latvijasradio.lsm.lv - RSS

Apgāds "Omnia mea" izdod grāmatas, kas tapušas franču valodā, un tās vadītāja Inta Geile-Sīpolniece pati arī tulko no franču valodas. Tikko kā iznākusi mūsdienu franču lugu izlase "Lasīt un spēlēt", kuru latviskojusi Agnese Kasparova un kurā ir Ievas Strukas priekšvārds. Tā ir pirmā no trim iecerētajām mūsdienu franču lugu izlasēm.

Ar grāmatu iepazīstina izdevēja Inta Geile-Sīpolniece, kuru uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. 

Šīs konkrētās lugas vairāk domātas lasīšanai vai iestudēšanai uz teātra skatuves?

Idejas autore ir tulkotāja Agnese Kasparova. Šajā lugu izlasē, kurā pavisam būs trīs grāmatas, ir iznākusi pirmā. Šogad būs arī otrā ar frankofono autoru lugām, proti, beļģu, kanādiešu, franciski rakstošo autoru lugām. Trešā grāmata būs veltīta bērnu lugām.

Projekta iniciatori un atbalstītāji ir Francijas institūts Latvijā, kurš 2027. gadā svinēs 30 gadu pastāvēšanu Latvijā. Šīs trīs grāmatas būs pienesums teātriem, domāju, ka kādas no lugām redzēsim uz skatuves.

Tas ir mērķis šim apjomīgajam darbam. Pirmajā lugu izlasē ir Žoels Pomrā ar “Pelnrušķīti”, Eduāra Luī “Kurš nogalināja manu tēvu”, kas nav luga, bet ko var spēlēt, Klodīnes Galeā “Trīs reizes Uliss” - abstrakts paraugs, kā var rakstīt lugas, Pjēra Nota “Mācība par izgāšanos” un Floriana Zellera “Patiesība”. Šis autors Latvijā jau ir pazīstams, jo Agnese Kasparoviča ir tulkojusi citus viņa darbus. Pirmā grāmata ir iznākusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Francijas institūta atbalstu.

Vai bija sarežģīti izvēlēties, kuras lugas piedāvāt, jo te ir jābūt vairākiem atlases principiem?

Saziņā ar Francijas institūta direktoru Agnese Kasparova tās atlasīja, konsultējās. Viņa ir ļoti daudz darbojusies ar lugām, ir tulkojusi lugas Latvijas teātriem, tā kā viņai ir zināma pieredze.

Ideja par šādu izdevumu Agnesei radās Parīzē, kādā grāmatu veikalā, kurā pārdod tikai lugas.

Vai šī izvēle bija sarežģīta?

Nav tā, ka viņa paņēma pirmo darbu. Viņa piedomāja arī par dažādību. To var redzēt grāmatā, jo katrs autors ir atšķirīgs, katra luga atšķiras. Te var izvēlēties sev tuvāko un pierast lasīt lugu. Katrs lasītājs var iztēloties, kā to pats redz uz skatuves, tātad viņš var iejusties režisora ādā.

Vai ir liela atšķirība no romāna, stāsta, dzejoļa lasīšanas?

Mazliet ir, jo ir piebildes, kas notiek, kurš atnāk, kāda kuram sejas izteiksme un tā tālāk. Bet, katrā ziņā, ir interesanti lasīt.

Kura no lugām jums pašai patīk un kāpēc?

Varbūt “Pelnrušķīte”.

Citējot Ievu Struku, "Pelnrušķīte" ir mūsdienīga pasaka nepieaugušajiem pieaugušajiem par 17. gadsimtā Šarla Pero radīto arhetipu - tikumīgu bārenīti, kurai liktenis lēmis sagaidīt savu princi, jo arī prinčiem ir savi principi par to, kādas meitenes der vienai ballei un kādas - visam mūžam.

Kāpēc vēlreiz rakstīt par vardarbību ģimenē un alkām pēc pārtikušas dzīves? Iespējams, tālab, ka 21. gadsimtā mēs šķietami pieaugam ar pirmo un pastāvīgi atvērto interneta pārlūkprogrammu, bet patiesībā pieaugšana ar katru gadu attālinās, jo atbildība, kas jāuzņemas arvien retāk, ir eksistenciāli izšķiroša. Viņa ir raksturojusi katru no krājumā ievietotajām lugām, ņemot vērā arī to, ko es palasīju. Tā ir Šarla Pero pasaka 17. gadsimtā, bet notiek mūsdienās - pilnīgi mūsdienīga vide, mūsdienu domāšana, mūsdienīga valoda, bet ir paņemts pats pamatiņš. Šur un tur pasaku motīvi, īpaši Pero motīvi, parādās arī franču mūsdienu literatūrā, arī grāmatās bērniem.

Pēc divām dienām Latvijas olimpiskās delegācijas sportisti iesoļojos slavenajā „San Siro” stadionā Milānā, kā arī Kortīnas stadionā, oficiāli ieskandinot 2026. gada olimpiskās spēles. Kāda šoreiz ir Latvijas delegācija, kas no tās tiek gaidīts un kam pievērst pastiprinātu uzmanību?

Latvija uz Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajām spēlēm dodas ar 68 sportistiem, kas sacentīsies deviņos sporta veidos un kopumā 29 disciplīnās. Tā ir vēsturiski lielākā Latvijas delegācija gan vasaras, gan ziemas olimpiskajās spēlēs.

Katrs no šiem sportistiem kvalificējies, izpildot sava sporta veida atlases nosacījumus, tomēr Latvijas gadījumā sportistu, kas reāli varētu pacīnīties par visaugstākajām vietām savos sporta veidos, ir salīdzinoši maz, un arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Raimonds Lazdiņš pirms sacensību sākuma neuzstāda konkrētus mērķus par medaļu skaitu un citiem panākumiem.

Jautrs, uzmundrinošs, bet vienlaikus arī nedaudz smeldzīgs stāsts par novecošanas tēmu ir Nacionālā teātra izrāde ”Kad atkal būsim jauni”, kas 5. februārī piedzīvos pirmizrādi. Tās pamatā ir lietuviešu autores Daivas Čepauskaites luga, kuras iestudējums Kauņā pirms diviem gadiem izpelnījās ļoti lielu atsaucību gan skatītāju, gan teātra kritiķu vidū. Četras galveno lomu tēlotājas visas saņēma Lietuvas teātra Gada balvu par labāko sieviešu lomu.

Arī mūsu Nacionālajā teātrī šīs lomas izspēlēs lielisks un ļoti interesants aktrišu kvartets. Bet izrādi iestudējis Latvijā labi pazīstamais lietuviešu režisors Rolands Atkočūns. 

Izrādes centrā ir četras dāmas labākajos gados, kas ieradušās uz bērēm, lai atvadītos no laba drauga, savā ziņā viņām visām liktenīga vīrieša. Katra no viņām ir ar savu dzīves uztveri un savu pareizo viedokli, tāpēc – atvadu brīdi gaidot – viņu diskusijas kļūst arvien spraigākas un karstākas. Irēna ir saposusies viskrāšņāk un lepojas ar to, ka ir atkal atradusi mīlestību.

Četru dāmu lomās iejūtas lielisks un visai neparasts aktrišu kvartets. Saspēlē ar Nacionālā teātra aktrisēm Indru Burkovsku un Daci Bonāti darbojas viesmākslinieces - Valmieras teātra aktrise Baiba Valante un Dailes teātra ilggadējā aktrise Akvelīna Līvmane, kura priecājas par sirsnīgo gaisotni, kopīgi strādājot pie izrādes.

Uz skatuves gan starp četrām dāmām ir visai sīva sacensība katrai par savu taisnību, kurā komiskais mijas ar smeldzīgām un eksistenciālām pārdomām.

Lietuviešu autores Daivas Čepauskaites luga ir pārcelta uz Latvijas situāciju un vidi, un – kā izrādās – tas bijis pat ļoti sarežģīti, jo – lai arī mēs esam tuvākās brāļu tautas – bēru tradīcijas un viss ar to saistītais abās valstīs ļoti atšķiras. Arī lugā ietverto filozofisko slāni šī iemesla dēļ latvieši nolasa citādāk nekā lietuvieši – skaidro izrādes režisors Rolands Atkočūns.

Partijas „Latvija pirmajā vietā” piedāvājums Rēzeknes mēram Aleksandram Bartaševičam kļūt pat Latgales reģiona līderi Saeimas vēlēšanās ir Žannas Darkas faktors. Tā partija parāda, ka Bartaševičs ir cietējs, jo nesaņēma drošības pielaidi valsts noslēpumam. Radīts mīts, ka ar šo mēru izrēķinās politiskā elite un to izmanto partijas reklāmai. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle.

Tas parādot katras partijas ideoloģiju, jo Ogres mēra Egila Helmaņa gadījumā politoloģe pieļauj, ka viņa pārstāvētajai Nacionālajai apvienībai pirms vēlēšanām ir izdevīgāk pielaides jautājumu līdz galam neatrisināt.

Biomateriālu pētnieki Latvijā attīsta injicējamu materiālu, kas varētu ārstēt kaulu infekcijas un palīdzēt kaulam atjaunoties bez antibiotikām. Tādējādi cer risināt arī globālo veselības izaicinājumu – baktēriju rezistenci pret antibiotikām, kas apgrūtina infekciju ārstēšanu, tostarp arī kaulos. Projektā testē kādu augu izcelsmes vielu.

Mēs ieliekam tādus mazus paraudziņus šķīdumā, kas simulē mūsu organisma apstākļus un ik pa laikam skatāmies, cik daudz tās aktīvās vielas ir izdalījušās.

Rīgas Tehniskās universitātes Baltijas Biomateriālu ekselences centrā pēta jaunus risinājumus, kas palīdzētu cīnīties ar antibiotiku rezistenci kaulu infekciju ārstēšanā. Projekta "Rescue" koordinatore, profesore Dagnija Loča skaidro, ka šajā gadījumā pētnieki nestrādā ar laboratorijā sintezētām jaunām zālēm, bet testē tieši no augu šūnām veidotu bioloģiski aktīvu savienojumu, kura pamatā ir rozmarīnskābe. Šo savienojumu veidojis jaunuzņēmums "Alternative Plants", un pētniece norāda, ka projekta partneriem to iegūt no augiem nav vienkārši, jo nepieciešams nodrošināt arī īpašus apstākļus, lai augu šūnām piespiestu ražot tieši to, kas pētniekiem vajadzīgs.

Ziema, beidzot Latvijā noturīga ziema! Atjaunojam zināšanas par pārgājienu un nakšņošanu ziemā. Šoreiz pirmo reizi raidījuma "Radio vilks dabā" vēsturē Sandris Jūra kopā ar Edgaru Strodu dodas Kurzemes mežos lai nakšņotu -19 grādu salā! 

Par Ogres novada mēru kļūst līdzšinējais vicemērs Andris Krauja.

KNAB veic kratīšanas Ogres un Liepājas slimnīcās.

Lietuvas prokuratūra ir uzsākusi pirmstiesas izmeklēšanu par iespējamu cilvēku tirdzniecību, izvērtējot  dzimumnoziedznieka Džefrija Epstīna lietas materiālos publicēto informāciju.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka pērn Baltijas valstīs ieguldījusi rekordlielu summu – 654 miljonus eiro.

Latvijas distanču slēpotāji devušies uz olimpiskajām spēlēm Itālijā.

Pēc līdzšinējā Ogres novada mēra Egila Helmaņa no Nacionālās apvienības atkāpšanās no amata, šodien, 3. februārī, par par Ogres mēru ievēlēts līdzšinējais vicemērs Andris Krauja. Viņš ievēlēts no līdzšinējā mēra Egila Helmaņa vadītā saraksta, ko veido Nacionālā apvienība, Latvijas Zemnieku savienība un Latvijas Zaļā partija. Krauja vairākus mēnešus pildīja Helmaņa pienākumus viņa prombūtnes laikā. Savukārt par jauno domes vicemēru kļuvis tā paša pārstāvētā saraksta – deputāts Jānis Iklāvs.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Minhenes Bundesvēra universitātes politikas zinātnes profesoru un grāmatas “Ja Krievija uzvar. Scenārijs” autoru Karlo Mazalu (Carlo Masala) par nākotnes scenārijiem starptautiskajā politikā un kā atturēt iespējamu Krievijas uzbrukumu NATO dalībvalstīm tuvākā nākotnē.

"Mēs esam pieraduši pie laimīgām beigām. Tāda ir teju katra Holivudas filma un tāds fināls bija notikumiem gan 1945. gadā, gan 1989. gadā. Ne uzreiz. Citādi būtu garlaicīgi. Tomēr beigās - jā. Nenoliedzami, ka šobrīd uz spēles ir mūsu demokrātijas liktenis, Ukraina. Populisti, kas uzvar vēlēšanās, Krievijas karaspēka daļas, kas virzās uz priekšu. Donalds Tramps - prezidents. Bet gan jau mūsu demokrātija to izturēs un Rietumi nekļūs vājāki. Bet ko tad - ja ne? Ko tad, ja Krievija uzvar?"

Tā sākas grāmata, ko 2025. gadā izdeva Minhenes Bundesvēra universitātes profesors Karlo Mazala, kurš savā grāmatā izskata dažādus hipotētisku scenārijus un mūsu rīcības variantus. 

Jūsu grāmata “Pasaules nekārtība, globālās krīzes un Rietumu ilūzijas” pirmo reizi tika publicēta 2016. gadā. Tajā galvenā tēze bija, ka mums nepieciešams reālistisks skatījums uz starptautiskajām attiecībām, kas ir brīvas no ilūzijām. Kas ņem vērā ģeostratēģiskos dotumus un atkal mācās šo varas valodu ne tikai lasīt, bet arī atkal runāt. Kā jūs redzat, kas ir šis eventuāli reālistiskais skats uz starptautiskajām attiecībām šodien, a salīdzina ar to, ko jūs rakstījāt 2016. gadā?

Karlo Mazala: Es vēl aizvien uzskatu, ka reālistisks skatījums uz starptautiskajām attiecībām nozīmē vispirms jau starptautisko politiku redzēt un uztvert tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu es to labprāt gribētu. Un pie tā pieder atzīt, es tagad izvēlēšos Eiropas perspektīvu, ka šobrīd mēs tuvojamies starptautiskai sistēmai, kurā tās noteicošie spēki vairs nesaskata principiālu starptautisku organizāciju nepieciešamību. Principiāli vairs neakceptē starptautisko tiesību saistību ar savu rīcību, principiāli pāriet uz imperiālu valdīšanas formu, tātad uz uzspiestu valdīšanu hegemonijas, piekritējos balstītas valdīšanas vietā. Un, ja pasauli redz tā, tad attiecīgi ir jāievirza sava politika. Tas, manuprāt, ir reālistisks skatījums.

Ja drīkstu to ilustrēt ar piemēru: mums bija ļoti daudz diskusiju par pagājušās nedēļas galveno jautājumu – Donalds Tramps grib dabūt Grenlandi. Tagad Davosā ir panākts kompromiss. Ko tas patiesībā nozīmē NATO? Tagad var teikt, ka reālistisks skatījums ir: NATO, kādu mēs to pazīstam, pārstāj eksistēt. Tātad, nevis NATO kā tāda pārstāj eksistēt, bet gan NATO, kādu mēs to pazinām, pārstāj eksistēt.

Ko tas varētu nozīmēt?

Karlo Mazala: Piemēram, vēsturiski jūs līdz šim ik pa laikam esat redzējuši situācijas, kad NATO valstis nonākušas savstarpējā konfliktā. Ir bijušas Grieķija un Turcija, Lielbritānija un Islande, toreiz, Suecas krīzes laikā 1956. gadā, bija ASV pret Lielbritāniju un Franciju. Bet nekad nav bijusi situācija, kurā vadošā NATO valsts citai NATO valstij draud ar vardarbību, lai iegūtu daļu tās teritorijas. Un tas ir vienkārši jāatzīst, arī ja šobrīd, iespējams, ir atrasts kompromiss. Tās ir fundamentālas izmaiņas, kas saistītas arī ar to, ka ASV principiāli pa jaunam definē arī savu lomu NATO attiecībā uz Eiropu. 

Tātad, es spēju to redzēt šādi, un tad arī manai politikai jābūt attiecīgi virzītai. Vai arī – kā to dara daudzi Eiropas politiķi – es varu skraidīt apkārt un teikt, ka transatlantiskā savienība vēl aizvien ir stipra, nav nekādu strīdu starp Ameriku un Eiropu. Tas nozīmē, uztvert pasauli nevis tādu, kāda tā ir, bet redzēt to tādu, kādu es labprāt gribētu. 

Karlo Mazala ir starptautiskās politikas profesors Minhenes Bundesvēra universitātē un pieprasīts komentētājs vācu un starptautiskajos medijos. Viņš ir arī biežs viesis lielākajos politisko diskusiju raidījumos Vācijā. Vācijā izdotas vairākas viņa grāmatas. Viena no tām “Pasaules nekārtība, globālās krīzes un Rietumu ilūzijas”.

2025. gadā iznāca viņa grāmata - fikcija "Ja Krievija uzvar. Scenārijs", kurā viņš izklāsta fiktīvu, bet biedējoši ticamu scenāriju: 2028. gadā Krievija, lai pārbaudīti NATO reaģēšanas spējas, okupē Igaunijas pilsētu Narvu un Hijumā salu. Alianse vilcinās izsludināt līguma 5. pantu, kas grauj uzticību kolektīvās aizsardzības solījumam.

Jūsu sliktākajā scenārijā Baltija tiek iekarota

Karlo Mazala: Ne visa Baltija.

Igaunijas pilsēta Narva un Hījumā sala tiek iekarotas. Kas būtu tas labākais scenārijs, ja mēs nedomājam par sliktāko gadījumu, ja jūs šo grāmatu būtu rakstījis no pretējā skatupunkta?

Karlo Mazala: Grāmatā au ir atspoguļots, kā nonākt līdz labākajam scenārijam. Scenārijam seko arī vēl viena daļa, kurā teikts, kas mums jādara, lai šo scenāriju nepieļautu. Un šī daļa ļoti lielā mērā mērķē uz trīs lietām: Eiropas apbruņošana, skaidri signāli Krievijai un mūsu sabiedrību izturības stiprināšana. Tas viss dod savu ieguldījumu tajā, lai tas, ko es šajā scenārijā attīstu, nemaz nenotiktu. Un tas mums būtu labākais scenārijs. Proti, ka tiek iegrožotas neoimperiālās ambīcijas. 

Varētu teikt, ka labākais scenārijs būtu, bet tas šobrīd nav kas tāds, ko var balstīt aktuālajā attīstībā, ka Ukraina šajā karā uzvar. Bet šobrīd tas nav reālistiski. Citādi - labākais scenārijs, kas mums, eiropiešiem, beigu beigās ir vai uz ko mums būtu jātiecas, ir fakts, lai Krievija pēc kara pret Ukrainu, vairs nespēj turpināt savu neoimperiālistisko ambīciju īstenošanu.

Jūs vairākkārt esat runājis par šīm neoimperiālistiskajām ambīcijām. Ko jūs ar to domājat? Arī šajā grāmatā jūs rakstāt, ka, iespējams, grāmatas izdošanas brīdī Krievija jau ir uzvarējusi. Bet kurš gan to tā droši var paredzēt.

Karlo Mazala: Ar neoimperiālajām ambīcijām es domāju to, ko mums diendienā stāsta vadošie Krievijas politiķi, proti, viņi mums stāsta, ka viņu mērķis ir atgūt dominanci pār lielām Eiropas teritorijām, politisko un ekonomisko dominanci. Es neuzskatu, ka Krievija tiecas savā valstī inkorporēt vēl vairāk teritorijas. Tātad nav runa par Padomju Savienības atjaunošanu. Bet runa ir par dominances īstenošanu pār tiešajiem blakus esošajiem. Un tā nav tikai Ukraina, tā ir Baltija, tā ir Moldova, iespējams, arī Bulgārija un Rumānija.

Jūs savā grāmatā nerakstāt par Ukrainu, bet rakstāt par Baltiju.

Karlo Mazala: Tieši tā, jo scenārijs ir tāds, ka Krievija uzvar šo karu Ukrainā, un kas notiek tālāk. Un konteksts šāda scenārija rakstīšanai bija tāds, ka daudzi cilvēki Eiropā domā, ka tad, kad karš pret Ukrainu būs beidzies, tad būs miers. Žēl, protams, ka Ukraina zaudē savas teritorijas, bet tad Krievija būs mierīga. Un šī aplamā izpratne… 

Varat atcerēties vēstuli, ko Krievija 2021. gada 17. decembrī nosūtīja uz Vašingtonu, un 18. decembrī līdzīgu vēstuli uz Briseli, NATO ģenerālštābu. Krievija relatīvi skaidri saka: viens no priekšnosacījumiem, lai mēs vispār neuzbruktu Ukrainai, ir Eiropas drošības arhitektūras demontēšana līdz 1997. gada stāvoklim. Tas rakstīts šajā vēstulē. Un krievi nav tādi muļķi, lai ticētu, ka NATO izmetīs no alianses Poliju, Čehiju, Ungāriju un Baltijas valstis. Krievi zina, ka tas nenotiks. Bet tas, ko viņi grib, ir amerikāņu karaspēka vienību izvešana no šīm valstīm.

Savā pasaules uztverē Krievija ļoti labi zina – kamēr ASV ar savu karaspēka vienību klātbūtni ir aizsardzības spēks šajās valstīs, tātad Baltijā, Rumānijā, Polijā, tik ilgi Krievija nespēs pār tām politiski un ekonomiski dominēt. Ja šīs vienības tiktu izvestas, tad ir iespēja politiskai un ekonomiskai dominancei pār šim valstīm.