latvijasradio.lsm.lv - RSS

Par “Dejas māja Rīgas cirkā” pilota gadu un Rīgas cirka un Dejas mājas mijiedarbību Kultūras rondo saruna ar Horeogrāfijas asociācijas valdes priekšsēdētāju Agnesi Bordjukovu, dejas kritiķi un kuratori, “Dance.lv Žurnāls” redaktori, Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi un Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu.

“Dejas māja Rīgas cirkā” ir jauna laikmetīgās dejas iniciatīva, kas 2026. gadā tiek īstenota kā pilota programma. Tās mērķis ir stiprināt laikmetīgās dejas pamanāmību, profesionālo kapacitāti un atpazīstamību Latvijas un starptautiskajā skatuves mākslas vidē, vienlaikus veidojot stabilu, ilgtspējīgu platformu nozares attīstībai.

Programmas pilota gads ir vērsts uz kvalitatīvu, redzamu un profesionāli pārliecinošu rezultātu sasniegšanu — mākslinieciskā, organizatoriskā un komunikācijas līmenī. Šie rezultāti ir būtisks pamats ilgtermiņa sadarbībai starp laikmetīgās dejas nozari un Rīgas cirku, kā arī programmas turpmākai attīstībai plašākā mērogā.

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā?

Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci.

Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja.

Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi?

Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā.

Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai.

Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Troksnis ir būtiska problēma ne tikai noteiktās darba vidēs, bet arī citur. Cik ļoti cilvēku var ietekmēt troksnis, kādu iespaidu tas var atstāt uz veselību un kā radušās problēmas risināt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Par trokšņa ietekmi stāsta Dr.med, asociētais profesors, Rīgas Stradiņa univeristātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis.

Ierakstā uzklausām Latvijas Akustiķu apvienības pārstāvi Jāni Ankipānu. Viņš skaidro, kā mūsu dzīvi ietekmē dažādi trokšņi, sākot ar pavisam maziem bērniem un skolēniem.

"Jāatceras, ka arī skaņa, kura nav troksnis, patīkama skaņa, arī tā tomēr ietekmē veselību. Mūziķi, kuri spēlē pašu izpratnē skaistu mūziku, arī var sabojāt dzirdi, ja tās skaņas ir par daudz. Respektīvi, ja troksnis ir nevēlams, nepatīkams, nevajadzīgs un lieks tajā brīdī skaidrs, tas rada gan bojājumus dzirdes orgāniem, gan diskomforta sajūtu. Pat ja tā skaņa patīk, arī tad tā var būt kaitīga," norāda Ivars Vanadziņš.

Ivars Vanadziņš arī atgādina, ka mūzikas klausīšanās austiņas arī var būt kaitīga, ja trokšņa intensitāte ir pārāk augsta.

"Ja arī skaņa ir patīkama vai interesē, arī tad tā, protams, var dzirdi bojāt," atzīst Ivars Vanadziņš.

Ilgtermiņā ir kaitīgs arī zems vides troksnis, tāpēc raidījuma viesi norāda, ka vides troksnis ir problēma, ko nevajadzētu ignorēt.

Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 17. janvārī notiks pirmizrāde jaunam koncertiestudējam bērnu auditorijai “Vivaldi gadalaiki”, kura pamatā Antonio Vivaldi vijoļkoncertu cikls "Četri gadalaiki". To izspēlēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Reiņa Lapas vadībā, bet soliste būs orķestra koncertmeistare Līga Baltābola. 

Sadarbībai LSO atkārtoti aicinājis režisoru, dramaturgu un aktieri Ģirtu Šoli, kura pirms gada veidotais Sergeja Prokofjeva darba “Pēterītis un vilks” iestudējums lielu atzinību guvis ne tikai Liepājā, bet arī citviet Latvijā. Ģirtu Šoli telefonsarunā izvaicā Signe Lagzdiņa. 

Ģirts Šolis: "Ikviens orķestris laiku pa laikam iedomājas par jauno auditoriju, kas man šķiet ļoti vajadzīgi un vērtīgi, jo

jauns pieplūdums un jaunā mūzikas cienītāju paaudze ir vitāli nepieciešama. Lai to sagatavotu, tā ir jāizglīto.

Liepājas Simfoniskais orķestris nav vienīgais, kas ar to darbojas. Man ir prieks, ka mūsu sadarbība turpinās, jo šis ir mans otrais darbs sadarbībā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Salīdzinoši nesen, pirms gada, mums bija un joprojām notiek Prokofjeva “Pēterītis un vilks”. Ja Prokofjeva darbā ir teātrāla līnija un notiek kaut kāda darbība, tad Vivaldi varētu salīdzināt ar skolas laika sacerējumu par brīvo tematu. Šie brīvie temati parasti ir visgrūtākie, jo tajos ir mazāk konkrētu norāžu un dramaturģija vairāk izpaužas mūzikā. Vēsturiski Vivaldi ir mazliet norādījis, ko viņš mēģinājis atainot un kurā brīdī ir suņu rejas vai ganu balsis, ko var mēģināt saklausīt, bet mēs centīsimies strādāt un darboties uz iztēles un fantāzijas attīstīšanu. Es saku “mūsu”, jo nav gluži tā, ka es te būtu vienīgais režisors. Esmu piesaistījis savu nu jau bijušo studentu, diezgan labi zināmo un jau debitējušo režisoru Rihardu Zelezņevu, un mēs esam divi, kas to visu mēģinās saprast.

Ja par skatuvi, tad mūsu izvēle ir bijusi par labu dzīvajai animācijai jeb attēla veidošanai turpat uz skatuves.

Protams, mūzika ir mūzika, un mēs nevēlamies konkrēti šīs lietas vai sižetus risināt, bet ļaut skatītājam, paralēli tam, ko mēs rādām, dzīvot līdzi mūzikai un piedalīties, un domāt par savu ziemu, savu pavasari, savu rudeni, un šīs domas mēģināsim materializēt." 

Stāsta arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieks Jānis Meinerts. Materiālu sagatavojusi LKA vadošā pētniece, tradicionālās kultūras un folkloras pētniece Ieva Vītola. Producente: Gita Lancere.

Ka ezeri lidojuši pa gaisu, stāsta latviešu tautas teikas, kas pierakstītas teju visā Latvijā, tiesa, ne par visiem mūsu zemes ezeriem, un tomēr ļoti daudziem. Tā, piemēram, Sēlijā 1939. gadā pierakstīta teika par Saukas ezeru, kas kopā ar simtiem citu šāda tipa teiku tagad glabājas Latviešu folkloras krātuvē:

Senos laikos Sauka ezera vietā bijuši lauki un mājas. Kādu dienu trīs meitas mazgājušas veļu. Tanī dienā bijusi ļoti liela migla. Viena meita pacēlusi galvu un sacījusi: „Kas te šņāc un kas rūc”. Otra sacīja „Tas jau ezers lido pa gaisu!” Trešā meita atminējusi vārdu un sākusi dziedāt:

„Meties, Sauka ezeriņ,

Še ir labi tīrumiņi!”

Ezers nolaidies un appludinājis visu apkārtni. Noslīkušas ar visas trīs velētājas. Lielie ezera viļņi izskalojuši dažus mājas baļķus, lai zina, ka kādreiz ir bijusi apdzīvota vieta. (LFK 1654, 7081)

Teiku motīvs par lidojošu ezeru, kas izvēlas vietu un nolaižoties uz zemes appludina mājas un noslīcina cilvēkus, ir ļoti raksturīgs Latvijas ezeru folklorai.

Ne tikai teikas un nostāsti veido ezeru folkloru, arī ezeru nosaukumi un dažādi mikrotoponīmi, kas doti ezeru līčiem, sēkļiem un salām, atklāj ezeru krastos dzīvojošo ļaužu glabāto un tālāk nodoto mantojumu.

Teikas par ezeriem visbiežāk stāsta par to izcelšanos. Folkloras pētnieki tās klasificējuši kā izcelšanās jeb etioloģiskās teikas. Tās ir no paaudzes paaudzē nodoti stāstījumi, kas vēsta par dažādu parādību un objektu rašanos. Piemēram, latviešu folklorā ir zināmas teikas, kas stāsta kā savulaik radusies saule, mēness, zeme, akmeņi, purvi, upes un arī ezeri. Teikas par lidojošiem ezeriem nereti iesākas ar vārdiem – “sen”, “senos laikos”, “reiz”, “kad radusies pasaule” un tamlīdzīgi.

Lidojošo ezeru teiku sižets lielākoties ir šāds – tas noticis vietā, kur tagad atrodas ezers; tur parasti meitas velējušas (t. i. mazgājušas) veļu, ganīti mājlopi, arts tīrums, pļauts siens vai svinētas kāzas.

Tai brīdī ezers lidojis pa gaisu un tuvojies kā liels, tumšs negaisa mākonis un, kādam iesaucoties, uzminot vai pieminot ezera vārdu, tas nokritis lejā uz zemes, appludinot mājas, ciemus vai veselu ieleju un visbiežāk arī noslīcinot cilvēkus un lopus.

Vairākās teikās par ezeriem var izsekot to lidošanas maršrutiem – piemēram, jau minētais Saukas ezers esot atlidojis no Strubenču purva Sēlpils pagastā (par to pierakstītas deviņas teikas) vai arī no Stukmaņu Gnēvja purva (par to stāsta piecas teikas). Savukārt Alauksta ezers Piebalgas gleznainajā ainavā ieradies no Alūksnes puses, dažās teikās pat minēts, ka Alauksts bijis Alūksnes ezera dēls.

Saskaņā ar teikās stāstīto, Alaukstam nav viegli gājis ar savu noskatīto dzīvesvietu, nācies cīnīties ar citu lidojošu ezeru – Inesi.

Kā stāsta teika,

“abi gribējuši vienā vietā gulēt. Viņi sāka ķildoties. Inesis Alaukstam iedevis septiņus pliķus un Alauksts Inesim vienu pliķi. No tā laika Alaukstam ir septiņas salas, bet Inesim viena sala.” (LFK 968, 2582)

Lidojošo ezeru teikās stāstīts ne tikai par ezera salu izcelšanos, bieži tiek skaidrota arī ezera nosaukuma rašanās. Piemēram, par Ušura ezeru pierakstīta šāda teika:

Kur tagad viļņojas Ušuru ezers, senāk bijušas zemnieku mājas. Kādu dienu uz šīm mājām aizgājuši divi skroderi darbu meklēt. Saimnieks arī viņiem to devis. Skroderi ļoti priecājušies un tūdaļ ķērušies pie šūšanas. Istaba bijusi ļoti silta, un tie aizgājuši ābeļdārzā zem kuplajām ābelēm atvēsināties. Bet te – kur gadījusies, kur ne – ap skroderu galdu kājām sākusi berzēties saimnieka cūka. Skroderi sākuši kliegt: "Uš! Uš! Uš! Nāc, saimniek!" Te uz mājām uzkritis liels lietus mākonis. Izcēlies ezers un visus noslīcinājis. Izglābušies tikai skroderi. Skroderi ezeru nosaukuši par Ušu ezeru. Pēc gadiem apkārtējie ļaudis ezeru sākuši dēvēt par Ušuru ezeru. (LFK 17, 9882)

Teika ir pasakai, leģendai vai nostāstam līdzīgs folkloras žanrs, kas cenšas izskaidrot dažādu priekšmetu un parādību izcelsmi. Saistībā ar teikām allaž paceļas jautājums – cik liels patiesības kodols šajos tautas tekstos ir? Vai tiešām ezeri kādreiz ir lidojuši pa gaisu un appludinājuši mājas un cilvēku apdzīvotas vietas? Vai tiešām pilskalnos ir caurumi, kuros ielaistā pīle var izpeldēt blakus dīķī?

Folkloras pētnieki uzskata, ka teikas ir viens no saturā visdaudzveidīgākajiem latviešu vēstītājas folkloras žanriem, kam raksturīga iezīme ir to izziņas raksturs.

Teikās var sastapt informāciju par kādreizējo realitāti, liecības par cilvēku dzīvi, nozīmīgām vietām un notikumiem. Ņemot vērā, ka teikās var atrast norādes un saikni ar realitāti, tas ir folkloras žanrs, kam savos pētījumos uzmanību pievērsuši arī citu zinātņu nozaru pētnieki, tostarp arheologi. Tā, 20. gadsimta 50.–60. gados, balstoties uz teikās atrodamajām norādēm par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas, appludinājuši ciemus un muižas, arheologs Jānis Apals sāka sistemātisku Latvijas ezeru apsekošanu, desmit Vidzemes ezeros atklājot līdz tam nezināmu arheoloģisko pieminekļu veidu – ezermītnes.

Vairāk par lidojošo ezeru teikām lasāms:

Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas. Sast. A. Ancelāne. 1991.

Latviešu pasakas un teikas. XV sējums. Sast. P. Šmits. 1937. Pieejams arī: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/saturs.htm

Latviešu tautas teikas un pasakas. VII, I sējums. Sast. A. Lerhs-Puškaitis. 1903. Pieejams arī: https://www.digitalabiblioteka.lv/?id=oai:the.european.library.DOM:420020&creatorATS=111998&all=1&of=4-10

Urtāns J. Augšzemes ezeri. Arheoloģija un folklora. 2008

"Brīvajā laikā, kuru nozogam ģimenēm, mēs būvējam maršruta taksometrus regulāriem reisiem "uz elli un atpakaļ" - mašīnas, ar kurām frontes mediķi evakuē ievainotos karavīrus no uguns zonas līdz stabilizācijas punktiem." sarunā ar Rihardu Plūmi saka šīs nedēļas "Drošinātāja" viesis, inženieris un brīvprātīgais Imants Škērstens, kurš kopā ar domubiedriem pārbūvē un pielāgo automašīnas karavīru evakuācijai frontē Ukrainā.

Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Valsts pieeja ēnu ekonomikas ierobežošanai vērsta uz sekām, nevis cēloņiem - tāds valsts pārvaldi neglaimojošs secinājums ir Valsts kontrolei (VK), noslēdzot lietderības revīziju par valsts pieeju ēnu ekonomikas ierobežošanai.

VK padomes locekle Inga Vilka norāda, ka pētījumu rezultātus neizmanto, lai sasniegtu mērķus. Un pats ēnu apkarošanas plāns jau izstrādāts seku likvidēšanai.

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens no "Jaunās Vienotības" pārmetumiem nepiekrīt un bilst, ka ēnu ekonomika samazinoties katru gadu.

Ērģeļspēles lielmeistare, kas allaž pārsteidz ar ko jaunu – tā ērģelnieci Larisu Bulavu raksturo Lielās Mūzikas balvas žūrijas pārstāvji. Viņas veikums šogad novērtēts ar balvu par mūža ieguldījumu mūzikā. Par izcilu devumu mūža garumā balva piešķirta arī komponistam Georgam Pelēcim, kura mūzika klausītājus uzrunā ar jūtu tīrību, skaidrību, sirsnību un garīgumu. Abi mūziķi balvas saņems 6. martā koncertzālē „Cēsis”, kur notiks Lielās Mūzikas balvas svinīgā pasniegšanas ceremonija.

Larisa Bulava intervijās bieži uzsver, ka viņai vienmēr ļoti paticis Bahs, un Bahs un ērģeles šķiet kā neatdalāmi jēdzieni. Tādēļ arī viņa savulaik uzreiz atsaucās Nikolaja Vanadziņa aicinājumam mācīties spēlēt šo instrumentu, kaut arī Mūzikas akadēmijā tobrīd studēja klavierspēli.

Ērģeles ir neatņemama viņas dzīves daļa vairāk nekā 50 gadu garumā. Savu pirmo solokoncertu Rīgas Domā viņa nospēlēja 1975.gadā, un kopš tā laika sniegusi vairāk nekā tūkstoti koncertu Latvijā un citviet pasaulē.

Viņu raksturo arī stingra nostāja un drosme, jo – jau padomju laikos, kad baznīcās neieteica spēlēt, viņa to darīja un spēlēja Dieva godam veltītu mūziku. Ar savu spēles tehniku viņa vienmēr apbūrusi un turpina to darīt joprojām – saka Lielās Mūzikas balvas žūrijas pārstāve, muzikoloģe Iveta Grunde.

Kā saka Iveta Grunde – Larisai Bulavai piemīt izcila ērģeļu reģistru krāsu izjūta, tādējādi viņa atkal un atkal pārsteidz ar ko jaunu.

Otrs Lielās Mūzikas balvas par mūža ieguldījumu laureāts – komponists un muzikologs Georgs Pelēcis pats teicis, ka visu viņa dzīvi aptver mūzika un ja viņa mūzika skanētu citos gadsimtos, tā būtu tieši tāda pati, kāda tā ir tagad.

Skaidra, tīra, sirsnīga un garīga – tā par Georga Pelēča mūziku saka Lielās Mūzikas balvas žūrijas pārstāvis, diriģents Atvars Lakstīgala, kuram Georgs Pelēcis bijis arī pedagogs.

Georgs Pelēcis bijis pedagogs arī žūrijas pārstāvei, kultūras žurnālistei Anetei Ašmanei-Vilsonei, kura arī atceras viņa īpašo prasmi polifoniju pasniegt kā aizraujošu saturu,

Larisa Bulava un Georgs Pelēcis balvu par mūža ieguldījumu saņems svinīgajā Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā 6.martā koncertzālē Cēsis, kur uzzināsim arī septiņu kategoriju par aizvadītā gada veikumiem laureātus.