2024. gada izskaņa ir laiks, kad parunāt vispirms nākas ļoti daudz visiem, lai visu pagūtu un pēc tam var arī paklausīties, vai arī paklusēt... bet ne šodien! Šodien raidieraksta "Parunāsim" noslēdzošajā (vismaz uz nenoteiktu laiku) epizodē jūs uzrunā Ilze Dobele no LTV Ziņu dienesta. Ilze ir darbojusies pie teju 20 raidieraksta epizošu veidošanas, kad jūs uzrunāja Danuta Juste. Bet šoreiz Danuta ir studijā kā viesis, un te vēl ir arī Ieva Strazdiņa. Viņas ir vadījušas sarunas kopš raidieraksta izveidošanas 2020. gada rudenī, kad raidieraksts sākās. Tajā pirmais uz sarunām viesus aicināja Reinis Ošenieks. Viņš šoreiz nevarēja pievienoties, bet mēs viņu gan pieminēsim, gan vēl dzirdēsim viņa balsi.
Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Ilze Dobele: Kā būs meitenes, parunāsim?
Danuta Juste: Pilnīgi noteikti!
Vispirms, – kā jūs domājat, kāpēc ir svarīgi tā kārtīgi izrunāties? Par televīzijas cilvēkiem daudz mēs dzirdam intervijās, it kā jau mēs ļoti daudz ko zinām... Kāpēc jums bija svarīgi šīs sarunas veidot? Ko jūs tajās uzzinājāt?
Danuta Juste: Es domāju, ka mēs visu neuzzinām par visiem televīzijas darbiniekiem, sāksim ar to. Mēs uzzinām par tiem, kuri ir vairāk redzami kadrā. Bet mums ir ārkārtīgi daudz kolosālu, interesantu, inteliģentu kolēģu aizkadrā, kuri patiesībā veido visu to, ko pēc tam redzam televīzijas ekrānā. Kā arī iepazīt Latvijas Televīzijas cilvēkus ir interesanti ne tikai ārpusē esošajiem, bet arī mums pašiem! Vismaz man tas bija iemesls, kādēļ es vispār sāku klausīties šo podkāstu. Jo tas tika izveidots tad, kad es pati sāku strādāt Latvijas Televīzijā. Mēs esam liela māja, daudz cilvēku, un visi kaut kur izmētāti. Bet es šeit biju jauniņā, nevienu nepazinu, un tā man bija lieliska iespēja iepazīt kolēģus, pat ja viņi paši to tik ļoti neapjauta. Pastarpinātā veidā!
Februārī būs pieci gadi, kopš strādāju Latvijas Televīzijā. Kad es kopīgā pasākumā kādam kolēģim saku: "Es jūtos tā jocīgi, jo es nepazīstu to un to," tad tie kolēģi, kuri strādā trīsreiz ilgāk nekā es, skatās uz mani un saka: "Es arī nepazīstu." Tā ka, protams, cilvēku ir daudz un arī kadru mainība, tādēļ ir tieši ļoti labi, ka mēs iepazītam! Ieva, kā bija tevi?
Ieva Strazdiņa: Viss tas, ko Danuta teica, un vēl arī ļoti interesanta šķiet tā pieredze – pasekot līdzi tam, kā pati televīzija ir mainījusies laika gaitā. Kā ir mainījies tas, kā cilvēki strādā, jo mūsdienās mēs daudz ko varam paņemt no interneta vai vienkārši palasīt brīvi pieejamos resursos. Tad man ļoti interesanti šķita tie stāsti, piemēram, par lentām, par translēšanām un caur satelītiem, skriešanām, stresošanām un tiešām lentu fiziskām graizīšanām... Tas bija ļoti iespaidīgi.
Es allaž domāju par to, ka mēs, kā televīzijas cilvēki, protams, visvairāk strādājam ar attēlu. Vai jums nebija tāda sajūta, ka pietrūkst bildes, ka gribētos kaut ko parādīt, ne tikai ierakstīt sarunas? Bet, ja varētu parādīt vēl to un to, ja varētu piemontēt klāt kaut ko?
Danuta Juste: Jā, pilnīgi noteikti! Šī man bija pirmā pieredze, vairāku gadu garumā strādājot medijos, darboties bez attēla. Jutos nedaudz ierobežota. Kaut arī apzinājos, uz ko mēs ejam, uz kādu formātu, bet tik un tā sarunas laikā ir žestikulācija, ir kāds, kurš kaut ko parāda, cik liels vai mazs, vai kā tur ir gājis, un man ļoti gribas to nodot arī klausītājiem. Tad ir jāspēj kaut kā aprakstīt to situāciju, kas šobrīd notiek – ko man šis sarunu biedrs rāda, vai viņš smaida, vai ir bijuši mirkļi, kad ir arī asaras acīs... Gribu, lai tas nepaliek tikai šajā telpā, bet klausītājs to sajūt.
Ieva Strazdiņa: Oi, man grūti kaut ko piebilst tam visam, ko tikko Danuta pateica, jo tiešām dažreiz mīmika un cilvēku neverbālā valoda pasaka tik daudz! Es tiešām neesmu pārliecināta, ka es tam pievēršu tik daudz uzmanības, jo dažreiz sarunā viss šķiet ļoti pašsaprotami tiem diviem cilvēkiem, kas runā, bet tas ir būtiski!
Man visvairāk tieši arī bija tā doma, ka man visu laiku jāatceras, ka strādājot pie radio un audio formāta, jāapraksta tas, ko cilvēks, kurš klausās, neredz! Jo skaidrs, ka mēs jau tajā mirklī, kad sarunājamies, to redzam, mēs varam reaģēt, mēs varam ātri pateikt, un bilde, šajā gadījumā kā televīzijā, mums vienmēr ir, palīdz.
Danuta Juste: Man, starp citu, palīdzēja tevis pierakstītie komentāri pirms sarunām! Jo mēs arī kopīgi gatavojāmies šīm sarunām, kādi tad varētu būt jautājumi, kāda secība un kaut kādos mirkļos, kur varēja jau prognozēt, ka būs kaut kāda emocija, kas, iespējams, nenolasīsies skaņas ziņā, Ilze jau bija pierakstījusi: "Ja nepieciešams, lūdzu neaizmirsti aprakstīt šo situāciju!"
Es jau biju piemirsusi! Bet kopumā, es vēlos atgādināt, ka raidieraksts "Parunāsim" sākās pirms četriem gadiem. Bija sākusies jaunā sezona Latvijas Televīzijā, un šīs visas sezonas moto bija "Parunāsim", kas bija šī televīzijas saziņa ar skatītāju. Kāpēc? Ja vēl mēs atceramies to brīdi, kad viss tik totāli izmainījās, bija pandēmija, mūsu dzīves gājums pilnīgi izmainīts! Un, protams, ka mēs joprojām katru dienu bijām ēterā, bet šis mūsu sezonas sauklis "Parunāsim" bija tas, kas aicināja cilvēkus – satiecieties, parunājieties, neatstājiet viens otru, uzklausiet viens otru, mēģiniet sajust viens otru, ja vajadzīgs – atbalstiet. Šis raidieraksts bija kā daļa no šīs visas kopīgās Latvijas Televīzijas sezonas gaitas. Protams, arī šobrīd turpinām skatītājus uzrunāt ar jebkuru mūsu raidījumu, un šīs sarunas, protams, bija Latvijas Televīzijas cilvēkiem par televīziju, par darbu televīzijā, arī par viņu dzīvi, par hobijiem, par daudz ko citu... Kopumā ir diezgan daudz šo epizožu. Danuta, vai tu esi saskaitījusi, cik tev ir?
Danuta Juste: Jā, tās ir 17 gatavas, jau noklausāmas, apskatāmas sarunas. Ir šī, kas šobrīd top, un ir viena, kura jau ir ierakstīta, bet šobrīd tā ir pēcapstrādē. Tātad kopā es esmu novadījusi 18, bet šī, 19., ir ar manu dalību.
Ieva, tevi skatītāji sākumā... Ieva tagad skaita (smejas), skatās, kaut kur nofiksējusi skatienu! Ieviņ, es tev palīdzēšu, neuztraucies! Bet es gribēju teikt, ka Ievu skatītāji iepazina kā pārtikas revidenti – pirki, pētīji, svēri, garšoji, daudz ko miksēji un stāstīji mums par to, kas mums būtu jāēd labāk, kas ir tas, ko varbūt nevajadzētu ēst, un tām sarunām tiešām nekad, likās, nevarētu būt gana... Tu pievienojies arī šai komandai, un tev bija trīs sarunas. Vai tu atceries, ar ko?
Ieva Strazdiņa: Bija pavisam noteikti viena ļoti iespaidīga saruna ar Gintu Amoliņu, kurš tieši bija atgriezies, šķiet, samērā nesen no Ukrainas un stāstīja par tur pārdzīvoto, jo par piedzīvoto to ir grūti nosaukt.
Jā, es piebildīšu, ka tas bija jau 2022. gada marta beigās. Tātad tieši mēnesi pēc kara sākuma.
Ieva Strazdiņa: Jā, viņš bija tieši pašā kara sākumā Ukrainā, un tas, kā viņš stāstīja, kādas bija tās sajūtas, kā viņi brauca atpakaļ... Nu to ir grūti aprakstīt! Tad es atceros, ka man bija saruna ar mūsu foršajiem teātra cilvēkiem, kuri stāstīja par to, kā ir tapis "Teātris.zip", kā ir ierakstītas izrādes, daudz un dažādas specifikas, kas zem tā visa ir.
Jā, režisore Laura Hirša, Armands Zvirbulis. Ieskaitīts, Ieviņ. Un vēl viena!
Ieva Strazdiņa: Sporta studijas veidotāji – Dīvs Reiznieks un Dāvids Ernštreits. Tā arī bija ļoti feina saruna. Dāvids diezgan daudz stāstīja arī par savu cīņu par līvu tautas, tā teikt, neaizmiršanu, un kultūras bagātību. Savukārt, Dīvs bija tas, kurš ļoti iespaidīgi stāstīja par televīzijas evolūciju, kā bija kādreiz, kā viņi skraidīja un translēja olimpiskās spēles.
Nu, lūk, tā lentu griešana tev palikusi vēl joprojām atmiņā! Dīvs būs atstājis lielu iespaidu. (smejas) Danuta, tu pieminēji savas veidotās epizodes, un es uzdrīkstēšos teikt – mūsu kopīgās epizodes! Kas tev visvairāk palicis atmiņā? Kādi bija tavi viesi?
Danuta Juste: Mani pārsteidza, cik var būt dažādi cilvēki! Jo man vienmēr ir licies, ka man pašai piemīt īpašība labi nolasīt cilvēkus, jau iepriekš sajust un saprast, kādi tad viņi ir. Bet es diezgan daudz kur maldījos, jo mani priekšstati tika apgāzti daudzkārt, lielākoties, es pat teiktu, 95% gadījumu ar ļoti pozitīvām lietām un kaut kādām negaidītām! Šur tur arī varbūt kāda ne tik šarmanta raksturīpašību iezagās, parādījās, ko es nebiju gaidījusi, bet tas arī ir cilvēcīgi un tas lai paliek pie manis... Jā, man ļoti patika iepazīt kolēģus, uzzināju daudz ko interesantu un jaunu par viņiem, par viņu darbu! Un par tiem, kuriem ir tas lielais stāžs – nu jā, viņiem bija iespaidīgi stāsti par to, kā ir uzsākts darbs šeit, Latvijas Televīzijā, kam ir iets cauri. Nu, piemēram, ar Ivetu Lepeško bija ļoti skaista, interesanta ir saruna, īpaši sarunas pats noslēgums. Noklausieties visu sarunu un tieciet līdz noslēgumam, tas tiešām ir iespaidīgs!
Par uzmanības noturēšanu klausītājiem, skatītājiem parunāsim nedaudz vēlāk, bet, kā jau es pieminēju, iesākumā pirmās 12 epizodes veidoja Reinis Ošenieks un vēl dažas epizodes veidoja Aleksandra Fahretdinova, LSM.lv ziņu redaktore. Viņa toreiz tikās ar Inu Strazdiņu un arī runāja par Dziesmu svētkiem, kā tos attēlo Latvijas Televīzija. Tad es vēlējos vēlreiz uzsver to, ka šis raidieraksts savā ziņā ir ļoti brīvs savā formātā, mums nav jāskatās uz sekundēm, minūtēm, un mums nav jādomā tā, kā ēterā, ka nupat nākamais sižets mūs spiež, uz priekšu jāiet, vai arī mēs varam runāt lēni, jo varbūt nākamais sižets vēl nav atnācis, vai arī otrādi – jārunā ļoti, ļoti ātri, jo mums vairs nav laika, tūlīt sāksies nākamais raidījums. Šeit mēs jūtamies tik brīvi, mūs neviens neierobežo, ja vien skaņu inženieris mūs nevarēs vairs izturēt! Kaut gan, protams, kaut kāds formāts un laiks jau tam tika paredzēts! Bet, pirms mēs runājam par to, kā jūs jutāties šādā formātā, kas tomēr mums, televīzijas cilvēkiem ir tāds neierastāks, es gribētu paklausīties, ko par to teica Reinis pirms šīs visas sarunas sākās. Joprojām ir atrodama nultā epizode, tā ir saruna Reinim ar mārketinga nodaļas projektu vadītāju Kristiānu Štālu, kura arī ir viena no šīs idejas autoriem un vienmēr turēja roku uz pulsa par katru epizodi, kuru mēs veidojām un kuru mēs kopā tad pārrunājam – kā labāk, interesantāk par katru cilvēku pastāstīt. Paklausīsimies mazu citātiņu no Reiņa un Kristiānas teiktā.
Reinis Ošenieks: Jābūt paškritiskam un jāmēģina tās sarunas radīt interesantas. Ir, kad varbūt uzkāp uz tā grābeklīša, kad galīgi nav interesanti ne tam runātājam, ne tam klausītājam. Tādas varbūt būs jāizgriež ārā.
Kristiāna Štāla: Labi, ka tu pats to darīsi! Bet man arī tev ir pāris jautājumi, Reini!
Reinis Ošenieks: Ja? Tos pēc tam!
Kristiāna Štāla: Nu nē, podkāsts ir saruna, tā nav jautājumu atbilžu intervija.
Reinis Ošenieks: Labi, tad es mēģināšu atcerēties, ko es tev gribēju pajautāt.
Kristiāna Štāla: Mans jautājums tev – kā tu nonāci Latvijas Televīzijā? Cik ilgi tu jau šeit esi?
Lūk, mēs esam noklausījušies, kāda bijusi pirmā saruna Reinim ar Kristiānu. Kur tad ir tā mūsu iespēja tādā garā raidierakstā noturēt klausītāju uzmanību? Jo, kā mēs labi zinām, podziņu izslēgt, ieslēgt... Arī televīzijas pultis cilvēkiem ir ļoti iemīļots rīks un palikt uz viļņa par kaut ko ilgāku laiku mūsdienās, noturēt cilvēku uzmanību ir ļoti, ļoti grūti. Kā jūs vērtējat, kas ir tas, gatavojaties jebkuram raidījuma formātam, kurā jūs tagad strādājat, vai, protams, vairāk šajos raidierakstos... Vai jūs par to domājāt, kurā mirklī skatītājs, klausītājs iedegsies, kurā mirklī mēs viņiem varam kaut ko pasniegt interesanti un varbūt, ja ne tieši par raidierakstiem, tad kopumā par pašu uzmanības noturēšanu.
Danuta Juste: O, jā! Par to es domāju daudz. Pirmkārt, jau man šķiet, ka Ziņu dienestā mēs visi tiešām esam izdresēti ar to hronometrāžu, un tur ir jābūt diezgan nežēlīgam: lai cik daudz materiāla nebūtu savākts – un pašam vienmēr liekas, ka ārkārtīgi interesanti –, ir brutāli jāgriež kaut kas ārā un, tā pavisam skarbi sakot, – jāmet miskastē. Šis formāts, protams, atļauj krietni vairāk izpausties. Sižetam ir līdz trīs minūtēm, tad šeit mums tiešām tas laiks ir vairāk dots. Un tomēr tas nav bezgalīgs, un es vienmēr arī sarunbiedriem, gatavojoties šīm sarunām, teicu, ka kopā ir jārēķinās līdz stundai, bet es cerēju, ka tomēr mēs ātrāk izrunāsim, jo šķiet, ka klausītāju uzmanību ir grūti noturēt, stunda ir daudz! Bet ne par minūtēm ir runa, jo tās 45 minūtes var būt ārkārtīgi aizraujošas, bet var arī būt garlaicīgas. Atkal man jāuzsaka arī tava palīdzība par interviju strukturēšanu, jo, iespējams, man šad tad šķita, ka būtu jāiet no A līdz Z, jāsāk no pašiem pamatiņiem, piemēram, kā cilvēks šeit ir nonācis, bet mēs dažkārt pamainījām šo struktūru un sākām ar pašu aktualitāti! Jo mēs arī, es teikšu, ka īpaši šajā sezonā, daudzas sarunas jau mērķējām ar pieskaņotu aktualitāti, vai tās ir, piemēram, Eiropas Parlamenta vēlēšanas, vai tās ir bijušas olimpiskās spēles... lai būtu interesanti, runājām par konkrēto tēmu padziļināti. Lai gan, jāatzīst, ka ir bijušas tādas sarunas, kurās sanāk novirzīties no tēmas un aizpļāpāties, un tad mums ir bijis tas grūtais darbiņš, kad ir jāgriež!
Jā, jā, tas bija tieši tas, ko Reinis ar Kristiānu runāja. Saruna pēkšņi aiziet, aiziet, aiziet, un beigās mēs jau runājam par kaķiem. Ieva?
Ieva Strazdiņa: Pirms atbildēt uz šo jautājumu, es tā klausos jūsu sarunās par to, kā kopīgi strādājāt pie šī raidījuma, un es aizdomājos par to, cik daudziem, jo īpaši tādiem cilvēkiem kā mēs, kas ir pienākuši salīdzinoši nesen Latvijas Televīzijā, ir palīdzējusi Ilze! Lūk, jūs kopā darbojāties un veidojāt tādu foršāku, pilnīgāku raidījuma struktūru. Savukārt tajā brīdī, kad es ienācu Latvijas Televīzijā un man viss bija pilnīgi svešs, Ilze bija tas cilvēks, kurš man ne tikai mācīja arī to pašu struktūru, bet arī – kā nomierināties, kā vieglāku prātu taustīties... pat runāt man mācīja! Tā ka tiešām, Ilze, liels paldies tev!
Paldies! Es to nebiju aizmirsusi, bet arī nebiju domājusi, ka to izcelsi, patīkami, ka to pasaka!
Ieva Strazdiņa: Par to, kā cilvēku noturēt uz āķa, viss atkal ir tikai tas, kam es varu piekrist, ko Danuta teica. Es neesmu pārliecināta, ka man to savā laikā izdevās pietiekami labi izdarīt. Un šķiet, ka tikai tagad, jau paejot vairākiem gadiem un vairāk apbružājoties tieši sabiedrisko mediju vidē, es sāku arvien vairāk apjaust, kā tās lietas darīt, kā tieši rediģēt. Tieši saprast, kas ir kaut kādas, nu neteiksim gluži, ka pelavas, bet varbūt lielākajai daļai sabiedrības īsti neinteresējošas tēmas, vai arī jau vairākkārt izskanējušas, kur pilnīgi nekas jauns neparādās. Tagad es to saprotu ar tādām drusku svaigākām acīm, vai man tas izdevās, savā laikā cīnoties, nezinu, bet es ceru, ka nebija arī galīgi [garām]...
Bija ļoti labi, viss kārtībā! Bet, ja mēs tomēr vēl domājam par mūsu klausītāju, – kā jūs domājat, kas ir tas, ko klausītājs grib zināt, ko mēs viņam varam atklāt tādu, kas ir neparasts? Vai par profesijas īpatnībām, vai par to, kas ir tas aizkadrs, kas visvairāk cilvēkiem interesē? Vai par to, kā mēs iekšēji strādājam? Jo tagad tiešām visa informācija ir pieejama! Nu ko tad mēs tādu varam pateikt?
Ieva Strazdiņa: Bet zini, aizkadrā ir palikuši ļoti daudz stāstu. Un personīgi man ļoti interesanti šķiet tie vēsturiskie, kā kaut kas laika gaitā mainījies, – labi, nerunājam obligāti par to, ka kādreiz bija lentes un tagad viss ir digitalizēts...
Runājam, runājam! (smejas)
Ieva Strazdiņa: Nē, nu varam arī par to, bet man šķiet, ka kopumā sabiedriskajiem medijiem ir tik bagāta vēsture, arī par dažādiem laikiem, kas ir izdzīvoti kolēģiem. Dažādām varām, kas ir bijušas pie varas Latvijā un kam viņi un kādā veidā ir izdzīvojušas cauri. Es vēl nesen biju arī ekskursijā Latvijas Radio, kur mūs izvadāja pa visu māju, pastāstīja, kas te kādreiz bija, kurš te kādreiz sēdējis, kaut ko darījis, re, kur te ir tāda glezna, re, kur te ir tāda istaba, te tas kādreiz notika, tādi cilvēki bija...
Starp citu, esmu runājusi ar dažiem Latvijas Televīzijas kadrā neredzamajiem cilvēkiem un, kad es viņam prasu: "Kā jums te bija barikāžu laikā? Kā jums bija, kad OMON šeit nāca iekšā?" tie stāsti ir vienkārši ārprātīgi, dažreiz vienkārši ārprātīgi, ļoti bieži – ļoti iedvesmojoši! Man liekas, ka to būtu ļoti vērtīgi stāstīt vairāk!
Danuta Juste: Es domāju, katram klausītājam ir savas intereses. Ir kāds, kurš alkst šo vēsturi vairāk uzzināt. Ir kāds, kuram tiešām, pārsvarā jau tas ir ar ētera personībām saistīts, tik ļoti interesē un vilina, bet, iespējams, viņš ir tāds, varbūt ne tik ļoti pieejams presē, jo negribas sniegt šīs intervijas, un tad ir iespēja šādā formātā paklausīties un saprast, kāds tad viņš ir, kad viņam nav jānolasa iepriekš sagatavots teksts, bet tiešām runā par sadzīviskām lietām. Tā ir iespēja iepazīt arī kādu citu šķautni. Piemēram, man šķiet, tas mums lieliski izdevās ar Aneti Bērtuli, kuru skatītāji tomēr ir iepazinuši kā ļoti striktu, kura īsā, ātrā formātā izķidā smagus jautājumus, bet patiesībā ir tik sirsnīga! Viņai patīk dzīvnieki un kino, un mēs runājam par teātri un ļoti garšīgi viņa smējās tajā sarunā, un es ticu, ka daudzi klausītāji to var izbaudīt. Ir citi, kuri tik tiešām varbūt kādas profesijas īpatnības gribētu uzzināt. Piemēram, šobrīd tā pirmspēdējā epizode, kuru es apstrādāju, ir ar operatoriem un tieši par viņu darbu un par to, ko tas paģēr, kādas zināšanas, prasmes un kāda tur ir skriešana. Un, visbeidzot, es domāju mums pašiem kolēģiem. Nu vismaz man arī ļoti, ļoti patika saruna ar Ēvaldu Dukulu – dzirdēt visus šos aizkadru stāstus, ko patiesībā kāds projekts nozīmē un cik daudz resursu tas var prasīt. Bieži tā vien šķiet – nu, jā, skaists, īss raidījumiņš, kas tad tur ko neuztaisīt? Bet ko patiesībā tas ir prasījis? Cik daudz ir bijis priekšizpētes darba? Un cik liela komanda ir aizmugurē bijusi? Un tā tālāk. Es domāju, katrs klausītājs kaut ko savu šajā visā atrod.
Jā, un jūs pieminējāt arī informāciju, ko Ieva izcēla, īpaši par Latvijas Televīzijas vēsturi, un kā nu ne, šajā gadā Latvijas Televīzija svin 70. jubileju. Manuprāt, brīnišķīgi, ka arī šo vairākas reizes mēs pieminējām, jo tas ir būtiski! Cilvēkiem ļoti ātri aizmirstas tas, kas ir noticis, un šķiet, ka viss, kas notiek svarīgs, tas notiek šobrīd, bet, protams, arī visi cilvēki, kas devuši milzīgu ieguldījumu, likuši pamatus daudzām sākotnējām iecerēm, kas tagad, iespējams, ir transformējušās, tās vienmēr ir tās, kuras veido kopējo izpratni un sajūtu par Latvijas Televīziju, par sabiedriskajiem medijiem. Un vēl man šķiet interesanti, ka mums ir jārēķinās ar to, ka mēs tagad, pēc Jaunā gada, būsim viens apvienotais sabiedriskais medijs. Un te nu jāsaka, ka mēs varēsim vienmēr teikt: "Skatītājs, oi, klausītājs," jo mēs droši vien visās platformās būsim pieejami daudz vienkāršāk un daudz ērtāk. Jau tagad tas, protams, ir ļoti efektīvi, bet tad šis darbs... nu redzēsim, kāds tas būs... Vēl nedaudz ieskatoties tajā, kādi cilvēki tad ir bijuši šajā raidieraksta studijā, tad no pirmsākumiem Reiņa veidotajās epizodēs bija gan pārstāvji no valdes, gan galvenie redaktori, gan arī dažādās kombinācijās sakārtoti mūsu darbinieki, protams, Toms Bricis. Savukārt, cilvēki, kurus mēs, līdzīgi kā radio, dzirdam tikai balsis – Inese Vaikule, Andris Brikmanis, kas ir mūsu kanāla balsis, pēkšņi arī mūs uzrunāja šajā raidierakstā. Un tad, ja kāds nezināja, kā tieši varbūt Andris izskatās, jo Inese ir raidījumā, tad varēja to izdarīt. Jo tas citreiz ir tā, ka cilvēks radio runā, jūs pazīstat viņa balsi, bet jūs nezināt, kā viņš izskatās. Tad pēkšņi kaut kur dzirdot to balsi, ir "Ah!", un pēkšņi pienāk klāt bilde!
Tad mēs arī esam runājuši ar "De facto" kolēģiem, ar režisorēm Agitu Cāni-Ķīli un Zani Gargažinu, esam runājuši arī ar mūsu portāla veidotājiem, ar Ziņu dienestu... Nu ļoti, ļoti daudzi bijuši cilvēki, ar kuriem mums ir izdevies šeit tā pārrunāt un arī uzklausīt viņu domas. Un jūs jau pieminējāt šo dažādo tematiku un arī to, kādā veidā mēs paši vai domājam, kā klausītājs un skatītājs uztver informāciju. Vai jums pašai kādai ir savs mīļākais raidieraksts, nu, protams, bez šī?
Danuta Juste: Ā, nu tad es nezinu! (smejas)
Par kādām tēmām un vai jūs vispār tam atrodat laiku? Vai tas ir jūsu informatīvais avots? Jo, manuprāt, tas ir interesanti, ka ir brīži, kuros mēs nevis vēlamies lasīt, jo lasīt, protams, ir svarīgi, bet mēs vēlamies, lai kāds mums pastāsta, kaut ko parunā. Mēs sekojam līdzi, un raidieraksts šajā ziņā, manuprāt, ir brīnišķīgs instruments... Kamēr jūs domājat, es arī varu padalīties. Man man nav tāda viena mīļākā raidieraksta, bet man ļoti patīk, ka ļoti daudz informācijas, kas ir bijusi lineārajā ēterā, nonāk arī līdz raidierakstiem, tai skaitā arī, protams, mūsu daudzi dažādi raidījumi, par ko es pieminēšu arī beigās. Bet man ļoti patīk dažādus ārpolitiskos jauninājumus klausīties, un Latvijā šādu ir pietiekami daudz. Un, manuprāt, tā ir brīnišķīga iespēja, sevišķi, ja dodies ceļā un saprast ziņām, kas man ir pamatdarbs, klāt kaut kādu informāciju, kuru es neesmu varbūt paspējusi uzzināt. Vai ir kāds komentētājs, kurš to ir izanalizējis. Un arī tādu interviju formāts vai vienkārši intervija, kas pārvērsta raidierakstā, un tas, manuprāt, ir ļoti būtiski, ka mums ir piekļuve jebkurai šai vietnei un varam uzzināt vairāk!
Danuta Juste: Es arī esmu diezgan liela raidierakstu piekritēja, jo. arī nedzīvojot Rīgā un braucot cauri Rīgai un vēl uz savu galu, es ļoti daudz laika pavadu automašīnā, un tas ir veids, kā man patīk uzņemt informāciju – gan ziņu materiālus, gan arī kaut ko izklaidējošāku. Un te man arī jāpiemin par to formātu, kā es pati teicu, vienmēr cenšos līdz tai stundai iekļauties, bet tā nu pēdējā laikā es esmu kļuvusi piekritēja tādiem podkāstu formātiem, kas ir padziļinātas sarunas līdz pat trīs stundām un ilgāk.
Tad tu tikmēr brauc, kamēr tu noklausies? (smejas)
Danuta Juste: Jā, metu līkumiņus! (smejas) Nē, nē, uzlieku pauzīti. Iesāku turpceļā un pabeidzu atpakaļceļā. Tā ka šeit mums ir niša! Un es miedzu šobrīd Kristiānai ar aci! (smejas)
Ieva Strazdiņa: Man ir daži raidieraksti, kuri principā ir tādi, kādus tu, Ilze, pieminēji, kas nāk no šķietami tā lineārā formāta un pārtop par raidierakstiem. Es esmu absolūti atkarīga no Arņa Krauzes un Ilzes Puncules-Agintas burvīgā raidījuma "Laikmeta krustpunktā". Tā ir nenormāla atkarība – katras brīvdienas, katras sestdienas rītu es jau tur skrollēju, patinu "Spotify", skatos, kad iekritīs, lai es varu uzlikt un pastaigāties, un paklausīties. Man ļoti patīk Kārļa Bukovska un Uģa Lībieša "Diplomātiskās pusdienas", jo man šķiet tik forši, ka pusstundā tev noraksturo vienu valsti vai zemi no A līdz Z. Diemžēl, šis raidījums 2025. gadā vairs nebūs. Būs drusku citādāks, bet arī par to pašu tēmu, tā kā nevaru sagaidīt. Un, par lasīšanu runājot, man patīk vēl viens, arī Latvijas Radio raidījums – "Radio mazā lasītava" ar Gundaru Āboliņu, fantastiski! Jo man ļoti gribas lasīt grāmatas, bet ne vienmēr tam pietiek laika, un tad, kad Gundars tur kaut ko palasa, kaut ko parunā, tad man ir sajūta, ka vismaz esmu caur viņa prātu izlasījusi kādu grāmatu un kaut ko nedaudz vairāk uzzinājusi.
Danuta Juste: Šķiet, ka mēs šeit uzsvērām to ļoti steidzīgo laikmetu un to, kā raidieraksti palīdz, kā tas ir palīginstruments mums saņemt informāciju, būt informētiem, izklaidētiem.
Ieva Strazdiņa: Un, starp citu, ja nākamajā sezonā kādā no Latvijas Televīzijas, apvienotā sabiedriskā medija sezonām atgriezīsies "Parunāsim", noteikti, lūdzu, uzaiciniet Krauzi, uzaiciniet Agintu un pajautājiet, kā viņi tiek pie visiem tiem arhīva materiāliem, man pašai to prasa cilvēki, un saka: "Kā, tie taču tavi kolēģi, pastāsti!" un es nezinu, es nevaru saprast, man nav izskaidrots.
Danuta Juste: Labi, tātad uzdevums mums ir numur viens!
Redz, Ieva, tu pieminēji šo savu interesi arī par ārpolitiskiem jautājumiem un sākumā, tevi piesakot, es jau minēju, ka skatītāji tevi iepazina kā pārtikas revidentu, tad tu tā kā uz mirkli pazudi, bet tagad tu atkal esi atpakaļ. Pastāsti, ko tu dari tagad Latvijas Televīzijā!
Ieva Strazdiņa: Latvijas Televīzijā šobrīd drusku mazāk. Pieslēdzos vien uz ārvalstu ziņām ik pa brīdim. Pamata darbs šobrīd ir LSM.lv portālā, kur es esmu ārvalstu ziņu redaktore, tā ka šobrīd sanāk ļoti labi just, kas notiek gan radio, gan televīzijā, gan arī mūsu skaistajā, apvienojošajā rakstošajā medijā.
Ļoti jauki, bet tāpēc mēs esam pienākuši pie tā jautājuma, kas bija katrā, man liekas, raidieraksta epizodē – kā tu nonāci Latvijas Televīzijā?
Ieva Strazdiņa: Man šķiet, ka līdzīgi kā ļoti daudzi, kas ir klauvējuši pie daudzām un dažādām durvīm, un tad vienā brīdī kaut kā dīvainā kārtā ienākuši. Es sāku jau ļoti sen ar darba interviju Latvijas Radio, kur gribēju iet uz ārvalstu ziņām.
Tātad tā jau ir apzināta izvēle, šis žanrs!
Ieva Strazdiņa: Laikam! Nē, man tiešām vienmēr tas ir interesējis un saistījis, un es biju uz darba interviju, un man šķiet, ka arī tur viss bija veiksmīgi, bet kaut kas tajā laikā nesalīmējās. Tad pēc pāris gadiem es atkal klauvēju pie durvīm un gribēju strādāt Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā, kaut kas tur atkal līdz galam nesalīmējās. Tad mani aicināja uz provēm, šķiet, ka tas bija pat raidījumam "Šodienas jautājums", bet arī tur nekas nesalīmējās. Un tad bija tā pēdējā reize, kad man jau nāca ar piedāvājumu Guntis Bojārs, vai es negribētu piedalīties tādā jaunā projektā, kas ir "Pārtikas revidents". Tas bija ļoti sarežģīts projekts! Es neteiktu, ka tas bija vienkārši gan morāli, gan fiziski, gan tehniski... Tas bija ļoti sarežģīts periods ,un es pat neesmu šobrīd pārliecināta, kā to īsti visu noraksturot. Bet, ja nebūtu šī projekta, nebūtu ļoti daudz dažādas citas lietas, kas notikušas manā dzīvē un darbā šeit, tā ka paldies visiem, kuri man deva iespēju un vienā brīdī tās durvis atvēra!
Tu vienkārši beigās nokļuvi pie tās pareizās līmes! Danuta, tagad šis jautājums tavā virzienā, jo mēs zinām, ka ne tikai raidieraksts "Parunāsim" teju 20 epizodes, "Rīta Panorāma" ar no tā izrietošajiem ieguvumiem un arī sekām, ko mēs visi labi zinām, kas no rītiem ir strādājuši... Bet kā tu nonāci līdz Latvijas Televīzijai?
Danuta Juste: Es arī esmu dažādas līmes pamēģinājusi! (smejas) Patiesībā mans pievienošanās stāsts šur tur pārklājas ar Ievu, un, ja godīgi, arī ar tavu pievienošanos Latvijas Televīzijai, Ilze. Es neatgriezos pēc bērna kopšanas atvaļinājuma iepriekšējā darbavietā, bet pieteicos konkursam uz raidījuma vadītāja amatu šeit, Latvijas Televīzijā, kas bija "Panorāmas" vadītājs. Bet tad, kad es atnācu jau uz sarunu ar Ziņu dienesta vadītāju Ivetu Elksni, viņa man uzreiz pateica: "Nebūs, mums jau ir skaidrs cits variants!" Toreiz nodomāju: "Ah, man pat nedod iespēju šeit sevi pierādīt," bet nu pēc tam, kad es ieraudzīja, ka tu esi kadrā, es sapratu: "Ā, nu skaidrs! Labi, piedodams!" (smejas)
Bet mums kaut kā diezgan ātri izveidojās laba komunikācija ar Ivetu, mēs uzreiz neatradām manu vietu, jo es arī vēl taustījos, mēģināju saprast, uz cik pilnu slodzi es esmu gatava darboties. Tad kā pirmā īstā vieta man izrādījās "Nakts ziņas" vadīt un ar pētniecību nodarboties. Abas divas lietas, kas man ļoti patīk! Tātad pētniecība, tā bija filmas veidošana un arī moderēt ziņas mani vienmēr interesēja. Bet tur pa vidu arī parādījās šī pozīcija raidījumam "Šodienas jautājums", kur mani arī uzaicināja uz provēm. Mēs redzam, kurš vada šo raidījumu, un es esmu absolūti sajūsmā par šo iznākumu. Es esmu Anetei vienmēr teikusi, ka nav vispār neviena piemērotāka, un, paldies Dievam, ka nesanāca man īsti tajās provēs. Es uzskatu, ka Anete ir īstajā vietā! Un arī es lēnu garu, iztaustot tās dažādās līmes, esmu aizmaldījusies līdz tai vietiņai, kur man bija paredzēts. Jo pēc otrā dekrēta nāca šis piedāvājums gandrīz vienlaikus podkāstam ar "Rīta Panorāmu", un tad nu es šeit esmu un ļoti priecīga!
Es domāju, ka mūs visas trīs vieno arī tas, ka mums patīk parunāt, mums patīk sarunas ar cilvēkiem, mums patīk arī izzinošas sarunas, sarunas, kuras dod atbildes uz jautājumiem, kas ir mums. Un es domāju vienlaikus, protams, svarīgi, ka šie nav tikai mūsu jautājumi, tie ir svarīgi arī daudziem citiem cilvēkiem. Un es ticu, ka tieši darbs televīzijā mūs uz to ir uztrenējis, ka mēs saredzam šos jautājumus un meklējam atbildes, un sniedzam tās atbildes, kuras skatītāji un klausītāji gaida un, iespējams, varbūt pat tādas, kuras mēs vēl nenojaušam, ka tas būtu svarīgi mums visiem zināt... Šobrīd atkal brīvi mēs jūtamies laika plūdumā. Kā jums šķiet, cik laika ir pagājis? Cik ilgi mēs jau runājam?
Danuta Juste: 53 minūtes!
Ieva, kā Tu domā? (smejas)
Ieva Strazdiņa: Dīvaini, bet es arī liku likmes uz kādām 50 minūtēm!
Nu, man nav ne jausmas, un man tas patīk! "Panorāmā" es visu laiku skatos – tā, nākamais sižets, trīs minūtes, ārprāts, tas nozīmē, ka, iespējams, pārvilksim, labi, nākamo es varētu parunāt mazliet ātrāk, tad tas iegūs 20 sekundes uz visu raidījumu... Labi, protams, tas nav mans galvenais uzdevums – turēt laiku, bet, protams, ka mēs visi esam vienā komandā un tas ir ļoti svarīgi. Bet es pieļauju, ka tā tas varētu būt. Tāpēc es domāju, ka varbūt šajā mirklī mēs varam likt tādu komatu, mazliet, mazliet jau arī punktu, jo šobrīd raidieraksts "Parunāsim" vēl uz nenoteiktu laiku veido nelielu pauzi. Pēc jaunā gada mēs uzreiz neturpināsim, redzēsim, kāda būs situācija. Bet, noslēdzot mūsu sarunu, tā kā tika pieminētas šīs sarunas, – ar ko jums ļoti gribētos nonākt pie viena sarunu galda? Ar kuriem cilvēkiem? Kas ir tie, kurus jūs vēlētos noteikti, noteikti intervēt vai sarunāties?
Danuta Juste: Oi, pagaidi, te pauzīte! (smejas)
Tādam sarakstam žurnālistam, Danuta, jābūt vienmēr! (smejas) Ieva varbūt zina? Jebkuru cilvēku pasaulē. Kā mēs zinām, jāliek lieli mērķi, tad iznāks arī mazi mērķi.
Danuta Juste: Man tīri profesionāli interesē kādu kolēģi, bet no lielajiem ārzemju medijiem. Es gribētu, jā, nonākt pie viena sarunu galda vai izmantot iespēju paēnot un paviesoties, paskatīties to, kā viņiem notiek lietas. Vai viņiem ir grūtāk, vai vieglāk, dinamiskāk, kas mūs vieno, kas mūs atšķir? Tas ir tāds profesionālais, kas mani interesē, bet man ir arī viena epizode, par kuru es nedaudz pārdzīvoju – ar mūsu sporta puišiem. Mēs ierakstījām sarunu ar Matīsu Timofejevu, bet bija paredzēts arī Lotārs Zariņš, viņš ir salīdzinoši jaunpienācējs Latvijas Televīzijā, arī Gada debija šogad. Ja es esmu nospraudusi mērķi, tad es parasti uz to arī eju. Man nesanāca, bet nākamreiz! Viņš varētu būt mans pirmais viesis kādreiz, kad mēs atkal kaut kur tiksimies kādā raidieraksta formātā.
Ieva Strazdiņa: Varbūt, nešaujot tik tālu projām, es tiešām gribētu dažreiz, kas arī ikdienas steigā nav sanācis tik daudz, apsēsties, piemēram, ar tevi, Ilze, pasēdēt un parunāt, jo, man liekas, tā ir fantastiska pieredze, kas tev ir, darbojoties arī daudz un dažādos medijos – komercmedijos, sabiedriskajos medijos... Esot tik daudz visur kur apkārt, kaut ko no tā visa tu esi stāstījusi, esi mēģinājusi nodot gan man, gan, es pieļauju, arī Danutai, bet man liekas, ka tik daudz kā interesanta ir palicis aizkadrā. Un, nu jā, Arni un Ilzi!
Danuta Juste: Ā, jā, pareizi! Tu taču jau atbildēji uz šo jautājumu! (smejas)
Nu redz, ir uzdevums! Ļoti jauki, es domāju, ka mēs šobrīd neatvadāmies pavisam un mūsu klausītājiem es saku, ka joprojām Latvijas Televīzija ne tikai nodrošina nemitīgus raidījumus – informatīvos, izklaidējošos, izglītojošos, sporta, kultūras, visu, ko jūs esat pie mums iepazinuši – , esat laipni aicināti sekot tam līdzi. Bet Latvijas Televīzijai joprojām ir raidieraksti arī "Sporta studija. Aizkulises", kas ir paplašinājums "Sporta studijas" raidījumam. Tur arī ne tikai audio, bet video formāts. "100g kultūras. Raidieraksts", kas, protams, ir kultūras saturs, un ir arī "LSMnīca", kur ir dažādi aktuāli jautājumi gan par latviešu valodu, gan par veselību, gan arī par kultūras citiem aspektiem. Tā ka noteikti jūs varat klausīties arī tos. Un, protams, ka mēs katru dienu gaidām jūs mūsu ēterā un tur arī satiekamies tāpēc, lai mums visām, un arī lai visiem klausītājiem, arī skatītājiem jauks šis 2024. gada pēdējais cēliens un, protams, arī mūsu jubilejas gads, kas ir septiņdesmitais! Paldies Kristiānai par to, ka viņa ir bijusi kopā ar mums, paldies mūsu skaņu vīriem un sievām, kas nu kurā reizē ir piedalījušies. Un es domāju, tiekamies jau atkal un tad arī parunāsim!
Danuta Juste: Paldies arī tev, Ilze par šo burvīgo kompāniju. Un mēs tiekamies!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
