latvijasradio.lsm.lv - RSS

Izgāzies mēģinājums kārtējo reizi ierobežot mediju vārda brīvību. Kultūras ministrija sagatavojusi likuma grozījumus, kur esot paredzēti tikai tehniski precizējumi, tomēr, Latvijas Žurnālistu asociācijas ieskatā, tā gluži neesot. Ar grozījumiem tiktu krietni ierobežota mediju iespēja iegūt informāciju no valsts pārvaldēm. Asociācijai publiski paužot bažas par vēršanos pret vārda brīvību, Kultūras ministrija atlika jautājuma skatīšanu 13. janvāta valdības sēdē un kopā ar Tieslietu ministriju uzsver, ka šādi grozījumi nav jāvirza tālāk. Tiesa, jautājums – vai šāds solis bijusi apzināta rīcība vai vienkārši paviršība – joprojām paliek neatbildēts. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes rektoru un ekonomistu Gundaru Bērziņu par Latvijas valsts stratēģiju nākamajiem 25 gadiem un iespējamajiem attīstības scenārijiem.

2025. gada nogalē Latvijas Universitātē tika prezentēts "Latvija 2050" stratēģiskais ietvars, kas balstīts sabiedrības vērtību, vajadzību un gaidu izpētē. Pētījuma virsmērķis bija izstrādāt attīstības scenārijus un noteikt sasniedzamos rādītājus nākamajos 25 gados, aptverot tādas jomas kā aizsardzība, konkurētspēja un klimata politika. Stratēģisko ietvaru bija izstrādājuši Latvijas Universitātes zinātnieki, viens no viņiem bija arī Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš. 

Kad sāku strādāt žurnālistikā, mani uzrunāja kāda slovēņu režisora teiktais: "Dod Dievs, lai politiķu solītā labākā nākotne iestātos viņu dzīves laikā!" Ja mēs šo pašu attiecinātu uz zinātniekiem, kā tas būtu?

Gundara Bērziņš: Nākotne katram liekas varbūt mazliet citāda, mūsu pieeja bija - atrast objektīvu pamatu, kas ir definējis, kādai jābūt nākotnei. Tāds pamats ir, Satversmē diezgan skaidri ir definēti pirmajā rindkopā uzdevumi, kādi Latvijai, neatkarīgi no tā, kurā viņa ir laika sprīdī, jārealizē. Tur ir diezgan skaidri pateikts - valstij ir jāpastāv un nepārtrauktība ir jānodrošina, latviešu valodai, kultūrai ir jābūt saglabātai un attīstītai, labklājība valstī, kas nodrošina labklājību katram sabiedrības loceklim. Ņemot vērā to, ka tiešām nevaram paredzēt, kas notiks 2050. gadā, balstoties uz šo konkrēto dokumentu, varam paredzēt, ka šīm lietām tur noteikti ir jābūt.

Mums bija Roberta Ķīļa stratēģija "2030 ". Ko tādos nestabilos ģeopolitiskos apstākļos vispār iespējams prognozēt? Cik lielā mērā, lai kaut ko prognozētu, ir jāsaprot, kas notiek šobrīd?

Gundars Bērziņš: Vēl svarīgāk saprast - kāpēc mēs atrodamies frontē un ko mēs tur darām? Valsts nepārtrauktības nodrošināšana ir viens no Latvijas sabiedrības šībrīža galvenajiem uzdevumiem, jo par to mēs visi esam vienojušies. Es ceru, ka mēs esam vienojušies. Tu nevari pateikt, kas īsti būs, bet mums ir pienākums saglabāt latviešu valodu un kultūru un to attīstīt, to mēs esam visi apņēmušies. Ģeopolitiskā situācija aizsargāt valsti mēs arī esam apņēmušies, ja jau mēs viņu esam nodibinājuši, mums viņu jāsargā. Mēs esam apņēmušies veicināt iedzīvotāju labklājību. Neatkarīgi no tā, kāda ir tehnoloģiskā attīstība, kāda ir ģeopolitiskā attīstība, mums jādara viss, lai šīs trīs lietas notiktu.

Mēs tiešām neesam politiķi, lai definētu, kāds ir tas politiskais fokuss, bet es uzskatu, ka Satversme stāv pāri konkrētajiem politiskajiem uzstādījumiem. Tā bija mūsu pieeja, kā mēs uz to paskatījāmies, trīs lietām ir jābūt neatkarīgi no tā, uz ko fokusējas pati politika.

(..)

Es jums uzdošu to, ko dažreiz mēdz zinātnieki saukt par miljons dolāru jautājumu, ko mums patīk uzdot: kādēļ mēs atpaliekam no lietuviešiem, vai kādiem mēs atpaliekam no igauņiem? 

Gundars Bērziņš: Mēs neatpaliekam no igauņiem ne drošības jautājumā, ne arī valodas jautājumā. Mēs no igauņiem atpaliekam ekonomikas un konkurētspējas jautājumā. 

Ekonomisko konkurētspēju mēs neskatām tā, kā uz to skatās, piemēram, ekonomisti. Mēs skatāmies tikai no politikas skatupunkta, kas nav pareizi. Valstij ir precīzi jānodefinē, kāda mums ir izvēle: mums ir zemas pievienotās vērtības ekonomika vai mums ir augstas pievienotās vērtības ekonomika? No ekonomikas viedokļa mēs to saucam - produktivitātē balstīta ekonomiskā izaugsme. Tas ir viens virziens. Bet paralēli, par ko mēs vēl mazāk runājam, ir izmaksu konkurētspēja. 

Mēs esam definējuši šajā pētījumā, ka valstij noteiktajā ietvarā ir precīzi jādefinē, kā mēs kļūsim produktīvāki, kurās izmaksu pozīcijās Latvija būs konkurētspējīgāka. Šīs divas lietas novedīs pie valsts konkurētspējas kā veselai sistēmai. Bet, kamēr tu neesi definējis izmaksu konkurētspēju un produktivitātes konkurētspējas pozīcijas, tikmēr atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams.

Lai atbildētu pilnībā uz šo jautājumu, ir jāatbild arī paralēli uz jautājumu, kāds būs tehnoloģiskais attīstības līmenis? Vai mēs turpināsim izmantot zemas pievienotās vērtības biznesa modeļus, vai mēs iesim tehnoloģisko ceļu, tas ir, automatizācijas un robotizācijas ceļu, un kā mēs stimulēsim inovācijas? Šajās

četrās lietās - tehnoloģijas, inovācijas, izmaksu konkurētspēja un produktivitātē balstīta konkurētspēja - mums nav izdarītas izvēles jau pēdējos 20 - 30 gadus. Mēs neesam pateikuši, kādā ir mūsu pozīcija katrā no šiem jautājumiem. 

(..)

Pētniecība ir svarīgā arī sociālajos un humanitāros jautājumos. Ja mēs to nepētām, nav izpratnes, kāpēc ir tik maza uzticība valstij. Rezultātā mēs varam pieņemt politikas, kas neatbilst realitātei. 

Pētījuma ietvaros bija tā saucamie dialoga apļi, gan mēs runājam ar sabiedrību. Iezīmējas divi virzieni - Latvija nav viendabīga, ir diezgan lielas reģionālās atšķirības, kas cilvēkiem liekas svarīgs. Man liekas, ļoti interesants secinājums, ka būtiskuma faktori dažādās Latvijas vietās, piemēram, Latgalē atšķiras no Kurzemes.

Valsts lomas atšķirības bija diezgan lielas - izpratne par to, kas valstij jādara, izglītības jautājumos bija diezgan lielas atšķirības. 

Otrs atšķirību vektors, kas saistīts ar sabiedrības dažādu izpratni, iezīmējas, ka ļoti svarīgs ir iesaistes mehānisms lēmumu pieņemšanā valstī. Cilvēki nejūtas iesaistīti lēmumu pieņemšanā. Lai gan konceptuāli mēs redzējām, ka cilvēku izpratne par lokalizētu - es domāju, pašvaldību līmenī spēja ietekmēt lēmumus ir pieaugusi. Tas ir pozitīvais  faktors. Mūsu redzējums uzticības jautājumā ir līdzdalības sadaļa, kā sabiedrība var līdzdarboties lēmumu pieņemšanā. Sanāca diezgan daudz uzsvērt, ka cilvēki gribētu gribētu, lai viņu lēmumi daudz vairāk ietekmē to, kas ar viņiem notiek.

--

Gundars Bērziņš kopš 2024. gada ir Latvijas Universitātes rektors. Viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas vadošais pētnieks un korespondētājloceklis, Valsts prezidenta ārštata padomnieks. 1990. gadā iestājos Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, 1995. gadā ieguvis bakalaura grādu un vēlāk arī maģistra grādu vadībzinātnē, 2013. gadā veiksmīgi aizstāvējis promocijas darbu "Stratēģiskās vadīšanas sistēma radošo nozaru organizācijās", iegūstot doktora zinātnisko grādu vadzinībās. 2014. gadā ievēlēts par docentu Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātē un kopš  205. gada arī par asociēto profesoru. Bijis fakultātes dekāns un paralēli ieguvis zinātniskā akadēmiskā profesora amatu un kļuvusi arī par Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. 

Bijis arī akciju sabiedrības "Olainfarm" padomes priekšsēdētājs un kopš 2023. gada darbojas Valsts prezidenta kancelejā kā Valsts prezidenta ārštata padomnieks Latvijas konkurētspējas un ekonomikas jautājumos.

Tā kā ziema tomēr ir atnākusi uz kādu brīdi, priecīgi ir visi, kam patīk slidot, slēpot un vizināties ragaviņās. Ģimenes studijā saruna par to, cik aktīvi bērni šobrīd mācās slēpot un kā iemācīt bērnam slēpot, lai, laižoties no kalna, var izbaudīt tādu kā lidojuma sajūtu un darīt to droši? Vai bērni izvēlas arī slēpot ar distanču slēpēm? Kādas ir iespējas slēpošanu skolā un cik pieejamas slēpošanas nodarbības ir ārpus skolas?

Sarunājas un slēpot aicina Rīgas sporta skolas "Arkādija" direktors Jurģis Grants, Valsts izglītības attīstības aģentūras vecākā eksperte-valsts metodiķe vispārējā izglītībā mācību priekšmetā Sports un veselība Gita Pērkone, divu bērnu mamma Inga Pavloviča, Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas direktors Andris Sakss un sporta skolotāja Sarmīte Stērste un bērnu slēpošanas instruktors "Žagarkalnā" Matīss Žagars.

2024. gadā labdarības maratons "Dod pieci!" aicināja palīdzēt tiem, kurus no dzīvības šķir nauda, jeb cilvēkiem, kas nonākuši finansiālā bezizejā, jo viņus skārušas kritiskas un akūtas veselības problēmas, nepieciešama tūlītēja palīdzība, bet valsts ārstēšanās izmaksas nesedz. Bieži šādos gadījumos cilvēkus no dzīvības šķir konkrēta un pašiem nesasniedzama naudas summa. Toreiz Veselības ministrijai tika iesniegtas konkrētas prasības. Atbildīgās iestādes solīja pārmaiņas. Kas ir izdarīts?

Krustpunktā analizē Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" vadītāja Olga Valciņa, Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere un Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktores vietniece Zinta Rugāja.

(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats, kas šķietami "izlecis" no starptautisko attiecību mācību grāmatām un atgriezies ASV ārpolitikas priekšplānā. Tā ir Monro doktrīna jeb kā tās atjaunoto variantu dēvē  – Donro doktrīna. Tomēr šoreiz tas nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.

Monro doktrīna ir 19. gadsimta ASV ārpolitikas doktrīna, kura būtībā bija klaji vienkārša: Eiropas impērijas lai paliek savā okeāna pusē, kamēr ASV neatkarīgi attīstīsies savā. Toreiz ideja cēlās no raizēm par tālāku Eiropas koloniālismu Rietumu puslodē un par šo pašu lielvaru strīdu importēšanu ASV sfērā.

Monro doktrīna būtībā bija pirmais lielais paziņojums, ka Rietumu puslode nav vienkārši vēl viena pasaules daļa, taču īpaša politiska telpa, kurā darbojas citi noteikumi un kurai ir cits noteicējs. Lai arī sākumā ASV to vēl nevarēja īstenot ar spēku, toties idejiski tā spēja ielikt pamatus.

Sākotnēji Monro doktrīna bija pilnīgs blefs. ASV jūras spēki nekādā veidā nevarēja konkurēt ar Eiropas militāro varu. Tā laika ASV jūras spēku apmērs bija salīdzināms drīzāk ar Itāliju, nevis ar Lielbritāniju. Būtībā vienīgais iemesls, kāpēc doktrīna vispār nostrādāja, ir tāpēc, ka tā bija izdevīga tā laika Britu impērijai, kura palīdzēja to īstenot un ievērot.

Ar laiku Monro doktrīnu papildināja Rūzvelta secinājumi, kas ASV faktiski pasludināja par galveno drošības garantu un kārtības uzturētāju Latīņamerikā. Tas deva Vašingtonai  attaisnojumu tālākai darbībai reģionā, lai novērstu Eiropas iejaukšanos. Tieši uz šī pamata vēlāk, Aukstā kara laikā, noveda pie iejaukšanās tādās valstīs kā Dominikānas Republikā, Nikaragvā un Haiti. Tā ir vēsture, kuru Latīņamerika labi atceras, pat ja Vašingtonā par to dažreiz ir ērtāk klusēt.

Tomēr Monro doktrīna pēc aukstā kara beigām sāka kļūt mazāksvarīga. ASV sāka sniegt lielāku priekšroku partnerības un cieņas politikai Rietumu puslodē. Piemēram, 2013. gadā toreizējais valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka “Monro doktrīnas laikmets ir beidzies”. Kurš būtu domājis, ka tikai pēc mazliet vairāk nekā 12 gadiem šis temats atkal nonākts starptautiskajā dienaskārtībā?

Realitāte vienkārši bija tāda, ka ASV skatījumā Rietumu puslode bija kļuvusi par gandrīz pašsaprotamu ietekmes fonu. Tā bija šķietami droša telpa, kurā nekas būtiski nevarēja mainīties bez Vašingtonas ziņas. Tāpat lielāku prioritāti bija jāpievērš Tuvajiem Austrumiem, īpaši pēc 11. septembra, kā arī Ķīnas un Krievijas pieaugošajai ietekmei un aktivitātēm starptautiskajā vidē.

21. gadsimts sākās ar optimismu par globalizāciju kā starptautiskās labklājības un pasaules kārtības virzītājspēku. Tikmēr 11. septembra notikumi veidoja izpratni par sarežģītiem, starptautiskiem drošības draudiem, kas prasīja pāreju uz spēcīgāku daudzpusēju sadarbību. ASV bija šīs sistēmas neapstrīdētā līdere, kamēr citu lielvaru kapacitāte bija ierobežota. Tomēr šobrīd mēs dzīvojam citā vidē. Globalizācija sastopas ar arvien lielākiem ģeopolitiskiem šķēršļiem, lielvaru konkurence atgriežas, un ASV vairs nejūtas kā vienīgais spēlēs noteikumu noteicējs. Tas automātiski liek daudz nopietnāk skatīties uz to, kas notiek pašai vistuvāk – savā pagalmā, Rietumu puslodē.

Šie notikumi šķietami ir atdzīvinājuši Monro doktrīnu, izvelkot to no vēstures grāmatu lappusēm un piemērojot reālā politikā. Tomēr tā šoreiz ir savādāka. Tas vairs nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pirmajā šā gada kamermūzikas koncertā 15. janvārī Mūzikas namā "Daile" savīsies 20. un 21. gadsimta kamermūzikas krāsas un individuālie instrumentu tembri, raisot asociācijas ar dabas, telpas un emocionālām ainām. Līdzās nepelnīti reti atskaņotiem darbiem skanēs arī Pētera Vaska un citu komponistu radītas skaņu ainavas.

Vairāk par koncerta ideju un programmu iztaujājām klarnetistu Mārtiņu Circeni.

Inta Pīrāga: Programmas kopsaucējs ir skaņu ainavas. Parasti programmas top pusgadu vai gadu iepriekš, un droši vien ir grūti paredzēt situāciju, kāda šobrīd veidosies, piemēram, dabā, kāda būs ainava aiz loga vai kāds noskaņojums būs cilvēku prātos un sajūtās. 

Mārtiņš Circenis: Varbūt šoreiz nosaukums "ainavas" vairāk ir aizņemts no Pētera Vaska darba "Baltās ainavas"...

Tad ir trāpīts!

Vai ne? Jo Pēteris Vasks šogad ir LNSO rezidējošais komponists, līdz ar to, protams, arī mēs gribējām iekļaut kādu viņa darbu savā koncertā. Pēc tam mazliet mēs programmu piekoriģējām, pievienojot [Žila] Silvestrīni gleznainās etīdes, lai šī ainavu tematika sāktu spēlēties vēl vairāk.

Pētera Vaska "Ainavas" – tās ir komponētas solo klavierēm, tāpēc jūsu kompānijā ir iesaistīta arī pianiste Elīna Bētiņa, kas notiek ne pirmo reizi. Viņa ir labi pazīstama gan visiem LNSO mūziķiem, gan arī citiem orķestriem. Komponisti [Sergejs] Prokofjevs un Gijs Konesons. Savā ziņā viens no viņiem pārstāv 20. gadsimta pirmo pusi, otrs ir franču šī brīža aktīvs komponists. Tomēr kaut kas kopīgs viņiem abiem ir – tā noteikti ir Francija, jo Prokofjevs šo darbu ir rakstījis baleta sakarā, toreiz dzīvodams Parīzē, un arī Konesons darbojas lielākoties Francijā. Tie ir skaņdarbi, ko jūs labi pazīstat, tie spēlēti kopā ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem. Bet par abiem darbiem – vai es trāpīju, ka šī noskaņa ir mazliet radniecīga?

Mūzikas valodas ziņā tie, protams, ir pilnīgi atšķirīgi.

Gijoms Konesons ar saviem agrīnajiem darbiem kļuva populārs un kā arī es viņu savulaik mazliet iepazinu – viņam patīk miksēt klasiskās mūzikas žanrus kopā ar deju mūziku, tehnomūziku, disko mūziku, līdz ar to tai piemīt vitalitāte, ritmiskais dejiskums, un tā ir ļoti eleganti miksēta ar klasisku mūzikas izpratni.

Ja mēs skatītos 20. gs. sākumā, tas būtu tāda Žaka Ibēra salona tipa mūzika. Es pieņemu, ka Gijoms ir šī stila turpinātājs mūsdienās, tikai pilnīgi citā izpausmē. Tā būs vairāk klubu nevis salonmūzika. Prokofjevs rakstīja fantastisku mūziku. Varbūt šis darbs nav tipisks – ar skaistām, melodiskām līnijām. Tas ir vairāk baleta mūzikai rakstīts, tomēr dejas elementi... Pirmajā daļā nedaudz atgādina kaut ko nedaudz no Musorgska "Izstādes gleznām", tāda kā pastaigas tēma, ievilkšana noskaņā. Nezinu, cik daudz viņi nodejoja šo baletu un kā tas vispār tika uzvests, bet pēc tam darbs ir pilnībā pārstrādāts kvinteta versijai, kā kamermūzika.

Nepelnīti reti spēlēts, un tieši tāpēc ir prieks, ka ik pa laikam ir mūziķi, kuras var pierunāt šo darbu spēlēt.

Kas Prokofjeva mūzikai ir raksturīgs – to vienmēr ir ļoti neparocīgi spēlēt. Lai gan skan tā vienkārši, eleganti, strukturāli korekti un viegli uztverami, spēlēt to galīgi nav vienkārši!

Lestenes baznīca lēni un pamatīgi atgūst savu barokālo greznību, kas savulaik smagi cieta Otrajā pasaules karā un padomju gadu vandālismā. Tur pamazām tiek likti pamati jaunu ērģeļu izbūvei, ko ērģelbūves meistars Jānis Kalniņš ar cerīgu humoru sauc par savu „pēdējo opusu”.

Savulaik  par „baroka pērli” dēvēta, Otrā pasaules karā bojāta, padomju laikā no vandālisma cietusi, Lestenes baznīca pamazām atdzimst. Daudz kas jau atjaunots - altāris, kancele un lustras ieguvušas kādreizējo grezno izskatu. Aizvadītajās brīvdienās Lestenes baznīcā pulcējās ērģeļu ekspertu komiteja, lai dabā redzētu ērģeļu prospektu, kas uz kādu brīdi novietots dievnamā, un lai spriestu par ērģeļu būves gaitu.

Izveidots Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, un Lestenes baznīcas atjaunošanai iespējams ziedot ikvienam.