latvijasradio.lsm.lv - RSS

Režisora Roberta Daubura un dramaturga Jāņa Joņeva izrāde „Ko var cilvēks” Nacionālā teātra Aktieru zālē balstīta uz dokumentāliem notikumiem. Tas ir leģendārās izmeklētājas Ritas Aksenokas duelis ar noziedznieku, izrādē dēvētu par Aleksandru Volkoviču. „Ko var cilvēks” skaudri uzdod jautājumus par cilvēka izcilību, izvēles iespējām, ļauno un labo.

Gaidot etnoroka grupas "Laimas muzykanti" 30 gadu jubileju, tiekamies ar grupas dibinātāju, multimākslinieku un dzejnieku Artūru Uškānu, kā arī uzzinām vairāk par gaidāmajām LNKC organizētajām lekcijām tautas mūzikas interesentiem un ielūkojamies decembra pirmās puses folkloras notikumu kalendārā.

Ar Artūru Uškānu runājam par grupas dibināšanu pirms 30 gadiem, gaidāmajiem jubilejas koncertiem, ārzemju mūzikas ietekmi un dziesmām, kas kļuvušas par zelta klasiku.

Tāpat iztaujājam LNKC folkloras un tautas mūzikas eksperti Katrīnu Feldmani, lai uzzinātu par šī gada nogalē Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) organizētajām lekcijām. Decembra sākumā gaidāmas etnomuzikologa, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Mārtiņa Boiko un Latvijas Universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta pētnieces Gintas Pērles-Sīles lekcijas

Kurā instrumentā dzīvo aita, stārķis, mežacūka un vēl briedis? Par klavesīna pārvērtībām gadsimtu gaitā Rebekai un Arturam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā stāsta Ieva Saliete.

Šonedēļ apgāds "Aminori" laida klajā igauņu mākslinieka un komiksu meistara Jōnasa Sildres (Joonas Sildre, 1980)  grafisko romānu par Arvo Pertu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai", kas vēsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista dzīvi no bērnības līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt.

Teksta, kuru tulkojusi Maima Grīnberga, nav daudz, bet tas ir būtisks, jo tieši visvairāk ar paša komponista izteikumiem atklāj to, kā dzima Perta unikālais stils tintinnabuli, un te liela nozīme tam, kā Sildre zīmē skaņas un skaņdarba dzimšanu. 

Runājam arī par pašas Maimas muzikālo pieredzi, kur Perts kopš 1990. gadu sākuma spēlē nozīmīgu lomu, un

mūsu sarunā dzirdams viens no atklāsmes brīžiem, kad 1992. gada aprīlī Maima Rīgas Pēterbaznīcā klausījās Perta "De profundis" Kaspara Putniņa vokālās grupas un Jura Kulakova koncertā. 

Apskatām Jōnasa Sildres personību un to, kā Maima, knapi padzirdējusi par grāmatas igauņu versijas klajā nākšanu 2018. gadā, jau gandrīz momentā klauvēja pie mākslinieka durvīm. Ceļš pie Latvijas lasītāja nebija straujš, taču Perta 90. jubilejas gada izskaņā šis šedevrs tomēr laimīgi nonācis pie mums, un par to vislielākā pateicība "Aminori".

Mazliet ārpus tēmas pieskaramies arī citam Maimas Grīnbergas svaigi iznākušam tulkojumam – ievērojamā igauņu rakstnieka Karla Ristikivi romānam "Dvēseļu nakts", kas sola spēcīgu literāru piedzīvojumu.

Orests Silabriedis: Sarunu sāksim ar žanru. Komikss par Arvo Pertu. Varbūt uzreiz jānodibina sevī kaut kāda attieksme, kā mums pret to izturēties?

Maima Grīnberga: Grafiskais romāns! Protams, to var nosaukt arī par komiksu. Redzēju, ka Alīse Nīgale spītīgi šo grāmatu sauc par komiksu. Bet acīmredzot grafiskais romāns izklausās nopietnāk. Iespējams arī, ka žanra lietpratēji izstāstītu, kāda ir atšķirība, jo esmu redzējusi, ka grāmatveikalu vietnēs ir šāds šķīrums – grafiskie romāni un komiksi. Iespējams, ka arguments ir garums – grafiskais romāns ir vienots stāstījums par vienu tēmu, tās nav tikai mazās komiksu strīpiņas.

Jā, tas vispār varētu būt arguments, jo opuss ir ļoti izvērsts. Man sākumā likās – nu, kas tad tur: ātri izskriešu cauri, un būšu gatavs sarunai. Bet nē – lasīšana paņēma ļoti daudz laika. Un bildes jau arī ir jāapskata.

Šajā gadījumā teksts patiesi nav svarīgākais, bet gan bildes. Teksts ir kā mugurkauls, bet bildes – miesa un emocijas. Viss ir bildēs.

Tas ir tavs viedoklis, vai arī tie ir ceļavārdi no Jōnasa?

Nē, tie nav viņa ceļavārdi – tas ir tas, kā es pati šo grāmatu redzu. Tekstam gan ir ļoti liela nozīme brīžos, kuros Jonass citē Pertu. Tur ir Perta dienasgrāmatu piezīmes, fragmenti no intervijām, un to ir diezgan daudz. Tekstam ir liela nozīme arī tur, kur ir Perta Dieva meklējumi. Bet, piemēram, tas, kā Jonass grafiskajā romānā ir parādījis, kā mūzika piemeklē klausītāju… Te minēti konkrēti trīs skaņdarbi: "Perpetuum mobile", "Credo" un "Tabula rasa": man tas liekas vienkārši brīnišķīgi, to vārdos nevarētu aprakstīt – iespaidu, ko šī mūzika atstāj uz cilvēkiem.

To pašu sacījis arī Perts – ka viņam ir, ko teikt, bet ar vārdiem to nav iespējams izsacīt. Mūzikā arī tas vēl meklējams, bet gan jau pasakāms. Kurš vispār atrada šo darbu? Ideja nāk no tevis?

Jōnass to ir tapinājis ārkārtīgi ilgā laikā. Viņš pats dzimis 1980. gadā, kaut kad 2000. gadu sākumā iepazinis Perta mūziku, noklausījies raidījumus par viņu, un sapratis, ka šajā personībā ir kas tāds, ka viņš vēlas izveidot komiksu vai grafisko romānu. Un tad Jōnass ļoti ilgus gadus sadarbībā ar Pertu [to arī darinājis]. Tas ir ārkārtīgi skrupulozs darbs ilgu gadu garumā! Kur šajā stāstā iesaistījos es? Drīz vien pēc grafiskā romāna iznākšanas – tas bija 2018. gads – klauvēju pie Jōnasa durvīm, proti, mesindžerī sazinājos ar viņu, bet pēc tam aizdrāzos pie viņa uz mājām pēc grāmatas eksemplāra, jo man bija sajūta – viss, rīt braucu uz Latviju, un tūlīt, tūlīt šī grāmata iznāks. Jo man vienkārši ir ilgas attiecības ar Perta mūziku, par ko vēlāk varam parunāt – kāpēc man bija tik svarīgi, lai noteikti šī grāmata iznāktu. Bet tad iestājās pauzīte. Romāns ir biezs, tajā ir daudz bilžu, tāpēc tas ir diezgan dārgs prieks. Divi mani uzticamie izdevēji ļoti ilgi svārstījās, domāja, pārlika plusus un  mīnusus, bet beigās atteicās. Pagājušogad piedāvāju izdevniecībai "Aminori", kas arī kādu brīdi domāja, bet beigās man par ārkārtīgi lielu prieku izdomāja. 

Tu pazini Jōnasu arī pirms šīs grāmatas iznākšanas?

Zināju viņa vārdu, bet faktiski jau iznāk, ka uzmācos svešam cilvēkam. Vēl nebiju turējusi rokā viņa grafisko romānu, kad ar viņu sazinājos, bet man bija tā sajūta – nekā cita taču Latvijā par Pertu nav: ne biezu rakstu krājumu, ne kas cits. Domāju – šis taču cilvēkiem patiks, Latvijā taču tik daudzi iet uz Perta koncertiem, nu, kā var nebūt intereses? Tas taču nav iespējams, ka nav intereses! Drusciņ aplauzos... Bet nu – skat, nepagāja ne septiņi gadi, un tagad esmu priecīga un laimīga.

Vairāk – ierakstā.

"Nabīgs" raidījums metinātājiem un mācītājiem, jeb daudz laimes dzimšanas dienā, radio NABA!

Iepazīstam dažus NABAS cilvēkus, uzzinām, kas ir viņu klausītāji un kā radās nosaukumi raidījumiem "Subjektīvie mērījumi", „Fono-Grāfs", "Disociatīvā fūga".

--

Attēlā: Radio NABA vadītājs Madars Štramdiers (no kreisās), Andris Hiršs un Ainārs Kamoliņš (raidījums „Fono-Grāfs”), Anete Enikova („Kultūtas ūnijas laiks”), Raimonds Lagimovs jeb Dambis („Bitīt matos”), Viktors Dunaiskis jeb Vicis („Nabarīts”); priekšā centrā no kreisās Alise Zālīte („Studentu pietura”), Ieva Saulīte („Subjektīvie mērījumi”) un Ieva Ozoliņa („Disociatīvā fūga”).

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Jūlija Hansen dzimusi Daugavpilī, vēlāk dzīvojusi Rīgā, bet, kad dzīve deva iespēju studēt Anglijā, viņa to izmantoja. Pēc kāda laikā iepazinās tur ar savu topošo vīru Krisu (Chris Oram). Bet nu abi ir Latgales laukos, kur atraduši patvērumu no cilvēku pūļa, apkārt valdošā nemiera un trauksmes. Te lauku mājā bez piebraucamā ceļa nu ir viņu nepieradinātās dabas ieskautā miera osta, bet Krisam arī iespēja testēt viņa startup biznesā radīto savvaļas vērošanas video kameru. 

Lauku māju Bērzkalniņi Rēzeknes novadā abi iegādājās pērn, un ievācās te augustā kopā ar diviem kaķiem, ko savulaik bija paņēmuši no dzīvnieku patversmes Anglijā. "Bija ļoti ātri jāiemācās daudz jaunu prasmju, bija jāsagatavojas ziemai, jāsaprot, kā māju kurināt, kur malku dabūt, pēc tam kā sniegu tīrīt, kā zāli pļaut.

Šie visi lauku darbi mums bija kaut kas jauns, mēs nekad to neesam darījuši. Līdz ar to tas bija lielākais izaicinājums.” 

Ne Jūlijai, ne Krisam iepriekš īstas lauku dzīves pieredzes nav bijis, kaut arī Krisam jau no bērnības paticis atrasties dabā, tomēr Anglijas daba nav tāda kā šeit, tā nav tik mežonīga, bet vairāk kontrolēta  un industrializēta. Tostarp te bijis jāpierod arī pie insektiem – odiem, dunduriem. Anglijā dzimušais Kriss saka – šejienieši iespējams līdz galam nenovērtē dabas bagātību, kurā dzīvo.

„Pirms pārcelšanās dzīvojām Anglijā, mums bija ideāla dzīve kā pēc angļu standartiem, mums bija hipotēka, mums bija māja, mums bija mašīna, maziņš dārzs un it kā viss bija ok, bija darbs,

bet tomēr bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un ka tā dzīve bija ļoti saspringta.” Patstāvīgs skrējiens, pilsētas burzma radīja nogurumu, un tad nāca Covid pandēmija, kas vairāk atraisīja domas par dzīves vietas maiņu tuvāk dabai. „Lai būtu miers vis apkārt un klusums un nebūtu tik daudz cilvēku, jo Anglijā arī tik daudz cilvēku dzīvo visi viens otram blakus un vienmēr tāda sajūta, ka tevi kāds visu laiku vēro. Nebija tādas privātuma sajūtas un mums tā ir ļoti svarīga”.

Paceplī atrosta seneja Naaizmierstulis gruomota, kas globuota nu asūšuos varys, niu tykuse pi jaunu vuoku – puorizdūta daļa nu Naaizmierstulis literaruo kruojuma „Lauku zīdi”.

Naaizmierstule, eistajā vuordā Rozalija Tabine (1890–1965), ir latgalīšu dzejneica i bārnu rakstneica, pyrmuos latgalīšu dzejprozys autore i pedagoge. Struoduojuse par školuotuoju Bolvūs, Somersetā, Mežinīkūs, Aulejā i Aglyunā. Rakstejuse stuostus, literaruos puosokys i lugys, tulkuojuse ari literaturys klasiķus. Juos dorbi apkūpuoti divejūs kruojumūs: „Lauku zīdi”, kas izdūts 1934. godā, i „Dīva duorza pučeitis”, izdūts 1943. godā.

Pa daļai puorizdūtuo Naaizmierstulis kruojuma „Lauku zīdi” idejis iniciatore i projekta virzeituoja Inta Brokāne-Vilcāne i Aglyunys bibliotekys vadeituoja Ināra Valaine stuosta par Naaizmierstulis personeibu, dorbim, ticeibu Dīvam i dzymtuos zemis mīlestību.

Grafu Moļu muižā vuiceja kolpu bārnim raksteit i laseit, „grafīne aizsyuteja meitini papyldynuot zynuošonys iz klūsteri. Tī jei ari dabuoje sovu literarū pseidonīmi Naaizmierstule, kam audzynuotuoja vysom meitinem lyka puču vuordus,” stuosta Ināra Valaine.

Intys Brokānis-Vilcānis vysa Brokānu dzymta īt nu Muokūņkolna, jei nūpierkuse tamā pusē sātu i atroduse Naaizmierstulis gruomotu: „Ka nabyutu atroduse gruomotu, tod ari nazynuotu eistyn Naaizmierstulis viesturi. Tāvs maņ beja lels puosoku stuosteituojs, kurys es puorstuotu sovim bārnim i mozbārnim, tok nikod nazynuoju, nu kurīnis puosokys guojušys, tāvs saceja, ka jam stuostejuse baba i tai tys iz prīšku guoja. Kod atrodu Naaizmierstulis gruomotu i īraudzeju, ka tī ir taišni tuos puosokys, kū maņ stuosteja tēte. Tuos ir Naaizmierstulis raksteituos puosokys, tys beja pyrmais impulss – beidzūt asu atroduse. Saprotu, ka tei ir vierteiba, tū vajag dūt tuoļuok cylvākim.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tū salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par partikulu „ba”.

Partikula „ba”, cyts vēļ soka „be”, pasaruoda kai atseviški, tai ari savīnuojumā ar cytim vuordim – bīži lītojam „kab”, tys ir „ka+ba”.

Kab tu atītim!

Kaba es zynuotu, es ba tev pastuosteitu.

Vuordeņš „bo” pylda jau saikļa funkcejis.

Vēļ ir interesanta partikula „gi”, kū lītoj Kruoslovys, Izvolta, Aulejis apleicīnē.

Kurgi tu beji?