latvijasradio.lsm.lv - RSS

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji.

Gada jaunais mākslinieks:

Gada koncerts:

Par izcilu interpretāciju: 

Par izcilu sniegumu gada garumā: 

Par izcilu darbu ansamblī: 

Gada jaundarbs: 

Par izcilu sniegumu džezā: 

Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs.

LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Eiropas Komisija iepazīstina ar 90 miljardu eiro aizdevuma Ukrainai nosacījumiem.

Līdz ar lielāku salu pieaug nakts patversmju apmeklētāju skaits.

Latvijas čempioni hokejā “Mogo”/RSU šovakar aizvadīs pirmo spēli Kontinentālā kausa finālturnīrā.

14. janvārī Valsts aizsardzības dienestā sāka dienēt šī gada pirmais iesaukums. No vairāk nekā 100 jauniešiem lielāka daļa pieteicās tam brīvprātīgi.

Nosaukti Lielās mūzikas balvas nominanti un Mūža balvas ieguvēji.

Daļai Latvijas mediju nav pietiekami laba izpratne par personu ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem specifiskajām vajadzībām.

Daļa Latvijas mediju pietiekami labi neizprot cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem specifiskās vajadzības. Tā secināts Tiesībsarga biroja veiktajā pētījumā par mediju piekļūstamību. Tā ir svarīga, lai panāktu, ka ikviens, neatkarīgi no funkcionālo traucējumu veida, spētu pilnvērtīgi patērēt mediju saturu. Un tas skar pietiekami lielu sabiedrības daļu, ko apliecina arī dati – Latvijā aptuveni 15 % cilvēku ir invaliditāte. Piemēram, ar redzes traucējumiem saskaras ap astoņiem tūkstošiem cilvēku, bet vairāk nekā 90 tūkstošiem ir dzirdes traucējumi. Ar pētījumu šodien, 14. janvārī, plašāk iepazīstināta arī atbildīgā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija.

Lai arī dažādi tiesību akti nosaka medijiem par pienākumu veidot savu saturu piekļūstamu, Tiesībsarga biroja pētījums liecina, ka daļai mediju trūkst izpratnes par cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem vajadzībām. Tāpat medijiem mēdz būt maldīgs priekšstats par patieso auditorijas apmēru, kam šie risinājumi ir nepieciešami.

Piekļūstamība informācijai medijos atšķiras gan pēc funkcionālo traucējuma veida, gan invaliditātes smaguma pakāpes. Patlaban mediji raidījumu piekļūstamības risinājuma izvēlē pamatā izmanto zīmju valodas tulkojumus vai subtitrus, bet ne abus kopā. Mediji to skaidro gan ar izmaksām, gan ar grūtībām spēt titrēt un korekti pierakstīt to, ko reāllaikā konkrēta persona runā.

Komercmediji kā galvenos šķēršļus min ārējā līdzfinansējuma trūkumu, nevienlīdzīgu konkurenci reklāmas tirgū un valsts valodas prasības, kas ierobežo ieņēmumus. Savukārt sabiedriskajan medijam plašāku piekļūstamību kavē ierobežoti cilvēkresursi, finansējums un specializētu speciālistu trūkums.

Tiesībsardzes padomniece starptautisko tiesību un mākslīgā intelekta jomā Anete Ilves norāda, ka pastāv priekšstats, ka piekļūstamības nodrošināšana ir kaut kas ļoti dārgs, taču ir daudzas tehniskas lietas, kuru ieviešana neprasa papildu izmaksas.

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku.

Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu.

Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām.

6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm.

Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti.

Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu.

Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju.

Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības.

Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas.

Kā liecina aptaujas, diezgan daudz ir grenlandiešu, kuri vēlētos pilnīgu suverenitāti, taču 85% no viņiem ir kategoriski pret iespējamu pāreju Savienoto Valstu pakļautībā.

Pirms dažām dienām, runājot britu podkāstā „The Rest is Politics”, Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ja notiktu referendums par viņas valsts atkalapvienošanos ar Rumāniju, viņa balsotu par. Moldovai esot arvien grūtāk vienai izdzīvot pašreizējā nestabilajā pasaulē.

Kā zināms, moldāvi un rumāņi runā praktiski identiskā rumāņu valodā, viduslaiku Moldāvijas kņazistē ietilpa tagadējās Moldovas un līdzās esošās Rumānijas austrumdaļas zemes, un starp abiem pasaules kariem tagadējā Moldova bija Rumānijas karalistes sastāvdaļa. No etniski vienotā kopuma Moldovu atrāva staļiniskā Padomju Savienība, 1940. gadā to anektējot un izveidojot Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku. Tātad jautājumam par Moldovas iespējamu apvienošanos ar Rumāniju ir vēsturisks un etniski kulturāls pamatojums. Šis motīvs vēl vairāk aktualizējās pēc Krievijas pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kad Kišiņeva sajuta pieaugošus draudus savai suverenitātei gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus ekspansijas plānus. Kopš Moldovas neatkarības 1991. gadā pastāvošais Piedņestras separātiskais reģions ir potenciāls tramplīns Krievijas agresijai ne vien pret Moldovu, bet, iespējams, arī tālāk uz rietumiem. Pie tam Kremļa agresija nav tikai ārēja – Moldova pastāvīgi izjūt prokremlisko spēku darbošanos valsts iekšienē gan attiecīgas ievirzes politisko partiju veidā, gan kā separātisma tendences autonomajā Gagauzijas teritorijā.

Tomēr šajā pat podkāsta materiālā prezidente Sandu atzina, ka, viņasprāt, idejai par apvienošanos ar Rumāniju trūkstot Moldovas sabiedrības vairākuma atbalsta. 2024. gadā notikušajā referendumā neliels moldāvu vairākums – 50,4 procenti – nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Moldovas eirointegrācija, šādi likvidējot lielāko daļu tiesisko un administratīvo šķirtņu ar Rumāniju, joprojām šķiet reālāka alternatīva nekā atgriešanās pie pagājušā gadsimta pirmās puses situācijas.

Kas bērnu vairāk motivē labi mācīties - pozitīvas piezīmes par aktīvu darbu klasē un citādi uzteicamu rīcību vai bieži aizrādījumi - nav izdarīts tas, aizmirsts vēl kas, stundās traucē.

Ģimenes studijā diskutē Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Baiba Martinsone, Rīgas Daiļamatniecības vidusskolas sākumskolas skolotāja Annija Vilnīte un biedrības "Tēvi" valdes loceklis un vecāku izglītotājs Lauris Bokišs.

Sarunas ierosmei kādas mammas rakstītais sociālajos medijos. 

"Vēlējos noskaidrot, vai jūsu bērnu skolā arī ir tendence rakstīt negatīvas piezīmes par pilnīgi visu iespējamo un biezā slānī. Pat citreiz tā, ka trīs piezīmes vienā stundā. Šis ir tik demotivējoši, ka bērnam pat zūd vēlme censties un pat nezina, kā censties un kādam būt. Un arī cenšanās vainagojas ar negatīvām piezīmēm. Tad par daudz runā, tad klusē, tad ne tā galvu pagriezis, tad ne tā kopā ar pārējiem klases biedriem smējies. Viss ir slikti. Vai arī tā ir vienkārši uzēšanās uz konkrētu bērnu?"

Vēl seko mammas piebilde, ka bērnam nav nekādu psihisku vai mācību traucējumu, gluži pretēji ir teicamnieks, bet aktīvs un enerģisks gan.

Pēc Latvijas Radio 4 slēgšanas no apraides pazudis viens kanāls krievu valodā, bet visdažādākie komercmediji tāpat turpina vēstīt krieviski. Kāda situācija ir šajā mediju sektorā, diskutējam Krustpunktā.

Analizē Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, kultūras ministres padomnieks mediju politikas jautājumos Kārlis Dagilis, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas deputāts Nauris Puntulis, portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis un TV3 valdes priekšsēdētāja Ginta Salmane.

Pamazām krievu valodai radiostacijās ir jāizzūd, tā, izvēršoties karam Ukrainā, savulaik Krustpunktā sacīja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš. Tobrīd pamatā gan visas emocijas virmoja ap Latvijas Radio 4, kas bija finansētas no sabiedrības līdzekļiem. Bet kā zināms, Latvijā nav tikai viena radiostacija, kurā skan krievu valoda, un grozot radio pogu, ja tā var sacīt, reizēm šķiet, ka satura krievu valodā ir tiešām daudz.

Kopš gadu mijas Latvijas Radio 4 vairs neskan, daļēji saturs ir pārcēlies uz interneta vidi. Privātās stacijas turpina strādāt. Un nevar saprast, kāda ir valsts politika Latvijas medijos valodas ziņā? Vai tiešām vajadzētu likvidēt vienīgo sabiedriskā medija raidstaciju krievu valodā, lai visi būtu apmierināti un viss būtu kārtībā. Vai vispār ir kāds mērķis, skaidra politiskā vīzija par krievu valodu medijos vai arī katrs dara, kā māk un kā grib?

Cilvēkiem, kas dzīvo laukos, primārā nepieciešamība ir ceļš, pa kuru var gan aizbraukt uz mājām, uz darbu, skolu, veikalu vai pie ārsta. Ceļiem naudas trūkst un, samazinoties iedzīvotāju skaitam laukos, visdrīzāk – agrāk vai vēlāk, bet būs vien gaidāmas izmaiņas arī reģionālajā sabiedriskajā transportā. Raidījumā Reģioni Krustpunktā runājam par ceļu kvalitāti un reģionālo sabiedrisko transportu Bauskas novadā.

Jau 40 gadus ceļa Ozolaine – Valle remontu gaida Bārbeles iedzīvotāji. Pagājušā gada vasarā šķita, ka viss jau notiks, taču ieplānoto ceļa rekonstrukciju atcēla, jo samazināja naudu vispār šiem mērķiem. Bārbelieši  sarīkoja piketu un piecu dienu laikā savāca 2300 parakstus un šobrīd finansējums ir atrasts vienam ceļa posmam no trim. Darbdienas rītā esmu Bauskas autoostā, lai ar satiksmes autobusu Bauska – Jēkabpils izbrauktu ceļa posmu no Bauskas līdz Vallei. Pirms reisa parunājos ar "Nordeka" šoferi Sergeju, kas vada autobusu jau 46 gadus.

„No Ozolaines viss tas posms, citreiz labāks, citreiz sliktāks, tagad jau sniegs uzkritis, varbūt nekāda vaina nebūs, bet pavasarī un rudenī tur kavējāmies 40, 50 minūtes. Autobuss paliek citreiz uz ceļa, evakuators ir jāsauc. Tur ir bedres daudz? Bedres. Un kad sāk greiderēt? Pirms vēlēšanām. Kad naudiņa parādās, tad greiderē.”

Braucēju no Bauskas uz Valli nav daudz – tikai trīs. Gados jauna meitene Rebeka brauc uz Jēkabpili ar sabiedrisko transportu, jo mašīna ir remontā.

Līdz Ozolainei ceļš ir labs, jo zem sniega ir asfalta segums. Kad sākas grants ceļš, uzreiz var just daudzās bedres. Vallē aprunājos ar pensionāri Ainu.

Šajā laikā, kad svinam mūsu maestro Raimonda Paula 90 gadu jubileju, 15. janvāra vakarā Jaunolaines kultūras namā skanēs izjusta un emocionāli piesātināta koncertprogramma divās daļās, kurā iekļauta tikai Raimonda Paula mūzika – gan plaši atpazīstamas melodijas, gan mazāk zināmi, taču emocionāli dziļi skaņdarbi.

Klasikā tiekamies ar koncertuzveduma režisoru Mārtiņu Kagaini un dziedātāju Evitu Teterovsku, uzzinot par abu viesu radošajām krustcelēm dažādos projektos kopā ar pianistu Matīsu Žilinski, Raimonda Paula mūzikas vērienu, teatralitāti un teksta nozīmi tajā, dziesmu izvēli monoizrādei – Evitas dzīvesstāstam, kas vakara 1. daļā, kā arī 2. daļai, kas veidota kā koncerts, jaunatklājot arī lielisku kultūrvietu – Jaunolaines kultūras namu.