latvijasradio.lsm.lv - RSS

Šodien, 14. februārī, virkne notikumu ar Latvijas sportistu līdzdalību. Vispriecīgākie droši vien ir hokeja līdzjutēji, jo Latvijas hokejisti pārspēja Vāciju olimpiskajā turnīrā ar 4:3. Savukārt Elvis Opmanis noslēdzis savas debijas olimpiskās spēles ar 45. vietu kalnu slēpošanas milzu slalomā, bet distanču slēpošanā mūsu dāmas (Patrīcija Eiduka, Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja, Samanta Krampe) 4x7,5km stafetē palika 17. vietā. 

Hokeja izlase šodien aizvadīja otro spēli turnīrā un ar 4:3 apspēlēja Vāciju. Atskatāmies uz aizvadīto maču kopā ar Latvijas Radio korespondentu Milānā Māri Bergu. Jau rīt hokejisti mērosies spēkiem ar Dānijas izlasi.

Raidījuma skanēšanas laikā noslēdzās arī 7,5 km sprints biatlonā sievietēm, kur pie lielas snigšanas startēja arī četras latvietes. Vislabāk veicās Baibai Bendikai, kurai 15. vieta, Estere Volfa - 16. vietā, savukārt Sanita Buliņa palika 38. vietā, bet Annija Keita Sabule - 71. vietā. 

Baiba Bendika, Estere Volfa un Sanita Buliņa ir kvalificējušās iedzīšanas sacensībām, kas norisināsies jau rīt, 15. februārī.

Šovakar vēl Marta Andžāne aizvadīs 3. un 4. braucienu skeletonā. Marta pēc pirmās dienas ir 18. vietā. Sacensībās startē arī Dārta Zunte, kura pārstāv Igauniju. Arī viņai šīs ir pirmās olimpiskās spēlesun viņa pēc pirmajiem diviem braucieniem ir 22. pozīcijā.

Savukārt šorttreka kvalifikācijas sacensībās 1500 metros piedalīsies Roberts Krūzbergs, kurš 1000 metru distancē izcīnīja 5. vietu.

Raidījums "Stiprie stāsti" ciemojas pie Stašulānu ģimenes Preiļu novada Preiļu pagasta "Dzeņos". Saimnieki paši dzīvo bijušajā kūtī, kas, protams, izremontēta. Bet ēkas otrā galā izveidota neliela viesību zāle, kādreizējā kūtsaugšā – guļamistaba. Bet vecā guļbūves dzīvojamā māja pārveidota par viesu māju, par kuru tūristi saka – te ir kā pie vecmāmiņas.

Mamma Kristīne ir masiere un uzņem viesus pirtiņā, bet meita Annija pēc studijām Rīgā atgriezusies Latgalē un atbild par viesu māju. Tētim Aivaram ir savs straptautisko pārvadājumu bizness, bet meita Justīne Rīgas Stradiņa universitātē studē medicīnu un ģimenes biznesā iesaistās brīvdienās.

Šajā nedēļā iepazīstamies ar galeriju un kultūrbāru "Masa", kas jau dažus gadus iemājojis telpās pie Vērmanes dārza, Elizabetes ielā.

Tur aizvien vairāk un biežāk skan arī džezs - koncerti notiek piektdienu un sestdienu vakaros, bet no šī gada arī jaunums - džema sesijas otrdienu vakaros. Tiekamies ar galerijas un kultūrbāra "Masa" dibinātāju un vadītāju Kseniju Afanasjevu, kā arī ar vibrofonistu Ēriku Miezi, kas ir džema sesiju kurators.

Lai 14. februārī jeb Valentīna dienā runātu par mīlestību – grāmatu mīlestību, mīlestību grāmatās, erotisko literatūru, Valentīna dienu un vientulību –, Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti" dzejnieks Roberts Vilsons studijā aicinājis savus  mīļākos dzejniekus un kolēģus: dzejnieku un digitālo humanitāro zinātņu pētnieku Haraldu Matuli, dzejnieci, literatūras žurnāla "Strāva" dibinātāju un redaktori Elvīru Blomu un dzejnieci, arī mākslinieci Loti Vilmu. Viņi ar mīlestību un tās blakusparādībām strādā profesionāli: lasot, rakstot, apspriežot un izdodot erotiskus tekstus vai rīkojot "Vientulības festivālu" pret vientulību, kas 14. februārī risinās K. K. fon Stricka villā. 

Roberts Vilsons: Vispirms parunāsim par grāmatām, kuras, sekojot mana kolēģa Henrika Eliasa Zēgnera iedibinātajai tradīcijai, esmu lūdzis jūs paņemt līdzi uz studiju. Harald, sāksim ar tevi!  

Haralds Matulis: Ļoti grūta izvēle. Likās – kuru ņemt? Un kāpēc vienu? (..) Šorīt nogāju gar grāmatplauktu un sapratu, ka man svarīga ir Krisas Krausas grāmata "Es mīlu Diku" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2022; no angļu valodas tulkojusi Agnese Krivade). Pirmkārt, tā ir lieliski uzrakstīta – lasot es sajūtu baudu.

Tā ir postmoderna grāmata šī vārda labajā nozīmē, kas uzrakstīta deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tajā ir par sievieti, kura vajā vīrieti… Rakstniece šo apsēstību, kas reizēm šķiet inscenēta (sieviete nolēmusi iemīlēties vienā mākslas kritiķī) miksē ar  esejiskiem mākslas zinātnes fragmentiem epistulārā formā. Man tas ļoti patīk! Tāds skaists, dzirkstošs un erotisks darbs, kādu cilvēks var lieliski uzrakstīt un mums ir lieliska iespēja to izlasīt.

Man likās brīnišķīga tāda izlaušanās: sieviete nolemj, ka viņa mīlēs un iemīlēsies. Es vienkārši tik bieži neesmu bijis šādā pozīcijā – ka mani vajā, tāpēc man tas likās riktīgi jocīgs stāsts. (..)

Piekrītu Lotei – arī man uz beigām kļuva mazliet par vienmuļu. (..) Ir daudzas man mīļas grāmatas, kuras neizlasu līdz galam, jo šķiet, ka tas nav nepieciešams – taču tas nediskvalificē lielisko, kas tajās ir. Šeit tas Diks pārsvarā ir klāt neesošs. Bet brīžos, kad viņš parādās, tiek portretēts, ka viņš jūtas mazliet neomulīgi. Tad nu es tā kā identificējos ar viņu, jo sapratu, ka īstenībā es laikam nejustos labi, ja ar mani kaut ko tādu darītu… (Smejas.) 

Elvīra Bloma: Tas man atgādina Montu Kromu, kura mūža nogalē arī bija ļoti strukturēti iemīlējusies vienā konkrētā cilvēkā un viņu mazliet vajāja... (Smaida.)  

Lote Vilma: Man liekas interesanti, kā Diks ienāk sievietes dzīvē. Viņš to īsti negrib, bet kaut kādā ziņā tas tomēr notiek. No vienas puses – šķiet, ka apsēstība ar Diku kaut kādā ziņā nav stāsts par pašu Diku, bet gan to, ko viņš sievietei paver – jaunu pasauli, jaunas lietas, kuras viņa saista ar Diku, kurš savukārt ar viņu nevēlas nekādu sakaru. 

Elvīra Bloma: Un jautājums – ja Diks gribētu, vai sieviete turpinātu ar viņu tikties? Jo var jau būt, ka visa jēga ir pašā apsēstībā, nevis kopā būšanā… 

Mīlestība un apsēstība ir diezgan auglīgs virziens, domājot par grāmatām un literatūru. Elvīra, varbūt tev ir kas kontrastējošs? 

Elvīra Bloma: Ja reiz esam aizsākuši tēmu par mīlestības tumšo pusi, domāju, ka varētu to turpināt. Man ir divi varianti. Manā prātā un sirdī iekritusi J. T. LīRoja grāmata "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" ("Atēna", 2006; no angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš), kas ir ļoti labs! Grāmata izdota jau labi sen, un pat nezinu, kāpēc tā man ir tik nozīmīga. Tas ir mazliet citāds mīlestības stāsts – starp māti un bērnu. Par to, ka bērns jau nevērtē savus vecākus. Lai ko viņa māte darītu un lai cik slimi tas nebūtu, bērns vienalga viņu uzskatīs par labāko savā dzīvē! Tas droši vien sasaistās ar manis pašas pieredzi…  

Bet kopumā arī man mīlestība saistās ar grūtībām, jo uzreiz parādās aspekti, kas grūti risināmi. Piemēram, tās pašas varas attiecības, jo mīlestība un jo sevišķi seksualitāte tomēr asociējas ar varu:

ne tikai ar varu kā institūciju, kas kaut kādā veidā mēģina kontrolēt sievietes ķermeni un viņas reproduktīvās spējas, bet arī varu, kas valda divu cilvēku attiecībās.

Jo kādā brīdī top aktuāls jautājums, kurš kuram pakļaujas, kurš kuram piekāpjas, kurš vairāk dominē, un man tas vienmēr licies mazliet biedējošs aspekts, kas nomāc romantiskās sajūtas. Grāmatā tas lielā mērā ir stipri pārspīlēti – viss ir ļoti, ļoti dramatiski! Šīs grāmatas sakarā – man ļoti patika filma, ko uzņēma itāļu režisore Āzija Ardžento (Asia Argento), kuras tēvs savukārt ir itāļu šausmu filmu klasiķis. Toties Āzija pievēršas tām šausmām, kas saistītas ar cilvēka iekšējo pasauli, ar psiholoģisko, emocionālo vidi, un ļoti pamatīgi, pat diezgan pašdestruktīvi to pēta. Man ļoti, ļoti patīk šī filma ("The Heart Is Deceitful Above All  Things" (2004)), to esmu noskatījusies daudz reižu.  

Lote? 

Lote Vilma: Man līdzi paņemta Kārļa Vērdiņa dzejas grāmata "Ledlauži" ("Nordik", 2001), ko ņemu līdzi visur un arī pieminu visur. Kad to atklāju, man bija aptuveni piecpadsmit. Šis ir pirmizdevums, kas izdots 2001. gadā: gluži tāpat kā citas manas mīļās grāmatas, arī šis krājums jau jūk laukā. Tur ir daudz ar zīmuli atzīmētu vietu.

Šī ir grāmata, kas noteikti ietekmējusi to, kā es skatos uz dzeju, un kopumā atstājusi ļoti lielu iespaidu uz mani. Tā ir arī ļoti erotiska, turklāt homoerotiska grāmata. Es to lasīju vēlāk, nekā 2001. gadā, jo tobrīd tas droši vien nebūtu bijis adekvāti. 

Saprotu arī, ka tolaik nebija ierasts, ka šādas grāmatas iznāk, un erotika, kas tur parādās, ietērpta ļoti dažādos tēlos un metaforās. Man liekas, ka tajā ir kaut kāds "draivs". Šeit ir ļoti liela mīlestība ar visu erotiku, kas slēpjas zem tā ledus. 

Kas jums pašiem sakāms par mīlestību?  

Lote Vilma: Kad biju pusaudžu vecumā un jutos iemīlējusies, nesapratu – vai viņš ir tas īstais, vai tomēr nē? Prasīju vecmāmiņai – kā to var zināt? Biju apjukusi, jo nesapratu, ko tas nozīmē. Lai gan biju saskatījusies romantiskas filmas… Un vecmamma teica: kad būs īstais, tad tu zināsi – jo tas būs kā zibens! Tas mani samulsināja vēl vairāk.

Pēc daudziem gadiem sāku iet terapijā, un tā padarīja daudz skaidrāku skatu uz to, kā skatos uz romantiskām attiecībām, nevis mīlestību plašākā nozīmē. Šobrīd par mīlestību domāju kā par kaut ko diezgan sarežģītu: manuprāt, tā prasa apzinātību un daudzas sarunas; daudz godīguma un spēju paskatīties arī pašam uz sevi. Tas nav vienkārši, bet man tas šķiet pat skaistāk, nekā ja iesper zibens.  

Haralds Matulis: Nākot uz studiju, atcerējos, ka Daniilam Harmsam ir īss anekdotisks stāstiņš par jaunu vīrieti, kuram ir mīļākā un māte. Par mīļāko viņš visādi rūpējas, nopērk arī kažoku, bet māte tikmēr guļ caurstaigājamā istabā, saaukstējas un nomirst. Kad māte ir aizgājusi, vīrietis raud gaužas asaras un par mīļāko vairs neliekas ne zinis. Viņš saka: kāpēc mēs šīs divas lietas saucam vienā vārdā – par mīlestību? Man kaut kā ir līdzīgi.

Arī man šķiet, ka mīlestība ir tik liels vārds, ka labāk to nepieminēt. Un, ja ir jāizvēlas – mīlestība vai sava istaba, man labāk patīk sava istaba. Jo – tā mīlestība ienāk manā istabā, ir forši, bet.. pēc tam man vairs nav savas istabas! (Visi smejas.)

Lai gan saprotu, ka ilgtermiņā kaut kad jau tai mīlestībai vieta ir jāatrod.  

Elvīra Bloma: Man mīlestība ir eksistences vai prāta stāvoklis. Dvēseles stāvoklis. Savukārt romantiskā mīlestība vairāk asociējas ar apsēstību – vismaz cik man nācies ar to saskarties. Bet mīlestība kā tāda – tas tiešām vairāk ir esamības stāvoklis, uz ko vismaz teorētiski mēs visi mēģinām tiekties, lai mūsu rīcība balstītos nevis bailēs, bet mīlestībā.  

Opera ir nežēlīga – redz cilvēkam cauri, tāpēc tu vari būt netalantīgs, bet jābūt atklātam – saka bijušais operas režisors Guntis Gailītis. Cik dižena ir Rīgas latviešu biedrības vēsture un kā opera skan dabā, kā atjaunoja Brīvības pieminekļa zvaigznes un – kāds ir Latvijas kods. Saruna ar Gunti Gailīti Laikmeta krustpunktā.

Sava vēsture ir jāzina. Un pie pieminekļa noņem cepuri. Šie varētu būt bieži dzirdēti šī raidījuma viesa teikti pamudinājuma vārdi, enerģiski uzrunājot auditoriju vai atbildot intervijā. Vērtības un to cienīšana vienlīdz svarīga viņam ir bijusi operas galvenā režisora, Rīgas Pieminekļu aģentūras direktora un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā. Tomēr pāri visam profesionālā mūža mīlestība ir opera. Par laikmeta krustpunktiem savā un Latvijas sabiedrības dzīvē saruna ar Gunti Gailīti.

Rīgas Latviešu biedrībā jau četrpadsmito reizi februāris ir Igaunijas mēnesis, un ar koncertu un izstādi jūs atzīmējat Igaunijas 108. gadadienu. Kādām vērtībām ar šiem notikumiem jūs vēlaties pievērst uzmanību?

Guntis Gailītis: Atkal vēsture. Latviešu biedrības dibināšana. Esam kopā ar igauņiem – Vidzemes guberņa kopā ar Igauniju, Latvija, Vidzeme. Lai nodibinātu Latviešu biedrību, ir ļoti sarežģīta procedūra. Zīmogi Pēterburgā atļaut latviešiem nākt un dibināt savu biedrību. Tas ir fenomenāli. Pateicoties latviešiem, kas ir Pēterburgā, Valdemārs un vēl vīri, statūti ir sagatavoti, kā tā laika likumdošana prasa, bet vajag kaut ko tādu praktisku. Tajā laikā Igaunijā ir bads. Tad pie šiem statūtiem, lai dibinātu biedrību – ko jūs vēl darīsit? Mēs vāksim ziedojumus bada cietējiem Igaunijā, kur ir bijusi neraža. Un tas ir milzīgs trumpis, jo nauda ir vajadzīga un bads ir liela problēma. Latviešu biedrības pirmais darbs –faktiski viņi vāca naudu. Un, ja nemaldos, 1500 rubļi, tā bija liela nauda, savāca un tā tika nodota gubernatoram. Līdz ar to tā bija tāda kā zaļā gaisma arī latviešu biedrības dibināšanai. Tāpēc ar igauņiem mums vienmēr ir draudzība un labas attiecības.

Rīgas Latviešu biedrība darbojas pēc humānisma principiem, cienot latviskās un vispārcilvēciskās vērtības. Ja mēs lasām statūtus. No 2022.gada 12% no koncertos gūtajiem ieņēmumiem biedrība ziedo Ukrainas cilvēku atbalstam. Cik, jūsuprāt, būtisks atbalsts ir biedrība mums visiem – sabiedrībai šajā laikā, kas ir ļoti sarežģīts, un, protams, arī ukraiņiem, kas dzīvo Latvijā.

Guntis Gailītis: Tā ir ārkārtīgi aktuāla un humāna problēma, un ir jāpalīdz, kur mēs varam palīdzēt. Gan tas ir bijis tālā pagātnē, gan tas ir bijis Brīvības cīņu laikā, arī pēckara laikā, kad biedrības cilvēki šo ziedošanas akciju vienmēr ir turējuši savā avangardā. Arī ukraiņiem palīdzēt. Mēs zinām visu situāciju un politisko situāciju. Un biedrība ir īpaša organizācija, jo tā ir it kā neatkarīga un tajā pašā laikā ir kodols Latvijas valstī. Mēs esam Latvijas valsts kodols, par ko es vienmēr runāju. Līdz ar to man saka – Gailīt, nerunā atkal par to vēsturi! Bet vēsture ir ļoti svarīga.

Ko dara stārķis pacēlis vienu kāju? Šo Santas Galiņas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos Laura Kārkliņa ar deviņgadīgo meitu Indru no no Kuldīgas kopā ar tradīciju kopējiem, domu biedriem "Kurzemes Miežvilkiem" Anitu Beki un Voldemāru Zariņu.

Vakar, 13. februārī, bija karsta diena Olimpiskajās spēlēs. Tik karsta, ka pat slēpošanas 10 kilometru intervāla startā bija vīri, kas trasē devās īsās biksēs un kreklos. Un Raimo Vīgantam šajā slēpojumā 46. vieta.

Šodien slēpošanas trasē dosies mūsu dāmu četrotne un šoreiz tā būs stafete. Divas brīvajā stilā, divas klasiskajā solī. Tāpat šodien sprints biatlonā dāmām, kur startēs arī mūsu sportistes.

Vakar vakarā varēja arī sekot līdzi Denisa Vasiļjeva slidojumam daiļslidošanas sacensībās izvēles jeb garajā programmā. Mūsu sportistam šīs ir jau trešās olimpiskās spēles un šoreiz sacensības viņš noslēdza 18. vietā.

Šodien, protams uzmanības centrā hokejs, spēle ar Vāciju. Ļoti spēcīgs pretinieks mūsu komandai.

Par hokeju sarunājamies arī ar skeletonistu Tomasu Dukuru. Viņam hokejs nav svešs gan paša veikumā, gan arī viņa dēls Darels Dukurs spēlē hokeju un cerams, kādudien atkal vilks Latvijas izlases kreklu.

Protams, runājam arī par skeletonu un mūsu sportistu sniegumu vakar trasē un nevaram nerunāt arī par ukraiņu sportista Vladislava Heraškeviča lietu. Viņš tika diskvalificēts vēl pirms starta, vakar vakarā arī Sporta arbitrāžas tiesa noraidīja viņa pārsūdzību olimpiskās komitejas lēmumam.

Te arī Dukuru ģimenei ir savs stāsts, jo Dukuri ir palīdzējuši Vladislavam viņa karjerā un arī Latvijas bobslejistiem un skeletonistiem ir pieredze cīnoties ar sistēmu par nozagtām zelta medaļām Soču spēlēs, turklāt pieredze gan panākot, gan nepanākot taisnību.

Epstīna faili, kas sākotnēji tika uzskatīti par Amerikas Savienoto valstu iekšējo skandālu ar pasaules ietekmīgu personu piešprici, pēc pēdējo dokumentu publicēšanas raisīja lielu rezonansi arī Latvijā. Iespējams arī no mūsu valsts ir notikusi cilvēku, tajā skaitā nepilngadīgo tirdzniecība. Vienlaikus dzimumnoziedznieka Džefrija Epstīna saites ar Krievijas drošības dienestiem aktualizē mums tik ļoti būtiskos drošības jautājumus. Kā šo tematu atspoguļo Latvijas masu mediji, analizējam Mediju anatomijā.

Pēc pēdējās Epstīna failu publicēšanas žurnālisti ar meklētāja palīdzību ātri izfiltrēja failus, kur pieminēta Latvija, Rīga. Medijos parādījās pirmie dokumentu pārpublicējumi un informācijas druskas. Ar katru brīdi informācijas parādījās vairāk, tika jau minēti konkrēti vārdi un uzvārdi. Drīz atklājās, ka kļūdas vai kādu citu iemeslu pēc nav aizklāti iespējamo upuru vārdi. Kā mediji ar to tika galā? Par to spriežam kopā ar portāla „Delfi” galveno redaktoru Filipu Lastovski, Latvijas Mediju ētikas padomes proekšsēdētāju un TV3 Ziņu dienesta vadītāju Andreju Mēteru un raidījuma „Kas notiek Latvijā” redaktori Madaru Fridrihsoni, kura vēl atceras laikus, kad Saeimā darbojas parlamentārās izmeklēšanas komisija pedofilijas lietā.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- salmiņš pie kā turēties!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.