latvijasradio.lsm.lv - RSS

“WhatsApp” Eiropā ievieš saziņu ar citām čatu lietotnēm, “Vine” atdzimst kā decentralizētā platforma “Divine”, un “Carguru” paziņo par pirmo pašbraucošo auto projektu. Trīs lielie MI spēlētāji “ChatGPT”, “Gemini” un “Grok” prezentē savas jaunākās versijas, bet Čehijas Nacionālā banka izveido testa “Bitcoin” portfeli.

Время навести порядок в шкафу. Вещи, которые вы давно не носите, могут стать настоящей поддержкой для тех, кто в них нуждается. Благотворительная организация Ziedot.lv объявляет предстоящие выходные “Днями тёплой одежды”. Впрочем, поддержать доброе дело можно уже сейчас и во все остальные дни года. Подробности в сюжете корреспондента LSM+ Юлии Бите.

Многие из нас сталкивалось с проблемой, когда вдруг нужна большая, или не очень, сумма денег. И тогда на помощь приходят кредиты. Как такую финансовую услугу оценивают рижане и часто ли они берут деньги в кредит - с такими вопросами вышла на улицы наш корреспондент Галина Грейдане.

“Город, где жить хорошо” - такой вывод следует из свежего опроса, проведенного среди жителей Лиепаи. Лиепачайне оценили работу самоуправления даже выше, чем летом. Горожане высказали свое мнение о развитии разных сфер города - от экономики и образования до инфраструктуры и культуры со спортом, причем два последних направления жители оценивают особенно высоко. Подробности в сюжете лиепайского корреспондента «Домской площади» Либы Меллер.

Предприятие Latvijas Pasts выпустило новую рождественскую серию марок. В этом году её дополнит особая благотворительная марка марафона «Dod pieci!», которая, так говорит художник серии, позволила ему переосмыслить традиционный взгляд на зимние праздники и их суть. А ещё - на письма и открытки к Рождеству, которые в наше время становятся «жестами теплоты». Все подробности - в сюжете Людмилы Пилип.

После нескольких лет стагнации в Латвии выросла активность в области кредитования. По приросту кредитования наша страна сейчас входит в первую пятерку в Евросоюзе. С чем это связано и как долго может продлиться - об этом в программе “Домская площадь” рассказал председатель правления Ассоциации финансовой отрасли Улдис Церпс.

No 7. novembra zvanu centra "Sonido" atbalsta tālrunis katru piektdienu īpaši atvēlēts onkoloģijas pacientiem un cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Par sociālo projektu "Parunāsim?" interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta zvanu centra "Sonido" īpašniece un sociālā projekta "Parunāsim?" izveidotāja Inga Muižniece, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un kapelāne Sindija Bergmane.

Inese Supe norāda, ka onkoloģijas pacientiem nav savas līnijas, kur viņus uzklausītu cilvēks, kurš saprot, ko nozīmē onkoloģija, ārstēšanās un blaknes. 

"Kad es pati kļuvu par onkoloģijas pacienti, sapratu, cik svarīgi ir, ka ir otrs cilvēks ar tādu pašu diagnozi, ar kuru var pakonsultēties, jo dakterim nav laika. Tāpēc ir arī onkoloģijas pacientu atbalsta grupas," atzīst Inese Supe. "Kad šo ideju izstāstīju Ingai [Muižniecei], ka onkoloģijas pacientiem nav ar ko parunāties, jo tas ir specifiski, Inga uzreiz atbalstīja," gandarīta Inese Supe.

Viņa stāsta, ka pirms tam bija vērsusies Veselības ministrijā, runājusi ar ierēdņiem, kas uzteica ideju, bet realizēja to sociālais projekts, jo tā izveidotāja saprot, cik ļoti svarīgas ir sarunas.

Inese Supe pati ar prieku piedalās sarunās.

"Liela daļa cilvēku zvana, kuriem ir mentālas problēmas, kuriem vienkārši gribas ar kādu parunāties. Tad mēs vienkārši runājam," pieredzē daļas Inese Supe. "Savukārt onkoloģijas pacientiem ir specifiski jautājumi, kāpēc pie daktera jāgaida tik ilgi, vai varu ieteikt kaut ko no pašas pieredzes, kādus vitamīnus vai uztura bagātinātājus var lietot ķīmijterapijas laikā, lai nebūtu tik slikti. Manuprāt, starts ir ļoti veiksmīgs un daudzsološs. Cik vien man ļaus, izmantošu piektdienas, lai parunātos ar cilvēkiem, arī publiski mēģināšu stāstīt, cik šis pakalpojums ir nepieciešams."

Domājot par attīstību, Inese Supe būtu priecīga, ka ar cilvēkiem sarunātos mediķi, kuri var reālu padomu sniegt, kad beigusies garšas sajūta no ķīmijterapijas vai ir caureja vai spēcīga vemšana.

Inga Muižniece stāsta, ka darbiniekiem ir specifiska atlase un arī viņiem tiek sniegta palīdzība un ir apmācības, lai varētu strādāt.

"Tie ir cilvēki 50+ vecumā, cilvēki ar invaliditāti, kuri savas dzīves laikā invaliditāti ir ieguvuši, pieņēmuši, samierinājušies un spēj kvalitatīvi dzīvot tālāk. Viņiem ir personiskā pieredze," norāda Inga Muižniece. "Tas nes līdzi to, ka tu spēj pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Uzklausīt viņu. Ne vienmēr tas nozīmē, ka jāmetas klāt ar risinājumu. Bieži vien cilvēkam gribas izrunāt sāpi, nevis uzreiz ķerties klāt risinājumam."

"Es šo līniju esmu izveidojusi, bet es nekad nevarētu strādāt par operatori," atklāj Inga Muižniece. "Jo man ir vēlme mesties uzreiz palīdzēt, dot risinājumu, bet ir jāpastāv, jānogaida un tikai pēc tam, kad cilvēks ir izrunājies, jāsaprot, vai risinājumam vispār ir vieta."

"Sonido" sociālā projekta "Parunāsim?" atbalsta tālrunis ir 26564564. Zvanīt var darba dienās no pl. 11-19. Piektdienās no pl. 12-16 darbojas onkoloģijas atbalsta līnija, no pl. 16-19 - garīgais atbalsts ar kapelānu.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) aicina uz koncertizrādi bērniem "LeNeSOna lielā dabas ekspedīcija", kurā bērni kopā ar lelli LeNeSOnu un viņa draugiem – Peli un Loko – dosies skaņu ceļojumā pa Latvijas ezeriem, pļavām un mežiem. Koncertā skanēs Ludviga van Bēthovena, Pētera Barisona, Kloda Debisī un Jāņa Mediņa, kā arī jaunā komponista Georgija Aņisko mūzika, kurā atspoguļojas dabas daudzveidība. Pie diriģenta pults – Andris Vecumnieks, ar kuru tiekamies plašākā sarunā!

Koncertizrāde bērniem "LeNeSOna lielā dabas ekspedīcija" notiks 22. novembrī, plkst. 11.00 un 14.00 Rīgas Kongresu namā. 

Kā zināms, LeNeSOns vienmēr ir bijis īpaši zinātkārs piedzīvojumu meklētājs, bet te pienācis laiks doties pavisam nopietnā un pavisam lielā ekspedīcijā. Šajā koncertizrādē mazākie klausītāji tiks aicināti ieklausīties dabas ritmos un noskaņās – ūdens šalkās, vēja čukstos un klusumā, kas atklājas starp notīm. Ņemot līdzi savus uzticamos draugus – Peli un Loko –, LeNeSOns pētīs ezeru dziļumus, Latvijas pļavās meklēs krāšņākos un neparastākos augus, bet pēc garās dienas turpat zem klajas debess mēnesgaismā laidīsies krāsainos sapņos. Lai to visu piedzīvotu arī vizuāli krāšņi, uz skatuves būs redzams papīra leļļu teātris, kuru video formātā varēs vērot arī palielinājumā, lai redzētu, kā grāmatas lapas atdzīvojas skatītāju acu priekšā. 

Koncertā skanēs bagātīga  skaņu ainava, kurā savīsies latviešu klasiķu un jauno talantu mūzika ar pasaules simfoniskās mākslas šedevriem. Programmā īpašu vietu ieņems Pētera Barisona simfoniskās svītas "Ziedu vija" daļas – "Lilija", "Roze", "Naktsvijole" un "Nātre", kas uzburs ziedošu plašumu noskaņas. Tām blakus – Jāņa Mediņa elegantais "Ziedu valsis" no baleta "Mīlas uzvara". 

Tāpat klausītājiem būs iespēja iepazīties ar jaunā komponista Georgija Aņisko opusu "Debesis". Programmu papildinās Jura Karlsona atmosfēriskais darbs "Miglainā rītā", kā arī divi pasaules simfoniskās mūzikas dārgakmeņi: Ludviga van Bēthovena Sestās simfonijas ceturtā daļa, kas sola spilgtu dramatisko kulmināciju, un orķestra versijā atskaņotā Kloda Debisī liriskā un gaistošā "Mēnesgaisma". 

LeNeSOna koncerti bērniem notiek jau vairāk nekā desmit gadus un ir daļa no LNSO izglītojošajām un radošajām programmām bērniem. Tās veidotas, lai rosinātu interesi par klasisko mūziku, iepazītu pasauli caur notīm, kā arī attīstītu bērnu radošās prasmes. Koncertu ilgums ir apmēram pusotra stunda, un starpbrīdī bērniem tiek piedāvātas radošas aktivitātes. Katras koncertizrādes stāsts top radošas komandas sadarbībā – režisores Paulas Pļavnieces, dramaturga Klāva Meļļa un mākslinieces Austras Sniķeres – veidotajā pasaulē, kur notis un melodija pārtop piedzīvojumos, bet orķestris ar uzticamajiem draugiem kļūst par šo piedzīvojumu varoņiem. Uz skatuves notikumus allaž iedzīvina bērnu draugs LeNeSOns, ko atveido aktieris Artūrs Putniņš, kopā ar saviem asprātīgajiem līdzgaitniekiem – Peli (Anastasija Džordževiča) un Loko (Agris Nātre).

Stāsta Latvijas Radio informācijas tehnoloģiju (IT) resursu apkalpošanas inženieris Edgars Jackevičs

Jau no pirmsākumiem radio tika atskaņoti skaņuplašu ieraksti, bet 1936. gadā Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas un skaņu ierakstīja vaska platēs. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10-12 reizes, līdz tā nodila.

20. gadsimta 40. gados parādījās jauna tehnika – skaņu filmu jeb tonfilmu iekārtas un magnetofoni.

Skaņu filmu iekārtas bija kaut kas unikāls! Tajās tika izmantotas 35 mm kinofilmas, kurām nebija attēla, bet katrā filmas pusē bija pa ieskaņotam skaņu celiņam. 

Līdz ar to tajās bija divi skaņdarbi, kas bija atskaņojami katrs no sava tonfilmas gala. Tā kā tonfilmu aparāti nebija diez cik ērti, tos 1952. gadā pārstāja izmantot. Savukārt magnetofonu laiks tikai tā pa īstam iesākās. Tolaik lentes atskaņošanas ātrums bija 76,2 cm sekundē, bet, sākot ar 1958. gadu, sāka pāriet uz 38,1 cm sekundē ātrumu. 19. ātrums parādījās ap 1972. gadu. Te gan jāpiezīmē, ka 38. ātrums palika dominējošs līdz pat magnetofonu ēras beigām 90. gadu beigās. Magnetofoni veica gan mono (viena celiņa), gan stereo (divu celiņu) ierakstus.

Latvijas Radio 1. studijā tika izmantots 16 kanālu magnetofons ar divu collu platuma lenti. Savukārt tautā populārās audiokasetes tika izmantotas tikai korespondentu portatīvajos magnetofonos.

80. gadu beigās un 90. sākumā Radionamā skaņu ierakstiem un atskaņošanai sāka ienākt jaunās ciparu tehnoloģijas. Iesākumā tie bija kompaktdisku atskaņotāji un DAT magnetofoni. Kompaktdiskam bija zināma līdzība ar platēm, jo no tiem varēja atskaņot jau gatavus ierakstus, bet savus ierakstīt nevarēja.

Turpretī DAT magnetofons nodrošināja visas funkcijas augstā kvalitātē, taču ikdienas lietošanā izrādījās neizdevīgs un arī diezgan kaprīzs savas sarežģītās uzbūves dēļ. Tas pēc uzbūves līdzīgs miniatūram videomagnetofonam un ierakstu DAT kasetē nevar ātri un efektīvi samontēt.

90. gadu vidū parādījās jauns izgudrojums: minidisks. No sākuma šķita, ka šis formāts varētu saglabāties uz ilgu laiku. Šajos diskos varēja rakstīt un pārrakstīt neskaitāmas reizes. Tas bija lietojams gan stacionārās, gan portatīvās ierīcēs. Un pats galvenais – minidisku iekārtas atļāva ierakstu montāžu bez papildus aparatūras. Īsā laikā tas ieviesās gan ierakstu, gan raidījumu studijās. Vienīgais trūkums bija skaņas kvalitāte. Cilvēki ar smalkāku dzirdi sajuta atšķirību starp minidiska un kompaktdiska vai DAT skanējumu. Iemesls bija tāds, ka šajos diskos tika izmantota datu kompresija ar zudumiem – kaut kas līdzīgs šodien plaši pazīstamajam mp3.

Vēlāk atklājās, ka minidiski ir ļoti jutīgi pret putekļiem, kas varēja izpausties pašos nepiemērotākajos brīžos. Piemēram, tiek rediģēts ieraksts un pārrakstīts diska satura rādītājs, un, ja šajā brīdī gadās misēklis un satura celiņš neierakstās, tiek zaudēta pieeja visam diskā esošajam!

Paralēli minidiskam Radionamā ienāca arī vienreiz ierakstāmie kompaktdiski, jeb CD-R. Iesākumā to ierakstīšana bija diezgan piņķerīga un nervus kutinoša, jo ieraksta laikā pieļautās kļūdas nevarēja labot, bet tukšie diski bija dārgi un grūti pieejami. Ierakstošā ierīce bija līdzīga parastajam kompaktdisku atskaņotājam un ieraksts notika reālajā laikā.

Ar laiku ieraksta process pārcēlās uz datoriem un te nu maisam gals bija vaļā. Programmu pirms rakstīšanas varēja apstrādāt datorā, visu sagatavot un ieprogrammēt rakstīšanas procesu, un tad ātri ierakstīt. “Ātri” jau nozīmēja, ka vairs nav jāgaida stunda, lai iegūtu vienu stundu garu ierakstu. Viss notika paātrināti dažu minūšu laikā. Tāds pat ieguvums parādījās pie audiomateriālu kopēšanas no kompaktdiskiem – dažas minūtes, un diska saturs ir datorā!

Lielas cerības tika liktas uz audiomateriālu arhivēšanas iespējām ierakstāmajos kompaktdiskos. Te nu jāsaka, ka rezultāti ir stipri atkarīgi no disku uzglabāšanas apstākļiem, ierakstošās aparatūras un konkrētā diska ražotāja. Gadījās, ka ierakstītais disks niķojas jau tūlīt pēc ierakstīšanas, bet citi teicami darbojas un nav novecojuši pat pēc 30 gadiem. Teorētiski tika lēsts, ka tie varētu glabāties pat 100 gadus.

Radio arhīvā glabājas magnetofona lentes pat no pagājušā gadsimta 40. gadiem, tātad aptuveni 80 gadus, bet, laikam ejot, lentes fiziski degradējas un ieraksta kvalitāte pasliktinās.

Beigu beigās esam nonākuši līdz loģiskam audioierakstu nesēju attīstības iespējamam galam, jo skaņas industrija ir pārgājusi uz ciparu formātu. Tātad – tie vienkārši ir dati. Praktiski visas darbības ar tiem risinās ar datoru palīdzību. Rodas jautājums: kāpēc audioierakstus nerakstīt uzreiz datorā, tur apstrādāt, glabāt un no turienes arī atskaņot... Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvijas Radio par audiomateriālu fizisku saglabāšanu atbild IT speciālisti, bet tas jau ir cits stāsts.

Tie cilvēki, kuri nevar uzturu uzņemt dabiskā veidā un enterālais uzturs jāievada, piemēram, caur stomu vēderā, un arī tie, kuriem nepieciešams medicīniskais papilduzturs, var tikt par valsts naudu mājās paēdināti. Proti, saņemt klīnisko barošanu. Pēdējos gados valsts šo uzturu pilnībā apmaksā. Taču arvien vairāk cilvēku uzzina par šo pakalpojumu, un pacientu skaits Latvijā aug. Tāpēc arvien sāpīgāks kļūst cilvēkresursu jautājums – valsts apmaksāto uztura speciālistu slodžu ir par maz un šajā specifiskajā jomā izšķiroši svarīga ir pacientu un viņu tuvinieku izglītošana, Latvijas Radio uzzināja Rīgas Austrumu slimnīcā. 

Grūti pat iedomāties, ka vēl tik nesen – līdz 2020. gadam – Latvijā neapmaksāja enterālo un parenterālo uzturu. Slimnīcā nodrošināja, mājās – nē. Īss skaidrojums – tas ir vienīgais ēdiens un dzēriens tiem cilvēkiem, kas nespēj uzturu uzņemt dabiskā veidā – pacientiem ar dažādām diagnozēm.

„Onkoloģija, gan barības vadā, gan mutē. Dažādas neiroloģiskas slimības, arī neirodeģeneratīvas. Gan arī pēc insultiem, kad cilvēks nevar vienkārši norīt pārtiku.”

Austrumu slimnīcas Uztura un dietoloģijas centra vadītāja, Veselības ministrijas galvenā speciāliste uztura jomā asociētā profesore Laila Meija stāsta, ka enterālo pārtiku ievada tieši ar zondi gremošanas traktā, bet perenterālā barošana ir caur vēnu.

„Paliek zils, un spēka nav, un ēst viņš neēd neko. Bet šis viņu uztur pie dzīvības. ”

Tā ir Biruta. Viņas dēlam, vīrietim pusmūžā, pirms pāris mēnešiem atklāja neoperējamu ļaundabīgu audzēju. Tagad medicīniskais papilduzturs ir viņa gandrīz vienīgais ēdiens un dzēriens. To viņš uzņem caur muti, un izbauda garšu – zemeņu, šokolādes, vismīļākā ir kafijas. Piedāvājumā arī zirnīšu. Šis papilduzturs ir dārgs – Biruta vienubrīd pārliecinājās.

„Nu, viena pudelīte mazā maksā 5 eiro, mēs jau divas nedēļas pirkām bišķiņ. Pa bišķiņam(…) konsultāciju”

Un ar vienu dienā nepietiek?

„Nē, mīļā, tādas pudelītes vajadzētu sešas dienā. Ja gribētu nodrošināt tās kalorijas. Tas taču nav iespējams.”

Pirms sešiem gadiem pacientu stāsti bija sirdi plosoši. Tad summas vismaz enterālajai pārtikai, visticamāk, bija mazākas. Taču, ja nebija to 300, 400 vai vairāk eiro mēnesī šim vienīgajam uzturam, kāds lūdza ziedojumus, kāds ņēma ātros kredītus, kāds pirka tik, cik varēja atļauties, un dzīvoja pusbadā. 

Par šo problēmu kāda paciente ar smagu progresējošu neirodeģeneratīvu slimību uzrakstīja Saeimas deputātiem rakstīja vēstuli, un saņēma īsu formālu atbildi. Arī ārsti rakstīja iestādēm, un beigās ar mediju pūlēm izdevās sistēmu lauzt. Nu jau piecus gadus enterālo un parenterālo uzturu valsts apmaksā un kopš 2023.gada aprīļa – arī medicīnisko papilduzturu. To lieto visvairāk – Austrumu slimnīcas dati rāda, ka kopumā to saņēmuši ap 6000 pacientu, arī Birutas dēls, šogad – 2500 jaunu pacientu. Enterālo, ko ievada gremošanas traktā ar stomu – šogad aptuveni tūkstotis, bet parenterālo – ap 70.

Ar šī uztura apmaksu Latvijā tagad viss ir pat ļoti labi, visi pacienti, kam tas ir nepieciešams, to var saņemt. Uzturu pacientiem pieved klāt, sistēma valstī organizēta caur Austrumu slimnīcu kā centru.