latvijasradio.lsm.lv - RSS

18. novembrī, kad Rīgas pilī tiks pasniegts augstākais Latvijas valsts apbalvojums, Triju Zvaigžņu ordeni saņems Balvu Mūzikas skolas un Tilžas pamatskolas mūzikas pedagoģe un diriģente Linda Vītola, bet Atzinības krustu – Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolas kora klases pedagoģe un diriģente Baiba Klepere, tāpēc raidījuma vadītāja Inta Pīrāga telefoniski sazinās ar abām diriģentēm, lai sveiktu ar šo atzinību un runātu par skolotāja profesijas prestižu, gandarījumu un kormūzikas mīlestību.

Ŗaidījumā arī atskaņas no 5. novembrī notikušās  XIII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferences "Darīt radot un radīt darot". Saruna ar diriģentu un svētku Noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Edgaru Vītolu un svētku Rīcības grupas vadītāju Ingu Vasiļjevu.

11. novembrī "Xiaomi Arēnā" deju uzveduma "Indulis un Ārija" gaidās, kas top par godu Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40 gadu jubilejai, dodamies uz mēģinājumu, tiekoties ar esošajiem un bjušajiem dzirniešiem: Lizeti, Pauli, Raivi un Robertu, horeogrāfu Agri Daņileviču un režisoru Intaru Rešetinu-Pētersonu, lai uzzinātu, cik jaudīgs un emocijām piesātināts būs šis darbs.

Kad un kāpēc vecāki saka „nekad"? Par to domājam ar Emīliju. Runājam arī par velna balli. Lasām Ērikas Bērziņas mazās „Mares lielo sapni" („Liels un mazs") un Rutas Zimnohas asprātīgo un nedaudz baiso stāstu „Ūna un Māre no nelabo ciema" („Latvijas Mediji").

Kuram instrumentam ir pašam sava mašīntelpa un tā spēlēšanai nepieciešamas rokas, kājas un vēl asistents? Rute un Marta ir gatavas ērģelnieka Aigara Reiņa sagatavotajiem pārsteigumiem Rīgas Domā.

Nino Haratišvili ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un romānu autore. Dzimusi 1983. gadā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, šobrīd viņa dzīvo Vācijā.

Rakstnieces lielais dzimtas eposs "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Šī aizraujošā dzimtas sāga sākas Gruzijā 1900. gadā ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu un aptver sešu paaudžu likteņstāstus. Lai sekotu apjomīgajai sāgai (grāmatai ir 840 lappuses), lieti noder dzimtas koks uz grāmatas apvāka.

Oktobra izskaņā autore viesojās Rīgā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji izmantoja iespēju viņu satikt, lai paustu savu pozitīvo attieksmi pret viņas skaisto dzimteni Gruziju.

Liegai Piešiņai bija iespēja satikties ar rakstnieci Nino Haratišvili plašākā sarunā, kuru latviskoja romāna tulkotāja Silvija Brice.

"Sākumā es diezgan naivi ielaidos tajā visā… Iegāju šajā darbā, nedomājot par apjomu. Vienkārši jutu nepieciešamību to visu izstāstīt, un to arī darīju – stāstīju. Man atlika tikai cerēt, ka lasītājs nenobīsies no apjoma," stāsta Nino Haratišvili,

kuras romānā vēsture ir fons, kas ļauj izjust cilvēciskās kaislības. Jautāta, cik tas apzināti, rakstniece neslēpj: "Esmu to darījusi pilnīgi apzināti, jo viena lieta ir par vēsturi, cīņām, slepkavībām rakstīt abstrakti, bet cilvēks to visu daudz konkrētāk var izjust caur atsevišķu varoņu likteņiem. Tāpēc tas tiešām tika darīts apzināti."

Savā trešajā romānā Nino Haratišvili izvēlējusies apskatīt notikumus gadsimta garumā. Lasītājs, iespējams, vairāk ieradis, ka centrā ir kāds īsāks laika sprīdis vai viens konkrēts notikums – piemēram, Otrais pasaules karš. Kāpēc rakstniecei bijis svarīgi parādīt notikumus tieši simtgades griezumā?

"Zināju daudzus un dažādus faktus un sīkumus, bet gribēju izprast to kopsakaru: jo, zinot sīkumus, cilvēks uzreiz nesaprot kopsakaru. Šajā gadījumā man bija svarīgi parādīt, kā viss savijies kopā: Gruzijas vēsture ar Krievijas vēsturi, Krievijas vēsture ar pasaules vēsturi.

Zināju arī daudzas detaļas par savu ģimeni, bet gribēju ieraudzīt tās kopsakarā un vēsturiskajā kontekstā."

Tomēr autore uzsver: dzimtas eposs "Astotā dzīve" nav viņas personīgās ģimenes stāsts: "Nekādā gadījumā!

Lai gan man visas šīs jūtas un kaislības ir pazīstamas, tomēr tas nav manas ģimenes stāsts. Man vienmēr bijis svarīgi savu personīgo pieredzi vispārināt; pārvērst un pārtulkot to vispārinājumu valodā –

neizmantot konkrētu personisko pieredzi, kas balstīta, piemēram, pašas rakstītajā dienasgrāmatā."

Vairāk – ierakstā.

"Katru rītu - vienalga, darbdiena vai svētdiena - pulksten 7.22 mūsu radio aparātos atskan nopietna, vīrišķīga balss: "Labrīt biedri! Rīta vingrošana. Sāksim ar soļošanu..."

Tā 1958. gadā sākas raksts avīzē "Rīgas Balss" par Kārli Liepiņu - radio rīta vingrošanas vadītāju. To, ka diena jāsāk ar izkustēšanos, mūsu radio ļaudis jau zināja krietni agrāk un arī Latvijas Radiofona sākuma gados ēterā tika atskaņota rīta vingrošana, ko savulaik vadīja smagatlēts un Rīgas džiu-džitsu kluba dibinātājs Aleksandrs Miezītis.

Kopā ar Latvijas Universitātes profesori Maritu Zitmani apskatām rīta vingrošanas vadītāju un viņu muzikālo pavadītāju darbību radio.

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju.

„29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.”

Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu.

„Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.”

Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.”

Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.”

Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs.

Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.”

Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!”

Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.”

Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk.

Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms.

„Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.”

Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”

Franču dramaturga Alfreda de Misē komēdija "Svečturis". Nacionālā teātra izrāde. 3. daļa.

Režisors Edmunds Freibergs. Lomās: Rūdolfs Plēpis, Inese Ķirsone, Voldemārs Šoriņš, Vizma Kvēpa un Ivars Puga.

Romantisks un viegli ironisks kādas mīlestības stāsts, kura centrā bija Ivara Pugas darbs. Ārēji komisks sižets par kādu naivu jaunekli, kuram jākļūst par aizsegu (svečturi) diviem pieredzējušiem mīlniekiem – Klavarošam un Žaklīnai, slēpj sevī arī dramatismu – šīs spēles, šī joka laikā faktiski tiek salauzta kāda romantiska mīlētāja Fortunio sirds. Pēc sāpīgās vilšanās savā ideālajā sievietē Žaklīnā, kura izrādījusies vien parasta koķete un intrigante, Fortunio kļūst tāds pats ironisks skeptiķis kā Klavarošs. 

1997.gada ieraksts.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „piedod”.

Latgaliski, prosūt pīdūšonu, lobuok saceit „atlaid!”

Atlaid, ka es tai izdareju!

Atlaid, Pīter! Atlaid, Juoņ, nu, na tai nazkas.

Atlaid mums myusu poruodus! – kod skaitom lyugšonu „Tāvs myusu”.