latvijasradio.lsm.lv - RSS

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Авторская музыкальная программа Илоны Яхимович, объединяющая музыку самых разных стран, эпох и стилей. Отличный саундтрек для уютного вечера, который так хорошо провести в компании с друзьями или любимым человеком.

1. Голос Джорджа Бенсона и его песня Ģonna Love You More” из 70-х начнет свою нежную пропаганду.

2. Следующая наша участница – певица, гитаристка, автор песен – Мадлен Пейру, в 2007 году получила звание Лучшая Международная Джазовая исполнительница по версии BBC. Надо отметить, что судьба Мадлен разворачивалась весьма  драматично. Родилась в Америке, в детстве переехала жить в Париж. Пела на улицах с 15 лет, бросила школу, ушла из дома. По сути, довольно долго была бездомной. Но всё же достигла высот и успеха.

3. Следующее знакомство – американец, выходец из солнечной Калифорнии Джошуа Кадисон. Романтик, поющий о любви, иногда безответной, Джошуа - отличный пианист, автор песен и даже писатель.

4. Мы подошли к моменту, когда, надеюсь, появится повод удивиться. Ведь песню «Костёр» группы "Машина времени" исполнит София Ротару. По-моему, отличный кавер. Гитары в стиле кантри, винтажный звук синтезатора, спокойный сильный вокал Софии Ротару – все к месту.

5. Следующая группа – это международный проект Mario&SOBO BAND, объединяющий музыкантов из Германии, Франции и Польши. Всё смешалось в их музыке.. в хорошем смысле. Свинг, цыганский джаз, шансон – традиции восточной и западной Европы.

6. А теперь песенка в стиле русского романса. Этот нежный голос мы знаем по французскому проекту Nouvelle Vague. Женя Любич, однако, и сама пишет песни, у нее много поклонников, в том числе, и в Латвии. Послушаем песню «Хризантемы».

7. Время нашей рубрики, посвященной произведениям великих классиков. Но звучат они в нашей программе так, как этого хотят современные музыканты, – в авторских аранжировках. Приближаются холодные времена. Надо готовиться. Мелодии из балета "Щелкунчик" – явный признак зимы, когда в Национальный театр оперы и балета не попасть. Кстати, именно сейчас пора покупать билеты на великий балет Петра Ильича Чайковского. В свое время рижский бигбэнд исполнил сюиту из балета «Щелкунчик», естественно, в джазе. Эта сюита тем и удобна, что написана для духовых – флейт, гобоев, английского рожка, кларнетов и бас-кларнета, фагота, валторн, труб, тромбонов и тубы. Знаменитый джазовый гитарист и аранжировщик Алексей Колосов переработал эту мелодию для состава джазового бигбэнда.

8. И снова ретро. Восьмидесятые годы прошлого века – это не только музыкальные агитки и марши. Лирика была важна и нужна всегда. Немного наивно, о любви и разлуке. Те, кто служил, поймут)) Я серьёзно. ВИА «Музыка» с песней «Напиши». До слез... Кстати, вы тоже можете мне писать. Это просто сделать на сайте LR4.

9. И еще одна песня, под которую и поплакать не стыдно. Прекрасная Роберта Флэк, певица и учительница музыки с  песней,  которая принесла ей в семидемятых вторую по счету  премию Грэмми. Всего, кстати, у нее их было 4, а номинаций – 13. Killing Me Softly.

10. Музыку из Латвии сегодня представит группа The Sound Poets. И действительно, они очень поэтично рассказывают свои истории в музыке. К гитарам добавляют стунные и поют свою песню «Приляг на траву рядом со мной».

11. И, конечно, не забываем о творческом наследии группы "Битлз". Пора объявить рубрику «Нежная битловка». Песня, один из вариантов которой мы послушаем сегодня, - «The Long and Winding Road». Написал ее Пол Маккартни, и в 1970 году она была выпущена, став последним синглом "Битлз", возглавившим часты США. Билли Оушен поёт эту песню по-своему – искренне, с любовью к оригиналу.

12. Вспомним сегодня в нашем "Нежном вечере" британского гитариста и исполнителя собственных песен Джона Мартина. За сороколетнюю карьеру музыкант выпустил 20 студийных альбомов, работал со многими известными артистами, такими, как Эрик Клэптон, Дэвид Гилмор и Фил Коллинз.

13. В роли Дивы сцены сегодня испанка Кассандра Рид. Она пела с детства, ее талант заметили, причем, не только родители.  Кассандру стали приглашать на телевидение, когда она была еще совсем маленькой девочкой. Но каждый раз, оказавшись перед камерой, она замирала и никак не могла начать петь. Но теперь ее знает весь мир.

14. Ну, и к музыке Маэстро Раймонда Паулса. Далекий 1962 год и наша осенняя тема. Рубрику «Ода осени» представит оркестр легкой музыки Радио и телевидения. Мелодия Раймонда Паулса «Осеннее настроение».

15. И завершаем, по традиции, в танцевальных ритмах. Группа The Isley Brothers посвящает свою песню некоей леди. И не только мелодия, вопросы и ответы, но и все страдания из-за нее.  Пусть же страдания остаются лишь в песнях. Всего вам доброго!

18. oktobra vakarā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" un diriģenta Normunda Šnē koncerts "Symphony of Metamorphoses" Viļņas kultūrvietā "Kablys" noslēdza festivālu "Muzikos Ruduo" jeb "Mūzikas rudens", kas šoreiz notika sadarbībā ar "Baltijas Mūzikas dienām". 

Koncerta tiešraide izskanēja visā Baltijā: to pārraidīja Latvijas Radio 3 "Klasika", Igaunijas "Klassikaraadio" un Lietuvas "LRT Klasika". Šo koncertu vadīja komponiste, Latvijas Radio 3 ierakstu producente un programmu vadītāja Anna Veismane, Johanna Mengela (Igaunija) un Gabija Narušīte (Lietuva). Programmā skanēja Rutas Paideres, Lindas Leimanes, Jona Jurkūna un Mariannas Līkas opusi. Pasākumu rīkoja Lietuvas Mūzikas informācijas centrs sadarbībā ar "Baltic Contemporary Music Network".

Pēc tiešraides izskaņas Anna Veismane telefonintervijā Marutai Rubezei atklāja šīs radoši bagātās nedēļas iespaidus, jo no 16. līdz 18. oktobrim Viļņā notika arī Starptautiskais Baltijas un Ziemeļvalstu komponistu forums, kas bija veltīts Ziemeļvalstu un Baltijas valstu laikmetīgās mūzikas organizāciju sadarbībai.

Anna Veismane: Tā tiešām jau ir tradīcija, un tas ir ļoti simboliski, ka šajos koncertos skan Baltijas mūzika un mūsu valoda: nelietojam angļu valodu, bet ēterā dzirdam tikai igauņu, latviešu un lietuviešu runāto. Ideja sākotnēji aizgūta no Skandināvijas, mūsu sadarbības ar "Rostrum", ar zviedru kolēģiem un, manuprāt, tā ļoti veiksmīgi iekļāvusies Baltijas valstu kopsadarbībā rīkotajā notikumā.

Maruta Rubeze: Pašas pirmās Baltijas mūzikas dienas noritēja Igaunijā 2021. gadā: tas bija pandēmijas gads un visa norise bija attālināti, bet apstākļi nelika nokārt degunu, un šogad atzīmējām jau festivāla piekto gadskārtu, par ko uzteicami arī rīkotāji. Atgādini, kas ir rīkotāju komanda, kam rūp laikmetīgā mūzika, jaunrade un kāds ir Baltijas valstu pienesums!

Ideja aizsākās jau 2019. gadā Tallinā, taču tā virmoja gaisā jau vēl labu laiku pirms tam. Idejas autori bija Latvijas, Igaunijas un Lietuvas komponistu savienību vadītāji. Šobrīd turpinām darboties, un arī es esmu šajā valdē – piedalos ar savu padomu arī no mediju puses. Šie cilvēki uzņemas vadīt projektus, jo, lai šādu festivālu organizētu, vajadzīgs arī papildus finansējums, un tur jāsaka paldies lietuviešu kolēģiem, jo viņi raksta projektus, viņi zina šo sistēmu, jo tie nav vienkārši projekti – tie arī izmaksā diezgan dārgi, tāpēc tas ir visu Baltijas valstu kopdarbs.

Katru gadu festivāls notiek citā valstī – sākumā Igaunijā, tad Latvijā, Lietuvā, un nākamā gada aprīlī Baltijas mūzikas dienas atkal sagaidīsim Latvijā. Tās savu darbību paplašina, jo mēs kā vienota Baltijas mūzikas vide esam interesanti lielākiem partneriem.

Kā viena komponistu savienība esam maziņi, bet mūs pasaulē uztver kā vienotu reģionu, tāpēc mums radusies iespēja sadarboties. Skandināvu komponistu savienības, salīdzinot ar mums, ir patiešām milži! Aizsākās sarunas, ka 2027. gadā, ja viss būs veiksmīgi, varētu notikt apvienotās Baltijas un Ziemeļvalstu mūzikas dienas Tallinā un Helsinkos. Mums ir lieli plāni.

Bet mazliet no statistikas un žanriskajiem virzieniem šāgada festivālā Viļņā.

Kopš 15. oktobra pabiju trijos koncertos: dzirdēju Lietuvas pūtēju orķestri, kura programmā bija Gaita Jāņa Pujāta skaņdarbs orķestrim, piektdien viesojās Tallinas jaunās mūzikas ansamblis ar izteikti laikmetīgos skaņu tembrālajos meklējumos balstītu programmu. Tas atskaņoja Santas Bušs skaņdarbu. Bijām liecinieki orķestra mūzikas koncertam, bet pirms tam vēl šeit bija gan stīgu kvartets "Chordos", kas ļoti daudz spēlē laikmetīgo mūziku, " Twenty Fingers Duo", kura sastāvā brālis un māsa, vijolniece un čellists, kuri nākamgad būs arī Latvijā. 

Parasti ir tā, ka visvairāk muzicē mājinieki, un tad ir divi viesi no katras valsts pa vienam.

Toties katra koncerta programmā noteikti jābūt komponistiem no visām trim Baltijas valstīm. Tas ir mūsu kopējais uzstādījums, kopējā noruna, lai šo apriti arī saglabājam.

Nākotnē vēl tiks iekļauti Ziemeļvalstu komponistu darbi un tādi saucamie pop-up koncerti, kuros pirmo reizi parādīsim kaut ko arī no šī reģiona, un pēc tam savukārt mūsu mūziku vedīsim uz Skandināviju.

Kāda ir emocionālā temperatūra festivālā? 

Katru gadu tas ir nedaudz citādi, jo šādas

"Baltijas Mūzikas dienas" nevar rīkot tukšā vietā, tas vienmēr ir festivāls, kas jau eksistē – piemēram, mums ir festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas", ir "Igaunijas Jaunās mūzikas dienas".

Tātad ir pamata komanda, ir festivāls ar zināmām tradīcijām un iestrādēm, tāpēc katru reizi festivāla mērķi un estētiskās nostādnes ir atšķirīgas, un tas atkarīgs no festivāla organizētājiem – cik vienotu un konceptuālu programmu viņi veido, kā arī no izpildītājiem, jo ļoti daudzi skaņdarbi ceļo no koncerta uz koncertu. Ir kaut kādas preferences, kuras izvēlas paši mūziķi vai arī komponisti, ar kuriem viņi grib strādāt. Tāpēc tas vienmēr ir liels sadarbības darbs.

Tas, kas mums vēl jāattīsta – multimediālie projekti, kuros ir gan video, gan gaismas. Tie pasaulē ir ļoti, ļoti aktuāli. Tam vajadzīgs finansējums – vairāk nekā tradicionālam koncertam, bet mums ir ļoti daudzi virzieni, kuros vēl strādāt un attīstīties, domājot arī par to, kā piesaistīt jaunu auditoriju, jaunus cilvēkus. Viļņā to diezgan labi jūt: te uz koncertiem nāk arī jaunāka gadagājuma cilvēki, jo koncerta vieta, piemēram, šodien, bija ļoti neparasta – piemērota arī rokkoncertiem un dažādiem pasākumiem.

Lietuvieši ir iemanījušies industriālās telpas, kas kādreiz kalpojušas citiem mērķiem, pielāgot arī klasiskās mūzikas koncertiem un tādējādi ievilināt tajos arī jaunāku publiku.

Par moto visām Baltijas mūzikas dienām. Man nāk prātā pašas pirmās, 2021. gadā, kad tēma bija DNA – mūzikas, kultūras un zinātnes ģenētika. Šogad – Mining transformations. Vai tas ir vairāk teorētiski, filozofiski, vai tomēr kāds šo moto ieliek arī savā muzikālajā idejā? 

Tas ir kā moto, bet tajā pašā laikā es, piemēram, igauņu komponistes Mariannas Līkas skaņdarbā saklausīju atsauci uz Mikolaja Čurļoņa daiļradi un gleznu.

Tas, ka kultūra dažādās formās dzīvo arī mūsdienu mūzikā un jaunie komponisti to redz un iekļauj savā daiļradē – tā varētu būt tendence, kas atbilst vārdam "transformācija". Jo mēs jau nesākam tukšā vietā, vienmēr ir kaut kas, kas bijis pirms mums. 

Lietuvā ļoti jūt minimālisma ietekmi, ir atsauces uz vēsturi, kultūru. Tas ir visskaistākais, jo mēs it kā esam ļoti tuvu, tomēr esam tik dažādi, varam ļoti daudz mācāmies viens no otra, varam iemācīties ko jaunu un varbūt darīt citādāk un labāk. 

Ja par "Baltijas mūzikas dienām 2026" Rīgā no 9. līdz 16. aprīlim: vai jau zināma arī tēma?

Tas noteikti jau ir padomā Kristam Auzniekam, jo viņš ļoti domājis par vienotu festivāla koncepciju un ideju. Jau šobrīd zināms, ka divi koncerti būs Liepājā, bet 13. aprīlī būs koncerts Latvijas Radio studijā. Visu nedēļu būs ne tikai koncerti, bet arī meistarklases un tikšanās ar komponistiem, un vēl dažādi blakus pasākumi, kas ir ļoti, ļoti vērtīgi.

Svietejūt Vaļsts volūdys dīnu oktobra vydā, ari itūgod „Kolnasātā” izskaņ jau deveitais diktats latgaliski, kur kotrys var puorbaudeit sovys zynuošonys i prasšonu latgalīšu rokstu volūdā. Ituo gods latgalīšu diktata bolss ir Daugovpiļs teatra aktrise Kristīne Veinšteina, kura piec diktata stuosta par latgalīšu volūdys kluotyn byušonu juos kasdīnā.

„Maņ ir svareigi, kab byutu, kab napagaistu tei volūda i vyss.”

Kristīne ir naviņ Daugovpiļs teatra aktrise, bet ari teatra pedagoge divejuos Daugovpiļs školuos, tulkuotuoja, vairuoku libretu, dzīšmu tekstu i muzykys autore, ir struoduojuse ari kai školuotuoja.

Jai pošai, rokstūt diktatu latgaliski, byutu juopadūmoj, kai pareizi vīns ūtrys vuords juoroksta, tok jei rauga uzlobuot kai sovys latgalīšu volūdys prasmis, tai ari paleidz kolegim teatrī i bārnim školuos.

„Lauku bārni Latgolā saprūt vaira nakai piļsātys bārni, i nu tuo var saprast, ka sātā runoj latgalīšu volūdā, bet piļsātā mozuok ir tei sapratne, eipaši Daugovpilī, kur drūši viņ vairuok izmontoj cytu volūdu saimis sarunuos, i latgalīšu volūda jim ir pavysam kai svešvolūda. I leidz ar tū, mes tū redzim, ka taišni Latgolys laukūs ir tī bārni, kas zyna, partū ka jī skrīn i soka: „Oi, es itū vuordu zynu, kas tys ira, es varu paleidzēt!” Breineigi, tai mes kūpā ar bārnim pietejam latgalīšu volūdu, kaida jei ir.”

Daugovpiļs teatrī godā vysmoz divys izruodis īstudej latgaliski – vīnu bārnim, vīnu pīaugušajim, leluokais akteru pulks ir nu Latgolys, i latgalīšu volūda teatrī skaņ vysā daudz.

„Niu es pabeidžu tulkuojumu Eiripida „Hekubei”, tai ka izmontojam dīzgon. I maņ prīca, ka teatrī kolegi runoj latgalīšu volūdā. Daugovpiļs teatrī mes runojam, i tī, kas namuok, tī vuicās, kai soka: nasam tū volūdu pasaulī.”

Artūrs Jakobsons ir jaunākais piekrastes zvejnieks Ādažu novada Carnikavā un zivis zvejo jau 20 gadus. SIA "Leste" kopīgi strādā seši vīri un lielākās problēmas viņiem sagādā roņi, kas izēd zivis un saplēš tīklus. Artūrs šopavasar sācis vizināt arī tūristus pa Gauju un jūru ar paša atjaunotu, 100 gadus vecu koka laivu.

Pirms 20 gadiem mūsu politiķiem bija vairāk kompetences, pieredzes un harizmas, saka uzņēmējs, bijušais politiķis Aigars Štokenbergs. Par izmeklētāja darbu un pirmo nopelnīto miljonu, par mērķiem politikā un tautas sapulci pirms Vecrīgas grautiņiem, arī kāpēc bērnībā pameta daiļlēkšanu – saruna ar Aigaru Štokenbergu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesis pēc aiziešanas no aktīvās politikas teica šādus vārdus: "Es neprotu runāt skaļi, un mans džemperis ir pārāk dārgs, lai manas sociāli liberālās idejas būtu ticamas. Galu galā ilga nepārtraukta darbošanās politikā noved pie profesionāla kretīnisma un nespējas adaptēties dzīvei ārpus politikas."

Veselībai, īpaši garīgajai, dzīve pēc politikas noteikti ir nākusi par labu. Uzņēmējam Aigaram Štokenbergam starp sava laika politiķiem patiesi nebija tā skaļākā balss, bet viņa politiskajā biogrāfijā ir pat četri ministru amati. Tiesa, ne vienā ministra krēslā neizdevās nosēdēt pat gadu. 2009. gadā Aigars Štokenbergs aicina ļaudis uz tautas sapulci pret Godmaņa valdības politiku. Tā noslēdzas ar Vecrīgas grautiņiem. 

Interesanti dzīves līkloči un pieredzētais mūsu viesim ir arī pirms ienākšanas politikā, un pati pirmā publikācija presē par Aigaru Štokenbergu ir tālajā 1968. gadā. Aigaram tad ir pieci gadi, un laikraksts "Sports" ziņo, ka mazais Aigars Daugavas stadionā uzvarējis sacensībās, kur pa līdzsvara baļķi bija jāsoļo ar karotē ieliktu tenisa bumbiņu. 

Kā ir izdevies dzīves garumā noturēties uz līdzsvara baļķa un vai ir bijuši arī smagi kritieni? Arī par to saruna ar Aigaru Štokenbergu.

Šodienas politika patiesi pieprasa skaļu balsi, lai būtu pamanīts. Skaļā balsī ir jābūt gan runājot no Saeimas tribīnes, gan esot sociālajos tīklos. Man liekas, šodienas politikā būtu grūti jūs sadzirdēt.

Aigars Štokenbergs: Jā, es to skaidri apzinos, jo, pirmkārt, man nepatīk sociālie tīkli. Es neesmu nevienā no tiem. Un tā balss jau man skaļāka nav kļuvusi. Es domāju, ka cilvēki spēj ieklausīties, ja viņiem kaut ko stāsta un tāpēc jau nevajag kliegt.

Bet kāpēc tagad ir tas skaļums tik liels?

Aigars Štokenbergs: Man liekas, ka ir vairāk tukšuma vienkārši. Ja cilvēkiem nav īsti pietiekamas izglītības, lai strādātu tautsaimniecībā un arī jurisprudencē, tad viņi ir spiesti to aizstāt ar kaut kādu ārēju košumu.

Pēc jūsu pieredzētā politikā - vai šodien Latvijas politikā ir kas tāds, kas jūs vēl spēj pārsteigt, izbrīnīt?

Aigars Štokenbergs: Nu tas pēdējais gājiens ar Stambulas konvenciju, tā nebija kādreiz, noteikti nē. Ka viena sasaukuma laikā cilvēki spēj mainīt savu pozīciju.

Ar ko šodienas politika atšķiras no laika, kad jūs bijāt aktīvajā politikā? Kas pa šiem 20 gadiem ir mainījies?

Aigars Štokenbergs: Es  mēģināju pateikt, ka, manuprāt, bija vairāk kompetences, un to es politiķos visaugstāk vērtēju, ka viņi saprot to tēmu, par kuru viņi runā. Viņi saprot, kādas būs sekas no tā. Viņi vismaz kaut ko lasījuši. Manuprāt, šobrīd tā visa ir krietni mazāk, ja es salīdzinu kaut vai ar laiku pirms gadiem 20.

Liela sabiedrības uzticība parlamentam nav bijusi īsti nekad. Bet tiek teikts, šobrīd ir sasniegts, vismaz spriežot pēc socioloģijas, tas zemākais punkts. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ mūsu valdība ir tik nepopulāra, valdības vadītāja ar reitingos ļoti lielu mīnusa zīmi?

Aigars Štokenbergs: Es pieminēšu ne tikai parlamentu, bet, pirmkārt, jau valdību. Es neatceros, ka manā laikā kādam ministram būtu vispār bijis negatīvs reitings. Nu varbūt…

Bija. Arī Kalvītim bija mīnusi.

Aigars Štokenbergs: Varbūt Veldrem [Vinetam], vēl kaut kam tur bija. Bet, ja mēs skatāmies no tādas vēlēšanu tehnoloģijas viedokļa, tad nav īsti tik svarīgi, cik ministram ir negatīvo vērtējumu. Teiksim, var būt mīnus 70 kaut kāds viedoklis, bet tajā pašā laikā viņam ir plus 30 no citiem vēlētājiem, un ļoti maz cilvēku, kas vispār nezina par šo ministru. Ja mēs skatāmies pašreizējo valdību, tad es, ja būtu kaut kāds kampaņas stratēģis, man pat būtu grūti uzlikt tos pirmos numurus katrā apgabalā, jo priekš tā vajag vismaz +32 tos pozitīvos [procentus]. Šobrīd nevienam, pilnīgi nevienam tādu nav. 

Es to skaidrotu ar to, ka tur ir daudzi cilvēki, kuriem vienkārši nav iepriekšējās pieredzes, vismaz attiecībā uz tām pašām nozarēm, ko es pieminēju - jurisprudenci un ekonomiku. Un nav arī tādas īsti harizmas. Tu vari būt nespeciālists, bet ja tev ir harizma, nu Raimonds Pauls, piemēram, viņam nebija jurista un ekonomista izglītības, bet, ja viņš kaut ko teica, tad tajā bija vērts ieklausīties.

Kultūras rondo mēģinām saprast, kas ir tad, kad „Visa pasaule kā Bauhaus”. Ieskatāmies izstādē "Visa pasaule kā Bauhaus" un jautājam, kā Latvijā ieraudzīt "Jaunā Eiropas Bauhaus" paraugus.

Vācijā ir trīs svarīgākās Bauhaus pieturas – Veimārā, Desavā un Berlīnē, bet Rīgas vārds saistīts ne tikai ar Rīgā dzimušām, savam laikam ļoti progresīvām māksliniecēm, bet arī ar beļģu mākslinieku un arhitektu Henriju van de Veldi, kura projektētajā namā kādu laiku mitusi Bauhaus skola.

Bauhaus kustība pastāvēja tikai 14 gadus no 1919. līdz 1933. gadam, taču pieder  pie nozīmīgākajām 20. gadsimta arhitektūras, dizaina un mākslas skolām, kas sintezē mākslu ar amatniecību un dzīvesveidu.

Svinot Bauhaus simtgadi, tapa vērienīga izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus". Tagad tā skatāma Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum". Visinteresantākais ir tas, kas izstādei tapušas arī divas unikālās ekspozīcijas par Bauhaus māksliniecēm – sievietēm, kas saistītas ar Rīgu. Īpaša vieta ir Idai Kerkoviusai, kurai radiniece, žurnāliste Suzanna Kerkoviusa veltījusi romānu "Ida", kas tagad nonācis arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Kultūras rondo Bauhaus atklājumi kopā ar Suzannu Kerkoviusu, pētnieci Esteri Kajema un projekta radošo direktori Valēriju Hammerbakeri, kas pārstāv IFa (Vācijas ārējo sakaru institūtu).

Raidījumā arī iespēja dzirdēt, kā skanēja Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa Bauhaus manifests. Tas ir laiks pēc Pirmā pasaules kara, un cilvēkiem ir jāizšķiras, kāda būs jaunā dzīves vide un dzīves veids. Bauhaus skolas dibinātājs  1919. gadā Veimārā ir arhitekts Valters Gropius. Bauhaus programmai un manifestam kā vizuālais simbols tika izvēlēta katedrāle. Bauhaus manifestā tā simbolizē arhitektūras, amatniecības un mākslas ideālo vienotību, kā tas bijis viduslaiku celtnēs. Starp citu – vairāki Bauhaus radīti dizaina paraugi dzīvo vēl mūsdienās.

Izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus" Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum", skatāma līdz decembra beigām.

--

Un noslēgumā atbilde uz jautājumu, kas ir "Jaunais Eiropas Bauhaus" mūsdienās. Šo iniciatīvu 2020. gada septembrī izsludināja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Praksē tas nozīmē, ka, īstenojot projektus ar Eiropas Savienības finansējumu, jāievēro trīs "Jaunā Eiropas "Bauhaus" principi. Tie ir skaistums, ilgtspēja un iekļaušana.

Un šī gada Latvijas Arhitektūras galvenās balvas ieguvēji arhitektūras birojs "MADE arhitekti" šos principus iedzīvinājuši koka bērnudārzā Salaspilī, kurš izceļas ar ilgtspējīgu un inovatīvu dizainu un kurš saņēma arī "Jaunā Eiropas Bauhaus" atzinības balvu. Par godīgumu arhitektūrā un sabiedrības izpratni, kas ir paliekošas vērtības un ilgtspējīga domāšana arhitektūrā, pārrunājām Kultūras rondo.

Kas ir nakts pasaka? Šo Diānas Prikules un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min deju skolas "Dzirnas" ģimene: Marta Paula Rāzna, Ieva Beate Roze, Paulis Bārzdiņš un Agris Daņiļevičs.

Sveicam deju skolu "Dzirnas" 40 gadu jubilejā!