latvijasradio.lsm.lv - RSS

Cilvēkiem, kas dzīvo laukos, primārā nepieciešamība ir ceļš, pa kuru var gan aizbraukt uz mājām, uz darbu, skolu, veikalu vai pie ārsta. Ceļiem naudas trūkst un, samazinoties iedzīvotāju skaitam laukos, visdrīzāk – agrāk vai vēlāk, bet būs vien gaidāmas izmaiņas arī reģionālajā sabiedriskajā transportā. Raidījumā Reģioni Krustpunktā runājam par ceļu kvalitāti un reģionālo sabiedrisko transportu Bauskas novadā.

Jau 40 gadus ceļa Ozolaine – Valle remontu gaida Bārbeles iedzīvotāji. Pagājušā gada vasarā šķita, ka viss jau notiks, taču ieplānoto ceļa rekonstrukciju atcēla, jo samazināja naudu vispār šiem mērķiem. Bārbelieši  sarīkoja piketu un piecu dienu laikā savāca 2300 parakstus un šobrīd finansējums ir atrasts vienam ceļa posmam no trim. Darbdienas rītā esmu Bauskas autoostā, lai ar satiksmes autobusu Bauska – Jēkabpils izbrauktu ceļa posmu no Bauskas līdz Vallei. Pirms reisa parunājos ar "Nordeka" šoferi Sergeju, kas vada autobusu jau 46 gadus.

„No Ozolaines viss tas posms, citreiz labāks, citreiz sliktāks, tagad jau sniegs uzkritis, varbūt nekāda vaina nebūs, bet pavasarī un rudenī tur kavējāmies 40, 50 minūtes. Autobuss paliek citreiz uz ceļa, evakuators ir jāsauc. Tur ir bedres daudz? Bedres. Un kad sāk greiderēt? Pirms vēlēšanām. Kad naudiņa parādās, tad greiderē.”

Braucēju no Bauskas uz Valli nav daudz – tikai trīs. Gados jauna meitene Rebeka brauc uz Jēkabpili ar sabiedrisko transportu, jo mašīna ir remontā.

Līdz Ozolainei ceļš ir labs, jo zem sniega ir asfalta segums. Kad sākas grants ceļš, uzreiz var just daudzās bedres. Vallē aprunājos ar pensionāri Ainu.

Šajā laikā, kad svinam mūsu maestro Raimonda Paula 90 gadu jubileju, 15. janvāra vakarā Jaunolaines kultūras namā skanēs izjusta un emocionāli piesātināta koncertprogramma divās daļās, kurā iekļauta tikai Raimonda Paula mūzika – gan plaši atpazīstamas melodijas, gan mazāk zināmi, taču emocionāli dziļi skaņdarbi.

Klasikā tiekamies ar koncertuzveduma režisoru Mārtiņu Kagaini un dziedātāju Evitu Teterovsku, uzzinot par abu viesu radošajām krustcelēm dažādos projektos kopā ar pianistu Matīsu Žilinski, Raimonda Paula mūzikas vērienu, teatralitāti un teksta nozīmi tajā, dziesmu izvēli monoizrādei – Evitas dzīvesstāstam, kas vakara 1. daļā, kā arī 2. daļai, kas veidota kā koncerts, jaunatklājot arī lielisku kultūrvietu – Jaunolaines kultūras namu.

Zemessargi ikdienā ne tikai pilda darba pienākumus, bet arī brīvo laiku pavada kopā ar citiem kolēģiem, nododoties mūzikai. Zemessardzes orķestra un kora dalībnieki šobrīd gatavojas barikāžu piemiņas koncertam "Mēs nosargājām Latviju", ko nedēļas nogalē aizvadīs Ķīpsalas izstāžu hallē. Ko mūsdienu sabiedrībā vajadzētu ņemt vērā, novērtējot barikāžu notikumus un to iespaidu uz mums? Mūziķe Ieva Akuratere, kura uzstāsies koncertā kopā ar grupu "Pērkons", Kultūras rRondo uzsver, ka, viņasprāt, drosme un cilvēku mīlestība būs tā, kas palīdzēs saglabāt mūsu tautu. Kā uzskata zemessargi? 

Vakar, 13. janvārī, bija Latvijas pirmizrāde lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filmai "Janvāra gaisma". Datums nav izvēlēts nejauši. Filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Par filmu stāsta režisors Karolis Kaupinis.

Ir jākož pretī, kā vien spējam – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā „pirms”, nevis „pēc”. Tā saka lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis.

"Janvāra gaisma" nav vēsturiska filma, bet stāsts par cilvēciska siltuma meklējumiem šī laika trauksmaino norišu fonā. Intervijā Kultūras rondo Karolis Kaupinis daudz un zinoši runā par vēsturi un mūsu atbildību nepieļaut pagātnes kļūdas.

Filma "Janvāra gaisma" skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums.

Lietuviešu scenārists un režisors Karolis Kaupinis (1987) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes Baltijas autorkino režisoriem. Viņa debijas spēlfilma "Nova Lituania" (2019) tika izrādīta festivālā Karlovi Varos, ieguva vairākas balvas un tika izvirzīta Oskara balvai 2021. gadā. Filma joprojām tiek izrādīta festivālos un ieguvusi četras starptautiskas balvas kategorijās Labākā filma un Labākais režisors. Arī režisora īsfilmas The Noisemaker (2014) un Watchkeeping (2017) ir starptautiski plaši novērtētas un izrādītas vairāk nekā 70 festivālos.

Latvijas kinoteātros filmu izrādīs no 16. janvāra.

Lietuviešu kinorežisors un scenārists Karolis Kaupinis ir viens no Lietuvas Kultūras asamblejas līderiem. Pērn decembrī viņš ar kolēģiem Viļņā rīkoja starptautisku demokrātijai veltītu forumu ar nosaukumu „Kā izlēkt no verdoša ūdens?”, kurā piedalījās pilsoniskās sabiedrības aktīvisti no Slovākijas, Ungārijas, Gruzijas un arī Latvijas. Kaupinis ir pārliecināts – lai mēs šodien nosargātu demokrātiju, ir jādarbojas kopā.

Režisoru varēs satikt 16. janvarī kinoteātrī „Forum Cinemas”, kur notiks filmas īpašais seanss ar režisora dalību, filma būs skatāma arī „Splendid Palace” un „Kino Bize”.  

„Janvāra gaisma” ir Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopražojums, un Latviju šai komandā pārstāv producenti „Tasse film”. Latvijas profesionāļu ziņā bija filmas skaņas apstrāde, un savu roku tur pielicis arī komponists Matīss Čudars, kura vadībā Latvijas Radio bigbends filmai ieskaņoja arī leģendāro amerikāņu 30.gadu džeza zelta standartu „Moonglow”.

Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus. 

Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pīli.

"Mēs droši vien visi zinām jau no bērnības, ka pīle saka pēk. Patiesībā tā, kas saka pēk, ir tieši meža pīle. Viņa ir arī priekštece mūsu mājas pīlei, tāpēc arī mājas pīles saka pēk. Pīles kopumā runā ļoti dažādi. Un arī meža pīle nesaka tikai pēk."

Viesturs Ķerus stāsta, ka lai arī ir ziema, pīlēm galvā jau ir pavasaris. Viņš aicina rīdziniekus brīvdienās doties, piemēram, uz Māras dīķi, kur labi varēs redzēt, ka tēviņi jau ir uzcirtušies, lai izrādītos meitenēm ar koši zaļām galvām un pelēkos, smalkos uzvalkos.

"Viņi klanās mātīšu priekšā, mēģina pievērst viņu uzmanību, un tad jūs dzirdēsiet, ka viņi ne tikai saka pēk, bet arī tā smalki svilpo. Reizēm, ja tēviņš neizpelnās mātītes uzmanību, mātīte viņam pateiks - pēk, pēk, un aizlidos kaut kur tālāk," turpian Viesturs Ķerus.

Meža pīles ir visparastākā no Latvijas pīļu sugām, un arī ornitologi veiktā ligzdojošo putnu uzskaite rāda, ka meža pīļu populācija ir stabila.

Neticami, bet starpkaru Latvijā arsēns veikalos bija nopērkams tikpat viegli kā žurku zāles. Indēšana kā slepkavības veids ir bijusi ļoti izplatīta vēsturē. Ne viens vien skandalozs vēstures stāsts ietver sevī indes un indēšanu. Ko par to stāsta tā laika prese un kādi motīvi vadīja slepkavas, indējot savus upurus tolaik? Ar ko indēja un kur indes bija pieejamas? Ko pataloganatoms redzēja uz sava galda 20. gadsimta sākumā un kāpēc indēšana bija izplatīta arī starp augstmaņiem senākos laikos? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube.

Ingus Barovskis ir pētījis indes un indēšanas motīvus padziļināti, un drīzumā klājā nāks viņa grāmata.

Pievērsties šādai neparastai pētījumu tēmai mudinājusi lauka pētījumos iegūta intervija, stāsts par to, lai iegūt māju, kādai kundzītei potenciālie mantinieki vēlējās iebarot indīgā auga kurpītes sakņu novārījumu.

"Protams, nevar dot tā, lai ir uzreiz gatavs, pieķers. Tad palēnām, palēnām, palēnām mēģinājuši ar šo kurpītes novārījumu tikt pie mājas un atbrīvoties no kundzītes. Bet tas nav izdevies. Neesmu mediķis, nezinu, bet gala secinājums bija tāds, ka šī kundzīte pie attiecīgās vielas novārījuma pierada un kļuva bezmaz vai veselīga, un nodzīvoja diezgan ilgu dzīvi. Mājas kārotājiem tā arī nekas nesanāca," atklāj Ingus Barovskis.

Tā kā tēma ir arī jutīga, pētījumā viņš pievērsies laikam no 20. gadsimta sākuma līdz apmēram 40. gadiem.  

"Vēl šobrīd es katru trešdienu pavadu Valsts vēstures arhīvā, rokoties pa dažādiem tiesu prāvu protokoliem un prokurora uzraudzības protokoliem, kur atklājas dažādas visnotaļ interesantas ainas arī par to, kā esam to grēka darbu strādājuši," turpina Ingus Barovskis.

Viņš atzīst, ka 20. gadsimta pirmajā pusē tīri statistiski cirvis un šaušana bijuši populārākie veidi, kā atbrīvoties no sava ienaidnieka, bet arī indēšana bijis daudz pielietots mehānisms, kā ar saviem upuriem izrēķināties.

Gvido Straube norāda, ka indēšana ir bijusi pazīstama jau kopš antīkiem laikiem, bet visplašāk zināmi vēsturē ir gadījumi, kad indēšanu izmantoja, lai atbrīvotos no politiskajiem pretiniekiem. Indēšana ir bijusi sevišķi izplatīta 17. un 18. gadsimtā, jo laikos, kad izmeklētāju spēki un iespējas bija krietni vājākas, šo slepkavības veidu bija grūtāk pierādīt un atklāt. Turklāt dažādas indes aptiekās bijusi samērā pieejama prece.

Gvido Straube arī min, ka ir izpētīts, ka 18. gadsimta beigās populārākā inde bijusi divi arsēna veidi - baltais un sarkanai.

Cilvēka aknas ik dienu tiek galā ar dažādiem atkritumiem un toksīniem, kas dabiski nonāk mūsu organismā. Kā aknas spēj organisma atindēt un vai aknu brīnumspējām ir arī robežas?

"99% no tā, ko mēs apēdam, iedzeram, ieelpojam vai kas mums uzsūcas caur ādu, aknās tiek metabolizēts, pārstrādāts un pēc tam izvadīts caur zarnu traktu vai nierēm. Vēl, protams, aknas piedalās arī aizsargfunkcijā, likvidē dažādus mikrobus ar savām šūniņām. Tie ir galvenie virzieni, kuros aknas strādā."

Tā par vienu no lielākā vēdera dobuma orgānu funkcijām teic Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja, infektoloģe un hepatoloģe profesore Ieva Tolmane. 

Viņa aknas sauc par mūsu organisma lielāko laboratoriju, jo aknas ražo olbaltumvielas, ogļhidrātus, piedalās vitamīnu sintēzē. 90% no tā, ko apēdam, iedzeram, uzņemam caur ādu vai ieelpojam, tas viss tiek pārstrādāts aknās. 

No vienas puses, aknām ir super spējas tikt galā ar visām iepriekš minētajām darbībām. No otras puses, tās klusi dara savu darbu arī tad, kad tās ir bojātas, un tāpēc ne vienmēr dod ziņu par to, cik ilgi tās vēl turpinās funkcionēt. Ar ko aknas var tikt galā un kas tām nav pa spēkam, kas šim orgānam patīk, kas nepatīk un kāpēc alkohols un uztura bagātinātāji indē aknas, stāsta Ieva Tolmane.

Metropolitēna opera vai Metropoles opera? Kā ir pareizi? Arī šo jautājumu iztirzāsim janvāra latviešu valodas stundā. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Andrejs Veisbergs aicina vēl šonedēļ iesniegt pieteikumus gada vārda un nevārda, kā arī spārnotā teiciena titulam. Ir jau saņemti vairāki labi piemēri.

No iesūtītajiem materiāliem kā spārnotā teiciena piemērus viņš min - "mūsu nākotne ir vējā" un "Katram jākopj savs kaps". 

2010. gadā iznāca Lindas Nemieras pirmā grāmata "Vilcenes stāsts". Gadu gaitā autorei tapušas grāmatas gan bērniem, gan lielajiem. Īpaša popularitāte, pat ar vēlmi izstaigāt grāmatā aprakstītās vietas, šķiet bija "Rīgas raganām". Autores veikums uzrunā tos lasītājus, kur līdzās reālai videi un reālām norisēm ir mistiskas situācijas, kur saplūst telpas un laika elementi. 

Jaunākajā – trīspadsmitajā – romānā "Aizliegtais grāmatu klubs" rakstniece pētījusi arī vēstures lappuses. Sarunu ar Lindu Nemieru sākam ar jautājumu par vēsturi un interesi par to.