latvijasradio.lsm.lv - RSS

Jautājums par finanšu palīdzību Ukrainai 26. novembrī dominēja Eiropas Parlamenta debatēs Strasbūrā. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena paziņoja, ka viņas vadītā iestāde jau tuvākajā laikā nāks klajā ar juridisku priekšlikumu par iesaldēto Krievijas līdzekļu aizdošanu Ukrainai. Daudzi Eiropas politiķi ir manāmi neapmierināti, ka ASV prezidenta piedāvātajā miera plānā ir iekļauts, ka šo naudu sadalīs Amerika un gūs no tās peļņu. Tas var paātrināt iekšējo domstarpību pārvarēšanu.

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja.

Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis.

Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs.

Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi.

Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama.

Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu.

Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim.

25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem.

Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības.

Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā.

Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk.

Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.    

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kā šogad beigsim skolu? Ja pēdējos gados no skolām esam dzirdējuši sūdzības, ka neziņa par eksāmenu sesiju ir pārāk gara un tikai pēdējā brīdī topot skaidrs, kas un kā īsti notiks, tad šogad novembra sākumā Izglītības un zinātnes ministrija izplatīja ziņas gan par to, kādi gala pārbaudījumi būs jākārto gan pamatskolu un vidusskolu beidzējiem, gan arī konkrētu eksāmenu grafiku ar datumiem. Vai var teikt, ka līdz ar to viss par 2025./ 2026. mācību gada eksāmenu sesiju ir skaidrs - vai tas ir skaidrs skolām, skolēniem un vecākiem?

Ģimenes studijā diskutē Valsts izglītības attīstības aģentūras Valsts pārbaudījumu departamenta direktors Normunds Rečs, Ādažu vidusskolas izglītības metodiķe, angļu valodas skolotāja un 12. klases audzinātāja Asnāte Morozova, Rīgas 2. ģimnāzijas vēstures skolotājs Jānis Arājs, Rīgas 75. vidusskolas direktore Ramina Skuja un Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Liene Voroņenko.

Latvijā pēdējos gados redzam arvien vairāk iebraucēju no citām kultūrām. Un aktuāls ir jautājums, cik veiksmīgi imigranti integrējas mūsu sabiedrībā? Kā neuzkāpt uz grābekļiem, kas bijuši citām Eiropas valstīm, kur izveidojušas lielas un noslēgtas imigrantu kopienas. Protams, ātrā atbilde būtu – nelaist nevienu iekšā, bet realitāte ir sarežģītāka. Gan tādēļ, ka esot Eiropas Savienībā, durvis aizvērt pavisam neizdosies, turklāt arī pašiem ir demogrāfijas un tālāk gaidāmas darbaspēka problēmas. Tādēļ par integrāciju jādomā būs. Par to būs diskusija raidījumā Krustpunktā.

Diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece starptautisko lietu, integrācijas un mediju jautājumos Zane Vāgnere, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Kultūras un mākslas institūta vadošā pētniece Maija Spuriņa, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingemārs Līdaka un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Andrejs Judins.

Pirmsskolas izglītības iestādes Latvijā ir ļoti dažādas. Vienā grupā bērnu skaits var būt 16 vai pat 26. Šobrīd spēkā esošie normatīvie akti nenosaka bērnu skaita ierobežojumu. Tas atkarīgs no telpas lieluma, uz vienu bērnu ir noteikta minimālā platība. Nav noteikts arī, cik uz grupu būtu jābūt pedagogiem. To, katrā pašvaldībā un iestādē, var noteikt pēc saviem ieskatiem un finanšu iespējām. Tāpat ir arī ar pedagogu atbalsta personālu – logopēdiem, speciālajiem pedagogiem un psihologiem. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā uzsver, ka tas ir jāmaina. Vēloties noteikt vienotas vadlīnijas, lai pašvaldībās situācija nebūtu tik atšķirīga un uzlabotos pirmsskolas izglītības iestāžu darba kvalitāte.

„Piemēram, izglītības psihologa likme ir, kur dot vienu slodzi uz 150 bērniem, un ir pašvaldības, kur dot vienu slodzīti uz 750. Tā atšķirība ir ļoti, ļoti liela.”

Latvijas Pašvaldību savienībā tam nepiekrīt, uzsverot, ka finanšu iespējas ir ierobežotas un  pašvaldības pašas labāk zina, kā organizēt darbu.

„Nav nekāda nepieciešamība vēl ar kādu normatīvo regulējumu noteikt, kam jābūt, ja mēs vēlamies noteikt, tad ir jābūt ar papildu finansējumu, vienkārši uzliekot kaut kādas prasības, ka vajag tā un ne citādi, tas nesamērojami un tas nav arī nepieciešams.”

Nav psihologa, niecīga slodze logopēdam, nodarbībā ir tikai viens pedagogs, kā vienotu noteikumu trūkums ietekmē darbu bērnudārzos, pētījusi Lāsma Zute-Vītola.

Радиоэкскурсия в Таллинн. Недавно в эстонской столице открылся частный музей современного искусства POCO. На трех этажах музея разместились работы классиков поп-арта, уличного искусства и даже произведения, созданные с помощью искусственного интеллекта. Здесь можно встретить произведения Энди Уорхолла, Марселя Дюшана, Мана Рэя, Бэнкси... а также эстонских художников.