latvijasradio.lsm.lv - RSS

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.

Itūreiz par dzīsminīku Vinsentu Kūkoju i juo muzykys albumu „Breineiguo nosta”, kas izdūts 2017. godā.

„Vinsents ir vuorda teišā nūzeimē taids vīneigais eistais Latgolys dzīsminīks vysuos vysulobuokajuos izpratnēs, kū viņ varu īsadūmuot. Dzīsminīka muoksla, klausūtīs tū albumu, gitara ar bolsu skaņ tik vīnuoti, tik sovpateigi, i vīna nu ūtrys naatdolami. Vinsents Kūkojs skaita, ka dzīsme ir paveikuse sovu tod, ka jei ir lykuse klauseituojam aizadūmuot. Skaists, apbreinojams dorbs, ari nūsaukums – „Breineiguo nosta” – ir nosta, tei ir miseja, kū jis dora, bet jei ir breineiga,” tai albumu viertej Sovvaļnīks.

„Albums ir unikals taidā ziņā, ka tys nav tipiskys latgalīšu muzykys variants. Tī ir interesantys, narakstureigys, koč kaidys stabuleitis, kas atguodynoj koč kaidus amerikaņu indiaņus i kolnu atmosferu, i pat kaidi latiniskī ritmi, gitarys, kas par reizi roda interesantu kontrastu,” tai Silvestrs.

Aigars Runčis ir grupys „Borowa Mc” liders i latgalisko raidejuma „Kolnasāta” pyrmais vadeituojs. Turpynojūt svieteit Latvejis Radejis 100. godadīnu, saruna ar Aigaru par latgalīšu volūdu radejā, latgalīšu muzyku, kai ari par inovaceju i tehnologeju izmontuošonu latgaliskajā.

Aigars atguodoj, ka vodūt „Kolnasātu”, beja dikusejis par tū, kai lobuok runuot latgaliski, tod jam atskaitis punkts vysod ir bejs sovs tāvs.

„Maņ pošam kai raidejuma vadeituojam, beja cīši svareigi, i maņ tys beja atskaitis kriteries, voi mani saprūt muns tāvs i kotrys vīnkuoršs Latgolys īdzeivuotuojs, ka jis dzierd – re, Latvejis Radejā skaņ latgaliski, tī cylvāki runoj dzeivā, dinamiskā, takūšā volūdā.”

Grupa „Borowa Mc” pārnejā godā svietēja 20 godu jubileju, itūgod izdavuši jaunu dzīsmi „Mīļoj”, i Aigars atkluoj, ka tys ir stuosts par vysuskaistuokū meitini piec divdesmit godu.

„Mes vysi augam, atsateistam, dabojam jaunu pīredzi, bet aizviņ tei mīlesteiba ir ari piec divdesmit godu. I ar tū dzīsmi mes gribiejom poši sev i cytim atguodynuot, ka bīži saceit „mīļoj” ir skaistuokī vuordi, kū mes varim saceit.”

Aigars pats roksta ari dzīšmu tekstus, i jis skaita, ka lobai dzīsmei teksts i volūda ir cīši svareiga, kab uzrunuotu klauseituoju.

„Ka dzīsmis pavadejumā cylvāki krota golvu ci poši krotuos, tod dzīsme jūs ir uzrunuojuse, sasnīguse, i tys ir pats golvonais. Volūda i vuordi ir primari vēļ vīns instruments, kas teik spālāts dzīsmis laikā. Piec tam ir ziņa, kū ar tū tekstu gribi pasaceit, nūdūt kai teksta autors. Vysapyrms dzīsmei ir juoskaņ, i tam tekstam ir juoskaņ labi kūpā ar dzīsmem. Tys ir pats svareiguokais.”

Aigars soka, ka juoīt laikam liedza, pasaruoda jauni vuordi, ari anglicismi, volūda atsateista, tū navar īkapsulēt,

„bet svareigi, lai tev ir ari pīteikūši boguota dzymtuo volūda, lai tu jamā vari izasaceit.”

 Kab latgalīšu muzyka i volūda atsateisteitu iz prīšku, Aigars Runčis aicynoj runuot i raksteit lobu muzyku.

„Grybātum aicynuot, īdrūsynuot myus vysus vīnkuorši runuot latgaliski kasdīnā. Ka volūda ir dzeiva i kluotynasūša, jei namiers, jei nikur napaliks, jamā suokumā saprass, piec tam runuos ari myusu bārni, i tai tys ari nūsadūs i atsateisteis tuoļuok.”

Aigars Runčis kasdīnā struodoj kai biznesa izaugsmis dīnasta direktors telekomunikaceju uzjāmumā i ir puorlīcynuots, ka Latgolā ir daudz veidu, kur īvīst inovacejis, kur ir daudz kū automatizēt, vystik tyvuokajā laikā muoksleigais intelekts naaizstuos rodūšū procesu i muzyku turpynuos radeit eisti cylvāki.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Aivitas un Sandra Valdmaņiem Tukuma novada Tumē. Viņi pirms pieciem gadiem nopirka zemi mājas būvniecībai, bet sāka mācīties pirts skolā un uzcēla pirti, uzstādīja baļļu un fitosaunu. Saimnieki pērn saņēma Kurzemes tūrisma balvu "Lielais Jēkabs" par jauno tūrisma piedāvājumu Kurzemē.

Oktobra izskaņā mūžībā devās Džeks Dedžonets  (Jack DeJohnette, 1942–2025) – viens no spilgtākajiem un visaugstāk novērtētajiem mūsdienu džeza bundziniekiem, kā arī lielisks pianists, komponists un ansambļu vadītājs.

Viņa mūzikas valodu raksturo stilistiska daudzpusība, atvērtība un spēja organiski savienot dažādas muzikālas pasaules – tradicionālo un moderno džezu, roka enerģiju, pasaules mūzikas ritmiku un brīvo improvizāciju.

Raidījumā par Dedžoneta muzikālo mantojumu sarunājas Artūrs Sebris un Ivars Arutjunjans.

Jau pēc pāris dienām svinēsim "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" pirmizrādi. Tā ir filma par leģendāro sieviešu basketbola komandu TTT un tās pirmo kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu, caur kuras stāstu tiek atklāts ne tikai treniņu un sacensību dramatisms, bet arī jauno sportistu personīgie izaicinājumi, politiskais spiediens un drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst. 

Tikmēr vēl tapšanas procesā ir vēl viena filma par ievērojamu sporta personību Latvijā, Viestura Kairiša režisētā "Uļa". Tas būs stāsts par neparastu sievieti – pasaulslaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kuras dzīve sākās kā neparasti milzīgam bērnam tālos Latvijas laukos, vecticībnieku ģimenes viensētā.13 gadu vecumā viņa pirmoreiz nonāk Rīgā kā apjukusi un kautrīga pusaudze, tikai pamazām iemācās izmantot sava auguma priekšrocības, atklāj sevī sportisko talantu un spēcīgu gribasspēku.

Pirms šīm filmām nesenākajā Latvijas kino vēsturē jau ir bijusi gan 2012. Aigara Graubas filma "Sapņu komanda 1935", gan pavisam nesen, 2022. gadā pirmizrādītā igauņu režisora Ūves Mustanga "Kalev" ar Latvijas aktieriem Jēkabu Reini un Andri Keišu, kā arī lietuvieša Igna Miškina 2024. gada filma "Dienvidu hronikas" par amatieru regbija komandu, bet drīzumā gaidāmas vēl vairākas mūsu kaimiņvalstu filmu pirmizrādes, un te paliek neuzskaitītas dokumentālās filmas, kuru skaits ir krietni lielāks. 

Raidījumā "Piejūras klimats" Sonora Broka uz sarunu aicinājusi filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisoru Dzintaru Dreibergu un producenti Artu Ģigu, kā arī filmas "Uļa" režisoru Viesturu Kairišu, lai runātu par tā saucamo sporta filmu veidošanas niansēm.  Kā veidot filmas par sporta personībām, kā "kinematografizēt" pašu sportu, sportošanas procesu, un vai šīs filmas vispār vēsta par sportu? 

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. 

Pilnīga nekaunība – tā par Krievijas centieniem atgriezties olimpiādē saka bobsleja leģenda Zintis Ekmanis. Starts viņam joprojām šad tad sapņos rādās, bet sirdī rūgtums, ka valstī sports palicis pabērna lomā. Par uzvarām un kritieniem sportā un dzīvē saruna ar Zinti Ekmani Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesi savulaik plaši zināmais sporta skolotājs Aleksandrs Pētersons ir raksturojis šādiem vārdiem. „Ar Zinti iepazinos 1971. gadā, kad viņš sāka mācīties Saulkrastu vidusskolas 9. klasē. Atnāca Zintis, neliela auguma puisis, tieviņš, taču viņa iekšējo apņēmību un mērķtiecību izjutu gan nodarbību laikā, gan mācībās. Par bobsleju toreiz neviens nesapņoja. Taču, kad pienāca atlases brīdis, Zintis trāpīja desmitniekā. To apliecina arī viņa starts Olimpiskajās spēlēs.” Šāds citāts no laikraksta „Sports” 1984. gadā.

Tieši šis gads Zintim Ekmanim ir īpašs. 1984. gadā Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs Zintis Ekmanis ieguva bronzas medaļu divnieku ekipāžu sacensībās. Neatlaidība, gribasspēks, drosme – šādi Zintis tolaik raksturo arī citi treneri. Neatlaidība palīdzējusi sasniegt augstas bobsleja virāžu virsotnes, bet drosme teikt, ko domā, prasījusi arī sāpīgus kritienus.

Kad jūs pats pēdējo reizi ar bobu pa trasi nobraucāt?

Zintis Ekmanis: Es nobraucu kādus astoņus gadus atpakaļ laikam. Bet man tur bija neērti sēdēt, man bija gūžas operācija un bija bail tālāk traumēt to. Tāpēc es neesmu vairāk braucis, bet braukt man gribas arī šodien. Kad es atradīšu ērtu sēdekli, tad es braukšu noteikti.

Tagad, aizverot acis, jums joprojām ir priekšā tās virāžas daudzās, kas ir karjeras laikā iebrauktie pagriezieni, starts? 

Zintis Ekmanis: Šad tad arī sapņos tas rādās. Piedošanu es pēdējoreiz braucu 2022. gadā. Jā, es braucu kopā ar tā saucamām 90. gadu zvaigznēm Kēnigszē trasē (Vācijā). 

Visus pagriezienus paņēmāt?

Zintis Ekmanis: Protams. Es braucu ar 1934.gada bobu. Mums tie noteikumi bija tādi, ka divi braucieni - tās kamanas visiem bija dažādas, divi braucieni, kurš tuvāk abus braucienus vienu otram nobrauks. Es esmu nobraucis vienas simtdaļas attālumā abus braucienus. Un es vinnēju, bet es tos vinnēju 2019. gadā. Tā bija vēl iepriekš.

Bobslejs, bobs tas ir ātrums, tās ir virāžas un gadās arī kritieni. Jums ir prātā tas jūsu sāpīgākais kritiens vai trakākais?

Zintis Ekmanis: Man viens no trakajiem kritieniem bija nākošajā olimpiskajā trasē Cortina d'Ampeco. Kad man Upatnieks lika izmēģināt jaunas kamanas ar kaut kādu citu konstrukciju un tās kamanas...  Protams, atbilde nē, neeksistē. Tās kamanas brauciena vidū salūza, un tas bija diezgan smags kritiens. Iedomājieties, ka nākamā virāža ir kādus 7-8 metrus augsta. Un mēs izsitam kaut kādu 10 centimetru biezu baļķi tur virs jumtiņa. Tie puiši, kas sēdēja, Šnepsts un Poikāns ļoti satraumējās. Protams, steigā nekas nebija pabeigts līdz galam nebija, nebija rokturu, pie kā turēties. Visi sabrāza muguras, kaklu, sasitāmies smagi.

Bobslejs var teikt, faktiski ir bijusi visa jūsu dzīve gan kā sportistam karjeras laikā, gan arī vēlākos gados organizējot bobsleja saimniecisko dzīvi. Cik tuvu vai tālu tagad jums ir bobslejs?

Zintis Ekmanis: Es esmu dzīves vērotājs. Mēs ar vadību runājam, arī piezvana šad tad, uzprasa. Pēdējais bija, arī es palīdzēju viņiem. Es vēl pazīstu visus tos ārzemju vadoņus, tad arī daudzus apzvanīju. Bija problēmas un bija bažas, ka krievus atkal pielaidīs klāt pie mačiem, tad nācās tur arī piestrādāt. Īpaši nācās iepriekš 2022. gadā, kad mēs Lozannā, kā mēs sitāmies. Un tur bija tā - vai nu vai, nācās aizkulisēs baigi piestrādāt. Mēs jau runas teicām tur spēcīgas.

Bet par Latvijas bobsleja virtuvi. Man tāds paviršs vērojums no malas, lasot presi liekas, ka latviski sakot - tā, kā kasās mūsu bobslejā, pat netālu esošajā Saeimā nav tādu strīdu un intrigu.

Zintis Ekmanis: Nu, nu, nu…

Bet ar ko tas saistīts? Kāpēc ir tāda ņemšanās pēdējos gados?

Zintis Ekmanis: Visiem gribas uzvarēt. Nē, es atceros, ka mēs kādreiz spēlējām sporta spēles iesildoties, tur arī vienmēr ar kašķiem beidzās, jo visi grib vinnēt. Bet trakākais jau tas - ir labi, kontakta spēles vairāk nespēlēs, spēlēs volejbolu, bet pamanījās jau "izmest pūku" arī volejbolā.

(..)

Jums daudzus gadus bija, protams, cieša sadarbība ar Krievijas sportistiem. Viņi arī brauca pie mums Siguldā trenēties daudzus gadus, kopā startos. Ir vēl kaut kādi kontakti saglabājušies, saites?

Zintis Ekmanis: Es visas saites nogriezu. Tur viens bijušais no Pēterburgas tik uzstājīgi zvana, zvana. Es viņam pateicu: Klausies, kamēr tu, draugs, Pēterpili neieņemsi, vari nezvanīt, tikmēr vari nezvanīt. Nav kontaktu. Ar labiem paziņām tiešām ir nogriezti kontakti. Nu kā krievi parasti saka - nu tas nav tik viennozīmīgi, vai ne? Tas nav tik viennozīmīgi… Ej tu ratā!

(..) Viņi tak visi ir armijā pie tam. Mēs jau cīnījāmies par to, lai krievus nepielaiž, ukraiņi arī piegādāja materiālus. Tur tak ir armijas oficieri. Ir arī pasekots ir viņu "Facebook" ierakstiem. Tur arī var pateikt, kāds ir viņu noskaņojums. Kontakti ir nogriezti. Pat krievu filmas es nevaru noskatīties. Nē, nevar. Arī krievu roku. Kas bija, tur bija daža laba ārija.  Neklausos tādas vairāk. Viss. Nezinu. Būs jāpaiet laikam, milzīgam, lai...

Protams, ar kaimiņiem it kā vajadzētu sadzīvot normāli, bet tas ir kaut kas drausmīgs, tas ir kaut kas drausmīgs. 21. gadsimtā, kad ir visādas ekonomiskās sviras, var vienoties, tomēr var kaut kā vienoties. Nē, ir jāiet slepkavot cilvēkus. Tas ir kaut kas... Es goda vārds, es neticēju. Es neticēju, ka tā tas. Es negribu viņu nosaukt vārdā, bet ka ir tik aprobežots. Ārprāts! Ārprāts!

Bet jūs arī palūkojat, kā krievi cīnās, viņi ļoti grib atpakaļ starptautiskajā sportā, grib atpakaļ olimpiādē.

Zintis Ekmanis: Nekaunība, pilnīga nekaunība. Tas ir sviests. Un olimpiskā starptautiskā [komiteja] arī jau rāda šādas tādas lojalitātes pazīmes. Papētiet krievu sportistu ierakstus. Un ka paralimpiešiem laida spēlēt. Iespējams, starp paralimpiešiem būs tādi, kas ir nogalinājuši Ukrainā cilvēkus. Viņš ir kļuvis par invalīdu. Ārprāts, ārprāts!

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem.

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit.

Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā.

Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu.

Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”.

Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas.

LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere.

Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli.

Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni.

Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu.

Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem.

Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”.

Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.

Šonedēļ recenziju raidījumu Post factum veidojis Dāvis Eņģelis, bet studijas viešņas jeb ekspertes ir komponistes Evija Skuķe un Santa Bušs.

Raidījuma lielāko tiesu veltām atskatam uz Jaunās mūzikas festivālu "Arēna", bet iesākumā atgriežamies Melngalvju namā, kur 1. novembrī kamerkoncertu "G. Kančeli miniatūras" sniedza Daniils Bulajevs un Andrejs Jegorovs.  Par šo koncertu refleksiju dod muzikoloģe Ieva Rozenbaha.

DZĪVĀS STABULES. Skaņu instalācija

ARĒNA CEĻO. Koncertceļojums ar Andri Dzenīti 

ENSEMBLE MUSIKFABRIK pūšaminstrumentu kvintets

PLŪSTOŠĀS FAKTŪRAS

DABAS BALSIS

GADALAIKI

BALSSTIESĪBAS

ŪDENS TRIO. Festivāla noslēguma koncerts