latvijasradio.lsm.lv - RSS

Augstākās izglītības studiju programma animācijā vairs nav tikai sapnis, bet konkrēts projekts, pie kura strādā Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis un animācijas filmu režisors, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edmunds Jansons. Ar viņiem tiekamies Kultūras rondo.

Īsi pirms Ziemassvētkiem valdība pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma deva zaļo gaismu jaunas augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei un finansēšanai. Tas ir viens no taustāmākajiem ilgtermiņa ieguvumiem filmas „Straume” spožajiem panākumiem pasaulē, lai dotu stingrāku pamatu animācijas profesionāļu sagatavošanai pašu mājās. Kā top šī programma? 

Izskatot Kultūras ministrijas (KM) sagatavotu informatīvo ziņojumu "Par animācijas studiju programmas izveidi un nodrošināšanu", Ministru kabinets (MK) 22. decembra sēdē lēma to konceptuāli atbalstīt, veicinot Latvijas animācijas nozares mērķtiecīgu izaugsmi, konkurētspēju, ilgtspēju un starptautisko sadarbību.

KM, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā iekļauts risinājums, kas paredz nodrošināt valsts budžeta finansējumu studiju programmas animācijā izveidei un īstenošanai. Piedāvātais risinājums augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei paredz kopīgas starptautiskas bakalaura studiju programmas izveidi un nodrošināšanu, piesaistot nozares pārstāvjus un ārvalstu sadarbības partnerus. 

LMA un LKA animācijas studiju programmas izveidei 2025. gadā tiek nodrošināts valsts budžeta finansējums 160 240 eiro apmērā, studiju vietu bāzes nodrošināšanai 2026. gadā – 25 546 eiro, bet 2027. gadā un turpmāk ik gadu – 76 637 eiro. Valsts budžeta finansējums studiju programmas izveidei un īstenošanai tiek nodrošināts, veicot iekšējo līdzekļu pārdali esošā valsts budžeta ietvaros, informē Kultūras ministrijā. 

Par gada dzīvotni Latvijas Dabas fonds (LDF) 2026. gadā iecēlis koka dobumu. Ar šo gada dzīvotni LDF vēlas pievērst uzmanību vecu koku nozīmei mežos, kā arī nepieciešamībai saglabāt dabiskās struktūras mūsu mežos un kultūrainavā. 

Dobumaini koki dabā ir līdzīgi kā cilvēku pasaulē daudzīvokļu nami - te mainās īrnieki, te top jaunu dzīvokļi, kurus izveidojis kāds no dabas arhitektiem. Šie veidojumi var šķist nemanāmi vai nepievilcīgi cilvēkam, bet ir ārkārtīgi pieprasīta dzīvotne dabā. Par šī gada dzīvotni koka dobumu saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze un sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis.

Koku dobumi ir nelieli tukšumi koka stumbrā, kas bieži vien cilvēkiem paliek nepamanīti, bet ir ļoti nozīmīgi bioloģiskajai daudzveidībai. Tie ir mājvieta, patvērums, barošanās un ligzdošanas vieta, arī noliktava un bērnistaba daudziem putniem, zīdītājiem, kukaiņiem un sēnēm. 

Dobumi var pastāvēt lielos, pietiekami resnos un vecos kokos, tāpēc ar šī gada dzīvotni LDF vēlas pievērst uzmanību vecu koku nozīmei mežos, kā arī nepieciešamībai saglabāt dabiskās struktūras mūsu mežos un kultūrainavā. Dobumos ligzdo ap 20 % no visiem ligzdojošajiem putniem, tāpēc dobumu trūkums var nozīmīgi ietekmēt putnu populāciju.

Ziema Latvijā valda visā krāšņumā, ir gan sals, gan sniegs un arī tās dabas parādības, kas novērojamas tieši šajā gadalaikā. Tāpēc šoreiz stāsts par aukstumu citviet Eiropā, par ziemai raksturīgajām dabas parādībām un par ceļiem un to uzturēšanu. 

Aizvadītajā nedēļas nogalē ne viens vien gan ar labu, gan ar sliktu vārdu pieminēja ceļu uzturētājus, puteņi, ko piedzīvojām pagājušajā nedēļā, radīja satiksmes problēmas. Bet tādi ir piedzīvoti arī agrāk ziemā.

Gan puteņi, gan to atnestais sniega daudzums, kas šobrīd tikai daļā Kurzemes un Latgales ir ap 30-40 centimetriem, arī nav nekas ekstrēms Latvijas janvārim. Tas gan nenozīmē, ka nevajag par to brīdināt, jo arī par normāliem laikapstākļiem ziemā ir jābrīdina, jo arī tie var būt bīstami. Brīdinājumi tiek izplatīti par jebkuriem apstākļiem, kas potenciāli var radīt draudus un tāpēc jāņem vērā.

Ceļu uzturēšana ziemā ir pilnībā atkarīga no laikapstākļiem, ko šajās dienās labi izjūtam. Tāpēc turpinot sarunu ciklu ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs ir cieši saistīts ar laikapstākļiem un klimatu, šoreiz par ceļu uzturēšanu saruna ar Latvijas Autoceļu uzturētāja Ražošanas departamenta direktoru Andri Kondrātu.

Lai gan gatavošanās ziemai sākas jau iepriekšējā pavasarī, pērkot sāls krājumus un gatavojot tehniku, tomēr sarunas sākumā par mītu, ka ziema ceļu uzturētājus parasti pārsteidz nesagatavotus.

No 2026. gada 1. janvāra paaugstināti pensiju minimālie apmēri. Kādas vēl izmaiņas šogad stājušās spēkā pensiju jomā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Plašāk skaidro Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA)  Pensiju metodiskās vadības daļas vadītāja Egita Ose un VSAA Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Sanita Letapura.

Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze 2026. gadā ir 213 eiro (iepriekš – 189 eiro), savukārt cilvēkam ar invaliditāti – 255 eiro (iepriekš – 226 eiro).

Minimālās vecuma pensijas apmēru nosaka, piemērojot aprēķina bāzei koeficientu 1,2, un par katru stāža gadu, kas pārsniedz 20 gadus, to palielina par 2% no aprēķina bāzes.

Tāpat jāatceras, ka no 2026. gada 1. aprīļa strādājošajiem pensiju saņēmējiem VSAA pensijas pārrēķinās automātiski.

Nepārrēķinās tiem pensionāriem, kam 1. aprīlī vēl nebūs pagājuši 12 mēneši pēc pēdējā pensijas pārrēķina vai pēc pensijas piešķiršanas. Šiem cilvēkiem VSAA pensiju automātiski pārrēķinās 2027. gada 1. aprīlī.

Strādājošiem pensiju saņēmējiem ir iespēja izvēlēties automātiskā pensijas pārrēķina mēnesi, līdz 31. janvārim, iesniedzot VSAA iesniegumu automātiskā pensijas pārrēķina datuma maiņai. Tādā gadījumā pēc 2026. gada 1. aprīļa un turpmākos gadus VSAA pensiju automātiski pārrēķinās no personas izvēlētā mēneša pirmā datuma.

Izvēlēties citu automātiskā pensijas pārrēķina mēnesi ir nepieciešams, ja: 

Plašāk par izmaiņām sociālajā jomā 2006. gadā var uzzināt šeit.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere.

Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām.

Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam.

60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.”

"Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins.

Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks.

Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji…

Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.”

Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”. 

Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu.

Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”.

Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība.

Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām.

60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus.

„Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks.

Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību. 

Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens...

Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā.

Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”.

Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents…

Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu. 

Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.” 

Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls.

„Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.” 

Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv!

_____________________________________________________________________

[1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80

[1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp.

[1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp.

[1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999 

[1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59

[1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59

Pašvaldībām visā Latvijā pieder vairāk nekā 66 tūkstoši dzīvokļu, kas ir aptuveni seši procenti no visiem valstī esošajiem mājokļiem. Tā kā Rīgā pēdējos gados bijuši pat divi gadījumi, kad tieši pašvaldībām piederošu dzīvokļu īrnieki izraisījuši nelaimes, kas prasījuši cilvēku upurus, kā arī kaitējuši citiem mājas iedzīvotājiem, pētām, vai pašvaldības uzmana, vai īrnieki maksā rēķinus un kādā kārtībā uztur telpas?

To, vai īrnieki apzinīgi maksā rēķinus, bieži vien uzmana ne jau pašas pašvaldības, bet to uzņēmumi, kas pārvalda to nekustamos īpašumus. Piemēram, Rīgā to dara divas pašvaldības kapitālsabiedrības „Rīgas Nami” un „Rīgas Namu pārvaldnieks”. Līdz ar to Rīgas domei nemaz nav zināms, kādus parādus uzkrājuši tai piederošo dzīvokļu īrnieki.

Reģionālo augstskolu pievienošana Rīgas Tehniskajai universitātei ir palīdzējusi piesaistīt studentu skaitu gan Liepājas, gan Rēzeknes akadēmijā. Vēl novērots, ka reģiona skolām padziļinās sadarbība ar reģionu pilsētu pašvaldībām un uzņēmumiem. Komentē Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības un finanšu prorektors Artūrs Zeps.

Pirms 35 gadiem pēc padomju armijas asiņainā uzbrukuma civiliedzīvotājiem pie televīzijas torņa Viļņā 13. janvārī iedzīvotāji arī Rīgā sāka pulcēties Doma laukumā, lai aizstāvētu Latvijai stratēģiski svarīgus objektus. Pilsētā sāka ierasties arī smagā lauksaimniecības tehnika, lai celtu barikādes. Godinot barikāžu aizstāvjus, no šodienas, 13. janvāra, līdz 20. janvārim Rīgā un citviet Latvijā noritēs koncerti, piemiņas pasākumi, ekskursijas, atmiņu stāstu vakari, foto izstādes un citas aktivitātes.

Raidījumu klausieties audio pielikumā. Šoreiz piedāvājam būveksperta ieteikumus par ēkas starpstāvu konstrukciju variantiem un materiālu izvēli.

1.jautājums. Būvēju māju. Pirmais stāvs no keramzīta blokiem. Otrais, jumta stāvs, iecerēts pilnībā no koka kopnēm. Arī starpstāvu konstrukcija – koka kopnes. Kopņu tukšumi tiks izmantoti centralizētās ventilācijas cauruļu maršrutiem un elektroinstalācijai. Otrajā stāvā iecerētas ar šķidrumu apsildāmās grīdas, bet precīzu grīdu veidu vēl jāizvēlas.

1.1. Kāds būtu ideālais starpstāvu konstrukcijas pīrāgs?

Pieņemu, ka starpstāvu izpildījumam ir vairāki varianti. Priekšroku dotu plānākam, lai starpstāvu „pīrāga” biezums patērētu mazāku skaitu trepju pakāpienu neupurējot kvalitāti.

1.2. Vai kopņu tukšo daļu vajadzētu piepildīt ar beramo vati? Kādu? Cik biezu?

1.3. Vai zem grīdas plāksnēm jāliek skaņu slāpējošas gumijas starplikas?

1.4. Vai šādā, otrajā stāvā mēdz liet betona grīdu? Cik biezu?

1.5. Kāds būtu pirmā stāva griestu risinājums?

2.jautājums. Trīsstāvu dzīvojamā ēka, kurai paredzēts augšējos 3 stāvus demontēt. Virszemes daļa- lielpaneļu ēka, kas 1991.gadā pamesta un nepabeigta. Plānots iespēju robežās saglabāt nulles cikla konstrukcijas. Pašreizējais stāvoklis, lai nodrošinātu konstruktīvo nemainību ir apšaubāms. Cokolā plānota stāva sienu pastiprināšana ar ārējā betonējuma kārtu (monolītā dzelzsbetona slānis, stiegrots pēc aprēķiniem). Pēc siltumtehniskās aplēses datiem tas tiks siltināts.

2.1. Kāds ir Jūsu viedoklis par vertikālās hidroizolācijas nepieciešamību? Vai pumpainā membrāna būtu jāliek uz ekstrudētā putupolistirola plāksnēm? Vai starp projektēto betonējumu un siltuma izolāciju?

2.2. Cik lielam ir jābūt plēves pārlaidumam izolācijas ruļļu pārklājumu vietās?