Šis raidījums nedaudz atšķiras no šī raidījumu cikla ierastā tematu loka. Parasti runājam par ģeopolitiku, par ārpolitikas uz jautājumiem. Šoreiz raidījums pamatā veltīts jaunam militārās tehnoloģijas fenomenam, proti, lidrobotiem un vispār distancēti vadāmajai militārajai tehnikai, kas tiek apzīmēta arī kā droni.
Rīt, 22. maijā, Latvijas Kara muzejā atklās izstādi, kas ir veltīta šai tehnikai. Plašāk stāsta šīs izstādes veidotāji – Latvijas Kara muzeja Nacionālo bruņoto spēku un mūsdienu vēstures pētniecības nodaļas vadītāja Barba Ekmane un Latvijas Kara muzeja ieroču un militārās tehnikas kolekcijas glabātājs Dainis Poziņš.
Latvijā arī ir viens lidorobotu "upuris", proti, Evikas Siliņas valdība. To katrā ziņā starptautiskā prese atspoguļo, un tas, iespējams, ieies vēsturē kā gadījums, kad lidroboti ir gāzuši kādas valsts valdību. Bet tas lielākā mērā izriet no mūsu priekšvēlēšanu atmosfēras specifikas un partiju savstarpējo politisko attiecību specifikas šajā brīdī.
Apzīmējums drons, šī vārda etimoloģija angļu valodā ir saistīta ar to, ka lido un dūc, tiešā tulkojumā tas ir trans. Šobrīd ne tikai lido, bet arī peld un ripo dažnedažādu veidu distancēti vadāmās platformas.
Šis ir gadījums, kad jaunā tehnoloģiskā realitāte ielaužas militārajā taktikā, kara vešanas paņēmienos. Ar ko ir izskaidrojams, ka tas ir noticis diezgan pēkšņi, ka šī tehnika ir tā parādījusies uz karadarbības vešanas skatuves?
Barba Ekmane: Mūsu uztverē tas ir pēkšņi. Saistībā ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā ir bijusi tāda sprādzienveidīga attīstība.
Bezpilota lidaparāti ir sākti veidot jau tiklīdz parādās radio vadāmības iespējas, kas ir principā jau ap Pirmo pasaules karu.
Tad arī starpkaru periods, no kura nāk arī vārds drons, jo pirmie reāli bezpilota lidaparāti ar vārdu drons ir saistīti ar 30. gadu vidu Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tie bija pretgaisa aizsardzības treniņiem paredzēti, jo ir jāmācās šaut pa lidojošiem objektiem. Sēdēt tajā pilotam laikam nebūtu laba doma.
Pirmie droni principā ir izlūkdroni, kas ir Amerikas Savienotās Valstis, Izraēlā it īpaši aktīvi, sākot no 1970. gadiem. Pirmais, ko mēs arī vislabāk zinām, ir turku "bairaktars", kurš arī parādīja Azerbaidžānas – Armēnijas konflikta laikā, ko mūsdienu karā var sākt darīt ar šādiem specifiskiem lidaparātiem. Pēdējie četri gadi – tas ir sprādzienveidīgi. Arī Ukrainā pirmais skaļais vārds bija "bairaktars".
Kara sākumā patiešām "bairaktars" bija kā viens no Ukrainas pretestības simboliem. Tas, protams, ir salīdzinoši dārgs. Šīs tehnikas priekšrocība ir tāda, ka tā ir lēta, ne tikai salīdzinot ar cilvēka dzīvības cenu, kas, manuprāt, ir tas galvenais ieguvums, bet tā ir arī no ražošanas sarežģītības viedokļa vienkārša, līdz ar to lēta. Tātad iespējams ražot maksimāli masveidīgi.
Dainis Poziņš: Masveidībai ir ārkārtīgi liela nozīme karadarbībā. Ir klasisks teiciens – "Dievs mīl lielus bataljons". Šo teicienu piedēvē Napoleonam. Tas pats ir aktuāli arī mūsdienās.
Mēs varam uztaisīt ļoti dārgu, ekskluzīvu ieroču sistēmu, bet, ja tie ir daži eksemplāri, tas izskatās krāšņi varbūt ziņu raidījumā, bet praktiskā ietekme uz kaujas lauka notikumiem ir ļoti minimāla.
Lēts, efektīvs, masveidā pielietojams ierocis un bruņojuma sistēma dod kvalitatīvas izmaiņas karadarbības vešanas gaitā. Un Ukrainas kara piemērs ir tieši šāds tehnoloģiskā lūzuma periods. Iepriekšējos karos, kuros droni sevi jau pieteica diezgan veiksmīgi, šajos konfliktos lidropotiem nebija principiāli izšķiroša nozīme. Ukrainas karš ir viens no tiem, kur lidoroboti būtībā panāk lūzumu kara gaitā.
Pirmais brīdinājuma zvans bija konflikti starp Turciju un Krievijas federācijas atbalstītajiem Sīrijas valdības spēkiem Sīrijas ziemeļos un, protams, Azerbaidžānas un Armēnijas karš. Tā kā šie konflikti ir salīdzinoši tāli, novirzīta malā no lielo masu mediju uzmanības, tad parastie cilvēki tiem tik ļoti lielu uzmanību nepievērsa. Bet Ukrainas karš ir ļoti liels, un dronu izmantošana ir ārkārtīgi būtiski mainījusi visu kara darbības gadu un prognozes.