latvijasradio.lsm.lv - RSS

Авторская музыкальная программа Илоны Яхимович, объединяющая музыку самых разных стран, эпох и стилей. Отличный саундтрек для уютного вечера, который так хорошо провести в компании с друзьями или любимым человеком.

Добрый нежный вечер всем слушателям Латвийского радио 4! Сегодня день особенный для латвийского радио – мы отмечает сотый юбилей. В 1925 году в здании почты на бульваре аспазии 15 в помещении телеграфа произошла первая трансляция и началось вещание Радиофона. 1 ноября 1925 года в первой передаче транслировали оперу Джакомо Пуччини «Мадам Баттерфляй» из Оперного театра.

1. А началом нашей музыкальной программы станет композиция Мелоди Гардо «Утреннее солнце».

2. Сегодня хочется рассказывать о радио и о людях, которые его символизируют. Всем, наверное, известно, что Раймонд Паулс – композитор, пианист, патрон РадиоБигбэнда, в свои почти 90 лет занимает должность консультанта музыкальных записей Латвийского радио. Маэстро пришел на латвийское радио еще в 50-х годах 20-го века. Поздравляем Раймонда Волдемаровича с высшей государственной наградой – орденом Трёх звезд. Слушаем мелодию из фильма «Долгая дорога в дюнах». Соло на саксофоне – Вадим Эйленкриг, за роялем – Раймонд Паулс.

3. Предлагаю вернуться к истории Латвийского радио. Напомню, что вначале радио в Риге звучало всего лишь два часа в день – с восьми до десяти часов вечера. Передача начиналась с сигнала точного времени. Диктор читал новости и сообщал свежую биржевую сводку. Затем следовала трёхминутная пауза, чтобы музыканты могли занять своим места и начать концерт. Мы же продолжим наш "Нежный концерт" с Синди Лоупер и песней True colors.

4. Наш "Нежный вечер" выходит в эфир в день столетия Латвийского радио, и хочется напомнить о начале пути тогда еще Радиофона. Так вот, С 1927 года радиопередачи выходили в эфир семь часов в день, а по воскресеньям девять. Это были радиоспектакли, трансляции богослужений из Домского собора, симфонические концерты. Половину вещания составляла музыка. Что ж, продолжим работать над музыкальной частью вещания Латвийского радио 4. Впереди – дочь знаменитого джазового пианиста и певца Нэта Кинга Коула, Натали Коул, запись 1975 года.

5. Из истории Латвийского радио… С 1932 года четыре раза в неделю шла утренняя гимнастика. Она начиналась в 7 утра. Первые 15 минут для господ, следующие 15 для дам. Гимнастика начиналась в трёхкратного кукареканья специально обученных петухов. Их дрессировали в мастерской Кузнецова на улице Калею 25. После петушиного выступления ставили граммпластинку и под музыку начинали зарядку. Под следующую песню вполне можно поприседать или поработать руками. Лучший вариант, конечно – это танец, ведь для нас играют и поют на итальянском языке Pink Martini.

7. Музыку из Латвии представит группа Sestā jūdze. Инструментальная композиция «Вальс Изабеллы».

8. Продолжим нашу историческую и географическую экскурсию. Еще один адрес, связанный со звуками радио. Поскольку радиоприёмники были роскошью и позволить их себе могли далеко не все, слушатели приходили в так называемое «Радио кафе», которое находилось на перекрестке Бривибас и Калпака. Именно там позднее открылся магазин подарков «Сакта». Где бы вы ни были сейчас – дома, за рулём или в гостях, надеюсь, наша музыка украшает пространство вокрук вас и ваших близких. Кристина Бранко.

9. Наш музыкальный  вечер продолжается постоянной рубрикой "Нежная битловка". Аннушка Шанкар – виртуоз игры на ситаре, училась у легендарного отца Рави Шанкара. Битловская мелодия Lucy In The Sky With Diamonds превращается в экзотический сказочный звукоряд.

10. Пожалуй, слово «экзотический» я произнесу еще раз. Музыка Микаэла Таривердиева небанальна, самобытна, прекрасна. «У тебя такие глаза» - это песня из фильма «Человек идёт за солнцем» 1961 года. Тогда ее исполняла Майя Кристалинская.  Позже - Ольга Дзусова.

11. И еще одна песня из прошлого. Италия пятидесятых и Джулия Алессандрони – супруга  маэстро Алессандро Алессандрони – итальянского музыканта и композитора, написавшего мелодии к более, чем сорока фильмам. Голос Джулии тоже часто звучал в саундтреках к фильмам.

12. Что ж, пора вспомнить и о нашей рубрике, посвященной произведениям великих классиков. И, как всегда, звучат они современно – именно так, как хотят наши с вами современники-музыканты. Мы услышим скрипку Зигфрида Муктупавелса и ансамбль Латвийского радио. И это будет «Третья песня Эллен». Это, пожалуй, самое известное произведение Франца Шуберта. Вы его точно знаете, только наверняка называете по-другому. «Аве Мария». Эта песня была написана Шубертом в составе сборника из семи песен на отдельные стихи из поэмы «Дева озера» Вальтера Скотта. Эта песня Эллен представляла собой молитвенное обращение героини поэмы, Эллен Дуглас, к Деве Марии и начиналась латинскими словами «Ave Maria!», в переводе на русский звучит примерно так:

Аве Мария, Пред тобой

13. Одна из самых романтичных песен, которую когда-то написал и исполнил Билли Престон, – You Are So Beautiful. В его версии хриплый голос и фортепиано – и больше ничего. А в версии Джо Кокера – не менее хриплый баритон, акустическая гитара и нежные струнные. И больше ничего не надо.

14. В этот вечер, когда мои коллеги отмечают 100-летие Латвийского радио, уверена, будут и танцы. Пусть радио звучит, а вы его слышите, пусть не забываются голоса и песни, слова и судьбы. До новых встреч! Я оставляю вас с нежным диско от Линды Клиффорд.

Latvijas Radio simtgadē, 1. novembra vakarā, tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas dzīvojām līdzi Džakomo Pučīni sestās operas "Madama Butterfly" sirdi plosošajiem notikumiem. Šis bija īpašs iestudējums ar Kristīni Opolais titullomā, un īpašs veltījums Latvijas Radio simtgadei. Arī pats iestudējums šogad atzīmēja 100. gadskārtu.

Par to, kāda ir operas "Madama Butterfly" loma Džakomo Pučīni daiļradē un Latvijas Nacionālās operas vēsturē, sarunā Annai Martai Burvei stāsta Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais padomnieks, komponists Arturs Maskats.

"Pučīni ģēnijs ir milzīgs, viņš radījis fantastisku operu pasauli, bet tieši "Madama Butterfly", manuprāt, apvienojies viss viņa smalkais psiholoģisms un ārkārtīgi traģiskais, bet ar dziļu kontekstu uztveramais stāsts. Tas nav banāls operas librets, tā nav kaut kādu neticamu notikumu virkne, kaut kādi šausmīgi, briesmīgi atgadījumi, kas liktenīgi beidzas un tad atkal, pateicoties milzīgai mīlestībai, atkal turpinās, bet tā ir īsta drāma.

Tā ir arī divu kultūru sadursme, jo darbība notiek 20. gadsimta pašos pirmajos gados. Literārais materiāls radies 19. gadsimta beigās. Tā ir 19. un 20. gadsimta mija, kad daudzi amerikāņi dodas pasaulē – tiek atklātas jaunas kultūras, dibināti kontakti, zināmā mērā izplatās tāds kā globālisms. Amerikāņu flotes virsnieks Pinkertons tālajā pasaules malā Nagasaki, kura toreiz bija pavisam provinciāla un eiropiešiem, amerikāņiem ļoti aizslēgta zeme, aizslēgta zona, satiek jaunu, nevainīgu meiteni, un iemīlas. Šī meitene atdodas viņam ar visu sirdi un dvēseli, un paliek viņam uzticīga. Diemžēl amerikāņu principi... Tas ir tas banālais stāsts par amerikāņu vīrieti, kurš iet no viena zieda pie otra, meklējot jau nākošo, un aizmirst to, ko viņš ir sadarījis tālajā japāņu zemē; aizmirst arī to, ka viņš tur radījis bērnu... Man liekas, ka konteksts un slāņi ir daudz dziļāki.

Taču paradokss ir tāds, ka no trim pasaules vispopulārākajām itāļu operām – Rosīni "Seviļas bārddzinis", Verdi "Traviata" un Pučīni "Madama Butterfly" – pirmizrādēs izgāzās visas trīs. Bet visskaļāk izgāzās "Madama Butterfly", jo tur laikam bija kas tāds, ko publika uzreiz neuzķēra un nesaprata,

jo itāļu opera 20. gadsimta sākumā jau bija kļuvusi par diezgan konservatīvu iestādījumu: tur bija savi melomāni, savi meldiņi un savas iemīļotas tēmas. Un šeit pēkšņi nāk kaut kas cits! Pučīni pirms tam ir piedzīvojis lielu triumfu – tur nav bijis nekādu domstarpību ar publiku. Tās ir trīs slavenas operas – "Manona Lesko", "Bohēma" un "Toska", kas Pučīni ir izdevušās uzreiz.

Bet ar "Madama Butterfly" ir savādāk.

Pirmizrāde Milānas operteātrī "La Scala" tiešām tiek burtiski izsvilpta: Pučīni no zāles saņem gan svilpienus, gan ļoti asus izteicienus, gan vienkāršu burkšķēšanu – un pat ļoti netaktisku burkšķēšanu.

Viņš aizvainots paņem partitūru, atsakās no nākošās izrādes, samaksā teātrim visu, ko tas ieguldījis, lai spēlētu nākošo izrādi, un noslēdzas savā brīnišķīgajā ciematiņā Torre del Lago Toskānā. Viņš ir ļoti aizvainots par publikas nesapratni, taču turpina strādāt pie šīs operas vēl pāris mēnešu: viņš kaut ko pārrediģē, un galvenais, ko viņš izdara – viņš no operas diviem cēlieniem, kas ir sākotnējā versijā, izveido trīs.

Latvija zināmā mērā ir līderpozīcijās pasaulē, jo izrādei, kas uzvesta mūsu Latvijas Nacionālajā operā, ir simt gadu: nezinu otru operas uzvedumu Latvijas teātru vēsturē – un arī pasaulē būtu ļoti grūti nosaukt precedentu kādam operas uzvedumam –, kas tiek izrādīts vienā režijā.

1925. gadā to iestudējusi no Krievijas atbraukusī režisore Sofija Maslovska – tā bija paaudze, kas no Krievijas devās projām Oktobra apvērsuma laikā. Viņa kādu brīdi strādājusi Latvijā, veidojusi vairākas operas, bet šī ir noturējusies cauri visiem laikiem. Astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito sākumā tā netika spēlēta, jo notika Operas restaurācija. Bet es pats atceros šo izrādi no 1975. gada! Un tur nekas nemainās! Vienīgā maiņa ir Kristīnes Pasternakas brīnišķīgie kostīmi, kuri veidoti atsevišķi – gan tajā pašā izrādes gleznā.

Šo izrādi jau trīsdesmit gadus kā režisora asistents jeb režisors pieskata kādreiz izcilais operdziedātājs Vladimirs Okuņš: mainījušās dziedātāju un diriģentu paaudzes, bet pats iestudējums paliek tāds, kāds tas bijis. Tas ir tik vecmodīgi, ka kļuvis jau moderni! 

Varbūt laiku pa laikam kāda no daudzajām operas vadībām aizdomājusies par šo jautājumu, bet acīmredzot nav bijis tāda mērķa. Atceros, kad vēl strādāju Andreja Žagara komandā, arī Andrejs teica – lai šis iestudējums paliek tāds, kāds ir. Otrs mūsu ilgdzīvotājs ir režisora Jāņa Zariņa "Turandotas" iestudējums, kas ir aktuāls kopš 1973. gada, bet trešais ilgdzīvotājs – Gunta Gailīša iestudētā "Nabuko" iestudējums: no 1996. gada. Tie ir trīs vecākie iestudējumi mūsu Operas teātra vēsturē, kuri nav radikāli mainījuši savu estētiku; kuri ir tādi, kādi tie tika veidoti. Latvijā esam unikāli ar to, ka šis iestudējums joprojām ir uz skatuves!"

1. novembrī Latvijas Nacionālajā operā bija skatāma Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" izrāde ar izcilu sastāvu: tā vienlaikus bija velte Latvijas Radio simtgadei, jo tieši ar šīs operas tiešraidi 1. novembrī pirms 100 gadiem darbu sāka Latvijas Radiofons. Arī šoreiz operas tiešraide skanēja Latvijas Radio 3 "Klasika".

Izrāde ļoti īpaša ir arī tādēļ, ka tas ir viens no visvecākajiem joprojām repertuārā esošajiem operuzvedumiem pasaulē. Tā režija un vizuālais veidols ir saglabāts tāds pats kā pirms 100 gadiem, tikai laika gaitā vairākkārt atjaunots... 

Operas starpbrīdī tiešraides vadītāja Ilze Medne piedāvāja Latvijas Radio 1 kolēģes Baibas Kušķes interviju ar kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, kura strādājusi pie šī iestudējuma jaunākā atjaunojuma.

Izrādes tērpi ir viena no visciešākajām saiknēm ar simt gadus seno vēsturi. Vaicāta, ko nozīmē tik senas izrādes atjaunošana, Kristīne Pasternaka neslēpj: "Tas nozīmē, ka, ja drīkst tā teikt, ļipa trīc! Jo tā ir arī diezgan liela atbildība nenoliedzami.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā jau ir bijusi atjaunota vairākas reizes un stipri maz ir saglabājies no pamata." 

Kristīne Pasternaka stāsta, ka vēsturiskais inscenējums atjaunots kopumā astoņas reizes, pēdējo reizi 2006. gadā. Pats brīnumainākais šķiet, ka viens kostīms pat pilnībā saglabājies no 1925. gada – tas ir kalpones Suzuki puķainais kimono, ko joprojām izmanto izrādē. Ne tik labā stāvoklī, bet bija saglabājies arī galvenās varones Čo-Čo-sanas melnais samta kimono.

Pats tērps pēc vecā parauga šūts no jauna, bet uz tā pārceļojuši vēsturiskā tērpa greznie zelta putni, stāsta Kristīne Pasternaka: "Melnais samta kimono bija novalkājies, bet uz tā bija ārkārtīgi skaisti izšuvumi, kuri, es pieļauju domu, bija ņemti vēl no vācu teātra laika. Tiešām tādi antīki izšuvumi, tādi zelta putni. Tad mēs pēc tā parauga, kas bija melnajam kimono, uzlikām uz jauna kimono tos putnus.

Suzuki kimono gan bija pilnībā saglabājies. Vecajās fotogrāfijās to var ļoti labi sazīmēt, tas darināts no tam laikam raksturīga, puķaina, apdrukāta kokvilnas auduma ļoti skaistos toņos.

Tie jau līdz mūsdienām ir pabalējuši pa visiem tiem garajiem gadiem. Šo tērpu mēs joprojām izmantojam." 

Lielākā daļa pirmā iestudējuma tērpu līdz mūsdienām nav saglabājušies; tagad tie tapa, Kristīnei Pasternakai rūpīgi izpētot vecās fotogrāfijas. Ne visu bija iespējams izveidot gluži identiski, taču tika saglabāta vēsturiskajai izrādei raksturīga krāsu palete, piemēram, kora tērpos: "Skaidrs bija, ka korim kostīmi ir bijuši gaiši, un tad es arī strādāju uz to, lai apmēram salāgotu visu tādā maigā, ķiršziediem piemērotā gammā. Krēmīgā, bēšīgā. Vīriešiem ir tā saucamās hakamā bikses un kimono. Vispār koptēls pēc iespējas tika saglabāts tāds, kāds tas bija fotogrāfijās.

Godīgi sakot, es esmu lepna, ka mūsu operā šis iestudējums ir saglabājies. Es pat nezinu, kādām laika maiņām pateicoties tas ir palicis tik nenoliedzami tuvu oriģinālam.

Faktiski dekorācijās tas ir oriģināls, tikai ar nelieliem iestarpinājumiem, kur nācies nomainīt to, kas galīgi bijis čupā. Nav daudz tādu opernamu, kas ar šādu tik senu iestudējumu var lepoties. Tādā ziņā liels prieks." 

Veidojot japāņu tērpus, ļoti svarīga ir katra sīkākā nianse un detaļa, un šai ziņā Kristīnei Pasternakai palīdzējis kāds noslēpumains labdaris, kam viņa joprojām ir ļoti pateicīga: "Nezināms labvēlis man teātrī bija atstājis grāmatiņu par japāņu apģērbu. Un tur bija ļoti precīzi aprakstīts, kādi ir to kimono mēri, cik garam, cik platam tam jābūt, nu ļoti autentiski. Pēc šīs grāmatiņas mēs arī šuvām. Es joprojām nezinu, kas bija šis cilvēks. Bet, ja nu gadījumā viņš šo manis teikto dzird, tad es tiešām no sirds pateicos viņam. Paldies!" 

Klausīties un piedalīties. Radioteātra sveiciens Latvijas Radio simtgadē. Tikšanās ar Radioteātra iestudējumu veidotājiem – dažādu paaudžu režisoriem un aktieriem. Bet šoreiz sarunas temats nevis par darbu un iestudējumiem, bet par saskarsmi ar radio, par radio klausīšanos un katra pirmajiem soļiem radio mājā. 

Par satikšanos un sadarbību ar Latvijas Radio stāsta Intars Rešetins-Pētersons, Dace Bonāte, Gundars Grasbergs, Edmunds Freibergs, Indra Burkovska, Valdis Zilveris,Henrijs Arājs un Valdis, Lūriņš.

Raidījums ir kā sveiciens visiem mūsu uzticamajiem klausītājiem daudzu gadu garumā!

Latvijas Radio simtgadē raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Latvijas Radio 1 mūzikas un pašreklāmu redaktores Daces Stalidzēnas. Viņa pirms pieciem gadiem dzīvi Rīgā nomainīja pret dzīvi laukos - Ogres novada Tīnūžu pagasta "Viliškalnā". Dace strādā dārzā, konservē un glezno, bet viņas dzīvesbiedrs Raitis Stirna atjauno vecu koka māju, kurai arī šogad aprit 100 gadi.

"Radiofons Latvijā ir vislētākā kultūras un mākslas iestāde. Mazajā aparātā katram klausītājam ir vairāk kā burvība: tur ir tautas augstskola, koncertzāle, parlaments, avīze, deju un simfoniju orķestris, baznīca, sporta laukums - viss, kas vien viņu var interesēt."

Tā ir rakstījis Jānis Akuraters, dzejnieks, rakstnieks un viens no Radio direktoriem.

Latvijas Radio 100. dzimšanas dienā šajā raidījumā kā svecītes jubilejas tortē iedegšu mūsu darbvietas vērtības, cilvēkus, pārraides un notikumus. Atcerēsimies vairākus pagrieziena punktus radio vēsturē, radio darbiniekus un viņu paveikto šo 100 gadu laikā. Tā teikt, īsais kurss Latvijas Radio vēsturē: no Lintera ierosinājuma līdz raidījumam "Mikrofons", no pirmā radio seriāla līdz barikāžu laikam, akcijai "Dod pieci!" un vēl citiem raibumiem ēterā.

Protams, tas zīmīgais mūsu radio ir 1925. gada 1. novembris, kad, kā jau vairakkārt ar mūsu radio jubileju saistītajos raidījumos ir pieminēts, tas sāka raidīt ar Satiksmes ministra Jāņa Pauļuka īsu uzrunu. Tad sekoja pieslēgums Nacionālajai operai, kur translēja Pučīni operu „Madama Butterlfly”. Zināms, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latus. Taču pats sākums mūsu darbvietai bija Rīgā tā paša gada 1.martā, kad no Kuģu ielas radiotelegrāfa raidītāja izskanēja eksperimentālas pārraides. Tās bija īsas un neregulāras un nepārsniedza 15 minūtes. Raidījums sākās ar vārdiem „Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina”.

Interesants ir fakts, ka tā dēvētais radio tēvs, inženieris Jānis Linters, kurš  bija viens no iniciatoriem jaunā medija ieviešanai Latvijā, toreiz gāja pie Saeimas budžeta komisijas un skaidroja, un stāstīja tās pārstāvjiem, cik vienkāršs ir radiouztvērējs. Pirms balsošanas par līdzekļu piešķiršanu šim  jaunajam un nepazīstamajam sakaru līdzeklim, komisijas locekļi sīki izprašņāja Linteru, vai esot jāatver durvis un logi, lai tie radioviļņi varētu iekļūt telpā.

Šajā raidījumā neskatām radio notikumus hronoloģiskā secībā, bet jauktā kārtībā, mēģinot izcelt tikai dažus spilgtus gadījumus, cik nu raidījuma hronometrāža ļauj.

Aizvadītie 35 gadi Latvijas mākslā. Kas mainījies, kas palicis nemainīgs? Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, mākslas kuratoru Raivi Alksni un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Mārtiņu Ratniku.

Tikai divi vārdi – Runā Rīga – bet tie bija mani pirmie vārdi ēterā un īpaši saviļņojoši bija tos teikt arī pirmajā pārraidē pēc augusta puča – atzīstas Latvijas Radio balss, Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. Par aso mēli skolas gados un vienīgo, bet liktenīgo kinolomu filmā "Puika", uzsaukumu lasīšanu padomju gados un savas dzīves vīriešiem – saruna ar Māru Eglīti Laikmeta krustpunktā.

Laikmeta krustpunktā skan Latvijas Radio īpašā dienā – dzimšanas dienā. Tieši šodien, 1. novembrī, radio ētera mūžs Latvijā ir pārkāpis simto gadu slieksni. Latvijas Radio raidījis dažādos mūsu valsts laikmeta griežos. Radiofons ir pieredzējis Latvijas brīvvalsti un Ulmaņa laikus. Latvijas Radio pieredzēja Latvijas okupācijas dienu un padomju cenzūras gadus. Latvijas Radio bija svarīgs Atmodas vēstnesis.

Kā mazs bērns atceros, ka 80. gadu beigās ar mazu radio aparātu ļaudis pat gāja pa Rīgas ielām, lai uzzinātu jaunumus, lai sekotu brīvības atgūšanas norisēm. Un arī, protams, augusta puča un barikāžu laikā. Tolaik radio mēģināja arī apklusināt, bet Latvijas Radio turpināja skanēt un skan joprojām. Simts gadu laikā Latvijas Radio ir kļuvis par Latvijas laikmeta dokumentētāju, mūsu kultūras vērtību glabātāju un ik dienas arvien uzticamu skaņu draugu tūkstošiem klausītāju.

Ar producenti ilgi domājām, kuru radio cilvēku uzaicināt uz raidījumu šajā īpašajā jubilejas dienā. Izvēle, protams, liela. Par patiesiem radio cilvēkiem var saukt tik daudzus gan pieredzējušos, gan jaunos kolēģus. Bet mūsu izvēle ir Māra Eglīte. Ja viņa ir radio mājā, tad Māras balsi var dzirdēt jau pie Doma baznīcas. Viņas mūža darbs ir Latvijas Radio. Viņa ir viena no izcilākajām Latvijas Radio balsīm, un viņa arvien tur rūpi par lielu radiomājas vērtību – Radioteātri.

Māra, 45 gadi šogad aprit Tev arī kopā ar Latvijas Radio. Drīz jau zelta kāzas.

Māra Eglīte: Man ar vīru pēc diviem gadiem zelta kāzas. Nu tad ar radio tāpat.

Droši vien padomju laikos šādās intervijās vaicātu – kas ir jūsu stiprās laulības pamatā, ar Latvijas Radio, es domāju.

Māra Eglīte: Es domāju, ka stiprās laulības pamatā ir tas, ka man šeit ļoti patīk. Un nebija tā, ka es pati te nācu, bet mani savulaik uzrunāja. Tas bija Viktors Zvaigzne, kurš mani uzrunāja. Es vadīju ļoti daudz pasākumus un vienā pasākumā – es nezinu, kas tas bija par žurnālistu, viņš teica: Jums vajadzētu strādāt par diktori radio. Es teicu – jā, es labprāt, tikai kurš mani ņems tā uzreiz? Likteņa sakritība, ka sākumā es nācu kā aizvietotāja. Tad man piedzima dēliņš 1983. gadā, pēc tam, piedaloties kopējā konkursā, es jau kļuvu pilntiesīga radio diktore.

Kādas ir tavas pirmās radio atmiņas? Tev bērnībā mājās bija radio, bija kādi raidījumi, kurus klausījies?

Māra Eglīte: Jā, es atceros, es mācījos. Es dzīvoju Kandavā, un mums bija tāds bleķa radio. Es nezinu, bija tāds metālisks karkass. Un ko es no visa tā atceros? Tas bija tad, kad bija "Skroderdienas", jo viņas gan aizliedza, pēc tam sauca "Skroderdienas" par “pelšenēm”, neatceros vairs, bet - "Māras Silenieces dienasgrāmata". Nu kad tas ieraksts gāja, tad bija mute vaļā, un es nezinu, kas…

Tas bija tas, kuru Antra Liedskalniņa ierunāja?

Māra Eglīte: Jā. Es nezinu, cik sērijās bija, bet tas bija kaut kas tāds, likās - wow! Tādas man ir pirmās atmiņas par radio un konkrēti ar to radio aparātu, kas mums bija. 

Radio, protams, ir balss. Vai arī tev kādas balsis palikušas prātā?

Māra Eglīte: Nē, balsis man nav palikušas, redz, tu saki Antra Liedskalniņa. Es nez kāpēc biju iedomājusies Ligitu Dēvicu, bet izrādījās, man nav taisnība. Tā bija Antra Liedskalniņa. Jo vienkārši man tas radio likās… tas bija tik fascinējoši, ka tu vari klausīties, un viņš ir tavā mājā un….

Tu nevarēji paredzēt, ka paies gadi un tu pati būsi radio balss.

Māra Eglīte: Absolūti nē, absolūti nē.

Ievadā vaicāšu par radio šodien. Ir tāds pieņēmums, ka Latvijas Radio - to jau tikai veci cilvēki, pensionāri klausās. Bet es zinu arī ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kas klausās Latvijas Radio, un es redzu ļoti daudz jaunus cilvēkus, kas ir izvēlējušies strādāt šeit, Latvijas Radio. 

Radio šodien - kādus tu redzi savus jaunos kolēģus, kas radio stāstu turpinās nu jau otrajā simtā?

Māra Eglīte: Tu man uzdevi ļoti grūtu jautājumu. Zini, es tā nemaz nevaru atbildēt uzreiz.

Jo es negribu uzreiz par vecajiem laikiem. Es gribu par radio šodien.

Māra Eglīte: Redzi, es jau visu ņemu salīdzinājumā ar to, kā bija tad. Kā mēs nācām, kā mēs mācījāmies. Vai tu saproti - man bija darba audzinātāja Ausma Indriksone. Es biju pilnīgi..., es viņu dievināju, kā viņa mani pa to māju izvadāja, uz centrāli aizveda, visu parādīja, visu apstāstīja. Un pēc trim mēnešiem jau esot šeit, šajā darbā Radio namā, man atļāva stereo programmā, kur tagad mums iet pirmais kanāls, tur bija stereo programma, atļāva ieslēgt mikrofonu un pateikt divus vārdus - "Runā Rīga!". Viss un izslēgt. Tālāk jau Ausmiņa pati visu darīja. Tie bija mani pirmie vārdi ēterā, ko es izteicu.

Šodien droši vien, ka tas ir daudz vienkāršāk, daudz liekas - nu tā. Es nezinu, var jau būt…. es absolūti negribu teikt, ka nē, ka nav tā cieņa un mīlestība pret radio, kāda bija un ir joprojām mums, tiem vecajiem. Bet man liekas, ka mums bija tāda lielāka pietāte. 

Tad nebija ne interneta, tad nebija nekas cits, bija tikai šis radio pamatā. 

Bet jaunieši ir ļoti jauki, ir interesanti skatīties, interesanti klausīties. Un tagad jau ir cits, kā saka, nav tik tā lineārā platforma, kurā raidīt, bet ir jau citas un tie podkāsti un viss. Jā, man tas liekas ļoti interesanti.