"Latviešiem humora izjūta ir, tikai tā nav tik skaļa un uzkrītoša kā dienvidu tautām," uzskata literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, kura jaunajā grāmatā "Medus un etiķis" pievērsusies latviešu humoristiskās dzejas un satīras tradīcijai. Ideja par šādu pētījumu radusies pakāpeniski – gan klausoties asprātīgos stāstos ceļojumos, gan vēlāk, strādājot Saeimas Ētikas komisijā. "Likās – sliktāk vairs nevar būt," viņa atzīst, skaidrojot, ka tieši tad atgriezusies pie savas senākās pētniecības intereses – dzejas. Pētot humora saknes, Kursīte-Pakule nonākusi līdz pat "Pēterburgas Avīžu" laikam, kad satīra kļuva par vienu no veidiem, kā latvieši apzinājās savu vietu Eiropas tautu vidū.
Grāmatas autore uzsver, ka humors un satīra nav tikai izklaide, bet sabiedrībai nepieciešams instruments. "Satīra ir tā, kas novērš reālu agresiju," viņa atzīmē, atgādinot, ka arī visgrūtākajos laikos smiekli palīdzējuši pārdzīvot ikdienas grūtības. Kursīte-Pakule norāda, ka mūsdienās publiskajā telpā nereti netrūkst skaistu vārdu, bet pietrūkst satura, un tieši humors spēj atmaskot tukšrunību. "To var atdzīvināt tikai satīra, tikai humors un veselīga pašironiska attieksme," uzsver grāmatas autore. Pēc viņas domām, sabiedrībai vajadzētu vairāk smieties par to, kas nav kārtībā, nevis tikai žēloties: "Tās ierūsējušās vietas jānotīra ar humora krītu!"