latvijasradio.lsm.lv - RSS

Šobrīd lielākā daļa donoru asiņu tiek izmantota akūtos gadījumos – neatliekamās medicīnas vajadzībām, bet tās ir nepieciešamas arī hronisko slimību pacientiem. Tam diemžēl asinis nereti pietrūkst. Par pacientu asins pārvaldību interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts Asinsdonoru centra (VADC) vadītāja Egita Pole un reanimatoloģe, anestezioloģe Eva Strīķe.

Laba diena ir, ja asinis nodod ap 200 cilvēku, katrs nodod 450 mililitrus, kopā tas ir ap 100 litru dienā. Nodotās asinis pārbauda, vai tajās nav HIV vīruss, C un B hepatītu un sifilisa baktērijas, jo tos var pārnest ar asinīm. Kad rezultāts ir negatīvs, asins komponentes nodod slimnīcām.

Nereti mēs dzirdam Latvijas Radio ziņās, ka Valsts asinsdonoru centram nepieciešamas kādas konkrētas grupas asinis. Tas visbiežāk nozīmē, ka trūkst kādas konkrētas grupas asinis. Situācija katru dienu ir mainīga.

"Vienmēr visvairāk trūkst "universālās" grupas asiņu - 0 rēzus negatīvā, kas krīzes situācija ir derīga citu asinsgrupa pacientiem. Šādas grupas donoru ir tikai ap 7 %. Mēs viņus turam diezgan lielā zelta vērtē. Vienmēr aicinām tieši šo grupu. Tas nenozīmē, ka viena vai otra grupa ir labāka vai sliktāka. Vienkārši tā ir šīs grupas īpatnība, ka derīga citām asins grupām," skaidro Egita Pole.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga

Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav.

20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu.

Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams.

Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība.

Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama.

Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni.

Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas.

Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē.

Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam.

Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Vēja enerģijas pretinieki stāsta, ka decembra beigu vējainākajās dienās turbīnas bija bezjēdzīgas. Savukārt lielā salā tās tiekot apsmidzinātas ar ķīmiskām vielām. Vai tā ir? Un vai rapšu un citas sēklu eļļas veicina iekaisumus un sirds un asinsvadu slimības? Tas ir vīriešu dzīvesstila influenceru vidū izplatīts mīts, kas tagad nonācis arī līdz Latvijai. Par to šajā "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" raidījumā stāsta žurnāliste Annija Petrova.

Vai Eiropa saskaras ar jaunu imigrācijas vilni? Pēdējos gados neregulāro migrantu skaits ir pieaudzis atsevišķos Eiropas Savienības (ES) reģionos, īpaši Vidusjūras valstīs. To pavada dezinformācija un galēji labējo politiķu retorika, radot iespaidu, ka Eiropu burtiski pārpludina imigranti. Bet vai tas atbilst patiesībai? Un vai migrācija patiešām nozīmē lielāku noziedzību? Šos jautājumus pētījis "Euranet" faktu pārbaudes projekts. 

Domājot par imigrantiem, sabiedrības iztēlē nereti parādās attēli un stāsti par cilvēkiem, kuri bīstamos apstākļos mēģina iekļūt Eiropas Savienībā – pa jūru vai sauszemi. Taču realitātē jēdziens “imigrants” aptver daudz plašāku cilvēku loku. Atkarībā no ieceļošanas veida imigranti tiek iedalīti legālās un neregulārās migrācijas kategorijās.

Legālā migrācija notiek saskaņā ar valsts noteiktajām procedūrām, savukārt neregulārā migrācija – vai, kā to sabiedrībā biežāk dēvē, nelegālā robežšķērsošana – nozīmē ieceļošanu vai uzturēšanos valstī bez derīgas atļaujas vai dokumentiem. Daļa no neregulārajiem migrantiem ir patvēruma meklētāji jeb ārvalstu pilsoņi vai bezvalstnieki, kuri meklē aizsardzību pret vajāšanu. Ja šāda aizsardzība tiek piešķirta, viņi tiek atzīti par bēgļiem. Ņemot vērā, ka apzīmējums “imigranti” sabiedrībā bieži tiek saistīts ar cilvēkiem, kas Eiropā ierodas nelegāli, uz jautājumu, vai Eiropā pieaug imigrantu skaits, atbilde nav viennozīmīga.

Kopumā imigrantu skaits Eiropas Savienībā tiešām pieaug. Saskaņā ar "Eurostat" datiem 2023. gadā ES valstīs ieradās gandrīz seši miljoni cilvēku. Lai gan tas ir aptuveni par miljonu mazāk nekā 2022. gadā, tas joprojām ir ievērojams pieaugums salīdzinājumā ar 2019. gadu, kad imigrantu skaits sasniedza 4,2 miljonus.

Ja runājam par neregulāro migrāciju, daudziem, iespējams, atmiņā joprojām ir 2015. gada krīze, kad Eiropā ieradās aptuveni 1,8 miljoni cilvēku. Kopš tā laika neregulāro migrantu skaits būtiski samazinājās, piedzīvojot pakāpenisku kritumu līdz 2021.gadam. 2022. un 2023. gadā neregulāro migrantu skaits atkal sāka pieaugt, 2023.gadā sasniedzot vairāk nekā 385,000 cilvēku. Šis īslaicīgais pieaugums sakrīt ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, kas izraisīja jaunu patvēruma meklētāju pieplūdumu Eiropā. Pagājušajā gadā neregulāro imigrantu skaits atkal samazinājās līdz aptuveni 240000.

Tādējādi secināms, ka kopējais imigrantu skaits Eiropas Savienībā pieaug galvenokārt legālās migrācijas dēļ. Lai gan neregulārā migrācija piesaista vislielāko sabiedrības un mediju uzmanību, tā neveido lielāko daļu migrācijas uz Eiropu.

Šodien, 19. janvārī, Šveices pilsētā Davosā sāksies ikgadējais Pasaules Ekonomikas forums. Tas pulcēs aptuveni trīs tūkstošus dalībnieku – gan politiskos līderus, gan dažādu jomu, piemēram, ekonomikas un zinātnes jomu pārstāvjus. Īpaša uzmanība forumā būs pievērsta ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš nedēļas nogalē paziņoja, ka ASV noteiks papildu muitas tarifus tām Eiropas valstīm, kas pretosies viņa iecerei pārņemt Grenlandi ASV kontrolē. Trešdien, 21. janvārī, forumā paredzēta Trampa uzruna.

Tramps jau vairākkārt izteicies, ka vēls Grenlandi iegūt ASV kontrolē un neizslēdz arī militāra spēka pielietošanu.

Latvijas Ārpolitikas institūta Drošības programmas vadītājs Imants Lieģis ir pārliecināts, ka Grenlandes jautājumu vēl joprojām var risināt sarunu ceļā.

Iepazīstināt ar Sarkandaugavas vēsturi un šīs apkaimes īpašo kolorītu – ir viena no Dauderu muzeja misijām. Tikko tur vaļā vērta jauna izstāde “Sarkandaugava 11 fotostāstos”, kurā aplūkojamas vēsturiskas fotogrāfijas, kas ļauj izsekot šīs apkaimes pārmaiņām, sākot no 19.gadsimta nogales. Fotogrāfijās redzamas gan laika gaitā zudušas ainavas un objekti, gan arī tādi, kas izturējuši laika pārbaudi un joprojām iekļaujas apkaimes vidē.

Lai pārmaiņas būtu labāk ieraugāmas, vēsturiskās fotogrāfijas papildina arī tajās redzamo vietu fotofiksācija mūsdienās. 

”Man šķiet, ka Sarkandaugava atšķiras no citām apkaimēm ar to, ka šeit ir saglabājusies vēl tā Deglava Rīga, ja tā var teikt, tā vecā Rīga. Zemnieku, zvejnieku būdiņas, strādnieku namiņi, un man liels prieks, ka mūsdienās tos arī palēnām atjauno. Un plus vēl ir daudzas interesantas celtnes.” 

Tā Sarkandaugavas īpašo kolorītu raksturo Nacionālā Vēstures muzeja Dauderu nodaļas krājuma glabātāja Viola Ozoliņa. Izstādē tas arī ļoti labi atklājas. Katra fotogrāfija ir kā vesels stāsts, kas ļauj ieraudzīt gan milzīgās apkaimē notikušās pārmaiņas aptuveni 130 gadu laikā, gan arī to, kas šīs apkaimes raksturā un garā tomēr palicis nemainīgs.

Senāko fotogrāfiju autors ir skolotājs un aizrautīgs ceļotājs Oskars Emīls Šmits, kurš Sarkandaugavu un tās iedzīvotājus iemūžinājis vēl pirms Pirmā pasaules kara. Tajās var novērtēt, kāda bija apkaimes apbūve ap 1900.gadu, kāda izskatījās Sarkankalna slimnīca un Ozolaines bāreņu patversme.

Ļoti interesantas ir arī 20.gadsimta 20.-30.gadu fotogrāfijas, kas nāk no mecenāta un Dauderu muzeja izveidotāja Gaida Graudiņa kolekcijas. Vienā no tām redzama vēl gana plaša Sarkandaugavas upe.

Fotogrāfijās tāpat redzams, kāda 30.gados izskatījās ainava pie Svētās Trīsvienības baznīcas, kāda bija ieeja Aleksandra augstumu slimnīcā, kādas bija ”Waldschlößchen (valdšleshen)” alus darītavas vērienīgās ēkas, kā arī kādi tolaik izskatījās Sarkandaugavas bērni.

Ar vairākām fotogrāfijām pārstāvēti arī 60.gadi, varam, piemēram, redzēt, kāda šajā laikā izskatījās Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca, savulaik celta kā slavenā rūpnīca ”Provodņiks”, kur ražoja gumijas izstrādājumus un kas līdz Pirmajam pasaules karam bija viens no vadošajiem šīs nozares uzņēmumiem pasaules tirgos.

Strādājot pie izstādes, tās veidotāji devās arī vidē, lai fiksētu, kādas tad vēsturiskajās fotogrāfijās redzamās vietas izskatās mūsdienās. Daļu nemaz nebija tik viegli atrast, tāpēc arī izstādes apmeklētāji ir aicināti iesaistīties – stāsta Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļas vadītāja Olga Miheloviča.

Izstāde “Sarkandaugava 11 fotostāstos” Dauderu muzejā būs apskatāma līdz marta vidum.

Raidījumā Pāri mums pašiem satiekamies janvāra vidū, kad atceramies barikāžu laiku. Vakar, 17. janvārī, tepat Doma laukumā izskanēja arī barikāžu aizstāvjiem veltīts koncerts, un tāds notika arī šodien Ķīpsalā, bet 20. janvārī no rīta Rīgas Domā būs arī dievkalpojums. Ir pagājuši 35 gadi kopš tā laika, un arī šis raidījums būs saistīts gan ar mūsu ilgām pēc neatkarības toreiz un būs saistīts ar kādu īpašu personību, kurai Okupācijas muzejā ir atklāta ļoti aizkustinoša un sirsnīga izstāde. Muzejā arī aizvadītā šai personai veltīta konference. Tas ir mācītājs, brīvības cīnītājs, kurš pasaules sabiedrībā rezonansi savulaik radījis ar to, ka Madridē 1980. gadā demonstrēja savu attieksmi par to, ka Latvija nav brīva, un no savām vēnām tecināja asinis uz PSRS karoga. Šī cilvēka vārds, protams, ir Māris Ķirsons, evaņģēliski luteriskās baznīcas Mērsraga draudzes mācītājs. Viņš ir bijis pazīstams arī kā Minesotas 12 soļu atkarību pārvarēšanas programmas vadītājs Latvijā, korporācijas "Ventonia" filistrs. Tāpat studijā ir arī bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, kurš pārstāv evaņģēliski luterisko baznīcu, un bīskaps Andris Kravalis, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests.

Pirmo reizi raidījumā piedalās arī latviešu hokejists NHL kausa ieguvējs, aizsargs Sandis Ozoliņš, kā arī Māra Ķirsona dzīves biedre Irēna Pujāta. 

Kopīgi šķetinām atmiņu stāstu.

Zirgi ir ne tikai majestātiski un gudri dzīvnieki, bet var palīdzēt pārvarēt emocionālas grūtības vai palīdzēt uzlabot mentālo veselību. Kā tieši, raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro izglītības zinātņu doktore un klīniskā un izglītības jomas psiholoģe un arī KB psihoterapijas speciāliste Baiba Blomniece-Jurāne un psiholoģe un eksistenciālās psihoterapijas speciāliste un, protams, vēl viens cilvēks, kurš strādā ar zirgiem, Dace Kačkāne.

Pirmo reizi šī raidījuma vēsturē aktualizējam tematu, kas saistīts ar zirgiem. Runājam par zirgu terapiju, par zirgu asistētu procesu un cik dažāds tas varētu būt. Kā arī mēģinām izpētīt, cik ļoti zirgs, ienākot mūsu dzīvē, varētu mainīt mūsu attiecības gan pašiem ar sevi, gan ar pasauli, gan ar citiem cilvēkiem un arī ar zirgu, kurš, protams, ir aktīvi iesaistīts  šajā procesā. Kāda nozīme ir zirgam cilvēka dzīvē, kādas attiecības varētu veidoties ar šo dzīvnieku, kāpēc tas ir nepieciešam un kāda tam ir jēga?

1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā. 

Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā: 

"Kad valsts vēl nav institucionalizēta, vēl nav skaidrāka komandu ķēde, kurš ko dara krīzes un visādās provokācijas situācijās, kā tas bija 90. gados, jums ir jāpieņem vienpersoniski lēmums sūtīt cilvēks, jūtot, ka tur var būt arī letāls iznākums. Jūs sūtiet cilvēkus zināmā mērā nāvē Es dažreiz to pārdomāju, kā tas bija, piemēram, kad uzbruka Iekšlietu ministrijai. Ministrs bija Maskavā un iekšlietu ministra vietnieks, uz kuras ļoti paļaujas, arī ārkārtīgi spēcīgs cilvēks - Indrikova kungs, viņš bija aplenkts. Tas uzbrukums bija tik negaidīts, bet tajā pašā laikā bija viena tāda lieta, ko sauc par pērkonu vai grom krievu valodā, ka tajā Kirova parkā, tagad Vērmaņdārzā, sapulcējās ārkārtas situācijā miliči, parastie, policisti toreiz vēl nebija, ar ieročiem. Un bija jāpieņem man lēmums konkrēti, vai sūtīšu viņus uz Iekšlietu ministriju vai nē. Es principā biju gatavs to darīt. Bet mani izglāba viena situācija un šos cilvēkus izglāba. Tas, ka mani apsardzes cilvēki, tas bija tieši manis vākti cilvēki, tie nebija no kādām citām struktūrām, viņi man nodemonstrēja no OMON vilni uz pārnēsājamas radiostacijas, kurā skaidri varēja dzirdēt, ka viņi ieņēmuši jau pēdējo stāvu, piekto un apakšējo. Un viens saka, ka nepieciešamas reaktīvās iekārtas, acīmredzot kaut ko tādu, ko šauj no pleca, tanku dūres. Kas trakākais, vai ir nepieciešams motostrēlnieku pulku piesegums. Skaidrs, ja es dotu šo komandu, ir ļoti daudz upuru. Tad gandrīz vai pašam jāiet līdzi.

Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk Zaļā kungs kļuva par Barikāžu muzeja direktoru. Raidījumā fragmenti no divām sarunām ar Renāru Zaļo, kas dažādos gados izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.