latvijasradio.lsm.lv - RSS

Raidījumā Pāri mums pašiem ir četri viesi: Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests, priesteris Renārs Birkovs, komponists Māris Lasmanis, aktieris un mūziķis Mārtiņš Egliens un filmu producents un arī dažādu projektu koordinators Lūkass Mairis Marcinkevičs.

Mūsu sapulcēšanās iemesls koncerts "Mīlestības pieskāriens" 31. janvārī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Tur pulcēsies ļoti daudz mūziķu. Ja saskaitītu kopā, varbūt sanāktu pat ap 500. 

Koncerts ir tradīcija, kas turpinās jau ceturto gadu, un tā ir arī iespēja piedalīties katedrāles atjaunošanas darbos. Tie ir bijuši dažādi, un daudzi no tiem ir sekmīgi veikti. Bet jau pirms gada, Svētā Jēkaba katedrāles 800 gadu jubileju svinot, mēs sapulcējāmies un runājām par to, kā dievnamā vēsturiskajam instrumentam ļoti ir vajadzīgas palīdzīgas rokas. Respektīvi, tās ir ērģeles. Un šī gada koncerts tieši ir saistīts ar nodomu piesaistīt līdzekļus ērģeļu atjaunošanai.

Kā pārvarēt bailes un nedrošību dažādās situācijās un spēt atrast jēgpilnu skaidrojumu savai dzīvei arī tad, kad tas liekas grūti vai gandrīz neiespējami? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psiholoģe, eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Ieva Guļāne.

Arī šis raidījums ir veltīts 1991. gada barikāžu tēmai, saruna ar scenāristi Ligitu Lukstraupi. Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) tapusi vēsturiska Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālā filma "Baltijas Bābele", kas skatītājiem pieejama REplay.lv. Lielā mērā tā ir filma par Ligitu Lukstraupi 1991. gadā.

Saruna par to, kas bija ap to filmu, un varbūt iezīmējot plašāk situāciju caur tava skatījuma prizmu, kāda tā bija 1991. gada janvārī.

Kā jau to rāda filma, tu tobrīd biji nesen izmācījusies kino scenāriste. Tu studēji Maskavā. Šodienas cilvēkam jāskaidro, ka faktiski tā bija tobrīd šai profesijā ieinteresētam jaunam latvietim teju vienīgā iespēja iegūt televīzijas kino scenārista profesiju. Latvijā kino izglītības nebija vispār - ne operatora, ne scenārista, ne režisora. To apguva vai nu Maskavā -Vissavienības kinoinstitūtā. Kas attiecas uz režisoriem, tad teātra režisori pārkvalificējās par kinorežisoriem, un vēl augstākajos kursos, kuros mācijās arī Ligita Lukstraupe.

--

Dokumentālā filma atklāj līdz šim maz zināmu stāstu par 1991. gada janvāra notikumiem, kad LTV kļuva par Baltijas balsi pasaulē, nodrošinot ārvalstu medijiem iespēju redzēt un dzirdēt Baltijas valstu cīņu par neatkarību laikā, kad informācijas aprite bija pakļauta stingrai kontrolei.

Dokumentālā filma ir balstīta LTV Starptautisko sakaru nodaļas darbinieces Ligitas Lukstraupes personīgajā pieredzē un atmiņās par 1991. gada notikumiem – no 12. janvāra, kad Zviedrijas SVT1 filmēšanas grupas sastāvā tika uzņemti un saglabāti unikāli kadri no Lietuvas televīzijas torņa okupācijas, līdz 19. augustam, kad OMON ieņēma LTV ēku Rīgā.   

"Imigrantu pilsēta" ir Latvijā dzimušā Kanādas rakstnieka, kinorežisora un scenārista Dāvida Bezmozga stāstu krājums.

Kaut arī vairākos stāstos rodas sajūta, ka viņš stāsta par sevi, tā tomēr gluži nav. Tā nav tikai ebreja sajūta Toronto, tā var justies jebkurš jebkurā pilsētā. Titulstāstā "Imigrantu pilsēta" ir šādas rindas: "„Pēcāk piezvanīju sievai, kas dzimusi Amerikā un uzaugusi bezrūpīgā Kalifornijas izšķērdībā. Noskrāpēt mašīnas un nozaudēt naudas makus viņas ģimenei bija gluži vai vaļasprieks. Es, savukārt, biju imigrantu bērns…"

Bezmozga stāstos ir arī jautājumu uzdošana par saviem vecvecākiem, uz kuriem gan neviens īsti nevēlas atbildēt. Vēl kāda Bezmozga stāstu īpatnība - pabeigt stāstus ar nelielu dialogu, kas izmaina visa stāsta jēgu.

Dāvids Bemozgis pagājušajā gadā ieguvis Latvijas pilsonību, jo viņa vectēvs dzimis pirmskara Latvijas Republikā. Pašlaik Bezmozgis māca filmu scenāriju rakstīšanu Hambera koledžā Toronto.

Dāvida Bezmozga "Imigrantu pilsētu" no angļu valodas tulkojusi Anete Ivsiņa, izdevis "Aminori". Radio mazajā lasītavā par "Imigrantu pilsētu" stāsta redaktors Ilmārs Šlāpins.

Raidījumu atbalsta:

2026. gada pirmajās "Etnovēstīs" tiekamies ar tradicionālās mūzikas grupu "Banga" un etnogrupu "Ogas", lai vēstītu par gaidāmiem un jau tapušiem mūzikas albumiem.

31. janvārī plkst. 18.00 dziedātmīļus uz sadziedāšanās vakaru Cēsīs, Mākslas telpā "Mala" aicina tradicionālās mūzikas grupa "Banga". Lai uzzinātu vairāk par sadziedāšanās vakaru, gaidāmo grupas albumu un "Bangas" 10. jubilejas plāniem, uz sarunu "Klasikas" studijā aicinām Ilgu Vālodzi Ābelkinu.

Tikām Rīgā, 1. februārī, VEF kultūras pilī uz lustīgiem albuma atklāšanas svētkiem aicina etnogrupa "Ogas". Par dziesmu aranžēšanu, Rucavas valodas bagātību, tautasmūzikas un rokmūzikas sintēzi stāsta grupas mūziķes Igeta Ozoliņa un Elīna Līce, kā arī ģitārists Armands Alksnis.

Vai pēc sastrīdēšanās vajag arī atstrīdēties? Par to runājam ar Karlīnu. Sekojam arī polārlapsai, kura nemaz nezina, ka tai seko. Lasām "24 stāstus bērniem Ziemassvētkos" ("Latvijas Mediji") un Kiranas Milvudas Hārgreivas grāmatu "Leila un zilā lapsa" ("Jāņa Rozes apgāds").

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" aizvadīta trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija, kurā godināti izcilākie 2025. gada sasniegumi kormūzikas nozarē, jaunradē un pedagoģiskajā darbā, kā arī sirsnīgi sveikts Mūža balvas ieguvējs – diriģents, pedagogs un grāmatu autors Jānis Erenštreits. Ar neskaitāmu dziedošo vīru un zēnu paraugu, vīrišķības etalonu un Skolotāju tad arī tiekamies plašā un sirsnīgā sarunā!

Signe Lagzdiņa: Mēs tiekamies dienu pirms balvas pasniegšanas ceremonijas, un mūsu saruna skan dienu pēc tās. Ceru, ka pelnītā balva jums iedevusi jaunu enerģijas sparu?

Jānis Erenštreits: Noteikti! Turklāt

man enerģija nāk arī no citām pusēm: aizvadītajos Ziemassvētkos pats jaunākais mazdēls man sagādāja ārkārtīgi skaistu Ziemassvētku dāvanu – mūsu ģimenē ienācis pirmais mazmazdēliņš!

Tas man kā opim dod vēl papildus enerģiju, lai tur, kur dzīvojam vasarā, visu sagatavotu tā, lai šo jauno iemītnieku varētu godam uzņemt. Lai ģimene justos ērti, vasarā dzīvojot pie mums.

Runājot par Gada balvu: kad izlasīju nominantu sarakstu, mani pārņēma ļoti liels prieks, ka lielu daļu no viņiem un viņu darbību zinu: es pilnīgi tur varētu izraudzīties vairākus, kas būtu pelnījuši balvu! Un man liels prieks arī par to, ka viena kārtīga nominantu daļa saistās ar Rīgas Doma kora skolu. Jā, par to man īpašs prieks!

Ar kormūziku ir tā: primāri tā ir dziedāšana, bet sanācis tā, ka klausītāji reti dzird dziedam pašus diriģentus. Vai jūs uzdziedat?

Jā gan, es mēdzu uzdziedāt! Īpaši tad, kad piedzima meitas, kad piedzima pirmie mazdēli, īpaši jau vasarās Mērsragā, man katram bija savdabīga dziesmiņa. Kad man uzticēja mazos ieaijāt, katram dziedāju īpašu šūpuļdziesmu ar manis paša sacerētu tekstu. (Smaida.) 

Bet ja tā pavisam nopietni, man ļoti ilgi jaunībā saglabājās balss lūzums. Atceros, kad mani pieņēma korī "Līvzeme", viņi īsti nevarēja saprast, vai mani pievienot altiem, vai tenoriem, jo es biju kaut kur pa vidu.

Esmu koros dziedājis! Lielākā pieredze man bijusi vīru korī "Dziedonis": gan ne gadu desmitiem, tomēr vislabākajā nozīmē esmu izbaudījis profesora Imanta Kokara rokrakstu, viņa neatkārtojamo personību – nevienā mēģinājumā nevienu nevajadzēja : sak', ei, modies, mums sācies mēģinājums! Imants bija kā tāda elektrostacija, viņa klātbūtne visus mobilizēja. Man liekas, katrs lika laukā vairāk, nekā viņam bija iekšā. Ar mani droši vien bija gluži tāpat.

Kormūzikas balva Latvijā tiek pasniegta tikai trešo reizi. Tā ir gana jauna tradīcija. Tad, kad tā parādījās – kādas bija jūsu sajūtas? Vai sen jau vajadzēja, vai arī tieši šis ir īstais laiks? Un vai šai balvai ir nozīme?

Šodien vairāk runājam par ārkārtīgi lielo nevienlīdzību, kas notiek pašvaldībās – par iespējām, lai dziedāšanu saglabātu kā procesu un lai starp Dziesmu svētkiem nebūtu vakuums. Skates, parādes, Dziesmu svētki – tur jau katrs diriģents sevi atklāj un viņš tiek novērtēts. Tāpēc gluži nevarētu teikt, ka mūsu darbs netiktu pamanīts, īpaši jau svētku reizēs.

Bet – ja Intam Teterovskim radās šāda ideja, tas ir apsveicami un labi – ka tas nāk no jauna diriģenta, nevis tāda, kurš jau garu mūžu aizvadījis. Tā ir apsveicama lieta. Nominantu pieteikums ir ļoti iespaidīgs – acīmredzot šī iespēja mūsu kora dziedātāju saimi ir iekustinājusi. Domāju arī, ka starp dziedātājiem noteikti ir daudz tādu, kas izvirza nominantus, jo

viss jau sākas ar to, ka kāds kādu izvirza, kaut kur iesniedz kādu pieteikumu, kādu slavas dziesmu nodzied, un tad nāk ļoti prominentā žūrija, kurā ir ļoti cienījamas personas: ja šīs personas lemj, tam jāuzticas!

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV!