latvijasradio.lsm.lv - RSS

Cik pasaulē ir mošķu? Un kādi tie ir? Sarunā ar Marselu arī skaidrojam, vai mošķu pilnā gultā var aizmigt. Lasā, Aleksandras Helmas "101 mošķis un viss, kas tev par tiem jāzina" ("Latvijas Mediji") un Ameļinas Viktorijas "Čuci čuči" ("Liels un mazs").

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „reņdētīs”.

Jezupa Maculeviča gruomotā „Pavuiceišona un vysaidi sposobi deļ zemnīku latvīšu” (1850) ir citats: „Dzymdynuotuojus cīnejit, viersnīkus klausejit, labi reņdejitēs sātā!”

Kas itymā gadīnī ir reņdētīs sātā?

Reņdētīs – tys ir kuorteiba, paklauseiba, reņdejitēs sātā – esi kuorteigs, esi paklauseigs, pareizi i labi saiminīkuot. Sakuortuot, savest kuorteibā, kab sātā byutu kuorteiba.

Kas maņ sātā varātu byut vysunakuorteiguokais, kū vajadzātu sareņdēt? Tys varātu byut rokstomgolds – sareņdej sovu goldu!

Sareņdēt varātu lykumdūšonu, sovu dzeivi, sovu ustobu.

Sareņdēt tys varātu byut anologs vuordam „sakuortuot”, puorfrazejūt Konfuceja saceitū, kai vajag dzeivuot: „Nu suokuma tev vajag sareņdēt sovys dūmys, kod tu sareņdēsi sovys dūmys, tod tev sasareņdēs tova volūda, kod tu sareņdēsi sovu volūdu, sasareņdēs tova dzeive, a kod tu sareņdēsi sovu dzeivi, tu vari dūmuot, kai reņdēt cytus.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „nāc iekšā” – ej vydā.

Ej vydā! Tys zeimojās – ej dziļuok, tyvuok, dziļuok ustobā, tyvuok iz ustobys vydu, nastuovi pi slīkšņa.

Kuop vydā mašynā!

Vysur i vysod īsim vydā, ka byusim praseiti!

Juoņs Eļksnis (Jānis Elksnis) ir vīns nu latgalīšu nūzeimeiguokūs gruomotizdevieju, poligrafejis jūmā dorbojās jau vaira nakai 40 godu. 

Juoņs Eļksnis struoduojs kai tipografejā, tai ari kai pedagogs školā, tok nu 1990. gods voda Latgolys Kulturys centra izdevnīceibu i juo vadeibā izdūts vaira nakai 600 nūsaukumu – izdavumu latvīšu, latgalīšu i cytuos volūduos. Juoņa Eļkšņa vadeibā kotru godu teik veidots „Tāvu zemes kalendars”, kas teik izdūts jau nu 1938. gods i cylvāki tū aizviņ gaida, pierk i skaita.

Ar Treju Zvaigžņu ordeņa kavaleri (1994), Rēzeknis Gūda piļsūni (2004), Latvejis Vaļsts aizsardzeibys fonda Gūda zeimis (2003) i Latvejis Lapnuma bolvys laureatu (2013), gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele_2017” laureatu par myuža īguļdejumu gruomatnīceibā Juoni Eļksni saruna par juo myuža dorbu gruomotu izdūšonā, latgalīšu literaturu i tū, kaidai juobyut lobai gruomotai.

Eļkšņam pošam daškiertī apbolvuojumi nav tik svareigi,

„maņ svareiguokais ir gruomotys izdūšona, lai izītu loba gruomota, lai laseituoji laseitu, lai byutu pateikama piec izskota, labi nūformāta.”

Eļksnis vīnu piec ūtra saskaita etapus, kam vajag izīt, izdūdūt gruomotu, i gruomotai svareigs ir vyss – kai teksts i autors, tai ari gruomotys izveiduošana, izdevnīceiba, redigiešona, korekturys, nūformiešona, maketeišona, „iz kaida papeira tei gruomota byus nūdrukuota, īsīšona, lai gruomota ilguok kolpuotu, jei byutu īsīta cītūs vuokūs, brošēta gruomota ilgi nakolpoj. Es vysus procesus zynu.”

Piec Drycānu septeņgadeiguos pamatškolys beigšonys Eļksnis aizbrauce vuiceitīs iz Reigys 2. poligrafejis muokslys orūdu školu: „Izcyla škola i školuotuoji cīši patyka. I zynit, pyrmuo kursa beiguos es jau beju vīneigais grupā teicamnīks. Drycānūs muocejūs ar videjom atzeimem, trejnīkim pamatā, taida līta, bet poligrafeja maņ patyka.”

Finaņsiejuma pīsaisteišona vysod ir bejuse gryuta, stuosta Eļksnis: „Kai soka,

latgalīšu literaturai gryuta dzeivuošona.

Kaidreiz Andris Vējāns maņ saceja – vairuok tik izdūdit latgalīšu gruomotu. Mes tū ari gribējom dareit, bet atbolsta nabeja." 

Juoņs Eļksnis niu ari pats roksta brošureņu, kab saglobuotu atminis, tys juodora, „tauta ir daudz puorcītuse, cylvāki ir daudz puorcītuši.”

Atminis pīdar viesturei. Ka nabyus literaturys, nabyus viesturis, tauta kai taida pagaist.”

Raidījums Stiprie stāsti dodas uz Latgali, Rēzeknes novada Griškānu pagastu, kur Rita un Viktors Tēraudi pirms 18 gadiem izveidoja viesu māju "Zaļā sala". Šobrīd vecākiem palīdz arī meita Inese Priekule, kas pēc 20 Rīgā nodzīvotiem gadiem atgriezusies Rēzeknē, un meita Anita Tērauda, kas palīdz noformēt telpas.

Šis gads saimniekiem bijis īpaši veiksmīgs, jo konkursā "Sējējs" viņi kļuva par laureātiem nominācijā "Ģimene lauku sētā" un šogad arī saņēma Latgales Tūrisma gada balvu kā labākā tūrisma mītne laukos.

Par sievietēm un traģēdijām jeb par lietām, kas dzīvē un kultūrā ir lielākas par cilvēku aizejošā gada beidzamajos "Šņorbēniņos" sarunājas aktrises Guna Zariņa, Maija Doveika un režisore Inese Mičule, kuras studijā aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pārraides producente - Sandra Ņedzvecka.

Zane Radzobe: Jums, mūsu raidījuma viešņām, ir mūsdienu teātrim gluži ekskluzīva pieredze: jūs visas esat strādājušas ar tekstiem, kas nākuši no antīkajā kultūrā balstītām traģēdijām. Bet traģēdijas dod iespēju parunāties par to, kas ir lielāks par dzīvi. Bet sākšu mazliet netradicionāli – ar personiskas dabas jautājumu. Vai jums personīgi ir svarīgi tādi jēdzieni kā "lielums" vai "mērogs"?

Maija Doveika: Izklausās, ka nav, bet droši vien realitātē ir. Tie vārdi varbūt neizsaka to, kas tas varētu būt. Bet nākas par to domāt.

Guna Zariņa: Man gan viss uzreiz visu izsaka. Bet, ja runājam pavisam konkrēti par izrādi, ir daudz jēdzīgāk pavadīt savu laiku, risinot lielos jautājumos, nevis "skrumzinoties" pa krikumiem.

Inese Mičule: Arī manā skatījumā ir nozīme šiem diviem jēdzieniem. Gan morāles vērtību atskaites punktā – kas ir tavs mazums un kas ir tavs lielums (un mēs starp šiem jēdzieniem visu laiku šaudāmies), gan arī runājot par mērogu: pirmais, kas nāk prātā, ir telpa. Telpa, kas saistīta ar darbu, kuru tu izveido telpā. Telpā, kurā satiekas materiāls ar mūsu tulkojumu un dzimst izrāde. Tā ka šie jēdzieni viens otru ietver ļoti personiski.

Varētu jautāt – kāpēc pirmssvētku laikā esmu izvēlējusies tādu bagātu, pirmajā brīdī varētu likties – traģisku tēmu. Iemesli ir divi. Pirmkārt, traģēdijas, manuprāt, patiešām ir ļoti liels retums: proti, traģēdijas jau nav stāsti, kuros kāds mirst – tie ir stāsti, kur beigas ir neizbēgamas. Un, lai tā notiktu, tam, ar ko varonis sastopas, jābūt lielākam par viņu pašu. Teorija mums saka, ka kopš 20. gadsimta vidus Rietumos cilvēki tā vairs nedomā – nekā lielāka par cilvēku nav. Tomēr 21. gadsimtā cilvēki tomēr ilgojas pēc lieluma, pēc kārtības, pēc stabilitātes un kaut ko meklē. Un tāpēc ir arī otrs iemesls. Proti, šosezon Latvijas teātru repertuārā ir veselas divas antīkās traģēdijas, kurām arī Eiropas mērogā ir neparasts formāts. Man ir ļoti žēl, ka mums šodien nepievienojās daugavpilieši, jo Eiripīda "Hekube" Daugavpilī ir patiešām traģēdijas vērienā. Savukārt interesantā kārtā šodien nebūtu iederīga Valmieras pārstāvniecība: Reinis Suhanovs tur tikko iestudējis "Mēdeju", un izlasījis to drīzāk kā komēdiju. Guna, jūsu Mēdeja pie Vladislava Nastavševa gan nebija komēdija, bet, skatoties šo darbu, jau toreiz domāju, ka tas īstenībā ir ļoti sarežģīti stāstāms stāsts, jo tas ir sens stāsts. Kaut arī mūsdienās sievietes mēdz nogalināt bērnus, iedomāties, ka mēs tādai sievietei uzreiz esam gatavi noticēt, just līdzi un viņu saprast, gan ir daudz grūtāk. Kā jūs par šo problēmu domājāt un kas šai stāstā ir laikmetīgs?

Guna Zariņa: Varu izstāstīt, kā pie tā nonācu. Man vienkārši radās jautājums: kas mūsdienu pasaulē ir traģēdija, un vai antīkā traģēdija mūsdienu pasaulē var būt traģēdija? Kā abus laikus savest kopā? Pirmkārt, man bija palicis prātā Silvijas Radzobes lekcijās stāstītais par antīko traģēdiju, un konkrēti – par "Mēdeju". Man tas likās ļoti stāstāms stāsts – pat nezinu, kāpēc, bet manos jaunajos gados likās, ka tas ir kas tulkojams mūsdienu valodā. Man šķita, ka būtu interesanti to mēģināt. Kad nonācu antīkajā teātrī Atēnās, sēdēju gan skatītāju vietās, gan aizgāju izrādes vietā, cenšoties saprast, kas tad tur notika: kas notika starp skatītāju un izrādi, un es domāju – vai mūsdienu pasaulē tas būtu iespējams? Kādu brīdi meklēju, runāju ar režisoriem saviesīgos pasākumos, vai kāds negribētu ar mani uztaisīt "Mēdeju". Neviens uz to "baigi nerāvās". Runājāmies ar Vladu. Pa vidu vēl bija iejaukts Kirils Serebreņņikovs, kurš teica: brauciet, taisiet pie manis! Un tad sākās tas sarežģītākais, varbūt arī nepatīkamākais, sāpīgākais un briesmīgākais, jo izrādījās, ka mēs nezinām, kā to tulkot mūsdienu valodā! Bija visādi ceļi. Viens no tiem – ka mēs to visu mēģinājām risināt kādā Jelgavas, Ventspils vai Kuldīgas virtuvē, runājot par gadījumu, kad sieviete ar diviem bērniem bija ielēkusi upē... Mēģinājām kaut kā to tulkot, bet tas nestrādāja, nestrādāja un nestrādāja, kamēr nonācām līdz tīrai esencei – attīrījām to stāstu no jelkā, kas ir sadzīvisks. Tagad pat nemāku pateikt, vai es šajā izrādē maz spēlēju cilvēku. Es tur nespēlēju konkrētu sievieti. Man gribētos domāt, ka tas tēls ir notīrīts līdz tādam kā arhetipam – putnam. Nezinu. Mēģinājām to tulkot arī caur kādu dzīvnieku pasauli, kaut ko tik esenciālu kā sieviete-dzīvnieks vai sieviete-piemineklis. Tā ka beigās palika tikai lielums – nekāda mazuma vairs nebija. Bet es laikam neatbildēju uz tavu jautājumu…

Tas, ko es dzirdēju, ir tēma par arhetipiem, tēma par pirmsākumu, par atgriešanos pie daudz intensīvākām attiecībām starp teātri un skatītāju, nekā ierasts mūsdienu teātrī. 

Guna Zariņa: Jā, jo tur tās atbildes nāca pavisam banālas. Ka to, ko Senajā Grieķijā darīja teātris, šobrīd aizstāj seriāli, kurus skatoties, cilvēki var izraudāties, kur viņi gūst līdzīgus efektus, bet patiesībā jau laikam tas īsti nav iespējams mūsdienu pasaulē. 

O'Nīla "Sēras piestāv Elektrai" apvieno antīko un arī moderno kultūru. Un šeit pamats droši vien ir arhetips – psihoanalīzei ir milzīga nozīme. Inese, vai mūsdienās lielākais šķērslis cilvēka dzīvē slēpjas psihē?

Inese Mičule: Nevarēšu viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo man nav tādu zināšanu. Turpinot Gunas domu, neesmu iestudējusi antīko traģēdiju, bet, ķeroties klāt O'Nīlam, arī mani vadīja ziņkāre. Pirmkārt, gribēju saprast, par ko šī luga bijusi nominēta Nobela prēmijai. Likās – kur ir šī darba milzīgā vērtība? Manuprāt, autors caur antīko mītu meklēja to, kas tolaik viņam notika apkārt: bija beidzies Pirmais pasaules karš, un šausmas, kuras viņš tajā izjuta, viņš centās paust caur savu darbu. (..) Skatītājs tikai pēc nosaukuma var saprast, ka darba fundaments ir antīkā traģēdija. Jā, viņš meklē, tāpat kā, iespējams, Eiripīds, tā brīža morālo pagrimumu caur kādu leģendu, kura liek runāt par konfliktu, kas ir cilvēkam ar dieviem – kā "Mēdejā". Bet O'Nīlam ir cilvēka konflikts nevis ar dieviem, bet ar savām iekšējām dziņām, vēlmēm; tur vairs nav nekādas atbildības dievu priekšā, kā bija antīkajā paraugā. Te tu esi pats – ko tu dari un ko tu nedari. Un iekšējie konflikti slēpjas psihoanalīzē, cilvēka psihē, ko iedod tēvs, māte. Tad jau aiziet visi arhetipi – viss, ko varam psihoanalīzē izlasīt par Edipa kompleksu, tēva un meitas kompleksu, kas savukārt ir Elektras stāsts.

Ļoti līdzīgā aspektā es domāju arī par Antigoni, par kuru atcerējos tieši pēc Daugavpils: arī Anuijs, protams, ir pārrakstījis šo darbu 20. gadsimtam, bet sajūta par to, ka stāsts, kas tiek stāstīts, acīmredzot ir nu jau tūkstoš gadu aktuāls, visam iet cauri. Stāsts ir par to, ka neviens tevi nespēj piespiest nebūt cilvēkam, ja vien tu pats to neizvēlie. Maija, skatījos interviju, kurā Elmārs Seņkovs teica, ka tad, kad jūs iestudējāt šo izrādi, jūs domājāt par Baltkrieviju. Vai tiešām šie senie stāsti, senie procesi var būt saskatāmi arī mūsdienu sabiedrībā?

Maija Doveika: Mēs tobrīd domājām par Ukrainu – tas bija laiks, kad notika pirmais trieciens Ukrainai, mēs par to domājām, un tas bija visnotaļ satraucoši: pēkšņi jautājums par dzīvību un nāvi aktualizējās politiskā nozīmē! Anuijs šo darbu tomēr ir pārrakstījis pa savam, jo tur ir fašistiskais moments, pret kuru viņš nostājas; viņš runā par cilvēka brīvību – respektīvi, ka cilvēks pats ir brīvs izvēlēties – stāvēt, krist, dzīvot, atdot savu dzīvību un par ko atdot savu dzīvību. Sākumā Anuija redakciju mēģināju visādi apcerēt, bet atzīšos – man bija "par īsu". Un tad mums bija sarunas ar vēsturnieku Hariju Tumanu par antīko pasaules skatījumu, un rezultātā pēc vērtībām es atgriezos pie Sofokla. Tāpēc, ka man likās, ka cilvēks nav nekāda mēraukla – viņš ir pats sava lieluma, bet ir jābūt kam lielākam. Sofoklam ir doma par to, ka šie cilvēki netrīcēja tik daudz nāves vai kādu lēmumu priekšā, bet gan dievišķā likuma priekšā, kas uz viņiem attieksies – vai viņi ir dzīvi, vai miruši. Respektīvi, valdnieka likums, ar kuru saskārās Antigone, ir tikai tāda paša lieluma, kāds ir cilvēks pats. Bet patiesībā tu stāvi daudz lielāku likumu priekšā – par to, kā tev būs izturēties pret mirušajiem, kādi ir apbedīšanas rituāli, ko tas nozīmē, ja tu neapbedī un zem kāda lāsta nokļūsti. Kad es sāku domāt tādās kategorijās, man pēkšņi radās viedoklis par traģēdiju. Es to sapratu, un man liekas, ka tā bija pareizā domāšana. Katrā ziņā ar to tu vari tikt daudz tālāk, nekā vienkārši ar to, ka esi tāds brīvs un visu kaut ko vari darīt. Arī nomirt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV.  

Es katru dienu lūdzos par Latviju, jo mums tās politiskās kaislības aptumšo prātu – saka arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un aicina visus vairāk domāt par kopīgo labumu. Jaunībā viņš bija inženieris un sevi uzskatīja par ateistu, bet līdz Dievam viņu aizvedusi joga un karatē. Arī par poļu valodu un muižnieku dzimtas saknēm saruna ar Zbigņevu Stankeviču Laikmeta krustpunktā.

Ļoti skaidri atceros laiku un vietu, kur pirmo reizi dzīvē satiku mūsu šīsdienas raidījuma viesi. Tas bija 2005.gada 2. aprīlis Vatikānā, Svētā Pētera laukumā. Tolaik es biju Latvijas Televīzijas Briseles korespondents un, pienākot ziņām par pāvesta Jāņa Pāvila II trauslo veselību, redakcija mani nosūtīja uz Romu veidot televīzijas reportāžas par notikumiem Vatikānā. Atlidojot uz Romu, sazinājos ar Vatikāna radio latviešu redakciju un tās darbiniece man teica: „Mums šeit ir viens ļoti atsaucīgs latvietis, kurš studē Romā un kurš tev var palīdzēt skaidrot katoļu lietas un vēl piedevām tulkot no itāļu un poļu valodas.”

Satikos ar viņu, intervēju tiešajā ēterā. Vēl brīdi uzkavējāmies Svētā Pētera laukumā, kur priesteris Zbigņevs man ausī čukstēja tulkojumu visam, kas skan no Vatikāna skaļruņiem, un tad arī atvadījāmies. Tieši tajā brīdī, kad atvadījāmies, visiem uz mobilo tālruni Itālijā pienāca ziņa, ka pāvests ir aizgājis. Savā ziņā var teikt, ka pāvests Jānis Pāvils II mūs abus iepazīstināja. 

Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps viņš ir tagad, bet pusaudža gados mazais Zbigņevs bija liels sportists un grāmatu lasītājs. Un tas ir piefiksēts arī padomju laika presē. Eglaines ciema bibliotekāre ziņo, ka Zbigņevs Stankevičs, tolaik 16 gadus vecs, ir izlasījis visas grāmatas par kalniem, jūrām, zvēriem un ģeogrāfiju, kas vien bibliotēkā ir pieejamas. Bībeles tolaik, visticamāk, grāmatplauktā nebija un nevarēja būt, bet tā ir kļuvusi par viņa mūža grāmatu.

Pāvests Jānis Pāvils II, viņa loma jūsu ceļā, Baznīcas ceļā un izvēlē kļūt par priesteri droši vien ir liela?

Zbigņevs Stankevičs: Jā, viņa personība uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Es lasīju gan viņa izdotās enciklikas jeb apustuliskos apkārtrakstus. Arī lasīju viņa autobiogrāfiju. Vairāki sējumi ir iznākuši. Arī atceros, kad es tikko biju iesvētīts par priesteri, mani palūdza būt par teoloģisko konsultantu tādam sējumam “Pārkāpjot cerības slieksni”, kur viņš atbild uz kādiem 25 jautājumiem, kur ir tādi ļoti asi, ļoti pamatīgi, dziļi. Tad man arī nācās tā pamatīgi izurbties cauri tam tekstam. Man bija ļoti tuva viņa teoloģija, pasaules uzskats, un arī mani ļoti uzrunāja tā dziļā pārliecība, ar kādu viņš runāja. Es domāju - es arī tā gribētu. Tas nozīmē, ka viņš runā no sirds dziļumiem, ar lielu iekšēju spēku un pārliecību. Un, protams, viņš daudz arī runāja bez lapas.

Preses arhīvā redzēju, ka 80. gadu beigās jūs esat saistīts ar Latvijas Poļu biedrību, tur ir vairākas lekcijas, braucieni, un tur jūs stāstāt par pāvestu cilvēkiem un rādāt viņa runas un pat kaut kādu video materiālu.

Zbigņevs Stankevičs: Bija tāda lieta. Es biju Itas Kozakevičas vietnieks, vicepriekšsēdētājs Latvijas Poļu savienībā. Kad mani izvirzīja par kandidātu vēlēšanās, bija vairāki kandidāti un viņiem tika jautāts, kāda ir tava vēlēšanu platforma. Man tā spontāna atbilde bija, ka tā ir garīgā atdzimšana poļu vidē. Es pilnīgi jutu - tā kā elektriskā strāva cauri tai zālei izgāja un cilvēki par mani tūlīt arī nobalsoja. Es teicu, ka mani interesē nodarboties ar garīgām lietām. Es kārtoju kapelāna jautājumu, lai dabūtu kapelānu. Tas bija diezgan īsi, jo pēc tam es patiešām atklāju aicinājumu uz priesterību. Es sapratu, ka es kā priesteris varēšu daudz vairāk izdarīt šajā jomā nekā vienkāršs inženieris lajs. 

Es aizbraucu uz Poliju studēt. Pēc tam novembrī uz Visu svēto dienu atbraucu mantiņām pakaļ un tieši nokļuvu uz Itas Kozakevičas bērēm. Jēkaba katedrālē viņas mirstīgās atliekas bija izstādītas un bija dievkalpojums, iznāca atvadīties no viņas. Starp citu, šogad atzīmējām 35. gadadienu kopš viņas aiziešanas mūžībā. Es piedalījos tajos pasākumos, un manī bija tādas pārdomas. Domāju - mēs esam dzimuši vienā gadā ar viņu. Viņa 1990. gadā noslēdza savu dzīves gājumu. Bet man patiesībā tikai sākās īstais aicinājums un misija. Bet kādu laiku mēs bijām kopā, un es teikšu, ka viņas personība arī atstāja uz mani lielu iespaidu.

Poļu valoda ir jūsu bērnības valoda vai laika gaitā to apguvāt?

Zbigņevs Stankevičs: Nē, tā ir bērnības valoda. Ģimenē mēs poliski runājām.

Ar vecākiem, vecvecākiem, māsām?

Zbigņevs Stankevičs: Jā, ar vecākiem un vecvecākiem. Vectētiņi man nomira pirms manas dzimšanas. Viena vecmāmiņa pavadīja astoņus gadus Sibīrijā, bet es viņu atceros, viņa atgriezās un vēl dažus gadus nodzīvoja. Bet es gāju latviešu skolā, lai arī tā skola bija latviešu-krievu. Tur bija paralēlklases, bija arī krievu klases, bet es biju latviešu plūsmā. Starpbrīžos, protams, mēs runājām arī krieviski ar paralēlklases biedriem.

Var noprast, ka bērnībā un pusaudža gados jums visapkārt ir bijušas grāmatas, bet šis ir arī Latvijas Radio simtās jubilejas gads. Vai bērnībā jums blakus skanēja arī radio?

Zbigņevs Stankevičs: Protams. "Mikrofons" - to es klausījos. Es atceros, man ļoti patika Raimonda Paula "Zilie lini" un vispār tā laika Raimonda Paula dziesmas. Tas bija kaut kas.

Bet es pieļauju, ka jūs klausījāties arī ārzemju mūziku, cik nu tolaik to atskaņoja. Saimons un Garfunkels "El Condor Pasa". Šī dziesma iznāk 1970. gadā, un pieļauju aptuveni ap to laiku arī varētu skanēt radio. Šim muzikālajam stāstam ir kaut kas, kas jūsos notrīc.

Zbigņevs Stankevičs: Ir, pie tam ļoti. Es neatcerējos, cik man bija gadu, bet tagad jūs izskaitļojāt, ka man jau bija 15. Klausoties šo dziesmu un dzirdot šo dziesmu pirmo reizi, es piedzīvoju to, ko sauc par katarsi.

Šī dziesma ir izraisījusi manī visdziļāko saviļņojumu, ko esmu guvis, klausoties mūziku. Aristotelis savā darbā "Poētika", viņš raksta, ka mūzikas uzdevums ir izraisīt katarsi. Es to pēc daudziem gadiem izlasīju. Un patiešām, kad es klausījos šo dziesmu, manī kaut kas, burtiski sirds man izkusa un asaras ritēja pār vaigiem. Es nevarēju to izskaidrot, bet tur ir kaut kas tāds, kas patiešām mani ļoti uzrunāja. Otrajā reizē saviļņojums arī bija, kad es to dzirdēju, bet vairs nebija tāds. Tajā pirmajā reizē tas bija tāds ļoti spēcīgs. Un otrā reize manā dzīvē bija jau tad, kad es sēdēju burtiski metra attālumā no akadēmiskā kora "Latvija" akadēmiķa Stradiņa 80. dzimšanas dienas svinībās Mazajā ģildē, un koris atskaņoja Raiņa "Lauztās priedes". Māris Sirmais diriģēja. Viņš māk izšķilt no katras dziesmas dzirksteli. Klausoties tās "Lauztās priedes", tekstu es ļoti labi pazīstu, jo skolā to bija no galvas jāmācās, bet tas mani tā uzrunāja, ka es arī… Faktiski tā bija otrā reize manā dzīvē, kad es caur mūziku piedzīvoju katarsi.

(..)

Pēc skolas pabeigšanas nokļūstat Rīgā. Rīgas Tehniskā universitāte - izšķiršanās mācīties par inženieri. Zinot, ka daudz lasījāt, liktos, ka filozofija vai kādas tādas zinātnes. Kāpēc inženieris?

Zbigņevs Stankevičs: Es kaut kā pamatskolas pēdējās klasēs sāku zaudēt ticību, bet manī tomēr bija vēlme izprast pasauli - jēgu un pasaules pamatus, uz kā tas viss balstās.

Tagad tā pieklājīgi sakāt -  sākāt zaudēt ticību. Es redzēju vienu sarunu, kur jūs diezgan atklāti teicāt, ka jūs pazaudējāt ticību, pakļāvāties tai padomju propagandai, ka baznīcai jau tic tikai vecas tantiņas.

Zbigņevs Stankevičs: Tieši tā! Faktiski vidusskolā es jau biju neticīgais, bet tā vēlme saprast dzīves jēgu un pasauli manī palika. Un kad es biju 11.klasē, varbūt pat 10. klases beigās es izrakstīju visas iespējamās specialitātes, kurās varbūt būtu interesanti studēt. Un tad pa vienai strīpoju ārā, un beigās man palika divas - kodolfizika, jo man likās, ka kodolfizika varētu sniegt atbildi uz to, kas tad tur īsti ir pašos pamatos, uz kā tā pasaule balstās. Un otrs bija - mākslīgais intelekts, kibernētika un robotika. Beigās tomēr izšķīros par to otro. Un interesanti, ka toreiz tā bija tīra teorija, jo nebija jau tās tehniskās bāzes. Kad jau sāku strādāt par inženieri, tad es redzēju, ka tā bija mana vēlme, bet ka atbildes es negūšu. Tad es arvien vairāk sāku interesēties par to, par humanitāro dimensiju.

(..)

Savukārt 1980. gadā, divus gadus pēc studiju beigām, notika liktenīgā tikšanās, jo tai laikā es jau biju jogā iedziļinājies un manī bija pamodušās garīgās slāpes.

Tad jums ir 25 gadi.

Zbigņevs Stankevičs: Jā, jā. Interesanti, ka tieši kaut kur ap to laiku notika interesants pavērsiens, jo vienu laiku es biju neticīgais, faktiski gandrīz 10 gadus ateists. Nebiju karojošais ateists. Bet kad es sāku nodarboties sākumā ar karatē un jogu, tas man pakāpeniski atvēra acis uz to, ka pastāv bez šīs redzamās pasaules arī gara joma, garīgā pasaule. Un vienu vakaru es aizgāju gulēt kā neticīgais, un no rīta es atveru acis, un man ir pilnīgi tāda iekšējā pārliecība, tāda skaidrība - Dievs ir. Un likās, ka pasaule kļuvusi kaut kāda gaišāka un citāda. Jā, tas bija tāds lūzums. Un tad, kad es sapratu, ka Dievs ir, es sāku Viņu meklēt. Es gribēju Viņu iepazīt. 

Un tā iepazīšana... Kad lasīju jogas literatūru, tur ir daudzi apsolījumi, ka tu savienosies ar absolūto. Un tad, kad es centīgi to visu darīju un praktizēju katru dienu, es iegāju krīzē pēc kāda laika, jo redzēju, ka es jūtos arvien tālāk no mērķa. Un tieši tai brīdī es satiku divus jaunus cilvēkus, braucot uz Siguldu, lai pavadītu tur vienu dienu pa tām Siguldas takām, kur es pirms tam nekad nebiju bijis. Tā saucamā Latvijas Šveice. Viņi, izrādās, arī uz turieni brauca. Es pie viņiem piesēdos vilcienā klāt. Un izrādījās, ka viņi ir kristieši, ka viņi ir pagrīdes kristiešu grupa, kuri pieder dažādām konfesijām un tā saucamie kristieši - ekumēņi. Un viņu piedāvājums bija, jo es saku - es meklēju guru. Es apzinos, ka bez guru, bez skolotāja es nevaru progresēt garīgi. Un viņi pateica - mēs savu ceļu esam atraduši. Mūsu skolotājs ir Jēzus Kristus. Un mēs piedāvājam, lai tu arī izvēlies Viņu un pamēģini. Es tā padomāju, zaudēt man nav ko īsti….

Tomēr tas viss tā pus slepeni tajos laikos.

Zbigņevs Stankevičs: Tas bija slepeni. Pēc trim gadiem sākās vajāšanas, un dibinātājs Sandris Rīga tika arestēts. Vajāšanas bija.