latvijasradio.lsm.lv - RSS

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „mits” i „mīts”.

Tys ir vīns nu vuordu, kas izsauc ari komiskys situacejis storp latgalīšim i baļtīšim.

Mīts ir tys, ar kū var izdzonuot.

Mits ir kaida napatīseiba, izdūmuojums, fantazeja.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tū salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „skatīties”.

Pamata vuords: vērtīs, apsavērt.

Verūs lūgā, verūs gruomotā.

Austrumlatgolā ir cyts vuords – tiemēt.

Pasaver voi patiemej.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Valmieras novada Brenguļu pagastā pie Maijas Zvirbules. Viņa izveidojusi 30 Šarolē šķirnes gaļas liellopu ganāmpulku un šogad konkursā "Novada garša" saņēma divas zelta medaļas - par liellopu aknu pastēti un malto gaļu. Maijas pieredze uzņēmējdarbībā bijusi dažāda - iziets arī maksātnespējas process, bet spēku un enerģiju Maijai dod sports un peldes dīķī. Viņa ir četru bērnu mamma.

Эпоха «мешков ЧК», казалось, осталась в далеком прошлом. Но это не так. Почему сегодня, десятилетия спустя, разговоры о коллаборационизме, о людях, служивших советской власти, будоражат значительную часть общества? Об этом поговорим сегодня в программе АС. Мой гость - публицист Армандс Пуче.

Kas iznāk tad, ja čūsku sakrusto ar ezīti? Šo Latvijas Radio žurnālista Eduarda Liniņa bērnības mīklu un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Mucenieku ģimene no Jelgavas: mamma Ieva, tētis Druvis ar bērniem Ronju (7 gadi) un Borisu (5 gadi).

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.

Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.  

Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk?

Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši. 

Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra.

Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām.

Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne?

Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās.

Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija.

Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu. 

Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums. 

Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem.

Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos. 

To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām. 

Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece.

Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā!

Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus. 

Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa. 

Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri…

Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt.

"Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums.

Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā. 

Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus. 

Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi.

Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem.

Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist?

Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona. 

Bet tajā pašā laikā tu saki – laba.

Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga.

Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu? 

Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku.

Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā?

Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu. 

Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu.

Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji.

Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir. 

Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.)

Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas? 

Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.)

Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi?

Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts... 

Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri?

Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Продолжаем познавательные уроки латышского языка с преподавателем Инесе Розе.

Inese: Labrīt! Esiet sveicināti!

Andrejs: Labrīt, dārgie klausītāji!

Inese: Iepriekšējā raidījumā mēs runājām par svecītēm un patriotu nedēļu.

Andrejs: par atceres un piemiņas pasākumiem.

Слушатели указали на то, что тема определенных окончаний не раскрыта.

Inese: jā, raidījumā bija tādi vārdi: kritušie karavīri – погибшие воины, esošie karavīri – существующие, находящиеся в армии, воины. Мы раньше немного ознакомились с определенными окончаниями у прилагательных.

Andrejs: а тут добавились причастия!

Inese: да, но принцип сохранился. Princips ir tāds pats. Ja mēs runājam par konkrēto, lietojam noteikto. Galotni.

Andrejs: приведите примеры часто употребляемых причастий!

Inese: например, взрослые – это причастие, ставшее существительным.

Andrejs: pieaugušie. Viens pieaugušais. Viena pieaugušā?

Inese: pieaugusī. Viņa vairs nav meitene, bet pieaugusī sieviete. В женском роде у причастий -is -usi будет другое окончание, не то же, что у прилагательных. Вместо ā – usī. В мужском – вместо -is - -ušais. Viņš ir pieaudzis, viņš ir pieaugušais.

Andrejs: Viņa ir pieaugusī - взрослая. Значит, прошлый год - pagājušais gads, а прошлая неделя - pagājusī nedēļa?

Inese: jā, gads ir pagājis. Tas ir pagājušais gads. Nedēļa ir pagājusi. Tā ir pagājusī nedēļa.

Andrejs: а я думал – pagājušā.

Inese: tas tāpēc, ka mēs šo vārdu izmantojam, atbildot uz jautājumu ‘kad’? Pagājušajā nedēļā.

Citi piemēri: pagājusī diena.

Andrejs: pagājusī diena - прошедший день

Inese: pagājusī vasara/ziema.

Andrejs: pagājusī vasara/pagājusī ziema - прошедшее лето/прошедшая зима.

Inese: vēl daži piemēri. Viņš ir nomiris. Viņa ir nomirusi. Tie ir mirušais un mirusī.

Andrejs: Veļi – tie ir mirušie. Духи - умершие.

Inese: jā, tagad ir veļu laiks jeb mirušo laiks.

Andrejs: а бывшие – bijušais un bijusī.

Inese: piemēram, viņas bijušais vīrs

Andrejs: ее бывший муж.

Inese: viņa bijusī sieva.

Andrejs: его бывшая жена.

Inese: starp citu, ja runa ir par cilvēku, kas kādreiz strādāja profesijā vai ieņēma amatu, tad arī saka – izbijušais. Piemēram, izbijušais komandieris, izbijusī politiķe.

Andrejs: izbijušais komandieris – бывший командир, izbijusī politiķe - бывшая политик. Ну, а если будущий специалист?

Inese:  tad būs cits divdabis, -ošs, oša. Piemēram, vadīt – руководить. Vadošais – ведущий, vadošā - ведущая. Būt klāt – присутствовать. Klātesošais –присутствующий, klātesošā – присутствующая. Topošais speciālists - будущий специалист, topošā speciāliste –

Andrejs: будущая специалистка.

Inese:  domāju, ka klausītāji jau ir noguruši, un laiks atvadīties.

Andrejs: noguruši – устали. Надеюсь, чтомы вас не очень утомили.

Inese: Uz redzēšanos, mīļie klausītāji!

Andrejs: Uz redzēšanos! Visu labu!

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- vairāk kā cerēts!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.