latvijasradio.lsm.lv - RSS

Z paaudze muzejos – vēlmes un gaidas. Jaunu prasmju apgūšana un sadarbības pieredze. Kultūras rondo studijā uzklausām LKA maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija” direktori Elīnu Vikmani, kura bijusi vieslektore Smitsona institūtā ASV. Sazināmies arī ar Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" muzejpedagoģi Baibu Rozi. Muzejs piedalījās pētījumā par Z paaudzes iesaisti muzejos. 

Šodienas padsmitnieku un divdesmitgadnieku attiecībām ar muzeju savā darbā ir pievērsušies Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieki, un viņu raksts raisījis lielu interesi arī starptautiskajā muzeju profesionāļu vidē.

Galvenais konteksts, kurā tiekamies, ir LKA trīs gadu projekts „Ceļā uz līdzdalīgu iesaisti muzejos: Latvijas muzejpedagoģijas prakses izpēte” – viens no Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursā atbalstītajiem (Latvijas Zinātnes padomes finansētajiem) projektiem, kura ietvaros tika pētīta arī Z paaudzes līdzdalīgā iesaiste muzejos. Z paaudze (1995-2012), bet ko nozīmē „līdzdalīgā iesaiste” un kāpēc jūs fokusējāties tieši uz to?

Šis pētījums apskata globālu muzeoloģisku pārmaiņu, ka muzejam jābūt ne tikai „atsaucīgam un iesaistošam”, bet arī vērstam uz līdzdalību. Un Latvijas pētnieki to apskata kontekstā ar arī neatkarīgās Latvijas neoliberālismam raksturīgo individuālismu.   

Sazināmies ar Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" muzejpedagoģi Baibu Rozi. "Kalāči" 2022.gadā mērķtiecīgi sāka jaunu darbības virzienu, sadarbībā ar vietējo jauniešu kopienu veidojot vietu, kur izzināt personisko mentālo veselību un mācīties veidot harmoniskas attiecības ar apkārtni un cilvēkiem ap sevi.

Tapis interesants pētījums, kas parāda, kā dabiskās auduma krāsas 19. gadsimtā papildināja industriālā attīstība un dažādu sintētisku krāsu atklāšana. Kā ķīmiķi un etnologi, liekot galvas kopā, var izstāstīt veselu gadsimta vēsturi ar apģērba palīdzību. Kā rūpniecības attīstība mainījusi tradicionālo kultūras mantojumu?

Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskām krāsām, kas ienākušas ražošanā pēdējos gadsimtos. Vairs nav tie laiki, kad violets pigments bija tik dārgs, ka to iegūt varēja tikai karaļnami. Kā Latvijas vēsturē redzam šo rūpniecisko tekstila krāsu ienākšanu un kā tas ietekmējis mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp, tautas tērpus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Anete Karlsone un mākslas zinātņu doktore, latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne. 

Ja runājam par apģērbu, tad patiesībā runa nekad nav tikai un vienīgi par apģērbu. Mode ir daļa no krietni plašāka stāsta par politiku, ekonomiku, sociālajiem procesiem, un par to pārliecinos arī, par pasaules dārgākajiem audumiem sarunājoties ar Modes muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi.

Pirms iegrimstam senajos laikos, kad jau ir parādījušies dārgie audumi, skaidrojums, vai mūsdienās, kad daudz tiek runāts par apģērba praktiskumu un ilgtspēju, aizvien tomēr pastāv arī dārgie audumi?

Pagājušajā nedēļā atzīmēja Pasaules vēža dienu, kuras vadmotīvs šogad bija profilakse un agrīna slimības atklāšana. Par šo darbību nozīmīgumu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja, Latvijas onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija Geriņa, uztura speciāliste Nelda Karpenska-Allaža un infektologs Iļja Drjagunovs.

Aizvadītajā nedēļā mēs, "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" žurnālisti, atskatījāmies uz debatēm par ārpolitiku un valsts drošību. Vai premjerei taisnība, ka piesaistīto ārvalstu investīciju apjoms pieaudzis divkārt? Vai ārlietu ministre korekti izteicās par Latvijas eksportu uz Krieviju? Un kāpēc Latvijas diplomātiskajā dienestā, kur kopumā sieviešu ir vairāk, vēstnieku amatos biežāk ir vīrieši? Par to Evitas Puriņas stāsts.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva

Uzvārdu došanai Vidzemē – 200!

Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem.

Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām.

Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas.

Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un

vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo.

Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem.

Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē.

Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē (pareizāk – toreizējās Vitebskas guberņas 3 latviešu apdzīvotajos apriņķos) uzvārdu došana notika vienīgi pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kas tur notika reizē ar dzimtbūšanas atcelšanu visā Krievijā – 1861. gadā.

Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām.

Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam.

Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri).

Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!"

Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu.

Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ.

Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Vakar, 8. februārī, Latvijas kamaniņu braucējs Kristers Aparjods cīnījās par medaļu. Diemžēl palika tikai vienu soli vai, precīzāk sakot, vienu virāžu vai dažas kļūdas aiz pjedestāla vīriešu kamaniņu braukšanā. Kristers Aparjods kopvērtējumā izcīnīja 4. vietu. Arī otrs mūsu kamanu vīrs Gints Bērziņš neiztika bez kļūdām, taču beigās stabila 10. vieta.

Notikumus un emocijas klātienē vēroja un fiksēja kolēģis Mārtiņš Kļavenieks. Viņš arī uzklausīja Kristeru Aparjodu pēc finiša.

Sava kolēģa startu vērtē Latvijas izlases kamaniņbraucējs Kaspars Rinks.

Par olimpisko čempionu kļuva vācietis Makss Langenhāns, kurš aizvadīja četrus ļoti labus un stabilus braucienus, sacensības noslēdzot ar kopējo laiku trīs minūtes un 31,191 sekunde. Par vicečempionu tika kronēts austrietis Jonass Millers, kurš kopsummā konkurentam piekāpās 0,596 sekundes. Mājinieks Dominiks Fišnallers izcīnīja bronzu, līderim zaudējot 0,934 sekundes.

Šodien, 9. februārī, pirmie divi braucieni mūsu abām kamaniņbraucējām Elīnai Ievai Botai un Kendijai Aparjodei. 

Vēl vakar pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē Latvijas komanda startēja jauktajā stafetē biatlonā., kopvērtējumā iegūstot 12. vietu. Startu vērtē Estere Volfa.

Nākamie starti Latvijai biatlona trasē rīt, 10. februārī, kad vīri dosies 20 kilometru distancē.

”Viņas darbi skan kā oda priekam un dzīves pilnībai” – mākslas zinātniece Anita Vanaga šos vārdus veltījusi izcilajai tekstilmāksliniecei Ivetai Vecenānei.

Tikko klajā nākusi mākslinieces daiļradei veltīta grāmata, kas atvēršanas svētkus piedzīvos 11. februārī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Tajā apkopotas četras jaunākās viņas darbu kolekcijas, un – tāpat kā viņas darbi – arī grāmata ir krāšņa, un tajā spilgti atklājas autores meistarīgais un gleznieciski atraisītais rokraksts.

Ar Ivetu Vecenāni tiekos viņas mājīgajā darbnīcā un ļoti īpašā brīdī, jo tieši tik tikko viņai pašai atvestas jaunās grāmatas, un viņa ieraudzījusi, kā tās izskatās.

Man šķiet, ka grāmatā labi izdevies atklāt mākslinieces darbu vizualitāti un būtību, gana lielais grāmatas izmērs ļauj darbus sajust un izbaudīt, un dažbrīd gandrīz vai pat sataustīt to virsmas faktūru.

Iveta Vecenāne: ”Sastādītāja ir Irēna Bužinska, mākslinieks ir Guntars Sietiņš. Šī bija tāda viegla un brīnišķīga sadarbība ar mākslinieku, Guntars Sietiņš jau ir elegants grafiķis, un man no sākuma likās – kā grafiķis var izjust tekstilu, krāsas un tā tālāk, ka viņš varētu no tā bēgt pa gabalu, bet tieši otrādi – viņš to ļoti labi ieraudzīja, man liekas, viņam iepatikās tas materiāls, ar ko viņš strādāja, līdz ar to ir tāds labs un izjusts rezultāts”.

Grāmatas vākam Guntars Sietiņš izvēlējies gobelēnu ”Ugunspuķes”, kas aizvadītajā vasarā bija skatāms izstādē ”Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur Ivetas darbi satikās ar Latvijas novadu segām. Izstāde iemantoja milzīgu skatītāju atsaucību un sajūsmu, tā šobrīd nominēta arī ”Kilograms kultūras” balvai.

Cikls ”Pļava” arī ievada jauno grāmatu, kopumā tajā iekļautas četras Ivetas Vecenānes darbu kolekcijas, kas tapušas pēdējo 10 gadu laikā. Krāsās košajai ”Pļavai” seko gobelēnu kolekcija ar dzintara pavedienu, kas izstaro silta piena gaismu, labestīgu siltumu un kas ļoti daudz ceļojusi pa plašo pasauli. Trešā kolekcija ”Galotnes. Tālāk par ainavu” ir iedvesmota no Vilhelma Purvīša daiļrades.

Grāmatu noslēdz jaunākais cikls ”Rotko”, pie kura māksliniece šobrīd vēl turpina strādāt. Marka Rotko ģimene viņai uzticējusi pēc deviņiem Rotko 40. gados tapušiem akvareļiem noaust gobelēnus. Trīs no tiem jau skatāmi grāmatā, pārējie vēl top.

Paredzēts, ka jaunākais cikls ”Rotko” ceļu pie skatītājiem sāks aprīlī izstādē Rotko muzejā Daugavpilī. Bet šo trešdien, 11.februārī, Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs grāmatas ”Iveta Vecenāne” atvēršanas svētki un tikšanās ar mākslinieci un grāmatas veidotājiem.

Apmēram 2-3 mēnešu laikā Latvija varētu saņemt pilnu informāciju no ASV tiesībsargājošajām iestādēm par tā saucamajos Epstīna failos ar Latviju saistītajām epizodēm. Tā Latvijas Radio sacīja ģenerālprokurors Armīns Meisters. Viņš atzina, ka ASV ir gatava dalīties ar autentiskiem materiāliem.

--

Šomēnes pasauli un arī Latviju satricināja jaunākais tā dēvēto “Epstīna failu” laidiens. Latvijas un Rīgas vārdi publiskotajos Džefrija Epstīna failos pieminēti vismaz 1300 reizes. Ir minētas modeļu aģentūras un atsevišķas personas.

Eiropas sabiedrība noveco – arvien vairāk cilvēku sasniedz pensijas vecumu, kamēr strādājošo skaits samazinās, radot jautājumus par to, vai un kā valstu ekonomikas spēj pielāgoties šīm demogrāfiskajām izmaiņām. Šīs bažas pastiprina arī dezinformācija par pensiju jautājumiem. Jaunākais "Euranet" faktu pārbaudes projekts pētījis sabiedrībā dzirdamos pārmetumus un maldīgos uzskatus par Eiropas valstu pensiju sistēmām. 

Viens no pārmetumiem, ko pētījis "Euranet", skar pieņēmumu, ka Eiropā cilvēki pensionējas agrāk nekā citviet pasaulē, kas, ņemot vērā novecojošo sabiedrību, rada papildu slogu valstu ekonomikām un apdraudēt pensiju sistēmu ilgtspēju. Tomēr, kā secinājis "Euranet", šis apgalvojums neatbilst faktiem –

Eiropā cilvēki pensijā neiet agrāk nekā citviet pasaulē. 

Ja lūkojamies uz vidējo vecumu, kad cilvēki saņem savu pirmo pensiju (tātad faktiskais, ne oficiālais pensijas saņemšanas vecums), "Eurostat" dati rāda – lai gan dalībvalstīs tas ievērojami atšķiras (no 58,3 gadiem Slovēnijā līdz 65,7 gadiem Dānijā), vidēji Eiropas Savienībā (ES) 2023. gadā tas bija 61,3 gadi. Latvijā šis rādītājs bija nedaudz zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa – 61,2 gadi. Turklāt pēdējās desmitgades laikā ES vidējais pensionēšanās vecums ir pieaudzis: 2012. gadā tas bija 59,2 gadi, kas liecina par tendenci pensijā doties arvien vēlāk. 

Ja salīdzinām Eiropu ar citām pasaules valstīm, redzams, ka tā nebūt neizceļas ar īpaši zemu pensionēšanās vecumu. Kā norādīts "Nasdaq" 2023. gada ziņojumā, uz ko atsaucies "Euranet" pētījums, deviņas no desmit valstīm, kur iedzīvotāji visātrāk devās pensijā, atrodas ārpus Eiropas. Vairākās valstīs, tostarp Indonēzijā, Indijā, Saūda Arābijā, Ķīnā, Krievijā un Dienvidāfrikā, pensionēšanās vecums bija 60 gadi vai pat zemāks. 

Tāpat jāuzsver, ka došanās pensijā ne vienmēr nozīmē, ka cilvēki pilnībā pārtrauc savas darba gaitas. Saskaņā ar "Eurostat" 2023. gada datiem, Eiropas Savienībā aptuveni 13 % pensionāru turpināja strādāt arī pēc pirmās pensijas saņemšanas, taču atsevišķās valstīs šis rādītājs bija ievērojami augstāks. Vislielākais strādājošo pensionāru īpatsvars bija vērojams tieši Baltijas valstīs – Igaunijā tas sasniedza 54,9 %, Latvijā 44,2 %, bet Lietuvā 43,7 %.

Kafejnīca "Lagzdiņu pankūkas" Vaiņodes centrā strādā nepilnu gadu. Verot to vaļā, saimniekiem nācās saskarties ar lielu apkārtējo skepsi, vai viņu ēdiens kādam vispār būs vajadzīgs. Ticot savai idejai, kafejnīcu atvēra pagājušā gada aprīlī, bet vasara piesardzīgos plānus apgrieza kājām gaisā. Lielais pieprasījums, nes līdzi jaunas rūpes, jo pašu remontētās telpas kļuvušas par šauru.

Lagzdiņu ģimenes kafejnīcu Vaiņodes centrā atrast nav grūti. Mazā mājiņa ar omulīgo uzrakstu Lagzdiņu pankūkas skarbajā salā sagaida ar kūpošu skursteni.

"Šī īstenībā ir pietura reāli, kādreiz bijusi. (...) Tur kur mums tagad ir labierīcības, tur agrāk sēdējusi tantiņa, kas tirgojusi biļetes, un te ir bijuši beņķīši visur."

Kādreizējās pieturas uzgaidāmā telpa nu ir pārvērtusies par kafejnīcu. Tā ir vienkārša ar diviem maziem galdiņiem un leti, kur piesēst.

Kajnīcu verot to vaļā, saimniekiem nācās saskarties ar lielu vaiņodnieku skepsi, vai viņu ēdiens kādam vispār būs vajadzīgs un kur nu vēl Vaiņodē.

"Atradām šo vietu un daudzi teica, nebūs. Pankūkas, un kas viņas ēdīs. Ļoti daudz, es varētu teikt 70% teica, ka nebūs.Vīram teicu, būs, mēģināsim. Es vienkārši teicu, nu ir jāmēģina, ir jādara. Vienkārši es izdomāšu vēl kaut ko, ne tikai tās pankūkas. Jo mums ir ne tikai tās pankūkas, bet ar pankūkām sākām."

Pirms atvēra kafejnīcu, Lagzdiņi braukāja pa tirdziņiem un cepa pankūkas, līdz apnika. Pašiem sava kafejnīca bija nākamais solis, un nu jau pie viņiem ēd ne tikai vaiņodnieki, paēst brauc no Grobiņas, Liepājas, un arī tālākām Latvijas vietām. Pašlaik viņu firmas ēdiens ir mājas frī kartupeļi.

Kafejnīcas saimniecei Larisai 15 gadu pavāra stāžs, strādājusi Latvijā, Kiprā un Īrijā, Raitis savulaik nodarbojās ar celtniecību. Pašlaik viņu vienīgie palīgi nedēļas nogalēs ir Larisas meita vai dēls. Kad jautāju Larisai un Raitim, vai viņiem pašiem ir skaidrs, kāpēc cilvēki brauc uz Vaiņodi ēst pankūkas, viņi tik atsmej - laikam tāpēc, ka Vaņode ir maģiska vieta un cilvēkus tā vilina.

Līdz ar lielo interese, saimniekiem ir jauns izaicinājums. Telpas ir kļuvušas par šauru, īpaši jau ziemā, kad nevar sēdēt ārā. Pašreizējās telpas viņi īrē, līdz ar to atkrīt paplašināšanās darbi. Bet ar jaunu, piemērotu telpu atrašanu Vaiņodē esot grūti, arī pašvaldībai tā īsti nav ko piedāvāt

Lagzdiņi atzīst, ka nopelnīt eiro ir grūti, bet to var izdarīt, pie tam arī Vaiņodē. Kā pārsteigums un arī liels gandarījums ir saņemtā gada pakalpojuma sniedzēja balva Dienvidkurzemes novada rīkotajā konkursā. Tā tagad nolikta goda vietā kafejnīcā.. Un liek saimniekiem kalt jaunas idejas ar ko pārsteigt savus viesus siltākam laikam atnākot.