Misiju mēnesis 2019

Ceturtdiena, 31. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Rom 8:31b-39

Ps 109:21-22,26-27,30-31

Lk 13:31-35

Tuvojoties liturģiskā gada beigām, Dieva vārds mūs pavada Jēzus ceļā uz Jeruzālemi, kur Kungs svinēs savu “izceļošanu” (exodus), tas ir, savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ceļā Viņš jau bija saskāries un drosmīgi pārvarējis daudzus šķēršļus un briesmas, sākot ar to, ka Nācaretes iedzīvotāji viņu mēģināja nogrūst lejā no kalna virsotnes, līdz nāves draudiem, kas nāca no Hēroda Antipas puses. Tas, ka Hērods Jēzu meklēja Galilejā, ir tikai vēl viena vajāšana, un tā nebūs pēdējā. Kaut zinot, ka tālāk, svētajā pilsētā, Viņu gaida kaut kas vēl briesmīgāks, apstiprinoties bēdīgajai dievbijības trūkuma tradīcijai Jeruzālemē, tomēr Jēzus nenovirzās. Nekādi draudi nevar kavēt Viņu virzīties uz priekšu, lai ierastos noteiktajā dienā, vai arī likt apstāties Viņa īstenotā pestīšanas plāna izpildē, kuru Viņam uzticēja Tēvs.

Daudzi pravieši un taisnīgie vīri jau bija nosodījuši Israēla politisko un reliģisko autoritāšu grēkus un noziegumus Samarijā un Jeruzālemē. Gandrīz visi, kas turp tika sūtīti, cieta vajāšanas un nāvi. Jāņa Kristītāja nonāvēšana bija tikai pēdējais notikums šajā garajā noziegumu sērijā.

Jēzum nav vajadzīgas atklāsmes vai ārkārtas vīzijas, lai zinātu, kas notiktu, ja viņš kaut ko teiktu pilsētas varenajiem Jeruzalemē, Kunga Dieva - lielā Karaļa pilsētā; pilsētā, uz kuru Viņam bija tiesības, kā tiek teikts Alleluja pantā: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19:38). Viņš nāca mierā, mātes maiguma pilns, lai sapulcinātu un izglābtu savus bērnus, tāpat kā vista aizsargā ligzdu ar saviem spārniem. Viņš nāca piedot un glābt savu tautu, neskatoties uz tās daudzajiem pagātnes grēkiem. Viss, kas vajadzīgs no viņiem un no mums visiem, ir sirsnīgas atgriešanās auglis - praktizēt taisnīgumu un ticību Dievam.

Bet ko darīt tad, ja atgriešanās nenotiek? Ko darīt, ja Viņš tiks noraidīts un vajāts tāpat kā pravieši? Un ja Viņa pārdrošība novestu pie nomētāšanas ar akmeņiem vai nāves pie krusta, vai tas būtu tā vērts? Kāpēc kādam vajadzētu uzņemties šo risku un nodot savu dzīvi bēdīgi slaveno korumpēto un nežēlīgo cilvēku rokās? Apustulim Pāvilam ir tikai viena atbilde: Viņa stiprās mīlestības dēļ uz mums. Visu, absolūti visu, ko Dievs varēja darīt, lai parādītu mums savu mīlestību, viņš izdarīja, sūtot mums savu Dēlu. Kā mēs joprojām varam šaubīties par Dieva glābjošo mīlestību pēc visa tā, ko Viņa Dēls ir izdarījis mūsu - grēcinieku labā?

Gudrības grāmata jau pravietoja taisnīgo cilvēku uzvaru Dieva mīlestības un mūžīgās uzticības dēļ, sakot: “pat ja ļaužu acīs tie būtu sodīti, pilna nemirstības ir viņu cerība” (Gudr 3:4) . Gudrais pasludināja, ka taisnīgie, kas tika pārbaudīti, tika atzīti par Dieva cienīgiem, jo ​​viņi uzticējās Viņa mīlestībai līdz galam, līdz nāvei. Tādēļ dievišķā svētība un atlīdzība izpaužas nevis zemes labklājībā vai saudzēšanā no ciešanām, bet gan mūžīgās dzīves godībā, kas tiek saņemta, nešauboties par Viņa mīlestību un apsolījumiem pat vissarežģītākajos pārbaudījumos.

Tagad, kad šī pieredze ir saņēmusi apstiprinājumu un kļuvusi par realitāti Kristū, Pāvils nevar noslēpt Gara balsi, kas sauc viņa sirdī, skandinot slavas dziesmu vārdos neizsakāmajam noslēpumam – Dieva mīlestībai pret mums. Viņa himna, pilna ar intensīvu lirismu, kuru dzirdam pirmajā lasījumā, ir, iespējams, vispoētiskākā sintēze par Dieva evaņģēliju, Dieva Dēla evaņģēliju, Kristus evaņģēliju, Labo Vēsti, kuru Apustulis pasludinājis visiem, jūdiem un pagāniem, ar nelokāmu apņēmību un nenogurstošu centību, lai ikviens ticības paklausības dēļ varētu plūkt augļus pestīšanā. Šī himna sniedz Pāvila atbildi uz Jēzus jautājumu mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Jēzus ir Dieva Dēls, kurš atdeva sevi par mums visiem, dzīvs, mūžīgi mirdzošs pierādījums par Dieva – mūsu visu Tēva neiznīcināmo mīlestību uz visiem mums, uz visu cilvēci un uz visu radību.

Pāvests Francisks raksta:

Šī ticības nodošana, kas ir Baznīcas misijas sirds, notiek caur mīlestības infekciozitāti, kur prieks un entuziasms kļūst par no jauna atklātas dzīves jēgas un dzīves piepildījuma izpausmi. Ticības izplatīšana “ar pievilcību” prasa sirdis, kuras ir atvērtas un paplašinātas mīlestībā. Mīlestībai nav iespējams noteikt robežas, jo mīlestība ir spēcīga kā nāve (sal. Dz 8:6). Un šī paplašināšanās rada sastapšanos, liecību, sludināšanu; tā rada dalīšanos labdarībā ar visiem tiem, kas ir tālu no ticības, vienaldzīgi un varbūt pat naidīgi pret to. Cilvēciskie, kultūras un reliģijas apstākļi, kas joprojām ir sveši Jēzus evaņģēlijam un Baznīcas sakramentālajai klātbūtnei, pārstāv galējās perifērijas, “zemes beigas”, uz kurām Jēzus misionārie mācekļi tika nosūtīti jau kopš pašām pirmajām Lieldienām ar pārliecību, ka Kungs vienmēr ir ar viņiem (sal. Mt 28:20; Apd 1:8). To mēs saucam par missio ad gentes. Pati vientulīgākā perifērija ir tur, kur cilvēce, kurai ir vajadzīgs Kristus, paliek vienaldzīga pret ticību vai izrāda naidu pret dzīves pilnību Dievā. Visa materiālā un garīgā nabadzība, visa veida brāļu un māsu diskriminācija vienmēr ir Dieva un viņa mīlestības noraidīšanas sekas (Ziņojums Pasaules Misijas dienai 2018).

Kristus ir mīlestība, kas mūžīgi mājo mūsos un pamodina tos, kas guļ nāves miegā, mīlestība, kas ir kopā ar mums no mūsu stāsta sākuma līdz laika beigām un vēl pēc tam, kas nolaižas dziļumā un nonāk debesīs, kas mūs glābj no visām bailēm un verdzības, kā arī no visiem ienaidniekiem un apspiedējiem, kas mūs atbrīvo kopības dzīves krāšņumā. Viņš ir tā mīlestība, kas mūs stiprina, padara mūs pārliecinātus, pārdrošus, neuzvaramus ne tikai pret cilvēkiem un redzamiem ienaidniekiem, bet arī iepretim neredzamiem gariem, jo ​​Dievs ir ar mums. Apsūdzība pret mums ir atsaukta; grēks ir piedots; mīlestība ir uzvarējusi naidu; netaisnība ir sakauta. Bēdas un ciešanas ir saņēmušas mierinājumu; bezdibenis ir izlīdzināts un augstums ir mums pietuvojies; nāve ir devusi ceļu uz dzīvībai, un laiks ir pavēris durvis uz mūžību. Viņa dēlā Jēzū ir parādīta dzīvības Dieva mīlestība un uzticība. Tagad nekas un neviens mūs nekad nevar atdalīt no šīs Mīlestības. Ir pienācis arī mums laiks ar prieku pacelt savas balsis, sakot: “Svētīgs ir tas, kas nāk Tā Kunga vārdā!” - tas, kurš nāk, lai mūs atpestītu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Trešdiena, 30. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Rom 8:26-30

Ps 13:4-6

Lk 13:22-30

Tas ir Svētais Gars, kas visus mūs apvieno radības un visas cilvēces kopīgā saucienā, slāpstot pēc pestīšanas. Apmulsuši no ikdienas rūpēm par dzīvi, mēs nezinām, ko būtu nepieciešams jautāt. Un tā Gars mūsos uztur jautājumu un cerību par patieso labumu, ko Dievs mums ir sagatavojis. Kristietis atver savu sirdi Garam, kurš pārveido visa Visuma pestīšanas slāpes steidzamā aicinājumā un gaidās. Tēvs neuzspiež sevi kā vajadzīgo risinājumu, bet Viņš piepildīs šo mūsu sirds spēcīgo vēlēšanos, kas ir kā ilgi gaidītās mīlestības satikšana. Šādas ilgošanās radīts, gandarījums nāk caur lūgšanu un brīvu pieķeršanos.

Mūsu grēku un nāvi Svētais Gars ienes dievišķajā Tēva un Dēla kopībā. Dievs savā bezgalīgajā un pāri plūstošajā mīlestībā sevī sadedzina jebkuru ļaunuma formu, atgriežot to atpakaļ labuma un patiesības sākotnējā stāvoklī, atverot pestīšanas durvis visiem. “Tiem, kas turas pie Jēzus, ļaunums ir stimuls arvien lielākai mīlestībai”, pāvests Francisks rakstīja savā vēstījumā 2018. gada Pasaules Misijas dienām. Pestīšana, Kristus uzvaras auglis pie krusta, pateicoties augšāmcelšanās Lieldienām, kļūst par saturu, motīvu, galapunktu un metodi katrai Baznīcas misijai, kas tiek sūtīta pasaulē.

“Vai tikai nedaudzi tiks izglābti?” (skat. Lk 13:23). Šis bija ļoti kontraversāls jautājums Jēzus dienās un, iespējams, pat šodien. Un vai mēs, vienalga - mazi vai lieli, būsim starp šiem svētītajiem? Pestīšanas tēma ir Lūkam ļoti svarīga, un tā ir viņa evaņģēlija priekšplānā. Īstenībā, tā ir sastopama pat Jēzus bērnības stāstos: Magnifikātā Marija priecājas Kungā, kuru viņa sauc par savu glābēju (skat. Lk 1:47); ganiem eņģelis paziņo: “šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs” (Lk 2:11); Viņš ir mūsu “glābšanās rags”, kā sirsnīgi Zaharijs viņu sveic savā dziedājumā, jo Viņš nāca, lai glābtu savu tautu no ienaidniekiem un sniegtu viņiem grēku piedošanu (skat. Lk 1:7-79). Pats Jēzus ir pestīšana, kā Lūka ar prieku paziņo savā Evaņģēlijā, “gaisma, kas atklāsies pagāniem” (skat. Lk 2:32), kā viņam patīk Viņu saukt, citējot pravieti Isaju (Is 42:6; 49:6). Šis tituls lieliski atbilst jaunajai cilvēces rītausmai, kas sākas, kad “rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūko” (Lk 1:78).

Cilvēka dzīvība ir pakļauta daudziem draudiem, kā piemēram, laiks, slimības, diskriminācija, apspiešana, izsalkums, nāve. Vai Jēzum bija vara izglābt cilvēci? Paradoksāli, ka Jeruzāleme aizvēra acis, lai neredzētu šo gaismu un Dieva pestīšanas pazīmes. Šīs pazīmes patiesībā bija klātesošas Jēzus evaņģelizācijas darbā, kā uzsver Lūka, lietojot terminu “glābt” pat atsaucoties uz fizisko dziedināšanu, kā tas ir sievietes gadījumā, kura cieta no asiņošanas (“Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru”, Lk 8:48), vai kur tika dziedināts spitālīgais (“Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi”, Lk 17:19), aklais cilvēks Jerikā (“Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi”, Lk 18:42), un Jaīra meita (“Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta”, Lk 8:50).

Šī iezīme ir sastopama arī divās citās epizodēs: grēka piedošanas gadījumā, kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!” (Lk 7:50), un bagātā un samaitātā Zakhaja atgriešanās laikā, kad Jēzus saka: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls” (Lk 19:9). Tomēr visas šīs zīmes prasa, lai slimais, grēcinieks un katrs cilvēks atvērtu sevi ticībā pestīšanas galējai dimensijai. Dziedināšana atklāj Jēzus atnesto integrālo pestīšanu, kas tika piepildīta caur Lieldienu noslēpumu. Tātad evaņģēlists runā par pestīšanu, kas prasa izmaiņas sirdī; grēku nožēlošana un atgriešanās ir nepieciešama, pieņemot Labo Vēsti.

Jēzus atbilde cilvēkam, kas viņam jautā, vai tikai daži cilvēki tiks izglābti, ir ārkārtīgi pilnīga un atklāsmes bagāta, vienlaikus atverot logu cilvēces vēstures horizontā. Kungs izmanto šauru durvju metaforu, lai norādītu uz izaicinājumu, ar kuru jāsaskaras tiem, kuri vēlas ieiet apsolītajā pestīšanā, un līdzību par valstības mielastu, lai apzīmētu kritērijus, kas ļauj viesiem ieiet Dieva namā.

Tiem, kas paziņo: “Mēs kopā ar tevi ēdām un dzērām, un tu mācīji mūs ielās” (Lk 13:26), “mājas saimnieks” divreiz atbild, ka viņš nezina, no kurienes viņi nāk. Tas ir briesmīgs un negaidīts nosodījums tiem, kas praktizē netaisnību, apgalvojot, ka ir savējie un ka viņiem ir tiesības uz pestīšanu. Atgriešanās steidzamība mūsu dzīves “šodienā” ir parādīta skaidri un ārkārtīgi dramatiskā veidā. Daudzi bagāti cilvēki ir atraduši Jēzu, klausījušies viņa sludināšanā, runājuši ar viņu un pat uzaicinājuši viņu uz vakariņām pie sevis mājās. Bet cik no viņiem ir pieņēmuši Viņa aicinājumu uz atgriešanos un solidaritāti ar nabadzīgajiem, kā to darīja Zakhajs?

Līdzība brīdina par bezjūtīgo un korumpēto bagāto cilvēku dzīves izvēļu gala rezultātu. “Bet vai! jums bagātajiem” (Lk 6:24), Jēzus saka. Tad, tiekot brīdināti par bagātības briesmām, kas var novērst iekļūšanu valstībā, klausītāji jautā: “Kungs, vai tikai daži cilvēki tiks izglābti?” Evaņģēlists neatstāj vietu neskaidrībai. Tie, kuri iedomājas, ka tikai vēsturiskā Jēzus un viņa mācības zināšana vai dalība viņa ēdienreizēs un liturģiskajās praksēs ir garantija pestīšanai, pat ja viņi dzīvo Dieva noraidīšanas, samaitātības, ekspluatācijas vai jebkāda veida netaisnības grēkos, ļoti maldās. Ticības trūkums, netaisnība un pestīšana nav savienojami. Visi ir aicināti, gan jūdi, gan pagāni, bet visiem ir viena un tā pati nepieciešamība ieiet pa šaurajām durvīm. Tiesiskuma un cilvēktiesību pārkāpumi var mums aizvērt valstības durvis. Durvis ir šauras, bet tās vēl nav aizvērtas. Durvis var būt šauras (skat. Lk 13:24), bet tā kā Kristus pats ir Tēva Durvis (skat. Jņ 10:7,9), tad cerība ieiet pa durvīm un tikt pestītam kļūst stiprāka.

Lūka mūs brīdina, ka tas attiecas arī uz kristiešiem. Zīmīgi, ka līdzībā uzrunu “Kungs”, runājot par Jēzu, lieto tikai tie, kas atzīst šī vārda glābjošo spēku. Tāpēc Jēzus brīdinājums ir adresēts arī baznīcas kopienām, lai tās nepieļautu kļūdu, domājot par izredzētības garantiju, nevis sekojot Jēzum ticības, cerības, mīlestības un taisnīguma ceļā. Noteikums paliek spēkā: pat tie, kas atrodas tālu no mājām, pēdējie, atstumtie, grēcinieki, tie, kas nāk no citas kultūras un reliģijas, ar mīlestības un taisnīguma praktizēšanu var kļūt par goda viesiem valstības svētkos.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Otrdiena, 29. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Rom 8:18-25

Ps 126:1b-6

Lk 13:18-21

Psalmu teicējs, aizrāvies ar radīšanas skaistumu, pats sev jautāja:

Kad raugos tavās debesīs, tavu roku darbā,

mēnesī un zvaigznēs, ko tu esi radījis, –

kas ir cilvēks, ka tu atceries to,

un cilvēkbērns, ka tu to glabā? (Ps 8:4-5)

Cik reizes mēs esam bijuši pārņemti ar radīšanas skaistumu, domājot par zvaigžņoto nakti, sēžot pie upes, kuras krastus glāsta viegla vēsma, apbrīnojot saulrietu vai varavīksni, vai vērojot, kā bērni laimīgi spēlējas kopā, neņemot vērā rasi, ādas krāsu vai sociālo stāvokli? Cik reizes mēs sev esam jautājuši: Kāpēc šai brīnišķīgajai pasaulei, kas mūs uzņem un rūpējas par mums tikai īsu laiku, ir jācieš no šādas vardarbības no mūsu pašu rokām? Kāpēc mēs nevaram dzīvot mierā un harmonijā, padarot mūsu kopīgās mājas par brālīgas līdzāspastāvēšanas patvērumu, par patīkamu vietu visiem? Cik daudz nevajadzīga ir cilvēku projektos!

Šodienas fragmentā, kas ņemts no vēstules romiešiem, Pāvils, šķiet, norāda uz dziļu un noslēpumainu saikni, kas vieno cilvēci ar visām citām radībām, saikni, kas cilvēci padara par visa dievišķā radīšanas darba pārstāvi un arī tās aprūpētāju. Viss kosmoss cilvēcē atrod savu apziņu, caur cilvēci dara sevi zināmu un pakāpeniski atklāj savus neskaitāmos lieliskos noslēpumus. Apustulis paļaujas uz senajām bibliskajām tradīcijām, kas redz cilvēci kā interpretētāju slavai, kuru visa radība paceļ uz savu Kungu, dabai, dzīvām būtnēm un visiem visas pasaules elementiem, ieskaitot laiku un telpu.

Bībeles tekstu autori, sievietes un vīrieši, kas gadsimtiem ilgi ir sekojuši viens otram, izmantoja dažādas literāras formas, lai runātu par pasauli un tās radījumiem, protams, kādi tie bija dotajā laikā pazīstami. Viņi poētiski izteica sevi caur psalmiem un himnām, dziesmām un doksoloģijām, personifikācijām un stāstiem, bet vienmēr ar ticības skatienu, ar bijību un pateicību par visas Dieva radības labestību caur Viņa Vārda spēku. Šī iemesla dēļ visa radība nes Radītāja Vārdu un pauž kaut ko no Tā dievišķās godības un bezgalīgā skaistuma, kaut ko no Tā maigās un nevainīgās mīlestības, kaut ko no Tā gudrības un inteliģences, kas visu caurstrāvo, harmoniski apvienojoties vienā klusumā daudzšķautņainas dzīves simfonijā!

Bet Dieva radošā darbība vēl nav pabeigta, jo Radītājs Tēvs nekad nav pārstājis būt klātesošs pasaulē un cilvēces vēsturē, dodot dzīvību un cerību, vadot tautu likteņus un sagatavojot tām brīnišķīgu nākotni pasaulē ar jaunām debesīm un ar jaunu zemi. Visos nozīmīgākajos Israēla vēstures notikumos (apsolījums patriarhiem, atbrīvošana no Ēģiptes, ķēniņi, pravietiskā sludināšana, izsūtīšana, atgriešanās, mesiāniskā cerība, Vārda pētīšana, ko veic gudrie) mēs uztveram Dieva klātbūtni un iniciatīvu, ko Dievs ir uzņēmies, lai šīs lietas notiktu. Tāpēc mēs varam teikt, ka Dieva žēlastības ūdens plūst cilvēces vēstures upē. Ar milzīgu mīlestību, tēvišķu pedagoģiju un mātišķu maigumu Viņš caur faktiem un vārdiem pakāpeniski atklāj savu pestīšanas plānu, kas ietver visu radību. Tādējādi Isaja apraksta Visuma prieku par savas tautas atbrīvošanu:

Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas,

līksmojiet, zemes dzīles,

lai izlaužas gaviles ik kalnam

un visiem kokiem mežā,

jo Kungs izpircis Jēkabu

un viņš tiks daudzināts Israēlā! (Ir 44:23)

Kunga atbrīvojošā iejaukšanās, neraugoties uz cilvēces spītību un sacelšanos, rada vēsturi – pestīšanas vēsturi, kas noteikti gūs panākumus, jo tā ir atkarīga no Viņa mūžīgās mīlestības, Viņa bezgalīgā spēka un pierādītās uzticības. Tā ir autentiska kristiešu cerība.

Lai arī cilvēce novēršas no Dieva un vēlas atbrīvoties no Viņa, cenšoties ieņemt Dieva vietu un valdīt pār pasauli, sējot karu, naidu un iznīcību, un nepārtraukti cenšoties gūt virsroku pār citiem, Dievs turpina vadīt pasauli, no jauna veidojot kārtību no haosa, auglību no neauglības, kopību no vientulības un vienotību no šķelšanās. Viņš to dara, izvēloties cilvēkus, izgaismojot viņu sirdis, izdalot viņiem dāvanas un talantus, un stiprinot viņu gribu darīt labu. Visā vēsturē Dieva cilvēki ir uzturējuši uzticību Dieva mīlestībai un pestīšanas plānam. Isaja ir tas, kas vēlreiz atdzīvina šo cerību:

Redzi, radu jaunas debesis

un jaunu zemi.

Iepriekšējās vairs nepieminēs,

tās vairs nenāks ne prātā.

Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to,

ko es radu,

jo es radu Jeruzālemi priekam

un tās tautu – līksmībai (Is 65: 17-18).

Sākot ar Lieldienu Noslēpumu, kurā atspīd visa Dieva spēka un uzticīgās mīlestības gaisma, Pāvils ar cerību var apsvērt vēstures krāšņās beigas, piedaloties visai radībai. Tas ir valstības dinamisms, kas, iesēts mūsu sirdīs, attīstās pilnības virzienā. Sajaukts ar mūsu cilvēci, tas ir Vārda raugs, kas liek mums rīkoties kā jaunai radībai. Gars palīdz mums vēlēties, aktīvi iesaistīties un ar neatlaidību gaidīt Dieva bērniem apsolītās godības izpausmi.

Pāvests Francisks raksta Laudato Si (2):

“Māsa Zeme tagad sauc uz mums to kaitējumu dēļ, ko mēs viņai esam nodarījuši, bezatbildīgi un ļaunprātīgi izmantojot lietas, kuras Dievs tai ir piešķīris. Mēs esam sākuši uzskatīt sevi par tās kungiem un saimniekiem, kuriem ir tiesības to izlaupīt. Vardarbība, kas atrodas mūsu grēka ievainotajās sirdīs, atspoguļojas arī slimības simptomos, kas redzami augsnē, ūdenī, gaisā un visās dzīvības formās. Tāpēc pati zeme, kas ir apkrauta un piesārņota, ir viena no mūsu nabadzīgajiem, kas ir pamesta novārtā un kam tiek darīts pāri; tā “līdz pat šim laikam nopūšas” (Rom 8:22).

Nopietna un proaktīva kristīga kritika par mūsdienu antropocentrismu, Dieva radītāja lomas uzurpēšana, vīrieša un sievietes kopības un cilvēku kopienu un tautu mierīgo attiecību iznīcināšana ir patiesas bažas, kas paustas Svētā tēva encikliskajā vēstulē par radīšanu. Visa samazināšana līdz vispārīgam aicinājumam aizsargāt dabu un planētu, nozīmētu izniekot to kritisko un konstruktīvo spēku, kas nāk no ticības Jēzum Kristum, kas ir kosmosa un vēstures centrs. Atjaunojošais radīšanas piepildījums Jēzus Lieldienu notikumā parāda, cik daudz rūpju un mīlestības Dievs izlej savos darbos, kam Viņš nekad neļaus nonākt mūsu grēka iznīcinošā tukšumā.

Un, ja kontemplācija par dabu ir fascinējoša, tad vēl aizraujošāk ir pārdomāt šo pestīšanas stāstu - stāstu par dievišķu mīlestību, kas nekad nepadodas, kas iekaro mūsu grēku un liek mums sludināt ar prieku: “Diženas lietas Kungs darīja mums,/ un mēs līksmojām!” (Ps 126:3).

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Pirmdiena, 28. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Apustuļu Svētā Sīmaņa un Svētā Jūda svētki

Eph 2:19-22

Ps 19:2-5

Lk 6:12-19

Liturģija turpina apustuļu svētku sēriju, šodien atgādinot par diviem mums gandrīz nezināmiem apustuļiem, kuru relikvijas tiek godinātas Svētā Pētera bazilikā, netālu no Sv. Jāzepa altāra. Jēzus paaicināja šos Divpadsmit, kas simbolizē jaunu tautu, nevis pārdomādams viņu kvalitātes vai nopelnus, bet, kā saka Lūka, nakti lūdzoties un esot intensīvā kopībā ar Tēvu, lai no Viņa bagātīgi smeltos to, lai Gars, kas tiks dots tiem, kuri tiks aicināti, padarītu tos par apustuļiem. Lūka savā evaņģēlijā vairākkārt mums atklāj, cik svarīga Jēzum bija lūgšana – satikšanās intīmā un mīlošā dialogā ar savu Debesu Tēvu.

Dažos gadījumos Lūka pārstāj aprakstīt šīs epizodes un pat Jēzus lūgšanu saturu, lai katrs māceklis varētu iemācīties lūgt pats, klausoties Kunga sacītajā un darot to, ko Viņš pavēl, nevis tikai atkārtojot kādus vārdus, lūdzot, lai Dievs izpildītu visas viņu savtīgās prasības. Autentiska kristieša lūgšana ir dzimusi Dievā. Tā motivē mūsu rīcību, pārveido mūsu eksistenci un atgriež mūs atpakaļ pie Dieva ar pateicības sajūtu, Dieva bērna paklausību, sevis veltīšanu un solidaritāti ar citiem. Lūka pasvītro, ka visi izšķirošie Jēzus dzīves lēmumi tika pieņemti lūgšanas kontekstā, sākot no kristības – mēs pat varētu iet atpakaļ līdz Jēzus zīdaiņa vecumam, līdz Ģetzemanei un krustam.

Šodienas Evaņģēlija lasījumā mēs pārdomājam, kā Jēzus visu nakti pavada lūgšanā, jo viņš gatavojas izdarīt izvēli, kas mūžīgi stiprinās viņa saikni ar mācekļiem. Tās ir absolūtas saistības, jo kopā ar Divpadsmit viņš nodibinās savu mesiānisko kopienu. Viņš izvēlēsies tos divpadsmit pīlārus, uz kuriem, kā to bija solījuši pravieši, Viņš veidos jaunās derības tautu - Baznīcu. Par šo tautu un visu cilvēci viņš apzināti un brīvi izlies asinis grēku piedošanai. Vārds “apustuļi” nozīmē “sūtītie”, un viņi tiek izvēlēti pirms Kristus Ciešanām-Nāves-Augšāmcelšanās, taču tikai pēc Lieldienām un Vasarsvētkiem viņu misija attīsta pilnu potenciālu, pilnībā sevi piepildot. Tomēr vispirms viņi ir aicināti sevi pilnveidot un sagatavoties tam, kas viņus sagaida tad, kad Skolotājs būs klātesošs vairs tikai Garā. Tāpēc lūgšana atklājas kā misijas dvēsele, kas nozīmē uzticīgu un efektīvu Dieva klātbūtni savas Baznīcas darbībā pasaules glābšanai.

Pāvests Benedikts XVI 2006. gada 11. oktobra vispārējās audiences laikā sacīja šādus vārdus par svēto apustuļu - kanaānieša Sīmaņa un Jūda Tadeja ticību un aicinājumu:

Dārgie brāļi un māsas,

Šodien izpētīsim divus no Divpadsmit Apustuļiem: kanaānieti Sīmani un Jūdu Tadeju (nejauciet ar Jūdu Iskariotu). Apskatīsim viņus kopā ne tikai tāpēc, ka tie vienmēr atrodas blakus viens otram divpadsmit mācekļu sarakstā (sal. Mt 10:3,4; Mk 3:18; Lk 6:15; Apd 1:13), bet arī tāpēc, ka par viņiem ir ļoti maz informācijas, izņemot to, ka Jaunās Derības kanons saglabā vienu vēstuli, kas piedēvēta Jūdam Tadejam.

Sīmanim tiek dots segvārds, kas atšķiras visos četros sarakstos: kamēr Matejs un Marks viņu raksturo kā “kanaānieti”, Lūka viņu sauc par “Zēlotu”.

Faktiski abi vārdi ir līdzvērtīgi, jo tie nozīmē vienu un to pašu: ivritā darbības vārds qanà nozīmē “būt greizsirdīgam, dedzīgam”, un to var teikt gan par Dievu, jo viņš ir greizsirdīgs attiecībā uz savu Izredzēto Tautu (sal. Izc 20:5), gan par cilvēkiem, kuru sirdis deg, kalpojot vienam Dievam bez ierobežojumiem, kā, piemēram, Elija (sal. 1 Ķēn 19:10).

Tādējādi ir ļoti iespējams, ka pat arī tad, ja Sīmanis nebija Zēlotu nacionālistiskās kustības loceklis, viņš izcēlās ar kaislīgu pieķeršanos savai jūdu identitātei, tātad Dievam, Dieva Tautai un dievišķajai Bauslībai.

Ja tas tā bija, tad Sīmanis atradās pilnīgi atšķirīgā pasaulē nekā Matejs, kurš, gluži pretēji, pirms tam bija aktīvs nodokļu iekasētājs, kas tika uzskatīta par absolūti netīru nodarbošanos. Tas parāda, ka Jēzus aicināja, bez izņēmuma, savus mācekļus un līdzstrādniekus no visdažādākajām sociālām un reliģiskām aprindām.

Viņu interesēja paši cilvēki, nevis viņu sociālā klase vai statuss! Un labākais ir tas, ka Viņa sekotāju grupā, neraugoties uz atšķirībām, viņi visi dzīvoja līdzās, pārvarot varam iedomāties kādas grūtības: patiesi, tas kas viņus saistīja kopā, bija pats Jēzus, kurā viņi visi atradās vienoti viens ar otru.

Šī ir skaidra mācība mums, kas bieži tiecamies uzsvērt atšķirības un pat pretstatus, aizmirstot, ka Jēzū Kristū mums tiek dots spēks gūt labumu no saviem pastāvīgajiem konfliktiem.

Paturēsim prātā arī to, ka šī Divpadsmit cilvēku grupa ir Baznīcas sākotnējā konfigurācija, kur jābūt vietai visām harizmām, tautām un rasēm, visām cilvēciskajām īpašībām, kas savu sastāvu un vienotību atrod kopienā ar Jēzu.

Attiecībā uz Jūdu Tadeju, tradīcija viņu sauc, apvienojot divus dažādus vārdus: proti, tur kur Matejs un Marks viņu sauc vienkārši par “Tadeju” (Mt 10: 3; Mk 3:18), Lūka viņu sauc par “Jūdu, Jēkaba dēlu” (Lk 6:16; Apd 1:13).

Iesaukas “Tadejs” izcelsme nav skaidra, un tā tiek skaidrota vai nu kā cēlusies no aramiešu valodas taddà, kas nozīmē “krūts” un tādēļ varētu nozīmēt “augstsirdīgs”, vai arī kā saīsinājums no grieķu vārda, piemēram, “Teodòro, Teòdoto”.

Ļoti maz par viņu mums ir zināms. Tikai Jānis piemin jautājumu, ko viņš adresējis Jēzum Pēdējo vakariņu laikā: Tadejs Kungam saka: “Kungs, kā tad tā – mums tu gribi sevi atklāt, bet pasaulei ne?” (Jn 14:22).

Šis ir ļoti aktuāls jautājums, kuru arī mēs jautājam Kungam: kāpēc Augšāmcēlušais Kungs neatklāja sevi saviem ienaidniekiem visā savā krāšņumā, lai parādītu, ka uzvara pieder Dievam? Kāpēc viņš parādījās tikai saviem mācekļiem? Jēzus atbilde ir noslēpumaina un dziļa. Kungs saka: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu” (Jņ 14:23).

Tas nozīmē, ka Augšāmceltajam ir jābūt redzamam, sajustam arī sirdī, tā lai Dievs varētu mājot mūsos. Kungs neparādās kā kāda lieta. Viņš vēlas ienākt mūsu dzīvēs, un tāpēc viņa izpausme paredz un nozīmē atvērtu sirdi. Tikai šādā veidā mēs varam saskatīt Augšāmcelto.

Viena no Jaunās Derības vēstulēm, kas pazīstama kā “katoliska”, jo tā nav adresēta konkrētai vietējai Baznīcai, bet ir paredzēta daudz plašākam lokam, ir piedēvēta Jūdam Tadejam. Patiesībā tā ir adresēta “Dieva Tēva mīlētajiem, Jēzū Kristū pasargātajiem un aicinātajiem” (Jūdas 1:1).

Galvenās šīs vēstules rūpes ir likt kristiešiem būt nomodā iepretim tiem, kas izmanto Dieva žēlastību, lai attaisnotu paši savu izlaidību un kas samaitā savus brāļus ar nepieņemamu mācību, ieviešot šķelšanos Baznīcā, būdami “sapņotāji” (Jūdas 1:8).

Tieši tā Jūda definē šo cilvēku mācību un viņu īpašās idejas. Viņš tās pat salīdzina ar kritušajiem eņģeļiem un, neminot neviena vārdu, saka, ka “viņi ir sākuši iet Kaina ceļu” (Jūdas 1:11).

Turklāt viņš nežēlīgi saka, ka tie ir “vēju dzīti bezlietus mākoņi, kā koki vēlā rudenī, divtik miruši, bez augļiem un bez saknēm. Viņi ir kā trakojoši viļņi jūrā, un viņu kauns šļācas augšup kā putas, viņi ir kā klīstošas zvaigznes, viņiem Dievs paredzējis visdziļāko tumsu uz mūžiem” (Jūdas 1:12-13)…

Ir viegli redzēt, ka šo rindu autors pilnībā izdzīvoja savu ticību, pie kuras pieder tāda realitāte kā liela morālā integritāte un prieks, uzticēšanās un visbeidzot slavēšana, jo to visu motivē tikai mūsu vienīgā Dieva labestība un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlsirdība.

Tāpēc abi - gan kanaānietis Sīmanis, gan Jūda Tadejs palīdz mums no jauna atklāt kristīgās ticības skaistumu un nenogurstoši to izdzīvot, zinot, kā vienlaicīgi nest spēcīgu un mieru nesošu liecību.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Svētdiena, 27. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa, C gads

Sir 35:15b-17,20-22a

Ps 34:2-3,17-19,23 2

Tm 4:6-8,16-18

Lk 18:9-14

Gudrā Sīraha Dēla mācība, kas ir mantojums pravietiskai doktrīnai par taisnīgumu un Dieva labvēlīgo mīlestību pret nabadzīgajiem un apspiestajiem, ved mūs uz īstām bibliska garīguma virsotnēm. Atkārtotā likumu grāmata brīdināja, ka Dievs “neliekuļo kādam par labu un neņem kukuļus” (At 10:17), pretstatā cilvēkiem, kuriem ir savi favorīti, balstoties uz sociālajiem, rasu vai ideoloģiskajiem aizspriedumiem uz pazemīgo dzīves rēķina. Šo mācību plaši piemēroja Jēzus savā sludināšanā un atbrīvošanas darbā, kā arī apustuļi un evaņģēlisti, kuri to skaidroja savos rakstos un izplatīja visā pasaulē. Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā nekad nebeidz būt klāt visiem tiem, kuri, apzinoties savas kļūdas un vājības, meklē Viņa palīdzību un piedošanu. Savukārt lepnajam viņš ļauj apjukušam maldīties savu siržu skumjajās domās.

Jēzus līdzība par nodokļu iekasētāju un farizeju demonstrē to, kā Viņš redz cilvēkus, un kā cilvēkus redz arī Dievs. Viņš netiesā nedz pēc izskata, nedz saskaņā ar aizspriedumiem, bet gan pēc tā, ko viņš skaidri redz cilvēka sirds dziļumos, izprotot patieso motivāciju, kas ir pamatā cilvēku rīcībai un viņu lūgšanām.

Evaņģēlijos mēs vispirms sastopamies ar domu, ka Dievam nav favorītu. Jēzus pretiniekiem, kaut arī viņi vērsās pret viņu, nācās publiski atzīt Jēzus nevainojamo morālo integritāti, sakot: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet patiesībā runā un māci Dieva ceļu” (Lk 20:21; skat. Mt 22:16). Šis ir Dieva ceļš, kuru Jēzus praktizēja un mācīja. Tā ir prakse, kuru viņš demonstrēja ne tikai attiecībā pret pazemīgiem cilvēkiem un tiem, kuri tika izslēgti un atstumti tāpēc, ka viņus uzskatīja par grēciniekiem, kā piemēram, prostitūtas un muitniekus, vai par nešķīstiem un nolādētiem, kā piemēram, spitālīgie, bet gan visā evaņģelizācijas darbā, nojaucot visus diskriminācijas šķēršļus - gan reliģiskus, gan sociālus, gan rasistiskus. Jēzus piekrita uzklausīt Romas centuriona pazemīgo lūgumu un devās uz viņa namu, lai dziedinātu viņa kalpu. Vēl vairāk, savos pastāvīgajos ceļojumos kā ceļojošs Skolotājs Viņš apmeklēja Samariešu reģionu un bieži slavēja tā iedzīvotājus. Dodoties pagānu teritorijās, viņš sasniedza Tīrijas reģionu un dziedināja siro-feniķiešu sievietes meitu. Šķērsojis Tibērias ezeru, viņš devās Dekapoles virzienā un dziedināja cilvēkus, kurus bija skārušas dažādas slimības. Atkārtotā Galilejas jūras šķērsošana demonstrē Jēzus pavēlniecību pār realitāti, kuru simboliski attēlo jūra; Viņš spēj nomierināt tās draudīgo spēku un pāriet pāri tās bezdibenim. Satrakotā jūra, kas ir negatīvs simbols, vairs nedarbojas kā spēks, kas šķir, bet kļūst par tiltu, un caur Jēzus kalpošanu tas kalpo kā ceļš uz abu pušu – jūdu un pagānu samierināšanu.

Nācaretes sinagogā, kur viņš bija prezentējis savas kalpošanas programmu, Jēzus bija izaicinājis savus klausītājus par Israēla stāvokli attiecībā pret citām tautām, kuras Dieva izvēlējis. Klātesošie bija reaģējuši negatīvi, nosodot viņa apgalvojumu par pareģojumu piepildīšanos. Piemēri par Ēliju, kas tika nosūtīts pie feniķiešu atraitnes, un Elīšu, kas dziedināja spitālīgo Naamānu no Sīrijas, bija pietiekami, lai parādītu, ka Dievam nav favorītu; visas radības ir dārgas viņa acīs. Kā psalmu teicējs saka, Kungs ir labs visiem, un Viņa maigums aptver katru radību. Viņš ir tuvu visiem tiem, kas Viņu no sirds aicina. Psalmu teicējs nemin konkrētu rasi vai tautību, kā arī statusu vai ādas krāsu. Ja Dieva mīlestība caurstrāvo visas radības, tad tas ir tāpēc, ka tās visas ir Viņa darbs, un tādēļ Viņa mīlestība ir universāla, kas rūpējas par visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas.

Tas nenoliedz faktu, ka Dievs izraudzījās Israēlu, lai ar viņu noslēgtu īpašu derību. Bet šī izredzētība bija īpašas misijas funkcija visu tautu labā, atspoguļojot dzīvā Dieva klātbūtni vēsturē kā apspiesto cilvēku glābēju un atbrīvotāju visā tās realitātē:

“Jūs mani liecinieki,” saka Kungs,

“un mani kalpi, ko izvēlējos,

tādēļ atzīstiet un uzticieties man,

apjēdziet, ka es tas esmu,

pirms manis neviena Dieva nav bijis

un nebūs pēc manis! (Is 43:10)

Dievs patiesībā ir ne tikai izvēlējies savu kalpu, bet arī viņu veidojis un viņam norādījis:

“Es esmu Kungs, es tevi taisnībā saucu,

es tevi tveru pie rokas,

sargu tevi un ieceļu tevi par derību tautai,

par gaismu visām tautām!

Lai atdarītu acis akliem,

lai no spaidiem izvestu ieslodzītos, kas tumsā mīt!” (Is 42:6-7).

Tuvāk apskatot Jēzus mācību līdzībā par nodokļu iekasētāju un farizeju templī, mēs saprotam, ka atšķirība starp abiem ir tieši tāda, kāda tā atrodama cilvēka sirdī, ko atklāj Dieva klātbūtne lūgšanā.

Jebkurā gadījumā abi, gan nodokļu iekasētājs, gan farizejs, dodas uz templi ar nodomu lūgt Dievu, tādējādi uz dažiem mirkļiem daloties vienā un tajā pašā svētajā vietā. Bet tas, kā tieši katrs no viņiem veiks savu lūgšanu, būs tas, kas noteiks viņu likteni un galīgo garīgo stāvokli. Nodokļu iekasētājs, pazemīgi un sirsnīgi atzīstot savu necienību un grēku, kā arī meklējot Dieva piedošanu, atgriežas mājās kā labāks cilvēks, iekšēji pārveidots, samierināts. Atbildot uz viņa autentisko lūgšanu, dievišķā žēlastība netiek atturēta. Vēlreiz mēs uzzinām patiesību, ka “katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts” (Lk 18: 14b).

No otras puses, farizejs ir ieslodzīts savā garīgā lepnuma tornī. Pārāk apzinoties savus labos darbus un savas sociāli reliģiskās klases izcilību, viņš uzskata sevi par pārāku un labāku par visiem pārējiem, būvējot šķēršļus starp sevi un viņiem, apvainojot un nicinot viņus. Viņš, iespējams, pirms tam bija labs un dievbijīgs, taču viņa parādītā attieksme atklāj augstprātību viņa sirdī, iedragājot viņa šķietamo iekšējo tikumu.

Turklāt mēs netuvojamies Dievam templī, lai svinētu un pārdomātu sevi pašpietiekamā pozā, raugoties uz citiem no augšas. Mēs stāvam Dieva priekšā, lai sastaptos ar mīlestību un lai satiktu Viņā citus. Šajā ziņā lūgšana ir Kunga apcerēšana, brīnumu svinēšana, kurus Viņš žēlastībā veic katru dienu cilvēka vainas dēļ, un pateicība par viņa nebeidzamo apžēlošanos, kas paceļ tos, kas pakrituši un kuri vēlas no jauna piecelties.

Klausoties šo līdzību, tūlītējs kārdinājums būtu identificēties ar nodokļu iekasētāju tikai tāpēc, ka viņš stāstā ieņem pozitīvo vietu. Tas liecina par cilvēka izsmalcināto vēlmi atbrīvoties no savas sirdsapziņas. Bet līdzība mūs aicina skatīties uz iekšu, lai noņemtu jebkādu pašpietiekamības un nicināšanas izjūtu pret citiem, lai atrastu vienkāršu, pazemīgu un brālīgu sirdi, kas prot ar žēlsirdīgu un cerīgu skatienu uzlūkot sevi un citus. Šajā sakarā bieži vien ir jāpārdomā veids, kā mēs lūdzamies. Ko tas mums atklāj par mūsu sirds dziļumu un kvalitāti? Ko tas mums atklāj par mums pašiem, par to, kā mēs attiecamies pret citiem, un kā mēs viņus spontāni uztveram attiecībā pret mums? Ko tas mums atklāj par mūsu attiecībām ar Dievu un viņa pestīšanu?

Pāvests Francisks mums pastāvīgi atgādina par lūgšanas centrālo nozīmi saistībā ar Baznīcu un tās misiju. Lūgšana ir misijas dvēsele, jo efektīva cilvēka personīgā satikšanās ar Kristu un pozitīvas attiecības ar sevi un ar pasauli Svētā Gara gaismā ir saknē glābjošai patiesības pieredzei. Pateicoties lūgšanai, misionārais māceklis vienmēr ietver sevi starp tiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga pestīšana, par kuru viņš ir aicināts paziņot un kuru komunicēt caur sakramentiem. Skaidrs ir tas, ka mums kā Baznīcai uzticētā evaņģelizācijas misija nevarētu īstenoties, ja mēs pieņemtu valdonīgu attieksmi attiecībās ar citiem, būdami pārliecināti par savu morālo un reliģisko pārākumu. Misijai ir jābūt pazemīgam Kristu draudzības piedāvājumam, dziļi respektējot mūsu laikmeta vīriešu un sieviešu reliģisko brīvību, viņu kultūru un vēsturi. Īsta pazemība nekad nav patiesības trūkums. Tā drīzāk ir efektīva patiesības klātbūtne, kas tiesā, piedod un izglābj tos, kas to sludina, un tos, kuri to sadzird.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Sestdiena, 26. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Rom 8:1-11

Ps 24:1b-4ab,5-6

Lk 13:1-9

Jēzus mācība šodienas evaņģēlijā sākas ar stāstu, ka daži cilvēki viņam ziņo par kādiem galilejiešiem, kurus Pilāts noslepkavojis, kamēr viņi templī salikuši savus upurus. Templī ne tikai bija notikusi vardarbība, bet cilvēku asinis tika sajauktas ar upurēto dzīvnieku asinīm, kas izraisīja vēl lielāku kaunu un sašutumu. Nav skaidrs, kāpēc šie cilvēki stāsta Jēzum par šo epizodi. Varbūt tas ir tāpēc, ka pats Jēzus bija galilejietis, un viņi gribēja Viņu brīdināt, tāpat kā viņi to darīja nedaudz vēlāk, ziņojot par Heroda Antipas vajāšanām, kurš gribēja viņu nogalināt. Vai varbūt viņi tikai mēģināja smalki draudēt, liekot saprast, ka tad, ja par Viņu kāds ziņotu Romas prokuroram, viņš varētu ciest tādu pašu likteni. Bet varbūt viņi vienkārši palaida tālāk baumas par traģēdiju, kas piemeklējusi citus; bet kā saka psalms, cilvēkiem, kuri priecājas par citu nepatikšanām, būtu jākaunas.

Bet Jēzus atbilde liek domāt par kaut ko daudz nopietnāku: par pazeminošu spriedumu pret upuriem, it kā viņi būtu pelnījuši tik vardarbīgu nāvi lūgšanas laikā, un it kā romiešu nežēlība būtu bijis Dieva spriedums tiem, kas tika nogalināti. Jēzus nekomentē notikumu, bet viņa mācība izriet no to cilvēku attieksmes, kuri ziņo par skumjo epizodi. Nevienam nav tiesību interpretēt citu ciešanas, slimības, negadījumus vai traģēdijas kā dievišķu sodu par izdarītajiem grēkiem, taču visiem savi grēki ir jāuzskata par vislielāko nelaimi un jāmēģina atgriezties caur sirsnīgu nožēlu. Nevienam nav dotas pilnvaras tiesāt un dalīt cilvēkus “labajos” un “sliktajos”. Tikai Kungs zina patiesību, kas ir mūsu sirdīs.

Tiklīdz pie viņa nonāk šī ziņa, Jēzus nekavējoties noraida ierosinājumu, ka pastāv kāda cēloņsakarība starp vardarbīgu nāvi un grēka smagumu. Jēzus vēlas uzsvērt, ka šādi notikumi ne vienmēr atklāj upura slēptā grēka smagumu. Drīzāk tie ir kā brīdinājumi, kas mums atgādina, ka nāve vienmēr var klauvēt, pat ja mēs to vismazāk gaidām. Tāpēc mums ikvienā cilvēkā ir jāmodina nepieciešamība un steidzamība pēc iekšējas pārveidošanas, lai katrs to pieņemtu un izpildītu pirms nav par vēlu. Tādēļ Jēzus noraida domu, ka Pilāta nokautie galilejieši un astoņpadsmit cilvēki, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā, varētu tikt uzskatīti par grēcīgākiem nekā jebkurš cits, un viņš turpina savu diskursu, ierosinot, ka ja tie, kas viņā klausās, nepārvērš savas sirdis, viņi varētu iet bojā tādā pat veidā. Viņiem vajadzētu atgriezties nevis tāpēc, ka viņu grēku nožēla pasargātu viņus no nāves, bet drīzāk tāpēc, ka atgriešanās viņiem dotu labu garīgo un cilvēcisko pamatu satikt dzīvības Kungu patiesi un ar mieru sirdī. Nāve, no kuras mūs atbrīvo atgriešanās, ir mūžīgā, nevis fiziskā nāve. Dieva tēls, kas balstās uz domu, ka vardarbīga nāve atklāj, ka upuris ir nopietni grēkojis, neatbilst Dieva Tēva tēlam, ko atklāja Jēzus. Tas nav Dievs, kurš atriebjas grēciniekiem; Dievs ir pacietīgs, kurš cer, ka, ja tiks dots nepieciešamais laiks, cilvēce sapratīs, cik radikāla ir mīlestība, ar kuru tā tiek mīlēta, un ka tas nesīs brālīgas mīlestības un solidaritātes augļus, kā tam vajadzētu būt.

Jebkurā gadījumā šī ir perspektīva un teoloģisks aspekts, ko piedāvā līdzība par zemes īpašnieku, viņa vīģes koku un dārznieku. Sarūgtināts par to, ka nesaņem augļus, ko viņš gaidīja pēc tik daudzu gadu ilgām rūpēm un darba, cilvēks nolemj nocirst savu vīģes koku, nevis ļaut tam izniekot vietu, kurā tas tika iestādīts. Bet saimniekam par pārsteigumu, viņa dārznieks iejaucas, lūdzot dot vīģes kokam vēl nedaudz laika, pietiekami daudz, lai redzētu, vai tam varētu palīdzēt zemes apstrāde un bagātīgāks mēslojums. Jēzus nepabeidz stāstu, bet liek mums domāt, ka spriedums tiek atlikts, paverot ceļu cerībai. Ja mēs ieraugam sevi attēlotus vīģes koka tēlā, labā ziņa ir tā, ka mūsu dzīves laiks, ko mums ir devis Visuma pavēlnieks, dod mums iespēju ļauties dievišķās žēlastības darbam, lai tas mūsos nestu miera, prieka, taisnīguma un mīlestības augļus. Tā ir dāvana, sava veida otrā iespēja, kas atstāj maz vietas priekš kļūdīšanās. No otras puses, ja mēs ieraugām sevi dārznieka tēlā, tas mums atgādina, ka mums ir jāiejaucas un jāpieliek pūles, lai palīdzētu citiem atgriezties. Kā ekleziālai kopienai tas ir pats par sevi saprotams, ka mēs esam aicināti uz divkāršām saistībām: pirmkārt, bez apstājas pārveidot sevi, kļūstot arvien caurspīdīgāki Dieva Vārda priekšā un paļāvīgāki mīlestības Garam, kas dod dzīvību, un, otrkārt, strādāt pasaules pārveidošanas labā, nekad neaizēnojot Dieva, Jēzus Kristus Tēva žēlsirdīgo un pacietīgo seju, kura pirmā un vienīgā vēlme ir glābt, bet ne nosodīt. Pieredze rāda, ka sirdis reaģē dāsnāk, kad tām tiek izrādīta uzticēšanās; dievišķās mīlestības dēļ mēs cilvēkus neiegūstam caur bailēm, ieslogot viņus viņu neveiksmēs. Lai šī pedagoģija virza mūsu misionāro aktivitāti, nemazinot tās pravietisko asumu vai dziļo izpratni par cilvēka dabu un par pestīšanas saturu.

Vīna dārzā iestādītā vīģes koka tēls, iespējams, liek domāt, ka Dieva valstība (vīna dārzs) ir daudz lielāka nekā Israēls vai Jeruzaleme (vīģes koks), un ka Jēzus - Mesija, dievišķais dārznieks, ierodas meklēt Svētajā pilsētā žēlsirdības, taisnīguma un uzticības augļus. Šie ir augļi, kas patīk Dievam, augļi, kurus sagaida “augļu dārza saimnieks”. Bet laiks iztek un tiek pieņemts lēmums nocirst vīģes koku, jo šie augļi netiek atrasti. Tāda nozīme ir arī neauglīgā vīģes koka epizodēm Marka (Mk 13:28) un Mateja (Mt 21:18-22; 24:32) evaņģēlijos, kas noslēdzas ar koka nolādēšanu.

Bet pārsteidzoši, ka līdzībā, ko atstāsta Lūka, tas ir dārznieks, kurš iejaucas, lūdzot īpašnieku būt pacietīgākam pret savu vīģes koku, tas ir, apžēloties par Jeruzalemi. Un it kā ar to būtu par maz, viņš apņemas darīt visu iespējamo, lai šis ļoti dārgais koks būtu auglīgs. Jo, kā pravietis Ezehiēls saka šodienas Alleluja pantā, protams, Dievs nepriecājas par ļaundaru nāvi; drīzāk Viņš vēlas, lai viņi atgrieztos un pamestu savu nepareizo ceļu un grēka dzīvi. “Lai ļaundaris atgriežas no saviem darbiem un dzīvo! Atgriezieties! Atgriezieties no saviem ļaunajiem darbiem! Kādēļ jums mirt, Israēla nams?! ”(Ez 33:11). Diemžēl ielūgums uz atgriešanos netika pieņemts, brīdinājumi netika sadzirdēti, zīmes nebija saprastas, un labvēlības laiks netika pieņemts. Bet pirms notika pēdējā Jeruzālemes traģēdija, pats Dzīvības koks - Jēzus piekrita tikt nocirsts, lai galu galā visa ļaunuma sakne tiktu izrauta un šis Koks tiktu iestādīts mūsu sirdīs, mūžīgi to atdzīvinot ar Svētā Gara sulu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Piektdiena, 25. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Rom 7:18-25a

Ps 119:66,68,76,77,93,94

Lk 12:54-59

Iepriekš tika pieminēts Pāvila apgalvojums, ka bauslība ir bijusi iemesls grēka izplatībai, kā arī kritika, ko pret Pāvilu izvirzījuši viņa pretinieki. Apustuļa mērķis ir vienkārši norādīt, ka Bauslībai pašai par sevi nav spēka pārveidot un izglābt cilvēku; tā parāda tikai to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un galu galā tā tikai izceļ visus trūkumus. Tāpēc Pāvils nešaubīdamies saka, ka bauslība ir laba un svēta, bet problēma ir tajā, ka caur to grēks, baušļu pārkāpums, izpaužas visā tā smagumā. Bauslība cilvēku priekšā noliek dzīves ceļu un nāves ceļu.

Pāvils ļoti labi zina to iekšējo drāmu, kurā dzīvo katrs cilvēks, it īpaši, ja mēs cenšamies iet pa pilnības ceļu. Ar prātu un gribu cilvēks saprot un vēlas darīt labu saskaņā ar baušļiem, bet sastopas ar tieksmi, impulsu darīt ļaunu. Tas parāda, ka mēs esam vergi un mums ir vajadzīgs atbrīvojošs spēks, kura mums pašiem nav. Mēs neesam dzimuši personīgā vainas apziņā, bet mūsos ir grēka un kosmisko traucējumu pazīmes, un mēs ciešam no to sekām. Patiesībā, kā saka Pāvils: “Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rom 7:19). Cilvēks izjūt šo dramatisko pretrunu un jautā: kurš gan var atbrīvot mani no manis paša niecīgā, miesīgā “Es”, lai piedzīvotu jauno, dziedināto “Es”, kas priecē Dievu? Pāvils zina, ka Jēzus ir vienīgais žēlastības un izpirkšanas avots. Tāpēc viņš mudina mūs slavēt un pateikties Dievam kopā ar viņu, lai mēs varētu lūgt kopā ar psalmu teicēju, sakot: “Lai tava žēlastība ir man mierinājums,/kā tu pats teici savam kalpam!.../ Lai nāk man tava žēlsirdība,/ jo tava bauslība ir mana līksme! (Ps 119:76-77).

Tam, kurš uzticīgi ievēro likumu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neiekristu smagā lepnības grēkā, kā piemēram, templī esošais farizejs, kurš, nicinot citus, uzskatīja sevi par taisnu Dieva priekšā, un nonāca pretrunā ar to, ko saka Raksti: “Neviens no dzīvajiem nav taisns tavā priekšā” (Ps 143:2). Var arī būt tā, ka viņam nav drosmes spert nākamo soli, kur ved pati Bauslība. Tas, kurš ievēro baušļus, ir uz ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi, kā to parāda epizode, kur kāds vīrs Jēzum jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Lk 18:18). Kungs apstiprināja, ka jauneklis ir uz pareizā ceļa. Ir tā, ka šis ceļojums viņu bija aizvedis pie Jēzus, lai turpinātu savus meklējumus, jo pats Jēzus ir “ceļš” uz dzīvību (skat. Jņ 14:6) un “durvis”, lai ieietu valstībā (skat. Jņ 14:6). Kad Pāvils žēlastības gaismā to saprata, viņš nešaubījās sekot Jēzus ceļā ar visu savu spēku, ar visu sirdi un visu savu prātu. Bet jauneklim, kurš bija ļoti bagāts, nebija tik daudz drosmes.

Kad Jēzus uzrunā pūļus, kuri zina, kā ieraudzīt zīmes dabā ar savas pieredzes un inteliģences palīdzību, viņš pārmet tiem divus trūkumus: nespēju izprast pašreizējā laika zīmes un nespēju spriest, kas ir pareizi. Viņi var interpretēt hronoloģisko un meteoroloģisko laiku, bet viņi nespēj uztvert pestīšanas laika klātbūtni. Savā uzrunā Nācaretes sinagogā, citējot pravieti Isaju, Jēzus bija paziņojis, ka viņš atklāj Tā Kunga gadu, pestīšanas “šodienu”, kurā Rakstu apsolījumi tiek piepildīti (sk. Lk 4). Sākot no tā brīža, viss, ko Jēzus teica un darīja, bija nenogurstoša evaņģelizācijas misija. Daudzi cilvēki, kas Viņā klausījās un redzēja Viņa darbus, bija pārsteigti un, godinādami Dievu, sacīja: “Mēs šodien esam redzējuši brīnumainas lietas” (Lk 5:26). Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri Viņam vaicāja, vai Viņš tiešām ir Mesija, jeb viņiem ir jāgaida kāds cits, Jēzus atbildēja, norādot uz sava evaņģelizācijas darba augļiem: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Lk 7:22). Un, ja no vienas puses Jēzu vajā politiskās un reliģiskās autoritātes, varenie un zemju īpašnieki, kuri nepazīst grēku nožēlu un atsakās no jebkuras atgriešanās iespējas, no otras puses Viņš ir gandarīts sajust prieku un vienkāršību no tiem pazemīgajiem, kuri pieņem Viņa vārda gaismu un kļūst par Viņa mācekļiem, lai ienāktu valstībā. Tāpēc Jēzus, līksmojot Svētajā Garā, slavē un pateicas Tēvam, kurš ir paslēpis šīs lietas no mācītajiem un gudrajiem un ir tās atklājis mazajiem.

Tā kā likmes ir augstas, vajadzētu mazāk uztraukties par dabas parādību interpretēšanu un rūpēties par vēstures un Dieva laika uztveri. Šī pēdējā pieeja būtu mazāk kaitīga nekā tā, ko kritizēja Jēzus. Tā kā tas būtībā ir jautājums par mesiānisko atklāsmes žēlastību, to ir steidzami un izlēmīgi jāuzņem tieši tajā brīdī, kad tā sevi atklāj, lai pēc iespējas pilnīgāk atvērtos pestīšanas augļiem, ko tā nes. Tas var notikt tikai tad, ja brīvībā un paklausībā atsaucamies uz īpašajiem aicinājumiem uz atgriešanos, kurus Kungs izteica, esot ceļā uz Jeruzalemi. Jāpievērš pienācīga uzmanība arī šī laika īpašajām pazīmēm, kam Kristus klātbūtne piešķir absolūtu novitāti, piešķirot tam neticamu vēsturisku un garīgu nozīmi mūsu pestīšanas dēļ.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Ceturtdiena, 24. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Svētais Antons Marija Klarets, piemiņas diena

Rom 6:19-23

Ps 1:1-4,6

Lk 12:49-53

Šodienas liturģijas Svēto Rakstu teksti piedāvā kopīgu tēmu: brīvība, ko Dievs piešķir katram cilvēkam, kā mēs to izmantojam, un pienākumi, kas no tās izriet. Teksts no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem novelk skaidru līniju starp dzīvi, kas kalpo grēkam, un dzīvi, kas atrodas Kristus pakļautībā. Tas norāda arī uz katra ceļa galapunktu. Grēcīgu darbu galarezultāts ir nāve, un nāve nozīmē atdalīšanu bez iespējas atgriezties. Šāda atdalīšana ir pašu izraisīts liktenis tiem, kuri spītīgi izvēlas izslēgt Dievu no savas dzīves. Pāvila piedāvātais scenārijs pilnīgi atbilst Evaņģēlija scenārijam. Kopā ar tumšo Evaņģēlija noraidīšanas iespēju un no tā izrietošo nosodījumu, turpat līdzās ir arī plašais mūžīgās dzīves horizonts, kas balstīts Kristū Jēzū. Pāvilam, reliģisko priekšrakstu ievērošanas veterānam, kurš tos ievēroja kā ceļu uz pestīšanu, ir svarīgi atkārtoti uzsvērt, ka kopība ar Dievu caur Jēzus Kristus personu ir nepelnīta dāvana. Neviens nevar apgalvot, ka Dievs viņam ir kaut ko parādā. Pestīšana ir žēlastība, un cilvēce tiek aicināta to uzņemt un kultivēt.

Lūkas evaņģēlija lasījums, kaut īss, tomēr satur dinamisku vēstījumu, kas ir spēcīgs gan tonī, gan tēlos, tā ka neviens klausītājs nevar palikt vienaldzīgs. Pirmkārt, tas rada nenovēršamības sajūtu, kuras priekšā jāieņem sava nostāja. Dieva manifestācija Jēzus Kristus personā ir aizdedzinājusi liesmu cilvēces un atsevišķu cilvēku vēsturē. Bībelē uguns simbolizē pravieša pasludināto Kunga vārdu (skat. Jer 5:14, 23:29, Sir 48). Tā ir saistīta ar āmura tēlu, kas, atsitoties pret klinti (skat. Jer. 23:29), izsauc tūkstošiem dzirksteļu. “Uguni es esmu nācis mest uz zemi” (Lk 12:49). Lasījumā galvenā uzmanība tiek pievērsta kontrastējošajām atbildēm, kuras pamodina gan cilvēks, gan Jēzus vēsts: šķelšanās ne tikai starp svešiniekiem, bet pat vienas ģimenes locekļu starpā. Šeit tiek atgādināts Simeona pravietojums, ka šis bērns kļūs par “zīmi, kam runās pretī” (skat. Lk 2:34). Bet uguns tēls tiek arī izmantots Rakstos, lai sniegtu mierinājuma vēstījumu: “Kad caur uguni iesi, tu nesadegsi, liesma tevi neapsvilinās! (Is 43:2). Jānis Kristītājs kristīja ar ūdeni, bet Jēzus kristīs ar uguni (skat. Lk 3:16). Uguns mēļu veidā Svētais Gars nolaidīsies pār Baznīcu, kas Vasarsvētku dienā bija sapulcējusies augštelpā (skat. Apd 2:2-4). Uguns tiek izmantots arī kā tēls, lai izteiktu Dieva tiesu. Viss tiks pakļauts uguns pārbaudei, kas atdalīs graudus no pelavām. Tāpēc arī apustuļa Pāvila pamudinājums:

“Katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni” (1 Kor 3:10b-15)

Uguns, ko Jēzum vajadzēja atnest virs zemes, ir nepārprotami saistīta ar viņa kristībām. Gan Viņa kristībās, gan ciešanu notikumā tiks iedegta tā uguns, ko viņš ir nācis nest, tas ir, Gara dāvana. Tādējādi ar divām runas figūrām Jēzus apraksta gan Lieldienu noslēpumu, gan augļus, ko tas mums nes. Patiesībā Jānis Kristītājs jau bija paziņojis, ka tas, kurš nāks, būs varenāks par viņu, kāds, kura sandalēm siksnas viņš nebūs cienīgs atraisīt. Ja viņš kristīja ar ūdeni, lai sagatavotu Kungam ceļu, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu un atgriešanos, Visaugstākā Dēls nāca kristīt ar Svēto Garu un uguni, lai ikviena radība redzētu Dieva pestīšanu un viņa lielos brīnumus. Šī solījuma izpildi Lūka apraksta Apustuļu darbu grāmatā, izklāstot Vasarsvētku stāstu, kad Gars – Lieldienu dāvana nolaidās pār Baznīcu uguns mēļu veidā, iedvešot tai pravietisku spēku, lai tā sāktu evaņģelizācijas misiju.

Lūka noteikti ir bijis liecinieks daudziem ģimeņu konfliktiem savu misionāro ceļojumu laikā pa visu pasauli, gan evaņģelizējot kopā ar Pāvilu, gan ar citiem domubiedriem. Kā stāsta Apustuļu darbu liecības, daudzi no šiem konfliktiem notika sinagogās tāpēc, ka daži bija pieņēmuši labo vēsti, bet citi atteikušies to pieņemt. Pats par sevi saprotams, ka sinagogās rituālos piedalījās vienas un tās pašas ģimenes locekļi. Tas liek atcerēties citu Jēzus mācību, kur Viņš prasa no saviem mācekļiem lielāku mīlestību, nekā mīlestību, kas tiem ir pret saviem radiniekiem. Iemesls ir ļoti vienkāršs: Viņš ir mīlestības avots. Tas ir Jēzus, kurš mūs māca patiesi mīlēt, atdodot dzīvību par cilvēkiem, kurus mīlam. Mīlestība, kuru motivē tikai ģimenes saites, ir ļoti trausla. No otras puses, kļūstot par Jēzus sekotāju, es ne tikai iemācos patiesi mīlēt savu ģimeni, bet es arī atsakos no visas alkatības un liekulības, katras savtības un diskriminēšanas, atverot sirdi vispārējai brālībai, ar sirsnīgu mīlestību pieņemot dažādus cilvēkus no man atšķirīgas reliģijas, etniskās piederības, kultūras, ādas krāsas, sociālā stāvokļa – cilvēkus, kuri iepriekš priekš manis bija svešinieki. Bet tas var izraisīt naidīgumu no ģimenes un sabiedrības puses, kurai nepatīk atšķirīgais un kura atsakās pieņemt vēsti, kas var graut viņu tradīcijas un uzskatus. Viņi nesaprot šo jauno dzīvesveidu, kurš ir gan īsta garīgā, gan sociālā revolūcija, un noraida to. Kā saka pats Lūka: “Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā” (Lk 16:16).

Miers ir nemainīgs Jēzus diskursos (skat. Mt 5:9) un arī viņa uzvedībā, pat provokāciju un vardarbības priekšā. Viņš ir Miera Princis; viņš ir “mūsu miers” (Ef 2:14). Jēzus aicinātajiem ir jāizlemj, kur ir viņu saistības. Uguns, ko Jēzus piedāvā, sasilda sirdis īpaši tiem, kuri nezina, kurp doties. Lai viņš mūs pavada tāpat, kā slēptā veidā Viņš to darīja ar saviem mācekļiem ceļā uz Emmausu, kuri nogurdinošas un satraucošas dienas beigās viens otram jautāja: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk 24:32). Un tas bija jauns sākums, aicinājuma atjaunošana, kuru, neskatoties uz apustuļu svārstīšanos, Kungs nekad nebija atsaucis. “Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms” (Rom 11:29).

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Trešdiena, 23. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Svētais Jānis no Kapestrāno, izvēles piemiņas diena

Rom 6:12-18

Ps 124:1b-8

Lk 12:39-48

Viscaur savai vēstulei romiešiem Pāvils apgalvo, ka ir bezjēdzīgi paļauties uz Mozus likumu, jo tas neatbrīvo cilvēci, bet drīzāk to paverdzina un nosoda. Faktiski, pirms Mozus likuma nākšanas grēks un nāve jau bija pasaulē Ādama dēļ. Bet, tā kā likums vēl nebija atklāts un joprojām nebija priekšrakstu, nebija iespējams grēciniekiem piedēvēt viņu kritienus kā formālus pārkāpumus, kā arī viņiem nevarēja piemērot likumā paredzētās sankcijas. Tomēr saskaņā ar dabisko likumu, kas ierakstīts visu sirdīs, personīgā atbildība par grēku palika katram tāda pati. Tāpēc pēc bauslības saņemšanas jūdi tikai redzēja, kā palielinās viņu atbildība un līdz ar to arī viņu kļūdas.

Jūdu cerības bija tādas, ka pēdējās dienās, kad ieradīsies Mesija, viņš atnesīs jaunu bauslību vai jaunu bauslības interpretāciju. Šis trešais periods, ko Pāvils dēvē par “laika pilnību”, tika iesākts ar Kristus, Dieva Svaidītā, dzimšanu un Lieldienu noslēpumu. Pāvils māca, ka līdz ar Viņa atnākšanu mēs tikām atbrīvoti no bauslības, jo valdīt sāka Kunga Jēzus žēlastība.

Pāvils izlaiž stāstu par Noasu un to, ko tas varētu nozīmēt attiecībā uz derību, grēku un likumu, un viņš no Ādama pāriet tieši pie Mozus. Viņš plāno skatīt problēmu tikai Mozus bauslības kontekstā, jo tieši ar šo argumentu daži jūdi vai jūdu kristieši, viltus brāļi, traucēja viņa nodibinātajām kristiešu kopienām, cenšoties viņiem uzspiest apgraizīšanu kā kaut ko nepieciešamu, lai Dievs varētu tos izpirkt un glābt.

Tagad, kad Pāvils paziņo, ka Bauslība neapzināti bijusi grēka izplatības cēlonis un ka, pat ja netieši, tā izraisīja Dieva žēlastības plūdus pār grēcīgo cilvēci, viņš atver sevi daudziem jautājumiem un kritikai. Paredzot iebildumus, ko viņš varētu saņemt, Pāvils apstiprina, ka kristietis, kurš reiz iesaistījies Kristus Lieldienu noslēpumā, caur Viņa nāvi un augšāmcelšanos, nevēlas vairs neko kopīgu ar grēku un tā briesmīgajām sekām. Tas, ka Kristus attaisnošana visiem nes pestīšanu, dzīvību un brīvību, nenozīmē, ka grēcinieks var turpināt grēkot tāpat kā agrāk vai pat vēl vairāk, ļaunprātīgi izmantot savu brīvību Kristū, izaicinot Dievu parādīt savu žēlastību vēl vairāk. Autentisks kristietis sevi uzskata par mirušu grēkam un dzīvo vienīgi Dievam Kristū Jēzū. Tāpēc nebūdams vairs pakļauts bauslībai, bet gan žēlastības aizsargāts, kristietis tiek mudināts piedāvāt savu ķermeni un visu savu būtību tikai laba darīšanai, savstarpējai mīlestībai un taisnīgumam; viņš ir aicināts pilnībā sevi veltīt kalpošanai Dievam citu labā. Šī ir Baznīcas lielās evaņģelizācijas misija. Patiešām, pestīšana liek mums piedzimt no jauna, ļaujot Dievam mūs adoptēt kā savus bērnus, un nozīmē jaunas dzīves sākumu Svētā Gara gaismā.

Šī Pāvila mācība attiecībā uz bauslību pilnībā saskan ar Jēzus mācību. Pārvaldnieks, kurš ir pieļāvis kļūdu, nepaklausot sava saimnieka skaidram rīkojumam, tiks sodīts bargāk nekā kalps, kurš izdarījis to pašu kļūdu, nezinādams par spēkā esošajiem likumiem. Šī ir mācība, ko Apustulis skaidro savā vēstulē. Bauslība ir palielinājusi atbildību un līdz ar to arī vainu par pārkāpumu. Visi tie, kas ir saņēmuši reliģiska, sociāla, politiska, ekonomiska, juridiska vai militāra rakstura autoritāti un līdzekļus, saņems nopietnu sodu, ja viņi izmantos savu varu, lai ļaunprātīgi izmantotu, paverdzinātu vai apspiestu Dieva cilvēkus vai lai iznīcinātu viņu mājas, Dieva radību.

Pētera jautājums: “Kungs, vai tu šo līdzību stāsti tikai mums vai visiem?” (Lk 12:41) atver apvārsni kopienas nomoda dimensijai. Jēzus līdzība ir adresēta visiem baznīcas kopienas locekļiem, no kuriem katrs tiek aicināts katru dienu uzticīgi veikt savu uzdevumu, neatliekot neko uz rītdienu. Tiem, kam sabiedrībā piešķirta vadītāja loma, ir arī lielāka atbildība. Lielais izaicinājums kalpot Jēzum Kristum un viņa Evaņģēlijam, nevis to izmantot, galvenokārt attiecas uz kopienu vadītājiem. Tiem, kas sēž galda galā, jāpārliecinās, ka citi ir saņēmuši savu daļu, pirms viņi paši sevi apkalpo. Jēzus slavē godīgo un gudro pārvaldnieku - to, kurš nav pakļauts varas valdzinājumam un kurš pārvalda resursus, tiem nepieķeroties. “Laimīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu”(Lk 12: 43-44). Taisnīga un transparenta zemes lietu pārvaldība ir ļoti nozīmīgs jautājums mūsdienu pasaulē – pasaulē, kuru globālā mērogā šausta plēsonīga alkatība un kurā cilvēki bieži ir uzskatīti par mazāk vērtīgiem nekā produkti un lietas. “Bet, ja kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, sāks ēst un dzert un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tajā dienā, kad tas negaidīs, un tajā stundā, kad nezinās, un pāršķels viņu pušu un liks viņa daļu ar neticīgajiem” (Lk 12:45-46).

Šajos vārdos ir svarīgi pievērst uzmanību neuzticīgā kalpa attieksmei, kurš savā sirdī ir pārliecināts, ka Tā Kunga atnākšana ir tālu, kā arī pēdējai norādei uz “neticīgajiem”. Psalmos negudrība un neticība ir kā pāris: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav!” (Ps. 14:1; arī Ps. 53:2). Tiem, kas nolemj izslēgt Dievu no savas sirds, nebūs viegli uzņemt savus kaimiņus un atklāt viņiem dievišķo plānu. Evaņģēlijs paziņo, ka Kungs otrreiz atnāks kā tiesnesis, un visiem cilvēkiem būs jāatskaitās par savu dzīvi. Tas nav drauds. Dieva pedagoģijā Dievs mums sevi neuzspiež, baidīdams ar sodu. Kristiešu kopiena ir Tēva mājas, kur tiek svinēta dzīve un mīlestība. Tās ir mūsu izdarītās izvēles, kas novedīs pie atlīdzības vai izslēgšanas.

Svētā Pāvila un Evaņģēlija vīzijā un Kristus uzvaras pār nāvi pārliecības gaismā, ļaunums reprezentē nopietnu kristīgās misijas provokāciju. Cīņa, ko Kristus uzsāk ikviena mācekļa-misionāra sirdī, pateicoties Gara darbībai kristībās, ir kristīgās sludināšanas un liecības centrālā dimensija. Baznīcas misija, tieši tāpēc, ka to virza pārliecība par uzvaru un žēlsirdīgo mīlestību, nebaidās no cīņas pret ļaunumu visās tā formās. Ticīgajiem daudz ir dots, un no viņiem daudz ir arī prasīts - piedāvāt, pasludināt un dalīties, pateicoties skaidram un pārliecinātam paziņojumam, ka pestīšana no visa ļaunuma un nāves nāk tikai no Jēzus Kristus.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Otrdiena, 22. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Svētais Jānis Pāvils II, izvēles piemiņas diena

Rom 5:12,15b,17-19,20b-21

Ps 40:7-10,17

Lk 12:35-38

Šīs dienas liturģijā piedāvātais fragments no Pāvila vēstules romiešiem ir šīs vēstules centrālais teksts. Aiz apgalvojuma, ka cilvēkam jātiek atpestītam, slēpjas pārliecība, ka pārkāpums kaitē mūsu attiecībām ar Dievu. Nodemonstrējot, ņemot palīgā pieredzi un Rakstus, ka cilvēces pestīšana nāk no Dieva caur ticību Jēzum Kristum nevis no apgraizīšanas, apustulis sāk nodarboties ar “mūsu” kristīgo pieredzi.

Ja kāds sabojā draudzību, ievainojot savu draugu, viņa paša sirdī tiek radīts sajukums, kas tiks pārvarēts tikai tad, kad draugs viņu pieņems un atkal viņu apskaus, pieņemot viņa atvainošanos. Glābšana, saka Pāvils, ir iemesls un apstāklis, lai mēs dzīvotu mierā ar Dievu. Bet, lai draugi atgrieztos draudzībā, var būt nepieciešams kāds, kurš mediē starp abiem un pasaka vainīgajam, ka otrs vairs nedusmojas un gaida ar atvērtu sirdi. Un kad viss būs beidzies, saikne viņu starpā būs stiprāka un prieks būs lielāks nekā iepriekš. Tagad, Pāvils turpina, zinot, ka starpniekam Jēzum bija jāpiedzīvo daudz pazemojumu un ciešanu, lai mani atrastu un pārliecinātu uzticēties Tēva labestībai, kura mīlestību es nicināju, mana sirds ir dziļi pateicīga un gatava sadarboties ar prieku kopā ar viņu samierināšanas darbā, piedaloties viņa upuros, lai vēsti nodotu citiem.

Kā mēs varam apšaubīt šo mīlestību, jautā apustulis tautām, pēc visa, ko Dievs mums ir devis? Jēzus nāves vēsturiskajam notikumam ir teoloģiska ciešanu aizstāšanas nozīme: viņš nomira par mums, mūsu un visu vietā, par mums, kas bija novērsušies no Dieva. Citiem vārdiem sakot, tas, kurš saņēma misiju būt par mediatoru, kļūst par labu draugu, uzņemdamies visu ļaunumu, pie kura mēs bijām vainīgi, kad bijām vieni un maldījāmies. Šī ar neko nesalīdzināmā dievišķās mīlestības demonstrācija priekš mums mirdzēs vēsturē mūžīgi, izgaismojot tautu ceļu.

Pāvils ceļo tālu pa visu plašo pasauli, bez atpūtas un ar lielu prieku, dodot pats sevi, lai izplatītu šo labo vēsti. Jēzus neupurēja sevi tāpēc, ka mēs bijām jūdi vai grieķi, vergi vai brīvie, izglītoti vai neizglītoti, bagāti vai nabagi, vīrieši vai sievietes, bet vienkārši tāpēc, ka mēs bijām grēcinieki, kuriem vajadzīga piedošana. Un Viņa dāvana tika izsniegta bez mūsu nopelniem. Dievs nevēlas sodīt, bet gan bez mēra dot savu cildeno žēlastību.

Pēc tam, kad Dievs ir piepildījis šo vārdos neizsakāmo mīlestības noslēpumu, kas ir absolūti bez atlīdzības un universāls, nav iespējams, piebilst apustulis, ka Dievs nepabeigs mūsu pestīšanas darbu! Tāpēc pestīšanas pilnība attiecas uz nākotnes lietām, eshatoloģiskām vērtībām: slavēšanu un mūžīgo dzīvi. Tādā veidā miers un izlīgums, ko mēs saņemam “tagad” un ko bauda mūsu sirds, norāda uz turpmāku piepildījumu, jo tie ir ķīla dāvanām, kuras mēs saņemsim vēlāk.

Lai parādītu šīs atbrīvošanas trīskāršo raksturu - tas ir, no grēka, Bauslības un nāves, Pāvils apraksta cilvēka situāciju pirms un pēc Kristus, parādot Ādama nepaklausības sekas – tā “tēlu” kuram bija jānāk, paklausības sekas Kristum, jauno Ādamu. Pārdomājot Radīšanas grāmatā piedāvāto stāstu par cilvēces krišanu grēkā (Ādams), Pāvils izmanto teoloģisko patiesību, ko tas sniedz, sakot, ka cilvēces traģiskās verdzības cēlonis ir grēks. Radīšanas grāmatas etioloģiskais raksturs norāda uz grēku kā cilvēces vispārējo ciešanu (sāpes, ciešanas, nesaskaņas, vardarbība un nāve) cēloni. Ādama nepaklausība - gan individuāli, gan kolektīvi (skat. Rad 1:27) - ir ienesusi pasaulē aktīvu un postošu spēku.

Bet Jēzus Kristus ir atbrīvotājs. Caur viņu nāca izpirkšana un mūžīgā dzīvība visiem. Jēzus ir “otrais” Ādams, pretstats pirmajam. Pirmajam cilvēkam nebija ticības savam Radītājam; viņš nepaklausīja un pārrāva draudzību ar viņu. Bet Jēzus ir jaunais Ādams, absolūti uzticīgs un pilnīgi paklausīgs, kurš atdod savu dzīvību, lai atjaunotu mūsu draudzību ar Dievu. Šī antitēze uzsver Jēzus sniegtā labuma neizmērojamo pārākumu pretstatā Ādama nodarītajam postam. “Jo viena cilvēka pārkāpuma dēļ daudzi ir miruši, bet cik gan vairāk Dieva žēlastība un viena Cilvēka – Jēzus Kristus – dāvana žēlastībā pārpārēm ir nākusi pār daudziem” (Rom 5: 15). Kontrasts starp “viens” un “visi” izceļ Kunga Jēzus radītās jaunās draudzības saites universālo apmēru.

Evaņģēlija lasījuma galvenā tēma ir Kunga otrā atnākšana godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos, kā mēs apliecinām ticības apliecinājumā: “un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Periods, kas ticīgos atdala no šīs neizbēgamās satikšanās, ir aktīvu gaidu laiks. Vissvarīgākā Evaņģēlija fragmenta doma ir par kunga prombūtni, kurš pēc tam, kad ir uzticējis, lai viņa mantojums tiktu kultivēts un lietderīgi izmantots, atkāpjas, atstājot sevi atvērtu turpinājumam. Piedāvājot to kā Dieva darbības veidu, Jēzus ietver arī cilvēcei dotās brīvības noslēpumu; mēs varam izvēlēties, kā pārvaldīt dzīvības dāvanu bez fiziska spiediena, bez manipulatīvas klātbūtnes sajūtas.

Svētajos Rakstos lūgums “jūsu gurni lai ir apjozti” pirmo reizi atrodams Izc 12:11. Konteksts ir sagatavošanās Pashas mielastam pirms nāves eņģeļa atnākšanas un iziešanas no verdzības zemes. Pēc tam frāze kļuva par vispārpieņemtu formulu, lai norādītu uz aicinājumu kalpošanai, sekojot Jēzus piemēram: “Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; (Viņš) piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas” (Jn 13:1,4-5). Šajā žestā kalpošana Dieva vārdā ir paaugstināta līdz mīlestības sakramenta rangam Euharistijā, kas ļauj saņēmējam piedalīties Jēzus dzīvē (skat. Jņ 6: 30-58). Nav nejauši, ka ceturtais Evaņģēlijs padara Pēdējās vakariņas par kontekstu kāju mazgāšanas notikumam. Pēterim, kurš cenšas izvairīties no šādas sastapšanās, kas viņaprāt ir Mācītāja “necienīga”, Jēzus saka: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas” (Jņ 13: 8). Kāju mazgāšana otram ir žests, ko Mācītājs uztic saviem mācekļiem kā dzīvesveida piemēru, kas jānes visām tautām. Pēc Jēzus augšāmcelšanās patiesībā mācekļi tiek atrunāti turpināt skatīties uz debesīm; drīzāk viņi tiek mudināti doties misijā, lai piepildītu visu, ko Jēzus bija teicis un darījis, ar solījumu, ka Mācītājs atgriezīsies pie savējiem tādā pat veidā, kā bija no viņiem aizgājis (skat. Apd 1:11). Mēs gaidām ar apjostiem gurniem cerībā uz Mācītāja atgriešanos, tas ir, kalpojot saviem līdzcilvēkiem ticībā, sludinot un palīdzot viņiem piedalīties pestīšanā, kas mums tiek apsolīta Euharistijā.

Metafora par lampām, kas turpina degt (skat. Izc 27:20 un Lev 24: 2), gaidīšanu kvalificē kā rūpīgas uzmanības laiku. Acīmredzama mācītāja prombūtne var radīt kārdinājumu viņu aizstāt, maldīgi kļūstot par absolūto dzīves arbitru - gan savu, gan citu, un atdodot līdzekļus, kas uzticēti viņiem glabāšanā. No Dieva viedokļa gaidīšana ir kā atbilde mīlestības likumam. Mums, kas dzīvojam, ilgs gaidīšanas periods tikai palielina mūsu vēlmi tikties ar Dievu aci pret aci. Mums jābūt izturīgiem, lai uzņemtos nastu turēt beztermiņa solījumu. Ir svarīgi apzināties, ka visi mūsu dzīves gadalaiki, meklējot un darot Dieva gribu, ir kairos – labvēlīgs laiks, lai tiktu saukti uz mājām. Mūsu gatavība šim brīdim padarīs mūsu dzīves veiksmīgas.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.