latvijasradio.lsm.lv - RSS

Aizputē viesojamies uzņēmumā "Kurzemes atslēgas", kur izstaigājam atslēgu ražotnes cehus, iepazīstam šejienes gāginošos sargus, un fabrikas kluba interjeru, kas sniedz īso kursu 20. gadsimta 70.–80. gadu arhitektūrā un dizainā. Vēl piestājam pie senām atjaunotām mājām, lai uzzinātu, kur atrodas pilsētas šaurākā iela – tikai 60 centimetrus plata.

Iepazīt Aizputi palīdz divi šīs pilsētas patrioti – uzņēmuma "Kurzemes atslēgas" valdes loceklis būvinženieris Jānis Kreicburgs un fotogrāfs, un novadpētnieks Varis Sants.

Latvejis Radejis sātys lopā napylnuos 4 stuņdēs var nūsaklauseit pyrmuo latgalīšu romana radejis īstudiejumu – Norberta Neikšanīša „Myura kolns”. Kaidu viesturyskū laika pūsmu romans atkluoj, kaida tymā laikā beja literatura i latgalīšu volūda, kur atrūnamys romanā apraksteituos vītys, cik vīglai īstudēt latgalīšu klasiku, saruna ar volūdneicu, kulturviesturneicu profesori Lideju Leikumu, kura ir daudz pietejuse romana viesturyskū kontekstu, radioīstudiejuma leidzautori, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” projekta vadeituoju Edeiti Laimi i radioīstudiejuma muokslinīciskū vadeituoju i režisoru Kristapu Rasimu.

Cīši jaudeigs stuosts, daudz momentu, kas pamat komuli koklā.”

Lideja Leikuma stuosta, ka Myura kolnu myusdīnuos var meklēt Dīnavydlatgolā, nu kurīnis ir romana autora Norberta Neikšanīša saimis saknis: „Jis īt nu Osyuna pogosta, tagadejais Kruoslovys nūvods, i tī ir taidi Neikšāni. Paguojušajā vosorā pieški atrodu poša Norberta Neikšanīša raksteitu rokstu, kas maņ beja eistyn puorsteigums. Norberts Neikšanīts pats pasoka, kur ir tei vīta, kurā struoduoja jau myusu varūņs Reitānu Jurs, kuru jis aproksta romānā, par školuotuoju – Anzviņu muiža. Nav reali taidys Anzviņu muižys, bet ir vīna cyta muiža, kas ir bejuse, i eistyn jei ir prototips tam, kū jis aproksta Myura kolnā. Nu, dūmojam, ka tei Vacdūme.”

Edeite Laime soka, ka tys laiks, kod izdūts romāns, beja „latgalīšu literaturys, nasaverūt iz politiskajim apstuoklim, taids uzplaukuma laiks, deļtuo ka „Myura kolns” kūpā ar pīsauktū romanu „Pīters Vylāns”, obeji romani daleja pyrmū vītu Vladislava Luoča izdevnīceibys sareikuotajā konkursā, kur beja dasaceitys vasalys 36 gruomotys.”

-----

Pyrmuo latgalīšu romana – Norberta Neikšanīša „Myura kolns” – īstudiejumu klausīs ite: https://radioteatris.lsm.lv/lv/raksts/myura-kolns/norberts-neiksanits-myura-kolns.-1.dala.a216202/

Īstudiejuma muokslinīcyskais vadeituojs i režisors ir Kristaps Rasims, bet lūmys īskaņuojuši Katrīna Griga, Andris Keišs, Liena Šmukste, Alise Dzene, Juoņs Pampe, Ilmārs Dreļs, Jurs Vucāns Kristaps Rasims i Ernests Rasims.

Radio īstudiejuma producente – Renāte Lazdiņa, projekta vadeituoja Edeite Laime.

Raidījums Stiprie stāsti dodas uz Ādažu novadu, kur uzņēmumā "Soira" jau vairāk nekā 10 gadus tiek ražoti 20 veidu amatniecības sieri. Uzņēmumā ir tikai divas darbinieces - uzņēmuma izveidotāja Inga Āriņa-Vilne un ražošanas vadītāja Ilona Lipe. Viņas mēnesī no divām tonnām piena saražo 180 kg siera un tas novērtēts ar zelta zvaigznēm arī Lielbritānijas pārtikas vērtēšanas konkursā.

Šajā nedēļā tiekamies ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza katedras vadītāju Indriķi Veitneru, kas gada iesākumā pabijis Amerikas Savienotajās Valstīs, apmeklējot plašu konferenci un satiekot muzikālos draugus un sadarbības partnerus no Nebraskas Universitātes Omahā.

Sarunājamies par kopīgo un atšķirīgo Eiropas un ASV džeza izglītības sistēmā, par aktualitātēm džeza nozarē aiz okeāna, par studentu pieredzi un viesošanos džeza dzimtenē Ņūorleānā.

Kā liecina dažādu straumēšanas platformu piedāvājums, pasaule šobrīd ļoti interesējas par noziegumiem: uzvaras gājienu svin dažādi kriminālžanri – gan dokumentāli, gan fikcionāli.

Latvijā kulta parādība ir britu detektīvseriāli: jaunākos pasaules kriminālromānus var lasīt latviski gandrīz uzreiz pēc to uzrakstīšanas, un šim trendam atsaukušies arī teātri. Lielākoties tā ir izklaide, bet – ar savu pievienoto vērtību…

"Šņorbēniņos" šoreiz aicināti trīs eksperti, kas palīdz saprast, kas noziegumos ir tik vilinošs: par izklaidi, noziegumiem un taisnīgumu teātrī diskutē režisore Laura, aktieris un režisors Niklāvs Kurpnieks un teātra kritiķis un juristu, tiesību zinātnes doktors Toms Čevers.

Zane Radzobe: Vai jūs paši patērējat kriminālžanra darbus – ne tikai teātrī, bet vispār? Un kas ir labākais, kas skeptiķus varētu pārliecināt, ka šajā žanrā ir vērts iedziļināties?

Laura: Kad tu, Zane, man zvanīji un ierosināji piedalīties šajā diskusijā, es uzreiz teicu – lūdzu, tikai nerunāsim par Agatu Kristi un manu pēdējo darbu "Slepkavība Austrumu ekspresī". Negribu būt banāla, bet patiešām –

jebkura laba dramaturģija ir detektīvs! Vai mēs ņemam melodrāmu, trilleri, drāmu vai klasisku traģēdiju – mēs vienmēr tajā redzam detektīvstāstu, jo darbu vienmēr veido vajadzība un arī neiespējamība realizēt savu vajadzību.

Faktiski mēs [jebkurā darbā] ejam pretī kaut kādai darbībai, kas detektīvā izpaužas kā noziegums, un tad seko tā atrisināšana. Jebkura žanra literatūrā ir tāda pati uzbūve kā detektīvā, tikai varbūt bez fiziskiem upuriem un fiziskas vajadzības pierādīt tiesisko taisnīgumu. Līdz ar to šajā diskusijā mēs varētu izkāpt no tradicionālā detektīva žanra un parunāt par to, ar ko nodarbojas gan televīzija, gan kino pēc savas būtības. Laba literatūra, arī laba vizuālā māksla pēc savas būtības iekļaujas vistradicionālākā, vispareizākā, visklasiskākā detektīvstāsta ietvaros. 

Tas ir stāsts par noslēpumu, par mīklu?

Laura: Tas ir par noslēpumu, par mīklu, par intrigu, jo kopumā mēs tiešām vienmēr minam mīklas. Ja mēs tās neminam, ja mums viss ir skaidrs un iepriekš paredzams, mums kļūst garlaicīgi, un mēs ļoti ātri gribam pamest konkrēto laika pavadīšanas veidu.

Niklāv, seriāls "Nelūgtie viesi" laikam ir kulta klasika. Mani studenti pēc zināmas pretošanās arī mani piespieda to noskatīties... Vai tas ir tas, kas jānoskatās katram latvietim?

Niklāvs Kurpnieks: (Smejas.) Nē, nē, nē! Katram latvietim jāskatās tas, ko viņš grib! Jāpatērē arī ārzemju saturs. Bet, protams, skatieties Arī "Nelūgtos viesus" – tā ir laba reklāma! Klausoties Lauras teiktajā, pats tikai tagad sapratu, ka interesanti ir nonākt no vienas domas līdz citai, bet tas ceļš – tas ir detektīvs, pat ja mēs runājam par bioloģiju vai jebko citu! Taču sākotnējais jautājums bija par kriminālžanru. Patērēju to, cik vien varu.

Mani vienmēr vairāk interesējušas cilvēka ēnas puses, nevis skaistās puses.

Jūs arī sākumā minējāt, ka šobrīd pasaulē tas viennozīmīgi ir populārākais žanrs. Arī "Netflix" pirmajā trijniekā ir pilnīgi "krimiķi", un tieši par slepkavībām, par asinīm, par nāvi.

Cilvēkiem šobrīd apnicis, ka viss ir skaisti un mīļi, jo saprotam, ka tā patiesībā nav, un tad mums gribas sākt patērēt šo netīro saturu.

Toms Čevers: Arī es lasu kriminālžanra literatūru, un gribētu to lasīt un patērēt vairāk, bet sakarā ar darbu, kur ir pietiekami daudz lasāmā, arī rakstot par izrādēm, ir gana daudz jāizlasa kas tāds, ko nekad brīvprātīgi nelasītu… Bet, runājot par detektīvu – kā jau kolēģi teica, tā vienmēr ir intriga, tas vienmēr ir noslēpums. Tas ir arī kvalitatīvs laika pavadīšanas veids, kvalitatīvs atslodzes veids, jo tas provocē iztēli un domāšanu: tur vienmēr ir kaut kāds noslēpums, ko gribas minēt, un tad skatīties, kā tavs risinājums saslēdzas ar rezultātu, ko piedāvā autors. Tas, manuprāt, ir bagātinošs saturs, ko patērēt.

Tom, tevi uz šo diskusiju esmu aicinājusi ar konkrētu nolūku – gribu izmantot abas tavas profesijas. Daudzi tevi zina kā teātra kritiķi, taču tev ir arī doktora grāds jurisprudencē! Tev droši vien nācies ne reizi vien pamatot, kas teātrim kopīgs ar tieslietu sistēmu?

Toms Čevers: Pamatot nav nācies, bet nu –

skatoties detektīvus un izrādes, kas veltītas tiesvedībai – un tādas mūsu teātros ir ne mazums gan pagājušajā, gan šajā sezonā –, protams, profesionālais skats nāk līdzi.

Šajā kontekstā nav runa tikai par jurisprudenci, bet par jebkuru tēmu, kur ir skatītājs ar speciālu pieredzi konkrētā nozarē – vai tā būtu arhitektūra, dārzkopība, medicīna, pedagoģija vai jebkas cits. Tas viss veido skatītāju. Labi zināmā tēze par to, ka izrāde veidojas skatītāja galvā – runājot ne tikai par emocijām un pārdzīvojumiem, bet tīri praktisku pieredzi – konkrētām zināšanām, kas viņam, iespējams, ir pat lielākas nekā izrādes autoram un dramaturgam. Tad viņš skatās kritiskāk – viņš ir sagatavots skatītājs. Un izrādes veidotājiem jāpieliek papildu pūles, lai arī viņu pārliecinātu un paņemtu savā pusē.

Vai juristi šīs izrādes skatās citādāk? Gatavojoties šai sarunai, noklausījos pēc Lauras izrādes tapušo sarunu ar skatītājiem, kuru pulkā bija arī juristi. Un sarunas sākumā izvērtās milzīga diskusija par to, ko dara Puaro. Ka viņam juridiski nav nekādu tiesību un pamata kaut ko darīt.

Laura: Puaro faktiski ir atvaļināts detektīvs, kas tiek pieaicināts krīzes situācijā, jo

viņš pēc manas saprašanas atrodas neīstajā laikā un neīstajā vietā – cilvēks ir atvaļinājumā, dodas no viena punkta uz otru, bet atkal tiek pielikts pie darba! Mēs pat ironizējām par to, ka viņš ir kā tāds nāves vēstnesis – ja parādās Erikls Puaro, būs kāda slepkavība! (Smejas.)

Ja viņš kaut kur paiet garām, zinām, ka šajā ēkā kāds mirs. Tā vienkārši ir. Viņš nekur nav nejauši! Izrādes prologu veidoju tā, ka viņš negrib kāpt tajā vilcienā, un viņu no tā attur arī visādi apstākļi. (..) Viņš vēlas attālināties no iekāpšanas tajā nelaimīgajā Austrumu ekspreša reisā. Pie tam viņu vajā vainas apziņa pēc iepriekšējās lietas – viņš ir nestabilā, labilā stāvoklī, taču beigu beigās viņš tomēr tiek iebāzts tajā vilcienā, un – kā viņš tur iekāpj, tā notiek slepkavība. Un viņam, cilvēkam, atkal jāsāk strādāt, kaut viņš nebija ne to paredzējis, ne viņam tas bija darba pienākumos. 

Toms Čevers: Mazliet tevi paturpinot: Puaro, mis Mārpla, Šerloks Holmss – viņi tomēr ir iztēles augļi, un uz to mēs arī tā relaksētāk skatāmies. Bet ja mums piedāvā kādu tiesvedības rekonstrukciju, tad, bez šaubām, mēs to salīdzinām ar tiesvedības procedūrām, praksēm un to, kā šo profesiju pārstāvji uzvedas, izpildot savus pienākumus. Mēs gribam ticamību. Ja runājam par konkrētām lietām, nevaram izvairīties no reālistiskas pieejas. 

Laura: Mūsdienās noteikti! Agata Kristi rakstījusi citā laikmetā, kad tiesvedības leģitīmā vara nebija tik ļoti definēta pantos. Protams, Puaro ir izdomāts. Nereti esmu sastapusies ar pretenzijām pret manu darbu, kad es vēsturiskas personības neinterpretēju tā, kā vajadzētu: visi zina, kādas šīs personības bijušas, bet es nedaru tā, kā vajadzētu...

Pirms šīs pirmizrādes tā arī teicu: ceru, ka šajā gadījumā man neviens neko nepārmetīs, jo Puaro ir literārs varonis… Taču tik un tā pār mani nāca kritika! Jo Puaro taču tāds nav – viņam neinteresē privātā dzīve: nu, kur tad viņš varēja vēl iemīlēties darbam pa vidu!?

Patiešām mēs nezinām, vai Erkilam Puaro varētu būt bijušas simpātijas pret pretējo dzimumu, ja viņš vienkārši ir darba mašīna; turklāt viņam jābūt tik un tik vecam, tādam un tādam. Es domāju – nopietni? Man atņems tiesības interpretēt pat literāru varoni? Jo vēsturiskas personas tiešām ietver kādu vajadzību atdurties pret reāliem faktiem un tos nepārskatīt, bet nu literārs varonis... Manā ieskatā Puaro bija četrdesmitgadīgs, diezgan sprigans vīrietis, pārstrādājies, un tad arī, iespējams, viņš satika savu iespējamo dzīves mīlestību, bet nespēja ar viņu būt kopā…

Saskaitīju, ka šobrīd Latvijas teātros ir vismaz deviņi kriminālžanra darbi: ņemot vērā to, cik neliels ir Latvijas teātru repertuārs, tas ir ārkārtīgi daudz! Jūs tas nepārsteidz? Varbūt sāksim tieši ar Niklāvu, jo tu savai debijai režisora ampluā izvēlējies tieši krimināldarbu "Nāve un meitene": tā gluži nav tipiskākā izvēle, kas pirmā nāktu prātā.

Niklāvs Kurpnieks: Biju pārsteigts, ka līdz šim neviens šo lugu Latvijā nebija iestudējis! Manuprāt, lai uztaisītu kriminālžanra izrādi, ir divas opcijas. Var ņemt tīru dramaturģiju, kā Laura to darījusi – tu it kā to stāstu zini, un tev ir interesanti skatīties.

Man kā skatītājam interesantāk skatīties, ja kaut kas tiek pamainīts jau esošajā struktūrā. Piemēram, pamainīti personāži. Bet manā gadījumā luga pati par sevi bija diezgan nezināma, tēma – diezgan asa, tāpēc izvēlējos tīrās reālpsiholoģijas ceļu.

Var izkrāšņot šo ceļu no notikuma līdz tā atrisinājumam un visu laiku domāt, kā izdarīt to, to un to. Var arī sākumā cilvēkiem skaidri pateikt, kas ir noticis, viņš izdara savus secinājumus, un tad līdz izrādes beigām tu viņu rausti un mēģini pierādīt pretējo, lai skatītājs beigās jūtas apjucis... Tas, ko gribēju savā izrādē - lai cilvēkiem nav šīs viennozīmīgās idejas: ka viņa ir vainīga vai viņš ir vainīgs, vai viņa ir traka vai kas tamlīdzīgs. Man vienmēr ir paticis šis žanrs, tāpēc arī to izvēlējos, jo man likās, ka es teātrī bieži neredzu šo tīrās reālpsiholoģijas žanru. Tāpēc meklēju šo lugu. Izrādījās, ka ir arī Poļanska filma. Sapratu, ka to var uztaisīt kā reālpsiholoģisku darbu. Un tad gāju šo ceļu cauri "otrām durvīm" – lai būtu ticamība; lai cilvēks to skatītos nevis kā fikciju, bet kā īstu stāstu.

Diskusiju pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā LSM.LV!

Raidījuma producente — Sandra Ņedzvecka. 

Tramps ir Amerikas vājums un apkaunojums, un es ceru, ka Amerikas sabiedrība to pārvarēs – saka Ģirts Valdis Kristovskis, bijušais iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs. Kā barikādēs veidoja zemessardzi un kāpēc vēlāk iebilda pret obligāto dienestu, vai šobrīd Latvijā ir vieta jaunai partijai un vai vēl raksta dzeju – saruna ar Ģirtu Valdi Kristovski Laikmeta krustpunktā.

1991. gada barikādes parādīja, ka Latvijas iedzīvotāji grib un var brīvprātīgi sanākt kopā ne tikai, lai paustu viedokli par pārmaiņām, kuras bija sākušās pēc neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas, bet arī lai aizstāvētu brīvību. Tā paša gada augustā Latvijā izveidoja Zemessardzi, kuras pamatā arī ir brīvprātības princips. Dažu mēnešu laikā tajā iesaistījās 10000 cilvēku, bet pēc gada tie jau bija 17000. No tā brīža ik gadu pieminam laiku, kad Doma laukumā smaržoja pēc dūmiem, katrai vīru grupai bija radioaparāts, lai sekotu līdzi jaunumiem. Barikādēs klāt bija arī Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš jau bija balsojis 4. maijā par neatkarības atjaunošanu. Vēl pirms tam darbojies Latvijas Tautas frontē un kļuva arī par pirmo Zemessardzes štāba priekšnieku. Viņš bija aizsardzības ministrs tieši tajā laikā, kad Latvija strādāja, lai tiktu uzņemta NATO. Vairakkārt arī mēģinājis iegūt pilsētas mēram nepieciešamo atbalstu Ventspilī. Tagad viņš aizsardzības jautājumus skata kopā ar jaunākajām tehnoloģijām, bet ir arī romāna autors un radio arhīvā atrodam viņa rakstītu dzeju aktiera lasījumā.

Intervijas ieraksts notiek tieši 20. janvārī, dienā, kad pieminam barikāžu laiku un Doma laukumā ir iedegti piemiņas ugunskuri. Vai šodien tas atsauca kā īpaši atmiņā to laiku?

Ģirts Valdis Kristovskis: Protams, 20. janvāris ir īpaša diena manā atmiņā, ļoti skaudra diena, jo tajā dienā bojā gāja Andris Slapiņš un smagi tika ievainots un pēc tam mira Gvido Zvaigzne. Un es personīgi viņu satiku tajā dienā un arī gaidīju pie mums Augstākās Padomes Aizsardzības štābā. Viņiem bija jāierodas, jāieintervē un jāfilmē mūs vakarā. Es satiku viņus, pirms viņi nonāca krustugunīs, darot savu darbu. Un pēc tam, kad šī provokatīvā pie Iekšlietu ministrijas izraisītā kauja, lai sagrautu barikādes, mums veiksmīgi beidzās, tad štābā pie manis nonāca informācija, ka tieši šie divi lieliskie žurnālisti ir vai nu smagi ievainoti vai gājuši bojā. Tas bija ārkārtīgi liels, smags pārdzīvojums, jo man vēl visu dzīvi pēc tam ir priekšā šie pēdējie viņu dzīvie kadri.

Bet patiesībā jāsaka, ka barikādes jau bija daudz lielākas. Šī ir viena epizode, ārkārtīgi smaga un zīmīga, bet barikādēs bija tūkstošiem cilvēku iesaistīti un piedalījās dažādas organizācijas, un šie barikāžu organizācijas centri bija vairāki. Bija Tautas fronte pie Ministru kabineta, šeit pie Augstākās Padomes, Lauksaimniecības ministrijas. Un varētu teikt, ka barikāžu būvēšana, militārā puse, ko varbūt tā īsti neuzsver, tējas vārīšana un maizes riecienu dalīšana – tas viss tā saaudās kopā, ka tas ir unikāls un, manuprāt, arī nekad neatkārtojams mūsu tautas un valsts pašapziņas apliecinājums, cieņas apliecinājums mīlestības pret valsti apliecinājums.

(..)

Barikāžu laikā jūs bijāt Augstākās Padomes deputāts. Dienas bija pārpildīgas ar notikumiem un pārmaiņām. Ko jūs tajās dienās darījāt, kas visvairāk palicis atmiņā?

Ģirts Valdis Kristovskis: Pirmkārt, es biju tajā laikā Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāts, un mēs jau laicīgi savus pienākumus bijām sadalījuši. Manā atbildībā bija Augstākās Padomes komisijas sadarbība ar brīvprātīgo vienībām. Tad es sapratu apmēram, kādas ir tās mūsu nevardarbīgās spējas. Un, protams, situācija jāvērtē tādā aspektā, ka mēs atradāmies okupācijā un mūs novēroja visas PSRS drošības iestādes. 13. janvārī tika izveidots štābs un štābā mums bija vadošie vizionāri Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis, un tur bija arī mūsu strēlnieku apvienības vīri. Un nevardarbīgā pretošanās tika atbalstīta arī no Latvijas sieviešu līgas, kur Anita Stankēviča vadīja. Man tika uzticēta sadarbība ar medijiem un Latvijas Radio. Tad es arī varēju šad tad kādu vārdu teikt Latvijas Radio. Pat aizgāja tiktāl, ka es arī dažas operatīvās štāba lietas mēģināju ar Latvijas Radio palīdzību darīt zināmus barikāžu dalībniekiem. Jāsaka, tas bija liels izaicinājums un Latvijas Radio atļāvās kaut ko tādu, bet drīz vien tas tika pārtraukts.

Mēs uzsveram, ka barikādes bija nevardarbīgā pretošanās, un tā tas arī notika. Tomēr daudzi dalībnieki atceras arī to, ka ieroči vai kādi pašaizsardzības līdzekļi ir bijuši, ja būtu bijusi vajadzība aizstāvēties. Cik daudz jums visiem par to bija zināms, kuri pārzināja, kā barikādes tiek organizētas?

Ģirts Valdis Kristovskis:  Tā informācija tiešām aizsardzības štābā ienāca. Man ir grūti pateikt, vai pie Ministru kabineta, tā štāba rīcībā, vai Tautas frontes štābā, kas atradās tuvāk dzelzceļa stacijai un uzbērumam, vai viņi kādu konkrētu gadījumu tiešām arī atklāja, bet patiesībā pat bija barikāžu laikā mēģinājumi iet un pārbaudīt, lai konstatētu tieši no  štāba puses, lai nepieļautu ieroču lietošanu. Manuprāt, tas būtu bijis signāls, kas ļautu PSRS pusei to pamatot kā militāru vardarbību pret PSRS varas iestādēm vai bruņotajiem spēkiem, vai viņu cilvēkiem un tādā veidā arī vērstu visu to brutālo, militāro vai OMON spēku tieši pret barikāžu dalībniekiem, kas nenotika. Tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi noturēt visu šajā tīrās nevardarbības izpausmē, kāda tā arī bija.

Varbūt bija sarunas ar dalībniekiem sanākot kopā, varbūt kādi aktīvākie vīri teica - ja kas, mēs tagad būsim gatavi. Jūs teicāt nē, ir svarīgi šo noturēt.

Ģirts Valdis Kristovskis: Jā, tiešām tā tas arī bija. Jāsaka, ka atsevišķi barikāžu dalībnieki zināja to, ka viņu vīriem ir vai nu medību ieroči, vai kādi aukstie ieroči, vai arī tajā skaitā bija vīri, kuri saka - mums ir Otrā pasaules kara trofeju ieroči. Bija dažādi, tur nevarēja izkontrolēt tos cilvēkus. Bet svarīgākais ir tas, pat ja kāds, varbūt tie bija nedaudz, bet šādus šaujamieročus, šādus līdzekļus bija paņēmuši līdzi, tā kopējā izpratne par to, ka tā var būt pati galējā kaut kādā izpausmes forma pašā pēdējā brīdī - tā tika saglabāta un neviens nevienu šāvienu no barikādēm neveica. Visi šajā unikālajā situācijā bija tiešām nevardarbīgi.

No barikāžu laika nokļuvāt pie Zemessardzes formēšanās pirmsākumiem. Cik bīstami tajā laikā bija par to domāt, sākt to darīt, kad tikko bija noticis augusta pučs, Latvijā vēl atradās arī bijušās padomju armijas karaspēks.

Ģirts Valdis Kristovskis: Par to bija jāsāk domāt vēl pirms janvāra barikādēm, un par to jau arī mēs sākām domāt un daudzi citi domāja. Varētu teikt, ka brīvprātīgo vienības bija pirmās, kuras uz nevardarbības principa tika veidotas. Bet faktiski ļoti daudzi no šiem cilvēkiem, ne tikai barikāžu, pēc tam integrējas Zemessardzē. Arī barikādēs bija šī šī doma, ka mēs varam nevardarbīgi, bet nākamajā reizē mums ir jābūt organizētiem un daļēji jābūt bruņotiem. Šīs domas barikāžu cilvēku galvās bija, jo katrs jau no savas puses domāja, kā labāk rīkoties. Tādas īstas vadlīnijas jau arī nevar katram cilvēkam nodot un arī zināšanas, un apmācības. Tas viss bija ļoti unikāli. Tas arī parāda šo barikāžu unikalitāti. 

Bet pēc barikādēm vajadzēja ne tikai šo nevardarbīgo ideju attīstīt, pilnveidot organizāciju, bet bija arī jāattīsta jau doma par to, ka Latvijas valstij agri vai vēlu būs nepieciešamas bruņotas vienības. Barikādēs cilvēki to gribu izteica. Tieši tāpēc arī bija jāraksta šis likums. Un toreiz, kad sāka rakstīt likumu, mums bija jārēķinās ar to, ka kaut kādā brīdī, piemēram, Valsts drošības komiteja vai kādas speciālās izlūkošanas vienības, kas ir bruņoto spēku rīcībā, viņi var arī tādā vai citādā veidā šo procesu pārtraukt, jo arī Zemessardzes likuma rakstīšana nebūt nebija tā, ka cilvēki rāvās to likumu rakstīt.

Tieši šīs piesardzības dēļ arī?

Ģirts Valdis Kristovskis: Es pat nemēģina to kaut kādā veidā analizēt. Tas būtu varbūt nepareizi, bet iespējams. Varbūt arī tāpēc, ka faktiski mums jau bija 50 gadus pārrāvums kaut vai līdz tām pašām aizsargu vienībām, kurām bija varbūt nedaudz citi uzdevumi. Tā vai citādi tas bija grūti, jo patiesībā bija jāintegrē ļoti daudzi priekšlikumu, kas nāca no cilvēkiem. Tie bija visdažādākie un pat ļoti tālejoši. 

Likums tika tomēr uzrakstīts un sagatavots un pēc augusta puča, tikko jau bija skaidrs, ka neatkarība tiek atgūta, momentāni šo likumu varēja arī pieņemt. Tad sākās viss grūtību process, kas bija jūsu jautājumā, kas sākās ar milzīgo organizatorisko nodrošinājuma darbu, apmācību procesu, cilvēku izsijāšanu, jo cilvēki bija visdažādākie - ar dažādu sagatavotību un izpratni par to, kā ir jādarbojas. Bija jāveic dažādas milicejiskas funkcijas, jo toreiz ārkārtīgi sazēla arī noziedzība, un tas prasa speciālu sagatavotību un speciālas zināšanas, kas ir tikai iekšlietu cilvēkiem. Protams, arī bija Krievijas karaspēks šeit. Un jāsaka, ka šajā laikā bija neskaitāmas sadursmes un daži bija arī ļoti izaicinoši, jo 1992. gada aprīlī jau Liepājā tika veikta Zemessardzes operācija, kurā tika aplenkts viss Karostas rajons. Tā bija liela, liela uzdrīkstēšanās.

Tas jau bija pēc karaspēka izvešanas vai vēl pirms?

Ģirts Valdis Kristovskis: Tas bija karaspēks. Krievijas karaspēks nepakļāvās Liepājas muitas iestādēm, pilsētai, un tad pilsētas vadība un muitas vadība ieradās pie manis un aicināja kaut ko darīt Zemessardzei. Ko Zemessardze var darīt? Protams, mēģināt ar saviem līdzekļiem, ar savu varēšanu, ar savu pašapziņu, ar savu tā laika bruņojumu noslēgt visus piekļuves ceļus un uzsākt šo kontroli. Tas bija tiešām liels izaicinājums. Tas bija liels pārsteigums PSRS bruņotajiem spēkiem, okupācijas spēkiem, kas tur vēl uzturējās pēc tam vairākus gadus. Bet tas galvenais, kas tika sasniegts - muitu sāka Liepājā respektēt. Šie Krievijas bruņotie spēki tātad arī sāka pakļauties mūsu valsts likumiem un kontrolei.

Saruna par spēcīgām sievietēm kino ekrānos un kameras otrā pusē. Kā viena no labākajām pērnā gada Eiropas spēlfilmām uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu pretendēja arī vācu režisores Mašas Šilinskas (Mascha Schillinski) filma „Lūkojoties saulē”. Ar anglisko nosaukumu „Sound of Falling” jeb „Kritiena skaņa” šī divarpus stundu garā, apzināti nesteidzīgā kino glezna pērn apbūra Kannu kinofestivāla žūriju, kas tai piešķīra īpašo Žūrijas balvu.

Ar režisori Mašu Šilinsku tiekamies apaļā galda intervijā dažas stundas pirms balvu pasniegšanas. Filma „Lūkojoties saulē” ir neparasts kino darbs: tie ir stāsti par četrām jaunu sieviešu paaudzēm, kas simt gadu garumā dzīvo vienā un tajā pašā lauku mājā, nelielā ciematā Vācijas ziemeļaustrumos. Stāsti par šo sieviešu likteņiem, par ķermeņa atmiņu un dzīvēm, kas viena otru spoguļo par spīti laika distancei. Šilinska atklāj, ka šī filma izaugusi no ilgām sarunām un kāda ļoti konkrēta atraduma – proti, pašas lauku mājas.

Maša Šilinska: Ar filmas līdzautori Luīzi Petersu esam draudzenes kopš pusaudža gadiem, un mēs jau ilgi bijām runājušas par tādiem jautājumiem kā – kas ir iekodēts mūsu ķermenī un kas mūs nosaka, vēl pirms esam piedzimuši? Mēs vācām dažādus piemērus par traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Bet bija izaicinoši to attēlot filmā, jo mūs interesēja lietas, ko nevar saskatīt ar aci vai nosaukt vārdā. Viss kļuva taustāmāk, kad mēs atradām šo vēsturisko māju Ziemeļvācijā un sapratām, ka tā varētu kļūt par ietvaru mūsu jautājumiem. Šī ēka tika pamesta pirms kādiem 50 gadiem, un tā izskatās tieši tā, kā pēdējie īpašnieki to atstāja – līdz tam, ka var redzēt, kur saimnieks ēda brokastis.”

Maša Šilinska sarunas laikā ik pa brīdim pārslēdzas starp angļu un dzimto vācu valodu, un par valodu atšķirībām mēs arī turpinām, jo interesants ir stāsts par filmas nosaukumu. Gandrīz četru gadu garumā filmas nosaukums esot bijis „Doctor Says I’m Fine, but I’m Feelin’ Blue”, ko latviski varētu tulkot apmēram kā „Ārsts saka, ka viss ir labi, tomēr es skumstu”.