latvijasradio.lsm.lv - RSS

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Signes Seiles Saulkrastu novada Sējas pagastā. Senču īpašumā Signe kopā ar vīru sāka saimniekot 18 gadu vecumā un audzēja piena govis. Tagad zemnieku saimniecībā "Zaļie Priežkalni" izveidots mini zoodārzs ar gaļas liellopiem, kazām, aitām un zirgiem. Saimnieki audzē arī putnus un trušus gaļas un olu ieguvei, un darbu turpina Signes meita Santa ar ģimeni, kam ir dažādas idejas nelielās saimniecības attīstīšanai.

Mēs visi uzturamies dažādās vidēs. Par vidi un telpu ap to var domāt sākot ar mūsu iespējām to veidot vai arī ar mūsu izpratni par tās nozīmi. Cik dažādi šajā procesā var būt iesaitīts dizainers un arhitekts?

Par to – saruna ar "H2E" līdzdibinātāju Ingūnu Eleri, kā arī arhitektiem: "Palast arhitekts" līdzdibinātāju Juri Bērziņu, "DR arhitekti" īpašnieku Dāvidu Rubinu un "MADE arhitekti" līdzdibinātāju Miķeli Putrāmu.

Saruna sākas par vidi pirmajiem dzīves gadiem: bērnudārzu, mazajiem pacientiem slimnīcā, viņu vecākiem un mediķiem, un plānotajām izmaiņām tautas ievēlēto deputātu darba vietai – Parlamenta ēkai.

Pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.  

Tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šodien nav pamanāms, ir ļoti, ļoti slikti – uzskata bijušais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs. Kā pirms apstiprināšanas gāja atrādīties Šķēlem un Lembergam, kāpēc prognozē netīru pirmsvēlēšanu kampaņu, arī par tēvu – augstu partijas funkcionāru un latviešu valodu – saruna ar Alekseju Loskutovu Laikmeta krustpunktā.

"Mēs vēlamies, lai mums būtu noķerta liela zivs." Šos vārdus reiz, stājoties amatā, teica raidījuma viesis. Vismaz publiski nav zināms, ka viņš būtu kaislīgs makšķernieks, bet ar lielām zivīm tolaik bija domāti augsta līmeņa korupcijas noziegumi.

Aleksejs Loskutovs 2004. gadā kļuva par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju. Tas bija laiks, kad korupcijas apkarotāji vairāk cīnījās savā starpā, nevis ar valsts apzadzējiem. Esot amatā, viņš Latvijas politiskajos dzirnakmeņiem tika malts pamatīgi. Apstiprināšanas brīdī „Jaunais laiks” no Saeimas tribīnes viņu sauca par Tautas partijas ielikteni, bet no amata viņu gāza tieši Tautas partijas Kalvīša valdība, un „Jaunais laiks” Alekseju Loskutovu aizstāvēja. Viņš bija sava amata priekšteces Jutas Strīķes kritiķis, bet vēlāk abi kļuva par sabiedrotajiem. Aleksejs Loskutovs par korupciju Latvijā un mūsu „lielajām zivīm” zina daudz. Arī pats nokļuva lielajā politikā, bet viņa pamatdarbs vienmēr ir bijis akadēmisks, kā tiesību doktoram mācot studentus. Aleksejam Loskutovam vienmēr tiek atgādināta arī viņa ģimenes pagātne – vecāki Latvijā ieceļojuši no Krievijas. Tēvs Genādijs bija augstā amatā okupētās Latvijas Komunistiskās partijas virsotnē.

Laikā, kad jūs vadījāt KNAB, par biroju mediji ziņoja gluži vai katru dienu, vismaz reizi nedēļā bija kāds stāsts. Šobrīd labi, ja reizi mēnesī mēs izdzirdam KNAB vārdu. Tas ir labi vai tas ir slikti?

Aleksejs Loskutovs: Biroja publicitāte manā laikā, bija pilnīgi apzināta mana nostāja, ja par korupciju nerunā, par to aizmirst. Ja aizmirst, tad viss notiek pa vecam. Mūsu mērķis bija par korupciju atgādināt gandrīz burtiski ik dienu. Pie tam biroja kā samērā jaunas iestādes publicitāte bija arī viens no pastāvēšanas balstiem. Ja mēs būtu nemanāmi, nedzirdami un sabiedrībai nebūtu par mums nekāda priekšstata, tad politiķiem, kam birojs bija neērts, būtu daudz vieglāk no tā tikt vaļā - likvidēt iestādi, reorganizēt, pievienot citai. Mērķis bija parādīt, ka KNAB ir nepieciešams, KNAB strādā, dod rezultātu visdažādāko – vai nu apkarošanā vai strādājot pie likumu pilnveides. Un tāpēc viennozīmīgi – tas, ka šobrīd KNAB gandrīz nav pamanāms, ir ļoti slikti, jo tas būtiski samazina sabiedrības pārliecību, ka cīņa ar korupciju Latvijā notiek iepriekšējā līmenī, vai, es baidos teikt,  sabiedrība var šaubīties vai cīņa pret korupciju vispār pastāv?

Varbūt visas lielās zivis ir noķertas? KNAB vairs nav ko darīt?

Aleksejs Loskutovs: Nu nav tas dīķis, kur var visas zivis izķert. KNAB strādā, skaidri zinu, ka strādā un dara visu, lai ķertu arī lielas zivis, bet attieksme pret publicitāti, sabiedrības uzrunāšanu man liekas dīvaina. Kā var iestāde, kurai ikdienas darbā sabiedrības atbalsts ir ārkārtīgi nepieciešams, vairīties no sabiedrības vispār?

Ik pa brīdim, ja arī parādās KNAB vārds, tad tas ir saistībā ar ziņām, kur ir teikts - KNAB nekonstatēja, KNAB neatrada pamatu. Šādā kontekstā.

Aleksejs Loskutovs: Šeit ļoti svarīgi KNAB kā iestādei ieņemt proaktīvu pozīciju. Proti, negaidīt, ka žurnālisti uzies, ka KNAB neko nav konstatējis, bet varbūt publiski iet un skaidrot, kāpēc konkrētajā gadījumā nav izdevies panākt, piemēram, lietas nodošanu tiesai. Tas atkal pieder pie tās nespējas runāt ar sabiedrību, runāt ar medijiem.

KNAB kļuvis mazāk redzams. Vai, jūsuprāt, tā ir šobrīd iestādes vadības stratēģija vai paša iestādes vadītāja loma? 

Aleksejs Loskutovs: Grūti pateikt. Sākotnēji domāju, ka varbūt tas ir saistīts ar to, ka Straumes kungs ir nācis no specdienestiem, kas parasti cenšas būt ēnā. Bet tagad man ir sajūta, ka vienkārši nav pienācīgi novērtēta atklātības un sabiedrības uzrunāšanas nozīme.

Savulaik KNAB kritizēja varbūt pat par pārāk skaļu parādīšanos publikas priekšā ar šīm skaļajām aizturēšanām. Varbūt vienkārši laiki mainījušies? Ne visam ir jābūt tik publiskam?

Aleksejs Loskutovs: Es ļoti labi atceros, ka mums kaut ko tādu pārmeta. Pie tam es domāju, ka lielākoties informācija nāca drīzāk no aizturamo puses. Proti, ja notika aizturēšana Rīgas domē, es domāju, ka tur daudziem mēle vai roka niezēja padot ziņu žurnālistiem, lai pievērstu uzmanību tam, kas notiek. Skaidrs, ka KNAB nav ieinteresēts, lai aizturēšanas brīdī informācija aizietu publiski, jo tas var traucēt izmeklēšanai. Bet, ja aizturēšana notiek, runājam par valsts amatpersonām, visdrīzāk publiskā vietā - šo faktu nevar noslēpt.

Kā ir mainījušies korupcijas noziegumi pēdējo 20 gadu laikā? 2004. gads, kad jūs, stājāties amatā, cilvēki norādīja, ka koruptīvie noziegumi ir saistīti ar Ceļu policiju. Bieži tika minēti arī būvatļauju izsniedzēji. Tagad neatminu, ka kāds ceļu policists vispār būtu. Viens piemērs, kā ir mainījusies korupcija.

Aleksejs Loskutovs: Es domāju, ka lielā mērā mainījusies. Runājot par ceļu policiju, viennozīmīgi arī nespēju atsaukt atmiņā pēdējo gadījumu vai pēdējo skaļo gadījumu. Es domāju, ka tas saistīts ar pamatīgām reformām arī Ceļu policijā. Beigu beigās atalgojums tiesībaizsardzības iestādes strādājošiem gandrīz 20 gadu laikā ir audzis, būtiski audzis ir arī dienesta prestižs. Arī dienests kā tāds ir labāk organizēts, tai skaitā izmantojot tehniskos līdzekļus. Policijas automašīnas ir videokameras, policijas darbiniekam uz krūtīm ir videokamera. Ir daudz kas izdarīts, lai novērstu iespējamas nelikumīgas darbības no policijas darbinieku puses.

Kas šobrīd ir tie aktuālākie korupcijas noziegumu veidi Latvijā? Pirms 20 gadiem bija lielais privatizācijas laiks, tagad ir Eiropas fondu laiks. Šeit ir viens risks?

Aleksejs Loskutovs: Es domāju, ka tā ir viena no jomām. Plaši runājot - iepirkumi bija aktuāli un paliek aktuāli. Tāpēc ļoti labi, ka aktīvu pozīciju ieņem arī Konkurences padome, meklējot karteļus, jo tie karteļi cieši tuvojas un citreiz arī piedalās koruptīvās attiecībās. Šajā jomā diemžēl neredzu tuvākajā laikā gaišu nākotni. Pārāk liela nauda, pārāk liela brīvība. Tāpēc, kad sākas kārtējās sarunas, ka vajag vienkāršot iepirkumu procedūras un atvieglot iepirkumu likuma prasības, man ir lielas bažas. Nav pagaidām pamata to visu būtiski atvieglot. Man liekas, ka gan no valsts pārvaldes vai pašvaldību iestāžu puses, gan no uzņēmumiem, kas piedalās iepirkumos, iekšējās kontroles sistēma pamatīgi klibo.

Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā. Kultūras rondo no jauna mēģinām saprast Krišjāņa Valdemāra nozīmi Latvijas kultūrvēsturē un arī mūsdienās. 

Ēdolē, Tērbatā (Tartu) un Rīgā svin un atceras Krišjāni Valdemāru viņa 200. gadadienā. Starp vācbaltu un krievu kultūrām, viņš pie savas istabas durvīm Tērbatas universitātē uzliek uzrakstu „Latvietis”. Un raksta hrestomātiskos vārdus: „Latvji, brauciet jūriņā, Zeltu vediet sētiņā”. Top lasīšanas pulciņi, avīzes, jūras skolas, kā arī „Baltijas jūras izsmelšanas biedrība”.

Kultūras rondo tikai daži akcenti Krišjāņa Valdemāra darbībā un stāsts par to, ko varēs ieraudzīt izstāde Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja  izstādē „Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis” un Ēdolē topošajā izrādē.

Studijā vēsturniece, ekspozīcijas „Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis" veidotāja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā Nadīna Rode, bibliokuģa „Krišjānis Valdemārs” dalībnieks, Valdemāra pētnieks Gints Šīmanis, grāmatas „Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika” sastādītājs Edmunds Krastiņš un aktrise Zane Jančevska, kas Ēdolē iestudē izrādi „Valdemārs Ēdolē”.

--

Par Krišjāni Valdemāru saruna arī raidījumā Augstāk par zemi.

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri.

Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem.

Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā.

Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē?

Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli.

Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā?

Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes.

Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs?

Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē.

Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu?

Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis.

Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu?

Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas.

Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.)

Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus!

Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē.

Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā?

Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram,

Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu.

Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku. 

Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā.

(..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis.

Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties. 

Vairāk – audioierakstā.  

Продолжаем познавательные уроки латышского языка с преподавателем Инесе Розе.

Inese: Esiet sveicināti!

Andrejs: Labrīt, dārgie klausītāji!

Inese: Pirms nedēļas mēs noskaidrojām, ka pareizi teikt ‘pieaugusī’ – взрослая, ‘pagājusī’ – прошедшая.

Andrejs: un bijusī vai izbijusī – бывшая.

Inese: tie, protams, nav visi divdabji ar noteikto galotni, kurus bieži izmanto.

Andrejs: какие еще причастия с определенными окончаниями часто используются?

Inese: это причастия другого типа, более привычные, образованные от глаголов  с помощью -amais, -amā. Они называют действие или существенным признак. Действие, которое возможно. Например, ēdamais – съестное, dzeramais – то, что можно пить,

Andrejs: dzeramais ūdens – питьевая вода. Kurināmais – топливо.

Inese: Vai mājās ir ēdamais?

Andrejs:  есть ли дома что-то съестное?

Inese: tā saucamais – так называемый, tā saucamā – так называемая, domājamā daļa – предполагаемая, условная часть, darāmais – tas, kas jādara.

Andrejs:  Дайте, пожалуйста, примеры.

Inese:   С удовольствием! Здесь возможны оба варианта – с неопределенным и с определенным окончанием. Неопределенное - Darāms – то,  что надо сделать, определенное - darāmais – конкретная работа. Piemēram, nekonkrēti – kaut kas darāms. Vai tev brīvdienās ir kaut kas darāms? Varbūt iesim uz kino?

Andrejs:  У тебя есть какие-то дела в выходные? Может, сходим в кино?

Inese:  Piedod, man tiešām ir daudz darāmā, es nevarēšu. Daudz konkrēto darbu. Tas ir mans darāmais.

Andrejs: man tiešām ir daudz darāmā - прости, у меня действительно много дел, я не смогу.

Inese:  Mani darāmie darbi – моя (конкретная) работа, которую надо сделать. Man vajag atvilkt elpu, bet darāmie darbi gan pagaidīs.

Andrejs: Мне надо передохнуть, а уж работа подождет. A какие еще есть причастия с неопределенным и определенным окончанием?

Inese:  bieži izmanto šos divus – sakāms un sakāmais. Vai ir kas sakāms? -

Andrejs: тебе есть, что сказать?

Inese:  interneta diskusijās katram ir savs sakāmais.

Andrejs: В интернет-дискуссиях у каждого есть что сказать.

Inese:  Tavs nesamais nav viegls. Došu tev to atpakaļ.

Andrejs: То, что ты несешь, не легкое. Отдам тебе обратно.

Inese:  Tirgū ir sveramais sviests un citas sveramās preces.

Andrejs: На рынке есть масло и другие продукты на вес. Да, ведь же самое и с разливными продуктами – izlejamais kvass, izlejamais piens.

Inese:  да, только с одной оговоркой. Izliet – вылить прочь. Liet – лить, наливать. Pareizāk - lejamais kvass, lejamais piens.

Andrejs: un lejamais alus!

Inese:  alus dzerams vakarā, bet vispirms, kā saka: “Darbu, kas šodien darāms, nepamet uz rītu.”

Andrejs: Не откладывай на завтра то, что можно сделать сегодня!

Inese: Ar to mēs varam beigt mūsu šīsdienas raidījumu. Rīt ir pirmā advente, sākas Ziemassvētku gaidīšana!

Andrejs: Jauku jums Adventi!

Inese:  Laiks izrotāt māju un iedegt pirmo svecīti Adventes vainagā! Jauku jums Adventi!

Andrejs: Uz redzēšanos! Visu labu!

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- un tas ir uz labu!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.