latvijasradio.lsm.lv - RSS

No 4. līdz 10. oktobrim Rīgā un 18. oktobrī Stāmerienā jau 16. reizi norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”, ar saukli “Savienošanās kustībā” vēršot uzmanību kustībai kā unikālai valodai, kas sniedzas ārpus ierastajiem komunikācijas rāmjiem. 

Festivāla programmā iekļautas 13 teātra un dejas izrādes – gan studentu, gan profesionāļu radīti darbi –, četras miniizrādes, dramaturgu lasījumi, divi “darbi procesā” (work in progress) un trīs filmu skates. Ikvienam interesantam būs iespēja noklausīties arī četras publiskas lekcijas.

Festivāla teātra izrāžu programmā varēs piedzīvot trīs pirmizrādes – jauniestudējumus, ko īpaši festivālam sagatavojuši LKA Dramatiskā teātra režijas mākslas 3. kursa studenti. Uz sarunu "Klasikas" studijā aicināts topošais režisors Roberts Reikmanis, kurš veido izrādi “Mans draugs Hitlers”, Latvijas Kultūras koledžas programmas “Videogrāfija” filmu skates "Kadru kodi" kurators Aleksandrs Grebņevs un Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras vadītāja, teātra kritiķe Līga Ulberte.

Anna Marta Burve: Šī gada festivāla sauklis ir “Savienošanās kustībā”. Kustība, protams, man uzreiz saistās ar Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas flangu, un deja šajā gadā tiek pārstāvēta ar divām izrādēm. Bet jūs kustību šajā sauklī tomēr traktējat plašāk, vai ne?

Līga Ulberte: Jā, kustība gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mēs katru gadu mēģinām festivālam atrast kādu vadmotīvu, dominējošo tēmu. Laikmetīgās dejas projekti festivālā ir vairāk - ir divas izrādes, kuras var uzskatīt par pabeigtām - “GRIND” un “Balta kleita”, - un ir vairāki work in progress darbi, kas ir meistarklašu vai eksperimentu rezultāts gan bakalaura un maģistra studentiem, gan absolventiem. Bet skaidrs, ka kustība - tas ir process.

Festivāls mainās, un arī šogad ir vairākas lietas, kas iepriekšējos gados nav bijušas. Plašākā nozīmē - satikšanās, virzīšanās un viļņošanās.

Anna Marta Burve: Kas ir tās mainības šajā gadā?

Līga Ulberte: Šogad ir ļoti plašs piedāvājums, jo mums ir dažādu jomu studenti - ir dramaturgu kurss, kas šogad absolvēs, būs lugu lasījumi, mums ir liels audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras kurss, kur kopā mācās kino, teātra un dejas studenti, viņiem ir vairākas darbu skates. Pirmoreiz Kultūras koledža ir absolūti pilntiesīga Kultūras akadēmijas daļa, un viņu darbi - gan filmas, gan izrādes - pirmo reizi ir festivālā “Patriarha rudens”.

Gan ne pirmo, bet otro reizi esam ļoti mērķtiecīgi domājuši par dažādām meistarklasēm studentiem, kas nav festivāla publiskā daļa, to nevarēs redzēt skatītāji, bet visu nedēļu visu radošo specializāciju studenti strādās dažādu jomu meistarklasēs. Studenti to ļoti novērtē, mums pašiem tas ļoti patīk. Ir redzamā un neredzamā puse, un abas ir būtiskas.

Anna Marta Burve: Vēlējos pieminēt Elmāru Seņkovu ne tikai tāpēc, ka viņam šodien jubileja, bet pirms pāris gadiem “Klasikā” viņš ir teicis, ka viņam “Patriarha rudens” visvairāk saistās ar eksperimenta garu. Ko varat teikt par viņa apgalvojumu?

Roberts Reikmanis: Apgalvojumu, ka “Patriarha rudens” ir platforma eksperimentam, es pats jūtu, strādājot ar Jukio Mišimas lugu “Mans draugs Hitlers”. Tas būs ļoti eksperimentāls darbs, jo tajā būs gan projekcijas ar live kameru, gan stīgu kvartets. Man patiešām šī ir platforma, kur eksperimentēt.

Anna Marta Burve: Aleksandr, vai varētu pakomentēt parādību, ka teātris arvien vairāk saplūst ar tehnoloģijām?

Aleksandrs Grebņevs: Šī parādība uz teātra skatuves ir jau sen, varbūt ne tik lielā apjomā kā šobrīd, bet

jau ļoti sen ekrāns ir bijis papildinošs elements teātra izrādēs. Tagad gan, pateicoties iespējām, mēs varam to izmantot biežāk, un arī pateicoties videogrāfiem, kurus gatavoju, jo kinooperators katru dienu neiet strādāt uz teātri, un videogrāfi ir tie cilvēki, kas varētu iekļūt rutinētā teātra darbā un pildīt šo funkciju.

Manuprāt, ekrāns ir scenogrāfijas daļa, papildinošs elements, bet tas nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par kino burtiskā izpratnē. Tā ir mums pieejama komponente, un mēs to ļoti labi izmantojam. Īpaši labi, ka videogrāfi, kas ir uz skatuves, var uz lielā ekrāna izcelt detaļas un tuvplānus. Tas ir tas, kas teātrī tagad ir pieejams. Te atkal lielais jautājums, Līga, kur es kā skatītājs skatos - uz detaļām vai aktieri uz skatuves? (smejas) Man liekas svarīgi nepārkāpt teātra trauslo robežu. Protams, māksla virzās dažādos virzienos, bet šis ir tas sāpīgais moments - tu atnāc uz izrādi un skaties uz ekrāniem.

Līga Ulberte: Jā, tā tiešām gadās, bet es domāju, ka tas nedraud “Patriarha rudens” izrādēm. Ekrāniem būs sava daļa, dzīvajam plānam sava.

“Старость - это не одиночество” - таков девиз проекта, который уже есять лет реализует Латвийское общество самаритян. Как помочь одиноким пожилым людям выйти из повседневной изоляции, получить новые впечатления и быть вместе с другими? Об этом в студии “Домской площади” рассказал руководитель общества Андрис Берзиньш.

Skolas 80. dzimšanas dienas iekustināšanas notikums – par  tādu uzskatāma nupat atklātā Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogu grupas izstāde „Pašportrets ar galvassegu”. Galerijā „Istaba” savus darbus rāda 25 skolas pedagogi, tradicionālo mācību uzdevumu – pašportretu – šoreiz izpildot paši.

Izstādes kuratore Madara Gulbis arī iepriekš organizējusi pedagogu grupas izstādes, notikušas divas ar nosaukumu „Zīmējums”.

Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas eksponēti 25 mākslinieku, viņi arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogi, dažādās tehnikās, stilos un materiālos tapuši pašportreti. Galerijas siena veidojas krāsaina, asprātīga un pārsteidzoša. Ir izstādes atklāšanas diena, tāpēc klusums pamazām pāraugs arvien skaļākā sarunu mutulī, bet iesāku ar izstādes kuratores, gleznotājas un skolas pedagoģes Madaras Gulbis iztaujāšanu. Audzēkņiem viņa māca ne tikai gleznošanu, bet arī zīmēšanu.

Pedagogu kopīgā izstāde „Pašportrets ar galvassegu”  galerijā „Istaba” ir tikai viens no skolas jubilejas mācību gada notikumiem. Sekos audzēkņu izstādes un lielāki projekti.

Portretu siena apliecina dažādos pedagogu piegājienus arī savam portretam. Izstāde „Pašportrets ar galvassegu” būs skatāma līdz 24. oktobrim.

Gēteborgas grāmatu tirgū pirmo reizi viesojas Latvijas dramaturgu delegācija un iepazīstina ar latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā. Kultūras rondo studijā par Gēteborgas pieredzi izvaicājam dramaturgus Matīsu Gricmani un Kārli Krūmiņu, kā arī Latvijas Teātra darbinieku savienības starptautisko sakaru koordinatori Maiju Pavlovu.

--

No 25. līdz 28. septembrim Gēteborgā norisinājās Gēteborgas grāmatu tirgus. Šogad viena no Gēteborgas grāmatu tirgus fokusa tēmām bija Drāma. Tā uzsvēra dramaturģijas un teātra vietu sabiedrībā gan globālā, gan vietējā mērogā. 

Latviju Grāmatu tirgū pārstāvēja dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis, Kārlis Krūmiņš un Ance Muižniece, un Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) starptautisko sakaru koordinatore Maija Pavlova, piedaloties gan semināros, gan prezentācijās un lugu lasījumos. 

Tuvojoties Gēteborgas grāmatu tirgum, Latvijas Teātra darbinieku savienība laidusi klajā latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā “Five plays from Latvian theatre”. Tajā publicēti piecu starp 2019. un 2023. gadu sarakstītu lugu tulkojumi. Visas lugas iestudētas vismaz vienu reizi, turklāt izrāde vai dramaturģiskais materiāls saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju vai apbalvojumu.

Izdevumā iekļautas Ances Muižnieces “Mēs, roks, sekss un PSRS”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā”, Artūra Dīča “Ričards. Nekā personīga”, Kārļa Krūmiņa un MI radītais “Frankenšteina komplekss”, kā arī Matīsa Gricmaņa “Kur pazuda valsts” lugas. Lugu izlase veidota speciāli 2025. gada Gēteborgas grāmatu tirgus Drāmas programmai, kas veidota sadarbojoties vairākām Baltijas un Skandināvijas sadarbības partneriem, starp tiem Nordic-Baltic Drama Network, Igaunijas Teātra aģentūra un Lietuvas Teātra informācijas centrs. Latvijas dalība programmā ir bijusi iespējama ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. 

С 1 октября Rīgas namu pārvaldnieks (RNP) начинает в Риге постепенное подключение отопления. Как быстро оно будет осуществлено и у кого могут возникнуть проблемы - об этом программе “Домская площадь” рассказал директор Управления по предоставлению услуг RNP Юрий Тукиш.

No empātijas līdz apātijai ir viens solis, tā varētu teikt par kādu interesantu fenomenu, ko dažkārt redzam sabiedrībā. Kad kāds garāmgājējs nonāk nelaimē, mēs steidzamies palīgā, ja apkārt nav citu cilvēku. Kolīdz šāda situācija notiek pūlī, reakcija palīdzēt kavējas. Psiholoģijā to dēvē par garāmgājēja efektu. Kāpēc tā rīkojamies? Kas noteiks to, vai būsim empātiski vai apātiski? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Univerisitātes profesors, sociālās psiholoģijas un politikas psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. Par to, cik atsaucīgi esam vai neesam, ziņojot par kādiem notikumiem, aicinot palīgā, ja kāds nonācis nelaimē, vaicājam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas priekšnieka vietnieci Nadeždu Griņeviču.

"Protams, mūsu personībai ir nozīme, un daži cilvēki pēc dabas ir palīdzošāki, altruistiskāki, empātiskāki, bet noteikti būtu liela kļūda reducēt to, vai cilvēki palīdz ārkārtas situācijās, uz rakstura īpašībām, vēl jo vairāk tikai uz empātiju vai altruismu," norāda Ģirts Dimdiņš.

Pētnieks skaidro, palīdzēšana - nepalīdzēšana ir pētīta sistemātiski un daudz jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, un pētījumi kopumā ir izkristalizējuši piecus galvenos soļus, lai cilvēki palīdzētu ārkārtas situācijās citiem. Liela loma ir situācijai un dažādām apstākļu sakritībām.

"Pirmkārt, mums ir jāpamana ārkārtas situācija, lai rastos interese vai vajadzība palīdzēt vai mēs par domātu par to, vai mums kādam ir jāpalīdz. Otrkārt, mums ir jāinterpretē tā ārkārtas situācija kā ārkārtas situācija. (..) Treškārt, mums ir jāuzņemas atbildība. Un šeit parādās klasiskais saucamais pasīvā novērotāja efekts, jo vairāk ir vēl citu liecinieku bez mums, jo mazāka varbūtība, ka mēs būsim tie, kuri pieslēgsies, mēģinās kaut ko darīt," skaidro Ģirts Dimdiņš. "(..) Mums ir arī jābūt spējīgiem, kompetentiem palīdzēt pat tad, ja mēs saprotam, jā, man būtu jāpalīdz šajā situācijā, bet jautājums, vai es to varu? Paņemt telefonu un piezvanīt mēs varbūt visi varam, bet ja ir jālec ūdenī un kāds jāvelk ārā, vai jāskrien degošā mājā, vai jāiesaistās fiziskā konfliktā, tur jau ir pilnīgi cits jautājums un citi apsvērumi.

Ar to viss vēl nebeidzas, jo ir piektais solis, kas ir mūsu racionālā analīze. Vai, ja es iesaistīšos, tās izmaksas nebūs pārāk augstas, salīdzinot ar iespējamiem ieguvumiem neiesaistoties vai arī izmaksām, kas notiks tad, ja neiesaistīšos tajā situācijā. Tātad vienmēr pēdējais solis vēl ir tāda tīri ekonomiski racionāla analīze."

"Ir jābūt noteiktām personības iezīmju kombinācijām, lai cilvēks izvēlētos aizturēt likumpārkāpēju ar kaut kādu risku sev. To biežāk dara vīrieši," analizē Ģirts Dimdiņš.

"Kur ir vajadzīgā drosmes, fiziskā spēka demonstrēšana, tur biežāk iesaistās iesaistās tieši vīrieši. Tur atkal parādās tas aspekts, ja ir, piemēram, pēc dzimuma homogēna novērotāju grupa, piemēram, ārkārtas situācijai ir pieci liecinieki vīrieši, tad ir lielāka varbūtība, ka viens no viņiem iesaistīsies ārkārtas situācijā, nekā tad, ja tā ir miksēta grupa. Atkal varētu būt tāpēc, ka gribās nodemonstrēt, kurš ir spēcīgāks barā, vai arī ir paļaušanās, ka citi nāks palīgā, ja vajadzēs."

--

Bet par grāmatām savā grāmatplauktā, kas saistītas ar šī raidījuma sarunas tēmu, stāsta raidījuma autores Sandra Kropa un Paula Gulbinska. Viņu izvēle - Dexter Dias "10 types of human" (Desmit cilvēku tipi) un Cathy O'Neil "Weapons of Math Destruction" (Matemātikas iznīcināšanas ieroči).