latvijasradio.lsm.lv - RSS

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Radio 1 Olimpiskās studijas vadītāju Andreju Siliņu. 

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu šobrīd piepilda tehnoloģijas. Mākslinieka Ginta Gabrāna jaunākajā personālizstādē “Algoritmiskās kopienas” apkopoti darbi, kuros ar mākslīgo intelektu fiksētas mūsdienu sabiedrības vērtības. Šī ir izlase ar darbiem, ko mākslinieks veidojis pēdējos gados. Par to, kā mākslīgo intelektu var izmantot mākslas darbu veidošanā, kā arī, ko par mūsu sabiedrību vēsta tehnoloģijas, sarunaar izstādes veidotājiem.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielo zāli piepilda vairāki lieli ekrāni. Uz tiem redzami mākslinieka Ginta Gabrāna veidotie mākslas darbi, kas radušies ar mākslīgā intelekta palīdzību. Izstādē “Algoritmiskās kopienas” mākslinieks dokumentē šo laiku un to, kā algoritmiskā domāšana un mākslīgais intelekts atspoguļo cilvēku vērtības. 

Ir visai sarežģīti pastāstīt par šo izstādi, jo Gabrāna radītā pasaule prasa iedziļināšanos tehnoloģijās un to valodā.

Nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izveidotu izstādē redzamos darbus, bija izdomāt uzdevumus jeb promptus, ar kuriem tika ģenerēti mākslas darbi.

Izstādē ir darbi, ar kuriem varēs līdzdarboties arī apmeklētāji. Tostarp, pie viena no ekrāniem redzamas tādas kā laimītes, ko lej sagaidot Jauno gadu. Tikai izstādē tās ir daudz lielākas un izlietas no plastmasas. Šie elementi un izstādes apmeklētāji, kas pietuvosies tiem, būs redzami uz pretī esošā ekrāna. Cilvēku kopā ar plastmasas ķermeņiem filmēs un pārraidīs mākslīgā intelekta ietekmētā vidē.

Ginta Gabrāna veidotie darbi ir nepārtrauktā saiknē ar cilvēku arī tāpēc, ka mākslīgā intelekta algoritmi un ģenerētie darbi parāda aktuālas tendences sabiedrībā. Tie norāda uz kopienas noteikumiem, vērtībām un interesēm, kas ierobežo jebkura cilvēka iespējas ģenerēt visu, ko tie vēlas. Māksliniekam bijušas grūtības veidot attēlus ar kailumu, kā arī sievietes ar noteiktām iezīmēm.

Izstādes kurators Artūrs Virtmanis ir ievērojis, ka mākslinieks Gints Gabrāns meklē veidus, kā tehnoloģijas izaicināt.

Izstādi “Algoritmiskās kopienas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jeb darbus, kurus iespaido mākslīgais intelekts un algoritmi, būs iespēja aplūkot līdz 5. aprīlim.

Ādolfs Šapiro iestudējis Migela de Servantesa “Donu Kihotu” Jaunajā Rīgas teātrī. Ikoniskas lietas mūsdienu pasaulē. Kultūras rondo Smiļģa kabinetā tikās ar režisoru Ādolfu Šapiro un aktieriem – Kasparu Znotiņu (Donu Kihotu) un Gundaru Āboliņu (Sančo Pansu).

Sarunā Kaspars Znotiņš negaidīti atzīstas nepietiekamā lasīšanā, bet Gundars Āboliņš akcentēs, ka tieši Sančo Pansa palīdz izvairīties no didaktikas izrādē.

Vēl arī stāsts par kādu ainu, kas izrādē tā arī nenokļuva, par balkona pēdējo rindu, par Donkihotu nepieciešamību, bet vēlams drošā attālumā, piemēram – uz skatuves.

No jokiem pie dziļas nopietnības un atpakaļ, tā ir izrādē “Dons Kihots”, tā ir arī sarunā ar aktieriem Kasparu Znotiņu un Gundaru Āboliņu.

"Nekad nebiju domājis iestudēt "Donu Kihotu", pirms Alvis [Hermanis] piedāvāja strādāt Rīgā," atzīst režisors Ādolfs Šapiro. Viņš izvēlējies tieši šo darbu un autoru, lai būtu kas jauns, ko Rīgā nav iestudējis.

"Ja nebūtu Kaspara un Gundara, varbūt arī nepaņemtu "Donu Kihotu"," atzīst režisors.

Ādolfs Šapiro savulaik vadījis Jaunatnes teātri Rīgā, gandrīz 30 gadus. Viņa iestudējumi ierakstīti Latvijas Kultūras Kanonā. Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas iestudē izrādes un strādā ar jaunajiem aktieriem daudzviet pasaulē. 2014. gadā paraksta vēstuli pret Krievijas politiku Krimā, pēc 2022. gada uz Krievijas skatuvēm vairs neatgriežas, kaut gan bijis paredzēts operas iestudējums Lielajā teātrī. Viņa pasaule dalās divās daļās – Rīga un pārējais laiks. Strādājot JRt un iestudējot ‘Donu Kihotu”, latviešu valoda arvien vairāk atgriežas. Viņš gan atvainojas par kļūdām.

Austiņu segmentā "Nothing" zīmols iemet vēl divas ierīces — lielās, over-ear austiņas "Headphone 1" un mazās ausī ieliekamās "Ear 3". Vai tās spēj turēt līdzi "Sony", "Bose", "Samsung", "Apple" u.c. ražotājiem un kā cena korelē ar piedāvājumu? Noskaidrosim apskatā!

* "Nothing" austiņas neatkarīgam un neapmaksātam testam mums sagādāja Nothing pārstāvji Latvijā — TCCM.

Ja kādam "Excel" joprojām šķiet tikai pelēcīga tabula ikdienas darbam, tad šī saruna to pilnībā apgriezīs kājām gaidā. Šodien runāsim par to, kā "Excel" no biroja rīka ir kļuvis par e-sporta šovu ar tūkstošiem sekotāju un lielo finālu Lasvegasā. Un to visu organizē latvieši! Pie Digitālo brokastu galda Andis Zeidmanis un Andrejs Grigoļunovičs.

Par ko šodien parunāsim pie Digitālo brokastu galda?

Šodien, 6. februārī, pasniegs balvas "Gada cilvēks tūrismā 2025". Kā būt izcilniekam laikā, kad tūrisms valstī piedzīvo ne tos pašus labākos laikus? Raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas Tūrisma pētnieks, Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ALTA) valdes priekšsēdētājs Ēriks Lingebērziņš un "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs.

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente – Signe Lagzdiņa 

Latviešu tradicionālā deja veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas: "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā. 

Šoreiz apskatīsim mums tik mīļu un zināmu tradicionālo deju - "Cūkas driķos". Tā ir deja, kas dejota Latvijas ziemeļu daļā – Malienā, kā arī Igaunijā.

"Cūkas driķos" ir viens no retajiem dančiem, kas mūsdienās ieguvis lielu popularitāti visās vecuma grupās gan dejotāju, gan nedejotāju vidū. Ir grūti iedomāties kādu dejotāju, kurš nezinātu meldiņu vai vismaz pāris pantu no šī danča teksta. Divi pāri, četri dejotāji izpilda jautru lēkāšanu jeb žīgāšanu. Šis dancis šķietami sastopams ikvienā sevis cienīgā danču pasākumā, it sevišķi gadskārtu svētkos: Jāņos, Miķeļos vai Mārtiņos.

Dancis pierakstīts Malienā 1990. gadā, vēlāk publicēts Sniedzes Grīnbergas materiālā "Malienas novada horeogrāfija" 1992. gadā, teicēji: Elfrīda Sināte Bejā (dzimusi 1918. gadā Alūksnē). Deja publicēta arī Gunāra Stroda "Danču izlase. "Einam, šeinam"" 1999. gadā.

Malienas pusē diezgan bieži sastopas augšvidzemnieku kultūras saskarsme ar pierobežā sastopamo igauņu kultūru. Igaunijā dancis ar tādu pašu mūziku un dejas iznesumu ir pazīstams ar nosaukumu "Kaera-Jaan" jeb tulkojot latviski – "Auzu Jānis". Tas tiek dejots identiski Latvijā populārākajam variantam un, domājams, cēlies no šīs dejas.

Mazliet par Igauņu Auzu Jāni. Savās atmiņās slavenais igauņu rakstnieks Frīdenberts Tuglass par dziesmas izcelšanos savos memuāros 1939. gadā rakstīja šādi: "1880. gados nabadzīga ģimene dzīvoja būdā netālu no manām mājām, netālu no Ahjas. Tur dzīvoja Pēters Matsons jeb – kā viņu dēvēja – Pīters. Pīters vietējiem likās mazliet dīvains un dusmīgs cilvēks, kuram bija daudz konfliktu ar vietējiem iedzīvotājiem. Vīrieti apsmēja un deva iesauku "Auzu imperators". Tas notika tāpēc, ka Pīters ap savu māju sēja tikai auzas un vienmēr teica: "Auzām vajadzētu būt tik daudz, lai pat imperatoram pietiktu!" Pīters bija precējies trīs reizes un starp viņa bērniem bija dēls Jānis (dzim. 1862. gadā). Bērni tika saukti pēc sava tēva iesaukas, līdz ar to Jānis tika dēvēts par Auzu Jāni.

Jānis bija brunču mednieks. Kādā dienā 1889. gadā vietējās meitenes muižā mazgāja veļu. Karstās dienas ietvaros dažas meitenes nolēma nomazgāties arī pašas. Viņas izģērbās, sagatavoja ūdeni un mazgājās. Arī Auzu Jānis pagadījās blakām; redzot plikās meitenes, tas paslēpās aiz netālu esošajām mucām. Tomēr viņš nebija vienīgais, kas novēroja meitenes. Kā izrādās, vēl kāds vietējais puisis – Kolli – arī jau bija tur paslēpies.

Meitenes viņus pamanīja un pieķēra. Viņas bija pārsteigtas un dusmīgas. Šis atgadījums nepalika tikai starp meitenēm: līdzko viņas par puišu izdarībām uzzināja, nepagāja ne ilgs laiks, kad viss ciems par to zināja. Lai kauninātu puišus, tika radīta dziesmiņa par tiem. Bet, lai kaunu padarītu lielāku un jautrāku, tika radīta arī vienkārša, lecama deja. Tagad pirmatnējais dziesmas teksts jau ir aizmirsts un kādus gadus vēlā radies mūsdienās populārākais teksts. Par tāda "goda" izrādīšanu Auzu Jānis bija ļoti dusmīgs līdz pat savai nāves dienai daudz, daudz gadus vēlāk."

Vēl igauņu rakstnieks Tuglass stāstīja, ka netālu no viņa mājām Ahjā dejas tika dejotas bez mūzikas, tikai ar dziesmām. "Auzu Jānis" bijusi viena no populārākajām dejām. No Ahjas dziesma un deja tika atvesta uz Tartu, kur tā tika atskaņota ar tādu pašu nosaukumu. Pēc neilga laika meldiņu sāka atskaņot arī orķestri un tas kļuva vēl slavenāks.

20. gadsimta sākumā igauņu oriģinālās dejas-spēles dziesmu teksts bija gandrīz aizmirsts, bet deja joprojām tika dejota pie sacerētā meldiņa. Deja tika dejota pēc koncertiem, ballēm, saietiem 1900. gadā un vēlāk. Tika rakstīts, ka ārzemniekiem deja patika pat vairāk nekā igauņiem, tāpēc tā tika dejota arī Kaukāzā, Pēterburgā, Rīgā un citur.

Pastāv neoficiālas liecības, ka 20. gadsimta sākumā daži cilvēki redzējuši šo deju gan Latvijā, gan Vācijā.

"Auzu Jāņa" popularitāte bija tik liela, ka tika ražotas pat konfektes un cigaretes ar nosaukumu "Kaerajaan" jeb "Auzu Jānis".

Vēl jāpiebilst, ka pats Auzu Jānis nelielu laiku kalpoja Ahjas muižā pie latviešu izcelsmes kalēja Georga Bīdermaņa.

Ai, Auzu Jāni, ai, auzu Jāni,