Par bērnu un jauniešu lasītprasmi regulāri izskan pesimistiskas ziņas un mūsdienu informatīvajā telpā lasīšanai nepieciešamā laika šķietami kļūst arvien mazāk. Kā uz šāda fona rast cerību – kādi Latvijā piemēri meklējami notikumiem un norisēm, kas jaunus cilvēkus veiksmīgi tuvina literatūrai? Kādas taktikas iespējams izmantot vecākiem un literatūras nozarē strādājošajiem?

Studijā – literatūras skolotāja Ilze Ramiņa, rakstnieks Svens Kuzmins, bērnu literatūras autore, tulkotāja un redaktore Signe Viška. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Eliass Zēgners: Kāpēc ir būtiski tas, ka jauni cilvēki lasa grāmatas?

Svens Kuzmins: Tāpēc, ka tas ir humanitārās zinātnes, humanitārās pasaules izpratnes pats pamats. Tas ir balstīts tekstos. Tas ir ļoti nozīmīgi. Tāpēc tas nedrīkst būt marginalizēts stundu sarakstā turpat, kur mēdz būt vizuālā māksla, ētikas pamati vai kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu, kā tagad izskatās skolas stundu saraksts, taču 80 minūtes nedēļā ir diezgan katastrofāli.

Katra zināšanu veida nodalīšana šauros rāmjos ir kaut kas tāds, no kā būtu diezgan svarīgi atsacīties nākotnē.

Man šķiet, ka literatūra un filozofijas pamati ļoti labi varētu un tiem arī vajadzētu sadarboties kaut vai vidusskolas līmenī.

Ilze Ramiņa: Lasīt ir svarīgi tāpēc, ka no “humanitārs” mēs vieglāk varam aiziet pie “humāns”, un mūsdienu pasaulē tas ir ļoti svarīgi. Es varu parakstīties zem katra Mihas Kovāča vārda par desmit ieteikumiem grāmātā “Lasu, tātad esmu”. Bet, manuprāt, vissvarīgākais šobrīd ir tas, ka

humanitārais veido mūsu jauno paaudzi, par kuru gribam runāt cerīgi. Kā redzam pēc tā, kas notiek apkārt, ir ļoti svarīgi, lai jaunā paaudze ir humāna. Ar teksta palīdzību to ir vieglāk izdarīt.

Signe Viška: Lasīšanai nav pilnīgi neviena negatīva aspekta. Nu, varbūt var nedaudz sabojāt redzi, ja lasi tumsā, bet lasīšana veicina lasītprasmi, tā papildina vārdu krājumu. Tu vari iemācīties dažādus vēstures kontekstus un aspektus. Protams, tev vajag arī kādu, ar kuru izlasīto pārrunāt, jo tēmas var būt sarežģītas vai līdz galam neizprotamas. Tur talkā var nākt skolotāji vai vecāki, vai arī vienaudži, domubiedri, līdz ar to lasīšanai ir arī sociāls aspekts. Tā varētu turpināt un turpināt. Ir jālasa.

Henriks Eliass Zēgners: Man vienmēr prātā nāk tas, ka lasīšana gluži vienkārši palīdz labāk dzīvot. Ir grūti - var izlasīt kādu grāmatu, kas palīdz grūtajā brīdī, ir priecīgi - var izlasīt grāmatu, kas to brīdi nostiprina atmiņā. Palīgs skaistākai dzīvei.

Vairāk – portālā lsm.lv!

Raidījuma producente – Baiba Nurža.