LTV podkāsts “Parunāsim”

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā! 

Ilze Dobele: Kā būs meitenes, parunāsim?

Danuta Juste: Pilnīgi noteikti!                                                      

Vispirms, – kā jūs domājat, kāpēc ir svarīgi tā kārtīgi izrunāties? Par televīzijas cilvēkiem daudz mēs dzirdam intervijās, it kā jau mēs ļoti daudz ko zinām... Kāpēc jums bija svarīgi šīs sarunas veidot? Ko jūs tajās uzzinājāt?

Danuta Juste: Es domāju, ka mēs visu neuzzinām par visiem televīzijas darbiniekiem, sāksim ar to. Mēs uzzinām par tiem, kuri ir vairāk redzami kadrā. Bet mums ir ārkārtīgi daudz kolosālu, interesantu, inteliģentu kolēģu aizkadrā, kuri patiesībā veido visu to, ko pēc tam redzam televīzijas ekrānā. Kā arī iepazīt Latvijas Televīzijas cilvēkus ir interesanti ne tikai ārpusē esošajiem, bet arī mums pašiem! Vismaz man tas bija iemesls, kādēļ es vispār sāku klausīties šo podkāstu. Jo tas tika izveidots tad, kad es pati sāku strādāt Latvijas Televīzijā. Mēs esam liela māja, daudz cilvēku, un visi kaut kur izmētāti. Bet es šeit biju jauniņā, nevienu nepazinu, un tā man bija lieliska iespēja iepazīt kolēģus, pat ja viņi paši to tik ļoti neapjauta. Pastarpinātā veidā!

Februārī būs pieci gadi, kopš strādāju Latvijas Televīzijā. Kad es kopīgā pasākumā kādam kolēģim saku: "Es jūtos tā jocīgi, jo es nepazīstu to un to," tad tie kolēģi, kuri strādā trīsreiz ilgāk nekā es, skatās uz mani un saka: "Es arī nepazīstu." Tā ka, protams,  cilvēku ir daudz un arī kadru mainība, tādēļ ir tieši ļoti labi, ka mēs iepazītam! Ieva, kā bija tevi?

Ieva Strazdiņa: Viss tas, ko Danuta teica, un vēl arī ļoti interesanta šķiet tā pieredze – pasekot līdzi tam, kā pati televīzija ir mainījusies laika gaitā. Kā ir mainījies tas, kā cilvēki strādā, jo mūsdienās mēs daudz ko varam paņemt no interneta vai vienkārši palasīt brīvi pieejamos resursos. Tad man ļoti interesanti šķita tie stāsti, piemēram, par lentām, par translēšanām un caur satelītiem, skriešanām, stresošanām un tiešām lentu fiziskām graizīšanām... Tas bija ļoti iespaidīgi.

Es allaž domāju par to, ka mēs, kā televīzijas cilvēki, protams, visvairāk strādājam ar attēlu. Vai jums nebija tāda sajūta, ka pietrūkst bildes, ka gribētos kaut ko parādīt, ne tikai ierakstīt sarunas? Bet, ja varētu parādīt vēl to un to, ja varētu piemontēt klāt kaut ko?

Danuta Juste: Jā, pilnīgi noteikti! Šī man bija pirmā pieredze, vairāku gadu garumā strādājot medijos, darboties bez attēla. Jutos nedaudz ierobežota. Kaut arī apzinājos, uz ko mēs ejam, uz kādu formātu, bet tik un tā sarunas laikā ir žestikulācija, ir kāds, kurš kaut ko parāda, cik liels vai mazs, vai kā tur ir gājis, un man ļoti gribas to nodot arī klausītājiem. Tad ir jāspēj kaut kā aprakstīt to situāciju, kas šobrīd notiek – ko man šis sarunu biedrs rāda, vai viņš smaida, vai ir bijuši mirkļi, kad ir arī asaras acīs... Gribu, lai tas nepaliek tikai šajā telpā, bet klausītājs to sajūt.

Ieva Strazdiņa: Oi, man grūti kaut ko piebilst tam visam, ko tikko Danuta pateica, jo tiešām dažreiz mīmika un cilvēku neverbālā valoda pasaka tik daudz! Es tiešām neesmu pārliecināta, ka es tam pievēršu tik daudz uzmanības, jo dažreiz sarunā viss šķiet ļoti pašsaprotami tiem diviem cilvēkiem, kas runā, bet tas ir būtiski!

Man visvairāk tieši arī bija tā doma, ka man visu laiku jāatceras, ka strādājot pie radio un audio formāta, jāapraksta tas, ko cilvēks, kurš klausās, neredz! Jo skaidrs, ka mēs jau tajā mirklī, kad sarunājamies, to redzam, mēs varam reaģēt, mēs varam ātri pateikt, un bilde, šajā gadījumā kā televīzijā, mums vienmēr ir, palīdz.

Danuta Juste: Man, starp citu, palīdzēja tevis pierakstītie komentāri pirms sarunām! Jo mēs arī kopīgi gatavojāmies šīm sarunām, kādi tad varētu būt jautājumi, kāda secība un kaut kādos mirkļos, kur varēja jau prognozēt, ka būs kaut kāda emocija, kas, iespējams, nenolasīsies skaņas ziņā, Ilze jau bija pierakstījusi: "Ja nepieciešams, lūdzu neaizmirsti aprakstīt šo situāciju!"

Es jau biju piemirsusi! Bet kopumā, es vēlos atgādināt, ka raidieraksts "Parunāsim" sākās pirms četriem gadiem. Bija sākusies jaunā sezona Latvijas Televīzijā, un šīs visas sezonas moto bija "Parunāsim", kas bija šī televīzijas saziņa ar skatītāju. Kāpēc? Ja vēl mēs atceramies to brīdi, kad viss tik totāli izmainījās, bija pandēmija, mūsu dzīves gājums pilnīgi izmainīts! Un, protams, ka mēs joprojām katru dienu bijām ēterā, bet šis mūsu sezonas sauklis "Parunāsim" bija tas, kas aicināja cilvēkus – satiecieties, parunājieties, neatstājiet viens otru, uzklausiet viens otru, mēģiniet sajust viens otru, ja vajadzīgs – atbalstiet. Šis raidieraksts bija kā daļa no šīs visas kopīgās Latvijas Televīzijas sezonas gaitas. Protams, arī šobrīd turpinām skatītājus uzrunāt ar jebkuru mūsu raidījumu, un šīs sarunas, protams, bija Latvijas Televīzijas cilvēkiem par televīziju, par darbu televīzijā, arī par viņu dzīvi, par hobijiem, par daudz ko citu... Kopumā ir diezgan daudz šo epizožu. Danuta, vai tu esi saskaitījusi, cik tev ir?

Danuta Juste: Jā, tās ir 17 gatavas, jau noklausāmas, apskatāmas sarunas. Ir šī, kas šobrīd top, un ir viena, kura jau ir ierakstīta, bet šobrīd tā ir pēcapstrādē. Tātad kopā es esmu novadījusi 18, bet šī, 19., ir ar manu dalību.

Ieva, tevi skatītāji sākumā... Ieva tagad skaita (smejas), skatās, kaut kur nofiksējusi skatienu! Ieviņ, es tev palīdzēšu, neuztraucies! Bet es gribēju teikt, ka Ievu skatītāji iepazina kā pārtikas revidenti – pirki, pētīji, svēri, garšoji, daudz ko miksēji un stāstīji mums par to, kas mums būtu jāēd labāk, kas ir tas, ko varbūt nevajadzētu ēst, un tām sarunām tiešām nekad, likās, nevarētu būt gana... Tu pievienojies arī šai komandai, un tev bija trīs sarunas. Vai tu atceries, ar ko?

Ieva Strazdiņa: Bija pavisam noteikti viena ļoti iespaidīga saruna ar Gintu Amoliņu, kurš tieši bija atgriezies, šķiet, samērā nesen no Ukrainas un stāstīja par tur pārdzīvoto, jo par piedzīvoto to ir grūti nosaukt.

Jā, es piebildīšu, ka tas bija jau 2022. gada marta beigās. Tātad tieši mēnesi pēc kara sākuma.

Ieva Strazdiņa: Jā, viņš bija tieši pašā kara sākumā Ukrainā, un tas, kā viņš stāstīja, kādas bija tās sajūtas, kā viņi brauca atpakaļ... Nu to ir grūti aprakstīt! Tad es atceros, ka man bija saruna ar mūsu foršajiem teātra cilvēkiem, kuri stāstīja par to, kā ir tapis "Teātris.zip", kā ir ierakstītas izrādes, daudz un dažādas specifikas, kas zem tā visa ir.

Jā, režisore Laura Hirša, Armands Zvirbulis. Ieskaitīts, Ieviņ. Un vēl viena!

Ieva Strazdiņa: Sporta studijas veidotāji – Dīvs Reiznieks un Dāvids Ernštreits. Tā arī bija ļoti feina saruna. Dāvids diezgan daudz stāstīja arī par savu cīņu par līvu tautas, tā teikt, neaizmiršanu, un kultūras bagātību. Savukārt, Dīvs bija tas, kurš ļoti iespaidīgi stāstīja par televīzijas evolūciju, kā bija kādreiz, kā viņi skraidīja un translēja olimpiskās spēles.

Nu, lūk, tā lentu griešana tev palikusi vēl joprojām atmiņā! Dīvs būs atstājis lielu iespaidu. (smejas) Danuta, tu pieminēji savas veidotās epizodes, un es uzdrīkstēšos teikt – mūsu kopīgās epizodes! Kas tev visvairāk palicis atmiņā? Kādi bija tavi viesi?                                                         

Danuta Juste: Mani pārsteidza, cik var būt dažādi cilvēki! Jo man vienmēr ir licies, ka man pašai piemīt īpašība labi nolasīt cilvēkus, jau iepriekš sajust un saprast, kādi tad viņi ir. Bet es diezgan daudz kur maldījos, jo mani priekšstati tika apgāzti daudzkārt, lielākoties, es pat teiktu, 95% gadījumu ar ļoti pozitīvām lietām un kaut kādām negaidītām! Šur tur arī varbūt kāda ne tik šarmanta raksturīpašību iezagās, parādījās, ko es nebiju gaidījusi, bet tas arī ir cilvēcīgi un tas lai paliek pie manis... Jā, man ļoti patika iepazīt kolēģus, uzzināju daudz ko interesantu un jaunu par viņiem, par viņu darbu! Un par tiem, kuriem ir tas lielais stāžs – nu jā, viņiem bija iespaidīgi stāsti par to, kā ir uzsākts darbs šeit, Latvijas Televīzijā, kam ir iets cauri. Nu, piemēram, ar Ivetu Lepeško bija ļoti skaista, interesanta ir saruna, īpaši sarunas pats noslēgums. Noklausieties visu sarunu un tieciet līdz noslēgumam, tas tiešām ir iespaidīgs!

Par uzmanības noturēšanu klausītājiem, skatītājiem parunāsim nedaudz vēlāk, bet, kā jau es pieminēju, iesākumā pirmās 12 epizodes veidoja Reinis Ošenieks un vēl dažas epizodes veidoja Aleksandra Fahretdinova, LSM.lv ziņu redaktore. Viņa toreiz tikās ar Inu Strazdiņu un arī runāja par Dziesmu svētkiem, kā tos attēlo Latvijas Televīzija. Tad es vēlējos vēlreiz uzsver to, ka šis raidieraksts savā ziņā ir ļoti brīvs savā formātā, mums nav jāskatās uz sekundēm, minūtēm, un mums nav jādomā tā, kā ēterā, ka nupat nākamais sižets mūs spiež, uz priekšu jāiet, vai arī mēs varam runāt lēni, jo varbūt nākamais sižets vēl nav atnācis, vai arī otrādi – jārunā ļoti, ļoti ātri, jo mums vairs nav laika, tūlīt sāksies nākamais raidījums. Šeit mēs jūtamies tik brīvi, mūs neviens neierobežo, ja vien skaņu inženieris mūs nevarēs vairs izturēt! Kaut gan, protams, kaut kāds formāts un laiks jau tam tika paredzēts! Bet, pirms mēs runājam par to, kā jūs jutāties šādā formātā, kas tomēr mums, televīzijas cilvēkiem ir tāds neierastāks, es gribētu paklausīties, ko par to teica Reinis pirms šīs visas sarunas sākās. Joprojām ir atrodama nultā epizode, tā ir saruna Reinim ar mārketinga nodaļas projektu vadītāju Kristiānu Štālu, kura arī ir viena no šīs idejas autoriem un vienmēr turēja roku uz pulsa par katru epizodi, kuru mēs veidojām un kuru mēs kopā tad pārrunājam – kā labāk, interesantāk par katru cilvēku pastāstīt. Paklausīsimies mazu citātiņu no Reiņa un Kristiānas teiktā.

Reinis Ošenieks: Jābūt paškritiskam un jāmēģina tās sarunas radīt interesantas. Ir, kad varbūt uzkāp uz tā grābeklīša, kad galīgi nav interesanti ne tam runātājam, ne tam klausītājam. Tādas varbūt būs jāizgriež ārā. 

Kristiāna Štāla: Labi, ka tu pats to darīsi! Bet man arī tev ir pāris jautājumi, Reini!

Reinis Ošenieks: Ja? Tos pēc tam!

Kristiāna Štāla: Nu nē, podkāsts ir saruna, tā nav jautājumu atbilžu intervija.

Reinis Ošenieks: Labi, tad es mēģināšu atcerēties, ko es tev gribēju pajautāt.

Kristiāna Štāla: Mans jautājums tev – kā tu nonāci Latvijas Televīzijā? Cik ilgi tu jau šeit esi?

Lūk, mēs esam noklausījušies, kāda bijusi pirmā saruna Reinim ar Kristiānu. Kur tad ir tā mūsu iespēja tādā garā raidierakstā noturēt klausītāju uzmanību? Jo, kā mēs labi zinām, podziņu izslēgt, ieslēgt... Arī televīzijas pultis cilvēkiem ir ļoti iemīļots rīks un palikt uz viļņa par kaut ko ilgāku laiku mūsdienās, noturēt cilvēku uzmanību ir ļoti, ļoti grūti. Kā jūs vērtējat, kas ir tas, gatavojaties jebkuram raidījuma formātam, kurā jūs tagad strādājat, vai, protams, vairāk šajos raidierakstos... Vai jūs par to domājāt, kurā mirklī skatītājs, klausītājs iedegsies, kurā mirklī mēs viņiem varam kaut ko pasniegt interesanti un varbūt, ja ne tieši par raidierakstiem, tad kopumā par pašu uzmanības noturēšanu.

Danuta Juste: O, jā! Par to es domāju daudz. Pirmkārt, jau man šķiet, ka Ziņu dienestā mēs visi tiešām esam izdresēti ar to hronometrāžu, un tur ir jābūt diezgan nežēlīgam: lai cik daudz materiāla nebūtu savākts – un pašam vienmēr liekas, ka ārkārtīgi interesanti –, ir brutāli jāgriež kaut kas ārā un, tā pavisam skarbi sakot, – jāmet miskastē. Šis formāts, protams, atļauj krietni vairāk izpausties. Sižetam ir līdz trīs minūtēm, tad šeit mums tiešām tas laiks ir vairāk dots. Un tomēr tas nav bezgalīgs, un es vienmēr arī sarunbiedriem, gatavojoties šīm sarunām, teicu, ka kopā ir jārēķinās līdz stundai, bet es cerēju, ka tomēr mēs ātrāk izrunāsim, jo šķiet, ka klausītāju uzmanību ir grūti noturēt, stunda ir daudz! Bet ne par minūtēm ir runa, jo tās 45 minūtes var būt ārkārtīgi aizraujošas, bet var arī būt garlaicīgas. Atkal man jāuzsaka arī tava palīdzība par interviju strukturēšanu, jo, iespējams, man šad tad šķita, ka būtu jāiet no A līdz Z, jāsāk no pašiem pamatiņiem, piemēram, kā cilvēks šeit ir nonācis, bet mēs dažkārt pamainījām šo struktūru un sākām ar pašu aktualitāti! Jo mēs arī, es teikšu, ka īpaši šajā sezonā, daudzas sarunas jau mērķējām ar pieskaņotu aktualitāti, vai tās ir, piemēram, Eiropas Parlamenta vēlēšanas, vai tās ir bijušas olimpiskās spēles... lai būtu interesanti, runājām par konkrēto tēmu padziļināti. Lai gan, jāatzīst, ka ir bijušas tādas sarunas, kurās sanāk novirzīties no tēmas un aizpļāpāties, un tad mums ir bijis tas grūtais darbiņš, kad ir jāgriež!

Jā, jā, tas bija tieši tas, ko Reinis ar Kristiānu runāja. Saruna pēkšņi aiziet, aiziet, aiziet, un beigās mēs jau runājam par kaķiem. Ieva?

Ieva Strazdiņa: Pirms atbildēt uz šo jautājumu, es tā klausos jūsu sarunās par to, kā kopīgi strādājāt pie šī raidījuma, un es aizdomājos par to, cik daudziem, jo īpaši tādiem cilvēkiem kā mēs, kas ir pienākuši salīdzinoši nesen Latvijas Televīzijā, ir palīdzējusi Ilze! Lūk, jūs kopā darbojāties un veidojāt tādu foršāku, pilnīgāku raidījuma struktūru. Savukārt tajā brīdī, kad es ienācu Latvijas Televīzijā un man viss bija pilnīgi svešs, Ilze bija tas cilvēks, kurš man ne tikai mācīja arī to pašu struktūru, bet arī – kā nomierināties, kā vieglāku prātu taustīties... pat runāt man mācīja! Tā ka tiešām, Ilze, liels paldies tev!

Paldies! Es to nebiju aizmirsusi, bet arī nebiju domājusi, ka to izcelsi, patīkami, ka to pasaka!

Ieva Strazdiņa: Par to, kā cilvēku noturēt uz āķa, viss atkal ir tikai tas, kam es varu piekrist, ko Danuta teica. Es neesmu pārliecināta, ka man to savā laikā izdevās pietiekami labi izdarīt. Un šķiet, ka tikai tagad, jau paejot vairākiem gadiem un vairāk apbružājoties tieši sabiedrisko mediju vidē, es sāku arvien vairāk apjaust, kā tās lietas darīt, kā tieši rediģēt. Tieši saprast, kas ir kaut kādas, nu neteiksim gluži, ka pelavas, bet varbūt lielākajai daļai sabiedrības īsti neinteresējošas tēmas, vai arī jau vairākkārt izskanējušas, kur pilnīgi nekas jauns neparādās. Tagad es to saprotu ar tādām drusku svaigākām acīm, vai man tas izdevās, savā laikā cīnoties, nezinu, bet es ceru, ka nebija arī galīgi [garām]...

Bija ļoti labi, viss kārtībā! Bet, ja mēs tomēr vēl domājam par mūsu klausītāju, – kā jūs domājat, kas ir tas, ko klausītājs grib zināt, ko mēs viņam varam atklāt tādu, kas ir neparasts? Vai par profesijas īpatnībām, vai par to, kas ir tas aizkadrs, kas visvairāk cilvēkiem interesē? Vai par to, kā mēs iekšēji strādājam? Jo tagad tiešām visa informācija ir pieejama! Nu ko tad mēs tādu varam pateikt?

Ieva Strazdiņa: Bet zini, aizkadrā ir palikuši ļoti daudz stāstu. Un personīgi man ļoti interesanti šķiet tie vēsturiskie, kā kaut kas laika gaitā mainījies, – labi, nerunājam obligāti par to, ka kādreiz bija lentes un tagad viss ir digitalizēts...

Runājam, runājam! (smejas)

Ieva Strazdiņa: Nē, nu varam arī par to, bet man šķiet, ka kopumā sabiedriskajiem medijiem ir tik bagāta vēsture, arī par dažādiem laikiem, kas ir izdzīvoti kolēģiem. Dažādām varām, kas ir bijušas pie varas Latvijā un kam viņi un kādā veidā ir izdzīvojušas cauri. Es vēl nesen biju arī ekskursijā Latvijas Radio, kur mūs izvadāja pa visu māju, pastāstīja, kas te kādreiz bija, kurš te kādreiz sēdējis, kaut ko darījis, re, kur te ir tāda glezna, re, kur te ir tāda istaba, te tas kādreiz notika, tādi cilvēki bija...

Starp citu, esmu runājusi ar dažiem Latvijas Televīzijas kadrā neredzamajiem cilvēkiem un, kad es viņam prasu: "Kā jums te bija barikāžu laikā? Kā jums bija, kad OMON šeit nāca iekšā?" tie stāsti ir vienkārši ārprātīgi, dažreiz vienkārši ārprātīgi, ļoti bieži – ļoti iedvesmojoši! Man liekas, ka to būtu ļoti vērtīgi stāstīt vairāk!

Danuta Juste: Es domāju, katram klausītājam ir savas intereses. Ir kāds, kurš alkst šo vēsturi vairāk uzzināt. Ir kāds, kuram tiešām, pārsvarā jau tas ir ar ētera personībām saistīts, tik ļoti interesē un vilina, bet, iespējams, viņš ir tāds, varbūt ne tik ļoti pieejams presē, jo negribas sniegt šīs intervijas, un tad ir iespēja šādā formātā paklausīties un saprast, kāds tad viņš ir, kad viņam nav jānolasa iepriekš sagatavots teksts, bet tiešām runā par sadzīviskām lietām. Tā ir iespēja iepazīt arī kādu citu šķautni. Piemēram, man šķiet, tas mums lieliski izdevās ar Aneti Bērtuli, kuru skatītāji tomēr ir iepazinuši kā ļoti striktu, kura īsā, ātrā formātā izķidā smagus jautājumus, bet patiesībā ir tik sirsnīga! Viņai patīk dzīvnieki un kino, un mēs runājam par teātri un ļoti garšīgi viņa smējās tajā sarunā, un es ticu, ka daudzi klausītāji to var izbaudīt. Ir citi, kuri tik tiešām varbūt kādas profesijas īpatnības gribētu uzzināt. Piemēram, šobrīd tā pirmspēdējā epizode, kuru es apstrādāju, ir ar operatoriem un tieši par viņu darbu un par to, ko tas paģēr, kādas zināšanas, prasmes un kāda tur ir skriešana. Un, visbeidzot, es domāju mums pašiem kolēģiem. Nu vismaz man arī ļoti, ļoti patika saruna ar Ēvaldu Dukulu – dzirdēt visus šos aizkadru stāstus, ko patiesībā kāds projekts nozīmē un cik daudz resursu tas var prasīt. Bieži tā vien šķiet – nu, jā, skaists, īss raidījumiņš, kas tad tur ko neuztaisīt? Bet ko patiesībā tas ir prasījis? Cik daudz ir bijis priekšizpētes darba? Un cik liela komanda ir aizmugurē bijusi? Un tā tālāk. Es domāju, katrs klausītājs kaut ko savu šajā visā atrod.

Jā, un jūs pieminējāt arī informāciju, ko Ieva izcēla, īpaši par Latvijas Televīzijas vēsturi, un kā nu ne, šajā gadā Latvijas Televīzija svin 70. jubileju. Manuprāt, brīnišķīgi, ka arī šo vairākas reizes mēs pieminējām, jo tas ir būtiski! Cilvēkiem ļoti ātri aizmirstas tas, kas ir noticis, un šķiet, ka viss, kas notiek svarīgs, tas notiek šobrīd, bet, protams, arī visi cilvēki, kas devuši milzīgu ieguldījumu, likuši pamatus daudzām sākotnējām iecerēm, kas tagad, iespējams, ir transformējušās, tās vienmēr ir tās, kuras veido kopējo izpratni un sajūtu par Latvijas Televīziju, par sabiedriskajiem medijiem. Un vēl man šķiet interesanti, ka mums ir jārēķinās ar to, ka mēs tagad, pēc Jaunā gada, būsim viens apvienotais sabiedriskais medijs. Un te nu jāsaka, ka mēs varēsim vienmēr teikt: "Skatītājs, oi, klausītājs," jo mēs droši vien visās platformās būsim pieejami daudz vienkāršāk un daudz ērtāk. Jau tagad tas, protams, ir ļoti efektīvi, bet tad šis darbs... nu redzēsim, kāds tas būs... Vēl nedaudz ieskatoties tajā, kādi cilvēki tad ir bijuši šajā raidieraksta studijā, tad no pirmsākumiem Reiņa veidotajās epizodēs bija gan pārstāvji no valdes, gan galvenie redaktori, gan arī dažādās kombinācijās sakārtoti mūsu darbinieki, protams, Toms Bricis. Savukārt, cilvēki, kurus mēs, līdzīgi kā radio, dzirdam tikai balsis – Inese Vaikule, Andris Brikmanis, kas ir mūsu kanāla balsis, pēkšņi arī mūs uzrunāja šajā raidierakstā. Un tad, ja kāds nezināja, kā tieši varbūt Andris izskatās, jo Inese ir raidījumā, tad varēja to izdarīt. Jo tas citreiz ir tā, ka cilvēks radio runā, jūs pazīstat viņa balsi, bet jūs nezināt, kā viņš izskatās. Tad pēkšņi kaut kur dzirdot to balsi, ir "Ah!", un pēkšņi pienāk klāt bilde!

Tad mēs arī esam runājuši ar "De facto" kolēģiem, ar režisorēm Agitu Cāni-Ķīli un Zani Gargažinu, esam runājuši arī ar mūsu portāla veidotājiem, ar Ziņu dienestu... Nu ļoti, ļoti daudzi bijuši cilvēki, ar kuriem mums ir izdevies šeit tā pārrunāt un arī uzklausīt viņu domas. Un jūs jau pieminējāt šo dažādo tematiku un arī to, kādā veidā mēs paši vai domājam, kā klausītājs un skatītājs uztver informāciju. Vai jums pašai kādai ir savs mīļākais raidieraksts, nu, protams, bez šī?

Danuta Juste: Ā, nu tad es nezinu! (smejas)

Par kādām tēmām un vai jūs vispār tam atrodat laiku? Vai tas ir jūsu informatīvais avots? Jo, manuprāt, tas ir interesanti, ka ir brīži, kuros mēs nevis vēlamies lasīt, jo lasīt, protams, ir svarīgi, bet mēs vēlamies, lai kāds mums pastāsta, kaut ko parunā. Mēs sekojam līdzi, un raidieraksts šajā ziņā, manuprāt, ir brīnišķīgs instruments... Kamēr jūs domājat, es arī varu padalīties. Man man nav tāda viena mīļākā raidieraksta, bet man ļoti patīk, ka ļoti daudz informācijas, kas ir bijusi lineārajā ēterā, nonāk arī līdz raidierakstiem, tai skaitā arī, protams, mūsu daudzi dažādi raidījumi, par ko es pieminēšu arī beigās. Bet man ļoti patīk dažādus ārpolitiskos jauninājumus klausīties, un Latvijā šādu ir pietiekami daudz. Un, manuprāt, tā ir brīnišķīga iespēja, sevišķi, ja dodies ceļā un saprast ziņām, kas man ir pamatdarbs, klāt kaut kādu informāciju, kuru es neesmu varbūt paspējusi uzzināt. Vai ir kāds komentētājs, kurš to ir izanalizējis. Un arī tādu interviju formāts vai vienkārši intervija, kas pārvērsta raidierakstā, un tas, manuprāt, ir ļoti būtiski, ka mums ir piekļuve jebkurai šai vietnei un varam uzzināt vairāk!

Danuta Juste: Es arī esmu diezgan liela raidierakstu piekritēja, jo. arī nedzīvojot Rīgā un braucot cauri Rīgai un vēl uz savu galu, es ļoti daudz laika pavadu automašīnā, un tas ir veids, kā man patīk uzņemt informāciju – gan ziņu materiālus, gan arī kaut ko izklaidējošāku. Un te man arī jāpiemin par to formātu, kā es pati teicu, vienmēr cenšos līdz tai stundai iekļauties, bet tā nu pēdējā laikā es esmu kļuvusi piekritēja tādiem podkāstu formātiem, kas ir padziļinātas sarunas līdz pat trīs stundām un ilgāk.

Tad tu tikmēr brauc, kamēr tu noklausies? (smejas)

Danuta Juste: Jā, metu līkumiņus! (smejas) Nē, nē, uzlieku pauzīti. Iesāku turpceļā un pabeidzu atpakaļceļā. Tā ka šeit mums ir niša! Un es miedzu šobrīd Kristiānai ar aci! (smejas)

Ieva Strazdiņa: Man ir daži raidieraksti, kuri principā ir tādi, kādus tu, Ilze, pieminēji, kas nāk no šķietami tā lineārā formāta un pārtop par raidierakstiem. Es esmu absolūti atkarīga no Arņa Krauzes un Ilzes Puncules-Agintas burvīgā raidījuma "Laikmeta krustpunktā". Tā ir nenormāla atkarība – katras brīvdienas, katras sestdienas rītu es jau tur skrollēju, patinu "Spotify", skatos, kad iekritīs, lai es varu uzlikt un pastaigāties, un paklausīties. Man ļoti patīk Kārļa Bukovska un Uģa Lībieša "Diplomātiskās pusdienas", jo man šķiet tik forši, ka pusstundā tev noraksturo vienu valsti vai zemi no A līdz Z. Diemžēl, šis raidījums 2025. gadā vairs nebūs. Būs drusku citādāks, bet arī par to pašu tēmu, tā kā nevaru sagaidīt. Un, par lasīšanu runājot, man patīk vēl viens, arī Latvijas Radio raidījums – "Radio mazā lasītava" ar Gundaru Āboliņu, fantastiski! Jo man ļoti gribas lasīt grāmatas, bet ne vienmēr tam pietiek laika, un tad, kad Gundars tur kaut ko palasa, kaut ko parunā, tad man ir sajūta, ka vismaz esmu caur viņa prātu izlasījusi kādu grāmatu un kaut ko nedaudz vairāk uzzinājusi.

Danuta Juste: Šķiet, ka mēs šeit uzsvērām to ļoti steidzīgo laikmetu un to, kā raidieraksti palīdz, kā tas ir palīginstruments mums saņemt informāciju, būt informētiem, izklaidētiem.

Ieva Strazdiņa: Un, starp citu, ja nākamajā sezonā kādā no Latvijas Televīzijas, apvienotā sabiedriskā medija sezonām atgriezīsies "Parunāsim", noteikti, lūdzu, uzaiciniet Krauzi, uzaiciniet Agintu un pajautājiet, kā viņi tiek pie visiem tiem arhīva materiāliem, man pašai to prasa cilvēki, un saka: "Kā, tie taču tavi kolēģi, pastāsti!" un es nezinu, es nevaru saprast, man nav izskaidrots.

Danuta Juste: Labi, tātad uzdevums mums ir numur viens!

Redz, Ieva, tu pieminēji šo savu interesi arī par ārpolitiskiem jautājumiem un sākumā, tevi piesakot, es jau minēju, ka skatītāji tevi iepazina kā pārtikas revidentu, tad tu tā kā uz mirkli pazudi, bet tagad tu atkal esi atpakaļ. Pastāsti, ko tu dari tagad Latvijas Televīzijā!

Ieva Strazdiņa: Latvijas Televīzijā šobrīd drusku mazāk. Pieslēdzos vien uz ārvalstu ziņām ik pa brīdim. Pamata darbs šobrīd ir LSM.lv portālā, kur es esmu ārvalstu ziņu redaktore, tā ka šobrīd sanāk ļoti labi just, kas notiek gan radio, gan televīzijā, gan arī mūsu skaistajā, apvienojošajā rakstošajā medijā.

Ļoti jauki, bet tāpēc mēs esam pienākuši pie tā jautājuma, kas bija katrā, man liekas, raidieraksta epizodē – kā tu nonāci Latvijas Televīzijā?

Ieva Strazdiņa: Man šķiet, ka līdzīgi kā ļoti daudzi, kas ir klauvējuši pie daudzām un dažādām durvīm, un tad vienā brīdī kaut kā dīvainā kārtā ienākuši. Es sāku jau ļoti sen ar darba interviju Latvijas Radio, kur gribēju iet uz ārvalstu ziņām.

Tātad tā jau ir apzināta izvēle, šis žanrs!

Ieva Strazdiņa: Laikam! Nē, man tiešām vienmēr tas ir interesējis un saistījis, un es biju uz darba interviju, un man šķiet, ka arī tur viss bija veiksmīgi, bet kaut kas tajā laikā nesalīmējās. Tad pēc pāris gadiem es atkal klauvēju pie durvīm un gribēju strādāt Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā, kaut kas tur atkal līdz galam nesalīmējās. Tad mani aicināja uz provēm, šķiet, ka tas bija pat raidījumam "Šodienas jautājums", bet arī tur nekas nesalīmējās. Un tad bija tā pēdējā reize, kad man jau nāca ar piedāvājumu Guntis Bojārs, vai es negribētu piedalīties tādā jaunā projektā, kas ir "Pārtikas revidents". Tas bija ļoti sarežģīts projekts! Es neteiktu, ka tas bija vienkārši gan morāli, gan fiziski, gan tehniski... Tas bija ļoti sarežģīts periods ,un es pat neesmu šobrīd pārliecināta, kā to īsti visu noraksturot. Bet, ja nebūtu šī projekta, nebūtu ļoti daudz dažādas citas lietas, kas notikušas manā dzīvē un darbā šeit, tā ka paldies visiem, kuri man deva iespēju un vienā brīdī tās durvis atvēra!

Tu vienkārši beigās nokļuvi pie tās pareizās līmes! Danuta, tagad šis jautājums tavā virzienā, jo mēs zinām, ka ne tikai raidieraksts "Parunāsim" teju 20 epizodes, "Rīta Panorāma" ar no tā izrietošajiem ieguvumiem un arī sekām, ko mēs visi labi zinām, kas no rītiem ir strādājuši... Bet kā tu nonāci līdz Latvijas Televīzijai?

Danuta Juste: Es arī esmu dažādas līmes pamēģinājusi! (smejas) Patiesībā mans pievienošanās stāsts šur tur pārklājas ar Ievu, un, ja godīgi, arī ar tavu pievienošanos Latvijas Televīzijai, Ilze. Es neatgriezos pēc bērna kopšanas atvaļinājuma iepriekšējā darbavietā, bet pieteicos konkursam uz raidījuma vadītāja amatu šeit, Latvijas Televīzijā, kas bija "Panorāmas" vadītājs. Bet tad, kad es atnācu jau uz sarunu ar Ziņu dienesta vadītāju Ivetu Elksni, viņa man uzreiz pateica: "Nebūs, mums jau ir skaidrs cits variants!" Toreiz nodomāju: "Ah, man pat nedod iespēju šeit sevi pierādīt," bet nu pēc tam, kad es ieraudzīja, ka tu esi kadrā, es sapratu: "Ā, nu skaidrs! Labi, piedodams!" (smejas)

Bet mums kaut kā diezgan ātri izveidojās laba komunikācija ar Ivetu, mēs uzreiz neatradām manu vietu, jo es arī vēl taustījos, mēģināju saprast, uz cik pilnu slodzi es esmu gatava darboties. Tad kā pirmā īstā vieta man izrādījās "Nakts ziņas" vadīt un ar pētniecību nodarboties. Abas divas lietas, kas man ļoti patīk! Tātad pētniecība, tā bija filmas veidošana un arī moderēt ziņas mani vienmēr interesēja. Bet tur pa vidu arī parādījās šī pozīcija raidījumam "Šodienas jautājums", kur mani arī uzaicināja uz provēm. Mēs redzam, kurš vada šo raidījumu, un es esmu absolūti sajūsmā par šo iznākumu. Es esmu Anetei vienmēr teikusi, ka nav vispār neviena piemērotāka, un, paldies Dievam, ka nesanāca man īsti tajās provēs. Es uzskatu, ka Anete ir īstajā vietā! Un arī es lēnu garu, iztaustot tās dažādās līmes, esmu aizmaldījusies līdz tai vietiņai, kur man bija paredzēts. Jo pēc otrā dekrēta nāca šis piedāvājums gandrīz vienlaikus podkāstam ar "Rīta Panorāmu", un tad nu es šeit esmu un ļoti priecīga!

Es domāju, ka mūs visas trīs vieno arī tas, ka mums patīk parunāt, mums patīk sarunas ar cilvēkiem, mums patīk arī izzinošas sarunas, sarunas, kuras dod atbildes uz jautājumiem, kas ir mums. Un es domāju vienlaikus, protams, svarīgi, ka šie nav tikai mūsu jautājumi, tie ir svarīgi arī daudziem citiem cilvēkiem. Un es ticu, ka tieši darbs televīzijā mūs uz to ir uztrenējis, ka mēs saredzam šos jautājumus un meklējam atbildes, un sniedzam tās atbildes, kuras skatītāji un klausītāji gaida un, iespējams, varbūt pat tādas, kuras mēs vēl nenojaušam, ka tas būtu svarīgi mums visiem zināt... Šobrīd atkal brīvi mēs jūtamies laika plūdumā. Kā jums šķiet, cik laika ir pagājis? Cik ilgi mēs jau runājam?

Danuta Juste: 53 minūtes!

Ieva, kā Tu domā? (smejas)

Ieva Strazdiņa: Dīvaini, bet es arī liku likmes uz kādām 50 minūtēm!

Nu, man nav ne jausmas, un man tas patīk! "Panorāmā" es visu laiku skatos – tā, nākamais sižets, trīs minūtes, ārprāts, tas nozīmē, ka, iespējams, pārvilksim, labi, nākamo es varētu parunāt mazliet ātrāk, tad tas iegūs 20 sekundes uz visu raidījumu... Labi, protams, tas nav mans galvenais uzdevums – turēt laiku, bet, protams, ka mēs visi esam vienā komandā un tas ir ļoti svarīgi. Bet es pieļauju, ka tā tas varētu būt. Tāpēc es domāju, ka varbūt šajā mirklī mēs varam likt tādu komatu, mazliet, mazliet jau arī punktu, jo šobrīd raidieraksts "Parunāsim" vēl uz nenoteiktu laiku veido nelielu pauzi. Pēc jaunā gada mēs uzreiz neturpināsim, redzēsim, kāda būs situācija. Bet, noslēdzot mūsu sarunu, tā kā tika pieminētas šīs sarunas, – ar ko jums ļoti gribētos nonākt pie viena sarunu galda? Ar kuriem cilvēkiem? Kas ir tie, kurus jūs vēlētos noteikti, noteikti intervēt vai sarunāties?

Danuta Juste: Oi, pagaidi, te pauzīte! (smejas)

Tādam sarakstam žurnālistam, Danuta, jābūt vienmēr! (smejas) Ieva varbūt zina? Jebkuru cilvēku pasaulē. Kā mēs zinām, jāliek lieli mērķi, tad iznāks arī mazi mērķi.

Danuta Juste: Man tīri profesionāli interesē kādu kolēģi, bet no lielajiem ārzemju medijiem. Es gribētu, jā, nonākt pie viena sarunu galda vai izmantot iespēju paēnot un paviesoties, paskatīties to, kā viņiem notiek lietas. Vai viņiem ir grūtāk, vai vieglāk, dinamiskāk, kas mūs vieno, kas mūs atšķir? Tas ir tāds profesionālais, kas mani interesē, bet man ir arī viena epizode, par kuru es nedaudz pārdzīvoju – ar mūsu sporta puišiem. Mēs ierakstījām sarunu ar Matīsu Timofejevu, bet bija paredzēts arī Lotārs Zariņš, viņš ir salīdzinoši jaunpienācējs Latvijas Televīzijā, arī Gada debija šogad. Ja es esmu nospraudusi mērķi, tad es parasti uz to arī eju. Man nesanāca, bet nākamreiz! Viņš varētu būt mans pirmais viesis kādreiz, kad mēs atkal kaut kur tiksimies kādā raidieraksta formātā.

Lotār, tu neizvairīsies!

Ieva Strazdiņa: Varbūt, nešaujot tik tālu projām, es tiešām gribētu dažreiz, kas arī ikdienas steigā nav sanācis tik daudz, apsēsties, piemēram, ar tevi, Ilze, pasēdēt un parunāt, jo, man liekas, tā ir fantastiska pieredze, kas tev ir, darbojoties arī daudz un dažādos medijos – komercmedijos, sabiedriskajos medijos... Esot tik daudz visur kur apkārt, kaut ko no tā visa tu esi stāstījusi, esi mēģinājusi nodot gan man, gan,  es pieļauju, arī Danutai, bet man liekas, ka tik daudz kā interesanta ir palicis aizkadrā. Un, nu jā, Arni un Ilzi!

Danuta Juste: Ā, jā, pareizi! Tu taču jau atbildēji uz šo jautājumu! (smejas)

Nu redz, ir uzdevums! Ļoti jauki, es domāju, ka mēs šobrīd neatvadāmies pavisam un mūsu klausītājiem es saku, ka joprojām Latvijas Televīzija ne tikai nodrošina nemitīgus raidījumus – informatīvos, izklaidējošos, izglītojošos, sporta, kultūras, visu, ko jūs esat pie mums iepazinuši – , esat laipni aicināti sekot tam līdzi. Bet Latvijas Televīzijai joprojām ir raidieraksti arī "Sporta studija. Aizkulises", kas ir paplašinājums "Sporta studijas" raidījumam. Tur arī ne tikai audio, bet video formāts. "100g kultūras. Raidieraksts", kas, protams, ir kultūras saturs, un ir arī "LSMnīca", kur ir dažādi aktuāli jautājumi gan par latviešu valodu, gan par veselību, gan arī par kultūras citiem aspektiem. Tā ka noteikti jūs varat klausīties arī tos. Un, protams, ka mēs katru dienu gaidām  jūs mūsu ēterā un tur arī satiekamies tāpēc, lai mums visām, un arī lai visiem klausītājiem, arī skatītājiem jauks šis 2024. gada pēdējais cēliens un, protams, arī mūsu jubilejas gads, kas ir septiņdesmitais! Paldies Kristiānai par to, ka viņa ir bijusi kopā ar mums, paldies mūsu skaņu vīriem un sievām, kas nu kurā reizē ir piedalījušies. Un es domāju, tiekamies jau atkal un tad arī parunāsim!

Danuta Juste: Paldies arī tev, Ilze par šo burvīgo kompāniju. Un mēs tiekamies!

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Danuta Juste: Operatora darbs un darba dinamika Latvijas Televīzijas raidījumos atšķiras visai stipri. Edgar, sākumā īsi raksturojiet, cik atšķirīgs ir operatoru darbs, ņemot vērā, kādā projektā viņš strādā?

Edgars Bite: Jā, projekti var būt atšķirīgi, bet, es pat īsti nemāku to izstāstīt, vienkārši filmē tā, kā filmē. Jautājums ir, kā tas patīk.

Jānis Goldbergs: Tas ir tavs rokraksts! Man liekas, ka tas ir katram operatoram.

Edgars Bite: Tikai jautājums, vai tev patīk, vai ir interesanta tēma. Ja nav interesanti, tad ir tā, kā ir.

Par to rokrakstu runājot, piemēram, ja tev ir jāfilmē kāds kultūras raidījums vai Ziņu dienestam ziņu sižets, mēs to rokrakstu varēsim saredzēt?

Edgars Bite: Nē, nu ziņās ir standarti. Es tajās bieži vien nedauzos tik ļoti kā kultūrā.

Jānis Goldbergs: Jā, raidījumos var vairāk padauzīties, paplosīties. Ziņās ir standarts. It īpaši mūsu platuma grādos ziņas vēl joprojām ir mazliet sterilas.

Ko nozīmē sterilas?

Jānis Goldbergs: Klasiskākas. Vairāk kadru no statīva.

Edgars Bite: Tur žurnālisti ne līdz galam visu izdomā.

Žurnālista vaina?

Edgars Bite: Nē, ziņās neviens žurnālists tev nepiezvana un nepasaka, ka rīt filmēsim to un to, varbūt var kaut ko padomāt.

Jāni, tu esi Ziņu dienesta operators. Kā tu raksturotu Ziņu dienesta operatoru darba ikdienu?

Jānis Goldbergs: Skrējiens! Un diezgan izteikta dinamika. Var būt dienas, kad tu aizbrauc un nofilmē vien divas intervijas, un ar to visa diena ir beigusies. Un ir dienas – kā tu no rīta iekāpi mašīnā, tev tikai nomainās žurnālisti un tu brauc no sižeta uz sižetu, un katrs bieži vien ir savādāks. Reizēm man ir tā, ka, neskatoties uz nogurumu, man gribas arī kaut kādu savu sāli atrast, to knifiņu. Lai man vizuāli būtu interesantāk.

Var būt tā, ka tu, tikai iekāpjot mašīnā, uzzini, ko brauc filmēt?

Jānis Goldbergs: Tā arī mēdz būt. Tas ir atkarīgs, protams, no iekšējās komunikācijas. Ja ir laiks, tad žurnālists mēdz apstāstīt apmēram, uz ko mēs braucam. Bet ir arī reizes, kad tev tā situācija ir kā sniegs no skaidrām debesīm.

Edgars Bite: Jā, man vienreiz bija kā sniegs! Bija jābrauc filmēt tos, kuri savāc beigtos dzīvniekus. Viņi bija samesti plastmasa kastēs. Mūs nelaida klāt, tad bija jābrien apkārt filmēt. Tas bija briesmīgi! Ja tu neesi kaut kam tādam gatavam… Nu, jā, man nepatika.

Edgar, ar kādiem projektiem šobrīd vairāk sanāk strādāt?

Edgars Bite: "Kultūrdeva." Reizēm Kultūras ziņas. Mani kaut kā ņem uz turieni. Un man arī patīk.

Starp citu, tu būsi arī Vecgada šova vadošais operators, bet par to mēs nedaudz vēlāk parunāsim. Par darba stāžu… Kāds ir jūsu stāsts par nokļūšanu šeit, Latvijas Televīzijā?

Edgars Bite: Ļoti vienkārši – mamma strādāja televīzijā. Es pabeidzu skolu un īsti neko negribēju darīt, ne mācīties, neko. Un mamma toreiz palūdza galvenajam operatoram, vai negribētu mani ņemt pie sevis. Es atnācu…

Un iepatikās?

Edgars Bite: Man jau patika pirms tam, es biju arī kinostudijā pastrādājis par operatoru asistentu.

Es pateikšu klausītājiem priekšā, tev vairāk nekā 33 gadi šeit, Latvijas Televīzijā, aizvadīti.

Edgars Bite: Šausmas!

Šausmas, cik kolosāli?

Edgars Bite: Jā, jauki pavadīts laiks.

Jāni, kāds ir tavs stāsts?

Jānis Goldbergs: Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadošais operators Ivans Milovs vienā septembra pēcpusdienā man uzrakstīja "Twitter" (tagad "X"): "Klausies, tu negribi nākt pie mums?" Tieši tik vienkārši. Labi, pirms tam jau, cik sapratu, mans darbs bija pamanīts, jo es laiku pa laikam, vēl dzīvojot Liepājā, TV Kurzemei filmēju. Mēs ar Milovu caur sociālajiem medijiem jau bijām komunicējuši par visādām lietām, piemēram, droniem.

Edgars Bite: Lauzies?

Jānis Goldbergs: Vispār jā, jo paralēli tajā laikā strādāju kā freelance. Padomāju, atbraucu ekskursijā un kopš pagājušā gada jūnija es esmu šeit.

Tā pilnasinīgi! Man ir sajūta, ka tu šeit ilgi un sen strādā.

Jānis Goldbergs: Man pašam ir tāda sajūta. Šis vairāk nekā gads ir tiešām paskrējis. 

Edgar, kā pa šiem televīzijā aizvadītajiem gadiem ir mainījies operatoru darbs? Es runāju par dažādām lietām – prasībām pret operatoriem, tehniku, iespējams, mērķiem. 

Edgars Bite: Kad pirms 30 gadiem sāku, bija citādāka darba uztvere. Šķiet, ka tikai pēdējo 10 gadu laikā sākts domāt par kadru kultūru. Piemēram, ja tagad paskatos kaut kādus vecos materiālus, dažkārt nodomāju: "Kas tas par antiņu šo ir filmējis?" Un tad es izlasu titros savu vārdu. "Ārprāts! Kaut ko tādu nofilmēt…" Tādā ziņā izaugsme ir. Un arī tehnikas ziņā viss ir audzis. Bilde ir palikusi dzīvāka, gaismas un tas viss. Bet nejūtu, ka prasības kadram būtu augušas. Es daru tā, kā es daru.

Jānis Goldbergs: Man patīk kaut vai tas, ka tehnika ir palikusi fiziski vieglāka. Līdz ar to bilde arī dzīvāka, ne tik sterila kā kādreiz. Šķiet, ka visa pasaule šobrīd iet uz to, lai bilde būtu dzīvāka un kustīgāka, nekā pierasts līdz šim.

Edgar, tu visu laiku saki, ka vienkārši dari un tas ir tavs rokraksts. Tādēļ gribu jautāt, vai operatoram ir kas tāds, kas kadrā noteikti ir jāpamana un jāparāda skatītājiem?

Jānis Goldbergs: Nu, ja brauc uz ugunsgrēku, nevajag tajā mirklī filmēt kaķīšus…

Edgars Bite: …degošus. Bet, jā, montāžas režisors gandrīz vienmēr pasaka, ka kaut kas ir par maz piefilmēts. Un pats esmu domājis, kādēļ kādā konkrētā mirklī esmu filmējis tieši tā un ne savādāk. Tā ir kaut kāda ļaušanās sajūtām, kā tu tajā brīdī to visu redzi. Bet, iespējams, aizbrauktu uz to vietu nākamajā dienā un to visu redzētu jau citādāk.

Nākas objektos atgriezties vairākkārt filmēt, ja tāda iespēja ir?

Edgars Bite: Jā. Kad sarunā intervijas šeit [LTV ēkā], tad staigā un meklē, kurš stūris šeit vēl nav nofilmēts. Bet tā notikumu vietas ir vairāk "Panorāmai." Man, piemēram, ja aizbraucu uz teātri, tur ierāda vietu, kur izrādes laikā drīkstu būt, pēc tam jau arī tās ātrās intervijas sanāk ķert un grābt. Man tomēr vislabāk patīk, ka, atnākot uz filmēšanas vietu, varu paskatīties no viena leņķa, no otra, pastaigāt, padomāt, bet tā ir ļoti, ļoti reti, jo nekad nav laika – visu vajag ātri.

Un tomēr, šķiet, ka kultūras raidījumiem ir vairāk laika nekā "Panorāmai."

Edgars Bite: Ir, ir. Un tāpēc es ilgi domāju. Kad ar "Panorāmu" strādāju, viņi saka, ka ir paņēmuši pašu lēnāko operatoru, diez vai kaut kas sanāks.

Jāni, tavs viedoklis par to, kas operatoriem ir jāpamana?

Jānis Goldbergs: Ir jābūt tai "trešajai" acij, mazums kaut kas ievērības cienīgs notiek. Iespējams, mans gan pluss, gan mīnuss ir tas, ka es gana daudz gadus esmu pats montējis. Līdz ar to uzreiz jau filmējot domāju, kas ar ko ies kopā. Turklāt, ja, braucot uz filmēšanu, man ir zināms, par ko būs stāsts, man ir diezgan skaidrs, kas ir svarīgākais un kā tas varētu izskatīties. Protams, kā jau Edgars teica, ziņās bieži vien nav laika, vienkārši ir jāskrien un jāķer. Dažkārt tomēr gribētos vairāk laika, kaut vai lai tikai gaismiņu uzliktu, tomēr garšīgāk tas kadrs izskatās.

Kas vēl ir tie sabiedrotie operatoram, kas palīdz labāk izstāstīt stāstu?

Edgars Bite: Jā, nu ar gaismām var tiešām mainīt atmosfēru…

Jānis Goldbergs: Man pašam tas ir baigais kaifs, ja ir nedaudz vairāk laika un var paspēlēties ar gaismām un krāsām.

Jāni, šeit strādā pavisam nedaudz vairāk nekā gadu, bet jau ar tavas kameras filmēto esam redzējuši sižetus no, piemēram, Parīzes olimpiskajām spēlēm, Eirovīzijas Zviedrijā, ASV prezidenta vēlēšanām un citiem notikumiem. Kā tu vērtē šo dinamiskumu – patīk un dod enerģiju vai nogurdina?

Jānis Goldbergs: Tas ir fakts, ka zināms nogurums pēc šādiem komandējumiem ir. Bet no profesionālā viedokļa man katrs šāds komandējums ir izaicinājums. Tas ir solis augšup, kad pats sevi dzen profesionālajā izaugsmē. Man šie komandējumi sagādā gandarījumu. Tas ir daudz interesantāk, nekā sēdēt šeit, Zaķusalā, un braukt filmēt standarta sižetus. Bet komandējumos sanāk vairāk stundu dienā strādāt, izaicinājumi mēdz būt lieli, piemēram, nodrošināt tiešraidi, kad internets "karas."

Edgar, arī tu esi izbraukājis teju vai visu pasauli, bet fiksējot kultūras notikumus. Pastāstīsi – kādus?

Edgars Bite: Man patika braucieni ar [kinokritiķi] Dairu [Āboliņu] uz Kannām, Berlīnes kinofestivālu… Tad es bišķiņ biju Amerikā arī ar Dairu un [kinorežisori] Agitu Cāni-Ķīli pie [operdziedātājas] Elīnas Garančas. Jā, tiešām, daudz esmu braukājis. Kādreiz bija raidījums "Zvaigznes ceļo" – tie bija labi un jautri braucieni. Piemēram, 2000. gadu sagaidīju Kanāriju salās.

Jānis Goldbergs: Man vienīgais izaicinājums ir visu tehniku sapakot, nepārsniegt svaru.

Edgars Bite: Jā, un tad tā stiepšana… Es reizēm braucu arī ar lielajām kamerām, tad jārunā ar lidmašīnu meitenēm, lai noliek somu, jo nekur to kameru nevar iedabūt.

Jūs esat skaitījuši, cik valstīs darba dēļ nācies būt?

Jānis Goldbergs: Man radās ideja, ka vajadzētu nopirkt to nokasāmo karti [kur var iezīmēt valstis, kurās ir būts].

Daudz kur ir būts, visa Eiropā noteikti. 

Jānis Goldbergs: Man vēl daudz kas priekšā.

Kādās komandās parasti jūs dodaties komandējumos? Cik cilvēku?

Jānis Goldbergs: Divi cilvēki – žurnālists un operators.

Edgars Bite: Piemēram, tagad [ērģelnieces Ivetas] Apkalnas filmu filmējot, mums bija režisors, redaktors, skaņotājs un es.

Jānis Goldbergs: Forši Tev! (smejas)

Tev pietrūkst, Jāni, lielākas kompānijas komandējumos?

Jānis Goldbergs: Jā, pietrūkst asistenta, kurš kaut vai palīdzētu somu paņemt, kad kaut kur jāskrien. Citādāk sanāk mantas atstāt. Vai to pašu gaismu uzliktu…

Edgar, kultūras pasākumiem arī komandējumos cita dinamika?

Edgars Bite: Arī nauda cita.

Un kāda prakse ir citiem medijiem?

Jānis Goldbergs: ASV prezidenta vēlēšanās varēja pēc tehniskā aprīkojuma redzēt, kurš ir vietējais vai arī pietiekami liels starptautiskais medijs. Kaut vai pēc visiem gaismu paneļiem – it kā sīkums, bet tomēr. Bieži papildus tehnikai līdzi nāk arī papildu cilvēki. Vienlaikus gana daudz varēja redzēt tādus kā es, kuri ar mazo bezspoguļkameru un salīdzinoši minimālu set-up filmē. Un ir manīti arī telefonisti. Sociālajiem medijiem, pieļauju, ka tas ir pilnīgi pietiekami. Pats žurnālists atnāk, noliek telefonu uz statīviņa, nostrīmo uz sociālo mediju un viss.

Kā jūs teiktu, jūs esat tikai operatori vai tomēr pildāt arī citas funkcijas? Jāni, ASV tu arī montēji…

Edgars Bite: Jā, pēdējos gados, kad braucu uz Berlīni un Kannām, tad bija arī pašam jāmontē. Es baigi ātri nemontēju, bet kaut kas sanāca. Taču ir bijis, ka arī neatsūtu neko.

Kā tas ir? 

Edgars Bite: Nepaspēju… Sāc montēt, tad jāaizsūta, saproti, ka nav laika uz kaut kurieni skriet, tad mēģini sūtīt no numuriņa, bet tur lēns internets.

Ko dara tādās situācijās?

Edgars Bite: Aizsūta pa nakti. Ja parāda nākamajā dienā, tad parāda.

Bet vai tādā gadījumā nav jānodrošina tiešraide?

Jānis Goldbergs: Tā ir vēl viena tehnikas vienība somā, kas jāņem līdzi.

Runājot par vēl citiem pienākumiem, kas operatoriem jāpilda, Jāni, redzēju, kā tu smaidīji…

Jānis Goldbergs: Ir bijis, ka jāaizbrauc uz filmēšanu bez žurnālista ar lūgumu pajautā šito, šito, šito! Iespējams, jo zina, ka man ir arī žurnālista aizmugure un nav problēmu arī to darīt. Bet tas nozīmē, ka ir jādomā par kadru un jāklausās, vai tas cilvēks atbild tā, lai žurnālists varēs izmantot to materiālu. Tas ir izaicinoši! Bet tas nav bieži, tikai ārkārtas situācijās.

Vēl no drošības aspekta, Jāni, tu šogad brauci… principā visas vietas, kuras mēs jau iepriekš nosaucām – Parīze, Eirovīzijā piketi, ASV prezidenta vēlēšanās par iespējamām nekārtībām vai atkārotu atentāta mēģinājumu pret Trampu... Vai par savu drošību komandējumos arī nākas aizdomāties?

Jānis Goldbergs: Kad tu to dari, tad nedomā. Vienīgais, par ko domā, ir kadrs un pēc iespējas labāks. Atceroties to pašu Eirovīziju, kad mēs ar [LTV žurnālistu] Ēvaldu Dukulu bijām vienā no piketiem, tas pirmais mirklis… Protams, tu skaties apkārt, ar acīm skenē to pūli un centies saprast, kāds ir viņu noskaņojums. Bet tad ej aizvien tuvāk un tuvāk, līdz vienā mirklī noķer kaifu, ka esi visa tā pūļa vidū. Viss pūlis ar tiem karogiem iet garām, bet tu tikai skaties un priecājies: "Vau, kas par kadru!"

Bet tev bail nav nevienā mirklī?

Jānis Goldbergs: Nē, jo es tajā mirklī domāju par kadru.

Edgar, vai tev ir bijuši tādi mirkļi?

Edgars Bite: Nē, man ir bijis tikai tas, ko teicu, ka man nepatīk tas, ko filmē. Tas piemērs, ko pieminēju par dzīvniekiem… Un vēl, protams, politiķi…

Kā jūs vērtējat arī citu savu kolēģu darbu? Es runāju par tiem, kuri dodas uz Ukrainu filmēt. Arī, starp citu, nesen Gruzijas protestos..

Edgars Bite: Pozitīvi. Viņus jau neviens nespiež turp doties, paši izvēlas un zina, uz ko parakstās.

Jānis Goldbergs: Tur kurš katrs tā nevarētu.

Edgars Bite: Es laikam nē.

Jāni, tu?

Jānis Goldbergs: Uz Ukrainu? Ir kaut kādas lietas, kas man pašam vēl nedaudz galvā jāsaliek. Pirms gadiem 20 tas viss likās romantiskāk un interesanti.

Edgars Bite: Jā, es arī agrāk domāju, ka varu braukt visu filmēt, arī visādas šausmas, bet tagad laikam vairs nē.

Kas mainījies šo 20 gadu laikā?

Jānis Goldbergs: Šobrīd es ļoti labi apzinos, ka romantisma tur nav absolūti nekāda. Tas, kas notiek Ukrainā, ir viena liela gaļas mašīna. Vai no profesionālā un savu ambīciju viedokļa, es kaut ko tādu gribētu? Iespējams, ka jā. Bet man pašam jāsaliek visādas lietas pa plauktiņiem, vai es esmu tam gatavs. Skaidrs ir tas, ka es nevaru tā no rīta pamosties un nonākt pie secinājuma, ka braucu. Arī ņemot vērā to, ka ir cilvēki, kas paliek šeit, un tas nav vienkārši mans lēmums. Tas noteikti nav mazsvarīgi.

Kur jūs gribētu, lai jūsu darbs aizved? Kas ir jūsu vai operatora augstākais mērķis?

Jānis Goldbergs: Galamērķis?

Edgars Bite: Es par vietu tā nezinu, bet varbūt tas varētu būt kāds cilvēks, kuru nointervēt, bet kuru…

Zinām, ka tas nebūtu politiķis!

Edgars Bite: Obligāti! Lai gan sen, sen es esmu [bijušo Čehijas prezidentu] Vācslavu Havelu filmējis Prāgā, bija baigi forši, man patika. Ja piedāvātu līdzīgu pieredzi, es neatteiktos.

Jānis Goldbergs: Tas gan ir Edgara lauciņš, bet es ļoti labprāt priecātos par iespēju ar [amerikāņu kinorežisoru] Kventinu Tarantīno parunāt.

Edgars Bite: "Panorāma" taču varētu…

Jānis Goldbergs: Bet par vietām runājot, katrai ir zināms šarms. Nedaudz vairāk kā gada laikā visās vietās, kur ir būts, noķēru kaut kādu kaifu. Turklāt lielā daļā vietu es līdz šim nebiju bijis, piemēram, Amerikā. Pirmais brauciens vispār bija vau! Bet arī, piemēram, tā pati Rumānija…

Kāda nozīme ir sadarbībai ar žurnālistu, raidījuma autoru kopā veidojot materiālu? Pieļauju, ka nākas diezgan bieži dzirdēt: "Nofilmē to, nofilmē šito!" Tas palīdz, vai apgrūtina?

Edgars Bite: Režisors jau redz un zina, ko viņam vajag. Viņš aptuveni arī savā galvā izdomā. Es domāju, ka šī sadarbība ir vajadzīga, jo režisors jau to stāstu arī veido.

Jānis Goldbergs: Un reizēm tas ir vienkārši vēl viens, tā teikt, liekais acu pāris, kas varbūt pamana kaut kādas lietas, ko tu palaid garām.

Edgars Bite: Mums jau viena acs visu laiku jātur ciet! Nav brīnums, ka sanāk kaut ko palaist garām.

Jānis Goldbergs: Sinerģija starp žurnālistu un operatoru vai starp režisoru un operatoru, ir ļoti svarīga, tas ir vairāk nekā skaidrs. Man, piemēram, gana daudz pēdējā laikā filmējot raidījumu "Aculiecinieks", ir izveidojusies laba sadarbība ar režisoru Uģi Kronbergu, kurš zina, kā es filmēju, kā es redzu kadru. Savukārt es zinu, kā viņš montē un kas viņu kā režisoru apmierina. Un tāpēc arī bieži vien, skatoties pēc tam "Aculiecinieku", ir kaifs!

Par montāžu – pieminēji režisoru Uģi Kronbergu, kura samontēto materiālu pēc tam kaifs skatīties, bet ne vienmēr ir laiks vai iespēja pakonsultēties… It īpaši Ziņu dienestā ļoti bieži ir steiga. Vai nav dažkārt sāpīgi, ka ir ieguldīts laiks un darbs, bet montāžā varbūt viss materiāls ir izmantots, bet ne tādā secībā, vai varbūt kaut kas ir palaists garām?

Jānis Goldbergs: Ir, protams, bijušas reizes, kad tu zini to savu safilmēto materiālu un redzi, kā tas ir samontēts. Reizēm ir tādas pārdomas par to, piemēram, ka tas kadrs bija labāks par to, ko parādīja. Vai arī – kāpēc šis kadrs ir paņemts no šīs vietas, nevis no citas. Bet tas atkal ir stāsts par to, kā kurš redz to tavu materiālu pēc tam montāžā, jo skaidrs, ka es vairāk vai mazāk filmēju tā, kā es pats to arī montētu. Bet ir bijušas arī pāris reizes, kad aizeju līdz žurnālistam uz montāžu un pasaku: "Klausies, šo nē! Re, tur ir tas kadrs, tas ir daudz labāks, paņem nedaudz uz priekšu!"

Edgar, vai tev ir svarīgi, kā izskatās tevis safilmētais materiāls?

Edgars Bite: Jā, ir, protams, svarīgi. Bet man jau noteikti arī ir kaut kādas kļūdas filmējot.

Iespējams, sarežģītas filmēšanas operatoriem ir tās, kuras mēs, televīzijā saucam par "runājošajām galvām," preses konferences, vai, kā jūs minējāt, intervija jāfilmē televīzijā un tad jāmeklē, kurš stūris vēl nav filmēts. Kur operatoram atrast vizuālo stāstu šādos gadījumos?

Edgars Bite: Kadrējumā var meklēt, gaismā, bet ziņās ir savādāk, kultūrā vēl var kaut ko padomāt.

Jānis Goldbergs: Nu, jā, mums tam vienkārši nav laika.

Droši vien bieži nāk talkā piefilmējumi – rokas vai tuvplāni. Cik atceros, senāk bija ļoti izteikti seju tuvplāni… Kaut kas mainījies, tas vairs nav stils?

Jānis Goldbergs: Man šķiet tas, iespējams, ir rokraksts, par ko mēs sākumā runājām.

Edgars Bite: Atceros reizi, kad uz lielā ekrāna kaut kur rādīja, ko biju filmējis. Toreiz sapratu, ka nekad mūžā es vairs tādus tuvplānus netaisīšu.

Jāni, komandējumā Vašingtonā, ASV vairākās tiešraidēs žurnāliste Ina Strazdiņa stāvēja pie žoga, kas uzcelts pie Baltā nama. Kā izdarījāt izvēli tieši par šo vietu?

Jānis Goldbergs: Kaut kādā ziņā laika trūkuma dēļ, jo nebija īsti citu opciju. Mēs, protams, paralēli arī vēl montējām un sūtījām materiālu uz Latviju, visam laiks bija ierobežots. Līdz ar to izvēlējāmies to, kas vistuvāk un kas visvairāk raksturo konkrēto stāstu.

Ja ir lielie notikumi, kuros strādā daudzi operatori, kā tad dala pienākumus – katram noteikts posms vai darbība, kas plānota? Piemēram, Dziesmu svētku gājiens, 11. novembris. Sporta pārraides vispār šķiet nereāli atainot – kā izsekot ripai, uzbrukumam, aizsardzībai…

Edgars Bite: Kādreiz esmu strādājis ar kanādiešu režisoru Pasaules čempionātos. Viņa interpretācija par sportu bija tāda, ka viņš veido stāstu spēles laikā. Viens operators ir kas var noķert ripu, pārējos režisors sakadrē un pasaka viņiem, ko no katra grib. Ir gadījies visādi. Arī, piemēram, kaut kādos koncertos, ka visi operatori rāda vienu dziedātāju un režisors saka, ka viņam tomēr vajag arī kaut ko citu.

Ja kāds gribētu darīt ko līdzīgu tam, ko darāt jūs, vai ir kādas īpašas personības iezīmes vai prasmes, kas būtu tomēr nepieciešamas? Ko jūs vēlētos izcelt? Cik tehniskam vai radošam cilvēkam jābūt?

Jānis Goldbergs: Visu var iemācīties, ja ir vēlme. Otra lieta, bet tas tieši uz Ziņu dienesta darbu attiecas – stresa noturība un spēja improvizēt.

Latvijas Televīzijā sākotnēji strādāja arī daudz operatoru no Kinostudijas, un tā bija visai nopietna izglītība – PSRS laikos to varēja iegūt Maskavā. Tur bija gaisma, krāsa, kompozīcija, arī kadra kultūra. Lai arī darba dinamika šodien ir cita, protams, kur tomēr kvalitātes latiņa ir jātur? Un kas noteikti ir jāsaglabā un kas ir jāmāca jaunajiem aroda biedriem?

Edgars Bite: Ir jābūt baigajai interesei, izdomai. Un tad jāskatās tālāk. Ja viņš ir radošs cilvēks, tad izdarīs.

Vai jums ir iedvesmas avoti, elki vai paraugi audiovizuālajā nozarē?

Edgars Bite: Elki, nē, laikam nav. Un arī kritizēt man nepatīk. Es uzskatu, ka, ja cilvēks kaut ko dara, tas jau ir labi. Es skatos daudz filmu, ja ir laiks. Dažkārt kaut kādus interesantus kadrējumus ievēroju. Man patīk skaistas filmas un stāsti. Un varbūt tas drusku pietrūkst Latvijas Televīzijā, ka nav stāsta, ir vienkārši parādīts.

Jānis Goldbergs: Mani arī iedvesmo kino. Un citu valstu mediji. Īpaši komandējumos bieži vien ir vai nu BBC, vai CNN fonā. Ievērojot ar vienu aci, kā viņi strādā, saproti, ko arī var savā darbā izmantot. Bet tā – kino ir viens liels iedvesmas avots.

Kā jūs skatāties filmas, kino? Profesionālais "kretīnisms" tā, ka tikai kadrējumus jāpēta, neieslēdzas?

Edgars Bite: Protams! To, ka ienāk pa durvīm vienā apģērbā, bet pa trepēm kāpj citā, uzreiz ievēroju.

Jānis Goldbergs: Arī koncertierakstus vairs nevaru normāli paskatīties, ņemot vērā, ka arī pats pie pults esmu sēdējis. No tā ir grūti atslēgties. Bet tomēr ir arī tādas reizes, kad stāstā pazūdi.

Sarunas noslēgumā – ir arī gada izskaņa, kad mēs gatavojamies Vecgada šovam. Edgar, tu tur arī piedalīsies, filmēsi. Vai jau redzi, kā izskatīsies tas, ko skatītāji pēc tam redzēs ekrānos?

Edgars Bite: Es pagaidām nojaušu. Tagad ir lielā sapulce, es iešu un klausīšos, ko ir izdomājuši, kā tad tur būs. Protams, mēģināsim darīt tā, lai ir smuki.

Paldies jums par sarunu! Lai tik tiešām ir smuki tas, ko redzam ekrānos, gan Vecgada šovā, gan arī diendienā!

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Danuta Juste: Sveika! Man jāsaka tā, ja tu raksti, tad, visticamāk, būs ziņa, ka ar izskatu kadrā viss bija labi. Ja kaut kas jālabo, tad noteikti būs zvans! Bet ir arī tādi zvani, kad tu, piemēram, aicini kopā doties meklēt apģērbu kadram… Pastāsti, lūdzu, cik cilvēku pēdējās dienās šādus zvanus vai ziņas saņēmuši? Un kāds bijis šo zvanu mērķis?

Dace Grīnberga: Sveika! Jā, ir saņēmuši zvanus, bet es esmu no tiem vadītājiem, kas raksta un saka arī labo. Ja es rakstu vai sūtu kaut kādas bildes, kas citreiz, protams, ir vakarā, jo tad vairāk ir šie ziņu raidījumi, es cenšos neuzbraukt, bet objektīvi pateikt un pavēstīt, ko mēs varam darīt. Pats pēdējais nebija tieši ar mūsu cilvēkiem saistīts, bet es sūtīju Ziņu dienesta vadītājai Ivetai Elksnei bildes, jo mēs bieži apmaināmies ar to, kas labi, kas slikti. Es mājās fonā arī skatos CNN, BBC. Un tagad bija Amerikas prezidenta vēlēšanas. BBC bija košas vadītājas. Es bildēju un sūtīju Ivetai, jo mēs parasti kā latvieši gribam pieklusinātāk, ziņas tā pareizāk pasniegt. Un tur bija viss krāšņi, ar puķēm.

Un ar kādu mērķi? Kā tev pašai šķiet, mums vajadzētu arī kaut ko aizgūt no viņiem?

Puse uz pusi. Viņi ir brīvāki. Man CNN labāk patīk, tur bija klasiskāki. Un man tomēr patīk, ka ir tā krāsa, bet varbūt mēs vēlāk ar tevi runājot, nonāksim pie jautājuma par mūsu iespējām.

Pilnīgi noteikti! Un droši vien ir arī jautājums par raidījuma formātu. Vai tas ir bijis rīta vai vakara formāts… bet arī par to nedaudz vēlāk! Vispirms es gribēju noskaidrot, cik cilvēku vispār tev ir jāuzrauga, par kadra cilvēkiem runājot. Cik cilvēkiem tu vispār seko līdzi, kā viņi kadrā Latvijas Televīzijā izskatās?

Tur ir jāsāk drusciņ savādāk... Man ir apmēram 10 grimētājas, stilisti, meitenes arī to apvieno. Un ko es gribu uzsvērt, ka ļoti daudzi cilvēki jauc – ir divas dažādas profesijas! Ir stilists, kas ir Latvijas Televīzijas darbinieks, kas iet uz veikaliem un piemeklē no veikala produkciju. Un otra lieta ir modes mākslinieki, kas izveido tērpu, šuj.

Mums nav modes mākslinieku?

Nē, mums nav modes mākslinieku! Lielajiem projektiem kādreiz mēs viņus piesaistām. Mums ir bijusi Elita [Patmalniece], Dāvids arī bijis. Tādiem lieliem atsevišķiem projektiem tas ir pilnīgi normāli, ka mēs piesaistām papildspēkus.

Tātad tev ir desmit cilvēku komanda!

Nu desmit, divpadsmit! Man ir rekvizitore, bez kuras mēs nevaram iztikt, – mūsu Guntiņa [Gunta Leimane], slavena! Un tad ir meitenes! Es plānoju un sadalu darbus. Man ir ļoti jāizvērtē un jāsaprot, kurš ko var, kurš ko dara labāk. Tāpat kā ārsti – viens ir ķirurgs, viens ir zobārsts. Tāpat arī mums – viens labāk māk atlasīt drēbes, viens māk uztaisīt labāk grimu, viens frizūras.

Kā viņām ir sadalīti šie darbi? Vai viena atbild par grimu, viena par pamatiem? Vai ir sadalīts pa raidījumiem?

Es vairāk dalu pa raidījumiem, jo pārsvarā visas meitenes ir gan grimētājas, gan arī stilistes. Bet ir arī, piemēram, Sinda Krieviņa un Amanda [Grīnberga], kura atbild par jūsu izskatu. Ir ļoti labi! To es viņai arī rakstu, bet ir arī tā, ka… nu es izdarīt neko nevaru, es redzu kadrā to, kas ir. Un tad vieglākais man ir izslēgt telefonu un pēc tam runāt. Man ir jāmāca un jāpalīdz saprast, jo viņas ir jaunas. Tad, piemēram, mums ir Kristīne Linde, kas ir izcila grimētāja un matu meistare. Viņa labāk jūt tikai tādus klasisku vīriešu tēlus, tādēļ par drēbēm viņa mums atbild tikai par sporta džekiem. Sinda, kas ir mūsu tāds stila guru, atbild par lieliem projektiem, piemēram, "Gudrs, vēl gudrāks." Būs "Dod pieci!" koncerti radio studijā, tad viņa ģērbs māksliniekus. Tātad katram man ir jājūt, kur vajadzētu to viņa spēku piesaistīt. Un vēl es tagad jūtu, ka tas apjoms pieaug, un es meklēju vienu labu, tikai stilistu, kas ir tikai uz modi un ar pieredzi, jo jaunās meitenes mums ir daudzas. Es zinu, ka jauniešiem ir ļoti grūti atrast prakses vietas. Laiku pa laikam es ņemu un palīdzu, un ir arī bijuši gadījumi, kad es arī atstāju darbā, piemēram, Līgu vai Barbaru [Strīķeri].

Par darbiniekiem runājot, kas ir tās īpašības, kuras tu viņos visvairāk novērtē? Jo es tikko sapratu, ka ir ļoti daudz dažādu prasību, bet viens uzreiz ir diezgan skaidrs, ka šeit nav vietas tādai ilgai, lēnai pucēšanai. Ļoti bieži tas ir cak-cak-cak-cak! 15 minūtēs mati, seja, viss pārējais!

Pirmais tomēr ir – vai mēs saprotamies, vai mums fluīdi saskan. Jo ir bijis arī, ka nesaskan. Ja es redzu, ka atnāk ar nolupušiem nagiem, nu nebūs! Tātad pirmais ir uzticība tāpēc, ka mums ir jāiet pie prezidentiem, ir bijuši lielie NATO samiti, ir bijusi Vācijas kanclere… Tātad ļoti augstas politiskas personas mēs arī savā darbā sastopam. Tātad tā ir uzticība, paļāvība, noteiktība, ka viņi būs tikos un tikos, noteiktajā laikā. Es ļoti mīlu tīrību un kārtību. Arī, protams, ka darba prasmes, bet tās var iegūt, piemācīties klāt.

Pie tām darba prasmēm droši vien piederas arī temps?

Jā, temps! Citreiz, kad ir lielie projekti, tās rindas pie grimētavu durvīm... Tam pašam gudriniekam ["Gudrs, vēl gudrāks"] – liekas, kas tad tur ko bērnus nenopūderēt! Bet kad nāk pusaudži tieši ar šīm pusaudžu sejas problēmām un viņi visi grib labi izskatīties...

Un arī redzēt, kā tas izskatīsies kadrā, pirms cilvēks ir aizgājis kadrā, vai ne?

Nu, protams! Un vēl ļoti svarīgi, īpaši ar ikdienas kadra, mūsu patstāvīgajiem cilvēkiem lai sapasētu ar grimētāju. Tā ir ļoti, ļoti būtiska lieta! Viens grib, lai grimētavā būtu jautrība, pasmieties un runāt. Piemēram, Jānis Geste – pirms tam varam parunāt, bet grimētavā viņš grib klusumu, aiztaisīt acis un koncentrēties darbam.

No vienas puses, man patīk, ka darbā ir forša atmosfēra, smiekli, bet ir jājūt! Citreiz jau ir tā, ka es atrauju durvis un saku: "Tā, kas te par tirgu!?" Visos laikos teātros, televīzijās, operā, kinostudijas filmēšanās – grimētava ir tāda vieta ar savu auru.

Īstā virtuve!

Virtuve! Bet man ir viena mācība, ko es jebkuram, kas atnāk, mācu. Jā, tev atnāks citreiz izkratīs sirdi, ir dzirdētas lietas, pat tādas, ko es negribu dzirdēt, jo tev ir jāmāk tā kā palīdzēt vai uzklausīt. Uzklausiet, parunājiet! Un tad, izejot ārā, vienkārši aizslēdziet šo tēmu.

Noskaidrojām, ka tev ir komanda, kura tur rūpi par kadru cilvēkiem, bet, kā jau tu teici, tu ieslēdz televizoru, un nu tu esi tā galvenā, kura tad tomēr arī pārrauga to visu. Par cik cilvēkiem tad tev ir jāsaprot un jātur rūpe? Par pilnīgi visiem raidījumiem, visu, ko mēs rādām televīzijā?

Nē, nu ir arī pirktie, līgumu raidījumi, kas nav mūsu pārziņā. Bet tā visi cilvēki, kas nokļūst kadrā Latvijas Televīzijas filmēšanas ietvaros – jā!

Tad pie tā televizora tev bezmaz vai visa diena jāpavada!

Es nesēžu visu dienu, bet, protams, es ļoti cenšos, lai ir atgriezeniskā saite ar režisoru, ar producentu, kādu viņi grib to tēlu. Tagad es pat lieku to visu uzrakstīt un iedot stilistam. Raidījumiem, kur ir vairākas mākslinieces, piemēram, Kultūras redakcijai, sākot jauno sezonu, es teicu, lai sanākam kopā, izrunājam. Ir arī mums bijušas karstas diskusijas! Mūsu nodaļas darbs ir ļoti nepateicīgs tādā ziņā, ka nav mērauklas. Jebkurš var pateikt savu viedokli un krasi atšķirīgu! Man vakarā citreiz nāk īsziņas, viens saka: "Bija burvīgi!", cits: "Kas viņai par svārkiem?", viens saka: "Man ļoti patika!",cits: "Kas viņai ar matiem?" Vienam ir par daudz uzkasīts, cits: "Kāpēc viņa bez frizūras?" Nu nav šīs mērauklas! Es esmu jau iemācījusies to norīt, un es arī ļoti sadarbojos ar redakciju vadītājiem, lai būtu forši visiem, bet es nevaru atbildēt arī par to, ka, piemēram, Annai no Rīgas nepatiks, bet Maijai no Madonas liksies, ka ir ļoti labi.

Es to ļoti labi varu iztēloties! Man pavisam nesen pašai bija gadījums, kad man bija mugurā drēbes, kas man pašai patika, ļoti modernas. Tajā dienā es no šikām dāmām saņēmu jautājumus, kur var tikt pie šāda apģērba, tik kolosāli izskatoties! Atbraucu mājās un dzīvesbiedrs kritizēja, pirmo reizi izteica viedokli par apģērbu, un tas nebija tas labākais! Man likās, redz, cik interesanti – vienas dienas laikā par vienu apģērbu ir diametrāli pretēji viedokļi. Bet tu saki, ka tu to jau esi iemācījusies norīt…

Kādreiz es to ļoti, ļoti... nu nevis pārdzīvoju, bet laidu caur sevi, ko tur darīt! Bet tur varbūt mēs varētu paieties atpakaļ... Jo pati es esmu daudz strādājusi ar politiķiem, un mana stiprā puse ir klasiskais biznesa stils, kuru es pārvaldu un kuru es palīdzu arī citiem izveidot. Šovu jomu es vairāk nododu citiem, bet savā pārziņā vairāk esmu ņēmusi ziņu cilvēkus.

Par tiem dažādiem raidījumiem un dažādiem stiliem runājot – kā imidži tiek veidoti? Kas tad ir tas noteicošais? Tu pieminēji režisorus, ar kuriem kopā domā un veido stilu... Vai viena raidījuma ietvaros arī var būt tā, ka tas mainās? Varbūt tā arī ir sezonalitāte, kas nosaka stilu? Piemēram, nesen saņēmu ziņu no tevis, ka pliko roku laiks ir beidzies! Kas ir tie rādītāji, pēc kuriem tiek veidots stils?

Sāksim ar "Rīta Panorāmu". Tagad Līga to realizē vairāk. Es gribu, lai tam ir "casual classic" stils, lai nav tik stingrs. Bet ir arī dažas tabu lietas – halātu, pogu kleitas, garie svārki… Es ļoti gribu modernu, dzīvespriecīgu rītu. Ja tu prasi par sezonalitāti, nu jā, ja ārā gāž lietus un plosās vētra, bet tu stāvi plikām rokām mežģīņu kleitiņā, man liekas, ka nav baigi forši! Vajag realitāti! Vai arī tagad nāks sniegs, bet tu būsi topiņā un īsos svārciņos. Tam ir jāseko līdzi! Par "Panorāmu" runājot, tās skatītāju vidējais vecums ir apmēram 45–70 gadi. Man gribas, lai viņi ir klasiskāki, bet ne stīvi. Un svētkos, lai vairāk uzpucēti. Jo, kā arī pati tu teici, arī man sūta ziņas, bet ir arī tā, ka sūta no sekretariāta ziņu: "Kur jūs dabūjāt to kleitu? Trešdien bija Danutai ļoti skaista kleita! Kur to var dabūt?" Ir tik pretēji un dažādi tie viedokļi. Un ir jāmēģina lavierēt.

Vēl tu jau arī pieminēji, ka dažādas augsta ranga personas ir jāpucē! Un ne tikai! Pie mums uz televīziju ļoti bieži nāk viesi – politiķi, mūziķi, aktieri un tā tālāk. Kāda ir tā sadarbība? Cik liela ir atbildība Latvijas Televīzijai? 

Mums televīzijā vakaros ļoti daudz notiek dzīvie ieraksti, kad nāk viesi. Tagad mazāk, bet agrāk ļoti bieži nāca arī uz "Panorāmu". Tagad regulāri nāk pie Anetes [Bērtules] uz "Šodienas jautājumu", daudz viesu nāk pie Jāņa Dombura. Viņi visi iziet caur grimētāju rokām. Tātad vīriešiem mēs liekam pārsvarā tikai pūderi, lai sejas nespīd. Es varu arī tādu joku pastāstīt, kas it sevišķi jūtams pēc vēlēšanām. Es par kungiem runāju. Aicina tos jaunievēlētos, viņi atnāk un saka: "Man neko nevajag, es tādus nelietoju!" Un tad, kad viņš nosēž pie Dombura šo pusotru stundu…

Nosvīdis!

Jā, nosvīdis, sarkans! Nākošreiz viņi jau ir pirmie pēc grima! Es teiktu, ka viņiem netiek sniegti skaistuma pakalpojumi, bet tā ir tehniskā apkope. Lai kadrā nesvīst, nav sarkani vaigi. Ar visām gaismām arī ļoti asinsvadus redz, zilos lokus… Tur ir visādas nianses! Mūsu profesija ļoti iet roku rokā ar gaismas cilvēkiem, ar operatoriem! Ziņu raidījumiem, kur jau ir novietotas kameras, varbūt tas nav tik ļoti, bet, piemēram, ļoti piestrādā pie "Daudz laimes, jubilār!" Tur ir vairāk laika, cilvēku noliek, gaismas uzliek… Tur tas notiek lēnāk nekā ikdienas ātrajos ziņu raidījumos.

Kādas ir viesu prasības? Jo man bieži no rītiem, kad atnāku pie meitenēm, jautā, kas par viesiem šodien. Un tad, kad es nosaucu, ir dažādas reakcijas: "Ā, fū, viss labi!" vai "ūūūū!" Tas nozīmē, ka runa ir arī par viesu prasībām.

Citreiz operatoriem nepatīk balta krāsa. Bet es uzskatu, ka ir citi laiki!

Kas vainas baltai krāsai?

To ir grūtāk izgaismot! Par tiem viesiem – mēs jau baigi ietekmēt neko nevaram. Bet, piemēram, "V.I.P." spēlēs bieži ir tā, ka komanda nāk un domā tikai par uzvaru, visbiežāk nemaz nedomā par to, kas viņiem ir mugurā. It sevišķi vasarā! Mums ir tāda, kā es viņu saucu, nelikvīdu ģērbtuve. Ļoti bieži viesiem iedodam uzvilkt žaketi vai kreklu, vai kaut kas jāizgludina. Mums visam jābūt gataviem!

Un par mūsu pašu cilvēkiem runājot, es zinu no pieredzes, ka tu arī skaties, kā tas koptēls cilvēkam izskatās. Piemēram, pie manis tu esi nākusi ar ieteikumiem par matu krāsu, ne jau fundamentālu maiņu, bet tomēr ar uzlabojumiem, lai kadrā izskatītos labāk, lai man pašai dzīve vieglāka. Cik tev daudz par to ir jārūpējas? Cik tu bieži skaties, kā mainīt cilvēka tēlu, imidžu?

Nu mati ir mana stiprā puse, man tie ļoti patīk un es redzu… Piemēram, ņemsim tevi! Tev ir gari, brīnišķīgi mati, labestīgi apskaužami. Tev vairāk patīk būt blondīnei, bet dabiskais tev ir tumšāks. Un kadrā, ēterā, ja viņi drusku ataug, tu vari dabūt pretēju efektu. Ja tos tik bieži nekrāso, ir ataugušas saknes! Nu tad es domāju, kā to varētu labot un mēģinu mierīgi ieteikt, atbrīvojot tev ik pa divu nedēļu krāsošanu. Ļoti cenšos, lai tā būtu mijiedarbība. Jā, uzmet jau kāds arī spuru!

Jā, tā biju es!

Bet mēs to visu lēnām atrisinām. Es cenšos neaizvainot, bet ar humoru un par lietu. Es arī ļoti cenšos nevis teikt, ka nav forši, viss slikti, bet arī pati izdomāt un ieteikt, kā būtu forši!

Bieži tev nākas šādus lēmumus pieņemt? Nevis par to, kāds apģērbs tiek vilkts, bet vai matu krāsa, vai garums, vai ķermeņa ādas krāsa, vai izmērs…

Nu mums jau viss tas ir… Es esmu redzējusi arī citu valstu līgumus, kuri ir ļoti, ļoti strikti. Nedrīkst mainīt svaru, apģērba izmēru, matu krāsu! Mēs vienkārši visu to nespējam nodrošināt! Es esmu arī kādreiz par solārijiem teikusi, kad kādam patīk pārcepties, jo kadrā cilvēks izskatās vecāks, ja viņš ir pārcepies solārijā. Mēs varam to visu izrunāt, bet tādi kardināli gadījumi nav bijuši.

Vai mums vajadzētu tik striktus līgumus?

Pagaidām nav neviens tāds, kam es gribētu tā teikt! Bet, jā, man arī atšķiras domas! Piemēram, par "Latvijas sirdsdziesmu". Es laikam to stilu taisītu drusku savādāku, bet, ja režisors ar stilistu, kuru viņš ir izvēlējies, ir apmierināts un cilvēkiem tas patīk, tātad viņi ir izrēķinājuši stilu uz to auditoriju. Tad ir forši, es jau nevaru uzspiest, ka tikai mans viedoklis ir vienīgais un pareizais.

Un runājot par to, kad kādreiz kaut kas negaidīti izlec no kadra?

Jā, tā man bija nesen! Pirms kādām divām nedēļām apmēram mani atkal drusku ķēra tā kā sirdstrieka! Šī bija jau otrā reize! Runa ir par mūsu [Gundaru] Rēdera kungu. Pirmā reize bija pirms vairākiem gadiem. Raidījums "Viens pret vienu", tur redz visu – matus, šlipsi, uzvalku un arī kājas, un zeķes. Toreiz pretī sēdēja Ojārs Kehris ar savām garajām kājām un zeķes viņam bija pareizi izvēlētas – bikses pāri, neredz pliko kāju. Mans Rēders sēž, un kāja plika! Labi, mēs viņam nopirkām pusgarās zeķes! Jo vīrietim pie uzvalka ir jābūt pusgarām zeķēm, lai, ja viņš sēž, neredz pliko kāju. Ir tāds likums! Protams, arī pie Dombura kunga puse politiķu to neievēro… Bet tātad pirms divām nedēļām ļoti, ļoti gaidīta intervija bija Rēderam ar [Martinu] Gausa kungu. Es skatos… Rēders, kāja pusplika! Un vēl tam pa vidu "Jordan" zeķes, melnas ar baltu zīmīti. Un es tur vairs neko nevaru izdarīt! Es vairs nedzirdu, ko viņi tur runā, es redzu tikai "Jordan"! Protams, pēc tam vēl Reinis Ošenieks ar humoru uztaisīja, pielika mūziku klāt, palaida kaut kādu… Uz ko Rēders man saka: "Tas taču ir ļoti zināms zīmols!" Nu tu vari, protams, smieties. Bet es viņam teicu: "Šoreiz, Rēder, man smiekli nenāk!"

Par Stila nodaļu vēl runājot, tu esi tās vadītāja, bet mēs nezinām, cik ilgi! Pastāsti, kā tad izveidojās šī nodaļa?

Es televīzijā esmu ļoti ilgi. Šī ir mana pirmā darbavieta, šeit nokļuvu netīšām praksē. Un tā nu es arī te paliku, jo man ļoti patika. Es gadu strādāju bez naudas. Mums bija ļoti, ļoti stingra vadītāja, ļoti laba grimētāja Asja Strēle. Bet viņa atzina tikai grimu, viņai mazāk eksistēja mati, un drēbes tajā laikā vispār nebija, diktori gāja savās drēbēs! Televīzijā kādreiz bija ļoti liels šūšanas cehs, bet tie tērpi tika darināti uzvedumiem, kas kādreiz televīzijā notika un tika filmēti. Nu, lūk, un es biju kā grimētāja, izgāju arī visam jaunības procesam cauri. Visur, kur bija auksti un slikti, tur sūtīja jauniņos. Izbraukumos, uz Brīvdabas muzeju, uz "Vakara pasaciņu", kad ārā auksts. Brīvdabas muzejs nekurināts. Es līmēju tam Čammam, [Gunāram] Placēnam tās ūsas, kas no aukstuma leca nost... Tam visam ir jāiziet cauri. Un tad sākās citi laiki. Sāka parādīties reklāmas un foto. Nejaušība pirms 20 gadiem mani saveda kopā ar Jāni Deinatu, un mēs sākām taisīt pirmos publicitātes un reklāmas foto ārpusē. Tā kā es mācēju gan matus ieveidot, gan arī sāka pievilkties klāt šie apģērbi, sākām sadarboties ar modes māksliniekiem. To reklāmu un darba bija tik daudz, ka varēja apmēram izvēlēties – ar šo režisoru strādāšu, ar šo – ne! Televīzijā tad sākās tādi juku laiki, daudzi cilvēki gāja prom uz privāto biznesu, es izdomāju, ka arī iešu prom. Bet, ja nemaldos, Edgars Kots, kurš toreiz bija vadītājs, man jautāja, kāpēc es to daru ārpusē, bet nedaru šeit. Jo nebija tādas stila nodaļas, bija tikai tādi grimētāji, kas bija palikti apakšā zem māksliniekiem. Bet man deva zaļo gaismu un es izveidoju šo nodaļu! Tie ir gadi padsmit noteikti! Tagad mēs esam izauguši! Es pie sevis pārvilināju mūsu Guntiņu, kuru zina visa televīzija. Viņas amats ir rekvizitore, bet viņa mums atbild par kreklu mazgāšanu, gludināšanu, par nelikvīdu noliktavām, šūšanu! Bez viņas nekas nenotiek!

Starp citu, tu pieminēji arī tos laikus, kad šuva speciāli apģērbu televīzijā. Tos uzšūtos apģērbu vēl kaut kur var atrast?

Apmēram puse ir izmesta ārā, bet es atstāju tādu nelikvīdu noliktavu, apmēram 40 kvadrātmetru, un tur ir šie šūtie tērpi. Un tagad mēs tos izmantojam raidījumā "Humpalu medības," mums ir jaunais šovs "Pārdziedi mani" un visas dejotājas spieto pa šo noliktavu. Mēs ar Guntiņu cenšamies uzturēt pie tīrības, kārtības.

Šķiet, ka apģērbu noliktavā var visu atrast, bet es esmu dzirdējusi, ka arī tavs personīgais skapis ir tāds! Un arī no tā nereti viss kas ceļo uz televīziju! Kurpes, žaketes…

Viens no maniem darba pienākumiem ir dzīvot pa veikaliem. Ir, piemēram, apģērbs, kas tiek nopirkts reklāmu filmēšanai un pēc tam nav vajadzīgs, es tās mantas savācu, jo mums noderēs. Nu nemetīšu ārā! Tad arī, jā, man pašai diezgan liela garderobe, kaut arī ikdienā staigāju vairāk melnā. Bet man nekad nav žēl! Mums ar Lauru Vondu un Ilzi Dobeli ir viens izmērs. Arī mūsu stilistei Sindai ārpusē ir ļoti liela noliktava. Un tas viss šeit ceļo. Visi cilvēki, kas šeit strādā, strādā no sirds un dvēseles un nekad nekā nav žēl dot. Un par televīzijas cilvēkiem man ir ļoti liela sāpe, kad ir kaut kāda nonivelēšana ārpusē. Par grimētājām pat ir otrādi, ārpus televīzijas sienām mūs aicina uz koncertiem, lielajiem Dziesmu svētkiem strādāt, tur mūs nēsā uz rokām, bet šeit mēs citreiz dabūnam pa kaklu. Tas man nepatīk! Es tomēr esmu laikam televīzijas patriots.

Nu ko, tas sāpīgais jautājums! Par reklāmas tirgu runājot, tātad agrāk mēs tajā bijām, tagad vairs ne. Ko iziešana no reklāmas tirgus mainīja tavā darbā un kā mūsu televīzijas ētera personību izskatu tas ir ietekmējis?

Tas ir viens no vissmagākajiem jautājumiem, kas ir! Var uzteikt televīzijas vadību par to, mēs ļoti labi nodrošināmies ar grimu, matu līdzekļiem, tie visi ir iepirkumi! Bet, cilvēki to nezina, bet man jau ir apnicis to visiem stāstīt! Mums ir apmēram 60 ikdienas ētera personības, plus vēl visi šovi… Kas notiek? Izejot no reklāmas tirgus, mēs nedrīkstam ielikt nevienu logo. Mums notiek nenormāli smags process ar iepirkumu, kur esam spiesti sarakstīt visas tās prasības, izlaist tirgū, izsludināt, tu pat nezini, kas tur pieteiksies, ļoti bieži nepiesakās neviens un tikai tāpēc, ka veikaliem negribas ķēpāties ar tiem papīriem… Mums ir pat nauda, SEPLP [Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome] piešķīra! Bet to naudu, ko veikali iegūst mēnesī par nomu, viņi nopelna vienā dienā. Viņi piedāvā noslēgt līgumu un iedot drēbes, bet es to nedrīkstu darīt. Un tagad uz visu televīziju mums ir apmēram četri veikali, no kā es varu nomāt. Tādēļ arī dažreiz ir šīs kļūdas, ka viena un tā pati kleita ir, piemēram, "Kultūršokā" un "Laika ziņās" un vēl citur, jo mēs jau dabūjam to, kas tanī brīdī ir veikalā. Pamatkomplektus mēs iepērkam tikai Ziņu dienestam – "Panorāmai," "Rīta Panorāmai," Anetei... Tā ka tā sāpe ir nenormāla! Tagad, vēl gadu apmēram, ir miers, bet tad atkal sāksies, tas, ka es vienkārši staigāšu pa veikaliem pie to vadītājiem, lūgšos, stāstīšu… Tas ir nepatīkamākais manā darbā. Un šo es gribu, lai cilvēki saprot, ka mēs no nekā mēģinām uzburt kaut ko!

Kreativitātei ļoti liela vaļa! Tu teici: "Ja es varētu!" Tad nu mēs varētu pasapņot! Ja tev būtu pilnīgi neierobežotas iespējas, kā tu redzētu mūsu televīzijas kadra cilvēkus? Vai kaut ko mainītu stilā, imidžā, dažādu drēbju pieejamībā?

Protams, es esmu cilvēks, kas visu redz vizuāli... Nu, vai nu tev noliek priekšā rīsu bļodiņu, vai tev noliek rīsus ar salātiņiem, gaļiņām, ka tu vari no tā pamata kaut ko kombinēt! Jā, man ļoti bieži, ieejot veikalā, šķiet – šis būtu forši Ilzei Dobelei, šis būtu forši Laurai Vondai. Ar tiem mūsu vīriešiem mēs vēl kaut kā, bet tieši dāmām… Esmu runājusi arī ar tiem, kas nodarbojas ar veikalu biznesu, biznesa apģērbs – tā ir pilnīgi tukša niša Rīgā. Lielā lejupslīde sākās, kad bija Covid-19, kad pārorganizējās iestādes, bankas, sāka strādāt no mājām un žaketes vai klasiskās blūzes vairs nebija nepieciešamas. Nu es nevaru paņemt blūzi "Panorāmā" ar maziem ziediņiem, kaķīšiem, zaķīšiem. Jo, pirmkārt, tas strobē, otrkārt, nepiedienas vilkt blūzi ar puķītēm, ja runā par karu. Pie tā visa ir jāpiedomā! Es ļoti gribētu šo "casual business" stilu, bet Rīgā nav, ja tu man prasītu nosaukt kādu veikalu!

Starp citu, kā tu vispār ikdienā redzi lietas, apģērbus? Ar kādu aci – vai caur kadru? Kā tu saki, – ieej veikalā un uzreiz saproti, ka tas piestāvētu Ilzei, tas vēl kādam…

Es nezinu, tūlīt sāksies atkal tas vēlēšanu laiks, es saku, tas ir tas mans! Es esmu arī strādājusi ar fotogrāfiem visiem prezidentiem, izņemot Valdi Zatleru, kuram bija pilnīgi cita komanda. Pirmais bija Vairai Vīķei-Freibergai, kad prezidenti atstāj amatu, viņi taisa tādu oficiālo bildi, ko dāvina dažādu valstu pārstāvjiem. Un mums nebija vispār nekādas pieredzes taču! Bija tā zilā lente, krellītes, ordeņi. Mēs gājām uz bibliotēku meklējām, kā ir pareizi, lai mēs nekļūdītos etiķetē.

Par tevi pašu runājot, pieminēji par melno krāsu – tas ir tavs jājamzirdziņš?

Jā, man patīk tas "casual" mierīgais, bet es varu arī… Ir dažādi veidi, kā pārsteigt! Un vēl, – ļoti bieži tepat televīzijā vai arī ārpusē cilvēki nāk pretim un saka: "Neskaties! Es šodien neesmu apģērbusies, man kaut kas nav mugurā!" Nē, man vispār... nu ne jau vienalga, bet es uz to neskatos. Jā, dažreiz man gribas pateikt, ja nav foršs salikums, īpaši sievietēm, jo es esmu arī pasniegusi stila kursus.

Noslēdzot sarunu, tu teici, ka neminēsi, cik ilgi tu šeit strādā! Es gan pieminēšu! Tu esi saņēmusi šo apbalvojumu no Latvijas Televīzijas kā darba meistars, kas nozīmē, ka tie jau ir vairāk nekā 35 gadi! Uz šo pieredzi atskatoties šeit tavā pirmajā… vienīgajā darba vietā?

Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka televīzija ir mana vienīgā darbavieta un galvenā! Man liekas, ka tas bija vakar, kad es esmu atnākusi! Kāpēc var nostrādāt šos gadus? Tikai tāpēc, ka neviena diena man nav vienāda. Ja mani ieliktu kabinetā no astoņiem līdz pieciem – tas nav man! Katru dienu mainās cilvēki, katru dienu man ir citi izaicinājumi, citi raidījumi. Tās sīkās problēmas, ko citi neredz! Un es meitenēm vienmēr arī saku: "Jā, mums nav tie labākie atalgojumi, bet novērtējiet, ko dod televīzija!" Es uzskatu, ka šī ir ļoti laba darbavieta. Es atļauju meitenēm ierakstīt, kad viņas vēlas brīvu, ja ir sīki darbiņi vai ģimenes, bērnu lietas. Bet ir viens noteikums! Ja man, piemēram, pirmdien būs lielais ieraksts un vajadzēs visas 10 grimētājas, tad šī ir pirmā darbavieta un galvenā! Televīzija ir prioritāte!

Un šo sarunu mēs ierakstām laikā, kad mēs svinam Latvijas Televīzijas septiņdesmitgadi, un nākotnē vēl paraugoties, varbūt ir kāds novēlējums televīzijai?

Es ļoti, ļoti, ļoti vēlētos jaunu māju vai jaunas telpas! Man tas ir ļoti svarīgi, kādā vidē mēs strādājam. Es esmu centusies tās grimētavas [padarīt] no nekā – kaut kā! Un es domāju, ka cilvēkiem būtu lielāks prieks nākt uz foršu darbavietu, kur viss patīk. Man sāp sirds par to, ka mēs ceļam  biznesa kompleksu tāds, biznesa māja tādu! Visur ir sarunu vietiņas ar skatu uz turieni un turieni, bet televīzija, kas strādā visiem… Es gribētu visiem saviem kolēģiem novēlēt labus darba apstākļus un lai tas uzlabotu arī darba kvalitāti!

Paldies tev par šo novēlējumu! Lai top sadzirdēts. Un paldies, protams, arī par sarunu.

Paldies!

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Danuta Juste: Studijā Iveta Lepeško. Labdien!

Iveta Lepeško: Labdien!

Vai šobrīd tik aktīvā darba posmā un kopumā esot iesaistītai tik dažādos pienākumos 33 gadu laikā, ir bijis laiks padomāt, kāda ir Latvijas Televīzija (LTV), sagaidot 70. jubileju?

Īstenībā ir iznācis laiks padomāt, jo tad, kad nāk jubilejas, tad jau parasti cilvēki pārcilā vai nu savas atmiņas, vai savus fotoalbumus, vai kastes, kur ir sakrātas vecas fotogrāfijas vai video faili. Tieši to darot, es savās atmiņās varēju nonākt gan deviņdesmitajos gados, gan divtūkstošajos gados un vēlāk. Un saprast to, ka televīzija šajā laikā, kamēr es šeit strādāju, ir izgājusi cauri tādiem ļoti lieliem pārmaiņu procesiem. Jo deviņdesmitajos gados – tad, kad es kā jauns, ļoti, ļoti lielām, platām acīm un izbrīnīts cilvēks ienācu televīzijā, – tas bija tas mirklis, kad televīzijai bija jāmainās tīri sistēmiski, jo iepriekšējais laiks bija uzlicis savu zīmogu televīzijai, un televīzijai bija jākļūst par sabiedrisko mediju. Deviņdesmitie gadi bija traks pārmaiņu process visās jomās. Un tad ir divtūkstošie gadi, kaut kāds iekšējais krīzes un stagnācijas periods. Un tad jau ir pagājuši 10, 15 gadi, kad televīzija arvien straujāk un straujāk, manuprāt, ieņēma to savu varbūt līdz šim neiegūto pozīciju cilvēku sirdīs, prātos. Un arī atguva to sabiedrības uzticību, kurs varbūt līdz šim nebija, jo mēs nebijām televīzija Nr. 1 un pat ne Nr. 2. Un tas nozīmē, ka televīzija ir mainījusies! Un kontekstā ar šo jubileju, es gribētu teikt tā – tie nav 70 gadi!

Jo mediju nevar novērtēt viņa dzimšanas dienu gados. Mums jāsaka, cik spēcīgi mēs esam!

Jo 70 gadi cilvēki vecumā ir jau tāds mūža briedums un ir sācies novecošanās process. Bet televīzija nenoveco. Tā, man liekas, šobrīd ļoti strauji attīstās, un mans vēlējums būtu – turēt buru! Un, nemitīgi attīstoties, uz priekšu paplašināt savu iespēju loku, kā sasniegt savus skatītājus, un es teikšu, klausītājus, vērotājus. Jo formāta ziņā tas ir tas laiks, kad mēs ejam uz priekšu tādiem soļiem, ko mēs pat aptvert pirms kāda laika nevarētu. Varbūt tāda pagara atbilde, bet man liekas, ka mēs esam procesā, ejot uz priekšu.

Ja ne 70 gadi, jo tas ir tas vecums, kad sāk novecot... Ja mēs liktu pretī cilvēka gadiem, kādu vecumu jūs dotu televīzijai šobrīd?

Mēs esam pārvarējuši bērnu un tīņu vecumu, esam izgājuši cauri divdesmitgadnieka kategorismam... Es pat teiktu, mēs esam starp 30 un labajiem 40 gadiem, kad mums ir gan pieredze, gan prasmes, arī iespējas, un mums šķiet, ka visa pasaule ir mūsu priekšā, un mēs visu varam sasniegt. Tas varbūt ir arī vēlējums, lai mēs tā justos.

Tas ir ļoti skaists vecums, es ietilpstu šajā vecuma kategorijā. Par jūsu šā brīža darbu runājot, jūs esat stratēģisko projektu vadītāja. Tas ir saistīts ar to, kā televīzija var turpināt strādāt "X stundā". Ko paredz mūsu, Latvijas Televīzijas, uzdevumi?

Stratēģiskās attīstības projektu vadītāja pienākumi nav tikai tie, kas ir saistīti ar televīzijas darbības nepārtrauktību "X stundā". Jā, viens no maniem pienākumiem ir šīs sagatavotības nodrošināšana. Bet kā stratēģisko projektu vadītāja es esmu realizējusi arī projektus, ko 2021. gadā, kad televīzija rokādes ceļā mainīja studijas un Ziņu dienests ieguva jauno, skaisto, gaišo, universālo studiju, kurā šobrīd realizējam visus savus ziņu un informatīvos raidījumus. Šajā amatā tika realizēta arī LSM+ redakcijas izveide, tehniskais nodrošinājums un ļoti daudz citi projekti.

Ja jūs jautājat par televīzijas gatavību "X stundai", tad, jā, pirms diviem gadiem šis pienākums pie manis atnāca un, jāsaka godīgi, sākumā es biju ļoti, ļoti pārsteigta par to, jo, protams, ar šāda tipa jautājumiem es vispār nekad nebiju nodarbojusies. Atceros, kad valdes priekšsēdētājs deva šo uzdevumu – iepazīties ar attiecīgajiem likumdošanas aktiem, uz kuru pamata televīzijai ir jāizstrādā visa šī dokumentācija un jāievieš dzīvē darbības nepārtrauktības principi, es tos Ministru kabineta noteikumus Nr. 508 un Nr. 507 pirmo reizi izlasīju un sapratu to, ka es pilnīgi neko no šī lietas nesaprotu. Tad es palielināju burtu lielumu, lai vēlreiz un varbūt koncentrētāk izlasītu. Arī tas man nespēja nostiprināt uzmanību. Tad es izdrukāju, pasvītroju atsevišķas vietas. Un tikai tad es savu domāšanas veidu, kas līdz šim bija vairāk koncentrēts uz saturu, uz projekta virzību televīzijas satura jomā, spēju pārfokusēt uz tādiem jautājumiem, kas līdz šim vispār manā dienaskārtībā nekad nav bijuši. Jo tie ir jautājumi par to, ko mēs darām situācijā X, bet situācijas X var būt ļoti dažādas. Arī ugunsgrēks vai plūdi, vai elektrības padeves trūkums uzņēmumā var izraisīt mini situācijas, kad televīzija tajā brīdī nespēj nodrošināt satura ražošanu. Un tad mums jābūt risinājumiem, ko tad mēs tādos brīžos darām. Tas tad ir mans un manu kolēģu uzdevums – apzināt visus šos riskus, kas var būt televīzijai kā traucējošs faktors tieši satura izveidē. Zināt plānu B; izstrādāt šo plānu B. Pēc tam mācību vidē testēt, kā tad mēs varam strādāt vai nestrādāt. Un tad jau, kā saka, ieviest dzīvē un vēlreiz, un vēlreiz cilvēkiem atkārtot, ka vienmēr jāpaskatās uz visām lietām no šāda skatpunkta – vai tev ir plāns B un ko tu pratīsi darīt tad, ja kaut kas notiks.

Šīs mācības, šie plāni B, kas paredzēti daudz plašākam Latvijas Televīzijas darbinieku lokam, – kādas tās jau bijušas līdz šim? Vai varat padalīties?

Es varētu teikt par to laiku, kad es atbildu par šo darbības jomu. Mēs šogad pirmoreiz, vismaz manā darbības laikā, imitējām visu darbinieku evakuāciju no uzņēmuma saistībā ar feiko apdraudējumu. Tās bija civilās aizsardzības mācības pagājušā gada janvārī, un tieši trāpījās, ka tā bija viena no aukstākajām janvāra dienām, kad mēs visi atstājām televīzijas ēku, pulcējāmies drošajā pulcēšanas laukumā. Tad sapratām, cik ātrā laikā mēs vispār visi varam iziet no ēkas ārā, kur ir šis pulcēšanās laukums, un ko un kā mēs darām. Tad mēs šogad vēlreiz izmēģinājām arī mācību veidā – kas notiek tad, ja mēs nevaram realizēt saturu uz vietas. Un tad mēs devāmies uz divām alternatīvām mūsu darbības vietām šeit pat Rīgā. Viena bija Latvijas Radio ēka, Latvijas Radio Multimediju studija, kur mēs mēģinājām, kādā veidā mēs varētu arī ziņu izlaidumus realizēt.

Tas nozīmē laiku, kad teorētiski mēs nevaram nodrošināt tiešraidi? 

Jā, ka mēs nevaram nodrošināt tiešraidi no studijām. Un vēl vienas mācības mums priekšā šī gada novembrī, kad mēs vēlreiz un vēlreiz testēsim mūsu spējas saņemt informāciju, ka ir briesmas, un reaģēt uz to. Protams, televīzijai ir jāizstrādā savs plāns arī par to, kā rīkosies televīzija, Latvijas Radio kā mūsu sadarbības partneris nākotnē un citi mediji brīdī X, kad Latvija varētu būt apdraudēta no kāda ārējā ienaidnieka puses. Un šāda versiju uz papīra, protams, ir salikta un reāli pie tā daudz vairāk šobrīd jāstrādā, lai šo gatavību mēs arvien vairāk un vairāk nostiprinātu. Un es ļoti ceru, ka tāda situācija nekad nepienāks. Bet lai vismaz, kā saka mūsu filmu klasikā, lai visi dokumenti ir kārtībā!

Bet nav svarīgi tikai dokumenti, ir svarīgi, lai cilvēka apziņā ir nostiprinājusies doma, ka es zinu, kā rīkoties tādos gadījumos, es zinu, ka manam uzņēmumam ir savs plāns un es vismaz sapratīšu, kas ir plānots un kā man tajā brīdī jārīkojas.

Svarīgs un atbildīgs darbs, pie kura cītīgi strādājat, izveidojot dažādus scenārijus, kuri, ļoti cerams, nekad nepiepildīsies.

Jā, un es varu pateikt to, ka šobrīd arī kolēģu attieksmē ir ļoti lielas izmaiņas. Tad, kad pirms diviem gadiem mēs ar šiem Ministru kabineta rīkojumiem sākām staigāt pa kabinetiem un runāt par šādiem jautājumiem, tad, saku godīgi, mani vairāk gribēja redzēt ejam, nekā nākam. Jo reāli cilvēka apziņā katra krīzes situācija it kā pieļaujama, bet cilvēki par to īsti negrib runāt. Bet šobrīd izpratne jau ir mainījusies, jo reāli visi ļoti labi saprot, ka netālu no mums, 1000 kilometru attālumā ir reāls karš. Ukrainas sabiedriskie mediji savu darbības nepārtrauktību ir demonstrējuši praktiskā dzīvē. Un noteikti arī viņiem bija garš sagatavošanas periods, bet šobrīd viņu prakse ir apliecinājums tam, ka medijs strādā, viņi savu apraidi faktiski nepārtrauca ne uz vienu brīdi.

Jūs vairākkārt pieminējāt Ministru kabineta noteikumus. Vai tikai tie mums liek strādāt pie šiem scenārijiem? Vai varbūt arī Latvijas Televīzijai, kā darba devējai, ir pašai papildu iniciatīva kādās aktivitātēs?

Var teikt, ka lielie noteikumi nosaka tikai vispārīgo kārtību. Protams, televīzijā ir savi iekšējās kārtības noteikumi, bet vai darbības nepārtrauktības plāni... Reāli mums jau jāizveido sava darbības noturība atbilstoši mūsu specifikai. Neviens lielais ārējais dokuments nespēs noteikt, kā televīzijai precīzi jārīkojas un kā ir jāizstrādā savas darbības algoritms, tas mums jāveido pašiem uz vietas.

Jāpārraksta savā valodā.

Jāpārraksta savā valodā, jātestē un jādara cilvēkiem zināms, jā.

Strādājot televīzijā neizbēgami esam saistīti ar aktuāliem notikumiem Latvijā un pasaulē. Tā ir arī mūsu iespēja izstāstīt stāstus, kuri ir skāruši mūs kā daļu no visas sabiedrības, valsts. Jūs rakstījāt scenāriju filmai "Neērtie latvieši", kas ēterā bija pagājušā gada rudenī. Filma par latviešiem, kuri izvēlējās palikt Krievijā, Ukrainā pagājušā gadsimta 20.– 30. gados, darbojās vadošos amatos militārajā jomā, partijā vai strādāja pavisam vienkāršu darbu... Tādu bija tūkstošiem, un šī vēstures daļa skārusi arī jūsu ģimeni! Pastātiet, lūdzu, par filmas ideju un tās īstenošanu nedaudz plašāk.

Es esmu mācījusies Latvijas Universitātē, specializācija ir vēsture un vēstures skolotājs. Līdz ar to tādi vēsturiski jautājumi man vienmēr ir interesējuši. Un, jāsaka godīgi, televīzijā es jau arī pirmos 10 gadus strādāju ar vēstures tēmas raidījumiem. Tas parāda, ka pievēršanās "Neērtajiem latviešiem" nav nekas īpašs, vienkārši atkal atgriešanās pie kaut kā, ko tu esi dzīvē darījis iepriekš. Šī tēma mani uzrunāja gan tīri personīgi tādā ģimenes jautājuma kontekstā, jo arī mans vectēvs palika Padomju Savienībā un arī cieta 30. gadu represijās. Bet es biju pārāk maza, lai, pirms viņš nomira, viņam par šo vispār jautātu. Kaut kādos padsmit un 20 gados tad, kad vēl bija dzīva vecmāmiņa, zinu, ka viņa man kaut ko stāstīja, bet tas man manos atmiņu failos sevišķi neiegūla, jo tajā brīdī interesēja pilnīgi citi jautājumi. Bet atmiņu fragmenti jau paliek. Un tad bija šis stāsts par teātri "Skatuve", kas mani sasniedza kādā interneta īsas ziņas veidā. Es sāku par to interesēties. Tad vēl arī stāsts par Mariju Leiko... Bet tajā brīdī es biju Raidījumu daļas direktore un nebija laika domāt par radošajiem projektiem, un tā palika kā ideja, ko kādreiz gribētu realizēt, bet tajā brīdī nepietika laika. Un tad, kad tas laiks pienāca, tad es ar šo ideju arvien vairāk un vairāk sāku dzīvot kopā, meklēt, saprast... Un izrādās, ka es tāda arī nebiju viena, – ne tikai ar kolēģiem, kas kļuva man par domubiedriem šīs filmas tapšanā, bet faktiski tajā brīdī, kad mēs ar savu filmu jau izgājām ēterā, demonstrējām sabiedrībai, tāpat tur bija daudz publikāciju portālā LSM, jau bija tapusi arī Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums", tapa arī izrāde Čehova teātrī. Un vēl, un vēl, un vēl par šo tēmu runāja. Tas nozīmē, ka šī tēma tieši nobrieda noteiktā laikā un ļoti daudzu cilvēku galvās, jo līdz šim mēs par šo nerunājām. Ja par to runāja varbūt 80. gados, kad politiski tika realizēta "glasnost" jeb atklātības politiku, vai agrāk, 50., 60. gados, kad notika tā saucamais "Hruščova atkusnis", tad 90. gados mums bija daudz aktuālākas tēmas. Mēs runājām par tām vēstures lappusēm, par ko agrāk vispār padomju laikā nerunāja, un šī tēma tā kā aizgāja otrā plānā. Bet tā arī ir pietiekoši svarīga. Un tad, kad tēmai nobrieda laiks, tad par to sāka runāt daudzi, ne tikai es un mani kolēģi.

Bet, par jums runājot, kādēļ jums bija svarīgi radīt un rādīt šo stāstu?

Man, pirmām kārtām, bija svarīga šī sajūta, lai nepaliek neizzinātie vēstures jautājumi. Otrs – tas bija arī tests mūsu sabiedrībai, vai mēs esam gatavi runāt par neērtiem vēstures jautājumiem, it sevišķi kontekstā ar Krievijas latviešiem. Un, jāsaka godīgi, līdz galam, manuprāt, mēs tā neesam nobrieduši. Filmas tapšanas laikā mēs arī izbaudījām mirkli, kad cilvēki negribēja vispār par šiem jautājumiem runāt. Arī vēsturnieki negribēja runāt, jo tas viss, kas šobrīd mums ir saistīts ar krievisko, ar Krieviju, ar padomju varu, izraisa ļoti daudz emociju šodienas sabiedrībā. Un tas ir arī tests mūsu pašu briedumam, kā mēs uz vēsturi varam paskatīties. Jā, varbūt tas nav tieši saistībā ar Latvijas vēsturi, bet tas ir saistībā ar mūsu tautiešiem, kas ir nākuši no šīs zemes, kas ir izvēlējušies citu dzīves ceļu, un kā mēs uz viņiem paskatāmies. Tas man arī bija pietiekami svarīgi. Pēdējais, nu jā, šis ģimenes faktors – saprast, kā tas varēja būt un kādām emocijām izgāja cauri manējie. Bet jāsaka tā, ka reāli tajā brīdī, kad mēs sākām runāt par šiem cilvēkiem, kas tomēr palika Padomju Savienībā un tajos 20., 30. gados dzīvoja tur, tad man klāt nāca ļoti daudz šeit pat televīzijas kolēģu un teica: "Man arī vecvectēvs bija tur, vecvecmamma bija tur!" un tas nozīmē, ka ļoti daudzās mūsu ģimenēs ir šie stāsti. Varbūt ļoti tuvu, varbūt attālināti, bet viņi ir. Ne katrs ir gatavs stāstīt! Un arī mums bija intervija ar cilvēkiem, kuri savu stāstu izstāstīja, bet nebija gatavi, lai to publicētu.

Tā tas žurnālistikā, starp citu, visai bieži notiek. Bet gandarījums taču ir par šo padarīto darbu, vai ne? Gan tādēļ, ka šīs atgriezeniskās saites bijušas, gan arī tāpēc, ka filma godalgota.

Jā, vislielākais prieks ir par to, ka mums izdevās šo filmu realizēt līdz galam, jo tad, kad mēs to iecerējām un kad programma bija pateikusi "Jā!", mums bija plāns, ka mēs dodamies uz Ukrainu, ka mēs dodamies uz Krieviju, ka mēs filmējam tajās vietās, kur varētu būt bijušas šīs saucamās nošaušanas, vai kaut kādā veidā ar konkrētu vietu, konkrētu cilvēku, ar kaut kādu sajūtu radītu stāstu. Bet tad sākās karš un sapratām to, ka visi mūsu plāni tajā brīdī ir jāpārveido. Filmu veidojām šeit pat uz vietas no tiem materiāliem, kas ir mūsu rīcībā. Tās bija lielas izmaiņas, tādēļ, pirmkārt prieks, ka filmu izveidojām. Otrkārt, izveidojās ļoti laba sadarbība visas mazās radošās komandas starpā, un te es gribu pateikt vēlreiz paldies Agitai Cānei-Ķīlei un Rudītei Kalpiņai, un visiem iesaistītajiem. Un, treškārt, jau tajā brīdī, kad mēs iegūstam balvu kā LTV gada labākā dokumentālā filma, es domāju, ka jebkurš kolēģis ir priecīgs par to, ka tavu darbu novērtē, un tas ir tāds labs gandarījums! It sevišķi, ka man arī personīgi šī filma bija svarīga no tāda viedokļa, ka es ļoti ilgi pati pie radošiem projektiem nebija strādājusi, jo vadīju lielu departamentu. Tas bija tāds kā apliecinājums tam, ka pulveris...

…vēl nav izšauts!

Viss kārtībā, vēl uz priekšu!

Es jau pieminēju, ka jūsu darbs ir bijis saistīts ar nozīmīgiem projektiem televīzijā kopumā, taču tiem ir bijuši arī stipri dažādi žanri. Piemēram, "Sastrēgumstunda", Ziņu dienesta un Aktuālās informācijas raidījumu nodaļas veidots raidījums. Lai analizētu politiskos, ekonomiskos un citus jautājumus un meklētu tiem dažādus risinājumus. Saņēmusi arī atzinību kā gada diskusiju pārraide, un to veidoja laikā, kad Latvijas Televīzijā vairs nebija raidījums "Kas notiek Latvijā?". Bet, kad pēc tam Jānis Domburs atgriezās mūsu ēterā, jūs arī bijāt tā, kura to atkal pārraudzīja. Kāpēc, jūsuprāt, mums ir tik svarīgi šo diskusiju žanru noturēt?

Tāpēc, ka mēs esam sabiedriskais medijs. Ja mēs paskatāmies šobrīd uz Latvijas medijiem, tad tādu plašu sabiedrisku diskusiju mēs neatradīsim nevienā citā medijā. Tas ir gan mūsu pienākums, gan atbildība. Mēs vienmēr varam runāt par to, kādā kvalitātē mēs risinām šādas diskusijas, cik sabiedrību pārstāvētas šīs diskusijas, cik mēs ieklausāmies sabiedrības viedokļos... vienmēr var to darīt labāk. Bet es domāju, ka tie kolēģi, kas gan ir agrāk strādājuši, gan šobrīd strādā pie šāda formāta, zina, cik grūti ir tapt šāda satura projektam. Jo tēmas ir asas. Žurnālistam, kurš vada šādu diskusiju, ir jābūt apveltītam ar ļoti plašu zināšanu loku. Aiz viņa ir jāstāv ļoti spēcīgai redaktoru komandai. Un ir jābauda ļoti liela sabiedrības uzticība, lai tu vispār varētu šādu projektu pārstāvēt.

Televīzijā vienmēr būtu jābūt vismaz vienam šādam raidījumam?

Es domāju, ka jā. Bez tā faktiski sabiedriskajam medijam nav lielas jēgas. Mums varbūt nav jārunā tikai par politiskām tēmām, bet es gribētu teikt, ka mums jārunā par visām sabiedrībai svarīgām tēmām.

Sabiedrībai jādiskutē gan par māmiņu noslodzi un atgriešanos darba tirgū, gan par skolēnu pusdienu jautājumiem, gan par veselības stāvokli, gan par politisko vienošanos un korupcijas jautājumiem; ir jādiskutē par visu, lai mēs kļūtu labāki.

Bet jūs esat bijusi arī dažādu citu raidījumu producente, piemēram, krāšņajam oriģinālraidījumam "Lai top!". Kur aizmetņi, darbošanās šādā žanrā? Pilnīgi kaut kas cits!

Aizmetņi atkal jāskatās televīzijas vēsture. No 2002. gada es tiku iemesta pilnīgi citā projektu žanrā. Varētu teikt – izklaidē. Jo pēc Programmu daļas tā brīža uzaicinājuma man tika uzticēts kopā ar kolēģiem realizēt nacionālās Eirovīzijas atlases konkursu, kas, protams, ir viena daļa no starptautiskā Eirovīzijas konkursa. Un kādus gadus 10 es biju ierauta šajā jomā. Divtūkstošo gadu sākums ir tāda mācīšanās un strādāšana tieši šajā jomā. Un tas vislielākais pārbaudījums, protams, man kā cilvēkam bija 2003. gads, kad Rīgā notika Eirovīzija. Un, tikai gadu esot tādā izklaides žanra projektu jomā, vienā naktī kļuvu par šī lielā notikuma ne tikai aculiecinieku, bet arī virzītāju. Projektu realizēja ļoti liela, starptautiska komanda, un man tika uzticēts amats kā event manager jeb latviski to nosauca par izpilddirektoru. Tie bija visi jautājumi, kas ir saistīti ar konkursa organizācijas pusi – hallēm, īrēm, drošībām, ēdināšanām, akreditācijām, viesnīcām, autobusiem, miskastēm un visu, visu. Kā es teicu, plaša profila speciālists, kurš vienlaikus strādā un mācās.

Nedaudz paskaidrošu mūsu klausītājiem, mēs runājam par to laiku, kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijā un atveda mums šo privilēģiju rīkot starptautisko mūzikas konkursu pie mums, Latvijā. Un, ja nemaldos, Latvija vispār šajā konkursā bija... cik reizes? Trīs vien piedalījusies?

Manuprāt, mēs sākām 2000. gadā, kad Stokholmā uz skatuves kāpa "Prāta vētra". Pēc tam Dānijā Arnis Mednis, pēc tam Marija Naumova Igaunijā. Un uzreiz jārīko pašiem konkurss. Nu jāsaka tā, pudu sāls mēs te izēdām. Vēl viena interesanta epizode bija tajā brīdī, kad tu saproti, ka tiešām tas ir noticis. Tu brauc mājās, Marija ir uzvarējusi, tevi sagaida mājinieki ar tādām lielām acīm, un es tad viņiem arī teicu: "Ja tiešām es tieku iesaistīta arī šajā lielā konkursa organizācijas komandā, tad jums jāsaprot, ka es laikam gadu nebūšu normāls cilvēks un nebūšu mājās."

Jūs to ģimenei teicāt?

Jā, tā pirmā saruna bija ar ģimeni. Bija jāsaprot, vai uz to ir gatavs mans vīrs un mani bērni, un vecāki, jo nu tiešām tas gads bija ļoti, ļoti intensīvs darba posms. Tajā brīdī, kad mēs jau kādu mēnesi bijām Skonto hallē organizācijas procesā, atceros, ka kaut kādā otrajā nedēļā atveda manu mazo dēliņu paskatīties un mammu satikt, jo viņš mani neredzēja. No rīta mēs braucām prom jau kādos septiņos, un vakarā jeb naktī mēs bijām mājās kādos vienos, skaidrs, ka bērns guļ. Tāda skaudrā ikdiena lieliem projektiem!

Bet, ja mēs atgriežamies pie "Lai top!", tad divtūkstošie gadi bija vairāk darbs ar tādiem izklaides projektiem. Un, gatavojoties 2013. gada Dziesmu svētkiem, Programmu daļa bija iecerējusi, ka ir jāizveido šovs, un mēs ar režisori Agitu Cāni-Ķīli ļoti nopietni to uztvērām. Rakstījām projektu, bubinādamas gan, ka mums ir tik apjomīgs darbs jāveic arī paralēli visiem ikdienas darbiem. Uzvarējām šajā konkursā un izveidojām projektu, kas kļuva arī par Latvijas Televīzijas zīmolu ilgu gadu garumā. Un man ir ļoti liels prieks, ka mēs tiešām ar tādu jaunu formātu piegājām Dziesmu svētku kustībai, iesaistot sabiedrībā zināmus cilvēkus Dziesmu svētku repertuāra izdziedāšanā, izdejošanā, gavilēšanā un tādā kopīgo sajūtu rašanā. Man ļoti liels prieks, ka ar šo projektu televīzijā ienāca Eva Johansone un Renārs Zeltiņš. Tur bija daudz tādu jaunu lietu, par kurām absolūti nav kauns.

Cik liela ir nostalģija? Vai nevajadzētu atkal tādu raidījumu?

Jāsaka godīgi, man ļoti pietrūkst šobrīd satura projektu, kurus gribētu realizēt. Filma beidzās, un tagad it kā ir tukšums un vairāk ir palicis birokrātiskais darbs, iekšēji skumstu pēc tādiem lieliem vai maziem radošiem projektiem.

Atgriežoties vēl pie "Eirovīzijas" – kāda bija šī sadarbība ar lielajiem ārvalstu producentiem no Eiropas raidorganizācijas? Jo mēs arī pavisam nesen bijām tajā iestājušies kā dalībnieki. Esmu dzirdējusi, ka viņus māca bažas, vai vispār mazā Latvija, Latvijas Televīzija būs spējīga ko tādu paveikt.

Viņus bažas māca ļoti ilgi. Tas process ir tāds, ka tajā brīdī, kad tavs dziedātājs vinnē, jā, stafeti var pārņemt tā valsts, kuras dziedātājs ir uzvarējis. Bet mēs bijām ļoti jauni, ļoti zaļi un ļoti liels nezināmais šai Eiropas Raidorganizāciju apvienībai. Pēc kādām divām nedēļām viņi brauca vizītē uz Latviju, lai pārliecinātos par to, vai vispār mēs varam šādu konkursu sarīkot un cik mēs esam gatavi. Un tajā brīdī tev ir jāatbild uz jautājumiem, kur šo konkursu rīkot. Un, es atvainojos, mums bija "Skonto halle", "Arēnas Rīga" tad vēl nebija. Un šis ir pirmais jautājums, kur vispār konkursu var sarīkot? Es atceros, kā mēs braucām vizītēs pa potenciālajām norises vietām. Jā, gan uz "Skonto", gan uz Ķīpsalu, gan toreiz mums tika piedāvāta vieta, kur ir šī brīža "Inbox halle", kas uz to brīdi vēl pat uzcelta nebija. Un tad nu tie raidorganizāciju pārstāvji ļoti uzmanīgi skatījās, vai mēs runājam nopietni, bet mūsu apņemšanās bija liela! Un tad arī viņi uzdevu šo jautājumu – vai mūsu tehniskā kapacitāte un radošā kapacitāte ir tik spēcīga, lai mēs šādu konkursu uztaisītu? Protams, mēs varējām apliecināt savu gatavību ar tiem darbiem, kas tolaik bija mūsu realizēti. Tā bija Rīgas astoņsimtgade, daudzi citi notikumi. Bet tādā izklaides ziņā un tādu šovu sarīkošanas ziņā, protams, televīzijai nebija pieredzes. Tad viņu nosacījums bija šī sadarbība ar Zviedrijas sabiedrisko televīziju. Tādi paši nosacījumi bija arī Igaunijai, kas rīkoja konkursu pirms tam. Un tad mēs cieši strādājam ar Zviedrijas kolēģiem un ar kolēģiem vēl no citām valstīm, kas vienkārši šī konkursa organizācijā bija jau daudz vairāk iesaistīti. Tas vairāk skāra tehnoloģiju jomu. Jāsaka godīgi, mums arī tādu PTS (pārvietojamā televīzijas stacija), kādi bija vajadzīgi konkursam, nebija. Mums bija jāaizstāv valdībā doma, ka mums šādi PTS ir vajadzīgi! Un kopš 2003. gada vēl joprojām Latvijas Televīzijas rīcībā ir PTS "Daugava" un PTS "Astra", kas tika nopirkti par godu šim konkursam.

Bet nevienā mirklī tāda doma, ka "nē, Latvija nerīkos, mēs šīs tiesības atdodam kādam citam" nepavīdēja?

Darba gaitā vairākkārt tika šādi jautājumi uzdoti, bet, ja konkurss ir noticis Latvijā un viss ir bijis laimīgi, tātad mēs spējām pārliecināt, ka mēs tomēr varam izdarīt. Un mēs to arī izdarījām! Bet šis gads noteikti nebija viegls.

Toties neaizmirstams!

Toties neaizmirstams, jā!

Mēs esam parunājušas par darbošanos ļoti dažādos žanros, tad tāds tīri loģisks jautājums – kurš tad vislabāk patīk pašai un ir sirdij tuvākais?

Atbilstoši laikam un arī atbilstoši katra brieduma pakāpei atnāk atbilstošs darbs un atbilstoši projekti. Varbūt, kad esi jaunāks, ir ļoti labi un pareizi, ka darbojies tādā enerģijas pilnā, dzīvespriecīgā un izklaides sfērā. Tad varbūt pienāk kāds brieduma periods, un tu jau vadi citus kolēģus, kuri veido raidījumus. Nu, teiksim šobrīd man ir tiešām interesants dokumentālo filmu žanrs, jo tur var interesantus stāstus izstāstīt, galvenais, atrast labu stāstu. Un man šobrīd ļoti patiktu strādāt pie dažādiem vērtību jautājumiem un par cilvēku izvēlēm, par cilvēku dzīvi, par viņu atziņām… Laikam ir tāds laika posms iestājies.

Vai šobrīd arī kaut kas top vai ir darba procesā, domās?

Mēs šobrīd strādājam ar kolēģiem pie vienas jaunas idejas. Esam izgājuši pičingā jau vienu vai pusotru kārtu, aizstāvot šo ideju. Bet kamēr nav pateikts gala "hop!", tikmēr es laikam neuzdrošināšos runāt. Bet tiešām kaut kas domās ir.

Tas viss ir par tādiem atsevišķiem projektiem, atsevišķiem raidījumiem runājot. Bet jūsu atbildība bijusi arī par vairāku lielu redakciju darba pārraudzību kopumā. Vadījāt Raidījumu daļu līdz 2020. gadam. Pastāstiet, lūdzu, kā tas ir – kūrēt vairāku lielo redakciju darbu? Mēs runājam par sportu, kultūru, bērniem, izklaidi, dokumentālajiem darbiem...

Tas atkal bija liels pārmaiņu laiks Latvijas Televīzijā 2013. gadā. Atkal bija notikušas valdes vēlēšanas. Atnāca jauna vadība Ivara Beltes, Sergeja Ņesterova un Māra Skujiņa vadībā. Un viņu uzdevums bija atjaunot uzticamību Latvijas Televīzijai. Kā saka, izvest to no tādas iekšējās un arī saturiskās krīzes un atjaunot televīzijas vārdu un tās konkurētspēju. Mediju tirgū mēs laikam bijām kā spēlētājs Nr. 4 aiz TV3, LNT un PBK. Viņu uzdevums bija raisīt šīs pārmaiņas, un man tika piedāvāts šis gods un amats, un atbildība vadīt Raidījumu daļu. Līdz šim mēs bijām strādājuši pēc projektu principa televīzijā. Un tajā brīdī vienas vasaras laikā šī daļa bija jāizveido, izveidojot redakcijas sistēmu. Pirmais uzdevums tiešām bija apvienot atsevišķos projektus un izveidot redakcijas ar redakciju vadītājiem, struktūru un nodrošinot to darbu. Tad bija arī jāķeras klāt pie tā lielā izaicinājuma satura jomā – kļūt labākiem, pamanāmākiem. Tas ir mans vislielākais prieks par to, ka šīm pārmaiņām vairums cilvēku noticēja. Un, jāsaka godīgi, protams, arī investējot papildu naudu satura ražošanā, mums tas izdevās diezgan īsā laikā – atgūt savas pozīcijas un apliecināt, ka mēs kā medijs nekur neesam zudis un sabiedrībai esam vajadzīgi.

Pašā sarunas sākumā jūs arī minējāt pie saviem darba pienākumiem, kas ir bijuši, piemēram, jaunā Ziņu dienesta studijas izveide, arī multimediju platforma kad veidojās... Kā noritēja darbs pie šiem projektiem? Jo tomēr arī gana lieli, tehniski sarežģīti. Kāds bija šis posms?

Tajā brīdī, kad mani uzaicināja vadīt šo projektu, diezgan lielas iestrādes jau bija veikuši arī mūsu tehnisko dienestu vadītāji, tīri teorētiski saplānojot visu darba procesu. Varbūt atgādināsim klausītājiem, par ko mēs runājam – līdz šim "Panorāma" atradās trešajā stāvā, tādā nelielā...

Ļoti mazā studijā!

Labi, es biju taktiskāka (smejas). Tātad – mazā studijā. Bet televīzijā ir liels paviljons, kas nebija pietiekoši labi iekārtots. Bet, ja ir griba un ja ir līdzekļi, tad bija doma visu ziņu studiju pārnest lejā uz lielo paviljonu. Bet "Panorāmas" darbībā nevar būt pārtraukums. Tas nozīmē, ka mums bija jāuzbūvē jaunā studija un tad jārealizē tehniska satura pārnešana uz to.

Vienas nakts laikā?

Jā, bija tā, ka iepriekšējā vakarā ar "Panorāmu" studija beidza darbu, nākamajā rītā ar "Rīta Panorāmas" izlaidumu mēs gājām jau gaisā no jaunās studijas. Šī studija tika būvēta visu vasaru, testēta un arī visu iepriekšējo nedēļu tur notika apmācības gan moderatoriem, kā sēdēt, kur skatīties, gan operatoriem, gan gaismotājiem, gan visiem, visiem tehniskajiem dienestiem. Visbūtiskākais šīs studijas ieviešanā bija tas, ka vienā lielā studijā ir uzbūvēts laukums ļoti daudziem, faktiski visiem Ziņu dienesta un analītiskajiem raidījumiem. No šīs studijas raida visi ziņu izlaidumi – gan sporta, gan kultūras ziņas, gan "Viens pret vienu", gan "Aizliegtais paņēmiens", gan "Šodienas jautājums" un vēl, un vēl. Vislielākais nopelns ir gan scenogrāfiem, gan gaismu meistariem, gan videografiķiem, gan režisorei Lienei Žeimundei, kas lika kopā Ziņu dienesta raidījumu vajadzības ar telpas iespējām. Tas bija ļoti, ļoti ilgs darbs uz papīra – kā iepriekšējā studija tiks nojaukta un pakāpeniski jaunajā ienāks iekšā gaismas, visas komunikācijas, ekrāni un visas dekorācijas, un tad tikai ienāks iekšā ziņu cilvēki, kas mēģina apgūt šo studiju. Šobrīd, man liekas, visiem jums, kas strādā Ziņu dienestā, tā ir ikdiena, jūs par to pat nepiedomājot, bet tajā 2021. gada augustā, manuprāt, tāds zināms satraukums un tauriņi vēderā bija visiem.

Bija, bija, protams. Tas ir no visu darbinieku puses, no tiem cilvēkiem, kuri ir kadrā, kuri ir aizkadrā, ir tehniskie cilvēki, ir pat tie cilvēki, kuri arī ir raidījuma tapšanas procesā, bet ne pašā studijā, kas ir režijā... Tās ir darbinieku vajadzības, tās ir arī sabiedrības vajadzības, patiesībā, kā tad to visu gala rezultātu redzēt kopā. Liela māksla to visu salikt kopā. Tas ir, ja mēs runājam par jauno "Panorāmas" studiju, bet tā, kas 3. stāvā, tā jau arī nepalika tukša.

Tā nepalika tukša, un tur vēl īsākos termiņos bija jāizveido platforma LSM+ redakcijai jeb multimediju studijai, kurā tika realizēts saturs sākumā tikai krievu valodas, bet tagad daudz vairākās valodās, tieši no televizionskā viedokļa. Un tur mainījās arī visas tehnoloģijas, dekorācijas, arī studijas apguves principi, jo šī studija tiek izmantota ar daudz mazāku cilvēku resursu, tur ir ļoti daudz ieviestu automatizāciju.

Šādos lielos notikumos un projektos tas lielākais atbalsts – kas ir? Tie ir kolēģi? Vai varbūt arī iedvesmu ir kaut kur citur vērts smelties, no kādiem citu valstu kolēģiem, no citām televīzijām?

Šos projektus mēs realizējām televīzijas iekšienē un, jāsaka godīgi, tiešām tas bija ļoti, ļoti liels komandas darbs. Es par šo projektu šobrīd runāju, bet reāli to īstenoja viss Latvijas Televīzijas tehniskais dienests un, protams, radošie prāti, kas to vispār visu izdomāja. Es laurus par šo nevaru plūkt, jo tur ir virkne ļoti daudz kolēģu, kas šai lielajai iecerei varēja ļaut kļūt par realitāti.

Sarunas izskaņā, ja mēs atskatāmies uz to laiku pirms 33 gadiem, kad atnācāt uz Latvijas Televīziju, vai varat padalīties, kā vispār nonācāt šeit? Kas bija tie pirmie darba pienākumi un kādēļ vispār televīzija, jo, saprotu, izglītība bija tomēr ar vēsturi saistīta?

Jā, tajā laikā strādāju Kultūras darbinieku tehnikumā un pasniedzu Latvijas vēsturi. Bet ar ļoti lielu sajūsmu skatījos televīziju, jo tajā laikā tā bija īsta tautas televīzija, jo tās bija 80. gadu beigas, 90. gadu sākums, Atmodas laiks, "Labvakar" fenomens... Un tas ir tas mirklis, kad visi televīzijā un radio tvēra visas šīs pārmaiņas. Svētdienas vakars ar "Labvakar" bija kā svētbrīdis, kad visi cepa plātsmaizi un uzlēja tēju, lai varētu pavadīt vakaru pie televizora, dzirdot un redzot visu to jaunāko, ko tajā brīdī kolēģi bija sarūpējuši. Tas zināmā mērā bija sapnis – būt šajā vietā. Un tad gadījās tā, ka viena mana kolēģe no fakultātes šeit strādāja, veidoja mācību raidījumus skolām. Tieši tobrīd veidoja vēstures mācības  raidījumus, bet viņa devās dekrētā un vajadzēja aizvietotāju. Un viņa piedāvāja šo vietu man. Atnākot uz televīziju, es atceros, ka pirmā iepazīšanās ar redakciju tieši sakrita ar barikāžu laiku. Mans gājiens no Zaķusalas tilta līdz televīzijai arī bija pietiekoši emocionāls, jo visapkārt bija barikādes, ugunskuri, tehnika, sadūmojums, vīri nogurušām acīm, kolēģi, ko es vēlāk iepazinu, kas smērē maizītes lejas vestibilā. Un, ienākot šādā vidē, tu vienkārši domā, – ak, Dievs, tu esi to visu lielo notikumu vidū un tu pat vēl neko neesi izdarījis, bet tu esi pienācis šai vietai klāt! Tad mani nosūtīja ar kolēģiem veidot reportāžas par vēstures tēmām. Jo mācību raidījumi tad nevienam vairs nebija aktuāli. Sākumā braukāju līdzi kolēģiem un skatījos, kā veido stāstus par vēsturi. Man pašai likās, protams, ka visu vajag darīt dinamiskāk.

Un jau pēc pāris mēnešiem mans kursa biedrs Ainārs Bambals piedāvāja doties līdzi ekspedīcijā uz Noriļsku Krievijā. Tātad uz vietu, kur tika izsūtīti Latvijas virsnieki. Un tieši 1991. gada vasarā tur tika celts liels piemineklis visiem izsūtītajiem. Uz turieni devās Latvijas delegācija, izsūtīto pēcteči, kuri tiešām paši savām rokām cēla monumentu Šmita kalna pakājē. Un viņš teica, lai braucu līdzi, uztaisīsim raidījumu, uztaisīsim filmu. Bija domāti divi operatori, bet atbrauca beigās tikai viens. Un tā mēs nokļuvām Noriļskā. Bija doma, ka mēs tur būsim dažas dienas, bet kaut kā iesprūdām, jo tas piemineklis tapa ļoti lēni. Tur bija koki mežā jācērt, baļķi jāpludina pa upi, pēc tam no šiem baļķiem jātēš lielie krusti un jāizveido monuments. Mēs tur nostrādājām kādas trīs, trīs ar pusi nedēļas. No filmas veidošanas viedokļa, jā, mēs mēģinājām tvert tos mirkļus, kas un kā top. Bija kopā ar vīriem jāguļ tādā mazā meža būdiņā. Jo tur vairākas dienas notika šī koku ciršana, tiek sasiets plosts, uz tā paša plosta mēs plostojam lejā uz vietu, kur tos baļķus krauj ārā. Šķiet, otrajā vai trešajā dienā mūs ar operatoru nocēla ar laivu nost, jo saprata, ka tur citi darbi paliks neizdarīti. Pēc tam par šo notikumu tika veidota filma, kā mans pirmais lielais darbs televīzijā – "Noriļska 1941.–1991." Un vēl ļoti interesanti sagadījās, ka šo filmu mēs montējām 1991 .gada augustā, kad notika augusta pučs. Tas ir vēsturisks notikums. PSRS Maskavā tika veikts pēdējais mēģinājums legalizēt padomju varu un tika arestēts Gorbačovs. Un tad notika šī revolūcija pašā Maskavā. Bet mēs montējām filmu ar režisori Ilzi Circeni līdz pat tās dienas vakaram pulksten sešiem, kad Latvijas Televīziju ieņēma OMON.

Mēs pabeidzām filmu, atdevām uz ražošanu, uzbraucām augšā uz savu stāvu un redzējām, ka apkārt jau lido helihopteri, piebraukušas bruņumašīnas un īsti nesapratām, ko darīt.

Ieraudzījām arī ēterā Veltas Puriņas paziņojumu, ka OMON iegājis televīzijā. Viņa izgāja no studijas, sāka demonstrēt mūsu filmu un kaut kādā otrajā, trešajā minūtē filma pārtrūka. Tad mums bija skaidrs, ka ir ieņemtas tehniskās telpas un visa televīzija ir atslēgta. Un tad bija tā lielā dilemma, ko darīt tālāk – sēdēt kabinetā, gaidīt, kad OMON uznāks augšā vai braukt lejā. Skatoties no šī brīža pieredzes, mēs pieļāvām tajā brīdī kļūdu, tā laikam nevajadzēja darīt. Mēs izmantojām liftu un kopā ar Ilzi braucām lejā. Un tad bija tas viens mirklis, ko es laikam ļoti ilgi atcerēšos – tad, kad lifts tuvojās 0. stāvam, tas stāvs, kur mēs visi kāpjam ārā, mēs tā kā pat sastingām un pieplakām pie sienas. Jo īstenībā mēs iedomājāmies, ja tur lejā stāv OMON, viņi taču var visādi reaģēt uz liftu, kas atbrauc un atveras durvis. Mēs sastingām, jā, protams, tur karavīrs priekšā stāvēja ar visu automātu, bet viņš nelika automātu lietā un teica, ka mums vienkārši jāiet ārā. Tāds ir mans pirmās dokumentālās filmas stāsts Latvijas Televīzijā.

Pirmās dokumentālās filmas stāsts un vispār pirmais pusgads darbā!

Tad, kad Latvijas Televīzija tika atbrīvota pēc pāris dienām, tad pēc ziņu izlaiduma šo filmu atsāka demonstrēt no tās vietas, kur tā bija pārtrūkusi.

Cik simboliski! Bet ar Latvijas Televīzijas septiņdesmitgadi mēs arī varētu noslēgt šo sarunu. Par to runājot, mēs jau novērtējām, ka ne gluži 70 gadus, ja mēs vērtētu pēc cilvēka gadiem dotu, varbūt kaut kur starp 30 un 40, bet kā jūs teiktu, kur esam laiku apsteiguši un kur varbūt šajos gados būtu gribējies tomēr nedaudz vairāk paveikt?

Mēs varētu varbūt apsteiguši laiku savā darba gribā, darba vēlmē un pienākuma apziņā, jo, manuprāt, tie cilvēki, kuri strādā televīzijā un vispār medijos, ir ļoti lieli sava darba entuziasti, nežēlojot ne personīgo dzīvi, ne personīgo laiku, ne veselību. Tas, no vienas puses, ir ļoti liels pluss. Bet, skatoties šīs dienas acīm, tā ir arī blakne. Kolēģi, mīliet vairāk sevi! Tādā ziņā mēs esam varbūt apsteiguši pārējo pasauli. Bet es domāju, ka mums ir jāpieliek visās mūsu digitālajās formās. Jo cilvēki, jā, patērē televīziju, bet viņi televīziju patērē visdažādākajās viedierīcēs, platformās, īsajos, atraktīvajos formātos. Un viņi pat nezina, ka viņi skatās Latvijas Televīziju, bet reāli televīzija sagatavo šo saturu. Tur mums ir jāpieliek, lai mēs būtu atrodami visur un visām auditorijām. Un, ja mums izdotos vēl vairāk dažādot savu saturisko piedāvājumu, mums būtu vēl vairāk iespējas un līdzekļu, un ideju, tas jau būtu pavisam forši!

Ir mērķi, uz kuriem tiekties. Ļoti labi, lai izdodas!

Lai mums kopā izdodas!

Iveta, mīļš paldies par sarunu!

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Danuta Juste: Sveiks, Ēvald!

Ēvalds Dukuls: Čau, čau!

Precizē, lūdzu, cik ilgi tu jau esi Latvijas Televīzijā! Aizkadrā mēs mēģinājām atsaukt atmiņā – kaut kad starp 2016. un 2017. gadu?

Ja varam ticēt Facebook ierakstam, tad 2017. gada janvāris! Bet es jau pirmo sižetu sāku veidot 2016. gada decembrī.  Ēterā bija jau 2017. gadā.

Par ko tad bija šis pirmais sižets?

Par pirti, pirtnieku. Mēs braucām uz Jelgavas novadu, neatceros, kurā konkrēti vietā. Arī neatceros, kurš, bet slavens pirtnieks! Viņš man stāstīja par rituāliem. Un mans stand-up bija... kā tu domā, kur?

Pirtī!

Tieši pirtī, ar cepurīti! Es noskatījos to sižetu – ak, Dievs! Kā to varēja palaist ēterā? Kā?

Tas bija "Panorāmai"?

Nē, "Dzīve šodien". LTV7 kādreiz bija tāds raidījums krievu valodā. Tagad, gadiem ejot, tas pārtapis par "Jauna diena".

LTV7 arī bija tas, ar ko tu sāki?

Jā! Tas, kā es nokļuvu televīzijā, arī tāds interesants stāsts. Savam privātajam video blogam es veidoju karaoke mašīnā. Salikām kādā ļoti vecā savā mašīnā GoPro kameras un filmējām. Vienu epizodi es sūtīju, kur vien tik var, lai mani pieņemtu un to projektu varētu jau kaut kādā plašākā medijā īstenot. Man vajadzēja naudu! Man, studentam – kur dabūt? Aizsūtīju vienam medijam, kurš pateica: "Forši, protams, bet mums tas neder!" Tad sazvanījoss ar LTV7. Man pateica, ka projekts ir s**s. Bet, lai atnāku parunāties. Es atnācu, un nu jau 8 gadi te!

Bet vai tad žurnālistika bija tā, kas tevi interesēja? Vai kaut kas ar video formātu un tad tālāk taustījies?

Ar video formātu un televīzija! Kad biju skolnieks, es sev pateicu: "Es kādreiz točna strādāšu Latvijas galvenajā televīzijā!" Es vēl nezināju, kura ir tā galvenā televīzija Latvijā. Tagad es zinu!

Un tagad tu tur strādā! Es jau sarunas sākumā ieskicēju, ka tu esi strādājis pie daudz dažādiem projektiem, bet kas šobrīd ir tie tavi dienas darbi?

Šobrīd pamats ir "Dzīvei nav melnraksta" gan krievu, gan latviešu valodā. Arī "Tiekam skaidrībā" latviešu un krievu valodā, kur mēs izskaidrojam visdažādākās tēmas, par kurām, iespējams, jāpasēž un jāpameklē informācija ilgāk. Mēs apkopojam to lielo informācijas daudzumu trīs minūtēs un tad grafiski vieglā formātā un saprotamā valodā izskaidrojam.

Televīzijas saturs kādreiz bija tikai lineārs, proti, skatījāmies televīziju noteiktā laikā pēc programmā plānotā laika, tagad varam to skatīties atkārtojumā un citās vietnēs. Bet ir tavs raidījums "Dzīvei nav melnraksta", kura ceļš ir pretējs. Sākāt ne ar televīziju. Vai tu pastāstīsi, kā tas ceļš sākās? Kur no sākuma bija "Dzīvei nav melnraksta" un kur tagad?

Projekts "Dzīvei nav melnraksta" šī gada aprīlī svinēja piecu gadu pastāvēšanu. Pirms tiem pieciem gadiem man radās ideja tikties ar cilvēkiem un parunāties ar viņiem nedaudz personiskākā formātā. Un sākumā mēs izvēlējāmies piecus cilvēkus no dažādām sociālām grupa. Mēs sākām ar pansionātu, braucām pie pensionāriem, un tas pamatjautājums, raidījuma moto – "Ja jums būtu iespēja nodzīvot savu dzīvi atkārtoti, ko jūs mainītu?" Un, protams, ka bija ļoti spēcīgas atbildes no pensionāriem, kuri dzīvo pansionātā, iespējams, kuriem vairs nav nekādu radu.. Un tad pakāpeniski mēs attīstījām šo rubriku. Mēs braucām uz cietumu pie ieslodzītajiem. Arī tur bija ļoti dramatiski stāsti, kāpēc viņi nokļuvuši cietumā, vai viņi mainījuši savas domas, vai atraduši to pareizo ceļu, kā dzīvot.. Mums bija pieci cilvēki, un viņi visi pateica, ka ir mainījuši savu domāšanu. Kāds aizgājis ticībā, kāds pilnībā atteicies no narkotikām. Interesanti bija, kad pusgadu pēc nofilmētās intervijas ar ieslodzīto viņš iznāca ārā [no cietuma] un es Facebook pamanīju viņa postu, ka viņš laimīgi dzīvos, veidos attiecības, atsāks jaunu dzīvi no pilnīgi tīras lappuses. Vārdu sakot, mēs tā turpinājām.

Mums bija arī ļoti bagāti jaunieši, kuri līdz 30 gadu vecumam sasnieguši ļoti augstus amatus. Un projekts modificējās tādā veidā, kāds tas ir šobrīd. Mēs neintervējam vairs pa kategorijām, mēs intervējām pilnīgi visus cilvēkus, jo katram cilvēkam ir kas sakāms. Katram cilvēkam ir savs stāsts. Katram cilvēkam ir gan tumšākās, gan gaišākās puses. Un pilnīgi noteikti katrs stāsts var motivēt pārējos! Un pats galvenais – mūsu mērķis ir parādīt sabiedrībai, cilvēkiem, ka viņi ar kaut kādu savu problēmu nav vieni paši, ka ir līdzīgi cilvēki un nav bezizejas situācijas! Vienmēr var paļauties ne tikai uz sevi, bet arī uz blakuscilvēkiem, ja tas ir nepieciešams. Vienmēr var palūgt palīdzību! Intervijās ļoti daudzi cilvēki atklāj, ka visgrūtākais kādā dzīves posmā bijis lūgt palīdzību, nav svarīgi – finansiālo vai morālo atbalstu. Lūgt palīdzību – tas ir punkts, kurā ļoti daudzi iekrīt.

Tu teici, ka jau sākumā braucāt pie cilvēkiem filmēt, ierakstīt šīs intervijas. Kā ir tagad? Vai tu aizvien kaut kur dodies? Vai cilvēki nāk pie tevis? Jo patiesībā, es domāju, reti kurš nezina, par ko ir runa, ja pasaka "Dzīvei, nav melnraksta". Tur piedalījušās arī augstākās amatpersonas, sabiedrībā zināmi cilvēki, un galu galā piecu gadu vēsture, tā nav nekāda joka lieta. Kāda ir situācija šobrīd?

Tagad darbiņš man ir sakārtots tā, ka cilvēki brauc pie manis. Gribas ne tikai saturu, bet arī vizuālo! Lai būtu baudāmi skatīties. Mēs esam uztaisījuši tādu nelielu studiju – drūmās noskaņās, melns fons, sarkanas gaismas, dūmi, dramatiska mūzika, par ko man, starp citu, komentētāji iekniebj "Kas par mūziku?"; "Nomainiet fona mūziku!"; "Tik dramatiski!" Bet man liekas, ka piestāv, un man patīk.

Kāda vēl ir atgriezeniskā saite ar skatītājiem?

Es varu ar pārliecību pateikt, ka "Dzīvei, nav melnraksta" komentētāji ir vislabākie!

Tu ar sarkasmu tagad runā?

Nē, pilnīgi nopietni! Jo ļoti reti ir negatīvi komentāri attiecībā pret stāstu. Protams, ir šādi tādi cilvēciņi, kuri, man liekas, par jebko var negatīvu uzrakstīt, galvenais kaut kādā veidā sevi pacelt. Bet tiešām, ja mēs salīdzinām, procentuālais īpatsvars ir vairāk uz pozitīvo, uz atbalstošo, uz tādu līdzjūtību un arī palīdzības piedāvāšanu. Un par atgriezenisko saiti kā tādu – ir ārkārtīgi, nenormāli liela tā atgriezeniskā saite gan man, gan arī varoņiem. Ir gadījumi, kad rubrikas varoņi man pēc tam raksta un saka: "Ak, Dievs, man desmitiem nepazīstamu cilvēku raksta un izsaka līdzjūtību vai pateicību par to, ko es stāstīju. Un – paldies, jūs mainījāt manas domas, jūs man izglābāt dzīvību!" Pavisam nesen satiku vienu varoni un viņa teica, ka viņai arī ārkārtīgi liels cilvēku daudzums rakstīja un teica: "Paldies, es pārdomāju taisīt pašnāvību!" Un es domāju, ka šādi stāsti ir tas motivators un nekāda diplomveida atzinība to nepārspēs.

Mhm, ko piekārt pie sienas! Saki, lūdzu, kā tu pats gatavojies šiem raidījumiem? Varētu šķist, ka vai nu tu kārtīgi pirms tam veic izpētes darbu, urbies, analizē.. Varbūt arī pēc tām problēmām atrodi savus varoņus.. Bet es esmu dzirdējusi, ka ir bijušas tādas reizes, kad tu pats ierodies kā balta lapa un tikai tad sāc preparēt sarunas laikā, un tas iznākums dažkārt var pārsteigt tevi pašu!

Protams, ir kaut kāds darbs pirms ieraksta, kad apskatos un palasu par cilvēku, ja tas ir pazīstams cilvēks. Bet man nāk arī nepazīstami cilvēki un informāciju par viņiem nekur nevar atrast! Droši vien jau es varu pateikt, ka es izmantoju dažādus psiholoģiskos paņēmienus, lai nedaudz atvērtu cilvēku, lai viņš justos drošībā. Vissvarīgākā lieta tajā visā sarunā ir, lai cilvēks justos drošībā, ka viņš var uzticēt savu stāstu, jo tie stāsti nav no tiem vieglajiem. Un, ja cilvēks tev neuzticas, tad nav jēgas... Tad viņš nevarēs izstāstīt savus dziļākos pārdzīvojumus. Ir bijis, ka pēc intervijas varonis saka: "Es vēl mammai to neesmu izstāstījis, nepublicē, kamēr es nepastāstu to!"

Bet vai ir gadījies, ka tev neatveras kāds stāsta varonis?

Protams, ir tādi gadījumi. Droši vien, ka esmu slikti piestrādāju pie tā, lai cilvēks justos drošībā un atvērtos! Bet ir bijuši arī tādi cilvēki, kuri tā kā mēģina spēlēt: "Nu pamēģini mani atvērt! Pamēģini! Vari?" – it kā apzināti mani bloķējot.

Tiem, iespējams, ir visvairāk, ko slēpt.

Ir bijis, ka tā spēlējas, spēlējas, bet beigās atveras, salūst, raud un izstāsta!

Tu teici, ka pielieto dažādus psiholoģiskus paņēmienus. Kā tu tam visam smelies iedvesmu? Vai ir kādi līdzīga žanra raidījumi, rubrikas, no kurām tu iedvesmojies? Varbūt ir kādi žurnālisti, kuri ne kā elki, bet pēc kuru vadmotīviem, iespējams, tu vadies?

Godīgi sakot, man nekad nav bijis elku. Man nav spilgtu piemēru, kam es gribu līdzināties. Ir cilvēki, kuri mani iedvesmo, no kuriem es varu mācīties. Bet, pateikšu godīgi, ir daži jautājumi no TikTok, piemēram "100 jautājumi 100 dienās". Un tur tiešām ir daži tādi jautājumi, kuri pārsteidz, un es domāju – okei, pamēģināšu šo jautājumu izmantot savā rubrikā. Mani taču neviens nesitīs, ja uzdošu šo jautājumu. Lielākais pluss manā projektā ir tas, ka skatītāji nezina, ko es jautāju. Es varbūt izskatīšos neizglītots, un vēl nezinu kā, varoņu priekšā... bet tas ir tikai viņu priekšā, pēc tam mēs to izgriežam ārā. Tāds ir formāts! Šo piecu gadu laikā nekad mani jautājumi nav atskaņoti, tie tiek izgriezti, paliek tikai cilvēka monologs. Jo projekta būtība ir tāda, ka tas ir cilvēka portrets. Un žurnālista  klātbūtne tikai traucē varonim būt kopā ar skatītāju. Varonis sarunājas un dalās ar savu stāstu konkrēti ar tevi, nevis ar žurnālistu! Un es cenšos salauzt to sienu, lai izveidojas tête-à-tête!

Šajā tête-à-tête mirklī kas ir tas, ko tev pašam ir vissvarīgāk atklāt? Un kā tev liekas, kāpēc šiem cilvēkiem ir svarīgi tik publiski runāt par saviem lielajiem dzīves pārdzīvojumiem?

Cilvēkiem ir jārunā, viņiem ir jādalās ar savām problēmām! To nevar krāt sevī. Pēc intervijām ir bijuši gadījumi, kad cilvēki saka: "Ah, izrunājos, kļuva vieglāk, paldies!" Šie stāsti motivē pārējos! Ja esmu izgājis cauri kaut kādām grūtībām un zinu, kā tas ir un step by step, kas ir jādara, kāpēc man turēt pie sevis to? Es varu padalīties, izglābt kādu citu cilvēku, palīdzēt kādam citam! Vai motivēt. Vai arī palīdzēt sabiedrībai kļūt saprotošākai. Piemēram, ja mēs runājam par cilvēkiem ar invaliditāti, tad saprast, ka es runāju šādi ne tāpēc, ka es esmu neizglītots, bet tāpēc, ka man ir runas traucējumi. Es staigāju šādi, tāpēc ka man ir kustības traucējumi, un es neesmu ķēms kaut kāds. Vai arī – man ir nepieciešams luksoforā skaņas signāls tāpēc, lai zinātu, kad iet, nevis tāpēc, ka es gribu kaitināt kaimiņus, pie kuru mājas ir uzstādīts tāds luksofors. Tas ir arī izglītojošs materiāls, kurš palīdz iekļauties sabiedrībā dažādiem cilvēkiem. Man patīk šis projekts tāpēc, ka tas ir tāds sociāls! Te ir visdažādākie cilvēki – gan cilvēki ar invaliditāti, gan LGBT kultūras kopienas pārstāvji, gan mūziķi, gan narkomāni, gan ieslodzītie, gan pensionāri, gan atpazīstami cilvēki. Katrs ir gājis kaut kādu savu dzīves ceļu, saskāries ar kaut kādām situācijām, un tā ir daļa no sabiedrības. Bet grūti atrast cilvēkus. Ja kāds vēlas pastāstīt savu stāstu, laipni aicināti! 500 cilvēku stāstu jau ir "Dzīvei nav melnraksta" krātuvē! Patīkami, ka uzticības līmenis ir tik augsts. Arī atpazīstami cilvēki Latvijā zvana un saka: "Klau, es, protams, varu šo izstāstīt jebkurai dzeltenajai presei un to paķers, kā karstu pīrādziņu, bet es gribu tieši "Dzīvei nav melnraksta" kā pirmavotam to izstāstīt visu."

Vēl tu man ļoti asociējies ar "Supernovu" un "Eirovīziju"! Var teikt, ka tu esi mūsu Eirovīzijas reportieris?

Oficiāli ne. Bet kaut kā tā ir sanācis. Tā baumo, ka esmu!

Ar "Eirovīziju" tev ir senāka vēsture patiesībā nekā ar Latvijas Televīziju. Turp jau devies pirms 10 gadiem. Sanāk, ka tu šo savu mīlestību pret "Eirovīziju" esi integrējis darbā šeit, Latvijas Televīzijā? Vai kā? Kā tad tu esi kļuvis par mūsu neoficiālo "Eirovīziju" korespondentu?

Toreiz, pirms 10 gadiem, mani paņēma praksē uz "Eirodziesmu", toreiz tā sauca "Supernovu." Toreiz kaut kāds posms notika Ventspilī. Un es biju kā praktikants, asistents, nu tas, kurš skraida ar papīrīšiem un pats nezina, ko dara. Galvenais, ka ir iekšā. Mальчик по вызову – kā krieviski saka. Puisis pēc izsaukuma, tas, kurš skrien un jebkuram palīdzēs. Un tad toreizējā delegācijas vadītāja Zita Kaminska jautāja, vai negribu aizbraukt uz lielo "Eirovīziju." Kopenhāgenā tā notika. Kā negribu? Es esmu students, kurš nekad tik milzīgu pasākumu dzīvē nav redzējis, kurš grib saistīt savu dzīvi ar televīziju.. Protams, ka man galvā uzreiz doma: "Ja es esmu "Eirovīzijā," tad jau esmu iekšā un mani pamana. Okei, es strādāšu Latvijas Televīzijā!" Aizbraucu uz to "Eirovīziju." Un uzreiz gribu pateikt, ka tas nebija par nodokļu maksātāju naudu, es pats maksāju. Tur mēs bijām divas nedēļas. Man likās, ka es labi sevi parādīju. Bet darbā mani nepaņēma!

Aizvien vēl ne?

Tas bija labs piedzīvojums. Pabiju "Eirovīzijā," pabiju "Eirodziesmā," pilns telefons ar bildēm. Ar iespaidiem devos atpakaļ pie saviem bāra darbiem, es toreiz strādāju bārā.

Bet mīlestība pret "Eirovīziju" nepazuda?

Ne pret "Eirovīziju", ne pret izklaides industriju mīlestība nav pazudusi. Un tad, kā jau mēs sarunas sākumā runājām, pats veidoju kaut kādus video un pēc tam pa citiem ceļiem tiku ne LTV1, bet LTV7. Tagad esmu LTV Ziņu dienestā. Bet ar "Eirovīziju" tas atkal sākās tā, ka pirms pieciem gadiem uztaisīju sižetiņu "Panorāmai" par "Supernovu". Man vienmēr vairāk tās aizkulišu lietas interesē. Un tā vienu gadu uztaisīju, tad pieteicos uz nākamo gadu. Trešajā gadā mani jau palūdza uztaisīt, un tā aizgāja. Pēc "Supernovas" sižetiem aicināja aizlidot uz lielo "Eirovīziju". Tas bija Itālijā ar grupu "Citi zēni". Iepriekš korespondenti lidoja uz pusfinālu un finālu. Mans gads bija pirmais, kad žurnālistu sūtīja uz visu periodu. Delegācija tur dzīvo apmēram divas nedēļas. Tas nav tikai uzkāpt uz skatuves, trīs minūtes nodziedāt, sagaidīt balsošanu – tiec, netiec un brauc mājās. Tas ir ļoti garš process – tu atlido uz konkrētu valsti, visbiežāk jau nākamajā dienā ir ģenerālmēģinājums uz lielās skatuves, ko nedrīkst, protams, palaist garām. Tad ir virkne ar visādiem uzdevumiem. Un vēl vairāki mēģinājumi. Pusfināls. Tad divas dienas starpā. Ja tiec finālā, tad dienu iepriekš atkal ģenerālmēģinājums, tad fināls. Sanāk ar pusfināliem un fināliem vien jau sešas dienas.

Piemēram, šogad, kad biji līdzi Donam, mēs katru rītu sazinājāmies tiešraidē. Tik tiešām rādīji visas aizkulises, kā jums iet, kur jūs atrodaties, kas ir bijis, kas ir piedzīvots... Un ne tikai "Rīta Panorāmā", tas bija arī vakara ziņu izlaidumā. No malas varētu šķist – ah, cik jauki, tu uz divām nedēļām aizbrauci ceļojumā. Bet patiesībā tā ir rukāšana! Tu taču neko apkārt neredzi, esi darbos līdz ausīm!

Darbs sākās jau Rīgas lidostā. Ja izlidošana ir pēc sešiem, tad, protams, tiešraide "Dienas ziņās". Ja pirms sešiem, tas ir sižets, turpat lidostā pats samontē sižetu un sūti uz ēteru. Tad atlido, un tā diena ir vairāk, lai saprastu, kur tu esi, kas tu esi, vispār loģistiku saprast. Un nākamajā dienā uzreiz jau ir mēģinājums, tu brauc līdzi. Un tas tev nav viens sižets.

Nav, nav! Man "Eirovīzijas" laikā bija saruna ar Ziņu dienesta vadītāju un viņa minēja, ka divu nedēļu laikā tu teju divu mēnešu normu izpildi.

Šogad bija rekords. Vienā dienā man bija 12 satura vienības. Deviņas tiešraides: "Rīta Panorāma," "Jauna diena," "LSM+", šogad arī bija Palestīnas atbalstam veltītie piketi, tātad strīms no turienes "LSM", tiešraide "Dienas ziņās", tiešraide 19.00 "LTV7"; 20.00 tiešraide "Panorāmā", divas tiešraides sociālajiem medijiem un pāris sižetiņi. "Eirovīzijas" tiešraide beidzās ap pusnakti, tad, kamēr savācies, kamēr tiec uz viesnīcu, ir jau 2.00 / 3.00 Pieskaitām vēl laika starpību... Un vēl pa ceļam autobusā jau montē sižetu uz "Rīta Panorāmu." Un es visu laiku lūdzu "Rīta Panorāmai": "Tikai ne ātrāk par 8.00!" Šogad vēl tā, bet Liverpūlē bija divu stundu starpība, kas nozīmē, ka tiešraide ir 6.00. Vārdu sakot, divu, trīs stundu gulēšana – tā ir norma "Eirovīzijas" laikā. Bet, kad ir pusfināls vai fināls, miega nav vispār.

Par delegāciju runājot, šķiet, tu esi pilntiesīgs ģimenes loceklis, vai ne? Mēs, skatoties šīs tiešraides "Rīta Panorāmā", ar smaidu konstatējam, ka tu daudz kur, runājot ar Donu, teici "mēs!", "mēs to," "mēs šito!"

Es arī to pamanīju! Es nezinu, kāpēc, bet jā! "Mēs tikām", "mēs dosimies turp..." Nu, protams, ka Dons tika, Dons to visu izdarīja. Bet burtiski 24/7 esot kopā ar delegāciju, tie ir arī tavi sasniegumi.

Nu ir, ir, protams! Bet, ja reiz mēs runājam par "Eirovīziju", jāpajautā arī zelta vērtais jautājums, vai tev ir atbilde par to, kas uzvar šajā dziesmu konkursā? Kas ir tas, ko skatītāji vērtē, ko viņi alkst redzēt, dzirdēt? Kā lai uzvaram?

Tas ir jautājums, kuru es pats uzdodu katru gadu jebkuram māksliniekam, kurš ir bijis kādreiz "Eirovīzijā", vai kurš plāno būt, arī mūzikas ekspertiem un kritiķiem... Nevienam nav atbildes! Katru gadu tas ir kaut kas cits. Noskaties visus priekšnesumus, jau izveidojas tā sajūta, čujs, ka kāds gabals izceļas starp visiem. Šogad uzreiz bija skaidrs, ka vai Nemo, vai Horvātija. Vai ir kaut kāda formula, kā uzrakstīt dziesmu, lai tā uzvar? Tu vari uzrakstīt izcilu dziesmu, iekļaujot visus labākos mūzikas žanrus, notis, vārdus... bet paķert tajā kopējā visā ainā var kaut kas pilnīgi cits.

Ja mēs no "Eirovīzijas" atkāpjamies, bet no mūzikas ne tik tālu, par "Supernovu." Tu arī biji kopā ar vienu no dalībniekiem – Saint Levića. Un es jau noskaidroju, ka ne tikai "Supernovā". Tu arī esi viņas producents. Kas tevi saista mūzikas producentu lauciņā? Kā tu to vispār vēl pagūsti apvienot ar visiem saviem plus/mīnus miljons projektiem televīzijā?

Ja būtu kaut kāda gada balva par vissliktāko mākslinieku producentu, tad es pilnīgi noteikti dabūtu šo balvu.

Nu beidz!

Vajadzētu vairāk laika atrast šim lauciņam. Bet tas ir pa draugam. Mēs ar Santu mēģinām kopā maukt pa to taciņu, kaut kā zīmēt sev to ceļu mūzikā. Bet es arī esmu tāds vairāk radošs. Neesmu tāds, kurš var saplānot viņai koncerttūres. Es varu organizēt intervijas, jo mediju lauciņš man ir pazīstams. Šogad arī, piemēram, mēs kopā veidojām priekšnesumu "Supernovā". Un man ļoti patika, tas guva arī atzinību gan starptautiski, gan arī mūsu vietējie skatītāji novērtēja. Mans uzstādījums bija, ka mēs neesam uz skatuves, mums šobrīd nav koncerts, bet gan klips. Mēs gribam tiešraidē nofilmēt klipu. Man liekas, mums izdevās! Bet, ja es būtu labs producents, viņa skanētu biežāk radio, biežāk kaut kur uzstātos, biežāk dziesmas publicētu. Bet dziesmu viņai ir daudz!

Tad jau viss vēl priekšā!

Cerība tāda ir.

Vēl, par mūziku runājot, pavisam nesen "Pasaules Panorāmā" tev bija sižets par Adeles karjeras noslēgumu. Viņa ir paziņojusi, ka vismaz uz kādu brīdi iepauzēs, lai baudītu dzīvi ar savu ģimeni. Tu brauci strādāt, un tas bija patīkams darbs? Vai arī tu brauci uz koncertu un apvienoji patīkamo ar lietderīgo?

Es braucu baudīt koncertu. Atbraucot atpakaļ, man pateica: "Pagaidi, tu biji…"

Un nav sižeta?

Un nav sižeta? Kas par lietu?

Izklausās pēc mūsu Ziņu dienesta!

Man prasīja: "Tu kaut ko nofilmēji?". Protams, ka es nofilmēju! "Un tev vēl nav sižeta? Nu, nē, neies cauri!" Nācās taisīt! Tur bija ne tikai mani materiāli. Jo es kā influenceris filmēju vertikāli un televīzijas formātam tas neder, bet paņēmu no citurienes video materiālus.

Bet es nezinu, kā tas tā sanāca, ka vairāk tajā mūzikas lauciņā... Mani neinteresē politika, mani neinteresē Saeimas dienas kārtība, es zinu, ka kolēģi tur peld kā zivis ūdenī, viņiem tas izdodas. Man negribas sēdēt stundām ilgi un gaidīt deputātus vai ministrus, nu nē! Dzīve vienkārši mani tā pagrieza, ka es vairāk ne tikai mūzikā, bet šovbiznesā eju.

Vai būs pareizi teikts, tie ir visādi – lielāki vai mazāki – projekti, kurus daļēji var raksturot arī tādus, ko tu uz savas ādas vari izbaudīt? Man uzreiz ir piemērs – dokumentālā filma "Iezīmētie."

Oi, tas arī bija labs stāsts! Mani pieteica ar tādu tekstu: "Nu tu tur aizbrauksi, ar telefonu kaut ko pafilmēsi un brauksi atpakaļ." Bet tāda nebija realitāte.  Uz piecām nedēļām mūs paņēma uz Alūksni. Stāsts ir par pirmajām rezervistu apmācībām, ko Nacionālie bruņotie spēki rīkoja, man liekas, pirms četriem gadiem. Tās vispār bija tādas eksperimentālās apmācības, kurss. Mums kā televīzijai, protams, tas jāatspoguļo. Mums bija kolēģis, viņš šobrīd arī strādā tieši militārajā jomā, kurš teica, lai aizejam pie mūsu Ziņu dienesta priekšnieces. "Taisām filmu! Re kur, Dukuls, viņu jau pieteica!" Un bija arī Toms Pastors, kurš arī šobrīd nav televīzijā. Un tā trīs žurnālisti devāmies uz apmācībām, nezinot, kas sagaida, kas būs, jo taču pirmās. Bet pilnīgi skaidrs bija mērķis – uz savas ādas pārbaudīt, ko vari panest, uz ko esi spējīgs un vai vari pārvarēt pats sevi. Kur ir tā robeža, ka es vairs nevaru? Un izrādās, ka tā robeža ir pie pirmā "es vairs nevaru". Bet pēc laiciņa jau jautā sev: "Ko nozīmē – es nevaru? Es varu"! Un tā robeža visu laiku iet augstāk un augstāk.

Kas bija tas grūtākais šajā projektā?

Karstums! 30, 35 grādi bija tajā augustā, bet tu zābakos, pilnā ekipējumā, ar milzīgu mugursomu, kura sver 30 kilogramus, ķivere. Un sviedru smaka bija klātesoša it visur, pat pēc drēbju mazgāšanas.

Tu teiktu, ka tā vislielākā smaguma deva bija pašās mācībās? Vai tas, ka tev vēl bija arī tas viss jādokumentē un jāizveido filma?

Apmācībās, protams. Bet vēl tas, ka tu rāpo pa zemi, parunāt nevari, elpas nav, bet ir taču jāieslēdz GoPro un jānofilmē, cik  tev ir slikti. Bija visu laiku jāpiedomā pie tā, ka tu te arī vēl visu laiku strādā.

Operators nebija līdzi?

Operators brauca no Rīgas kopā ar režisori, bet tikai trīs vai četras reizes uz nozīmīgākajiem notikumiem. Pārsvarā mēs paši filmējam visu ar GoPro. Un nav tā, ka NBS teiktu: "Re, šie trīs čaļi filmē filmu, viņiem atlaidīte, viņus neaiztikt." Nē, man tāda sajūta, ka vēl speciāli mūs mēģināja vairāk noslogot, lai mums nebūtu iespēja kaut ko nofilmēt. Jo sākumā, protams, visi instruktori neiesaistījās filmēšanā, īsti arī nepalīdzēja ar kaut kādām aktivitātēm, ko varētu smukāk nofilmēt. Ar laiku mēs ne gluži sadraudzējāmies, bet bija vieglāk ar organizatoriskajiem jautājumiem. Bet ne ar slodzi. Slodze ar katru dienu tikai pieauga. Jo ar katru dienu paliec aizvien nogurušāks, nav tā, ka kādā mirklī atpūties. Desmitos bija jāiet gulēt, sešos jāceļas. Visgrūtāk bija tik agri aizmigt, jo es esmu pūce, vienos, divos eju gulēt.  Emocionāli, protams, arī.

Par emocionālo, nedaudz līdzīgi izklausās, kā ar "Dzīvei nav melnraksta". Vai šādi projekti ar emocionāliem izaicinājumiem ir tavs aramlauks?

Man patīk emocijas. Nesen par to domāju un nekādi nevarēju noformulēt, kāpēc man patīk izjust emocijas un droši vien es atradu to atildi…

Padalies, lūdzu!

Ir autosportisti, kuriem patīk ātrums. Ir cilvēki, kuriem patīk lekt ar izpletni, gumiju. Un ar katru reizi viņam pietrūkst tā adrenalīna, ar katru reizi pietrūkst tās sajūtas, viņi grib vēl. Tās ir kā narkotikas. Man droši vien tas skaitās kā adrenalīns. Man gribas emocijas. Un es uzskatu, ka emocijas vispār ir dzīvē vissvarīgākais. Ja tu neko nejūti, tu esi beigts. Man gribas arvien jaunas, nepieredzētākas emocijas.

Visu laiku testēt, kur ir tā tava robeža?

Mhm. Man bieži saka: "Es skatos tavus raidījumus un raudu līdzi varoņiem vai viņu stāstiem. Kā tu emocionāli vispār tiec galā, klausoties tos smagos stāstus?" Sākumā bija grūti, bet gadiem ejot, uzaug āda. Droši vien tas ir arī tā sauktais profesionālais kretīnisms, tas ir tavs darbs. Tāpat kā ķirurgam jautāt: "Kā tev nav bail no asinīm?" Pierod. Un man tā ir ar šiem smagajiem stāstiem.

Vēl par citiem projektiem runājot, bija arī mega projekts "Būris."

Ak, Dievs, jā!

Pirms tā tapšanas bija ļoti liels priekšizpētes darbs, ļoti labi atceros, jo pati daudz dažādas tēmas analizēju un sniedzu padomus, kas tad būtu filmējams, kas diskutējams, ko un kādā veidā labāk pasniegt. Bet vēl pirms tam bija liels darbs! Jo tas bija daļēji Eiropas finansēts projekts. Tātad pirms tam bija konkurss, uz kuru bija jāpiesakās, tu uzvarēji, tad nāca tā atklāsme, ka ir uzvarēts un – ko tad tālāk darīt! Kā vispār šis projekts tapa? Kāpēc izdomāji, ka ir jāpiesakās? Atkal adrenalīna pietrūka?

"Būris" arī ir par cilvēku. "Būris" ir par sabiedrības saliedēšanu, izglītošanu, līdzcilvēku izpratni. Tāpat kā "Dzīve nav melnraksta," arī šeit katrs stāsts ir par kaut ko! Vārdu sakot, par cilvēku!

Un, droši vien, mans lauciņš žurnālistikā nav mūzika, bet cilvēki! Viņu stāsti, emocijas, sociālā integrācija. Un tā laikam arī radās "Būris."

Ko tev bija svarīgi parādīt ar šo projektu? Ko vēlējies izcelt?

Mēģinu atcerēties to tekstu, ko es teicu katra raidījuma noslēgumā, tas arī bija galvenais mērķis… "Katram cilvēkam ir tiesības uz savu vietu. Bet būtiski, lai tas būtu faktos balstīts."

Cilvēkam var būt viedoklis. Tu vari to nepieņemt, bet ir jāuzklausa un jāsaprot. Arī man ir viedoklis, arī es atšķirīgi varu domāt un uzvesties. Bet, ja neuzklausīsi, tad nesapratīsi, kāpēc es tā uzvedos, domāju vai rīkojos. Un tu nevari zināt, piemēram, kāpēc kaimiņš dzer. Bet varbūt pirms pieciem gadiem nomira viņa sieva. Vai viņam ir depresija. Vai viņš mēģinājis taisīt pašnāvību. Varbūt viņam ir nepieciešama palīdzība. Varbūt nav, ar ko parunāt...

Varbūt viņam kaut kas fiziski tik ļoti sāp, bet alkohols ir vienīgais, kas palīdz...

Un, ja tu neaiziesi, nepajautāsi, nekad neuzzināsi, kāpēc.  Bet varbūt uzzinot, vari viņam palīdzēt, kaut vai vienkārši parunājoties.

Vari ieskicēt, cik liela mēroga projekts šis bija? Cik daudz cilvēku bija iesaistīti? Man ir sajūta, ka visi!

Lai saprastu... Šķiet, ka 2019. gadā paziņoja, ka Eiropas Parlaments mums piešķir finansējumu. Janvāris, februāris, marts, un mēs sākām plānot, kas, kā būs. Gribējām jau filmēt, bet tad nāca pandēmija. Un arī televīzijai bija ieviesti ierobežojumi, ka jābūt maskās. Bet mums bija svarīgi, lai būtu redzama seja, lai būtu redzamas emocijas. Mēs filmēšanas pārcēlām vēl un vēl, līdz beidzot bija nospraustas filmēšanas dienas... Divās nedēļās mēs nofilmējām 21 raidījumu!

Tas nav normāli!

Vienā dienā mēs filmējām trīs četrus raidījumus. Viens raidījuma ieraksts ir ap divām trim stundām. Un es, kurš nekad nav vadījis raidījumus, kurš vispār kā zaļš gurķis ar trīcošām rokām mēģina vispār tajā gaļas mašīnai izdzīvot. Tas bija periods, kad nevarēju saprast, kas vispār notiek.

Tā bija pārslodze gan fiziska, gan emocionāla?

Jā! Un arī stress. Jo normāli ir gatavoties raidījumam... Okei, bija ļoti liels cilvēku skaits ar redaktoriem, žurnālistiem, palīgiem. Šķiet, bija 60 vai 70 cilvēku iesaistīti, bet raidījumi bija tikai viena sastāvdaļa. Gatavais produkts, tas, kas bija ēterā (sākumā tas bija digitālā formātā), bija 40 minūtes, stunda. Un tas ir liels apjoms! Tēma ir jāpārzina. Protams, bija tie sākuma mēneši, lai visu izpētītu. Bet, ejot uz studiju, dažkārt nesapratu, ko mēs filmēsim, kāds raidījums. Galvā bija visas tēmas un putra. Studijas uzbūve bija tāda, ka mani rāda ekrānā, bet es stāvu pilnīgi citā vietā, dalībniekus neredzu. Man priekšā bija kamera un no abām pusēm – statīvs, uz kura uzlīmētas sarkana un zila lapiņas. Un gadījās situācijas, ka es nesaprotu, kurš no šiem cilvēkiem ir kurš, uz kuru pusi man jāskatās. Piemēram, uzrunāju Jāni, bet skatos uz Pēteri. Tad to vajag pārrakstīt. Nu, pārslodze bija ārkārtīga! Pulksten 7.00, 8.00 no rīta biju televīzijā. 21.00 braucu uz mājām. Pa nakti mēģināju gatavoties nākamajiem raidījumiem. Vēl arī tērpus vajadzēja. Negribēju nekādā uzvalkā tērpties!

Paskaidro, lūdzu, par to filmēšanas grafiku. Kādēļ tik saspiesti un sasteigti tas viss tiek filmēts?

Nauda! Mums ir viena liela studija – 6. studija, kur notiek "Supernova", "Gudrs, vēl gudrāks", dažādu koncertierakstu filmēšana. Un mums vajadzēja iespraukties starp šīm filmēšanām. Ir studijas vairāku dienu uzbūve, nobūve, jo visu taisa no nullītes. Un te vajag reklāmas rullīti "Latvijas Televīzija. Nāciet strādāt! Laipni gaidām jaunus kolēģus. Sapņu darbs!" Daudzi taču saka, ka televīzija ir sapņu darbs.

Bet ir arī! Tas ir tas tavs adrenalīns, bez kura tu nevari!

Protams! Es nevaru bez stresa, bez emocijām. Tajā brīdī izjūtu, ka esmu dzīvs. Vajag skriet, vajag stresot, okei, varbūt ne tik ļoti kā "Būra" laikā, bet...

Bet gandarījums ir?

Ir! Protams, ka varēja vēl labāk, bet ir tā sajūta, ka es izdarīju! Atkal tas pats, kas bija ar projektu "Iezīmētie" – cik tālu ir tas "es nevaru"? Protams, ka es varu! Bet ne bez komandas. Protams, ka visi mani lamāja par noslogojumu. Lai saprastu, "Būris" nav tikai tas 21 raidījums, ko rādīja digitāli un pēc tam ēterā, ir vēl 11 apakšprojekti – cilvēkstāsti latviešu un krievu valodā, LSM longrīdi jeb garstāsti, diskusijas Briselē, ko vadīja Ilze Nagla. Viņa man teica: "Tikai pamēģini vēl kādreiz ko tādu uztaisīt, es tevi nošaušu!" Jo man bija komanda, bet viņai vajadzēja vienai pašai Briselē to darīt.

Eiropas raidorganizācija taču nominēja mūs arī par gada labāko projektu. Katru gadu tiek rīkots šāds forums un no visiem raidorganizācijas biedriem izvēlas labākos projektus, kas "izšāvuši" novatoriski un tā, bet, protams, mēs neko nedabūjām. Bet būt starp 10 labākajiem projektiem, kas ir izvēlēti no simtiem... Šķiet Guntis Bojārs kaut kad teica, ka šis forums ir kā Eirovīzija, tikai televīziju vidū.

Vai nu tev vajag to papīrīti pie sienas! Noslēdzot šo sarunu, saprotu, ka šobrīd tu esi uzsācis vēl kādu jaunu projektu digitālajā vidē "Tiekam skaidrībā." Kas tas par "zvēru"?

Šādi tādi video jau ir pieejami visos mūsu sociālajos medijos. Gan "Replay", gan "Youtube", "Facebook", "Instagram", "TikTok".

Tu teici "explainer" projekts. Kas tas ir?

Tas nozīmē – paskaidrojošs, pamācošs, tas, kurš izglīto. Tāpēc arī radās nosaukums "Tiekam skaidrībā." Piemēram, tagad, kad mēs ar tevi pabeigsim šo sarunu, es iešu ierunāt tekstu par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta jaunajām cenām. Jo pēc paziņojuma, ka pieaugs cenas, sabiedrībā bija sašutums, kāpēc tagad būs jāmaksā par neatliekamo palīdzību! Bet mēs skaidrojam, ka tā joprojām ir bez maksas, nav jābaidās saukt ārstus. Jāmaksā ir par to izsaukumu, kas nav uzskatāms par neatliekamu, un tam ir pieaugusi cena. Vai arī skaidrojām, kāpēc, kad tika atvesti "ViVi" vilcieni, tos nevarēja uzreiz palaist, kādēļ ziemā nebrauca. Vai arī – cik var pārskaitīt draugam naudu, lai Valsts ieņēmumu dienests (VID) nepieklauvētu pie durtiņām un neprasītu samaksāt nodokļus. Mēs apkopojam aktuālu informāciju un parādam to saprotami! Piemēram, lai cilvēkam nav jāiet uz VID mājaslapu un jāmeklē, cik drīkst pārskaitīt. Tur viss tik oficiāli uzrakstīts, ka – izlasi un neko nesaproti. Šos video var atrast "Replay", "Youtube". Var arī meklētājā ierakstīt "Tiekam skaidrībā."

Es saprotu, ka tādu ceļa karte, ABC tad iedodat cilvēkiem!

Jā, bet arī gribas, lai būtu vizuāli smuki.

Televīzijas cilvēks taču galu galā esi.

Jā. Un, piemēram, es zinu, ka daudziem tas melnais un drūmais varbūt nepatīk, bet man patīk, es uzskatu, ka tas ir gaumīgi un es nesu to sabiedrībā, sitiet mani nost.

Nē, nē, nesitīsim mēs tevi nost. Mēs teiksim paldies par taviem projektiem, par tavu uzņēmību, arī par šo sarunu, ka padalījies. Mēs jau kādu laiciņu darbojamies vienā Ziņu dienestā, bet man vienmēr bija tāda sajūta, ka šo to zinu, bet ne visu, tu kā tāds mistiskais kolēģis ar dažādiem projektiem. Nu, lūk, vismaz dažas šķautnes mēs šajā sarunā esam iepazinuši.

Vēl daudz kas kabatā paslēpts!

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

1974. gada 28. janvārī ēterā iziet pirmā krāsu televīzijas pārraide Latvijā. Raidījumi no stacijām ir melnbalti, bet pēc diktora pieteikuma nereti seko krāsaina filma.

Šogad esam sākuši Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu, un šoreiz raidierakstā jeb podkāstā "Parunāsim" saruna ar Jāni Dimantu, kurš Latvijas Televīzijā nostrādāja 40 gadus (kopš 1962. gada), un Sandru Zviedri, kura LTV aizvada nu jau 26. gadu (kopš 1998. gada). Abi ir ziņu žurnālisti. Un viņiem pievienojas arī žurnāliste Danuta Juste sarunā par to, kas piedzīvots, kas ir nozīmīgākais darba posms un kā šajās desmitgadēs televīzija mainījusies.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Danuta Juste (DJ): 1979. gada vasarā iedzen pirmo pāli LTV jaunajai ēkai Zaķusalā. Darbi kavējas, bet 1985. gada 26. sepembrī ir pirmais raidījums no Zaķusalas – "Teletilts ar Somiju". Puslīdz kārtībā gan ir tikai 1. studija. Jāni, jūs televīzijā sākāt strādāt 1962. gadā. Kā atceraties pāreju no Āgenskalna uz Zaķusalu?

Jānis Dimants (JD): O, cik smags jautājums! It kā jau būtu jāpriecājas, ka esam tikuši jaunajā, plašajā, skaistajā, augstajā namā. Bet, ja drīkst pateikt godīgi, pie Āgenskalna tirgus, bijušajā Linarda Laicena ielā 62, ir kaut kas tik fantastisks bijis televīzijas veidošanas pirmsākumos un attīstībā!  Man divas reizes gadā iznāk braukt uz Stradiņa slimnīcu, jābrauc garām Āgenskalna tirgum. Atbraucu, daktere mēra asinsspiedienu – atkal augšā! "Nu, dakterīt, ko lai dara, saprotiet mani tīri cilvēciski. Es tur esmu strādājis un braucu garām. Varat saprast, ka man saviļņojums. Galu galā tur esmu sācis, arī pavadījis visu savu apzinīgo dzīvi." Allažiņ uzpeld šī doma, kas tas bija par televīzijas kolektīvu! No teātriem, no kinostudijām, no mākslas pasaules operatori, žurnālisti... Tā veidojās radošais kolektīvs. Saskatīšanās, samīlēšanās, šķiršanās, kas tik vien tur nav bijis! Un tajā pašā laikā tiešām kolektīvs, un, ja godīgi jāpasaka, savā pagarajā mūžiņā tādu vairs nekad neesmu savās gaitās izbaudījis. Pēc raidījuma vai iestudējuma, vai vēl kaut kā, kad beidzās, visi apzvanījās: "Kā bija? Kas tur bija labi, kas tur bija slikti?" Nu fantastiski! Mēs visi dzīvojām līdzi katram, kas kaut ko darīja. Kolektīvs, kas ir bijis bijušajā Linarda Laicena ielā 62 – tas, savā ziņā ir pasaules ūnikums. Starp citu, Latvijas Televīzija ir dzimusi 1954. gada 6. novembrī. Vēsturisks laiks tas bija! Pirms pusotra gada bija miris Staļins. Kļuva vieglāk uzelpot. Tad nāca gadi, kad nāca Staļina visu neģēlību atmaskošana. Tas laikmets ļāva vēl vairāk uzelpot mums visiem un strādāt, tā sakot, mazliet citādā sistēmā. No tāda viedokļa tas laiks ir vārda tiešā nozīmē – vēsture.

DJ: Pagrieziena punkts arīdzan, vai ne?

JD: Jā. Ir pagrieziena punkts un brīvāk varēja uzelpot un darboties, un likt savas spējas lietā.

DJ: Es redzēju, kā Sandra māj ar galvu tajā mirklī, kad Dimanta kungs komentē to sazvanīšanos pēc ētera. Tā ir bijis? Ir vēl aizvien?

Sandra Zviedre (SZ): Ir, ir bijis! Bet tagad jau ir tehnoloģijas, visi sarakstās: "Vai cik labs sižets!" Bet par to pārvākšanos es mazliet no citas puses.. Man arī bija viena pārvākšanās. Man liekas, ka vairāk nevienam no raidījuma vadītājiem nekas tāds nav bijis. Raidījums gāja ēterā no trešā stāva pie liftiem, kur ir 4. studija. Man liekas, tur vēl joprojām ir kafijas automāts. Un tur bija vienkārši galds, es, operators un kamera. Jo notika ziņu studijas pārbūve, un viņi vienkārši kaut kā tehniski nepaspēja līdz tam ziņu ēteram. Un tad es tur sēdēja pie tā lifta un, lai gan bija brīvdiena, domāju: "Tikai tagad, lai neviens nebrauc ar liftu, tikai lai neviens nenāk pa tām durvīm un lai neviens nenāk pēc kafijas!" Tāda man pieredze, tā bija ļoti jocīga sajūta.

DJ: Par tādām pieredzēm, kas jāzina tikai tiem, kuri darbojas televīzijā, kas skatītājiem paliek, visticamāk, nemanītas – vismaz tā tam vajadzētu būt. Arī par pēdējā brīža lietām atmiņās tiek minēts, ka pie pirmā raidījuma no Zaķusalas sakari tiek ierīkoti pēdējā mirklī, un jāsaka, ka pēdējā mirklī televīzijā notiek ārkārtīgi daudzas lietas vēl aizvien un tā tas arī ir bijis vēsturiski. Piemēram, raidījuma viesi dažkārt nav zināmi pat īsu brīdi pirms raidījuma, sižeti tiek montēti pēdējā brīdī, dažkārt pat raidījuma laikā, kad tie ir jārāda. Jāni, kā jūs strādājāt, kā jūs plānojāt savus notikumus, kurus rādīt, par kuriem runāt un rādīt ziņās?

JD: Televīzija dzimusi 1954. gadā. Pēc četriem gadiem pie informatīvajām debesīm ir parādījusies "Panorāma".

SZ: "Pēdējās ziņas!"

JD: Jā, sākotnēji "Pēdējās ziņas", pēc tam "Panorāma". Vēl pēc četriem parādījos es, jauns zēniņš. Sasukāju matus un devos uz pārrunām, un tiku pieņemts. Leons Rudzišs toreiz veidoja "Panorāmas" kolektīvu. Es arī tur nokļuvu par lauku korespondentu – kā lauku pazinējs. Un cik ļoti interesanti – kā lauku korespondents sāku, tā pēc gandrīz 40 gadiem, kad beidzu, atkal biju kļuvis lauku korespondents.

DJ: Pilns cikls noiets!

JD: Jā, aplis. Drīz vien pēc tam, nezinu, kā tā sanāca, laikam liktenis, kļuvu par vecāko redaktoru. Diezgan ilgu laiku bija arī galvenais redaktors.

DJ: Bet, tieši par korespondenta darbu runājot, kāda bija šī darba plānošana?

JD: Daudz kas, varbūt pat simtprocentīgi viss, atkarīgs no paša. Vismaz man tā bija. Ko es uzskatīju par vajadzīgu, aktuālu tajā brīdī. Bet, protams, bija arī norādījumi no augšas.

DJ: Kā gadu gaitā ir mainījies temps un veids, kā veidot materiālus? Vai jutāt atšķirību?

JD: Bez šaubām! Kāda atšķirība? Mēs taču sākām, pirmkārt, jau ar mutisko informāciju. Otrkārt, tikai un vienīgi ar fotogrāfijām. Tad sāka parādīties kino, šaurā lente. Tikai vēl pēc gadiem kaut kāds sinhronais sāk parādīties. Tā ka mēs esam izgājuši no paša sākuma, no nekā, varētu sacīt, līdz mūsdienām, kā tagad. Mūsdienās, ja tu gribi, uzreiz sazinies ar Briseli, kas tur notiek, sazinies ar Vašingtonu, kas tur notiek. Tas ir nesalīdzināmi! Un es tikai priecājos, pat savā ziņā apskaužu, kā tagadējie var rīkoties. Viss notiek! Man liekas, ka televīzija un arī konkrēti "Panorāma" turas pasaules līmenī!

DJ: Ahā, uzreiz vērtējums!

SZ: Man liekas, ka Dimanta kungs visu laiku seko tam, kas notiek "Panorāmā", kas notiek ziņās. Cik ir sanācis tikties, viņam vienmēr ir viedoklis. 98% vienmēr ir ļoti pozitīvs, bet profesionāls! Un, ja būs kaut kādi iebildumi: "Tu tur tā vai šitā!" – ļoti normāli, tas tikai dod citu impulsu. Bet es vēl gribēju pajautāt Dimanta kungam, jums taču bija tā, ka jūs pat vienas dienas laikā, piemēram, izbraucot uz laukiem, nevarējāt tikt atpakaļ to materiālu parādīt?

JD: Jā, protams, visādi varianti bijuši. Bet, ja tāda vajadzība bija, attiecīgi izplānoja. Ja kaut kas notika pēcpusdienā kaut kur tālāk pierobežā, protams, tajā dienā nevarēja izdarīt, parādījām nākamajā dienā. Tad mierīgāk varēja samontēt un tekstiņus izslīpēt.

DJ: Un toreiz tā arī tik ātri nekļuva par "vecu" ziņu. Bet, Sandra, par darba plānošanu – es zinu, ka tā ir tava ikdiena. Šobrīd arī katru rītu ziņu producenti satiekas, sazvanās, plāno korespondentiem, kādi būs darbi. Kā tā dinamika atšķiras no tā, kas reiz bijis, kas ir bijis Dimanta kunga laikā?

SZ: Tas ir ļoti garš vēstures nogrieznis. Pie pašreizējām iespējām, kā Dimanta kungs saka, sazvanies, sarunā, vienas dienas laikā korespondenti var pat divus sižetus uztaisīt. Tas ir pilnīgi cits temps. Bet, atceroties, kad maza biju, tas, ko Dimanta kungs saka, un tas, ko tu mini, vai tā nav veca ziņa – nē! Jo šie sižeti, stāsti bija tādas mazas gleznas, kas nenoveco. Ir gan bijuši kuriozi, ka kaut kādu apstākļu pēc vai nu sajuka kasetes, vai sajuka fotogrāfijas un tas sižets neaiziet un neaiziet. Un bija pat izteikts rājiens, jo, izrādās, kamēr tas sižets nav izgājis ēterā, stāsta varonis jau ir pamanījies nomirt. Mums televīzijā drošā vietā glābjas tādas biezas klades ar pierakstiem, jo bija padomju laiki un viss bija jāizanalizē. Mēs arī, protams, tagad analizējam, kas bija labi, kas varēja būt labāk. Bet tad, kad Dimanta kungs bija tas galvenais [redaktors], bija ar roku rakstīts ik rīta sapulces protokols: "Vada biedrs Dimants un izsaka pateicību biedrenei X, bet aizrādījums citai biedrenei Y." Tāds liels apraksts ar visām kļūmītēm. Kopš es strādāju un atceros, Ziņu dienestā analīze vienmēr ir bijusi.

DJ: Sandra, tu arī 23 gadus esi bijusi kadra cilvēks. Un, jūs, Dimanta kungs, arī! Par šo lauciņu, ja mēs parunājam, tieši par kadrā būšanu, par ziņu pieteikšanu, moderēšanu, – vai un kas gadu gaitā ir mainījies?

SZ: Pilnīgi noteikti, kas nav mainījies, tas ir tas virsuzdevums ziņu aiznest līdz skatītājam skaidri un noteikti neitrāli. Nē, nu ir, protams, kad kolēģi uzrakstījuši par stārķu vai meža cūku drāmu, kas ir gana smieklīgs teksts, tad ir apsmējies ne viens vien.

DJ: Tie teksti jau leģendāri kļuvuši!

SZ: Jā, jā! Bet man tā sajūta visus gadus ir bijusi, pirmkārt, ka tu nekad nedrīksti iziet ēterā, ja tev kaut mazliet nav uztraukuma.

JD: Arī šeit varu atzīties, ka man tie teksti ir bijuši sirdslieta. Turklāt izdomāt labu teksta sākumu, vēl jo vairāk – labu nobeigumu, tas man bijis tāds "jājamzirdziņš", ja tā atļauts teikt. Es pats līdu no ādas ārā, lai to dabūtu! Liku, lūdzu, pieprasīju un stingrs biju, lai arī jebkurš teksts būtu baudāms un saprotams! Kad devos izbraucienos, es teicu: "Operator, nofilmē to stārķi, nofilmē man to grāvi, man noderēs.." Es jau pa ceļam daudz ko biju prātā izdomājis, kā tur būs. Man liekas, ka Andrejs Volmārs uztvēra to manu vēlmi, mēs gandrīz bijām tāds kā tandēms, kas ar tekstu pušķošanu aizrāvās. Tagad, atklāti sakot, es pat nevaru nosaukt nevienu! Bet varbūt arī tagad nav vajadzīgs? Tagad ir tāds laikmets, bet man tas bija baigi no svara.

DJ: Vai tas ir tas, kā jums trūkst, šodien skatoties ziņas?

JD: Es neteikšu, ka tur trūkst, es saskatu arī šodienas panorāmiešus.. Starp citu, ja drīkst mazliet paklačoties par sevi?

DJ: Jā, lūdzu, klačojamies!

JD: Nu, jā, es esmu tāds daudzlasītājs, daudzskatītājs. Un, kad lasu, skatos, neesmu it kā tas parastais cilvēks, kuram patīk vai nepatīk. Man tas savā ziņā ir darbs. Es piefiksēju: "O, viņam tas ir izdevies! Kas to ir rakstījis?", un es pierakstu autoru. Citkārt viss ir aizgājis šurum burum. "Kas to rakstījis?" Un tiek atzīmēts šajā kladītē. Man ir pat pirmais piecnieks, ja tā drīkst sacīt. Par panorāmiešiem. Un vēl arī pirmais piecnieks, kur tiek iekļauti visi nacionālā mērogā – gan rakstošie, gan raidošie žurnālisti.

DJ: Es nezinu, Sandra, kā tu, bet es degu nepacietībā. Pavērsiet mums to priekškaru?

SZ: Kaut ko gribētos zināt, jā!

JD: Šad tad es arī daru zināmu šo savu vērtējumu.

DJ: Mēs zinām, mēs saņemam!

JD: Ja runājam par "Panorāmu", tad aizvien stabilu vietu ieņem trīs diktori, ētera personības, vai vēl kā viņus tur dēvē. Man viņi ir diktorieši. Ilze Dobele. Laura Vonda. Gudras, brašas, pievilcīgas, apķērīgas. Un pa vidu allaž omulīgais Jānis Geste. Tāda trijotne! Man liekas, diezin vai kāds varētu viņus, tā sakot, ne gluži izēst, bet viņu vietā stāties. Paliek vēl divas vietas. Un, ja pavisam nopietni, tad vienu tagad ļoti, ļoti stabili ieņēmusi kara korespondente Ina Strazdiņa. Visiem, kas dodas uz Ukrainu, atrāda karu padarīšanas, cepuri noņemu nost viņu priekšā. Bet ar Strazdiņu ir tā, ka svētdienās, kad parāda dievkalpojumu, ir tāds raidījums "Lielās patiesības" un vienā reizē bija uzlūgta kara korespondente. Viņa ar savu sievišķību, ar savu atklātību tā pasniedza savas gaitas, ko viņa gājusi caur Ukrainu. Acis kļūst miklas. Rokas ķeras labajā pusē pie sirds, kā tur klauvē. Tāds bija viņas sniegums – kā žurnāliste, kā sievišķis.. Un pēc tam skatos, viņa nokļuvusi Kurskas apkaimē, kur notiek karš. Dārd sprādzieni apkārt, bet viņa intervē krievus. Krievus! "Kā jums klājas? Jūs redzat, kā jūs te bombardē? Kāpēc jūs aizvien mīlat savu Putinu, kurš šausmu darbus dara Ukrainā?" Izrādās, viņi nezina par tādiem šausmu darbiem Ukrainā. Vārdu sakot, manā pieciniekā viņa ir nokļuvusi ļoti stabili! Nu.. piektais lai pacenšas tur iekļūt.

DJ: Atstāsim brīvu šo vietu! Bet vēl, par pašaizliedzīgu darbu runājot, kāds fakts no vēstures, ar kuru vēlējos padalīties – oficiāli televīzijas komplekss Zaķusalā ir pabeigts 1988. gadā. Kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo griež sarkano lentīti. Rīgā ir vienīgais televīzijas komplekss visā PSRS, kas aprīkota ar trešās paaudzes aparatūru. Pugo savu uzrunu sāk latviski: "Šodien jums visiem ir svētku diena!", tad turpina krieviski. Bet vēl pirms tam, 1984. gada decembrī, bija kāds ziņojums: "Centrālkomitejas vadība ar sašutumu uzņēmusi TV "Panorāmas" informāciju par svinīgo sēdi." Ja runāja Pugo, vajadzēja ēterā laist viņu, nevis ministra runu. Es šeit es domāju, ka ir iespēja kliedēt mītu, kas klātesošs jau kopš neatkarības atjaunošanas par to, ka kāds cenšas sarunāt ziņas ēterā. Jāni, kā jūs atminaties, cik daudz šādu mītu bijis klātesoši?

JD: Varu pateikt ļoti vienkārši. Televīzijas "Panorāmas" sākumā – Maskava, Brežņevs. Otrais sižets – Rīga, Voss, Centrālās komitejas plēnums, kā pildām piecgades nodevas. Tās ir obligātās nodevas, nevienam nav jāprasa, vajag vai nevajag, tas ir kā likums. Tiem materiāliem tur ir jābūt! Un tāpēc es arī atļāvos tālāk: "Un pārējais ir mūsu pašu rokās. Sižetiem jābūt žurnālistiski labi izstrādātiem, skatāmiem, pievilcīgiem. Rāda katrs savu meistarību ar tālākajiem sižetiem." Apmēram tā ar to oficiozu, kas bija obligāti jānorāda, tur nekā citādi nevarēja būt.

SZ: Tie laiki, paldies Dievam, ir mainījušies. Es arī gribu kliedēt mītu, kas daudziem cilvēkiem liekas – sabiedriskā televīzija, valsts dod naudu..

DJ: "Valsts medijs", kā saka!

SZ: Jā, kā kļūdaini mēdz teikt "valsts televīzija", bet mēs esam sabiedriskais medijs! Viņiem liekas, ka līdz ar to mums kaut kā tā nauda ir jāatstrādā, bet tā tas nav! Man ir bijušas sarunas taksometrā: "Jums jau tur Saeima nosaka visu, kas jārāda!" Bet, ja ir skandāls valdībā, vai tad mēs izliksimies, ka nav? Gluži otrādi, mēs iesim neatkarīgi uz priekšu un rādīsim!

DJ: Bet ir tā, ka daudz ko nosaka vadība. Pirmais vadītājs septiņus gadus bija Kazimirs Jalinskis. Viņu atceras kā dziļi demokrātisku, cilvēcisku vadītāju, un, lai gan tas bija laiks, kad daudzās darba vietās bija krievu īpatsvars, televīzija vienmēr bijusi ļoti latviska vide. Tad te arī gribēju jums jautāt, cik dažādus vadītājus esat piedzīvojuši jūs? Ko izceltu katrā šādā pārmaiņu laikmetā?

JD: Jā, Kazimirs bija pirmais Latvijas Televīzijas vadītājs. No Latgales, Daugavpils apkaimes. Vienlaikus viņš arī bija Krievijas latvietis. Par viņu kā par vadītāju, kā par cilvēku visi, kas tika strādājuši tajā laikā, kas pie pirmsākumiem ir bijuši, ar vislielāko cieņu un mīlestību atceras. Arī man viņš bija pirmais vadītājs. Ja vēl par vadītājiem runā, visādi viņi ir bijuši. Ja drīkst arī mazliet, kā saka, paklačoties: daudzi vecie panorāmieši zina, ka savulaik viens sižets ar Augustu Vosu ir aizgājis kājām gaisā. Tāds zvērisks darbs ir bijis! Protams, ka tas viss ar steigu, Liepājā pasniedz sarkano karogu par piecgades plāna izpildīšanu. Ar helikopteru filmēšanas brigāde safilmēto atved uz Rīgu. Ar steigu uz montāžu, lai varētu samontēt un vakarā varētu parādīt. Un vienu epizodi viņš sāk runāt un ar kājām gaisā! Varat tikai iedomāties, kas tas par skandālu! Laimīgā kārtā, viss aizgāja uz steigas rēķina. Bet, ja godīgi, līdz šai baltai dienai pie šī fakta man tur urd, ka tomēr tā bija mūsu pašu cilvēku provokācija. Pat ir arī aizdomas, kas to ir darījis.

SZ: Tagad klausoties domāju, mana atmiņa ir īsa! Cik man ir bijis vadītāju... Kad stājos darbā, bija Ritums Rozenbergs, bet man sanāca ar viņu ļoti īsu brīdi kopā strādāt. Tas bija Gundars Rēders, Mareks Gailītis, tagad Iveta Elksne. Bail kādu nepieminēt, man liekas, Gunārs Dūzis arī bija kādā brīdī. Man šie visi, jel piedošanu, ja kādu nenosaucu, Ziņu dienesta vadītāji, kas ir bijuši šajos gados, ir atstājuši iespaidu, ka viņi ir tas plecs, aiz kura mēs varam neatkarīgi dzīvot. Mums nav, manuprāt, nojausmas vispār, kādi varētu būt viņiem, es neteikšu draudi, bet pārmetumi, kaut kāda mēģināšana ietekmēt. Un tas kolektīvs ir noturēts tāds, kā mēs esam. Brīnišķīgā Anete [Bertule], "Šodienas jautājums", – kad tu skaties, nu nevar amatpersona atbildēt pēc būtības, jo vienkārši tiek uzdoti īstie, pareizie jautājumi. Tas, manuprāt, attiecas pilnīgi uz visiem. Tā gatavošanās, kā tas notiek, es to ikdienā redzu. Ne man tev stāstīt, jūs taču tāpat rīta programmai gatavojaties, turklāt es varu tikai apbrīnot tevi. Es rīta raidījumiem esmu izgājusi divus lokus, es sāku strādāt "Rīta bumā" 1998. gadā, un tad, kad bija krīze, mums bija saīsināšana, dažiem bija jāaiziet no darba, kas tā laika vadītājam Marekam Gailītim, es domāju, bija grūtākais brīdis dzīvē.. Un tad bija "Labrīt, Latvija!", kur es nostrādāju divus ar pusi gadus. Laiki ir mainījušies, protams, bet, runājot par vadītājiem, man viņi liekas, kā bufera zona. Aiz kura kolektīvs visos laikos varējis strādāt, un, ja kaut kas nav, tad tu droši vari iet pie tā vadītāja! Bet, runājot vēl par tiem atgadījumiem, kas ir bijuši, mums ar Dimanta kungu nesanāca ļoti daudz strādāt kopā, bet mums ziņu telpā tā ļoti tuvu viens otram bija rakstāmgaldi. Jūs to neatcerēsieties, bet es to esmu paņēmusi uz visu mūžu! Es nesen biju sākusi strādāt. Lauku meitene tikko Rīgā. Un tā sanāca, ka es pavisam nejauši biju saviesīgā pasākumā, kur Dimanta kungs bija aicināts. Pēc tā pasākuma mēs satiekamies darbavietā un es, pārņemta ar to visu, stāstu Dimanta kungam, ka ļoti daudz cilvēku tur bija, piesaucu populārus cilvēkus, aktierus, mūziķus. Dimanta kungs sēž tāds ļoti nopietns. Paskatās pār brillīti uz manis: "Zviedres kundze, un ko jūs ar šo gribējāt akcentēt? Ka jūs esat pazīstama ar kādiem no šiem cilvēkiem?" Un tas man palicis ir tā atmiņā, ka es vienmēr piedomāju pie tā, ko runāt, kur runāt, ko uzsvērt un kuram tieši tas ir interesanti! 

JD: Allažiņ, allažiņ, kad esmu kaut kur ārzemēs un ne tikai, mēdzu lielīties, ka es esmu strādājis tādā televīzijā, kuru var uzskatīt savā ziņā par pasaules ūnikumu. Ir bijuši laiki Latvijas Televīzijai, kad vienas svētdienas raidījuma laikā apstājas teātri, kinoteātri, koncertzāles.. Tramvaji, trolejbusi ielās brauc tukši. Nav cilvēku. Visi pielāgojušies skatīties vienu svētdienas raidījumu, kurš saucas "Labvakar!" Kolosāli! Ūnikums! Kur vēl pasaulē atradīs tādu valsti, kur cilvēki pielāgo savas ikdienas gaitas, lai tikai noskatītos vienu raidījumu? Protams, tagad ar diviem klikšķiem var skatīties raidījumus rītā, vakarā, naktī un jebkurā laikā. Bet tajā laikā, kad raidījums aizgāja gaisā, viss cits izkūpēja. Un vispār man liekas, ja no Latvijas Televīzijas krietnajiem darbiem atļauts nupat varbūt pašā augšā likt, man liekas, 80. gadu beigas, Atmodas laiks, ir bijis Latvijas Televīzijas devītais vilnis! Tādā augstumā tika strādāts, tika veidoti raidījumi, tajā skaitā, arī mana "Panorāma". "Labvakar" gāja vienreiz nedēļā, "Panorāma" – katru dienu! Un tur bija arī jāatspoguļo visi pasākumi, kas saistīti ar Atmodu, kas saistīti ar tādu faktu klajā laišanu, ka mutes palika vaļā. Tādu, ka Mavriks Vulfsons Latvijas Radošo savienību plēnumā brēcoši paziņoja, ka Latvija bija okupēta. Rādīt vai nerādīt, noklusēt? Paradījām! "Labvakar" parādīja visu! "Panorāma" parādīja, cik attiecīgi pienākas. Nenobijāmies! Nu, jā, dabūjām pāri visu ko… Nu, vārdu sakot, tie laiki Latvijas Televīzija ir ierakstāmi ar zelta burtiem tās vēsturē. 

DJ: "Panorāmas" dzimšanai mēs vairākas reizes šajā sarunā jau pieskārušies, bet pavisam precīzi "Panorāma" izveidojās 1958. gada 19. martā, līdz tam bija, kā jūs minējāt, vairāki informatīvi raidījumi, piemēram, arī "Mūsu ikdiena", ko vadīja Emīls Meškuns, kurš vēlāk arī bija viens no pirmajiem panorāmiešiem. Un, jā, "Panorāma" agrāk nebija katru dienu. Jūs spējat iedomāties šodien, mūsdienās, ka "Panorāma" nebūtu katru dienu? Kā tad tas būtu?

SZ: Informācijas vakuums!

JD: Tas tā nedrīkst notikt! Man liekas tomēr, ka "Panorāma" turas braši.

DJ: Bet ne vien "Panorāma", ir arī citi raidījumi…

JD: Bez šaubām! Sporta raidījumi, kultūras raidījumi, mūzikas raidījumi. Tas, kas mūsu laikos tiek rādīts, tā ir klase, pasaules līmenis!

DJ: Starp citu, bija laiks arī, kad diskutēja, vai televīzija ir māksla kā žanrs. Vismaz tā atminas režisore Aina Zariņa grāmatā "Cilvēki TV viļņos" – ka Latvijas Televīzija bija mākslas un kultūras iestāde. Bet sabiedriskā medija uzdevums ir informēt, izglītot, arī izklaidēt. Bet pēdējās desmitgadēs informatīvie raidījumi ir kļuvuši nozīmīgi dažādos formātos skatītājiem. Arī Sandra jau šīs sarunas laikā vairākkārt ir akcentējusi par mūsu dažādajiem informatīvajiem raidījumiem. Mūsdienās ir iespējams analizēt informāciju, preparēt to dažnedažādās formās. Kā jūs redzat pārmaiņas, ja runājam tieši par informatīviem raidījumiem? Kādas gadu gaitā tās ir bijušas, vai tās ir nozīmīgas un kam tās ir nozīmīgas?

SZ: Es domāju, ka tas ir laika diktāts – izmaiņas, arī tehniskās iespējas un tā tālāk. Atceros, kā ļoti sen man garāmejot zināms cilvēks teica: "Es skatos tikai Latvijas Televīziju, jo tā man liek domāt!" Tas tiešām bija kompliments! Es domāju, ka Latvijas Televīzijā tiek ievērots balanss. Un vēl gribēju pieminēt, ko no vēstures zinu, – koncerti, izrādes gāja dzīvajā ēterā. Ar tā laika iespējām! Piemēram, TDA "Daile" koncerts aiziet dzīvajā. Bet tas vienkārši ir laika diktāts. Tajā laikā, pirmkārt, nebija iespējas kaut ko tur ļoti analizēt, kaut ko ļoti pētīt. Cilvēki dzīvoja visiem vienādo dzīvi, protams, ar atsevišķiem partiju funkcionāriem un kādiem priekšniekiem. Bet cilvēki bija diezgan vienādi – ar savu uzvārīto limonādes katlu uz viesībām, pa blatu kaut kur dabūtu zaļo zirnīšu bundžu. Un cilvēki vienkārši patērēja to, ko viņiem deva. Kas mums bija? Latvijas Televīzija un Centrālā televīzija. Nekā vairāk arī nebija, tagad tie laiki ir mainījušies.

JD: Gribētos atzīmēt jau pieminēto Zariņu. Aina Zariņa tika dēvēta par Spīdolu. It kā jau pašmācības ceļā, bet viņa bija pirmā īstā režisore, augstas klases speciāliste. Un, starp citu, interesanti, mēs te pieminējām, ka veidojās latviešu kolektīvs un tas gana pārkrievotajā Rīgā bija kaut kas īpašs – letiņu kolektīvs. Bet bija tur arī krievu cilvēki. Un Mihails Pjats – viņš prata, bet nekad nerunāja nevienu vārdu krieviski. Viņš bija tāda autoritāte! Tieši mākslas raidījumu veidošanā, izkopšanā. Man liekas, ka viņš arī parādīja un iemācīja, kā televīzijas ekrānā rādīt mūziku. Viņš par mūziku bija tāds lielāks speciālists. Un arī tīri kā cilvēks, autoritāte, vienkārši autoritāte. Krievu cilvēks – autoritāte. Es domāju, ka tas arī kaut ko ir līdzējis mūsu televīzijas attīstībā un izaugsmē.

SZ: Ja mēs runājam par attīstību, manuprāt, vislabākajā nozīmē, savulaik iesāktās tradīcijas un kvalitātes latiņu, ka visam ir jābūt vislabākajam, tas ir pārmantots, mēs turpinām to lāpu nest. Ir citi laiki, citi cilvēki, bet tas pamats, kas tika ielikts tajā laikā ar visām grūtībām, ar visu padomju laiku...

DJ: Bez tās latiņas šeit nav ko darīt? Un arī vienā no uzrunām kāds no vadības šogad teica, man ļoti patīk šis teiciens: "Ja tu nevari man palīdzēt, tad, lūdzu, vismaz netraucē!" Jo tas, man liekas, ārkārtīgi labi raksturo Latvijas Televīzijas darbiniekus. Bet, Dimanta kungs, jūs iesaukām pieķērāties, arī es gribēju izcelt, ka jūs tiekat saukts par Dārgakmeni un pat esot grūti pateikt, kad esat vairāk devis – kā galvenais redaktors vai kā lauksaimniecības sižetu autors. Jums pašam kā liekas?

JD: Es tā negribētu par sevi vērtējumu dot... Stāstīju to savu ideju, ka man visam jābūt žurnālistiski izstrādātam. Un prasīju to arī no citiem. Un tāpēc arī likos tāds diezgan liels negantnieks. Nu un tur tālāk ir arī rakstīts, ka vismaz vienai darbiniecei viņš baigi nav paticis. Gandrīz 40 gadus nostrādājis ar lielākiem vai mazākiem sānsoļiem no "Panorāmas". Tādējādi arī it kā attaisnojot maķenīt, ka esmu baudījis arī citur kaut ko un ieradies no jauna atkal ar jaunām nostādnēm un gribēšanām. Bet galu galā iznācis tā, ka 40 gadus un it kā no mūsdienu viedokļa raugoties, tas ir gaužām nepieklājīgi! Lai kā tur arī nebūtu, man gribētos vienu epizodi no savas ikdienas atrādīt, kādu galu ņēmis viņš ir. Tie pensijas gadi nāca virsū, un man teica: "Jāni, tev būs lieli sūdi! Zini, uz tevi griež zobus un tā!" Nu labi, ja jāiet, tad jāiet. Televīzijas skatītāji bija painteresējušies, kur palicis Dimants. Un vienā avīzē darbiniece uzraksta: "Mēs viņu atbrīvojām kā 21. gadsimtam nepiemērotu!" Ko darīt, priecāties jau it kā nav par ko... Bet, ak tu tavu tautas folkloru! Otrajā vai trešajā dienā eju pa ielu, pretējā ielas pusē iet viens paziņa. Un šis pāri ielai kliedz: "Lai dzīvo 20. gadsimta televīzijas "Panorāmas" žurnālists!"

DJ: Te jau ir runa par to mīlestību pret Latvijas Televīzijas cilvēkiem, un to jūs esat baudījis un vēl aizvien saņemat. Un, Sandra, arī tu ilgus gadus biji skatītāju ārkārtīgi iemīļota raidījumu vadītāja. Es atceros to mirkli, kad aizgāji prom no kadra, man pat bija sajūta, ka ir nepieciešams skaidrot skatītājiem, – viss ir kārtībā, viss būs labi, nav pamata uztraukties! Bet kaut kāds fenomens tajā visā ir, ka cilvēki, skatītāji pieķeras Latvijas Televīzijas cilvēkiem. Kā jūs to skaidrotu?

SZ: Paldies par labiem vārdiem! Par aiziešanu no kadra – mans lēmums brieda ilgi. Es biju pāris reizes gājusi pie priekšnieces, ka nu jau tā kā vajadzētu prasties man aiziet. Vienu brīdi nevarēja atrast, kas varētu strādāt manā vietā, bet tad atrada Ilzi Vēberi. Brīnišķīgi, un strādājam! Bet zini, – iemīļoti, neiemīļoti, bet šie kadra cilvēki ir tie, kuri tev saka "Labrīt!", kuri tev vakarā saka "Labvakar!", pēc "Nakts ziņām" pasaka "Ar labu nakti!", viņš ir ģimenes loceklis! Tagad mēs varam būt brīvāki savā formā, bet, kad bija Dimanta kunga laiki, diktori, kas pieteica raidījumus, ka nākamās būs ziņas, tad pieteica filmu – bija tāds atsevišķs cilvēks. Un es atceros, ka viņiem, visticamāk, bija tā laika nodeva, ka viņi pēc pēdējā ziņu izlaiduma vai pēc pēdējās filmas, teātra izrādes atvadījās un vienmēr teica: "Ar labu nakti, biedri!" Tagad ētera personību ir ļoti daudz, un es domāju, ka skatītājs ieskatās un novērtē pacelto tēmu, izzinošo sižetu, aktualitāti. Ne man stāstīt, kā žurnālistiem pie šī laika dinamikas vajag būt pirmajiem, ātri parādīt saturu, speciālizlaidumus! Es vispār [brīnos] par dažiem kolēģiem.. kad bija karalienes Elizabetes bēres, kas ilga sešas septiņas stundas plānoto divu stundu vietā! Tādu profesionalitāti! Un, ja tu visu dienu esi ar cilvēku kopā, nu skaidrs, ka viņš ir tavējais!

JD: Par Sandru gribu vēl pateikt – pēkšņi viņa pazuda, nav. Viss bija pietiekami augstā līmenī, profesionāls darbinieks, bet pēkšņi nav, kaut kur izplēnēja! Un, kad uzzināju, ka Sandra būs arī šodien, domāju, kā es viņai pajautāšu tomēr, kālab viņa aizgājusi!

DJ: Trīs gadus neatbildēts jautājums!

SZ: Viss, kas mainās, mainās uz labu, un brīnišķīgi kolēģi tagad strādā! Man grūtākais posms – Danuta, tu mani sapratīsi –, bija tie rīta raidījumi, tā ļoti agrā celšanās. Kad tev ir mazs bērniņš mājās un tu celies četros...

DJ: Tu, starp citu, bija viena no pirmajām, kura man to pajautāja, kad es sāku savas gaitas "Rīta Panorāmā", – kā tu ar maziem bērniem to vispār spēj?

JD: Paldies par informāciju!

SZ: Bet es šodien klausos to sarunu, domāju, redz, tās asociācijas, kas man ir palikušas no tā laika, kad Dimanta kungs veidojis sižetus, tas viņa leģendārais "Jā!" Es atceros tās retoriskās sižetu beigas šad tad: "Nu, kā veiksies ar vasarāju ražu, to rādīs laiks."

JD: Tas pareizi teikts, ka tika ļoti, ļoti piedomāts pie tekstiem. Piemēram, Mirdza Tupiņa, – kad bija mūsu tautai kādas atceres dienas, viņai vienmēr sākās sižeti kaut kur pie pieminekļa ar "Div’ dūjiņas gaisā skrēja." Un tad tie teksti, ka pienenes skumst, tādas glezniņas. Arī Maiju Miglu varu apbrīnot, kad viņa bija vienā brīdī uzņēmusies caur sižetu sēriju par dažādām tūrisma vietām, – nu ne jau divdesmitgadīga meitene! Kad viņa meta kaut kādā Kāzu muzejā kurpju pāri jumtam, tur kaut kāds ticējums ir, ņēmās, ar drezīnu brauca... Tas virsuzdevums ir izdarīt pēc iespējas interesantāk, pēc iespējas labāk! Bet ikdienā korekcijas ienes laika trūkums. Bet no tādiem ražošanas momentiem es atceros, tagad jau brīnišķīgi viss notiek datoros, bet es vēl piedzīvoju tos laikus, kad montāžās tika veidoti sižeti un tad nesa kasetes uz režiju. Tu lasi tekstu un austiņā režisors saka: "Lēnāk! Vēl lēnāk, sižeta nav. Lasi vēl lēnāk!" Un tad tu dzirdi tos maģiskos soļus, kad žurnālists skrien. Te, trešajā stāvā, kur kādreiz bija studija, tur ir tās komunikāciju lūkas. Un kad skrien pa tām lūkām "klumb, klumb, klumb", tad saproti – fjū, sižets būs.

DJ: Bet tā, starp citu, aizvien ir realitāte, arī mēs raidījuma laikā šad tad dzirdam: "Mums vēl nav atnācis sižets!" Tas gan nav vairs tā, ka fiziski nav atnācis, tagad sūta citādāk, bet mums saka: "Lūdzu, parunājiet kaut ko, pamoderējiet, nezinu, ko, bet kaut ko parunājiet, jo mēs vēl gaidām, mums vajag apmēram divas minūtes."

SZ: Divas minūtes – tas vēl ir salīdzinoši maz. To vēl var izvilkt. Man bija divas situācijas, viena, kas saistīta ar "Panorāmas" laiku, tā bija mileniuma nakts, un mēs, kolēģi, mainījāmies pa kaut kādām stundām, laika periodiem, lai atspoguļotu pirmie, ka sagaida jau to divtūkstošo gadu. Es biju puklsten 8.00 no rīta, visi kolēģi bija aizgājuši projām, palikusi tikai režija. Ja pareizi atceros, tā pēdējā valsts, kas man bija jāpiesaka, bija Čīle. Es sēžu tajā telpā, un režisore man saka austiņā: "Tu parunā tagad kaut ko par jauno gadu, par sagaidīšanu. Mums nav signāla!" Un es jūtu, ka man tā kāja iet arvien augstāk un augstāk, saprotu, ka man vairāk nav ko teikt, jo kolēģi visu jau ir izstāstījuši. Un vēl viena reize bija, kad man bija 8 minūtes, bet nu, paldies Dievam, mēs tur bijām divi. Tā bija Līgo vakara tiešraide no krastmalas, kur es biju kopā ar Juri Hiršu. Bija sakritis tā, ka visas mūzikas skatuves bija tukšas, un mēs dzirdam, ka ausī saka: "Nu tagad 8 minūtes parunājiet kaut ko!" Labi, ka mums bija kaut kādas tautasdziesmas, tad mēs apcēlām viens ar otru...

DJ: Tas ir ārkārtīgi daudz! 8 minūtes dzīvē var šķist, ka nav nekas, bet ēteru aizpildīt...

SZ: Runājot par minūtēm, es domāju, ka arī to jūs esat pamanījuši, un arī Dimanta kunga laikā tas bija, ka tie, kas kaut brīdi ir strādājuši ziņās, ļoti novērtē tieši minūtes. Tu saproti, ka trīs minūtēs vēl var atskriet uz ēteru, piecās minūtēs...

DJ: Kafiju izdzert!

SZ: Kafiju izdzert, nostāties un sasveicināties. Ziņu cilvēki zina, ko nozīmē arī viena minūte!

DJ: Ja mēs vēl nedaudz par "Panorāmu" runājam, 1962. gada 1. marts, pulksten 20.26 pirmo reizi TV ekrānos parādās nosaukums "Televīzijas Panorāma" un raidījumu vada Valdis Čukurs un Laimdota Rone. Čukurs saka: "Kā liecina pats nosaukums, mēs centīsimies tajā sniegt pēc iespējas plašāku ieskatu mūsu skaistajā ikdienā.. par labo kopā priecāsimies, pret slikto cīnīsimies!" Vai mēs to darām šodien?

SZ: Un kā vēl!

JD: Un kā vēl! Pārsvarā tagad ir tā, ka gandrīz vai nav labā. "Panorāma" sākas ar visādām nebūšanām un gandrīz līdz laika ziņām arī turpinās. Par to cīnīšanos, es domāju – tur pat gandrīz vai pārsālām.

DJ: Mēs arī šajā sarunā jau atzīmējām, Dimanta kungs, ka jūs arī vērtējat, kaut ko pierakstāt un mēs šīs piezīmes saņemam. Kādēļ jums aizvien vēl ir svarīgi vērtēt un izteikt to, kas ir bijis veiksmīgi, kas ir bijis varbūt mazāk veiksmīgi, pie kā vajadzētu piedomāt un pastrādāt?

JD: Ja jūs zinātu, kas šajā sirmajā datorā [galvā] vārās. Jā, protams, es uzskatu sevi par daudzlasītāju, daudzskatītāju, dzīvoju visam līdzi – līdz kaulam. Patlaban ar milzīgu satraukumu dzīvoju, apjaušot, kāda mums ir mirstība un kāda mums ir dzimstība. Kurā gadā mēs vairs varam nebūtu valsts, nebūtu tauta... Ja tā turpināsies, to var izskaitļot! Un šajā sakarībā, ar šo datoru darbojoties, man pašam liekas, ka man ir unikāls priekšlikums, es kaut kur jau to esmu arī darījis publiski zināmu – jā, mēs kritizējam valdības, ka tās nepietiekami rūpējas par jaundzimušajiem, mazas piemaksas un tā. Protams, kritizēt var un vajag, bet visu adresesēt tikai uz to, lai valdība iespējami vairāk maksā, tur var nonākt pie tā, ka bērnu taisīšana kļūst par sava veida biznesu. Tas no valdības vien nav atkarīgs. Un šajā sakarībā es jau esmu paudis priekšlikumu, ka mums vajadzētu izveidot jaunu Atmodu. Pat jaunu Brīvības ceļu. Sadoties rokās ar apņemšanos, lai mums dzimtu bērni. Un lai dzimtu daudz bērnu! Lai mums nepazustu valsts! Mums teju, teju var nebūt, kas veido budžetu. Veidos no citurienes iebraukšie. Un veidos arī savu valsti, savu iekārtu noteiks. Mums var gadīties, ka mums pat nav, kas karo, nav, kas aizstāv. Mēs visu laiku runājam, ka mums drošība ir pirmajā vietā. Kaut arī NATO karaspēks šeit ir lielā vairumā un jūtamies droši, bet, tikko viņi manīs, ka vietējie nenoliek galvas par savu zemi, arī viņiem tā karošana diez ko neies pie prāta. Tādējādi mums arī no šī viedokļa ārkārtīgi svarīgi ir šī demogrāfijas jautājuma atrisināšana.

DJ: Tuvojoties sarunas izskaņai, vēl pavisam nelieli divi jautājumi, atgriežoties pie "Panorāmas" tēmas: tās laiks mainījies jau kādu brīdi no pulksten 20.30 uz 20.00. Vai tas jau ir kļuvis par "Panorāmas" jauno, īsto laiku? Vai skatītāji to ir aptvēruši?

JD: Man tās maiņas un dublēšanās ar vienu citu televīziju gaužām nepatīk. Tas nebija vajadzīgs. Bet pierod pie visa; kā ir, tā jāiztiek.

SZ: Manuprāt, vienkārši ir mums jādara tas, lai jebkurā laikā skatītājs būtu pie mums.

DJ: Mēs jau arī minējām, ka tie laiki katram ir savi un mūsdienās ir arī iespējas un rīki, kā manipulēt ar laiku. Bet sarunas noslēgumā vēlējos vēl pieminēt šoferīti, kurš, Dimanta kungs, jūs šodien atveda uz šo sarunu – Artūrs Ozoliņš, viņš Latvijas Televīzijā, starp citu, strādā jau 51. gadu, līdz ar to jūs visi trīs esat aizvadījuši ļoti lielu savu dzīves daļu, strādājot šeit, Latvijas Televīzijā. Kas, jūsuprāt, ir tas, kas ievilina šeit Latvijas Televīzijā un nelaiž vaļā?

SZ: Es Latvijas Televīzijā nonācu ļoti nejauši, tiešām tā bija apstākļu sakritība. Savulaik darbojoties Vidzemes televīzijā, man bija sanācis sadarboties ar Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu, un mani vienkārši uzrunāja lejā, kafejnīcā. Latvijas Televīzijas tā laikā raidījumam "Rīta bums" mainījās vadītāji, un mani uzaicināja uz provēm. Un pēc nedēļas man bija jāsāk strādāt. Tā ka ar tādu ļoti lielu ievilināšanu es neesmu saskārusies. Bet tas, ka tu cieni to iespēju! Kādreiz, ieejot tajā televīzijas kafejnīcā, es nespēju pat iedomāties, ka es tiešām ar šiem cilvēkiem kādreiz varētu strādāt kopā. Bet nu tev ir jādzīvo pēc labākās sirdsapziņas, pēc labākās sirdsapziņas jādara savs darbs un, kā saka, būsi vienkāršāks, tauta pie tevis nāks.

JD: Nu jā, tas ir tāds iestādījums, kas pievelk tevi! Tāda ir dzīve, skaista dzīve!

DJ: Paldies par jūsu viedokli un liels paldies jums abiem gan par jūsu ieguldīto darbu šeit, Latvijas Televīzijā, gan arī, ka bijāt šodien ar mani un mūsu klausītājiem, parunājāties, padalījāties savās atmiņās un galu galā varējām dalīties pārdomās, Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu svinot. Mums ir, ko svinēt!

SZ: Daudz laimes Latvijas Televīzijai!

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Taču jāsaka, arī vasarā darbu un piedzīvojumu netrūkst. Piemēram, nupat aizvadītas Parīzes olimpiskās spēles. Tas ir ļoti intensīvs laiks sportistiem. Bet ne tikai – arī žurnālistiem! Kā šobrīd jūtas Matīss Timofejevs, kurš bija daļa no LTV komandas Parīzē, par to ar viņu parunāja Danuta Juste.

Īsumā par sarunu:

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Īsumā par sarunu:

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Īsumā par sarunu:

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Īsumā par sarunu:

Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.