latvijasradio.lsm.lv - RSS

Aizvien biežāk ģimenes pirms Ziemassvētkiem izvēlas sev uzdāvināt ģimenes fotosesiju. Nereti to atkārto vairākus gadus pēc kārtas. Kas motivē šādam īpašam brīdim laikā, kad fotogrāfiju telefonā ir tik daudz, ka ne aptvert? Kā mainās fotosesiju mode? Kas jāņem vērā, ja tādu izvēlas? Un kādas atmiņas gribam saglabāt?

Ģimenes studijā sarunājas fotogrāfe Ilze Krone, fotogrāfe Linda Lorberga, fotogrāfe, fotogrāfijas pasniedzēja, ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Daiga Jamonte, un Megija Krista Muižniece, Edgars Lācis un mazais Tristans Augusts, ģimenē, kura izvēlas dāvināt sev fotosesijas.

Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā liecina OECD dati. Arī veselīga mūža ilgums starp dalībvalstīm ir zemākais. Mēs varam vainot veselības aprūpes pieejamību, kur ir daudz darāmā. Tomēr daudz kas ir arī pašu rokās, piemēram, fiziskā aktivitāte. Labdarības maratonā "Dod pieci!" šogad aicina ziedo bērniem un jauniešiem, kuriem, lai kustētos, nepieciešama regulāra rehabilitacija. Savukārt pārējiem tas ir atgādinājums par kustības nozīmi dzīvē. Krustpunktā diskusijas temats šodien ir tautas sports. Kas nepieciešams, lai sekmētu ikdienas fiziskās aktivitātes un ciktāl valsts līmenī tiek stiprināts tautas sports? 

Diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Rīgas maratona organizators un "Nords Event Communications" valdes priekšsēdētājs Aigars Nords, "Igo Japiņa sporta aģentūras" īpašnieks un direktors, dažādu velomaratonu rīkotājs Igo Japiņš, sporta žurnālists, "R.R. fonda" valdes priekšsēdētājs un treneris Raimonds Rudzāts.

Raidījumā neDiplomātiskās pusdienas pievēršamies starptautiskās drošības tēmai, kuru, šķiet, mūsu reģionā ir aizēnojuši citi notikumi. Kodolieroči ir varas simbols – ja valstij tie ir, tai ir arī politiskās ietekmes sviras. Tāpēc šodien mūsu „ēdienkartē” ir Irāna – valsts, kurai, vismaz oficiāli, nav kodolieroču, tomēr kura alkst tos iegūt.

Kodolieroči pasaulē ir deviņām valstīm – Krievijai, ASV, Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Pakistānai, Indijai, Izraēlai un Ziemeļkorejai. Lai gan Irāna apgalvo, ka tās kodolprogramma mērķēta tikai uz civilām vajadzībām, nav šaubu, ka tā labprāt redzētu sevi šo valstu bariņā. Pasaule uzmanību Irānas kodolprogrammai pievērsa 2025. gada jūnijā, kad starp Izraēlu un Irānu izcēlās 12 dienu karš. Tajā Izraēla un vēlāk arī ASV veica triecienus Irānas kodolobjektiem, visvairāk mērķējot uz urāna bagātināšanas rūpnīcām Natanzā un Fordo, Isfahānas kodoltehnoloģiju centru, Būšehras atomelektrostaciju, Arākas smagā ūdens reaktoru un Teherānas pētniecības reaktoru.

Vairākas domnīcas apkopojušas satelītu uzņēmumus, kuros var redzēt, ka Natanzā, Fordo un Isfahānā šobrīd nenotiek nopietni atjaunošanas darbi. Pie objektiem Natanzā nav mēģināts pat piekļūt – ASV iznīcināja ēkas, pārvēršot tās gružu kaudzēs, kas bloķē galvenos ceļus. Savukārt Isfahānā darbinieki cenšas piekļūt diviem ieejas tuneļiem – tur attīrīšanas darbi ir sākuma stadijā. Taba-Tesa centrifūgu komponenšu ražošanas rūpnīca Karadžā ir praktiski iznīcināta – šobrīd tur nekas nenotiek. Vairāki mazāki kodolobjekti, kuros nekad nav bijuši starptautiskie novērotāji, arī praktiski iznīcināti.

Jāsaka, ka Irāna nepadodas un tagad tā koncentrējas uz citu objektu būvniecību. Piemēram, kalnos 1,6 kilometru attālumā no Natanzas turpinās centrifūgu ražošanas rūpnīcas būvniecība. Satelīta attēlos var redzēt, ka kopš 30. jūnija tur uzcelta liela siena gar visu perimetru. Jūlijā Teherāna paziņoja, ka uzsākti darbi pie Būšehras objekta atjaunošanas.

Kodolobjektu atjaunošana vai būvniecība ir ilgs process, tomēr to vēl vairāk apgrūtinās arī tas, ka 12 dienu karā nogalināti Irānas 12 vadošie kodolzinātnieki. Augsti kvalificēto zinātnieku zaudējums kopumā palēninās kodolpētījumus, jo cilvēku apmācīšana aizņem ilgu laiku un arī resursus. Un kodolprogrammas atjaunošanu neatvieglo arī rietumvalstu sankcijas.

Par sievietēm džezā, stereotipiem un pārmaiņām šajā jomā vēsta jaunākais "Jazzin" digitālais žurnāls. Bet iepriekšējais numurs, kurš arī gana nesen nonācis pie lasītājiem, veltīts šogad klajā nākušo albumu apskatam. Par "Jazzin" piedāvāto lasāmvielu sarunājamies ar žurnāla redaktori Evilenu Protektori.

Tas bija apzināti, ka gada izskaņa ir tāds laiks, kad var atskatīties gan uz šogad iznākušajiem albumiem recenziju formātā, gan pievērsties kādai mazāk aprunātai tēmai, kas ir jaunākais žurnāls “Sieviete džezā”?

Jā, es teiktu, ka tas bija diezgan speciāli. Nolēmu nedaudz pārveidot žurnāla formātu, jo sapratu, ka mūsu specifika tomēr ir mūzika un džezs, un, kamēr ārā ir labs laiciņš, cilvēki diezgan maz lasa žurnālu, bet, kad ārā līst lietus vai snieg sniegs, tad cilvēkiem ir lielāka tieksme pasēdēt mājās, kaut ko palasīt.

Gada beigas ir labs laiks, lai atskatītos uz paveikto un kaut kādas lietas pārdomātu,

tāpēc divi numuri, kas iznāca nesen, ir iespēja tikt pie jaunas klausāmvielas. Mēģināju apkopot visu, kas iznācis šogad, kā arī aicināt padomāt par mūsu vērtībām, mūsu dzīvi - vienkārši padomāt,

Jaunākais žurnāla numurs ir veltīts sievietēm džezā: Ilona Kudiņa, Arta Jēkabsone, Agita Rando, Beāte Meirāne, Ella Zīriņa, Karīna Aurora Paņina, Kristīne Cīrule, Laura Polence, Santa Šillere. Kā zināms, džezā, sevišķi runājot par instrumentālistiem, meitenes ir mazāk pamanāmas.

Šo, ja to tā var nosaukt, pētījumu veicu kopš notikumiem Mūzikas akadēmijā, kad sāku pievērst vairāk uzmanības tieši sievietēm-instrumentālistēm, arī profesijās, kuras tradicionāli skaitās vīrišķīgas profesijas. Es atklāju, ka īstenībā situācija ir mainījusies uz labo pusi, piemēram, basistes tagad uzreiz nāk prātā vismaz trīs, četras, vai pat piecas.

Kontrabasu parasti meitenes nespēlē, jo tas ir liels instruments, smags, grūti nest un tā tālāk. 

Sapratu, ka ar vienu numuru man nepietieks, un noteikti būs vēl un vēl.

Šajās sarunās tu saredzi līdzīgas problēmas, stereotipus vai situācijas, ar ko viņas visas ir saskārušās, vai pieredze katrai no māksliniecēm tomēr ir diezgan individuāla un ne problemātiska?

Ja skatās sīkāk, tad pieredze, protams, ir ļoti individuāla, bet lielās līnijās to, ko uzzināju, varētu dalīt divās daļās. Ir cilvēki, kas piedzīvoja padomju skolu, un viņiem pieredze ir sava, jo tie ir patriarhālie uzstādījumi, kad tev no bērnības saka: “Tā kā tu esi meitene, tev jāņem vijolīte vai flautiņa, nu labi, klavierītes”. Ar dziedāšanu arī viss ir skaidrs - tu esi meitene, tev jādzied, un vēl augstā balsī. Šo es pati esmu piedzīvojusi. 

Atnāku uz bigbenda meistarklasi un man mēģina iedot pirmā altsaksofona partiju. Es prasīju tenora partiju, jo man ir zemāka balss, un viens ārzemju pedagogs teica - bet tu taču esi meitene, jādzied ar augsto balsi.

Jā, teorētiski es māku, bet vai tu gribi džezā dzirdēt to klasisko, operisko balsi? Diez vai. (smejas) Jaunākajai paaudzei šādu problēmu ir krietni mazāk, kas ļoti priecē. Protams, joprojām ir tādas situācijas, atbalsis no pagātnes, kur joprojām mēģina ielikt altsaksofonu tenora vietā.

С нового года в Латвии будет повышена на 16% (5% до 21%) ставка НДС на печатную продукцию на русском языке. Свое мнение о том, как это решение скажется на книжном бизнесе, доступности книг на русском языке и в целом на ситуации в обществе, в программе “Домкая площадь”, высказала культурный предприниматель, основательница книжного магазина Vilki books Арина Линданен.

Vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu radītās sengrieķu traģēdijas turpina nodarbināt māksliniekus arī šodien, un par Eiripīda "Mēdejas" daudzslāņaino un plosošo vēstījumu aicina domāt tikko Valmieras teātrī tapusī izrāde. Nekontrolēta kaislība un sarežģītu ētikas dabas jautājumu šķetināšana. Kultūras rondo režisors Reinis Suhanovs un māksliniece Monika Korpa.

Ierakstos uzklausām aktieri Sandi Rungi, kuram, gatavojot lomu izrādei, nācās arī tīri praktiski iemācīties virpot mālu, Mēdejas lomas atveidotājas Māras Mennikas emocijas pēc pirmizrādes un komponistu Jēkabu Nīmani, kura mūzika, kas ieskanas raidījumā, ir viens no ļoti būtiskiem izrādes "Mēdeja" elementiem.

"Viena no pamattēmām, pie kurām vispār es strādāju, ir ģimene. Tā ir sabiedrības modeļa  centrs. Ja divi cilvēki uzņemas atbildību par ģimeni, tad viņi uzņemas, ja tur kaut kas noiet greizi, nav jābrīnās, ka ir katastrofa. Katastrofa var būt ļoti liela un varbūt maza," par izvēli iestudēt "Mēdeju" stāsta Reinis Suhanovs. "Man ir daudz izrāžu par ģimeni, viena izrāde pat saucas "Ģimene". Otrs ir tas, ka līdz augustam Latvijā bija miruši 80 bērni dažādos negadījumos vai arī vecāku vardarbības un neuzmanības dēļ. No vienas puses Latvijā ir demogrāfijas krīze, no otras - cilvēki neuzņemas ar pilnu atbildību par izdarīto izvēli - sagaidīt bērniņu."

Bet iestudējums ir arī interese par teātri, par to, kur ir dzimis teātris, par kultūrvēstures mantojumu, kas nāk no Grieķijas.

"Ja mēs šajā kara laikā gribam piederēt Eiropai, mums ir tur jāskatās. Mēs esam teātris pierobežā, ja mēs skatāmies Eiropas kontekstā. Piederēt Eiropas kultūrai un runāt par tām lietām, kas mums ir kopīgas. Valmieras teātrim svarīgi arī parādīt, kā mēs esam turpat, kur Atēnas un Berlīne," turpina Reinis Suhanovs.

Bet uz komentāros izskanējušo jautājumu, kāpēc šādā drūmā laikā ir jāskatās kaut kas tik drūms, Reinis Suhanovs atbild: "Tieši tāpēc, lai saprastu, ka tas ir neizbēgami un par to varētu arī reflektēt. Arī "Mēdeja" ir rakstīta kara laikā, Peloponēsas kara laikā. Ja apkārt ir drūmās un smagās lietas, ir jāsaprot kā viņās izdzīvot, un mēģināt saprast arī kaut kādas cēloņsakarību ķēdes."

Monika Korpa piebilst, ka drūmais uz skatuves palīdz vienkārši novērtēt, kas mums pašiem apkārt ir, domāt par ģimenēm, un vienkārši saprast, cik ir labi vai brīnišķīgi.