

Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski.

Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā.

Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš.

Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas.

Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties?

Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā.

Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos?

Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši.

Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu.

Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk.

Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši.

Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.

Trešdiena, 18. februāris, Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem saistīts ar startiem slēpošanas disciplīnās. Komandu sprints distanču slēpošanā sievietēm un vīriešiem, kalnu slēpošana slaloms sievietēm, kā arī biatlona stafete sievietēm.

Šodien Patrīcija Eiduka un Kitija Auziņa rakstīja Latvijas sporta vēsturi - pirmo reizi mūsu slēpošanas duets kvalificējās finālam komandu sprinta sacensībās olimpiskajās spēlēs. Viņas kvalifikācijā uzrādīja 12. laiku, bet finālā starp 15 dalībvalstīm ierindojās 13. vietā. Finālu uzsāka Auziņa, bet finiša līniju šķērsoja izlases līdere Eiduka, un latvietes no uzvarētājām zviedrietēm atpalika minūti un 26,06 sekundes.

Vēlāk arī Latvijas vīri devās trasē kungu komandu sacensībās. Mūsu komandā bija Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis. Kungiem gan neizdevās iekļūt finālā, viņi kvalifikācijā palika 17. vietā.

Uz slēpēm šodien arī mūsu kalnu slēpotājas Dženifera Ģērmane un Liene Bondare. Ģērmane bija viena no mūsu cerībām un joprojām ir, taču vairs ne šajā spēlēs, jo viņa savā slaloma sacensību 1. braucienā izstājās.

Šajās spēlēs pēc 16 gadu pārtraukuma olimpiskajās stafetes sacensībās biatlonā sieviešu konkurencē piedalās Latvijas kvartets. Startē Estere Volfa, kura stafeti nodeva izlases līderei Baibai Bendikai. Un Baiba Bendika otro stafetes posmu pabeidza līderpozīcijā – 1. vietā. Pēdējos posmus veica Sanita Buliņa un Annija Keita Sabule, kurām šis ir pēdējais olimpiskais starts Milānas–Kortīnas spēlēs.

Vakar vēlu naktī dalību olimpiskajās spēlēs noslēdza arī Latvijas hokeja izlase. Arī mēs noslēdzam hokeja izlases spēļu atspoguļošanu sarunā ar žurnālistu Ulvi Broži, kurš ieguvis Trīs zvaigžņu gada balvu ieguvēju kā labākais sporta žurnālists. Viņš ir zinošākais hokeja apskatnieks valstī, pārstāv portālu Sportacentrs.com.

Ženēvā noslēgušās trīspusējās Ukrainas, Krievijas un ASV pārstāvju sarunas.

Eiropas Komisija publicējusi plānu kā palīdzēt reģioniem, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu.

Nauda vēža pacientiem būtiskām operācijām pieejama tikai līdz martam; ārsti aicina valsti rast risinājumus.

Valsts kontrole revīzijā secina, ka Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība.

Rīgas filharmonijas jeb Nacionālās koncertzāles izveidei galvaspilsētā ir nepieciešams speciāls likums.

Rinkēvičs: Mums nav pieņemams tas, ka ar Krievijas un Baltkrievijas karogiem Paraolimpiskajās spēlēs startēs šo agresorvalstu sportisti.

Divas dienas trīspusējās sarunās Ženēvā Ukrainas, Krievijas un ASV pārstāvji mēģināja vienoties par pasākumiem, kas kaut mazliet pietuvinātu Maskavas sāktā kara beigas Ukrainā. No amatpersonu paziņojumiem var secināt, ka atsevišķos jautājumos ir panākta vienprātība, tomēr svarīgākajos paliek domstarpības. 

Nekāds būtisks pavērsiens, kas izmainītu kara gaitu, nav panākts. Iespējams, svarīgākais paziņojums no Ženēvas ir tas, ka puses panāca vienošanos par uguns pārtraukšanas mehānisma kārtību. To pēc tikšanās beigām sarunā ar žurnālistiem uzsvēra Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, piebilstot, ka pamiera ievērošanas kārtību uzraudzīs ASV. Ukrainas līderis šo skata kā konstruktīvu signālu.