latvijasradio.lsm.lv - RSS

Grīņu dabas rezervātu jeb, kā toreiz teica, – dabas pieminekli – izveidoja 1936. gadā. Tas sargā īpatnēju slapjo meža augšanas apstākļu tipu – grīni – un necilo augu – grīņa sārteni. Tomēr to labklājībai ne visur rezervātā ir piemēroti apstākļi. Lai tos radītu, piemēram, ar stādītajiem nabadzīgajiem mežiem apaugušās teritorijās Dabas aizsardzības pārvalde plāno realizēt īpaši aizsargājamo biotopa atjaunošanas projektu.

Dabas aizsardzības pārvaldes sugu un biotopu eksperts Jānis Saulītis interesentiem rāda karti, kur redzami Grīņu rezervātā atrastie īpaši aizsargājamie biotopi. Visvairāk to ir rezervāta vidusdaļā, kur pirms 90 gadiem sāka veidoties Grīņu rezervāts. Savukārt izzinošā semināra dalībnieki atrodas tajā daļā, kuru rezervātam pievienoja padomju gados, un var tikai nojaust, kā te varēja izskatīties iepriekš, pirms sākās padomju saimniekošana.

"Ja apskatās, kā ir bijis, tad viss liekas kā liels mežs, bet 1946. gada padomju topogrāfiskā karte rāda vecās mājvietas, un šīs mājas ir bijušas ļoti daudz. Šī teritorija ir bijusi klaja, atklāta. Iespējams, ar kaut kādiem koku puduriem apaugusi, bet pārsvarā atklāta," stāsta Saulītis.

Tieši šo vietu slapjo virsāju atjaunošanai dabas aizsargi izvēlējušies, jo izpētes laikā šeit fiksēts visvairāk grīņa sārteņu. Grīņa sārtene ir ēriku dzimtas augs, kas aug pārmitros, skrajos priežu mežos un to laucēs piejūrā uz nabadzīgas smilts vai seklas kūdras augsnēm. 

Zyrga godu suocam ar latgalīšu postfolklorys grupu „Rikši”, kuri muzykā rikšoj jau 15 godu i tradicionaluos dzīsmis īlīk myusu dīnu skaniejumā – ar ritmu, ironeju i dzeivu koncertenergeju.

„Folklora ir kai draudzeiba, kuru vajag kūpt, tod byus i dzeivisziņa, i gudreiba, i vierteibys pareizi sasaliks,” tai soka poši „Rikši”. Leluokuo daļa „Rikšu” sasatyka i izauga Rēzeknis bārnu i jaunīšu folklorys draugu kūpā „Vīteri”. Grupā ir 5 daleibnīki – Ēriks Zeps, Madara Broliša, Ivars Utāns, Mārcis Lipskis i Jurgis Lipskis, vysmoz 5 instrumenti i „Rikšu” jubilejis koncerts ari saucās „Vīns – pīci”.

Saruna, kai poši muziki soka, ar „vacajim” „Rikšim”, kuri grupā muzicej nu pyrmsuokumu – Ēriku Zepu, Madaru Brolišu i Ivaru Utānu par dzīsmem, koncertim, kuriozim, izaicynuojumim „Rikšu” pīredzē 15 godu guojumā, i kas niu nūteik taišni postfolklorys nūzarē.

Grupys nūsaukums maklāts tautysdzīsmēs. Ēriks stuosta: „Škūrsteisim tautysdzīšmu gruomotu, kaids soka stop, iz kuru vuordu truopa, tys byus. Tai liktiņs īmete, ka tei dzīsme beja „Rikšiem bērīt’ es palaidu”, mes izlosom – „rikši” – jā. Tys ir koč kaids dzeivis piersts, ka tai ari vajadzēja byut.”

Postfolklorys grupa „Rikši” izdavuši treis albumus: „Pa pyrmam” (2014), „Sieju sovu” (2016) i „trīp!” (2020), niu struodoj pi jauna albuma. Stuosta Madara: „Catūrtais byus taišni bārnu dzīsmis, par tū ka atguoja laiks, kod suoce dzimt bārni. Prioritatis dzeivē pasamaina, pleiliste pasamaina, suoc skanēt vysaidys bārnim interesejūšys dzīsmis, i tod saprūti, parkū mes navarim, parkū myusu bārni navarātu myusu dzīsmis klauseitīs, i tai pa druskai aizguoja.”

Poši muziki palykuši nūpītnuoki, dziļuoki sovuos vierteibuos i ari humorā, soka Ivars: „Mes suocam dūmuot, tys ir mainejīs pa pīcpadsmit godim. Niu mes ejam ar pruotu ap styuri, cytaiž var sasasist.”

 Runojūt kūpumā par postfolkloru Latgolā i Latvejā, Ēriks izceļ faktu, „ka Rēzeknē niu ir Tradicionaluos muzykys nūdaļa muzykys vydsškolā, tu vari vuiceitīs itū muzyku. Mums vēļ vajadzātu tautys muzykys izpiļdeišonā augstuokū izgleiteibu, kurys, dīvamžāļ, Latvejā nav. Leidz ar tū spieceiguokī jaunīši brauc iz uorzemem, i jī ir tik spieceigi, ka tur jim byus cīši daudz īspieju. 

Lai kai mums ruodeitūs, ka tautysdzīsme ir koč kur Dainu skapeitī īlykta, jei ir itepat. Folklora ir dzeivisziņa, dzeivis uzskotu kūpums, latvīšu skatejums iz pasauli, iz lītom apleik, iz dobu, kaida mums ir pietate, kai mes sasarunojam vīns ar ūtru, kas ir myusu vierteibys, kas godu symtim taišni caur folkloru zeists vydā caur muotis pīnu, dzierdāts vysapleik. Mes poši naapsazynojam, ka mes asam itūs vysu vacvacmameņu i vacvactieteņu uzskotu produkts, i mes naaizbēgsim nu tuo.”

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Inas Valteres Talsu novada Sabilē. Viņa jau 28 gadus ir Amatniecības kameras meistare, vada lietišķās mākslas pulciņus Sabilē un Stendē, un izaudzinājusi astoņu meistarus. 2024. gadā viņa saņēma Tradicionālās kultūras izcilības balvu, ko piešķir reizi cilvēka mūžā.

Sarunā Ina Valtere atklāj, ka pirmā viņas rokdarbu skolotāja bijusi vecmāte, kas likusi adīt zeķes, lai arī mazmeita spurojusies pretī, kam viņai zeķes, varēs taču nopirkt veikalā. Vecāmamma kādreiz strādājusi pie Kandavas barona, mācējusi izšūt un brudierēt, arī mamma šuvusi, audusi un darījusi citus rokdarbus. Dažādus rokdarbus Ina Valtere darinājusi, arī mācoties Saulaines tehnikumā, kur apguva agronoma un zootehniķa profesiju.

Dzīves laikā Ina Valtere darījusi dažādus darbus - adīja "Daiļradē" cimdus, strādāja bibliotēkā un bija sekretāre konservu rūpnīcā, vēlāk - sekretāre izpildkomitejā. Pēdējais algotais darbs bija Kabiles muižā, kad tā piederēja pašvaldībai.

Jau 28 gadus Ina Valtere ir Latvijas Amatniecības kameras meistare. Sabilē ir izveidota viņas meistardarbnīca "Cimdiņi". 

Arhitekta misija nav tikai būvēt istabu, katrai ēkai jādod arī publiskā vērtība – saka  arhitekts Andris Kronbergs, kurš savus projektus joprojām skicē tikai ar roku. Par sadarbību ar Gunāru Birkertu un iesaistīšanos Likteņdārzā; kā dibināja "Menuetu" un vai joprojām muzicē, un kā viņa dzimta saistīta ar "Ulisa" autoru Džoisu, saruna ar Andri Kronbergu Laikmeta krustpunktā.

Kādreizējais Rīgas komercbankas nams, tagadējā Latvijas Radio ēka celta 1936. gadā neoklasicisma stilā. Ēkas jumta galā ir Rīgas ģerbonis. Tās tēlniecības darbi veidoti jūgendstila stilistikā un tās arhitekts Pauls Mandelštams. Kāpēc šāds ievads? Katrai ēkai ir tās veidotāji un pat ja neko nezinām par ēkas arhitektūru, mūsu sajūtas tās uzlūkojot, vai tajās atrodoties atšķiras. Par ēkām, to iecerēm arhitekta domās runāsim šajā Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēks, kurš bijis nominēts pasaulē nozīmīgajai arhitektūras balvai par paveikto profesionālajā karjerā, iekļauts Latvijas kultūras kanonā, bet jaunības gados bijis grupas „Menuets” dibinātājs, kurš savulaik gribēja izteikties skaļāk par ierasto mūzikā, bet savu redzējumu radījis un ieviesis arhitektūrā. Tas ir Andris Kronbergs, „ARHIS Arhitekti” vadītājs.

Jaunais gads ir sagaidīts un ARHIS biroja sociālo mediju konta fotogrāfijās bieži vien biroja pasākumos jūs var redzēt pie elektriskām klavierēm, dziedot, ar tamburīnu rokā un tādā ļoti roķīgā neverbālā valodā. Vai tādā gaisotnē sagaidīts arī šis Jaunais gads?

Andris Kronbergs: Birojā nē, bet mums bija pirms Jaunā gada svinības bijušo un esošo kolēģu lokā sakarā ar 35. dzimšanas dienu „ARHIS” birojam, kas ir diezgan liels laiks. Un šajā laikā daudzi cilvēki ir strādājuši birojā. Citi pamet mūs, citi paliek ilgāk. Kā jau tas dzīvē ir. Un vispār ir interesanti ik pa laikam satikties. Iepriekšējo reizi mēs satikāmies, kad bija 30 gadu dzimšanas diena un tagad bija 35 gadu dzimšanas diena. Mēs atkal uzaicinājām visus, kas ar mums ir bijuši kopā. Tā bija tāda jauka satikšanās. (..) Un satikšanās dzimšanas dienās šad un tad ir kopā ar muzicēšanu, jo mūsu samērā lielajā kolektīvā vienmēr atrodas divi vai trīs, vai četri cilvēki, kuri māk kaut ko spēlēt, vai nosacīti māk. Viņi nav mūziķi. Viņi ir tādi mūzikas mīlētāji. Tad mēs sanākam kopā uz dažiem satikšanās mēģinājumiem paspēlēt kaut ko. Un tad mēs kopā uzspēlējam satikšanās reizē tādu kā mazu ballīti.

Tas nozīmē, ka mūzika nekur nav pazudusi. Vai tā ir bijusi visu laiku klātesoša?

Andris Kronbergs: Pilnīgi nav pazudusi.

Pamudinājums veidot „Menuetu”, ja uzticamies arhīvam, kam būtu jābūt progresīvākam, ne tik saldam mūzikā, esot bijusi tieši Bītlu mūzika. Jūsu studiju biedre arhitekte Zaiga Gaile atmiņās dalās, ka pie vienas no jūsu izpildītajām dziesmām, spēlējot ģitāru, meitenēm bija asaras acīs. Esot bijušas ļoti noraudājušās. Vai atceraties to sajūtu, vēlmi sevi izteikt savādāk nekā ierasts, jo tas ir bijis pamudinājums arī „Menuetam”?

Andris Kronbergs: Jaunībā ir tā sajūta, ka tu meklē kaut kādu ceļu, kaut kādu saprašanu par pasauli un mēģini atrast savu aizrautību, aizraušanās iemeslu jeb tēmu. Un protams, ka tas laiks - 60. - 70. gadi pagājušā gadsimtā - tas ir īpašs. Tā revolūcija mūzikā atnāca ar Bītliem tā laika cilvēkiem, viņi ļoti spēcīgi ietekmēja mūs visus. Kaut arī tas bija diezgan grūti saklausāms caur tiem nakts radio, kur bija tie "zāģi" virsū. Informācijas jau nebija. Bet šā vai tā kaut kādas skaņas mēs dzirdējām un kaut kā tas ietekmēja mūs ļoti, ļoti iespaidīgi. Vēlāk, kad studēju, jau bija drusciņ vairāk pieejams, un mēs daudz ar to nodarbojāmies. Tā aizrautība un vēlēšanās domāt par brīvību, kas vispār asociējas mazliet ar hipiju kustību, bija klātesoša. Neskatoties uz dzelzs aizkaru, mēs kaut kādā veidā bijām to smaržu sajutuši. Tas tāds laiks, kur tie meklējumi… 

Bet tas jautājums, vai savādāk izteikties? Nezinu. Droši vien savā ziņā to var saukt par savādāku izteiksmi, savādāku meklējumu, jo tas bija kā tāds aizliegtais auglis. Nepieejams drusciņ, bet ļoti vilinošs.

(..)

Vismaz Rīgā ir daudz "ARHIS" īstenotu projektu,, kā jūs šobrīd vērtējat savu un savu kolēģu devumu pilsētai? Tā vairs nav ēka, viena doma, tā jau ir daļa no pilsētas.

Andris Kronbergs: Daudzu gadu laikā tiešām ir sabūvētas diezgan daudzas mājas pilsētā. Ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās. Tas ir liels laiks. Mēs ļoti rūpīgi strādājam un ilgi un lēni tas notiek, bet vienalga pa tiem gadiem sakrājas. 

Mūsu komanda jeb kopība, kas jau diezgan ilgi ir kopā, viņas viena no tām īpašībām jeb principiem ir, ka lietām jābūt ļoti nopietnām un nedrīkst pieļaut jebkādu paviršību vai kaut kādu attieksmi, kura neatbilst tam laikmetam, tam brīdim, tām iespējām un vispār domāšanas principiem, kas tajā brīdī ir aktuāli. Ir jāpaskatās plašāk un tālāk par konkrēto uzdevumu, kas ir iedots, jo vienmēr arhitektam ir jāatrisina kādas praktiskas lietas, ko klients vēlas. Nosacīti sakot, jāuzbūvē istabas. Bet arhitekta misija nav tikai tā istabu būvēšana, tā ir arī drusku vairāk vienmēr, vismaz es tā esmu domājis un mēģinājis ar saviem kolēģiem par to runāt, ka mums ir klāt jāiedod tas, kas ir it kā nemaz nevajadzīgais tam klientam - publiskā vērtība tai ēkai, varbūt arī kāda ideja, kas raksturo tā laika situāciju, izpratni par estētiku…

Pat tad, ja klients to neprasa un neapzinās, ka tā varētu.

Andris Kronbergs: Tas vienkārši ir jādara. Tāpat kā vienmēr par to publisko ārtelpu ap māju, kas tam klientam ne vienmēr interesē, tāpēc, ka par to jāmaksā papildus un no tā neko nevar it kā nopelnīt. Bet realitāte ir drusciņ savādāka. Ja tu arī publisko telpu vari izveidot labā kvalitātē, tad tā māja iegūst citu vērtību, un klienti labprāt… Piemēram, ir īrnieki, kas labprātāk izvēlas to māju īrēt, ja tur tas viss ir klāt. Tā kā, piemēram, ar "Verde" sanāca, biroju kompleksu, ko pieminējāt. Tur viena no lielākajām pievienotajām vērtībām manā ieskatā ir tas, ka mēs esam spējuši kopā ar klientu izveidot papildus publiskās ārtelpas - publiskās terases, jaunus zemes līmeņus, izmantojamus jumtus, lielus pagalmus, daudz zaļumus. Šīs ir tās lietas, kuras cilvēkiem šodien ir vairāk vajadzīgas nekā konkrētā istaba, jo viņu dzīve ir arī bieži vien ārpus tām istabām, ārpus tās darba vietas. Viņi grib satikties, viņi grib komunicēt. Viņi grib svaigu gaisu, viņi grib dabu saprast. Tas arhitektam ir svarīgi - mēģināt to ieviest konkrētajā uzdevumā kā papildinājumu. Bet tā ir tāda misija mazliet, kas bieži vien saduras pretrunās ar to, ko tas klients tikai grib.

Tas nozīmē, ka jūsu redzējums ir tas, uz kuru jums ir jāpastāv, un tas klients arī jāpārliecina, kas noteikti nav nemaz tik viegls darbs.

Andris Kronbergs: Tas nav viegli, bet vispār tas ir tāds misionāra darbs drusciņ. Bez tā nevar. Tā nebūs arhitektūra, ja neplānojot to, kas ir ap to konkrēto māju. Un vispār, kas ir filozofija tai mājai.

Kādiem kaķēniem garšo banāni? Šo Pankjānu ģimenes mīklu un citas pagājušā gada ģimeņu sagudrotās mīklas Greizajos ratos min mūzikas grupas "Seržants Bēda" dalībnieki: Kārlis Tone, Valters Vaivods un Uģis Jansons ar četrgadīgo dēlu Didzi un draudzeni Emīliju Lenkeviču.

2025. gada otrajā pusgadā ģimeņu izgudrotās mīklas uzdod Alfrēds Gusts Križevics, Boriss Mucenieks, Valters Andrejevs, Ringolds Gaidukēvičs, Jānis Verners, Jurģis Jankovskis, Liene Freimane, Eduards Liniņš, Kate Pankjāne, Emīls Auziņš, Zane Martinsone un Agris Daņiļevičs.

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku.

Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas.

Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt.

“Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt.

Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs.

Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši.

Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem.

Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils?

Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā.

Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta.

Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā.

Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija.

Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem.

Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs. 

Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt?

Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija.

Varbūt arī fikcija…

Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu.

Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt.

Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties.

Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.

Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi pakāpeniski ir atteikušies no lineārajā apraidē piedāvātā satura krievu valodā un palikusi tikai LSM interneta portāla krievu un citu mazākumtautību versija. Tomēr komercmediju klāsts, kas piedāvā saturu krieviski, Latvijā ir visnotaļ plašs. Kāda izskatās krievu mediju telpa Latvijā, cik lielā mērā tā saplūst ar to, kas ražo saturu latviešu valodā, skaidrojam Mediju anatomijā.

Ar novēlējumu Laimīgu jauno gadu 31.decembrī beidza skanēt Latvijas Radio 4, kas piedāvāja apjomīgāko audio saturu krievu valodā. Tagad krievu valoda būs lasāma vai klausāma tikai sabiedriskā medija interneta vidē līdzās ukraiņu un angļu versijām. Saturs nav identisks dažādās valodās, bet lielā mērā adaptēts no latviešu satura ar mērķi, lai katrs Latvijas iedzīvotājs uzzina svarīgo. Apmēram 30% ir orģinālsaturs, stāsta Aleksandra Plotņikova, portāla LSM+ satura daļas vadītāja un galvenā redaktore.

Par krieviski strādājošo mediju daudzumu lūdzām datus Kultūras ministrijai, bet tādu apkopojumu nesaņēmām un arī skaidrs, ka masu informācijas līdzekļi savu darbību nereģistrē, norādot valodu, kādā tie vēsta. Interneta meklētājā krieviski ievadot atslēgvārdus ziņas un Latvija, parādās dažādas lapas. Tie ir gan lielie portāli, kas piedāvā arī krievu versiju, ir tādi kas pamatā strādā krieviski un varbūt piedāvā latvisko versiju. Ir daži laikraksti, bet šī joma tāpat kā pārējā drukātā prese piedzīvo lejupslīdi, savukārt tie, kas palikuši, savu saturu cenšas piedāvāt internetā. Ir arī krieviski rakstošie reģionālie mediji. Par daļu no tiem ir jautājums, cik tie ir neatkarīgi no vietējās varas, bet ar šo problēmu saskaras reģionālie mediji neatkarīgi no valodas. Principā, līdzīgi kā latviešu mediju telpā. Jautājums – cik lielā mērā abu valodu mediju telpas saskaras vai vairums tomēr dzīvo katra savā pasaulē un tātad arī šī satura lietotāji? Par to saruna ar TVNET galveno redaktori Ēriku Staškeviču.

Interesanta un neskaidra mediju zona ir tādas platformas kā Youtube vai Facebook. Tās izmanto tradicionālie mediji sava satura popularizēšanai, bet ir arī žurnālisti, kam tā ir pamata platforma. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Deniss Aleksandrs Ševeļovs skaidro, ka šo platformu algoritmi ir būvēti uz skatījumu daudzumu un ilgumu, tādēļ provocē veidot sensacionālu saturu, arī dezinformāciju.

Sociālie mediji un citas interneta platformas ir vieta, kur Krievija īpaši cenšas izplatīt tās politiskos naratīvus. Labā ziņa ir tā, ka atbilstoši 2024. gada sabiedrisko mediju sabiedriskā labu aptaujai vien katrs sestais mazākumtautību iedzīvotājs Latvijā nepatērē kādu no lielajiem ziņu portāliem vai televīzijas kanāliem. Tiesa – kā norādīts sociologa Andra Saulīša pētījumā par mazākumtautību mediju lietošanas paradumiem, mazākumtautībām mazāk interesē ārpolitika, procesu analīze un komentāri un tās no šāda satura mēdz izvairīties.