latvijasradio.lsm.lv - RSS

Mākslinieks Oto Holgers Ozoliņš nupat aizvadījis gadu Londonā, rezidencē. Pašreiz viņš turpina studijas doktorantūrā apvienotajā mākslas augstskolu (Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas Mākslas akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) kopīgi īstenotajā programmā. Mākslinieks pievēršas procesā balstītai tēlniecībai, pētot personīgās izaugsmes tēmas un pretojoties dīkstāvei. Par to pārliecinājāmies arī izstādē “Procesa artefakti” Tallinas ielas kvartāla laikmetīgās mākslas telpā “TUR”.

Kultūras rondo devies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju Rīgas pilī, lai ar jauno muzeja direktoru Tomu Ķikutu iezīmētu muzeja turpmāko attīstības ceļu un izaicinājumus, kā arī ielūkotos arī topošajās Vēstures muzeja jaunajās ekspozīcijās.  

Pirmā no tām – „Straumējot laiku” – apmeklētājus plāno uzņemt no marta beigām, bet vasaras beigās durvis vērs otrā ekspozīcija – „Livonijas pilis” – Rīgas pils pagrabstāvā. Gada beigās sekos stāsts par pašas Rīgas pils vēsturi, bet ceturtā ekspozīcija būs veltīta sakrālajai mākslai.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pēc neplānoti gariem 10 gadiem pagaidu telpās Brīvības bulvārī („Saktas mājā”) sācis iekārtot ekspozīcijas atjaunotajās Rīgas pils telpās. Pirmo nedēļu muzeja direktora kurpēs nostaigājis līdzšinējais direktora vietnieks, vēsturnieks Toms Ķikuts. Pie jaunajiem pienākumiem viņš ķēries ar lielu enerģiju un atvērtību žurnālistiem. Līdz ar atgriešanos Rīgas pilī muzejam par sevi jāstāsta atkal jauns stāsts, un Ķikuts to apņēmīgi veido par muzeju kā atvērtu, sarunāties gribošu institūciju ar augsti profesionāliem pētniekiem un rūpīgu krājuma darbu, visus muzeja darbības „pamatvaļus” turot stingrā līdzsvarā.

Kas mudina būt cilvēcīgam vistumšākajos laikos, kad palīdzīgas rokas sniegšana var nest traģiskas sekas pašam? Kur saduras vispārcilvēcīgas vērtības un morāle un sākas pašsaglabāšanās instinkts? Iepazīstam Žaņa Lipkes dzīvesstāstu. Kas bija šis vienkāršais strādnieks un kāds bija viņa veikums ebreju glābšanā Otrā pasaules kara laikā?

Raidījuma viesi vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone.

2025. gada septembrī savu simtgadi svinēja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un aizvien kurators Marģers Vestermanis. Jubilejas brīdī dienasgaismu ieraudzīja viņa ilgi lolotā grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Ar Marģeru Vestermani tikāmies pagājušā gada nogalē, un ir apritējis mēnesis kopš mūsu sarunas pirmās daļas šajā raidījumā. Tajā izcēlām to, kā vēl pirms Otrā pasaules kara pieņēmās spēkā represijas pret ebrejiem, par Vestermaņa sāpīgo pieredzi Rīgas geto, kā arī ģimenes zaudēšanu Rumbulas masu slaktiņos nacistu okupācijas laikā. Taču grāmatas nosaukums jau saka priekšā, kā arī milzīgas nežēlības apstākļos bija cilvēki, kuri ebrejiem sniedza palīdzīgu roku. Ceturtā un piektā nodaļa stāsta par ebreju glābēju fenomenu, ir uzskaitīti vārdi un uzvārdi šiem glābējiem un izglābto cilvēku skaits.

Šoreiz sarunas otrā daļa, interesējamies, cik ilgā laika posmā vēsturnieks ir apkopojis grāmatā ietvertos datus. Runa ir par desmitgadēm. Kāpēc tā, to skaidro Marģers Vestermanis.

Nekustamā īpašuma apdrošināšana nepasargās no pašas nelaimes, bet mazināt seku likvidācijas finansiālo triecienu var. Kā izvēlēties savam īpašumam vispiemērotāko apdrošināšanas paku, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins un sertificēta apdrošināšanas brokere Mārīte Sondore.

Kādi ir vienkāršākie punkti, ko ieraksta nekustamā īpašuma apdrošināšanas polisē?

"Kad tiek apdrošināts īpašums, klasiskie punkti, protams, ir ugunsgrēks un ugunsgrēka eksplozijas risks, ūdensvada avārijas riski, vētras, dabas stihijas, trešo personu jeb zādzības risks. Tas ir pamata komplekts," skaidro Mārīte Sondore. "Tad papildus nāk atsevišķi riski, kas ir tehniskās palīdzības, kas ir pirmās palīdzības komplekts, iestājoties kaut kādiem negadījumiem, ja dzīvoklis nav apdzīvojams, ko apdrošinātāji izmaksā. Tad ir apakšriski."

Tā ir pamata paka, kurai var pievienot paplašināto, kur iekļauti piemēram, sala nodarītie zaudējumi, arī īrnieku radītie zaudējumi. 

Apdrošinātāji piedāvā komplektus, piemēram, pamata paku, lai būtu pasargāts no galvenajiem riskiem. Cilvēkam arī jāizvērtē, kas viņam ir vajadzīgs. Piemēram, augšējā stāva dzīvoklim noteikti būtu aktuāls nokrišņu ūdens risks.

Jānis Abāšins vērtē, ka normāls komplekts daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājiem būtu, ka īpašnieks ir apdrošinājis savu dzīvokli. Un otrs ir, kad šī mājas kopība, biedrība vai tas, kas māju pārvalda, apdrošina mājas karkasu jeb kopīgās daļas. 

Latvijā vidēji apdrošināta ir puse apdzīvoto mājokļu.

Šovakar pirmizrādi piedzīvos Latvijas Televīzijas dokumentālā filma “Maestro Raimonds Pauls. Dziesmiņa par prieku”, kas atklāj komponista radošo darbību, darba intensitāti un spēju nemitīgi radīt jaunas koncertprogrammas un dziesmas. Atzīmējot Maestro 90 gadu jubileju, šovakar, 12. janvārī, plkst. 21.10 filma būs skatāma LTV1 un REplay.lv. Rīta programmā sazinājāmies ar filmas režisori Zitu Kaminsku.

Anete Ašmane-Vilsone: Kādas ir sajūtas filmas pirmizrādes rītā?

Zita Kaminska: Es neesmu no tiem režisoriem, kas filmas vai izrādes taisa sev. Es gribu, lai gan maniem varoņiem, kas filmās piedalās, būtu interesanti un patīkami tās skatīties, gan arī, protams, skatītājiem. Jo šī lielā mīlestība pret Maestro Raimondu Paulu – lai filmā nekas netiktu sabojāts, lai tā vairotu šo mīlestību, lai skatītāji būtu gandarīti un uzzinātu kaut ko jaunu, kas ir grūts uzdevums, jo filmas par Maestro ir vairākas. 

Uzlikt sev par uzdevumu neko nesabojāt ir liela atbildības nasta! Kā jau tu teici, par Maestro tapušas filmas vairāku desmitgažu garumā, ir stāsti, ir grāmatas, dokumentālās filmas, un tu esi vairākas filmas veidojusi arī par citām personībām. Vai tu izjuti, ka tā ir liela atbildība? Un vai šī atbildības nasta dažbrīd netraucēja?

Protams, ka pārmērīga bijība pret lielu personību kaut kādā ziņā traucē. Šajā gadījumā man patika, ka mani uzdotie jautājumi reizēm Maestro arī sakaitināja, kaut gan tie bija nevainīgi jautājumi. Es pat nezināju, ka es kaut ko nepareizu pajautāju.

Man patīk, ka Maestro ir dažāds – viņš gan sakaitinās, gan daudz, daudz smejas, gan ir arī mazliet asariņas un emocionalitātes.

Es domāju, ka Maestro tomēr ir ļoti emocionāls cilvēks, kaut arī viņš to tur sevī iekšā. Visvairāk tas ir mūzikā. "Klasikas" klausītājiem varētu būt interesanti šajā filmā, atšķirībā no citām, ka mēs nerunājam par Maestro tikai kā par komponistu, bet liela sadaļa ir veltīta arī Raimondam Paulam pianistam. Šeit tiek saukti visi viņa džeza elki, kā tas viss sākās, kādi vārdi tik netiek piesaukti. Tāds pagrieziens, iespējams, nav bijis iepriekšējās filmās. 

*

Sarunās ar Maestro Raimondu Paulu filmā piedalās mūziķi un ar mūziku saistītas personības: Andris Keišs, Intars Busulis, Raimonds Macats, Uldis Marhilevičs, Māris Briežkalns, Mārtiņš Egliens, Anda Zadovska, Māra Eglīte un citi.

Filma „Dziesmiņa par prieku” tapusi 2025. gadā un atklāj Maestro radošo ikdienu, sekojot koncertprogrammas „Šekspīrs. Soneti. Pauls. Busulis. Keišs" tapšanai mēģinājumos, radioierakstā un pirmizrādes atmosfērā.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio raidījumu veidotājs Ivars Svilāns. Producente: Inta Pīrāga.

Tas varbūt būtu pārspīlējums, ka radio iznīcināja klasiskās mūzikas skanējumu, bet tas pilnīgi noteikti izmainīja to uz visiem laikiem. Kad radio parādījās 20. gadsimta sākumā, tas solīja kaut ko brīnumainu: mūziku, pārraidītu pa gaisu. Nekādu koncertzāļu, nekādu biļešu, nekādas frakas vai vakarkleitas, kas jāvelk uz koncertu, tikai skaņa. Bet klasiskajiem mūziķiem radio bija katastrofa. Agrīnie apraides mikrofoni bija primitīvas, nežēlīgas ierīces. Tiem bija šaurs frekvenču diapazons un gandrīz nekādas tolerances pret galējībām skaļumā. Orķestri nevarēja spēlēt tā, kā bija pieraduši un mācījušies visu mūžu.

Ja stīgas spēlēja pārāk klusi, tās pazuda. Ja pūšamie instrumenti spēlēja pārāk skaļi, viss tika izkropļots. Dominēja vidējā frekvenču josla, kurā mīt runa. Rezultātā orķestra krāsas sabruka un daudzmaz labi skanēja tikai runātā valoda. Balanss – orķestra mūzikas sirds – sabruka.

Izpildītāji spiedās ap vienu mikrofonu, gandrīz viens otram uz galvas. Diriģenti atteicās no tradicionālajiem orķestra izkārtojumiem par labu tehniskai dzirdamībai.

Jo agrīnajos radio viss orķestris tika pārraidīts, izmantojot vienu mikrofonu, bez nekādas skaņas apstrādes.

Turklāt, katram instrumentam “skaņu katastrofa” piezagās dažādos veidos: Kontrabass – vājš, neskaidrs. Arfa – gandrīz nedzirdama. Mežragi – neparedzami un ar pēkšņiem kropļojumiem. Sitaminstrumenti – bīstami skaļi. Daži instrumenti vienkārši pazuda no pārraidēm. Citi skanēja neglītā, nedabiskā veidā. Mainījās temps. Dinamika saplacinājās. Artikulācija tika pārspīlēta. Mūziķi vairs nespēlēja zālei. Viņi spēlēja mašīnai.

Līdzsvaru vairs nevarēja atrisināt akustiski. Koncertzālē līdzsvaru panāk ar attālumu, virzienu un telpas akustiku. Agrīnajā radio līdzsvaru noteica centimetri līdz mikrofonam: vijole, kas atradās 10 cm tuvāk, varēja pārspēt visu pūšaminstrumentu grupu.

Diriģenti kļuva par pusmūziķiem, pusinženieriem. Studijas burtiski uz grīdas iezīmēja "bīstamās zonas" dažādiem instrumentiem.

Tas bija svarīgi, jo dažreiz tas pat bija tehnoloģiski bīstami – pilns orķestra crescendo, kas ir pilnīgi normāli zālē, varētu pārslogot raidītājus un pat uz brīdi atslēgt stacijas ēteru.

Tāpēc orķestriem bija jāmaina veids, kā atskaņot mūziku: jāizvairās no ekstremālas dinamikas, jāspēlē vienmērīgāk, jāsamazina dramatiski kontrasti. Tas saplacināja klasiskās mūzikas emocionālo uzbūvi un būtību.

Stresā bija daudzi: vieni uztraucās, ka radio padarīs “dzīvos” koncertus nevajadzīgus. Citi baidījās, ka mūzika kļūs tikai par fona troksni. Diriģenti konfliktēja ar skaņu inženieriem, kuri pieskaņoja skanējumu tehnikas iespējām.

Kādā BBC Simfoniskā orķestra mēģinājumā 30.gados, vairākas reizes inženieru pārtraukts, diriģents Adrians Boults ironiski vaicāja: “Mēs taisām mūziku vai mēs taisām radio?”. Un atbilde toreiz bija – radio. Arī, piemēram, BBC iekšējā instrukcija tolaik ieteica skaņu inženieriem likt pirmajā vietā signāla skaidrību, nevis muzikālo balansu.

Tomēr, reaģējot uz jauno realitāti, orķestri pielāgojās. Inženieri pilnveidoja mikrofonus. Studijas uzlaboja akustiku. Parādījās jaunas metodes: mikrofoni tika novietoti tuvāk, tika izmantots nevis viens, bet vairāki mikrofoni, skaņu inženieri sāka rūpīgāk strādāt pie miksēšanas tehnikām un iemaņām.

Pamazām radio iemācījās… klausīties. Un klasiskā mūzika iemācījās izdzīvot… bez telpas.

Tas, kas gandrīz iznīcināja, galu galā to pārveidoja – ietekmējot spēlēšanas praksi, ierakstu estētiku un pat to, kā komponisti domā par skaņu. Parādījās jauns jēdziens – radio raidīšanai domāta mūzika.

Ironiski, radio nevis samazināja, bet paplašināja klausītāju loku, ļāva izveidot jaunus orķestrus, uzlaboja izpildījuma kvalitāti. Mūsdienās, klausoties orķestri radiostacijas ēterā, tas šķiet dabiski. Bet šis dabiskums ir grūti iegūts. Tas radās gadu desmitiem ilgā kompromisā starp mākslu un tehnoloģijām – starp to, kā mūzika vēlas skanēt, un to, kā mašīnas ļauj tai skanēt.

Radio ne tikai pārraidīja klasisko mūziku. Tas mainīja to uz visiem laikiem.

Latvijā pērn būtiski pasliktinājies nevienlīdzības rādītājs, bet premjere Evika Siliņa no Jaunās Vienotības stāsta pretējo. Savukārt, vērtējot pašas turīgumu, viņa intervijā saka – esmu pa vidu. Vai tiešām tā ir? Un kāpēc Valmieras domes deputāts Ringolds Arnītis no Latvijas Reģionu apvienības biedē cilvēkus ar cietumsodu par viņu īpašumā atrastiem latvāņiem vai kailgliemežiem? Par to stāsts "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" raidījumā.

Katrs dzīvoklis Rīgā par siltumu gadā pārmaksā aptuveni tūkstoti eiro. To Latvijas Radio sacīja Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Rīgas centralizētās siltumapgādes sadārdzinājumu priekšsēdis Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta”. Tas secināts salīdzinot kaimiņvalstu tarifu aprēķinu, teica Kulbergs.

Kulbergs pieļauj, ka šī problēma nav vien Rīgā, bet arī vairākās citās Latvijas pilsētās.

--

12. janvārī notiks Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēde par Rīgas valstspilsētas centralizētās siltumapgādes sadārdzinājuma iemesliem un enerģētiskās drošības riskiem nākotnē. Šajā sēdē komisija tiksies ar Klimata un enerģētikas ministriju. Deputāti pauduši bažas par nesaimniecisku rīcību, iespējamu sabiedrisko līdzekļu izšķērdēšanu un nepietiekamu pārvaldību enerģētikas sektorā. 

Komisijai jānoskaidro, vai pastāv sistemātiskas nepilnības, kas veicina sadārdzinājumu un apdraud enerģētisko drošību nākotnē. Pagājušā gada vasarā tika kritizēti "Rīgas siltuma" plāni rudenī celt siltuma tarifus.

Milzu nacionāla bagātība, ekskluzīvs nacionālais dārgums – tā par šīs dienas jubilāra Raimonda Paula muzikālo devumu saka muzikologs Arnolds Klotiņš.

Arī citi mūzikas jomas lietpratēji Paula veikumu vērtē kā nepārspētu virsotni mūsu populārajā mūzikā. Viņš ir arī ļoti meistarīgs pianists un unikāla personība kopumā.

Muzikologs Arnolds Klotiņš Raimonda Paula skaņu pasauli raksturo kā neaptverami daudzveidīgu. Viņš pats kā jauns mūzikas kritiķis tai sāka sekot jau pagājušā gadsimta 50.gados, kad tapa Paula vadītais leģendārais estrādes sekstets. Taču pirmo vērtējumu periodikā Klotiņš atļāvies tikai 60.gados par koncertu Lielajā Ģildē, kurā Raimonds Pauls atklājies kā izcils, nebijuši izsmalcināts džeza pianists.

Savukārt par īstu apvērsumu mūsu populārās dziesmas jomā Arnolds Klotiņš dēvē Paula autorkoncertu sērijas 60. un 70.gados.

Satura daudzveidības ziņā Paula dziesmas var salīdzināt ar šansonu Francijā, kur arī tekstus šim šķietami vieglajam žanram devuši lielākie franču dzejnieki – uzskata Arnolds Klotiņš.

Nepārspējama un nesasniedzama virsotne mūsu populārās mūzikas kalnu grēdā, tā tas ir un visticamāk tā tas vēl ilgu laiku paliks – tā par Raimondu Paulu saka muzikoloģe, Latvijas Radio ”Klasika” direktore Gunda Vaivode.

Paula spēju būt vienmēr aktuālam Gunda Vaivode skaidro ar to, ka līdzās lielajam talantam viņš ļoti precīzi sajūt laiku, uzķer jebkuras izmaiņas, kas notiek arī mūsu dzīvē, kultūrā, tai pašā laikā viņš vienmēr saglabā arī savu patību.

Muzikoloģe, Latvijas Radio 2 mūzikas programmu vadītāja Daiga Mazvērsīte īpaši uzsver viņa titāniskās darba spējas.

Daiga Mazvērsīte arī norāda, ka par Raimonda Paula daiļradi, īpaši tās dziļākajiem slāņiem, piemēram, izcilo kormūziku, pagaidām vēl ir ļoti maz pētījumu, kas mūzikas pētniekiem paver plašu darba lauku vēl uz daudziem gadiem.

Lai veicinātu Latvijas starptautisko atpazīstamību un konkurētspēju, attīstot gastronomijas tūrismu kā augstas pievienotās vērtības nozari, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra noslēgusi līgumu par Latvijas dalību starptautiskajā gastronomijas "Michelin" ceļvedī" līdz 2028. gadam.

Dalība tajā maksās 380 000 eiro gadā un Latvijas restorānus vērtēs neatkarīgi "Michelin" inspektori, kas Latvijā ierodīsies incognito, piešķirot zvaigznes restorāniem uz vienu gadu.

Kā iekļaušana "Michelin" ceļvadī ietekmējusi restorānus un vai valsts piešķirtajiem līdzekļiem ir atdeve?