latvijasradio.lsm.lv - RSS

Spilgtas sava laika liecinieces ir pavārgrāmatas. Par to varēs pārliecināties izstādē ”Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas”, ko 12. februārī atklās muzejā ”Latvieši pasaulē” un kas būs veltīta dažādu laiku pavārgrāmatām, kas izdotas ārpus Latvijas.

Pēc Otrā pasaules kara nonākot trimdā, daudzas latviešu saimnieces saskārās ar izaicinājumu – kā gatavot pazīstamus ēdienus svešā vidē? Jau bēgļu nometnēs tika pārpublicētas Latvijā pirms kara izdotās pavārgrāmatas, bet 1950. gados iznāca pirmās diasporā tapušās pavārgrāmatas. To izdošana turpinās arī mūsdienās.

Izstādē uzskatāmi varēs ieraudzīt, ka pavārgrāmatas ir kas daudz vairāk par recepšu grāmatām. Tās spilgti raksturo gan savu laiku un vidi, gan tautas un arī katras ģimenes tradīcijas. Tāpat arī latviešu saimnieču radošumu, jo, svešā zemē nonākot, pierastos ēdienus ne vienmēr bija vienkārši pagatavot, bija jāizmanto atšķirīgi produkti un jāiepazīst jaunas garšas.

Spilgts apliecinājums tam, ka latviešu saimniecēm izdomas netrūka, ir izstādē eksponētā Elzas Auliciemas pavārgrāmata ”Latviskā un modernā virtuve”, kas papildināta ar Elzas piezīmēm, viņas radu un draugu receptēm. Elza ar šo pavārgrāmatu nonāca Adelaidē Austrālijā, bet iegādājās to bēgļu nometnē Vācijā. Stāsta Elzas mazmeita Marianna Auliciema, kurai šis izdevums ir ļoti dārgs.

Kopumā izstādē varēs aplūkot 20 pavārgrāmatas, kas dažādos laikos izdotas ārpus Latvijas. Daļu no tām izstādes apmeklētāji varēs arī šķirstīt un pētīt, un – lai šī izzināšana būtu saistošāka, izstādes autori sagatavojuši apmeklētājiem ierosinošus jautājumus.

Viena no neparastākajām šajā klāstā ir mākslinieces Vijas Doks 1992. gadā Amerikā radītā pavārgrāmata – komikss, kurā latviešu ēdienus gatavo peles un kas piedāvā ne tikai receptes, bet arī radošus un humoristiskus komentārus par latviešu ēdieniem un tradīcijām no pašas autores skatpunkta.

Vēl ļoti interesants ir ”Daugavas Vanadžu” Kanādā 1977. gadā izdotais recepšu krājums ”Mūsu virtuves noslēpumi”.

Izstādi ”Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas” atklās ceturtdien, 12.februārī, muzejā ”Latvieši pasaulē”. Tā iekļaujas plašākā muzeja pētījumā ”Māju garša”, kurā ar saviem stāstiem aicināti dalīties latviešu visā pasaulē un daudzus no kuriem jau tagad var iepazīt pētījuma vietnē "maju-garsa.lv".

Pētījums par ēdienu kā identitātes izpausmi turpināsies visu šo gadu, un tā laikā muzejā gaidāmas vēl divas izstādes.

Jau gadu Baltijas valstis ir atslēgušās no tā dēvētā BRELL elektrotīkla loka ar Krieviju un Baltkrieviju, un pievienojušās Eiropas tīklam. Aizvadītais gads parādījis, ka energosistēma ir drošāka, bet vēl ir, kur augt, to Latvijas Radio atzina klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis no Zaļo un zemnieku savienības.

--

„Enerģētikas sistēma nav noslēgts trauks. Darbs notiek Baltijas līmenī un bieži enerģija plūst uz Poliju un citām valstīm, un mēs esam atkarīgi no visas sistēmas”. Tā, vaicāts par "Latvenergo" iespējamo lielo peļņu šajā īpašajā ziemā, Latvijas Radio stāstīja "Latvenergo" izpilddirektors un Pasaules enerģētikas padomes Latvijas nacionālās komisijas viceprezidents Mārtiņš Čakste.

Lai vistu olas varētu marķēt ar numuru 2 kā kūtī dētas, spēkā ir prasība par sprostu neizmantošanu dējējvistām. Tas parasti nozīmē arī augstāku cenu pircējam, salīdzinot ar sprostos dētajām olām. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) nesen sācis administratīvā pārkāpuma lietu pēc pārbaudēm "Alūksnes putnu fermā", jo atklājās neatbilstība prasībām.

Latvijas kamaniņu braucēja Elīna Ieva Bota otrdien, 10. februārī, Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja Latvijai vēsturisku godalgu, iegūstot ne tikai sudraba medaļu, bet arī kļūstot par pirmo latviešu sievieti, kas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnījusi medaļu individuālā disciplīnā, startējot zem Latvijas karoga. 

Finālā zelta medaļu izcīnīja vāciete Jūlija Taubica, kura bija ātrākā visos četros braucienos, Botu summā apsteidzot par 0,918 sekundēm. Tikai 0,039 sekundes no Botas atpalika amerikāniete Ešlija Farkvarsone.

Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs veiksmīgi startējuši šorttreka slidotāji. Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs kvalificējušies četurtdaļfinālam. Neveiksmīgāks starts kvalifikācijā distanču slēpotājiem – neviens no sešiem sportistiem sprintā nekvalificējās finālam.

Latvijas šorttreka slidotāji Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs startēja 1000 metru kvalifikācijas slidojumā. Abiem latviešiem izdevās pārvarēt kvalifikāciju, iekļūstot sacensību ceturtdaļfinālā, kas norisināsies ceturtdien, 12. februārī.

Reinis Bērziņš savā skrējienā meistarīgi nogaidīja brīdi, kad notika divu pretinieku sadursme un izmantoja to, lai stabili izrautos otrajā vietā un stabili arī tajā palika līdz pat finišam. Reinis Bērziņš turpinās cīņu arī ceturtdaļfinālā. 

Roberts Krūzbergs noslēdzošajā priekšskrējienā jau sākumā uzņēmās iniciatīvu, bet izvērtās nopietna cīņa, vienubrīd Roberts pat nobalansēja tikai uz vienas slidas, bija neliela saķeršanās ar amerikāņu sportistu, bet noslēgumā tikai ar fotofiniša palīdzību Krūzbergs piekāpās ķīnietim Loņam Sunam un palika trešais. Tiesneši ļoti ilgi skatījās atkārtojumu, lai izvērtētu šo cīņu ar ķīniešu un amerikāņu konkurentiem, un šī intriga atrisinājās Latvijai labvēlīgi. Tiesneši lēma diskvalificēt amerikāni Brendonu Kimu un iecelt ceturtdaļfinālā arī Krūzbergu.

Par cīņu un par skrējiena laikā diemžēl savainoto potīti stāsta Roberts Krūzbergs.

Īsi pirms raidījuma sākuma Anterselvā noslēdzās biatlona sacensības 20 kilometru individuālajā distancē vīriem. Latviju pārstāvēja Andrejs Rastorgujevs, kā arī debitanti Renārs Birkentāls, Edgars Mise un Rihards Lozbers. Labāko rezultātu sasniedza Renārs Birkentāls, viņš izcīnīja 31. vietu. Andrejs Rastorgujevs palika 41. vietā, Edgars Mise - 83. vietā un Rihards Lozbers - 88. vietā.

Distanču slēpotāji šodien mēģināja kvalificēties sprinta finālam, tomēr ne dāmu, ne kungu konkurencē latviešiem tas neizdevās.

Latvijas hokeja izlasei pirmā spēle 12. februārī pret ASV. Bet vakar mūsu hokejisti aizvadīja treniņspēli pret Šveici. Lai arī tas bija no mediju acīm slēgts treniņš, zināms, ka latvieši iemeta vairāk, ar vārtu guvumiem divreiz izcēlās Oskars Batņa, bet vienus vārtus iemeta Zemgus Girgensons, kurš bija pirmajā uzbrucēju virknējumā kopā ar Eduardu Tralmaku un šosezon NHL debitējušo Sandi Vilmani.

Tieši Vilmanis, kuram šī būs debija olimpiskajā spēlēs un vispār kādā no lielajiem turnīriem Latvijas izlasē, pēc šīs treniņspēles nedaudz pastāstīja par to.

Bet gaidot kamaniņbraucēju Elīnas Ievas Botas un Kendijas Aparjodes startu, sarunājamies ar bijušo kamaniņu braucēju, tagad treneri Riku Kristenu Rozīti, kurš ir ceļā uz jauniešu sacensībām Oberhofā, Vācijā.

Krievijas raķešu uzbrukumos nodarīto postījumu dēļ Ukrainas atomelektrostacijas samazinājušas elektrības ražošanas jaudas un daudzi reģioni pašreizējos barga sala apstākļos piedzīvo ļoti kritiskus brīžus.

Par uzņēmēja Andra Ļubkas slepkavību Rēzeknē 2023. gada rudenī tiesa apsūdzētajam Igoram Haitam piespriedusi 18 gadu brīvības atņemšanu un trīs gadu probācijas uzraudzību.

Latvijas novērtējums starptautiskajā korupcijas uztveres indeksā gada laika uzlabojies par vienu punktu.

Saeimas Vides apakškomisija aicina senu mežu definīcijas izstrādē iesaistīt pētniekus no dažādām iestādēm.

Latvijā ir sadrumstalota pieeja, kā izmeklēt vardarbības gadījumus izglītības iestādēs.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātāju, kādreizējo politiķi Ati Lejiņu par Latvijas nākotnes scenārijiem, iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem.

"Pasaule 2025. gadā piedzīvoja satraucošus mirkļus. Publiskajā telpā dominējošā informācija par pasaules drošību un daudzu valstu ārpolitisko kursu pielāgošanu radīja jaunu bažu vilni jau tā grūti paredzamajā globālajā politikā. Struktūras un principi, vērtības un izpratnes, kas agrāk tika uzskatītas par pašsaprotamām, ļodzījās vai grūva, atstājot bailes un neziņu gan sabiedrības, gan lēmumu pieņēmēju vidū. Sensacionalitātes un galēju viedokļu popularitāte tradicionālo un sociālo mediju uzturētajā telpā satraukumu būvē un veicina."

Tā teikts Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatas ievadrakstā, kura viens no dibinātājiem ir Atis Lejiņš.

Tu šajā Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatas nobeigumā raksti tādu kā secinājumu, ka ekspertiem ir jāatgriežas pie pamatiem. Proti, jāatrod atbilde uz jautājumiem, kāpēc ASV izjauca pasaules kārtību, ko pati pēc Otrā pasaules kara bija radījusi. Kas ne tikai piešķīra, kā tu raksti, diženumu pašai Amerikai, bet arī padarīja citas pasaules demokrātijas par stiprām un plaukstošām. Kā tu pats redzētu šo ekspertīzi, balstoties uz savu pieredzi? Vai kas ir tās versijas, kāpēc tā notiek?

Atis Lejiņš: Priecājos, ka es to uzrakstīju, jo tā arī tas ir. Nevienam tas nav saprotams. Kas būtu bijis, ja būtu Tramps prezidents Otrā pasaules kara laikā? Viņš pateiktu: tas taču ir tikai pīļu dīķis starp Eiropu un Ameriku, priekš kam mums tur iet? Tad Hitlers būtu uzvarējis? Ja nē, tad būtu Staļins uzvarējis. Pasaki man, kur būtu bijusi Amerika bez brīvās Eiropas? 

Kad es vēl biju institūta direktors, mums bija pētījums ar vāciešiem, ko Eiropas Savienība nozīmē Amerikai. "International Tribune" bija pat raksts. Amerikā ir seši miljoni darba vietas ar augstu pievienoto vērtību, pateicoties Eiropas Savienībai. Varam iedomāties Ameriku bez šiem sešiem miljoniem? 

Kāpēc Tramps šito dara pretstatā tam, ko iepriekšējie prezidenti ir darījuši? Es domāju, Amerikā notiek kaut kādas iekšpolitiskas konvulsijas, dažreiz domāju, gandrīz kā Vācijā pēc Pirmā pasaules kara. Mēs zinām, ar ko tas beidzās, bet mēs nezinām, ar ko tas beigsies Amerikā. Redzēsim.

Tavs dzīvesstāsts lielā mērā sasaucas ar notikumiem 20. gadsimtā: tu piedzimi vācu okupētajā Latvijā 1942. gadā, pēc tam aukstā kara norises, Latvijas neatkarības atjaunošanas stāsts, trimdas nozīme pretošanās procesos, Latvijas okupācijas neatkarības neatzīšana. Vai tava pieredze kaut kādā mērā dod iespējas kaut ko pateikt, kas notiks tālāk?

Atis Lejiņš:  Es domāju, arī tas, ka studēju vēsturi un politikas zinātnes, man palīdzēja saprast to, kas notiek Padomju Savienībā, kad tā bruka. Palīdzēja man arī atbalstīt Tautas fronti, kad vēl Zviedrijā dzīvoju. 

Ja runājam par šodienu, tad tur notiek konvulsijas, kā es saku. Milzīgi, mums varbūt grūti saprotami iekšējie spēki Amerikā. Man visu laiku liekas, ka Trampam ir kaut kādi sakari vai tuvība ar Krieviju, ar Putinu. Viņš jau saka: Putins ir ģēnijs un arī mazais diktators Ziemeļkorejā ir ģēnijs. Viņš viņu mīl. Trampam ir tāda tendence apbrīnot spēka vīrus, autoritāras personības. 

Atceros, ka es izlasīju Hannas Ārentes grāmatu, kur viņa rakstīja, kāpēc rodas tādi vadoņi, autoritāras personas, kā Hitlers un Musolīni. Tasr ir sarežģīti, bet viņi rodas. Ar Ameriku ir tā interesantā lieta, ka nekāda dramatiska ekonomiskā kataklizma nav. Un to es nesaprotu. Jo vienmēr kaut kas ir. Vācijā, kad zaudēja Pirmo pasaules karu, bija drausmīgs bezdarbs. Kauns, zaudēts, cik tur vīru neaizgāja bojā. Kas ir Amerikā? Amerikā taču ekonomika ir tīri laba.

Tu pats arī raksti gadagrāmatā, ka Amerika vēl ilgi būs spēcīgākais pols starptautiskajā drošības sistēmā.

Atis Lejiņš: Tā tomēr ir milzīga valsts un ļoti spēcīga valsts. Kas tur nav par rūpniecisko potenciālu? Smadzenes, universitātes! Viņi arī paņēma to "krējumu" no pārējās pasaules līdz šim. Tagad izskatās, ka tas "krējums" vairs īsti tur negrib braukt. Un "krējums" Amerikā sāk domāt par to, ka varbūt uz Eiropu jābrauc. Ir tādas nianses, kas var būt diezgan svarīgs nākotnē.

Ja tu saki, ka tikai laiks parādīs to, ka Rietumi, kādus mēs pazinām, spēs rast risinājumu šim ģeopolitiskajam izaicinājumam. Bet ir dzirdams ekspertu viedoklis, ka laika nav, mēs varam rēķināties tikai ar tiem līdzekļiem, kuri mums ir doti. Mums nav laika uzbūvēt citus.

Atis Lejiņš: Tas ir tiesa. Ja tagad Eiropai jākļūst stiprai, nevar īsti paļauties uz Ameriku. Bet visi eksperti saka, ka paies 10 -12 gadi, kamēr Eiropai būs tas militārais muskulis, kas ir Amerikai. Tas ir ilgs laiks. Un vai īsti ir Eiropa savākusies? It kā, jā. Es ļoti priecājos, ka Anglija daudzmaz atgriezusies Eiropā tai ziņā, ka viņai tagad ir militārs līgums ar Eiropas Savienību, jo Anglijā ir milzīgs militārais potenciāls. 

Protams, man jau nav jāsaka no vēstures - Vācija ir atslēga. Vienmēr bijusi un tagad atkal ir. Paldies Dievam, Vācija to saprot, Mercs saprot. 

Tu rakstīji portālā "latviesiem.com", ka no jauna trimda raksta tāpat kā savulaik aukstā kara laikā vēstules saviem kongresmeņiem Baltijas aizstāvībai. Kaut kādā ziņā situācija ir līdzīga tai, kāda bija aukstā kara laikā.

Atis Lejiņš: Ir liela atšķirība. Tā paaudze, kas to darīja manā laikā, viņi bija mācījušies Amerikas universitātēs, un atšķirībā no tā laika vecās paaudzes, kas gāja pie kongresmeņiem ar rakstītiem cimdiem un pateicības rakstiem, viņi bija riktīgi amerikāņi tādā ziņā, ka viņi pieprasīja, lai kongresmenis dara, kas viņam jādara - jāaizpilda vēlētāju vēlmes. Tad tiešām sākās milzīga kustība trimdā. (..) Tam bija liela ietekme kongresā. 

Kā šodien ir, kad pamatā tur ir no Latvijas aizbraukušie ekonomiskie bēgļi, kuriem nav šādas saites, es nezinu. Vai viņiem vispār pilsonība ir? Grūti iedomāties, kā šodien tas var notikt.

--

Atis Lejiņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājs un direktors laika posmā no 1992. gada līdz 2011. gadam. Šobrīd viņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta konsultatīvās padomes loceklis un goda direktors. 

Dzimis Latvijā 1942. gadā Latvijā, bet strādājis Austrālijā, ASV un Zviedrijā, pirms atgriezās Latvijā, kad tā atguva neatkarību 1991. gadā. Viņš tika ievēlēts 10., 11. un 12. Saeimā, 13. Saeimas laikā bija Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Ieguvis maģistra grādu Kalifornijas universitātē Losandželosā. Atim Lejiņam Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīrusi goda doktora grādu. 

Nav un nebūs iespējams visās skolās īstenot pilnvērtīgu un kvalitatīvu iekļaujošo izglītību. Tā savā "Facebook profilā raksta Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga. Vai šim viedoklim piekrīt arī skolās strādājošie?

Ģimenes studijā diskutē četru bērnu mamma, matemātikas skolotāja Ilze Dzene, kura skolā vairs nestrādā, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks izglītības politikas jautājumos Rolands Ozols, Jūrmalas valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda, izglītības psihiloģe Babītes vidusskolā, pedagoģe Ineta Kona, Mārupes pamatskolas pārstāves: speciālā pedagoģe Ieva Vilaua un direktores vietniece speciālās izglītības jomā Envija Brūdere.

Iekļaujošā izglītība Latvijā šobrīd ir kā skaista izkārtne uz ēkas, kurā iekšā ir sapuvušas grīdas. Mēs visi izliekamies, ka tas strādā, kamēr vecāki maksā privātskolotājiem, pedagogi dzer antidepresantus, bet bērni? Bērni vienkārši gaida zvanu, lai tiktu prom no šī iekļaujošā haosa. Tā savā "Facebook" profilā raksta četru bērnu mamma Ilze Dzene. 

Viņas rakstītajam izskanējis gan atbalsts, ka beidzot kāds saka patiesību, nevis izliekas, ka skolas tiek galā, īstenojot iekļaujošo izglītību,  gan arī nesapratne un protests - vai tiešām tagad visus bērnus ar īpašām vajadzībām atkal sūtīs uz speciālajām skolām? 

Kā skolas tiek vai netiek galā ar šo uzdevumu un vai kvalitatīvu izglītību visiem bērniem var nodrošināt, iekļaujot aizvien vairāk un vairāk bērnus ar īpašām vajadzībām?