latvijasradio.lsm.lv - RSS

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere

"Esmu tik daudz un sīki rakstījis tāpēc, ka vienmēr bij daudz laika un nekā cita ko darīt." Tā 20 gadu vecumā savu dienasgrāmatu iesāk mākslinieks, klasiskā modernisma aizsācējs Latvijas mākslā, mākslas metropoles Parīzes dendijs un latviešu strēlnieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920).

Pārlapojot glīti noformētās burtnīcas, tomēr nerodas iespaids, ka jaunajam māksliniekam trūcis ko darīt. Starp mācībām, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī aktīvo sociālo dzīvi Jāzeps Grosvalds diendienā atrada laiku pierakstīt galvenos dienas notikumus un pārdomas. Pat dienās, kad autors rakstījis, ka ir "briesmīgi noguris un priecīgs, ka pusvienos tieku gultā. Visas četras dienas pēc rindas esmu gājis gulēt ap 4 – 7, un cēlies vienmēr desmitos, tā ka nav tiešām joks!"

Dažādu apstākļu sakritības dēļ tieši Grosvalda mantojums ir saglabājies pilnīgāk nekā jebkuram citam 20. gadsimta latviešu māksliniekam.

Bez radošā veikuma, nozīmīgu daļu Jāzepa Grosvalda kolekcijā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veido rakstiskie materiāli – mākslinieka dienasgrāmatas un daudzās vēstules vecākajam brālim Oļģerdam.

Skaidrajā un viegli noapaļotajā rokrakstā lasītājam atklājas 20. gadsimta sākuma sabiedrībai un laikmetam piederoša jauna cilvēka dzīves hronika, kura sniedz kopumā ļoti detalizētu mākslinieka ikdienas gaitu, satikto draugu un paziņu, ceļojumu iespaidu un intīmu pārdomu portretējumu.

Rūpīgi noformētās burtnīcas, kurās gandrīz nav sastopamas kādas neuzmanības kļūdas vai svītrojumi un tur sastopamā valodu daudzveidība liek aptvert Eiropas kultūras apvāršņus, to autors iekārtojis pēc paša izstrādātiem principiem.

Pirmajās dienasgrāmatas lapās dots visaptverošs sējuma nosaukums, piemēram, "Parīze" vai "Karš", kam seko sējuma numurs un autora monogramma, dažkārt klāt pievienojot arī savu fotoportretu. Vēl ģimnāzista gados rakstītajām dienasgrāmatām Grosvalds devis virsrakstu "Mūslaiku jaunais cilvēks", kas kā vadmotīvs izvijas cauri visām pierakstītajām burtnīcām.

Gandrīz vai neatņemama Jāzeps Grosvalda dienasgrāmatas sastāvdaļa ir burtnīcas pēdējās lapās sastādītie apgūtās literatūras, mūzikas, apmeklēto izstāžu, teātra un operas izrāžu saraksti, kuru asi kritiskais pārskats un vērtējums arī meklējams pierakstos. Noslēdzot katru burtnīcu, autors veicis visai analītisku paškritiku par sevi rakstīto, kas kā sava veida rezumē palīdz raksturot katru dienasgrāmatas sējumu. Šāds gada kopsavilkums atrodams 1908. gada decembrī: "Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko ir pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.:

Divdesmit divas dienasgrāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan to noteikti ir bijis vairāk, aptver gandrīz visu Jāzepa Grosvalda dzīvi.

Autobiogrāfiskais stāstījums seko Rīgas ģimnāzistam, viņa tālākajam ceļam uz Minheni un Parīzes privātajām mākslas skolām, bezrūpīgajai dzīves baudīšanai un ceļojumiem pa Eiropu, līdz pat dienēšanai latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē un nokļūšanai angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju, kur arī noslēdzas pēdējā no zināmajām Grosvalda dienasgrāmatām. Pateicoties Jāzepa Grosvalda asajām novērošanas spējām un prasmei ietērpt vārdos krāsas, skaņas, garšas un smaržas, šīs dienasgrāmatas uzbur gandrīz taustāmas 20. gadsimta sākuma dzīves ainas.

Jau 6. februārī ar atklāšanas ceremonijām dažādās Itālijas vietās sāksies 25. ziemas olimpiskās spēles. Lai gan Itālija ziemas olimpiskās sacensības uzņems jau trešo reizi vēsturē, gan pirms 20 gadiem Turīnas spēļu laikā, gan tagad nerimst dažādas runas: vai visas sacensību norises vietas tiks pabeigtas celt laikus, vai un cik augstā līmenī itāļi gādās par drošību, vai sacensībām nepieciešamo objektu celtniecības laikā uzplaukusi korupcija un mafijas iesaiste procesos.

Milānas un Kortīnas d’Ampeco apvienotā kandidatūra 25. ziemas olimpisko spēļu uzņemšanai tika atzīta par labāko 2019. gada jūnija izskaņā. Toreiz Itālijas pilsētu duets tuvcīņā pārspēja Stokholmas, Ores un Siguldas apvienoto kandidatūru.

Lai būtu pavisam precīzi, jāteic, ka olimpiskās sacensības šomēnes nenotiks tikai Milānā un Kortīnā, bet kopumā piecos sacensību puduros jeb klāsteros. Vēl sacīkstes notiks arī Vladifjemmē, Valtelinā un Veronā. Pēdējā gan notiks tikai olimpisko spēļu noslēguma ceremonija un paraolimpisko spēļu atklāšanas ceremonija.

Šī ziemas olimpiskās spēles būs visizkliedētākās vēsturē. Nebūs vienota olimpiskās ciemata, kurā dzīvos visi sportisti, nebūs arī vienas atklāšanas ceremonijas. Galvenā ceremonija notiks Milānā, slavenajā “San Siro” stadionā, bet mazākas atklāšanas ceremonijas notiks arī Kortīnā, Liviņo un Predaco. Tālrādes ekrānā gan tiks radīta sajūta, ka viss notiek vienuviet.

Plašā sacensību ģeogrāfija nozīmē, ka dažādos olimpisko sacensību centros dzīvojošie diezin vai dosies uz kolēģu spēlēm vai sacīkstēm. Iepriekš olimpiskajās spēlēs itin bieži, piemēram, latviešu slēpotāji devās atblastīt hokeja izlasi, bet hokejisti brauca vērot bobsleja mačus. Šajās spēlēs tas nebūs iespējams. Uz kolēģu startiem varēs doties tikai tie, kas dzīvos tajā pašā pudurī jeb klāsterī. Tāpat ievērojami sarežģītāks darbs būs žurnālistiem. Piemēram, no Milānas līdz Kortīnai jābrauc piecarpus stundas. Tas nozīmē, ka vairums Latvijas mediju, kas ierasti darbam olimpiskajās spēlēs deleģē tikai vienu korespondentu, nekādi nevarēs atspoguļot vairumu pašmāju sportistu startu.

Plašā olimpisko spēļu norises vietu izkliede saistīta ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas apņemšanos četrgades lielākās sacensības turpmāk rīkot tikai vietās, kur jau ir lielākā daļa nepieciešamās infrastruktūras. Pamesti objekti neilgi pēc olimpisko spēļu noslēguma allaž bijusi liela problēma. Itālijā speciāli šo olimpisko spēļu norisei uzcelta tikai lielā Milānas hokeja arēna un ledus trase Kortīnā.

Itālijas mediji ziņo, ka kopumā šīs olimpiskās spēles izmaksās ap pieciem miljardiem eiro, bet dažādi būvdarbi turpināsies vēl līdz pat 2033.gadam. Tik ilgi būvēs ceļus un transporta mezglus, lai visu olimpisko infrastruktūru varētu pilnvērtīgi izmantot arī nākotnē.

Gatavošanos olimpiskajām spēlēm gan pavadījuši arī dažādi skandāli. Viens no tiem saistīts ar dažādu mafiju vēlmi tikt pie gardā olimpiskās naudas kumosa. Mafijas ļoti vēlējās uzvarēt vairumā iepirkumu un pārvaldīt apakšuņēmējus, kas celtu olimpiskos objektus. Tiesa, šos plānus izjauca Itālijas iekšlietu ministrija un vietējā pretmafijas savienība.

Nesen Latvijā no tipogrāfijas Dienvidkorejā nonāca pirms 126 gadiem iznākušas grāmatas atkārtota un papildināta izdevuma eksemplāri. 1899. gadā iznākušā Aleksandra Vintera apraksta „Kāds vārds par dzīvi un ļaudīm Korejā” jaunais izdevums ir bagātināts ar tā laika ilustrācijām un mūsdienās tapušiem ekspertu komentāriem. Taču mūsu valstī šo izdevumu pagaidām varēs atrast tikai bibliotēkās un augstskolu Korejas pētniecības centros. 

Latviešu virsnieka, publicista, kā arī nacionālās kustības dalībnieka Aleksandra Vintera kultūrvēsturiskais apraksts „Kāds vārds par dzīvi un ļaudīm Korejā” ir pirmais plašākais populārzinātniskais darbs, ar kuru 19. gadsimta nogalē latvieši tika iepazīstināti par šo Austrumāzijas zemi un tautu. Vērts atzīmēt, ka līdz tam laikam apraksti par Koreju bija parādījušies latviešu presē.

Atkārtotu toreizējās cara armijas virsnieka darba izdevumu kopīgiem spēkiem sagatavojusi Latvijas vēstniecība Korejas Republikā un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. No sākotnējās idejas līdz grāmatas eksemplāru saņemšanai no tipogrāfijas pagāja divi gadi. Pirmā grāmatas prezentācija notika Latvijas vēstniecībā Seulā pagājušā gada oktobrī.

Iecere atkārtoti izdot 1899. gadā grāmatizdevēja Luda Neimaņa apgādā Jelgavā nākušo grāmatu pieder bijušajam Latvijas vēstniekam Korejas Republikā Ārim Vīgantam. Viņš ir arī šī izdevuma priekšvārda autors. Klātienes intervijā tagadējais Latvijas vēstnieks Korejas Republikā Jānis Bērziņš skaidro, ka Vīganta kungam doma par jaunu grāmatas izdevumu tapa, kad viņš iepazīstinās ar vienu no nedaudzajiem zināmajiem grāmatas oriģināliem. Bērziņš uzsver, ka šīs grāmatas oriģinālizdevumam un atkārtotajam izdevumam ir vairākas nozīmes – arī apliecinājums tam, cik senas ir Latvijas un Korejas saiknes.

Daļa no šī stāsta ir par to, kā latvietim ieraudzīt sevi pretstatā korejietim. Un tā nav tik ļoti par pašiem korejiešiem. Tā nav domāta korejiešiem. Tā ir domāta latviešiem, lai redzētu, kur ir tās atšķirības starp mums un viņiem, tādā veidā būvējot tautas identitāti vēl pirms Latvijas Republikas dibināšanas.”

Vintera teksts ir nepārprotami paredzēts latviešu lasītājam. Lielākoties tajā pievērsta uzmanība Korejas valdniekam un tā laika monarhijas modelim, kā arī korejiešu ģimenes dzīvei un paražām. Mūsdienu lasītājam, iepazīstoties ar šo aprakstu, varētu vairāk atmiņā iespiesties ne tik daudz no šīs dienas skatupunkta arhaiskā valoda, cik raksturojuma tonis. Vinters brīžiem neslēpj savu kritisko attieksmi par tā laika Koreju un korejiešiem.

Mūsdienu pētnieku darbs liek domāt, ka pašā Korejas pussalā Vinters varētu arī nebūt viesojies. Gatavojot aprakstu, viņš balstījās ne tikai uz saviem novērojumiem korejiešu ciematos, bet arī Krievijas vēstniecības Pekinā darbinieka Mihaila Podžio savulaik pētīto.

Kā sarunā skaidro vēsturniece Nadīna Rode, kura kopā ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu veidoja pēcvārdu ar vēsturisko kontekstu, Vinters daudz laika bija pavadījis Krievijas impērijas teritorijās Tālajos Austrumos pie Amūras. Nadīna Rode uzsver, ka tas gan nemazina lielo darba nozīmi.

Vintera tekstu papildina arī izdevuma korejiešu tulkotājas Čve Sojonas komentāri. Piebildes, kuros Čve skaidro Korejas vēstures notikumus un jēdzienus, tapa tulkošanas laikā, un tika pieņemts lēmums tos atstāt jaunajā grāmatas izdevumā. Trijās valodās – latviešu, angļu un korejiešu – izdotais izdevums ir papildināts ar 19. gadsimta Korejas mākslas darbu reprodukcijām. Tiesa, šī grāmata nav paredzēta pārdošanai un lielākoties ir pieejama lasītājiem Dienvidkorejā.

Par godu 2025. gadā atzīmētajai piecsimtgadei kopš latviešu valodā pirmās grāmatas iznākšanas 500 Vintera grāmatas atkārtotā izdevuma eksemplāri nosūtīti 500 bibliotēkām Korejā. Vairāki desmiti eksemplāru būs pieejami ne tikai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet arī lielākajās reģionālās nozīmes un augstskolu bibliotēkās.

Cilvēku tirdzniecība nav pagātne un tā ir kļuvusi vēl aktuālā nekā tajos gados, kad darbojies šobrīd skaļi izskanējušais Džefrijs Epstīns. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja "Centra "Marta" Interešu aizstāvības nodaļas vadītāja Beata Jonite.

Tehnoloģiju, sociālo tīklu un citu platformu attīstība ļauj viegli noslēpt personu datus un cilvēku tirdzniecība kļuvusi par vēl lielāku industriju. Noziegumu īstenotājus notvert ir kļuvis vēl grūtāk.

Raidījumu klausieties audio pielikumā. Būveksperta ieteikumi un viedoklis par koka karkasa ēkas siltināšanas iespējām un materiālu izvēli, lai ēkas konstrukcijas būtu pasargātas no paaugstināta mitruma radītiem riskiem un ietekmes.

1.jautājums. Birša kungs ir mudinājis nebaidīties no siltināšanas koka ēkas iekšpusē. Arhitekti un dažādas aprēķinu programmas rāda, ka pie esošā sienas „pīrāga”: 25mm koka apšuvuma dēļi, koka karkasa stāvbrusas 120mmx120mm pildītas ar 65mm bieziem stāvbaļķiem un 50mm spalīšu pildījumu, tad seko pape un skaliņu apmetums 10-15mm. Ja liek klāt 50mm kokšķiedras plāksnes un māla apmetumu, rodas kondensāts. Tas ar laiku var izraisīt koka pūšanu, ko mēs noteikti negribam. Kas būtu jādara siltināšanā no iekšpuses, lai nebūtu šaubu par šādu siltināšanas veidu? Jāpiebilst, ka mājai dažādi sienu „pīrāgi” - ir sienas ar dēļu apšuvums no iekšpuses, jo tā sākotnēji bija vasarnīca. Ir sienas kur pa taisno uz stāvbrusām līmētas tapetes.

2.jautājums. 100 gadīga guļbūve. Istabā veicu remontu. Visu esmu izjaucis un demontējis koka dēļu grīdu. Tagad vēlos ieklāt jaunu koka dēļu grīdu, bet tā, lai no grīdas nenāktu aukstums. Zem koka grīdas ir māls ar smilti, viss sauss.

2.1. Kā veidot grīdas „pīrāgu”, lai pēc tam ieklātu grīdas dēļus? Ko Jūs ieteiktu?

2.2. Vai var veidot šādu pīrāgu? Izlīdzināt māla/smilts pamatni, ieklāt plēvi, sabērt keramzītu, ieliet aptuveni 50mm betona kārtu, salikt lāgas un grīdas dēļus.

5. februārī plkst. 12.00 Rīgas Kongresu namā gaidāms koncerts "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Vide un es".

To veido stāstnieks Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, režisors Roberts Rubīns, rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs, mākslinieks Krišs Salmanis, animators Pauls Pikāns; koncertā piedalīsies saksofonists Aigars Raumanis, īpašā viešņa būs pētniece Solvita Strāķe, bet pie LNSO diriģenta pults pirmo reizi stāsies jaunais portugāļu diriģents Ruī Migels Markešs.

Gaisa piesārņojums un klimata pārmaiņas, ātrā mode un plastmasas kalni, bioloģiskās daudzveidības strauja samazināšanās. Tam visam pa vidu – cilvēks. Šo apgalvojumu varam apskatīt no abām pusēm – jā, cilvēks to veicinājis, bet cilvēkam arī to iespējams labot.

Kā būt klātesošam samilzušo ekoloģisko problēmu risināšanā, palīdzēs uzzināt Goran Gora un zinātniece Solvita Strāķe. Taču koncertā, kā allaž, skanēs arī simfoniskie hiti – gan Kloda Debisī gleznainās "Viļņu rotaļas" no cikla "Jūra", "Skats laukos" no Hektora Berlioza iztēli rosinošās "Fantastiskās simfonijas", Platona Buravicka koncerts saksofonam un orķestrim "Plastmasas temperatūra" ar spožu Aigara Raumaņa solo, kā arī čehu komponista Bedržiha Smetanas simfoniskā poēma "Vltava" no cikla "Mana dzimtene". 

Sarunā ar Jāni Holšteinu-Upmani un Jāni Joņevu – par to, kā runāt par vides tēmu, lai tas nekļūtu moralizējoši; par to, vai mākslā ir pienākums runāt par "lielajām, nopietnajām" tēmām; par uzveduma komandas vēlmi nebūt lekcijai vai mācību grāmatai, bet gan procesam, kas liek uzdot jautājumus; par to, kā viena un tā pati mūzika vienā laikā var izklausīties idilliski, bet citā – ironiski..

Veikts pētījums par mazākumtautību skolēnu latviešu valodas prasmi un lietošanas paradumiem.

Būtiskāko apdraudējumu Latvijas valsts drošībai nemainīgi rada Krievijas specdienesti. Agresivitāte pieaugs.

Daugavpils pils slimnīcā atlaisti 58 darbinieki latviešu valodas nezināšanas dēļ.

Pēc vairāku nedēļu ilga pārtraukuma šodien Kijivas skolās atsākas mācības.

Pēdējā dzimumnoziedznieka Džefrija Epstīna failu izlaidumā publicēti trīs miljoni dokumentu, un šoreiz tie parāda arī nozīmīgu Latvijas lomu kā vienas no meiteņu vervēšanas vietām.

Latvijas tiesībsargajošās iestādes vērtē un pārbauda jaunākajā dzimumnoziedznieka Džefrija Epstīna failu izlaidumā publicēto informāciju, kur Latvijas vārds pieminēts vismaz 500, bet Rīgas vārds - vismaz 800 reižu. Failos minēti latviešu modeļu vārdi un modeļu aģentūru nosaukumi. 

Kopumā, Latvijas un Rīgas vārds publiskotajos Džefrija Epstīna failos pieminēti vismaz 1300 reizes, un failos atklājas arī Epstīna personiskās sarakstes ar latviešu meitenēm. Latvietes, iespējams, bijušas arī viņa asistentes. Dokumentos atrodamas latviešu meiteņu pases, aviobiļetes uz un no Rīgas, kā arī Rīgas viesnīcu rezervācijas.

Valsts policija ir saņēmusi informāciju par Epstīna failiem un pašlaik notiek tās pārbaude, atklāja policijas pārstāve Simona Grāvīte.

--

Sociālās saziņas vietnēs pēdējai Epstīna failu izlaidums ir izsaucis plašu rezonansi, - Latvijas modes dizainers Gints Bude savā ierakstā atgādina, ka viņa radītais modes nams savulaik izstājies no Latvijas Modeļu aģentu asociācijas, jo jau toreiz nepiekrita tam, kā starptautiskajā modeļu konkursā "Baltic Beauty Contest 2011" 14 gadus vecajām konkursa dalībniecēm bija jādemonstrē savs ķermenis. Savu viedokli par to, ka piblicētos dokumentos vairākārt minēts Latvijas vārds Gints Bude šodien izteica arī sarunā ar Latvijas Radio.

--

Pedofila Džefrija Epstīna lietas materiālu publikācija turpina plaši atbalsoties arī pasaulē. Tepat, kaimiņos, Lietuvas policija paziņojusi, ka nesāks pirmstiesas izmeklēšanu amerikāņu dzimumnoziedznieka lietas epizodēs, kurās minēts mūsu dienvidu kaimiņvalsts vārds. Tikmēr nedēļas nogalē bijušais Igaunijas premjerministrs Tāvi Reivass noliedza, ka viņam jebkad būtu bijis tiešs vai netiešs kontakts ar Epstīnu.

Ja kādreiz sporta zvaigznes meklēja Latvijas laukos, tad tagad pēc Latvijas sporta zvaigznēm ir jālido uz Austrāliju, Kanādu vai Ameriku. Par sportistu meklējumiem diasporā un vai viņi neliks kāju priekšā Latvijā dzimušiem un augušiem atlētiem, saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. 

Diskutē Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Raimonds Lazdiņš, Latvijas Triatlona federācijas prezidents Aigars Strauss, Latvijas Futbola federācijas sporta direktors Andrejs Gluščuks, Regbija federācijas prezidents Kārlis Vents, sporta uzņēmējs un treneris Raivis Orba, savulaik bijis Eiropas Latviešu apvienības sporta grupas referents, bet šobrīd aktīvi darbojas sporta jomā Dānijā un arī latviešu diasporas vidē, un Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Reinis Ošenieks, kurš daudz pētījis šo tematu. 

Šajā nedēļā sākas Ziemas olimpiskās spēles, un diezgan likumsakarīgi, ka arī mēs esam uz tādas sportiskas nots. Latvijā 2013. gadā apstiprināja likumu, kas pieļauj dubultpilsonību. Kopš tā laika sporta federācijas var meklēt un arī meklē potenciālās sporta zvaigznes ārzemēs starp tiem, kuriem ir vai pat, iespējams, varētu būt saknes Latvijā. Iepriekš tas bija iespējams, izejot sportistam naturalizācijas procesu, ja tiek piešķirta pilsonība īpašiem nopelniem. Šobrīd to var izdarīt daudz vienkāršāk. Bet kā veicas ārzemju atlētu ar latviskajām saknēm meklējumos un ko par to domā sabiedrība?