latvijasradio.lsm.lv - RSS

Tie, kuri interesējas par horoskopiem, noteikti būs ievērojuši, ka Svaru zīme ļoti labi piestāv cilvēkiem, kuru dzīves ceļš saistīts ar mākslām. Oktobra pimajā pusē, tātad Svaru zīmē dzimušas daudzas gan pasaules mērogā populārās mūzikas zvaigznes, kā piemēram Džons Lenons vai Klifs Ričards, gan arī mūziķi, kuri ierakstījuši spilgtas lapaspuses arī Latvijas mūzikas vēsturē. Var minēt kaut vai Aiju Kukuli, Egīlu Straumi, Vladislavu Juhņēviču un, protams, Uldi Stabulnieku. Un ir vēl kāds mūsu dziedātājs un dziesmu autors, kurš šīgada mēneša sākumā atzīmēja 75 gadu jubileju - Ivars Rutmanis.

Viņa dzīves gaitām veltīts šisdienas raidījums.

Kas gan īsti notika Elsinorā? Ar šo jautājumu jau vairākus gadus nodarbojas mākslinieks Miervaldis Polis, pētot un tulkojot Šekspīra lugu "Hamlets". Un kam dot Polonija un Klaudija lomas? Bet iestudēt gan varētu tāds režisors, kas pats ir labs aktieris – arī par to tulkotāja vēstulē.

Šoreiz Radio mazās lasītavas ieraksts ir tikpat neparasts kā arī šis izdevums – žaketes kabatā ieliekams, melnu vāku, sarkaniem burtiem "Dāņu princis Hamlets". Radio studijā uz galda ir ne tikai grāmata, bet arī vēstules, kurās Miervaldis Polis rakstiski atbildējis uz Gundara Āboliņa un Ingvildas Strautmanes jautājumiem. Atbildes rakstītas ar parasto zīmuli. Ja ko pārdomā, var arī izdzēst, bet, ja ne – tad grafīts ir noturīgāks pret laika pārbaudījumiem.

Tieši dažādu laiku sociālie vai politiskie uzslāņojumi "Hamleta" tulkojumiem latviešu valodā arī pamudinājuši Miervaldi Poli radīt savu. Par citiem apsvērumiem lasāms tulkotāja priekšvārdā. Vēstules mums nogādāja un studijā sarunājās grāmatas dizainere un izdevēja Katrīna Vasiļevska.

Šekspīrs. "Dāņu princis Hamlets", no angļu valodas tulkojis Miervaldis Polis. Droši vien stāsts par Dāniju arī ir tikai māņu kustība kā paukošanā. Joprojām.

Raidījumu atbalsta:

Drīzumā sērijā "Latvijas Gēns" iznāks rakstnieces Janas Egles biogrāfiskos faktos balstītais romāns par dziesminieci Austru Pumpuri “Diena ir izdevusies. Austra”. Jana Egle pati ir no Rucavas, sarunā par nupat iznākušo grāmatu godinām gan rucavnieku izloksni, gan Liepājas Mūzikas skolas vēsturi, kā arī Liepājas teātra bohēmu. Runājam par vēl kādu paralēli Janas Egles un Austras Pumpures dzīvē – viņas abas kā radošas un neatkārtojamas personības uzplauka un ieguva atpazīstamību mūža otrajā pusē.

Šis darbs ļoti atšķiras no Janas Egles agrāk rakstītā. Janas Egles prozai raksturīga liela atzīšanās cilvēcisko jūtu dziļumā, apbrīnojama empātijas spēja, iedvesmojoties pat no izlasītas avīžziņas, viņa spēj aizrakties līdz padzirdēta notikuma emocionālajiem cēloņiem. Taču šajā, biogrāfijas faktos balstītajā romānā, Jana Egle drīzāk palīdz Austrai Pumpurei saglabāt viņas noslēpumus, mērķtiecīgi iedzīvinot mums jau atpazīstamo dziesminieces un pulcētājas tēlu. Romānā arī nav viss dzīvesstāsts, tas apraujas ar 1990. gadu, kad Austra Pumpure, pavadot Imantu Kalniņu viņa priekšvēlēšanu kampaņās, palīdzēja viņam kļūt par Augstākās Padomes deputātu. Ārpus stāsta palikuši sarežģītie deviņdesmitie, kad privatizācijas procesā Austras mājai atrodas saimnieks un tā jāatstāj, kad postpadomju kultūrvide iepazīst vārdu autortiesības un tas ietekmē par tautas dziesmām uzskatīto autordziesmu atskaņošanu, kad komponists Imants Kalniņš no politiķa kļūst par diskutablu personību.

Par Austru Pumpuri grāmatu līdz šim sarakstīts nav daudz. Divas. Abas tās iznāca dziesminieces dzīves laikā – Agneses Oses “Leģendārā Austra”, Austras biedrības izdotā “Austra Pumpure. Mana un tava”. Sērijas “Latvijas gēns” uzdevums ir izcelt Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, un šis laikam ir faktu ziņā vispilnīgākais Austras Pumpures dzīves izklāsts. Un nedaudz arī kopīgi sadzīvota grāmata, jo Jana Egle labi pazina Austru Pumpuri, pati bija Austras bērnu kustībā ja ne iekšā, tad līdzās esoša.

Romāna “Dzīve ir izdevusies. Austra” ir ļoti daudz rakstnieces fantāzijā tapuši tēli. Austras bērni ir ar izdomātiem vārdiem, lai gan prototipi viegli uzminami. Stāstā par Mūzikas skolas laiku Liepājā darbojas Vaira, meitene, kuras balss valdzināja mūzikas skolas koncertos, taču tas bija deportāciju laiks, Vaira operas skatuves vietā nonāca Sibīrijā. Vairas tēls ir izdomāts, lai gan vēstures fakti ir pat ļoti īsti. Un tomēr romānā ir atpazīstamas, Liepājas vēsturēs ierakstītas personības.

Sarunās noslēgumā Jana Egle pastāsta, ka saņēmusi arī ne tik jauku attieksmi. Bijuši Austras bērni, kas, uzzinot, ka viņa raksta par Austru Pumpuri grāmatu, vaicājuši – tu tiešām iedomājies, ka varēsi saprast to ķīmiju, kas notika Austras bērnu starpā saiknē ar klausītājiem? Droši vien to nevar saprast, bet ir zīmes, uz kurām varam paļauties. Austras biedrība turpina darboties, rakstot ne tikai Austras Pumpures, bet visas Latvijas dziesminieku kustības vēsturi. Un šobrīd mēs piedzīvojam sava veida Imanta Kalniņa teātra mūzikas renesansi, izpildītu ļoti dažādos žanros.

Jana Egle pazemīgi saka, ka Austras bērnu kustībai, kuras dzimšana aprakstīta arī viņas romānā “Diena ir izdevusies. Austra”, viņa vienmēr ir stāvējusi līdzās, nevis bijusi iekšā.

Grāmatas “Diena ir izdevusies. Austra” atvēršanas svētki Rucavā tiks svinēti 31. oktobrī, savukārt Liepājā grāmatu vaļā vērs Austras Pumpures 97. dzimšanas dienā  26. novembrī.

Šoreiz "Etnovēstis" caur un cauri veltītas tautas dejai un dančiem, tāpēc sarunājamies ar "Danču krātuves" māksliniecisko dzinējspēku Sandi Zučiku, kurš stāsta par organizētajām meistarklasēm un gaidāmajiem izdevumiem. 

Bet Rīgas Latviešu biedrība izsludinājusi tautas deju konkursu "Krustimi dejama", aicinot diasporas latviešus un latviešu draugus dejot tautas dejas, tad uzfilmēt savu dejas videoklipu un iesūtīt Rīgas Latviešu biedrībai. Par konkursa ideju, diasporas latviešu tautas deju kustību un pašu konkursu klausāmies sarunās ar konkursa žūrijas pārstāvēm Indru Filipsoni, konkursa vēstnesi Austrālijā Sarmu Strazds un konkursa idejas autoru Ernestu Spīču.

Kāda ir starpība starp kapibarām un jūras cūciņām? Un vai kāds vēlētos būt telpaugs? Par to runājam ar Dārtu. Lasām Mateusa Bēra grāmatu "Trīs izbēgušas kapibaras" ("Latvijas Mediji") un Magdas Gargulakovas un Ļenkas Čitlovas praktisko palīgu mazajiem dārzniekiem "Arī man ir savs telpaugs" ("Baltais valis").

Vai saksofons tumsā spīd un vai iespējams tā mēlīti aizstāt ar saldējuma kociņu? Emīla Dārziņa mūzikas skolas jaunatvērtajā akadēmiskā saksofona spēles klasē Māru un Leo gaida Oskars Petrauskis.

"Labs videomākslinieks nemēģinās uzspiest gāzes pedālim un izrauties priekšplānā; viņš mēģinās vienmēr būt kopīgajā Sajūtā. Tas ir tāds labs darbs, ka tu redzi kopdarbu – ka viss kopā ir tāds šūpiņš, kas kustas, elpo, un varbūt tiešām tur tikai viena pati sniegpārsliņa nokrīt, bet tā ir tik ārkārtīgi pareiza, tik ārkārtīgi precīza, ka neko vairāk tur arī neprasās," ir pārliecināts izcilais, starptautiski pazīstamais videomākslinieks Artis Dzērve. Starp Latvijas un Eiropas teātru un operu skatuvēm, pirmizrādēm un Sicīlijas olīvdārziem ar viņu tiekamies "Klasikas" studijā.

Liene Jakovļeva: Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvojusi izrāde "Indulis un Ārija", bet priekšā tev jauns darbiņš arī Valmieras teātrī. Tie varētu būt divi tavi šābrīža Latvijas pieturpunkti. Man šķita interesanti parunāties par videomākslinieka darbu un lomu skatuves mākslā, kur mēs šo mākslu bieži vien pamanām, bet varbūt kādreiz arī nemaz īsti nenojaušam, ka tur klātesošs ir arī videomākslinieks. Bet droši vien šis apzīmējums – videomākslinieks – ir diezgan nekonkrēts, runājot tieši par tavu profesiju. 

Artis Dzērve: Tā jau parasti visi saka – videomākslinieks, bet tas ļoti atkarīgs no tā, kurā sfērā tu konkrētajā brīdī atrodies. Ja strādājam uz skatuves, tad – jo vairāk videomāksliniekam ir darba, jo vairāk viņš ir kā video scenogrāfs. Man skatuve ļoti patīk... Bet ir reizes, kad gribas videomākslu uz tās redzēt ļoti, ļoti, un ir reizes, kad nemaz negribas. Un, kā jau tu teici, mēs tikai nojaušam, ka tā tur ir.

Vai šobrīd tu runā kā videomākslinieks vai kā skatītājs?

Gan – gan. Taisot izrādes, operas, arī koncertus, daudz sanāk braukāt pa ārzemēm. Kad esi kādā pilsētā, noteikti brīvajā brītiņā aizskrien un paskaties, ko tie citi dara. Un tad ir tā, ka tu to darbu laid caur savu prizmu – īpaši, ja ir kāds pazīstams darbs, kuram zini stāstu. Un tad tu skaties uz to, kā tas stāsts tiek stāstīts, un cik daudz tur ir jauno tehnoloģiju, cik daudz dzīvās kameras, operatora darba, video. Un ne vienmēr arī Eiropas darbiem tas ir tāds labais tonis – sak’, tagad tā ir moderni, iegrūdīsim iekšā vienu, otru vai trešo lietu, arī video. Jo pēc būtības stāstam jau neko nevajag. Piemēram, ja skatāmies uz operu kā žanru – tur ir stāsts, tur ir solists un tur ir orķestris. Principā var noņemt visu pārējo nost.

Bet tad ir izrādes, piemēram, tādas, kuras pēdējā laikā redzam Dailes teātrī -  "Rotkho" vai "Orākuls", kurās video ir tik ļoti būtisks izteiksmes līdzeklis, ka bez tā šo izrāžu vienkārši nebūtu. Un ir arī tādas, kurās videomākslinieks rada, piemēram, tikai sniegpārsliņu kustību.

Ja videomākslinieks ir sastāvdaļa no komandas un viņš konkrētajā brīdī atrodas starp scenogrāfu, režisoru, komponistu un gaismu mākslinieku, tad labs videomākslinieks nemēģinās uzspiest gāzes pedāli un izrauties priekšplānā; viņš mēģinās vienmēr būt kopīgajā Sajūtā. Tas ir tāds labs darbs, ka tu redzi kopdarbu – ka viss kopā ir tāds šūpiņš, kas kustas, elpo, un varbūt tiešām tur tikai viena pati sniegpārsliņa nokrīt, bet tā ir tik ārkārtīgi pareiza, tik ārkārtīgi precīza, ka neko vairāk tur arī neprasās.

Un ir, protams, tādi jauno vēsmu darbi kā "Rotkho", kur tehnoloģiju ir tik ļoti, ļoti daudz, ka tās pārmāc un pārņem visu. Ja skatāmies pasaules kontekstā, tas nav nekas jauns, nekas unikāls: tā ir tāda forma, tāds paņēmiens, kā kaut ko stāstīt. Tik un tā beigu galā reducēsimies uz stāstu – vai tas tur ir, vai tā nav; vai ir laba dramaturģija, vai tās nav; vai ir laba režija, vai tās nav.

Vai ir tā, ka videomākslinieka labākais draugs, ar ko visciešāk ir jāsadarbojas, ir scenogrāfs?

Jā un nē. Tas ir atkarīgs no tā, ar kādu režisoru tu strādā. Ja režisors tāpat ir virsvadītājs arī scenogrāfijai un ja viņam ir fundamentāla sapratne par to bildi, ko viņš grib redzēt un nāk ar pamatīgu kodolu, tad scenogrāfu nejūtu. Tad jūtu tikai režisoru.

Bet ir tādi, ar ko tu esi biežāk, vairāk, ciešāk saspēlējies? Piemēram, Mārtiņš Vilkārsis?

Mārtiņš ir absolūti unikāls, jo tas veids, kā viņš redz un kā viņš strādā, cik dziļi viņš rok kā scenogrāfs… Dažkārt ir jautājums, vai vispārībā scenogrāfam vajadzētu tik dziļi rakt.

Ja paskatāmies tavu daudzo darbu sarakstā, piemēram, operu sarakstā, tās veidotas ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz Latvijas robežām. Tur vairākkārt vīd režisore Marija Eva Sinjerola. Ja ir laba komanda, tā droši vien pārceļo no viena uz otru, uz vēl trešo stāstu?

Tas ir tāpat kā tu pierodi strādāt ar konkrētiem instrumentiem, jo principā jau mēs visi esam instrumenti. Turklāt Marija Eva ir kinorežisore.

Vai pirmoreiz satikāties "Karmenas" iestudējumā Rīgā?

Jā. Un tad pēkšņi pēc sešiem gadiem viņas komandas scenogrāfs mani uzrunāja: pēkšņi bija vajadzīgs videomākslinieks. Un mēs Marijai Evai uztaisījām pēc kārtas uzreiz trīs operas. Kaut kā atkal tas viss aizgāja un aizvēlās. Un Marija Eva ir tāda režisore, kura ļoti tur roku uz pulsa. Viņai ir globālā vīzija, viņai ir tā lielā bilde, kā viņa tās lietas redz. Protams, ja tev ir sava komanda, nav jātērē laiks, meklējot un pārbaudot jaunus cilvēkus. Domāju, viņa mani uzrunāja tāpēc, ka kopā bijām jau strādājuši.

Un tālāk tapa "Turandota", "Kasandra"...

... un arī "Hamlets", "Romeo un Džuljeta", "Norma", "Makbets". 

Un tie ir projekti, savā ziņā ceļojošās operas, kuras redzam gan Berlīnes Vācu operā, gan Vīnes Valsts operā, gan arī Briselē.

Berlīnē mums bija "Makbets" un arī "Kasandra", kas ir no jaunajām operām: ik pa brīdim, ja kāda opera to paņem, tad mēs braucam un to realizējam konkrētajā valstī. Pat solistus cenšas saglabāt tos pašus.

Bet pieredze, kuru guvi Rīgas Operā, bija nepieciešama, lai pēc tam izietu jau uz Eiropas skatuves. Ar ko tu sāki mūsu Operā?

Vai tikai nebija Jura Karlsona balets "Karlsons lido". 

Otrs operas režisors, ar kuru tev bijusi laba sadarbība, ir Aiks Karapetjans.

Aiks arī ir kinocilvēks. Viņi to bildi redz savādāk nekā klasiski operas režisori. Un tas man ļoti patīk.

Vai viņi arī vairāk iejaucas tapšanas procesā?

Es to nesauktu par iejaukšanos – tas ir radošais darbs. Tā mēs strādājam. Tas ir tā, ka tev tiek dots uzdevums, tu strādā pie tā, nes un rādi, un tad tev saka: nē, mēs iesim citā virzienā. Un taisu atkal kaut ko citu. Un ir vēl viena lieta: tas īstais pamata darbs sākas tad, kad esi jau uz vietas konkrētajā operā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Latvijas Radio par savu "tēvu" dēvē inženieri Jāni Linteru, taču šim "tēvam" bija vairāki "dēli" un līdzgaitnieki, kuriem arī ir būtiski nopelni jaunā medija dibināšanā. Par moderno tehnoloģiju ieviesējiem 20. gadsimta 20. gados, par to, kāpēc mūsu mediju sākotnēji sauca par radiofonu, kā attīstījās tā programma un kuri bija labāk apmaksātie radiofona mākslinieki, stāsta Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče.