latvijasradio.lsm.lv - RSS

Kafejnīca "Lagzdiņu pankūkas" Vaiņodes centrā strādā nepilnu gadu. Verot to vaļā, saimniekiem nācās saskarties ar lielu apkārtējo skepsi, vai viņu ēdiens kādam vispār būs vajadzīgs. Ticot savai idejai, kafejnīcu atvēra pagājušā gada aprīlī, bet vasara piesardzīgos plānus apgrieza kājām gaisā. Lielais pieprasījums, nes līdzi jaunas rūpes, jo pašu remontētās telpas kļuvušas par šauru.

Lagzdiņu ģimenes kafejnīcu Vaiņodes centrā atrast nav grūti. Mazā mājiņa ar omulīgo uzrakstu Lagzdiņu pankūkas skarbajā salā sagaida ar kūpošu skursteni.

"Šī īstenībā ir pietura reāli, kādreiz bijusi. (...) Tur kur mums tagad ir labierīcības, tur agrāk sēdējusi tantiņa, kas tirgojusi biļetes, un te ir bijuši beņķīši visur."

Kādreizējās pieturas uzgaidāmā telpa nu ir pārvērtusies par kafejnīcu. Tā ir vienkārša ar diviem maziem galdiņiem un leti, kur piesēst.

Kajnīcu verot to vaļā, saimniekiem nācās saskarties ar lielu vaiņodnieku skepsi, vai viņu ēdiens kādam vispār būs vajadzīgs un kur nu vēl Vaiņodē.

"Atradām šo vietu un daudzi teica, nebūs. Pankūkas, un kas viņas ēdīs. Ļoti daudz, es varētu teikt 70% teica, ka nebūs.Vīram teicu, būs, mēģināsim. Es vienkārši teicu, nu ir jāmēģina, ir jādara. Vienkārši es izdomāšu vēl kaut ko, ne tikai tās pankūkas. Jo mums ir ne tikai tās pankūkas, bet ar pankūkām sākām."

Pirms atvēra kafejnīcu, Lagzdiņi braukāja pa tirdziņiem un cepa pankūkas, līdz apnika. Pašiem sava kafejnīca bija nākamais solis, un nu jau pie viņiem ēd ne tikai vaiņodnieki, paēst brauc no Grobiņas, Liepājas, un arī tālākām Latvijas vietām. Pašlaik viņu firmas ēdiens ir mājas frī kartupeļi.

Kafejnīcas saimniecei Larisai 15 gadu pavāra stāžs, strādājusi Latvijā, Kiprā un Īrijā, Raitis savulaik nodarbojās ar celtniecību. Pašlaik viņu vienīgie palīgi nedēļas nogalēs ir Larisas meita vai dēls. Kad jautāju Larisai un Raitim, vai viņiem pašiem ir skaidrs, kāpēc cilvēki brauc uz Vaiņodi ēst pankūkas, viņi tik atsmej - laikam tāpēc, ka Vaņode ir maģiska vieta un cilvēkus tā vilina.

Līdz ar lielo interese, saimniekiem ir jauns izaicinājums. Telpas ir kļuvušas par šauru, īpaši jau ziemā, kad nevar sēdēt ārā. Pašreizējās telpas viņi īrē, līdz ar to atkrīt paplašināšanās darbi. Bet ar jaunu, piemērotu telpu atrašanu Vaiņodē esot grūti, arī pašvaldībai tā īsti nav ko piedāvāt

Lagzdiņi atzīst, ka nopelnīt eiro ir grūti, bet to var izdarīt, pie tam arī Vaiņodē. Kā pārsteigums un arī liels gandarījums ir saņemtā gada pakalpojuma sniedzēja balva Dienvidkurzemes novada rīkotajā konkursā. Tā tagad nolikta goda vietā kafejnīcā.. Un liek saimniekiem kalt jaunas idejas ar ko pārsteigt savus viesus siltākam laikam atnākot.

Vai māksliniekam vienmēr jācieš, lai radītu? Vai tomēr piedzīvot radošu krīzi ir normāli un kaut kādā ziņā nepieciešami? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece, psihiatrs, ārsts - psihoterapeits Artūrs Utināns un topošā māksliniece Elīna Ritere.

Gadsimtiem ilgi daudzās kultūrās neprāts ir bijis cieši saistīts ar mākslu un mākslinieku. Rietumos šī saistība kopš 19. gadsimta ir bijusi īpaši romantizēta. Bieži vien mākslinieciskais temperaments tiek attēlots kā balansējošas garīgas un emocionālas nestabilitātes robežas. Piemēram, Edvarda Munka 19. gadsimta glezna "Kliedziens" atspoguļojusi šo saikni, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits darbs. Viņš ir pats rakstījis: "Bez trauksmes un slimības esmu kuģis bez stūres. Manas ciešanas ir daļa no sevis un manas mākslas." 

Un arī Aristotelis ir teicis: "Neviens liels ģēnijs nekad nav pastāvējis bez neprāta pakāpes."

Tomēr gribētos ticēt, ka nav viss tik vienkārši vai arī ka šāds apgalvojums patiešām ir ļoti romantizēts. Mēs mēģināsim saprast, vai patiesi mīts par mākslinieku, kuram noteikti ir jācieš vai jāpiedzīvo kaut kas ārkārtīgi satraucošs, vai tas ir atspoguļojums arī realitātē. Ir citi pētījumi un atklāsmes par māksliniekiem, kas vedina domāt, ka mākslinieki ir radoši cilvēki, bet neprāts noteikti nebūs tas, kas automātiski būtu saistāms ar viņiem. 

Rit otrā diena ziemas olimpisko spēļu diena Itālijā, kurā arī Latvijas sportisti ir trasēs. Biatlonisti stafetē izcīnījuši 12. vietu. Distanču slēpotājs Raimo Vīgants skiatlonā palika 51. vietā. Gaidām kamaniņu braucēju startu.

Sniega trasē Antholcā aizvadīta pirmā disciplīna biatlonā – 4x6km jauktā stafete komandām. Šī disciplīna OS ir jau kopš 2014. gada, bet Latvija tajā piedalījās pirmoreiz. 

Startēja Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Latvija 21 komandas konkurencē finišēja 12. vietā.

Tesero distanču slēpošanas trasē šodien skiatlona sacensībās kungiem starp 75 dalībniekiem bija arī latvietis Raimo Vīgants. Viņam šīs ir otrās spēles pēc dalības Pekinā pirms četriem gadiem, kur viņš šajā disciplīnā palika 51. vietā. Arī šoreiz Raimo izcīnīja 51. vietu. Sportists pats pēc finiša nebija īpašā sajūsmā, bet nebija arī pārāk sarūgtināts. Kā zināms, viņam labāk veicas sprinta distancē.

Savukārt Kortīnā šovakar gaidāmi divi izšķirošie braucieni kamaniņās vīriešiem. Pēc pirmajiem diviem braucieniem Kristers Aparjods ieņem 4. vietu, no labāko trijnieka atpaliekot aptuveni divas desmitdaļas no sekundes, bet Gints Bērziņš noslēdz desmitnieku.

Lai vērtētu mūsu sportistu sniegumu un izredzes, sazināmies ar Latvijas kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretāru Kristapu Mauriņu, kurš pats arī 2014. gadā bija olimpisko spēļu dalībnieks. 

Vēlam veiksmi sportistiem, sacensībām līdzi varēs sekot Latvijas TV jau no plkst. 18.

Nesen atzīmējām 105. gadskārtu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de jure - 1921. gada 26. janvārī toreizējā Antantes Valstu padome ar savu Atzīšanas aktu padarīja Latviju par pilnvērtīgu starptautisko attiecību subjektu. Raidījumā skatījums uz Latvijas vispārējo situāciju pagājušā gadsimta 20. gadu starptautisko attiecību kopainā.

Skaidro vēsturnieki - profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis, Latvijas Kara muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieks Artūrs Žvinklis.

Ziemas olimpisko spēļu laikā raidījums Piespēle skan no Itālijas. Tās sākās šonedēļ, un arī visas sarunas raidījumā saistītas ar spēļu norisi. Tā kā spēles norisinās vairākās vietās, šoreiz arī raidījumā viena saruna no Milānas, otras - no Kortīnas.

Kortīnā tapusi Mārtiņa saruna ar Mārtiņu Sauso, Kortīnas ledus trases vienu no ledus meistariem, grupas vadītāju. Oficiāli viņš šādu amatu neieņem, bet faktiski viņā vada vadošo ledus meistaru grupu, kurā ir gan kanādieši, gan dienvidkorejietis un, protams, arī vietējie itālieši. 

Tikmēr Māris ir aprunājies ar Haraldu Silovu, bijušo šorttrekistu, ātrslidotāju un tagad šorttreka treneri. Viņš strādā vienā no spēcīgākajām komandām pasaulē tieši šajā sporta veidā - Nīderlandes izlasē. Kā viņam klājas? Kā nīderlandieši ir gatavojušies šīm sacensībām? Un galu galā, kā pie Nīderlandes izlases klājas Reinim Bērziņam, mūsu vienam no vadošajiem šorttrekistiem? 

Ārsts Aloizs Alcheimers un citāti no Komunistiskās partijas manifesta. Krieviskās un latviskās vienas ģimenes daļas. Dzīvokļi, ēdieni, jautājumi un atmiņas, arī tās, kuru vairs nav. Vēsturnieks Kaspars Zellis Ingas Žoludes romāna "Tēvs" pēcvārdā raksta, ka "varam grāmatā meklēt epizodes, kas uzjundīs mūsu pašu atmiņu, jo viena no laba literārā darba īpašībām ir būt par katalizatoru savas pieredzes pārdomāšanai".

Un pat tad, ja tu atved no Londonas Šerloka Holmsa cepuri tēvam, ir jāpaiet laikam, lai pārkāptu pāri kādai viņa atbildei par karu…

Iespējams, par šo grāmatu varēs rakstīt, ka tā ir vispersonīgākais Ingas Žoludes darbs. Tikpat ir iespējams, ka autore teiks, ka tā nav.

Ingas Žoludes "Tēvu" izdevusi "Dienas Grāmata".

Par grāmatu "Tēvs" Inga Žolude plašāk stāsta raidījumā Kultūras rondo:

Raidījumu atbalsta:

Meteņu laikā "Etnovēstis" stāsta par tradicionālās dziedāšanas grupas "Saucējas" piedzīvojumiem Starptautiskajā tradicionālās mūzikas festivālā "Sur Jahan" Indijā, kā arī 13. februārī gaidāmo koncertu "San Sabino draudzība". "Klasikas" studijā viesojas dziedātāja un etnomūziķe Eli Ellere.

Īpaši šim 13. februāra vakaram trio apvienojas Dienviditālijas un Latvijas folkloras mūziķi – tamburīnu meistars Andrea Kvinto (Quinto), Eli Ellere ar stabuli un Jānis Zemgus Jātnieks ar bajānu. Koncertā skanēs latviešu meldiš ar aktīviem ritmiem un arī dažas melodijas itāļu mēlē. Andrea dzīvo Puglijā, un ir slavens tradicionālo tamburīnu meistars, kurus prot arī prasmīgi spēlēt.

Otrs šīs pop-up ethno apvienības nosaukums ir "Tupeņu pasta". Un trešais - "Spaghetti in da flat land".

Ciemos pie etnokompānijas "Zeidi" vadītājas, tradicionālās dejas entuziastes Daces Smirnovas devās JVLMA IV kursa etnomuzikoloģijas studente Linda Šarkova. "Zeidu" kodolu veido dancotāji un muzikanti: vadītāja Dace (vijole), Andris – akordeons, Ilze – cītara, Niks – bubyns, Inese un Gita – vijoles, Jānis – mandolīna un Osvalds – basģitāra un mutes ermoņikas.

Saruna notiek "Zeidu" devītās dzimšanas dienas priekšvakarā, kuru kompānija atzīmēs ar krāšņu balli Zemgalē, Staļģenē. Atskatāmies arī uz grupas ceļa sākumu un meklējam, ko īsti nozīmē tās nosaukums. Sarunas centrā ir gaidāmais Meteņu danču vakars kultūras centrā "Imanta", kas notiks 20. februārī plkst. 19.00. Divu stundu garumā "Zeidi" rotaļāsies, dziedās, dejos un aicinās ikvienu nosvinēt Meteņus – latviešu jauno gadu, kā Dace saka. Sarunā izskan arī viņas pārdomas par gadskārtām un Meteņu tradīciju mūsdienās.