latvijasradio.lsm.lv - RSS

Spēlē piedalās: Līga Zālīte-Kauce, Baiba Jirgena, Jānis Kaucis un Edgars Zālītis.

Raidījumā Piespēle ieskandinām strauji tuvojošos Eiropas telpu futbola čempionāta finālturnīru, kura mači notiks arī Rīgā. Vēl finālturnīra spēles uzņems arī Lietuva un Slovēnija. Lielajā sarunā iepazīstam vienu no Latvijas telpu futbola izlases līderiem Miku Babri, kurš ikdienā spēlē Portugāles virslīgā.

Nedēļas topā:

Viņš šaubījās, apšaubīja meistarus, bet visvairāk - pats sevi. Viņš dienasgrāmatā aprakstīja idejas, kadrējumus, tēlus un ikdienas vērojumus. Lasīt Jura Podnieka dienasgrāmatas drukātā veidā tagad ir iespējams grāmatā Agra Redoviča sakārtojumā. Pašlaik tas ir laiks no 1975. līdz 1981. gadam.

Dokumentālists Juris Podnieks toreiz vēl ir operators, kuram ir svarīgi pateikt pilnu patiesību un uzņemt savas filmas. Kinorežisore Anna Viduleja, kura kopā ar Antru Cilinsku veidoja dokumentālo filmu "Podnieks par Podnieku", tieši Jura dienasgrāmatās atrada atslēgu filmai, bet Gundars Āboliņš jau aizkadrā atcerēsies, kā tika noskatīties filmu "Vai viegli būt jaunam?", kad to skatījās komisija, lai izlemtu, vai filma rādāma publikai.

Par pieccīņu, tēvu Borisu Podnieku, filmēšanas īpatnībām padomju Latvijas kinostudijā un ideju par Strēlnieku zvaigznāju – arī par to saruna ar Annu Viduleju.

Jura Podnieka "Dienasgrāmatas" izdevuši "Latvijas Mediji". No "Aizliegtās zonas" līdz "Strēlnieku zvaigznājam". No zinātkāra mācekļa līdz tautas likteņa izpratnei.

Raidījumu atbalsta:

Vai sapņi piepildās tikai tad, kad redzam krītošu zvaigzni? Un vai cimdiem ir kājas un galva? Par to domājam ar Ernestu. Lasām Ineses Ķesteres "Pirkstainītis, dūrainītis" ("Latvijas Mediji") un Freijas Hartas "Ja tu šodien ienāktu mežā…" ("Zvaigzne ABC").

„Malēnietim ir sava galva uz pleciem, tas nozīmē - viedoklis par visu, tāpēc viņš ir pārliecināts par savu taisnību, kaut mietu tēs uz pakauša - strīdā tiepsies vai mirdams." Tā rakstījusi dzimusi malēniete, literāte Māra Svīre.

Vairāk par malēniešiem uzzināsim, runājot Jaunlaicienes muižas muzejā ar Sandru Jankovsku, Vizmu Supi un Kristīni Kuropatkinu. Klausāmies arī Jaunlaicenes pagasta folkloras kopas "Putnis" izpildītās dziesmas, bet valodniece Dace Markus palīdz orientēties Malēnijas izloksnēs. Bez visa tā vēl skaidrojam, kā malēnieši spēlē "Punu" un gatavo profitroļus.

Kādreiz konservu cehi bija katrā Latvijas rajonā. Tagad daudzi darbu beiguši, bet uzņēmumā "Kronis" Bauskā top 120 dažādu veidu zupas, mērces un gatavie ēdieni, kas noder arī armijas vajadzībām. Ar uzņēmuma "Kronis" līdzīpašnieku Aivaru Svarenieku, kas uzņēmumu vada 30 gadus, tiekamies raidījumā Stiprie stāsti.

Bijušajam kolhoza "Code" konservu ceham šogad aprit 60 gadi. Pirms 33 gadiem uzņēmums ieguva jaunu nosaukumu – "Kronis" un šo gadu laikā uzcelta arī jauna ražotne, kurā ir modernas iekārtas zupu, mērču un citu produktu ražošanai. Aivars Svarenieks stāsta, ka ir baušķenieks kopš 1. klases.

Uzņēmumā strādā 50 līdz 60 darbinieki un pērn uzņēmuma apgrozījums, salīdzinot ar gadu iepriekš, palielinājās par 18%, sasniedzot 6,5 miljonus eiro. Jaunajā, modernajā ražošanas cehā, kas tika uzbūvēts pirms 16 gadiem, ražošana rit pilnā sparā un troksnis ir tik liels, ka sarunu turpinām telpā, pa kuras logiem var redzēt visu ražotnē notiekošo.

Ja sākumā uzņēmums dārzeņus iepirka galvenokārt no vietējiem zemniekiem, tad tagad izejvielas iepērk arī citās valstīs. Uzņēmums "Kronis" ražo produkciju ar zīmolu "Rundāle", bet daudzus produktus ražo arī pēc citu zīmolu pasūtījuma. Uzņēmuma vadītājs Aivars Svarenieks vērtē, ka ražotājam visu laiku jāseko līdzi arī produktu pieprasījumam un ražošanas izmaksām.

Nupat kā ir izziņoti Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2025” nominanti. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā, bet šajā raidījumā uz sarunu aicināti vairāki no nominantiem, lai ieskicētu, kā šobrīd izskatās Latvijas kino, par ko tam ir svarīgi vēstīt, un kā izskatīties. 

Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma “Lotus” ir saņēmusi visvairāk, 16 nomināciju, aptverot gan labāko filmu, labāko režiju, scenāriju, montāžu, grimu, mākslinieku, kostīmus un komponistu, gan arī pirmā un otrā plāna aktierus. Filmas centrā ir Alise fon Trota, mēmā kino entuziaste, kas 1919. gadā atgriežas sava tēva muižā Latvijā, tikai lai tiktu ievilināta dēmoniska jurista un dekadentas pagrīdes organizācijas rūpīgi pielāgotā slazdā. Viņa iemācās izmantot kinematogrāfu kā dziedināšanas un sevis izzināšanas līdzekli, kā arī veidu, kā radīt šedevru.

Dāvja Sīmaņa “Frankenšteins 2.0” nominēta kā Labākā filma, Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kā arī par labāko režiju. Tajā zinātnieki, tehnoloģiju pionieri un pašpasludināti nemirstības pravieši ASV, Krievijā un Eiropā piedāvā atbildes uz jautājumu – vai nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma?

Savukārt Armands Začs raidījumā pārstāv pat trīs filmas. Viņš ir darbojies kā montāžas režisors gan pie filmas “Frankenšteins 2.0”, gan pie Alises Zariņas filmas “Nospiedumi”, par ko arī saņēmis nomināciju. Bet pirmkārt viņu aicinājām kā pilnmetrāžas spēlfilmas “Mūžīgi jauni” režisoru. Filma par jaunības paradumos iestrēgušu divdesmitgadnieku kompāniju, brīdī kad viņu draugi sagaida savu pirmdzimto, tikusi izvirzīta balvai desmit nominācijās. 

Vairs ne pirmo gadu "Lielajā Kristapā" spēcīgi sevi piesaka studentu filmas, tādēļ raidījuma viešņa ir režisore un Nacionālās filmu skolas Sinematēkas vadītāja Lāsma Bērtule. 

Spēja patiesi just ir jātrenē tāpat kā spēja precīzi domāt – pārliecināts fizikas profesors Mārcis Auziņš un katru rītu sāk ar meditāciju. Par ārvalstu studentiem Latvijā un gaisotni Amerikas universitātēs, kāpēc nebiedē mākslīgais intelekts, bet par lielāko apdraudējumu uzskata birokrātiju – saruna ar Mārci Auziņu Laikmeta krustpunktā.

Zinātnieks, kas kaislīgi interesējas un stāsta par zinātni, mākslā un mūzikā saskata daudz kopīga ar fiziku. Vai un kā kvantu fizika var palīdzēt viltus ziņu laikmetā un kā neļaut mākslīgajam intelektam mūs apmuļķot? Vairākos no krustpunktiem sarunā saplūdīs gan aktuālais, gan arī vēl neizzinātais. Laikmeta krustpunktā bijušais Latvijas Universitātes rektors, profesors Mārcis Auziņš. Un profesoram tikko iznākusi grāmata – nevis par fiziku, bet meditāciju.

"Meditācija racionāliem prātiem" – tāds ir jaunās grāmatas nosaukums. Un, ja mēs ticam dažādiem arhīviem, tad līdz 2018. gadam jūs esat bijis autors teju 500 dažādiem rakstu darbiem. Tās ir monogrāfijas, publikācijas zinātniskajos žurnālos, rakstu krājumos, grāmatas. Kāpēc bija svarīgi rakstīt šādu grāmatu?

Mārcis Auziņš: Droši vien varu atcerēties savu kolēģi un skolotāju Jāzepu Eidusu, kurš arī bija uzrakstījis ļoti daudz un izdarījis ļoti daudz zinātnē. Viņš bija no tās paaudzes, kas bija klasiski izglītoti cilvēki. Ar klasiski izglītotiem es saprotu tos, kas skolā bija mācījušies sengrieķu valodu, latīņu valodu. Un viņš vienā brīdī izdomāja, ka viņš iztulkos latviski no latīņu valodas Tītu Lukrēciju Kānu. Tad, kad viņš man to grāmatu uzdāvināja kā kolēģim vai skolniekam, tad viņš teica – Tu zini, Mārci, šis ir tas, kas man liekas, ka ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis.

Es neteikšu, ka grāmata par meditāciju ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis, bet tā kā meditācija ar mani ir bijusi ļoti ilgi un tajā kaut kāda pieredze ir uzkrāta, un par meditāciju mēs bieži vien mūsdienās runājam kā par kaut ko diezgan ezotērisku un ne ļoti eksaktu, tad es gribētu teikt, ka tur ir arī ļoti liela eksaktā komponente. Kas man, protams, kā no eksaktajām zinātnēm nākušam, ir bijusi vienmēr interesanta un tuva. Tādēļ arī šāda grāmata un tādēļ grāmata racionāliem prātiem.

Jūs teicāt – meditācija ir ilgi ar jums kopā. Cik gadi tagad būs?

Mārcis Auziņš: Kad es rakstīju šo grāmatu, es paskatījos, jo atceros, ka mans tēvs kaut kad pagājušā gadsimta 70. gados žurnālā „Veselība” atrada vairāku numuru garumā rakstu sēriju par jogu, un viņš sāka nodarboties ar jogu un mani arī tanī kaut kādā veidā iesaistīja. Tā kā varētu sākt skaitīt no tā laika ar dažādiem pārtraukumiem, bet droši vien kādus gadus 15 varu teikt, ka neesmu izlaidis nevienu dienu bez meditācijas. Tas prasa zināmu disciplīnu, protams. Bet kaut kādā brīdī varbūt pat ne tik lielu disciplīnu, jo kādreiz man cilvēki jautā – kā tu tā vari nevienu rītu neizlaist? Mana sajūta ir – es nevaru iedomāties, ka es no rīta varētu neiet dušā, tad es nejustos tajā dienā savā ādā. Tas [meditācija] ir kļuvis par kaut kādu higiēnas daļu, tā ir vienkārši rutīna, ar kuru katru rītu tu nodarbojies.

(..) 

Kas jums šobrīd rada varbūt lielākās bažas, vērojot arī dažādo politisko piedāvājumu? Mēs redzam, ka dažādi jauni politiskie spēki formējas, meklē savu politisko identitāti. Kāda jums ir sajūta šobrīd par valsts stabilitāti?

Mārcis Auziņš: Par stabilitāti man varbūt, vismaz iekšējo stabilitāti man lielu bažu nav. Bet tas, par ko man visvairāk sāp sirds vai ko es gribētu redzēt citādi - ir ļoti konkrēta lieta. Mēs daudz pēdējos mēnešus runājam, ka mums ir jāmazina birokrātija. Kas ir okay. Ar to mēs saprotam, ka procedūras ir jāpadara vienkāršākas. Tas droši vien arī ir taisnība. Bet es domāju, ka šaurā vieta ir pavisam citā un šaurā vieta ir tanī, ka viss mūsu birokrātiski administratīvais aparāts ir vērsts uz to, lai mēs precīzi ievērotu procedūras. Sarežģītākas vai vienkāršākas. Tanī brīdī, kad mūsu galvenais mērķis būs rezultāts un procedūras būs tikai veids, kā to rezultātu sasniegt… Un lai šis nepaliktu kā tāds vienkārši deklaratīvs apgalvojums, es izstāstīšu divas lietas. 

(..) Pavisam nesen pabeidzām lielu projektu ar NATO. Bet projekta sākuma etaps bija Covid laikā un tur nevarēja tikt laboratorijās. Projekts tuvojās nobeigumam, un es skatos, ka mēs varētu vēl drusku labāku uztaisīt. Un es - un tas ir svarīgi - piektdienas pēcpusdienā uzrakstu e-pastu uz Briseli projekta pārraugam no NATO un saku, ka mums ir tāda situācija, vai mēs nevarētu bez papildu finansējuma dabūt pusgada pagarinājumu, kam mēs varam atskaitīties arī tagad, bet rezultāts pēc pusgada būs labāks. Pirmdienas rītā es saņemu atpakaļ e-pastu: "Tas, ko jūs rakstiet, izklausās ļoti argumentēti, pareizi. Jūsu projekts ir pagarināts. Pāris nedēļu laikā jūs saņemsiet oficiālu vēstuli no mums, ka projekts ir pagarināts." Tas nozīmē, ka, pirmkārt, ierēdnis vienpersoniski lēmumu ir pieņēmis, un es nevaru iedomāties, ka no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam kaut kāda saskaņošana notiktu. Rezultātā projekts, protams, bija labāks. Tas nozīmē, ka mēs varam uztaisīt pārvaldības sistēmu, kuras primārais fokusa punkts ir rezultāts.

(..) Ja mēs gribam uzbūvēt žogu ar Baltkrieviju, tad rezultātā galvenais ir uzbūvēt žogu, nevis ņemties, vai stieples ir pareizi nopirktas vai nepareizi nopirktas. Es nepārmetu ierēdņiem, jo visa sistēma šādi ir uzbūvēta. Es domāju, ja mēs spētu šīs sistēmas efektivitāti palielināt, palielināt ar virzību uz mērķi, uz rezultātu sasniegšanu, un katram, tai skaitā lēmuma pieņēmējiem, nebūtu nepārtraukti jābaidās, vai tikai kāda kontrolējoša institūcija neteiks, ka viens paraksts ir par maz uzlikts, vai vēl kaut kas. 

Es neesmu pret to, ka ir jābūt kārtībai un jābūt procedūrām. Mūsu procedūras noved pie absurda. 

(..)

Runājot par mākslīgo intelektu, cik tālu tas mūs apsteigs un varbūt radīs gan sociālo nevienlīdzību, gan būtiskus satricinājumus nodarbinātībā. Un otrs - ar šo manipulēšanu, cik mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nekļūstam par tādu rotaļlietu mākslīgajam intelektam?

Mārcis Auziņš: Man vienmēr ir sajūta, ka mēs mākslīgā intelekta ietekmi un lomu nedaudz pārspīlējam. Ir ļoti interesanti vērot, ar dažādiem cilvēkiem diskutējot par šīm tēmām, kāda ir attieksme cilvēkiem, kas apmēram zina, "kas tam lācītim vēderā", kā mākslīgais intelekts darbojas, un cilvēkiem, kuri ar to sastopas tikai kā arī kā sarunu partneri mūsdienās.

Tā noteikti ir lielākā daļa.

Mārcis Auziņš: Varbūt. Bet nav jau jāzina ļoti dziļi tehniski, kā tās lietas darbojas. Pirmkārt, mēs viņam ik pa brīdim pārmetam, ka viņš mums kaut kādas muļķības ir sastāstījis, atbildot uz jautājumiem. Un šo viņam pārmest ir absolūti nepareizi. Tāpēc, ka mākslīgais intelekts nekad nav bijis konstruēts un viņa tā būtība nav gādāt precīzu informāciju. Mākslīgais intelekts, it sevišķi, ja mēs par mākslīgo intelektu runājam šo lielo valodu modeļu kontekstā, "chatGPT", "Copilot" un kādus katrs rīkus izmantojam. Un to mēs šobrīd visbiežāk saprotam, kad sakām mākslīgais intelekts, lai gan tur apakšā ir daudz vairāk. Piemēram, mūsu telefons atbloķējas tikai tāpēc, ka mēs uz viņu paskatījāmies, tas ir mākslīgais intelekts. 

Ja par šiem sarunu robotiem, tad viņi virpina kopā lietas, kuras visbiežāk iet kopā. Viņi ir mācījušies milzīgā tekstu apjomā un saka - ja zemene, tad sarkana, ja zemene, tad iespējams grozs jeb kurvītis. Ja zemene, tad nav iekšdedzes dzinējs vai vēl kaut kas. Līdz ar to viņi skaisti virpina šīs lietas kopā, ne vismazākajā mērā nesaprotot, par ko tur ir runa. Tas, ka viņi atņems mums darbu - droši vien, ka kaut kādas lietas tiks automatizētas,(..) bet ir viena lieta, kura mākslīgajam intelektam absolūti un ne vismazākajā mērā nepiemīt. Tā ir empātija. 

Varētu likties, vai man ļoti svarīgi, ja es prasu, kā ieslēgt manu televizoru, vai man ļoti vajadzētu, lai mākslīgais intelekts jūt līdzi, ka nabadziņš, viņš nevar ieslēgt televizoru. Patiesībā - ir svarīgi, varbūt ne šinī konkrētajā piemērā, bet ir vesela rinda situāciju, kur mēs varam ieraudzīt, ka empātijas trūkuma dēļ tas var radīt milzīgas problēmas. 

(..)

Cik daudz jūs pats izmantojat mākslīgo intelektu?

Mārcis Auziņš: Es viņu diezgan daudz izmantoju informācijas iegūšanai, saprotot, ka viņa ir daudzkārt jāpārbauda. Es viņu lietoju diezgan regulāri un diezgan daudz. 

(..) "The Economist" ik pa brīdim ir jautājumi, vai mākslīgais intelekts to naudu, ko bizness ir ieguldījis viņa attīstībā, vai tas kādreiz sevi atpelnīs vai nē? Vai tas nedraud ne tikai ar mākslīgā intelekta attīstības palēnināšanos, bet patiesībā ar noteiktu biznesa krīzi, ekonomiskā burbuļa pārplīšanu, kas mūsu pieredzē jau ir bijis, kad ".com" dažādas vietnes, kuras joprojām eksistē un mēs iepērkamies ļoti daudz internetā. Tās ekspektācijas bija daudz lielākas un ieguldījumi rīkos bija daudz lielāki, nekā bizness spēja atpelnīt. Tas radīja finanšu krīzi, ne tikai attiecīgā biznesa krīzi. Vai ar mākslīgo intelektu mums nedraud līdzīga situācija? Diskusiju ir par to daudz un laiks rādīs, iespējams, ka 2026. gads varētu būt izšķirošs gads tanī visā.

Bet jāsaprot, ka šie mākslīgā intelekta rīki ir tehnisks līdzeklis, kas ļoti skaisti māk virpināt vārdus kopā. Nekad - es gribētu apgalvot - nekad nebūs radošs. Viņš viņš ir radošs tādā nozīmē, ja mums ir simts bītlu dziesmas un mēs lūdzam uzrakstīt simtu pirmo bītlu stilā, viņš to izdara, un neprofesionāļiem ir grūti atšķirt. Bet tanī brīdī, kad mēs gribētu, lai viņš rada jaunu mūzikas stilu, kā savā laikā no tonālās mūzikas parādījās atonālā. To es gribu apgalvot, ka viņš nevar izdarīt un patiesībā nav nekādu indikāciju, ka pārskatāmā nākotnē viņš varēs to izdarīt.