LSMnīca

Raidieraksta ciklu "Formā!" veido vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks, Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv. 

Pirmajā "Formā!" epizodē viesojās Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 53. kājnieku bataljona civilmilitārās sadarbības speciāliste Vita Staņulāne. 

Brīvdienās lēkt āliņģī, mācīties ziemas izdzīvošanu un lauka kaujas iemaņas – tā ir daļa no ikdienas Zemessardzē, kas dod iespēju cilvēkiem no pamata nodarbošanās brīvajā laikā brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās aizsardzību. Un – ne vienmēr ir jānes ļoti smaga soma vai jātaisa atspiešanās no zemes. 

Iemesli, kādēļ iesaistīties Zemessardzē, katram ir dažādi. Vienam tas ir veids, kā pierādīt sevi, cits vēlas būt pārliecināts par savām spējām aizstāvēt savus tuviniekus, vēl kāds pievērsies Zemessardzei, lai rastu iekšēju mieru pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. 

"Man tas bija tāds sava veida izaicinājums, kuru man gribējās pieņemt, pamēģināt un saprast, kā tas ir tajā pusē būt," par saviem iemesliem iesaistīties Zemessardzē pirmajā "Formā!" epizodē stāstīja Vita Staņulāne, "Varbūt ir iestājusies kaut kāda rutīna. Tu esi kaut ko sasniedzis savā dzīvē, un tev ir mazliet pāri 30, un tu saproti, ka gribas kaut ko jaunu klāt. Tu saproti, ka tava dzīve nebeidzas, Un, kas man bija patiesībā ārkārtīgi svarīgi, – apgāzt stereotipu par to, ka sievietei nav vietas armijā."

Savukārt vienam no "Formā!" vadītājiem Mārtiņam Vecvanagam pēdējais piliens, kas lika iestāties Zemessardzē, bija pieredze ārvalstīs, kas atvēra acis uz ģeopolitisko situāciju un Latvijas valsts drošību. "2008. gadā es biju Gruzijā, kad tur bija karš. Es to karu redzēju tādā ļoti tiešā, pietuvinātā veidā, un tas arī lielā mērā ir tas iemesls. Skaidrs, ka, dzīvojot kaimiņos ar to, ar ko mēs dzīvojam kaimiņos, nevar spriest, ka tas būs kaut kas, kas notiek un ir tālu, kaut kas, kas uz mums neattiecas," sacīja Mārtiņš Vecvanags.

Pirmajā "Formā!" sarunā zemessargi arī kliedēja mītus par to, ko nozīmē būt zemessargam un kādas prasmes māca Zemessardzē. Tā nav nometne, kur prāvs pulciņš cilvēku mežā cep desas uz ugunskura vai mācībās ar ieročiem bezmērķīgi šaudās pa mērķiem. Zemessardzē iemāca pārvarēt bailes no nezināmā, saglabāt vēsu prātu ekstremālās situācijās, kā arī mainīt domāšanu uz to, ka ikviens var sargāt savu zemi.

"Zemessardze tāpat kā armija tev māca izdzīvot. Piemēram, daudzi domā, ka es neiešu armijā vai Zemessardzē, jo es negribu nomirt armijā. Mums nemāca nomirt par savu valsti. Mēs par savu valsti dzīvosim, mēs izpildīsim uzdevumu. Tas ir tas, kas cilvēkiem jāsaprot, – māca nevis ar godu nomirt, bet izdzīvot. Primāri tu šobrīd to dari, lai tev vispār nevajadzētu par to domāt. Jo lielāka būs Zemessardze, jo spēcīgāka būs armija – tas ezis, kuru lācis neēd, jo viņš ir ļoti ass un gaļas tur nav. Un tas ir pats svarīgākais. Jo labākais karš ir tas, kurš nav jākaro," pauda raidierakstu cikla "Formā!" vadītājs Mārtiņš Spravņiks. 

Zemessargi uzsvēra – no dienesta Zemessardzē noteikti nav jābaidās, jo izpildīt uzdevumus var visi, neviens netiks atstāts novārtā, instruktori un apmācības ir profesionālas, un izveidotā ciešā saikne ar citiem zemessargiem pielīdzināma brālībai.

"Ja mēs būsim pēc iespējas vairāk, kas to zinās, tad, nedod Dievs, krīzes gadījumā mums nevajadzēs pēc tam vēl veltīt laiku vienai lielai daļai cilvēku, apmācot viņus. Jūs jau zināsiet, jūs jau mācēsiet elementāras lietas – kaut vai to, kā apieties ar ieroci, kā orientēties apvidū. Zemessardze nav nekāds bubulis, tas nav nekas tāds, kas nav izdarāms, tā nav kāda paralēlā pasaule. 

Vienkārši ir jāsaprot, ka tās ir lietas, kā mēs varam pasargāt sevi, savu ģimeni, savus tuviniekus. Jo – kas tad veido to Latviju? Tikai un vienīgi mēs paši," sacīja "Formā!" pirmās epizodes viešņa Vita Staņulāne.

Vēl pirmajā epizodē iespējams uzzināt, kāds ir ceļš, lai kļūtu par zemessargu, kas sagaida pamatapmācībā un kā bažas pirms dienesta tagad palīdz būt formā, kā arī uzklausīt trīs zemessargu pieredzes stāstus par to, kā izvēli iestāties Zemessardzē uzņēma ģimene.

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

ĪSUMĀ:

Pedagogu atalgojumu nosaka vairāki faktori, tostarp darba stāžs, kvalifikācija, slodze un reģionālā politika, kas kopā veido sarežģītu un daudzslāņainu sistēmu. Reizēm arī pašiem skolotājiem ir grūti saprast, kā veidojas summa, ko viņi katru mēnesi saņem savā bankas kontā. To atzīst Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku asociācijā (LIZDA), kā arī liecina pašu skolotāju vēstītais.

"Katrs pirmais septembris, katrs mācību gads sākas ar lielu neziņu, kā tad man šogad klāsies.

Ja mazliet var rēķināties ar stundām, kas ir pamatskolā, tad ar vidusskolas posmu, kur bērni izvēlas mācību priekšmetus, īsti rēķināties nevar. Līdz ar to mēs nezinām, vai nākamajā mācību gadā šīs stundas mums vispār būs. Var aprēķināt valsts noteikto samaksu par kontaktstundām. Tad vēl pastāv kritēriji, kurus nosaka pašvaldība vai skola," stāstīja skolotāja Zane.

Pilna pedagoga slodze ir 36 stundas nedēļā, no kurām 65% veido kontaktstundas, bet atlikušie 35% tiek veltīti gatavošanās darbam un citiem pienākumiem. Bet kopējais tarificēto stundu skaits nedēļā nedrīkst pārsniegt Darba likumā noteikto normālo nedēļas darba laiku – 40 stundas nedēļā, neskaitot promesoša pedagoga aizvietošanu.

No šī gada pedagogu zemākā vienas darba stundas likme ir 9,79 eiro, sasniedzot 1566 eiro mēnesī par slodzi 40 stundas nedēļā.

Pedagogu algas lielumu būtiski ietekmē arī dažādas pašvaldības un skolas noteiktās  piemaksas, piemēram, papildu darbs, sasniegumi, kvalifikācija un pašvērtējuma piemaksa. Un tas, cik daudz piepelnīt klāt ar šīm pozīcijām iespējams, atkarīgs no pašvaldības rocības.

Pašvērtējumi ir būtiska daļa no profesionālās kvalitātes pakāpes iegūšanas. Kvalitātes pakāpi iegūst uz trim gadiem, taču piemaksa realitātē var būt niecīga. Kā arī, ja pedagogs strādā vairākās izglītības iestādēs, profesionālā kvalitātes pakāpe katrā no tām jāiegūst atsevišķi. Savukārt pašvērtējumu skolotājs pilda katru gadu. Un piemaksa atšķirīga katrā vietvarā – tā var būt noteikta konkrētā apmērā vai atkarīga no tā, cik punktus pašvērtējumā pedagogs iegūst.

Lai arī atalgojuma mainīgā daļa kopumā vērtējama pozitīvi, ir skolotāji, kuri uzskata, ka process ir pārāk birokrātisks, bet piepelnītā atalgojuma daļa – niecīga.

"Ir situācijas, kad nesamērīgi daudz laika jāpavada, pildot atskaites un veidlapas. Uzskatu, ka kvalitāšu pakāpes un pašvērtējumi ir jāpārskata. Šī sistēma sevi ir izsmēlusi," uzskata skolotāju arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga.

Piemēram, mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā noteikts karjeras izaugsmes modelis.

Lietuvā tas jau darbojas, bet igauņi to ieviesīs no nākamā gada. Tas paredz vairākas skolotāju kategorijas, skolotājs tās var iegūt atkarībā no darba rezultātiem un stāža. Katrai kategorijai piemēro attiecīgu koeficientu, ar kuru reizina likumā noteikto zemāko darba samaksas likmi par pilnu slodzi.

Arodbiedrībā uzskata, ka jāvirzās tieši šādā virzienā.

Izglītības un zinātnes ministrijā skaidroja, ka raugās šādā virzienā. Tomēr esot jāsaprot, vai karjeras izaugsmes modeļa kritērijus nostiprina valstiskā līmenī, vai atstāj autonomiju skolas vadībai šos principus noteikt.

Arī Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs uzsvēra, ka ir jāsaglabā iespēja pelnīt vairāk, ja skolotājs strādā labi.

"Nebūtu labi, ja neatkarīgi no tava darba kvalitātes tev par stundu ir tik daudz un viss.

Ir jābūt iespējai pretendēt uz augstāku algu. Tas, kas ir jāizdara, ir jānosaka skaidri un objektīvi kritēriji, kas skolotājam jāpaveic," skaidro Krasnopjorovs.

Viens faktors, kas daudzu citu profesiju pārstāvjiem nebūtu pieņemams, ir atalgojuma neparedzamība.

Ik mācību gadu algu skolotāji uzzina tikai oktobrī. Tātad – jānostrādā vesels mēnesis, lai uzzinātu, cik par to saņems.

Teorētiski skolai ir iespējas informēt pedagogus vismaz par aptuveniem skaitļiem un slodzi. Taču realitātē atalgojums no tā var atšķirties. Kā arī raksta sākumā minēja skolotāja Zane – tas atkarīgs gan no skolēnu izvēlētajiem priekšmetiem vidusskolā, gan arī no skolēnu skaita.

Šeit rodas arī dažādi pārsteigumi. Piemēram, izrādās, slodze tomēr ir krietni mazāka, nekā plānots, un līdz ar to daļa ienākumu, ar kuriem skolotājs rēķinājies, tomēr makā neiekritīs. Te liela atbildība arī pašvaldībām. Piemēram, iepriekšējā mācību gadā, kad valstī palielināja samaksu par vienu skolotāja darba stundu un pirmsskolas pedagogu atalgojumu beidzot pielīdzināja vispārējā izglītībā strādājošiem, bija situācijas, kur skolu pedagogiem samazinātas algas pašvaldību pusē, kaut arī valsts mērķdotācija ir palielināta. Vietvaras tolaik atrunājās ar naudas trūkumu.

Vairākās pašvaldībās arī pirmsskolu skolotāji netika pie gaidītā. Vietvarās saīsināja bērnudārzu darbalaiku, lai skolotājiem varētu maksāt par mazāk darba stundām, nekā ierasts.

To, ka atalgojumu katra mācību gada sākumā ir grūti paredzēt, nodrošina arī pašreizējā algu finansēšanas kārtība – nauda seko skolēnam. Skolēni nereti izglītības iestādi izvēlas vasaras izskaņā vai maina skolu mācību gada sākumā, tāpēc, piemēram, mācību gada beigās ir grūti paredzēt, kāds varētu būt finansējuma apjoms. Turklāt pašvaldībām ir tiesības valsts mērķdotāciju pārdalīt pēc saviem ieskatiem.

"Diemžēl situācija ir tāda, ka pašvaldības var pārdalīt. Tad vēl direktori pārdala. Un te ļoti no svara ir labas pārvaldības princips gan darba vietā, gan vietvarā, gan nacionālā līmenī," uzskata Inga Vanaga.

IZM skaidroja, ka pie vainas neskaidrībai ir arī "nauda seko skolēnam" princips. Proti, finansējums ir atkarīgs no katra skolēna, kas atnāk vai aiziet no izglītības iestādes. Tā kā lielākā skolēnu migrācija starp skolām notiek jūnijā un augustā, visprecīzākie dati pieejami vien mācību gada sākumā. Tad vēl finansējums jāaprēķina un valdībai jāapstiprina. Un tas aizņem laiku.

"Skolas vadītājam gan ir iespēja aprēķināt provizorisko finansējumu mācību gada beigās un par to informēt skolotājus. Tiesa, tas mainīsies skolās, kurās mainās skolēnu skaits.

Tomēr jaunajā finansējuma modelī "programma skolā" naudu aprēķinās uz konkrētiem klašu lielumiem. Līdz ar to atšķirības provizoriskajā un reālajā atalgojumā būs retāk," uzsvēra izglītības ministres padomniece Edīte Kanaviņa.

Tātad sistēma ir sarežģīta, turklāt arī algu finansēšanas modelis "nauda seko skolēnam" – neefektīvs. Tāpēc Izglītības ministrija iecerējusi jau no nākamā mācību gada to mainīt. Nauda sekos nevis skolēnam, bet programmai. Tātad mācību programmai nepieciešamā nauda nonāks skolā. To, cik daudz skola saņems, noteiks arī dažādi kritēriji. Viens no būtiskākajiem ir kvantitatīvais. Būs noteikti konkrēti klašu lielumi, par kuriem attiecīgi paredzēts finansējums. Turklāt šādā modelī mainīsies arī pašvaldības loma. Tā vairs naudu pārdalīt pēc saviem ieskatiem nevarēs. Līdz ar to nevarēs arī no lielāko skolu budžeta donorēt mazās. Ja izglītības iestāde kritērijus neizpildīs, tad tā būs jāfinansē dibinātājam.

Papildus modelī plāno noteikt arī pieejamības skolas. Proti, tādas, kuras neatbilst kritērijiem, bet ir nepieciešamas, lai skolēniem nebūtu jāmēro pārāk ilgs laiks līdz skolai. Arī tās saņems valsts finansējumu.

Modeli plāno ieviest no šī gada septembra, taču tā ieviešanai naudas nav.

Šā gada četriem mēnešiem vien vajadzīgs 41 miljons eiro. Taču nākamajiem gadiem virs 120 miljoniem eiro gadā. Arī IZM atzīst, ka skaidrības, kur ņemt naudu, pagaidām nav.

Šai reformai konceptuāli piekrīt pat skolotāju arodbiedrība. Taču Inga Vanaga skaidroja, ka, ja nebūs skaidrības par naudas avotu šim un nākamajiem gadiem, tad tā reformai nepiekritīs.

Pērn izglītības nozare budžetā saņēma papildu 30 miljonus eiro. Tos novirzīja algu pielikumam. Taču ministre Anda Čakša ("Jaunā Vienotība") sākotnēji vēlējās tos virzīt tieši atalgojuma modeļa maiņai. Tieši LIZDA panāca, ka par šo naudu tomēr palielināja algas (mazākā apmērā nekā likumā noteiktajā skolotāju algu pieauguma grafikā).

"Modelis ir gana pieņemams. Bet nevar tā, ka sākumam iedod un tad sanāks, kā sanāks. Pirmkārt, ir jāpilda uzņemtās saistības. Kāpēc citiem valsts sektorā būtu algu pieaugums, bet skolotājiem nē? Tas bija mūsu kompromisa piedāvājums, un mēs vinnējām," pārliecināta ir arodbiedrības vadītāja.

Pedagogu algām ir jāaug – par to, šķiet, šaubu nozarē nav. Arī Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs uzskata, ka tām ir strauji jāaug jau šogad. Pašlaik vidējais skolotāju atalgojums pamatīgi iepaliek no vidējā valstī – tie ir aptuveni 80–85%. Ekonomists uzsvēra, ka sākumā svarīgi tās pielīdzināt.

"Ekonomikā šobrīd vidējā alga ir 2000 eiro bruto. Ja gribam strauji situāciju uzlabot, arī skolotājam jābūt 2000 eiro. Un tieši šogad, nevis 2030. gadā," uzskata Krasnopjorovs.

Kā domā iedzīvotāji? Portāls LSM.lv kopā ar pētījumu centru "Norstat" veica aptauju. Dati rāda, ka teju trešdaļas aptaujāto ieskatā pedagogam Latvijā par pilnu slodzi jāpelna 1501–2000 eiro. Savukārt ceturtdaļa aptaujāto piekrīt ekonomistam – algai jābūt vismaz diviem tūkstošiem. Precīzāk, 2001–2500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Kopumā aptuveni piektdaļa aptaujāto domā, ka skolotājiem jāmaksā vēl vairāk.

Ekonomists Oļegs Krasnopjorovs turklāt skaidroja, ka izglītības sistēmā nauda jau ir. Taču ir jādomā par tās pārdali. Gan Krasnopjorovs, gan Vanaga ir vienisprātis, ka šobrīd pārāk liela daļa budžeta tiek tērēta infrastruktūrā. Te jāpiemin jau gadiem aprunātā un virzītā skolu tīkla optimizācija. Lai arī pēdējos gados pašvaldības slēdza un apvienoja mazās izglītības iestādes aktīvāk, joprojām ir vietvaras, kas to dara gausi.

"Pagājušajā gadā sakārtoja virs 90 skolām. Pašvaldības pieņem lēmumus. Tomēr joprojām redzam, ka ir pašvaldības, kur tas notiek pārāk lēni," uzsvēra arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga.

Vanaga stāstīja, ka ieviest vajadzīgās reformas ir arī pašvaldību atbildība un arī tām jābūt gatavām dot atbilstošus resursus.

Tātad jau atkal jāuzsver, ka skolotāju algu sistēmas uzlabošanā ir svarīgi nekavēties ar jau paredzētajām reformām, īpaši algu finansēšanas modeļa maiņu. Ekonomists Krasnopjorovs stāstīja, ka izglītības nozarei kopumā tērējam salīdzinoši daudz.

"Tērējam 13% izglītībā. Ja gribam lielākus izdevumus, tad vajag arī lielākus ieņēmumus. Ekonomikas izaugsmi var panākt tikai ilgtermiņā, bet nauda ir vajadzīga šodien. Tad būtu jāceļ nodokļi. Bet ko celt?" pauda Krasnopjorovs.

Viņš norādīja uz jau pērn rudenī izdiskutēto pievienotās vērtības nodokļa celšanu, kas neguva atbalstu politikas gaiteņos. Savukārt darbaspēka nodokļu celšana, viņaprāt, varētu bremzēt ekonomikas izaugsmi.

Arī Vanaga ir vienisprātis, ka kopumā izglītībai netērējam maz. Taču arī norādīja uz vajadzību vairāk ieguldīt cilvēkos, mazāk – infrastruktūrā. Tomēr LIZDA vadītāja pauda, ka atrast naudu "programma skolā" ieviešanai izglītības resorā ir "neiespējamā misija".

"Ja neatrod, labāk neuzsākt.

Arodbiedrības plāns B ir palikt pie esošā finansējuma, bet atgriezties pie tā, ka pašvaldības nevar naudu pārdalīt. Tāpat ir jāpārskata reģionālie koeficienti un jālabo formulu nianses," saka Vanaga.

Sarežģītībai gan viena risinājuma šobrīd nav. Gan par slodzēm, gan piemaksām diskusijas turpinās.

"Sarežģītībā pedagogam ir drošības sajūta, ka par to, ko viņš dara, viņam samaksā. Tur tiek nosauktas lietas, par ko ir jāsamaksā. Taču atbildība ir arī skolas vadībai – skaidrot atalgojuma veidošanās principus un padarīt tos caurspīdīgus un pieejamus katram skolotājam," saka izglītības ministres padomniece Kanaviņa.

Diskusija par skolēnu izglītošanu seksuālajā veselībā, šķiet, iestrēgusi vienā punktā. Pētījumi un jomas eksperti gadiem nepagurstoši stāsta par šāda veida izglītības nepieciešamību arī skolās.

Statistika ir nepielūdzama, un ir daudz signālu, ka izpratne par seksuālo veselību sabiedrībā ir pārāk zema. Piemēram, augstā seksuāli transmisīvo slimību izplatība un neplānoto grūtniecību rādītāji. Arī nepilngadīgo vidū. 2023. gadā Veselības ministrijas veiktā pētījumā secināts, ka 45% iedzīvotāju dzimumakta laikā neizsargājas. Ekspertiem nav šaubu – šie rādītāji liecina, ka Latvijā jaunieši nav pietiekami informēti par šiem jautājumiem. Taču jau kopš 2005. gada Latvijas skolās atsevišķa priekšmeta, kas iekļautu seksuālo un reproduktīvo izglītību, nav.

Nav tā, ka skolās par šīm tēmām nerunā vispār. Teorētiski skolēniem ir jāapgūst gan cilvēka dzīves cikls, tostarp dažādas fizioloģiskas izmaiņas un reproduktīvā veselība, gan arī attiecību veidošana. Fizioloģiskos procesus apgūst dabaszinātnēs. Tomēr, cik padziļināti skolēni šo tēmu apgūst un vai tiks apskatītas arī ar seksualitāti saistītas tēmas, ir pedagoga ziņā.

"Bioloģijā šī tēma pēc programmas parādās 9. klasē. Jaunietim jau ir 15 vai 16 gadi. Viņi jau ātrāk uzzina par seksualitāti, ir arī pieejams saturs internetā.

Devītajā klasē bērni mēdz teikt, ka šis ir par vēlu. Tam jāsākas jau 4. vai 5. klasē," stāsta Rīgas 64. vidusskolas bioloģijas skolotāja Elza Baumane.

Pēc skolotāja, piemēram, klases audzinātāja iniciatīvas seksuālo un reproduktīvo veselību iespējams apspriest arī ātrāk. Skolām pieejamas dažādu organizāciju veidotas izglītojošas lekcijas. Piemēram, organizācija "Papardes zieds" skolās piedāvā lekcijas gan par romantiskām attiecībām, kur skolēni uzzina, kā veidot veselīgas attiecības, gan par attiecībās iespējamu vardarbību.

"Skolēni ļoti labi saprot, kas ir fiziska vardarbība. Bet, ja runājam par emocionālu vardarbību, manipulācijām ar otra cilvēka emocijām un finansēm, tad viņiem ir pārsteigums, ka arī tā ir vardarbība," stāsta organizācijas "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle.

Tātad iespējas ir. Tomēr tās ir jāgrib un jāmāk izmantot. Nav noslēpums, ka tieši par seksuālās un reproduktīvās izglītības vajadzību viedokļi kā sabiedrībā, tā arī skolotāju vidū atšķiras.

"Papardes zieda" sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti un  centru "SKDS" 2016. gadā veikts pētījums liecina, ka tikai 6% vecāku uzskata, ka par seksuālo un reproduktīvo veselību skolā nebūtu jārunā.

Mācīt par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem nesagatavotam pedagogam ir sarežģīti. Reizēm paši skolotāji mulst, runājot vai klausoties par šīm tēmām – to rāda arī organizācijas "Papardes zieds" pieredze. Lai uzlabotu mācībspēku zināšanas, Izglītības un zinātnes ministrija 2024. gadā rosināja noteikt seksuālās izglītošanas kursu kā obligātu visiem. Taču pēc skolotāju arodbiedrības iebildumiem plānus mainīja.

"Tas ir labi. Kāpēc skolotājam, kuram līdz pensijai palikuši pieci gadi, būtu jāmācās par seksualitāti? Viņš nosarkst, kad izdzird vārdu prezervatīvs," uzskata Iveta Ķelle.

Ķelle izceļ arī to, ka kurss apgūstams tiešsaistē. Tādā veidā iespējams izskaidrot tehniskas lietas, bet ne tēmas, kuras saistītas ar aizspriedumiem, pārliecībām un vērtībām, uzskata "Papardes zieda" vadītāja.

Savukārt Rīgas 64. vidusskolas skolotāja Elza Baumane domā, ka šāds kurss būtu vērtīgs.

"Tas piespiestu klausīties tos, kuriem ir kauns un nevēlēšanās par šo runāt. Un, iespējams, tas normalizētu sarunu pašam ar sevi. Varbūt tad arī skolotājam vieglāk būtu par to runāt klases stundās," pauž Baumane.

Pašlaik pie kursa Latvijas Universitātē (LU) vēl strādā. Tas būs 16 stundu garš un brīvprātīgi pieejams tiešsaistē no nākamā mācību gada.

"Kursu veidojām, lai skolotāji var pārliecināties, ka konkrēts saturs atbilst konkrētam posmam. Nākamais būs aprobācijas gads. Katrs pats savā tempā viņu varēs lasīt un mācīties. Lūgsim sniegt arī atgriezenisko saiti, lai varētu to pieskaņot arī cilvēku interesēm. Nebūtu arī taisnīgi teikt, ka pedagogi līdz šim nav saņēmuši nekādas zināšanas un prasmes – dažādi temati ir noklāti arī studiju procesā," skaidro LU Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore Ieva Stokenberga.

Kurss balstīsies uz starptautisku organizāciju vadlīnijām par to, kādas zināšanas kurā vecumā skolēniem nepieciešamas.

Savulaik pedagogu un citu speciālistu apmācībām bija pieejams starptautisks metodikas materiāls "Karogu sistēma". Tas mācīja atpazīt kaitējošu seksuālo uzvedību bērnu vidū. Tomēr 2024. gadā tiesībsargs vērtēja, ka materiāls neatbilst normatīvajiem aktiem un pat veicina kaitējošu seksuālo uzvedību. Pēc šī atzinuma organizācija "Papardes zieds" programmu apturēja. Organizācija vērtējumam gan nepiekrita.

Tiesībsargs tolaik arī norādīja, ka valstij ir jāveido sistēma seksuālās izglītības jomā. Tomēr profesionāļu ieskatā šī situācija rādīja bīstamu tendenci – atbildīgo institūciju vēlmi ar regulējumu un normatīvajiem aktiem kontrolēt profesionāļu darbu.

Taču Iveta Ķelle norāda, ka šobrīd arī LU veidotajam mācību materiālam seksuālajā izglītošanā ārējais recenzents ir tiesībsargs.

"Mani tas satrauc. Latvijas Universitāte ir autonoma iestāde. Tur ir pasniedzēji, kuri visu savu darbu balsta zinātnē un pētniecībā.

Un recenzents ir tiesībsargs. Tā ir cenzūra! Tās ir tendences, kuras visus šos gadus ir bijušas. Tie ir kontroles mehānismi, kāpēc ar seksuālo izglītību mēs esam tur, kur esam," uzsver Ķelle.

Ik pa laikam temats nonāk arī uz politikas veidotāju galdiem – gan par to, vai nepieciešams konkrēts mācību priekšmets, gan dažādiem izglītojošiem materiāliem. Sabiedrības izpratnes veicināšanai nepalīdz arī politiķu izplatītā dezinformācija – tam piekrīt arī eksperti. Piemēram, pirms Stambulas konvencijas ratificēšanas dažādi maldi klīda arī par tās ietekmi uz izglītības saturu.

Tiesa, konvencija runā arī par vardarbības prevenciju, kas ietver arī sabiedrības izglītošanu par dzimumu lomām un dažādiem citiem jautājumiem. Taču tā nenosaka par pienākumu kādā konkrētā veidā mainīt mācību saturu.

Par to, vai vajadzīgs atsevišķs mācību priekšmets seksuālajā un reproduktīvajā veselībā, diskusijas bijušas karstas. "Papardes ziedā" uzskata, ka tas ir būtiski, jo ir tēmas, kuras citos priekšmetos nosegt nevar. Taču pārredzamā nākotnē šādas izmaiņas nav gaidāmas – diskusija ir iestrēgusi. Vai to nepieciešams izkustināt?

"Nē. Kad mums būs vēlēšanas? Absolūti nē. Šogad ir pašvaldību vēlēšanas, tad Saeimas. Tad jau šie jautājumi tiek noklusināti," uzsver Ķelle.

Tikmēr jāiztiek ar to, kas jau tagad iekļauts programmā, skolotāju entuziasmu un dažu organizāciju piedāvātām lekcijām.

Kamēr diskusija iestrēgusi, pasaule turpina griezties. Un arī skolotāju ikdienā ienāk arvien jauni temati. Skolotājai Evijai kāda skolniece lūdza viņu uzrunāt citā vārdā.

"Viņa teica, ka nejūtas tiešā kontaktā ar sev piešķirto dzimumu. Viņa nejūtas nekādā brīdī konstanti kā kāds dzimums. Es ļoti novērtēju, ka viņa to varēja pateikt. Vienlaikus apbrīnoju viņu par drosmi un ārkārtīgi priecājos, ka es varu to piedzīvot. No sākuma viņa lūdza neizmantot viņas pilnu vārdu, bet tikai pirmo zilbi. Stundās, izsaucot uz uzdevumiem, es tā rīkojos. Un bija jauki redzēt, kā pārējie klasesbiedri to vispār neapšauba," stāsta pedagoģe.

Arī skolotāja Elza Baumane stāsta, ka šādas situācijas ir.

"Ir dažādi veidi, kā citi to pieņem. Tāpat kā sabiedrībā. Es nevēlos ierobežot otru pusi un likt bērnam justies slikti. Ja man palūgs, es uzrunāšu citā vārdā. Taču savu personīgo viedokli es bērniem par šo nestāstu, lai neietekmētu viņus," skaidro Baumane.

Baumane arī uzsver, ka sarežģīts jautājums ir arī par pedagoga tālāko rīcību. Vai šādā gadījumā par bērna vēlmēm ir jāziņo vecākam?

"Var būt divas situācijas. Vai nu tu bērnu nodod, jo skolā viņš jūtas brīvāk un vecākiem nav stāstījis. Vai nu tu iedrošini un sadarbojies ar vecākiem.

Mūsu pienākums ir sazināties un izrunāt, bet tas ir slidens ceļš, lai nesanāk, ka esmu zaudējusi bērna uzticību," stāsta Baumane.

Raidieraksta "Klases priekšā" viešņas arī uzsver, ka šis ir tikai viens no neskaitāmiem jautājumiem, kas norāda – seksuālā izglītošana ir vajadzīga. Ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem.

Jevgēnija pirms desmit gadiem mācījās mazākumtautību skolā. Viņa atceras, ka reizēm kāds skolotājs par Latviju stāstīja savādas lietas. Taču to, ka tās ir savādas, meitene apzinājās, vien pieaugot.

"Es atceros, ka mans vēstures skolotājs stundās teica, ka vārds okupācija Latvijas situācijai pagājušajā gadsimtā nav īsti atbilstošs. Viņš ieteica aizvietot ar citu, maigāku vārdu. Un visās mācību stundās, kad runājām par okupāciju, šis vārds tika apšaubīts. Ar klasi reiz bijām arī ekskursijā Okupācijas muzejā. Un skolotājs visu laiku laboja gidu un debatēja par vārdu "okupācija"," savu pieredzi atceras Jevgēnija.

Vienlaikus pretēja pieredze ir Kārlim. Viņš šobrīd ir sabiedriski ļoti aktīvs un tāds bija jau skolas laikos.

"Mana interese par politiskajiem procesiem radās tad, kad es sapratu, ka es varu kaut ko mainīt. Liela nozīme bija skolai. Es izglītību ieguvu Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šajā skolā pilsoniskā aktivitāte, līdzdalība un dalība dažādos projektos tika vērtēta ļoti augsti. Tāpēc piedalījos dažādos projektos. Mana pieredze parāda, ka jaunieši var padarīt pasauli par labāku vietu," stāsta Kārlis.

Tātad cik cilvēku, tik pieredžu. Taču kā šādā situācijā nodrošināt pilnvērtīgu pilsonisko audzināšanu un standartos noteikto prasmju sasniegšanu? Vai skolotāji ir pietiekami prasmīgi, un kā viņi tiek galā ar tikpat dažādiem skolēniem?

Pilsoniskā audzināšana sākas ģimenē. Tā uzskata bijusī Latvijas Augstākās Padomes deputāte, "4. maija Deklarācijas kluba" prezidente Velta Čebotarenoka.

"Ja ģimenē nav izpratnes, kas ir valsts, kas ir tās pilsoņi, kā tā ir jāsargā, kā jāveido pilsoniskā aktivitāte, tad diemžēl skola no malas palīdzēt nevarēs. Es piederu pie tās paaudzes cilvēkiem, kur galvenā atbildība ir jānes ģimenē," saka Čebotarenoka.

Tomēr zināma atbildība ir arī skolā. Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva skaidro, ka pilsoniskā audzināšana ir integrēta visā mācību procesā.

"Ļoti negribētu ķerties pie mākslīga mēģinājuma iedalīt pilsonisko audzināšanu kādā konkrētā priekšmetā. Tai jābūt jebkurā mācību priekšmetā, jebkurā skolas pasākumā, jebkurā skolas dzīves brīdī," skaidro Vediščeva.

Jaunais izglītības saturs sastāv no vairākām mācību jomām, kas viena otru papildina dažādos izglītības līmeņos. Mācībās ir jāapgūst vairākas caurviju prasmes – viena no tām arī pilsoniskā līdzdalība. Taču arī citas, piemēram, sadarbības prasmes, var ielikt pilsoniskās audzināšanas kastītē. Tās ir prasmes, kuru elementus apgūst visā mācību procesā visos priekšmetos.

"Skolēnam jāspēj saskatīt kopsakarības sabiedrībā un vidē, jāanalizē sava iesaiste lokālos un globālos procesos. Jābūt izkoptai nacionālai, vēsturiskai un pilsoniskai apziņai," noteikts izglītības standartā.

Tātad visos izglītības līmeņos dažādās mācību stundās un arī ārpus tām ir jāizkopj prasmju un zināšanu kopums, kuru var dēvēt par pilsonisko audzināšanu. Tas nozīmē, ka lielā mērā šī audzināšana ir visu izglītības procesā iesaistīto atbildība. Protams, tādā gadījumā no svara ir arī pašu pedagogu uzskati un zināšanas par konkrētiem jautājumiem.  

Nav noslēpums, ka ir tādi pedagogi, kuri neprot latviešu valodu pietiekami augstā līmenī. Izglītības likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka pedagogam jāprot valsts valoda vismaz C1 līmenī.

2022. gada Valsts valodas centra izpētē secināja, ka 10–30% skolotāju mazākumtautību skolās valsts valodu zināja nepietiekamā līmenī. Tolaik Valsts valodas centrs sodīja 139 skolotājus par valodas neprasmi, bet pērn – 166. Cik būtiska ir valsts valodas prasme pilsoniskajā audzināšanā?

"Valodas prasmes ir ļoti būtiskas. Ir skaidrs, ka visi skolotāji nerunā latviski augstākajā līmenī. Tomēr arī pedagogi, kuri runā ar akcentu, kuriem ir kļūdas, no kurām C1 līmenī neizvairīsimies, ir spējīgi mācīt piederības sajūtu," uzskata Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva.

Skolotāju valodas prasmes un noskaņojums izglītības iestādēs gan krietni uzlabojies kopš neatkarības atgūšanas, atminas Velta Čebotarenoka.

"Aizbraucu uz kādu skolu Jūrmalā 90. gados. Ienāk skolotāju bariņš, nemana, ka es tur sēžu. Un runā, ka tūlīt būs klāt tā trakā no tautas frontes – es. Viņas mani principā redz, un man liekas, ka esmu pietiekami atpazīstama savā dzimtajā pilsētā Jūrmalā. Direktore saka: "Paklau, tas būs traki. Viņa ir indes pilna"," savu pieredzi atceras "4. maija Deklarācijas kluba" prezidente.

Čebotarenoka stāsta, ka tolaik arī sarunās ar skolēniem pārliecinājusies, ka lielai daļai attieksme pret Latviju bija slikta. Reiz kādā skolā viņa jautājusi, kur skolēni vēlētos mācīties tālāk. Lielākā daļa klātesošo atbildējuši, ka Sanktpēterburgā vai Maskavā.

"Pavisam nesen atkal biju šajā skolā, un man bija patīkams pārsteigums. Visi bērni saprata, ko es runāju latviski. Neviens uz šo pašu jautājumu neatbildēja ar "Maskava" vai "Sanktpēterburga". Turklāt bija barikāžu atceres laiks, ārā pie ugunskura kopā arī uzdziedājām un uzvārījām zupu," stāsta Čebotarenoka. 

Gan Vediščeva, gan Čebotarenoka uzsver, cik nozīmīga loma šajā procesā ir arī pārejai uz mācībām latviešu valodā.

"Jābūt visiem kopā. Kad bija 1990. gads un gribējām pārtraukt divplūsmu, tad pretī mums bija armija, piedraudēja. Teica, ka nekas mums nesanāks – paliks krievu un paliks latviešu skolas.

Tolaik brauca arī tāds van der Stūls [tā laika Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls] un teica, ka, pārtraucot divplūsmu, netiksim ES un NATO. Ja šādi vērsīsimies pret mazākumtautību skolām," stāsta Čebotarenoka.

Daļa no pilsoniskās audzināšanas ir arī izpratne par Latvijas un pasaules vēsturi. Pērn pirms mācību gada vēstures un sociālo zinību skolotāji cēla trauksmi, jo, viņuprāt, vēsture vidusskolēniem jaunajā saturā palikusi novārtā.

Tolaik bija paredzēts, ka vidusskolā vēsturi un sociālās zinības māca apvienotā mācību priekšmetā, kuram atvēlētas 245 mācību stundas. Šajā mācību gadā ir panāktas izmaiņas un priekšmeti nodalīti. Tomēr kopējais mācību stundu skaits gan palicis nemainīgs. Vēsturei atvēlētas 105, bet sociālajām zinībām – 140 stundas.

Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva skaidro, ka dažādas peripetijas ap šo mācību priekšmetu bijušas arī iepriekš.

"Ilgstoši mācījām vēsturi par Latvijas teritoriju un mēģinājām vilkt paralēles ar pasauli. Bērni nesaprata, kāpēc laikā, kad Ēģiptē bija jau piramīdas, Latvijā vēl pelēkais zaķis auļoja. Šāda pieeja jauc bērniem prātu. Un tad ir situācijas, kad bērni nespēj nosaukt konkrētu gadsimtu personības un hronoloģiski tās sarindot," stāsta direktore.

Vediščeva stāsta, ka problēmas ir tieši ar Latvijas vēsturi. Velta Čebotarenoka uzskata, ka šī tēma jāmāca atsevišķi no pasaules vēstures, ne vienā priekšmetā. Reiz arī izdevies tos atdalīt.

"Ap 2000. gadu "4. maija Deklarācijas klubs" cēlām trauksmi par skolēnu vēstures zināšanām. Vēlējāmies panākt, ka Latvijas vēsturi māca kā atsevišķu priekšmetu. Un toreiz tieši vēstures skolotāju biedrība nostājās pret. Skaidroja, ka Latvija nav atrauta no globālās sistēmas. Mēs gan bijām strikti un panācām savu. Tomēr neilgi pēc tam to atkal ieintegrēja pasaules vēsturē," atminas Čebotarenoka.

Tātad izglītības procesā ir jāspēj skolēnam veidot izpratni par valsti un sabiedrību. Neizbēgami tajā ietilpst arī politisku procesu skaidrošana, kas daļēji arī ir vēstures un sociālo zinību mācību priekšmetos. Taču līdzīgi kā ar pilsonisko audzināšanu, sarunas par politiku ir sarežģīti ietilpināt konkrētā mācību priekšmetā. Par dažādām norisēm skolēni vēlas runāt arī ārpus stundām. Līdz ar to skolotājiem jāpiemīt arī politiskajai pratībai – izpratnei par politiskajiem procesiem.

"Skolotājiem ir jābūt ļoti politiski pratīgiem. Ir jāsaprot, vai tas viedoklis, kuru izsaka bērns, ir kādu aizskarošs vai pazemojošs. Provokatīvi izteicieni skolā ir ļoti daudz. Pedagogam ir jāspēj ne tikai pamanīt, bet arī izskaidrot, kas konkrētajā izteicienā bija nepareizi," uzsver Vediščeva.

Direktore stāsta, ka šajā jomā novēro labas tendences un skolotāju izpratne pieaug. Tomēr viņa atzīst, ka ir arī "iestiguši" pedagogi, par kuru ētiskajām nostājām ir jārunā.

"Pēc būtības skolotājs ir tas cilvēks, pie kura bērns var atnākt ar jebkuru jautājumu. Viņš var pirms vēlēšanām pajautāt – par ko jūs balsosiet? Un uz ko tad pedagogs atsauksies – uz "TikTok", partiju programmām?" prāto direktore.

Viens no būtiskajiem mācību tematiem šajā kontekstā ir arī Satversme. Skolēniem zināšanas par to ir atšķirīgas. Jaunajā saturā to sāk apgūt ceturtajā klasē. Cik lielā mērā skolēnam tā būtu jāsaprot? Jeļena Vediščeva iesaka to mācīt pakāpeniski.

"Katram vecumposmam pa savai Satversmei. Īpaši sākumā tā jāskaidro vienkārši. Ir izdevums "Satversme kabatā", vienkārša maza grāmatiņa. To var studēt klases stundās, vēsturē, sociālajās zinībās. Un darīt to atbilstoši vecumposmam. Tā teikt, homeopātiskās devās, sākot no bērnudārza, līdz devītās klases beigās visu zināsiet," stāsta direktore.

Ne tikai tam, ko stundās vai ārpus tām pedagogi pārrunā ar skolēniem, bet arī citiem procesiem ir nozīme pilsoniskajā audzināšanā. Raidieraksta "Klases priekšā" 3. epizodes ekspertes uzsver, ka no svara ir vērtēšanas sistēma. Līdz šim un arī joprojām daudzviet spēkā ir klases reitings. Tas nozīmē, ka skolēnam un viņa vecākiem ir iespēja redzēt, kurā vietā skolēns klasē atrodas, ņemot vērā vidējo atzīmi. Gan Vediščeva, gan Čebotarenoka uzsver, ka tas ir nemotivējoši.

"Izveidojam reitingu, kur bērns var salīdzināt sevi ar sevi dažādos laika posmos. Nevis kā reizēm vecāki uztraucas – "vai, manējais šoreiz 15. no 25"! Tā nedrīkst. Šāda pieeja pēdējos dzen vēl dziļāk bedrē. Un par kādu līdzdalību tad var runāt? Tas, kurš ir pēdējais, nemūžam nelīdzdarbosies," stāsta direktore.

Tātad pilsoniskā audzināšana ir ne tikai uz ģimenes un skolotāju pleciem. Mācību saturam un izglītības sistēmai kopumā jābūt pielāgotai, lai veicinātu skolēnu vēlmi būt atbildīgiem sabiedrības locekļiem, tā uzsver ekspertes.

ĪSUMĀ:

Tas, kāds ir vadītājs, tiešā veidā ietekmē arī skolotāju ikdienu. To atzīst arī kādas pašvaldības skolas pedagoģe Dace. Viņa teritoriālās reformas dēļ strādājusi divās pašvaldībās ar diviem ļoti dažādiem direktoriem.

"Jaunais direktors necīnās. Viņš skandina tikai skaļas frāzes – ja jums ir kādas problēmas vai jautājumi, tad nāciet pie manis, runājiet. Bet iesaiste ir novēlota. Man ir arī iespēja salīdzināt abu direktoru sadarbību ar pašvaldību. Iepriekšējais direktors diezgan skaidri parādīja savu nostāju, kas viņu neapmierināja attiecībā uz pašvaldības vēlmēm par mūsu skolu. Bet šis direktors dara visu, ko pašvaldība liek," neapmierināta ar jauno skolas vadību ir Dace.

Jaunā direktora vadībā krietni pieaudzis arī pedagogu birokrātiskais slogs. Tātad arī skolotājiem ļoti būtiski ir tas, lai direktors spēj balansēt starp skolotāju un skolēnu vēlmēm un vajadzībām un pašvaldību.

Šeit būtiski atzīmēt, ka vietvaru dibinātās skolās direktoru ieceļ pašvaldība. Un galā par izvēlēto kandidātu lēmums jāpieņem domes deputātiem. Bet Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošo skolu direktorus izvēlas speciāla komisija ministrijā. Ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos Kristīne Niedre-Lathere, kura savulaik vadīja Izglītības pārvaldi Liepājas pašvaldībā, stāsta, ka konkursos uz direktora amatu bieži vien ir maz kandidātu.

"Situācija daudzviet atšķiras. Bet, atsaucoties uz savu pieredzi, mūsu organizētajos konkursos, ja ir pieteikušies četri vai pieci pretendenti, tas jau ir labi. Ir, no kā izvēlēties. Zinu gadījumus, kur piesakās tikai viens," stāsta Lathere.

Kaspars, kurš savulaik strādājis par direktoru uzsver, ka būtiska darba sastāvdaļa darbā bija sadarbība ar pašvaldību.

"Vislielākais izaicinājums bija administratīvais darbs kā tāds. Bet vēl viens izaicinājums saistās ar teritoriālo reformu. Tas bija izaicinājums ne tikai man kā direktoram, bet arī visiem iesaistītajiem. Mainījās daudzas lietas saistībā ar iestādes dibinātāju, dokumentāciju, sadarbības cilvēkiem pašvaldībā. Tie bija jau pavisam citi cilvēki citā vietā. Bija jāatrod jauns kontakts ar visiem," skaidro Kaspars.

Direktora sadarbībai ar pašvaldību tātad ir samērā liktenīga loma – sākotnēji deputātiem direktors ir jāieceļ un tad vēl jāuztur labas attiecības. Ne velti daļa direktoru Latvijā iestājušies arī politiskajās partijās. Drabešu Jaunās pamatskolas direktore Kristīne Paisuma skaidro, ka saprot šo tendenci.

"Ja es būtu kādas partijas cilvēks, tad varbūt kādu jautājumu izskatīšana domes sēdē būtu raitāka. Man ir ļoti labas attiecības ar visiem politiskajiem spēkiem. Bet droši vien, ka vieglāk ir, ja esi kādā partijā. Mana pārliecība tomēr ir, ka direktoram ir jābūt neitrālam. Kurš nelaiž visus politiskos spēkus skolā iekšā ar pirmo uzrunu," uzsver Paisuma.

Savukārt ir gadījumi, kad par direktoriem ieceļ pašvaldībā vadošās partijas biedrus vai tai pietuvinātus cilvēkus. Pašvaldību savienībā saka, ka tas neesot nemaz izdevīgi, jo vajag, lai ir labi direktori. Tomēr realitātē tā notiek. Arī Izglītības un zinātnes ministrijā reizēm redz indikācijas, ka varētu būt izvēlēts ērtākais, ne labākais kandidāts. Tādos gadījumos iesaista IKVD un veic pārbaudes. Tomēr kā panākt, lai tā nenotiktu?

"Konkursos var piesaistīt ārējos novērotājus. Tā ir viena iespēja. Piesaistīt skolas padomes locekļus, kas var būt arī vecāku pārstāvji. Tas negarantē objektīvu izvēli, bet var palīdzēt. Ja pašvaldība ir prātīga un grib labākos rezultātus saviem skolēniem, tad pašvaldībai jābūt ieinteresētai atrast sev vislabāko kandidātu," pauž bijusī izglītības ministre, Latvijas Universitātes Studiju inovāciju nodaļas vadītāja Mārīte Seile.

Latvijā nav noteikts, cik ilgi direktors drīkst palikt amatā. Taču ir noteiktas pārbaudes. Jaunam direktoram tā jāiziet pēc diviem darba gadiem. Bet pēc tam Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārbaudi veic ik pēc sešiem gadiem. Pēc atsevišķa lūguma ir iespējams izvērtēšanu veikt arī ātrāk. Ja direktora sniegums ir neapmierinošs, sākumā sniedz rekomendācijas. Teorētiski direktoru var arī nomainīt, taču bieži tas nenotiek.

Tātad tehniski iespēja ir, taču ceļš ir garš un sarežģīts. Mārīte Seile uzsver, ka Latvijas sistēma nav efektīva gadījumos, kad direktors nav labs.

"Domāju, ka vajadzētu limitētu darba līgumu. Direktoru pieņem, piemēram, uz pieciem gadiem, bet tu vari pretendēt atkārtoti. Nav skaidra mehānisma, ko darīt, ja direktors nav gana labs, kā to līgumu pārtraukt un dot iespēju citam cilvēkam – tas šobrīd nav atrisināts," uzsver bijusī ministre.

Viņa arī skaidro, ka Baltijas valstis pasaulē ir līderos tajā, cik ilgi direktors var strādāt skolā. Seile gan neuzskata, ka ir slikti, ja direktors amatā atrodas ilgi. Protams, tad, ja cilvēks darbam ir piemērots.

"Ir vietas, kur cilvēks ir bijis direktors 15–20 gadus un tad jau nevienam vairs roka neceļas viņu nomainīt. Palikuši pieci gadi līdz pensijai, tāpēc nemainīs. Līdz ar to es dotu iespēju strādāt vairākus termiņus, bet ik pēc pieciem gadiem būtu atkārtots konkurss," skaidro Seile.

Savukārt Drabešu Jaunās pamatskolas direktore Kristīne Paisuma rosina ieviest direktoru rotāciju – nostrādāt noteiktu gadu skaitu un pēc tam darba vietu mainīt.

"Dažreiz direktori aizmirst, ka skola viņiem nepieder. Direktoram jādara darbs un skaidri jāapzinās, ka tā nav "mana" skola. Tā ir vieta, kur es strādāju," pauž Paisuma.

Latvijas Pašvaldību savienībā izceļ arī to, ka direktoram pašam jāspēj identificēt savas stiprās un vājās puses. Un vadoties pēc tā, deleģēt konkrētus uzdevumus savai komandai.

Elza gadu pēc vidusskolas pabeigšanas iestājās vienā no pedagoģijas studiju programmām. Viņa bija plānojusi studijas savienot ar darbu kafejnīcā. Taču uzzinot, ka, lai iegūtu paaugstinātu stipendiju, viņa papildus studijām drīkst strādāt tikai skolā, meitene meklēja darbu tur. Tas notika vasarā, pirms studiju uzsākšanas pirmajā kursā.

"Pirmā tikšanās reize skolā bija interesanta. Pārrunu laikā mani jau piesēdināja pie līguma parakstīšanas. Vienīgie jautājumi, kurus man uzdeva, bija par eksāmenu rezultātiem. Tas arī viss. Man būtu jāmāca dabaszinības trīs sestajām klasēm. Bija bailīgi, jo nesapratu, kas notiek. Sapratu tikai to, ka man vajag darbu," stāsta Elza.

Tomēr studiju dēļ darbu skolā Elza uzteica. Savukārt Margarita savulaik sapņoja kļūt par skolotāju, tāpēc pabeidza mācības akadēmijā. Nonākot līdz skolas solam, pārsteigumu bija tik daudz, ka dažu gadu laikā sapnis pārvērtās varbūt ne gluži murgā, taču noteikti ne patīkamā sapnī.

"Sapratu, ka patiesībā šis ir ļoti grūts darbs. Jāsagatavo materiāli, pārbaudes darbi, tie arī jālabo un jācīnās par disciplīnu.

Pēc šīs pieredzes sev teicu, ka nekad vairs nesperšu savu kāju skolā," atzīst Margarita.

Daudz jauno skolotāju skolas pamet pirmo piecu darba gadu laikā. Tātad ir cilvēki, kuri skolās nonāk nejauši un nesagatavoti, un ir tādi, kas uz to cītīgi gājuši.

Atbilstoši Izglītības likumam strādāt par skolotāju ir tiesības personai, kurai ir pedagoģiskā izglītība vai kura to apgūst. Tomēr ne vienmēr vajadzīga pilnībā pabeigta pedagoģiskā izglītība. Piemēram, likumā atrunāts, ka var strādāt arī tad, ja studiju ietvaros iegūts ar pedagoģiju vai mācību priekšmeta metodiku saistīts kurss trīs kredītpunktu apjomā. Trīs kredītpunkti atbilst ļoti īsam studiju kursam.

Šeit būtiski pieminēt arī to, ka skolās strādā daudzi studenti. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, 65% pedagoģijas studentu strādā skolās. Tas atbilst likumā noteiktajam darba vidē balstītajam studiju procesam. Proti, prakse studiju laikā ir jāiziet jebkurā gadījumā.

Taču laikā, kad pedagogu daudzviet trūkst, skolas no studiju soliem mēdz izraut arī cilvēkus, kuri knapi tajos apsēdušies. Vai šie cilvēki ir šim darbam gatavi?

Sākums skolotāja darbā var būt ļoti smags, atzīst Ādažu vidusskolas direktore Solvita Vasiļevska.

"Bieži vien nonāk klases priekšā, saskaras ar pirmajām grūtībām – klasvadību, bērnu uzvedību, vecāku ambīcijām, birokrātisko slogu. Un tad saprot, ka tas nav mans aicinājums. Ja tu spēj tam tikt pāri un nesalūzt, tad noteikti tu kļūsi par ļoti labu pedagogu," uzskata Vasiļevska.

Sava loma šī sākotnējā šoka mazināšanā ir gan videi skolā, gan pedagoga sagatavošanai studiju vai kursu procesā. Tomēr visām skolām nav resursu, piemēram, nodrošināt mentoru. Tāpat arī kursi vai pat studijas ne vienmēr spēj cilvēku labi sagatavot. No svara, protams, ir arī paša cilvēka īpašības un spējas, tā stāsta Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes dekāne Linda Daniela.

"Mums universitātē pedagogam ir izvirzītas diezgan augstas prasības. Uzņemam cilvēkus, kuriem profilējošajā priekšmetā ir vismaz septiņi. Dati rāda, ka bērniem ir labāki rezultāti, ja viņu skolotāji ir zinoši. Mīts, ka jebkurš var kļūt par skolotāju, attiecināms uz to daļu, ka kļūt var jebkurš, bet studēt par skolotāju nevar jebkurš," pauž Daniela.

Taču,  atsaucoties uz augstāk minēto, ka par skolotāju nereti var kļūt arī bez īpašas sagatavošanās, Daniela atzīst, ka procesā ir iespējami uzlabojumi. Īpaši par to jāpiedomā skolās, kurām jāsagatavo atbalsta sistēma jaunpienācējiem. Tam piekrīt arī Vasiļevska.

"Ideāli būtu, ja students vai cilvēks, kurš tikko uzsācis darbu pedagoģijā, kļūst par pedagoga palīgu. Skolām arī būtu jārod iespējas vai ar valsts mērķdotācijām, vai pašvaldības atbalstu ieviest mentorus," uzsver Vasiļevska.

Tātad, lai sistēmu sakārtotu, vēl daudz darāmā, atzīst ekspertes.

Savukārt riebums un nepatika pret skriešanu rodas tad, ja kaut ko dara nepareizi, piemēram, ļoti īsā laikā cenšas sasniegt labus rezultātus. Cilvēki vienkārši nezina, kā pareizi skriet, jo informācijas mūsdienās ir par daudz, cilvēks apjūk.

Višķere arī atzina – jāsāk ar skriešanu lēnām un zema pulsa zonā, lai vislabāk trenētu sirdi un gūtu labākos ieguvumus no skriešanas, arī baudu. Tāpat būtiska loma ir pareiziem apaviem. Šie divi faktori, viņasprāt, arī ir galvenie.

"Ja mēs varam ar skriešanu uzlabot savu veselību, kļūt labāki ne tikai fiziski, bet garīgi, kļūt labāki cilvēki sabiedrībai, manuprāt, nav vairs motivācija jāmeklē, kāpēc sākt skriet, viss jau ir pateikts," rezumēja trenere.

Kā saprast, kāda ir zema pulsa zona jeb "otrā zona"? Katram tā ir individuāla. Lai to noteiktu, vispirms jāaprēķina maksimālais pulss, ko parasti dara pēc formulas, no 220 atņemot savu vecumu. Otrā pulsa zona ir 60-70% no iznākuma jeb maksimālā pulsa. Piemēram, ja cilvēkam ir 30 gadi, tad: 220-30=190. 60-70% no 190 ir 114 līdz 133 sitieni minūtē. Visticamāk, pēc līdzīgas formulas darbojas lielākā daļa viedpulksteņu, kuri treniņa laikā parāda, kurā zonā tā valkātājs patlaban sporto. Ja nav pieejams pulsa mērītājs, zemu pulsa zonu var noteikt, pavērojot, vai skrējiena laikā sarunāties ir viegli un nenotiek aizelšanās.

"Šī tehnoloģija ir uz eksponenciālas attīstības trajektorijas, un mums nav piemēru vēsturē, kur aiziet un apskatīties, kā rīkoties, jo mums ir pilnīgi jaunas kategorijas tehnoloģija, kas ārkārtīgi strauji attīstās," viņš sacīja.

Sarunu vada podkāstu personība Kristiāna Grāmatiņa, kuras profesionālā darbība saistīta ar informācijas tehnoloģiju jomu.

Raidierakstā dzirdēsi arī par "Stratcom" pētījumiem (lasāmi šeit un šeit); Krievijas un Ķīnas centieniem mākslīgā intelekta jomā; kas jāpatur prātā, iepērkoties Ķīnas interneta veikalos un lietojot sociālo tīklu "TikTok"; kritiskās domāšanas lomu un izglītību nākotnē.

Speciāliste atzina, ka, apgūstot apzināto ēšanu, var sev palīdzēt iemācīties apstāties. Tāpat viņa uzsvēra, ka ēšanas traucējumu gadījumā diētas nav tas, kas palīdz – vajag iemācīties ēst citādāk, nevis ierobežot uztura uzņemšanu.

Zinātniece atzina – cilvēki rūpēs par savu veselību nereti labprātāk izvēlas tabletīti, nevis, piemēram, kustības un uzturu, jo zāles šķiet kā vienkāršāks risinājums. Viņa sarunā arī atklāja, kā pati aizvada savu ikdienu un ko dara savas veselības un dzīves balansa uzturēšanai.