Misiju mēnesis 2019

Piektdiena, 11. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Sv. Jānis XXIII, pāvests, izvēles piemiņas diena

Jl 1:13-15; 2:1-2

Ps 9:2-3,6,16,8-9

Lk 11:15-26

Šodienas Evaņģēlijs izgaismo tēmu par mūsu attiecībām ar Dievu un ievieš dubultu pārliecību: pirmkārt, ka neitralitāte nav iespējama, un, otrkārt, ka mācekļa dzīvē nav nekādu noteiktu stāvokļu, izņemot uzticību Dievam.

Cilvēka attiecības ar Dievu izpaužas kā ļaunuma noraidīšana un uzvara pār ļaunumu. Evaņģēlijs saista iepriekšējās lūgšanas tēmu (skat. Lk 11:1-13) ar Jēzus kā eksorcista darbību. Iepriekšējā pantā viņš mūs mācīja lūgt, lai nāk Dieva valstība; tagad Jēzus saka, ka valstība jau tuvojas un ka galvenā pazīme tam ir dēmonu izdzīšana. Interesantākais ir tas, ka, sekojot iepriekšējo pantu uzsvaram uz Jēzus attiecībām ar Tēvu, tagad Viņa pretinieki nepareizi skaidro iepriekš sacīto, apsūdzot Jēzu par slepenu sadarbošanos ar dēmonu valdnieku Belcebulu (skat. Lk 11:15). Tomēr Evaņģēlijs turpina apgalvot, ka Jēzus savas dziļās kopības ar Dievu dēļ spēj mazināt un izskaust ļaunumu, kas pastāv cilvēkos un viņu vidū.

Neitralitāte nav iespējama. Saskaroties ar cerību, ka ļaunums reāli var tikt mazināts un iznīcināts, neviens nevar palikt neitrāls, jo, kā saka Jēzus: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa” (Lk 11:23). Tāpēc, apņemoties nodrošināt Dieva valstības klātbūtni, mums jāpieņem lēmums būt Jēzus pusē, atrasties Viņa tuvumā; jo nedarīt labu tā, kā Jēzus to sludina, nozīmē, ka cilvēks jau zināmā mērā pieļauj ļaunu. Cīņā pret ļaunumu nav noteiktu stāvokļu, izņemot Jēzus Lieldienu uzvaru pār nāvi. Pamatnosacījums tam, lai mācekļi varētu pievienoties valstības veidošanai, ir pārliecība, ka zemes dzīves svētceļojumā nav nekādu noteiktu stāvokļu. Lai izskaidrotu šo domu, Lūka iepazīstina ar stāstu, kuru atrodam no 24. līdz 26. pantam. Šeit kļūst skaidrs, ka, piemēram, realitātes pārveidošana nenotiek tikai darot kaut ko labu, bet konsekventi darot labu; kā arī ka pielāgošanās ir veids, kā ļaut ļaunumam augt. Patiesi, kad nešķīstais gars atgriežas, šis cilvēks kļūst sliktāks nekā agrāk, jo viņš uzskatīja, ka ir atbrīvots uz visiem laikiem.

Māceklim-misionāram, tāpat kā Jēzum, ir jābūt iesaistītam cīņā pret ļaunumu. Tam vajadzētu būt vienai no galvenajām rūpēm, jo ​​tas skaidri parāda mūsu tēva-bērna attiecības ar Dievu un mūsu kopību ar Jēzu. Tomēr interesanti, ka būšana par lieciniekiem pieprasa, lai mācekļi konfrontētu paši savu cilvēcību. No vienas puses, viņiem jāapzinās, ka viņi ir spējīgi piedalīties Kunga misijā, pateicoties žēlastībai un savām pūlēm (skat. Lk 9:1-6; 10:1-16). Bet līdztekus šīm lielajām iespējām mācekļiem jāapzinās arī savi ierobežojumi: viņi tiek pārstāvēti Pētera personā kā grēcinieki (skat. Lk 5: 8) vai pat kā cilvēki, kuri ir pakļauti reliģisko vadītāju zaimojošajai kritikai. Būšana kopā ar Jēzu un piederēšana viņam ir tā, kas nosaka un atbalsta mūsu cīņu pret jebkāda veida ļaunumu.

Mēs varam teikt, ka Lūka nebaidās no realitātes. Aprakstot mācekļus, viņš uzsver ne tikai viņu tikumību un apņemšanos, bet arī viņu vājības un neveiksmes. Evaņģēlists, bet pāri visam Kungs Jēzus, zina, ka mūsu diženums slēpjas savu ierobežojumu atzīšanā, jo katram māceklim ir jāsaprot, ka viņš vienmēr turpina augt; viņš nekad nesasniegs, vismaz ne pašreizējā dzīvē, absolūtas uzvaras. Māceklis-misionārs vienmēr dzīvo nenoteiksmes formā: cenšoties mainīties, iesaistīties, mācīties. Tieši tad, kad mēs mēģinām dzīvot divdabī – esmu pārveidots, iesaistījies, izglītojies, mēs sākam kļūt pilni ar sevi, vēloties sevi glābt.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Ceturtdiena, 10. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Mal 3:13-20b

Ps 1:1-4,6

Lk 11:5-13

Šodienas evaņģēlija (Lk 11:5-13) centrā ir draudzības tēma. Evaņģēliji ir bagāti ar piemēriem, kā Jēzus draudzībā uzrunā citus cilvēkus. Svētais Lūka parāda līdzjūtīgu Jēzu, kurš tuvojas spitālīgajiem, paralizētajiem, grēciniekiem, nodokļu iekasētājiem, centurioniem, atraitnēm, dēmonu apsēstajiem, epileptiķiem – šis saraksts ir garš. Pats Jēzus ir labais samarietis (Lk 10:29-37) un līdzjūtīgais tēvs (Lk 15:11-32). Viņš stiepj pretī savu draudzības žēlsirdīgo roku dāsni un spontāni.

Arī Jāņa evaņģēlijs sniedz dziļas atziņas par Jēzu un draudzību. Jēzus draudzības mīlestība pret Mariju, Martu un Lācaru ir aprakstīta vienpadsmitajā nodaļā: “Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru” (Jņ 11: 5). Kad Jēzus tiek informēts par Lācara nāvi, viņš saka: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis” (Jņ 11, 11); un vēlāk, kad Jēzus raud par sava drauga nāvi, “jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!”” (Jņ 11, 36).

Pēdējo Vakariņu laikā, dodot mums mīlestības bausli mīlēt vienam otru, Jēzus saka: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju” (Jņ 15:13-16). Jēzus parāda savas draudzības-mīlestības dziļumu, mirstot par mums pie krusta. Kā atzīmē svētais Pāvils, “Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5: 8).

Ikviens ir aicināts piedzīvot, ka Jēzus ir draugs, katra cilvēka patiesi personīgs draugs. Draudzība ar Kristu nozīmē pieaugošu tuvību ar Mācītāju, kā arī dzīvi Kristū. Šāda dziļa draudzības dimensija atdzīvina mūsos Svēto Garu. Draudzība ar Kristu, pat slimībā un trauslumā, piedāvā mums spēku, kas gūst pārsvaru pār rūgtumu, dzīves nogurumu un jebkādu izmisumu. Draudzība ir “sirds lieta”, kurā, viens otram uzticoties, savstarpēji atklājam, kas atrodas sirds dziļumos. Draudzības izaugsme notiek caur savstarpēju sevis atklāšanu. Šajā procesā mēs esam iesaistījušies dziļākās attiecībās ar Dievu un savu tuvāko. Cilvēki tiks iedrošināti sekot Kristum, kad viņi redzēs, kā Viņa draudzība ir personīgi pārveidojusi mācekļus-misionārus, kas sludina un liecina.

Draudzība, par kuru mums stāsta šodienas evaņģēlijs, šķiet nepietiekama, lai iegūtu to, ko meklējam. Mums savu vajadzību jāpamato uzstājīgāk, lūdzot ticībā, un ar spēju dot tam, kurš lūdz, pat ja brīdis ir nepiemērots. Nenogurstoša uzstājība lūgšanā (skat. Lk 18:1) vienmēr pārbauda un stiprina ticību, kā arī draugu vai pat vecāku un bērnu attiecības. Lūgšanā minētie maizes klaipi un Svētais Gars piedāvā skaidru euharistijas un kristības saikni ar draudzību ar Jēzu un attiecībām ar viņa Tēvu. “Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem” (Rom 8:26-27).

Uzstājīgais lūgums pēc trīs maizēm, lai dalītos ar viesi, uzsver kopību, kas baro un rūpējas par savu tuvāko. Lūgšana, ja tā ir autentiska, atver draudzības attiecības ar Dievu arī pret tuvāko un virza mūs misijā. Mēs lūdzam savās un arī citu cilvēku vajadzībās caur Baznīcu, kas mēs kļūstam caur Tēva Garu un Euharistijas maizi, kurā mēs dalāmies. Mēs nekad nelūdzam tikai priekš sevis; tad tā nebūtu lūgšana. Mēs lūdzam, jo ​​tas palielina mūsu kopību ar citiem un paplašina robežas mūsu kopībai Jēzus.

Savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Gaudium Francisks uzsver: “Evaņģēlija prieks piepilda visu to sirdis un dzīves, kas sastapušies ar Jēzu” (1). Francisks turpina: “Tikai pateicoties Dieva mīlestības sastapšanai, vai atjaunotai sastapšanai, kura uzplaukst bagātinošā draudzībā, mēs esam atbrīvoti no mūsu šaurības un pārņemtības ar sevi. Šeit mēs atrodam visu mūsu evaņģelizācijas centienu avotu un iedvesmu” (8). Mēs esam “tie, kurus Jēzus uzaicina ar sevi draudzēties” (27). Pāvests Francisks tic, ka “mēs esam radīti tam, ko mums piedāvā Evaņģēlijs: draudzībai ar Jēzu un mūsu brāļu un māsu mīlestībai” (265). Mūsu misionāro ticību “jāuztur mūsu pašu pastāvīgi atjaunotajai pieredzei, baudot Kristus draudzību un viņa vēsti” (266).

Pāvests Francisks bieži izmanto vienkāršu un noderīgu misijas skaidrojumu: “Misija vienlaikus ir aizraušanās ar Jēzu un aizraušanās ar Viņa cilvēkiem” (EG 268). Tas nozīmē, ka katrs misionārs, kurš piedzīvo dziļu tikšanos ar Jēzu un personīgu draudzību, vēlēsies dalīties ar citiem šīs satikšanās augļos. Sākot no personīgas tikšanās ar Dievu, mēs vēlamies draudzēties ar citiem, daloties viņu draudzībā ar Kungu Jēzu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Trešdiena, 9. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Sv. Dionīzijs, bīskaps, un viņa biedri, mocekļi vai Sv. Jānis Leonards, priesteris

Jon 4:1-11

Ps 86:3-6,9-10

Lk 11:1-4

Tēvs Mūsu ir kas vairāk par lūgšanu; tas, kā teicis Tertuliāns, ir “visa Evaņģēlija apkopojums”, jo tajā mēs atrodam pamatprincipus, Jēzus mācekļu dziļākās cerības un būtiskākās vajadzības.

Lūkas evaņģēlijs vispirms piedāvā dāvanu – saukt Jēzus Kristus Dievu par “Tēvu”. Dieva uzskatīšana par Tēvu ir jau pazīstama Vecajā Derībā (skat. At 32:6, Mal 2:10, Jer 3:19, 31:9 un Ps 103:13), bet Dieva uzrunāšana tā, kā to dara Jēzus - ar īpašu maigumu un bērnam raksturīgu intimitāti, kurš iesaucas “Tēvs!”, ir kaut kas jauns. Mūsu Kungs pareizi sauc uz Dievu “Abba”, jo viņš ir mūžīgā Tēva Dēls. Jēzus, mācīdams saviem mācekļiem, kā lūgties, ticībā aicina viņus pievērsties Dievam kā mūžīgi žēlsirdīgam un bezgalīgi mīlošam Tēvam. Trešajā evaņģēlijā Tēvs Mūsu aizsākas brīdī, kad likuma zinātājs jautā Jēzum par to, kas jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi (skat. Lk 10, 25): izšķiroša ir atvērtība klausīties, tāpat kā žēlsirdīga attieksme visiem cilvēkiem – bez izņēmuma. Jēzus misija ticībā un lūgšanā mums paver Dieva tēvišķību kā attiecību pamatu vienam ar otru - kā brāļiem un māsām.

Viena no visdziļākajām cerībām, kas uzsvērta Tēvs Mūsu lūgšanā, ir Dieva vārda svētīšana. Tā ir patiesība, ka Dieva vārds pats par sevi ir svēts (skat. Lev 11:44, 19:2, Ps 33:21). Tomēr, cerība uz Dieva vārda svētīšanu norāda uz apņemšanos dzīvot kā cilvēkiem, kas Viņam pieder: “Turiet manus baušļus un pildiet tos … Nesagāniet manu svēto vārdu, lai es tieku svētīts Israēla dēlu vidū” (Lev 22:31,32). Saskaņā ar Vecās Derības tradīciju, kurā sakņojas Tēvs Mūsu lūgšana, labākais veids, kā Dieva vārds var tiek svētīts, ir tāds, ka tie, kas apgalvo, ka ir Dieva cilvēki, dzīvo saskaņā ar Viņa gribu.

Otrs cerības elements, ko piedāvā Tēvs Mūsu lūgšana, ir valstības atnākšana. Jēzus skaidri pasaka, ka viņa Tēva valstība ir klātesoša un arī aktīva vēsturē. Viņš paziņo, ka Dievs ienāk cilvēces vēsturē, lai aizsāktu jaunu laikmetu, kurā neviens nejutīsies viens un kurā mēs varam izveidot taisnīgāku pasauli, mierīgu un brālīgu sabiedrību, kurā cienīts tiek katrs cilvēks. Kad mēs sakām “lai nāk tava valstība”, mēs paužam cerību, ka Dieva griba īstenosies mūsu vidū kā žēlastība un vienlaikus arī kā pastāvīgs cilvēka brīvības un atbildības uzdevums.

“Tēvs Mūsu” pirmais lūgums Lūkas evaņģēlija versijā ir izteikts ar šādiem vārdiem: “mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas” (Lk 11:3). Šim lūgumam var būt divas nozīmes. No vienas puses, ņemot vērā, ka pastāv iespēja, ka varam aizmirst lūgt un pateikties, Tēvs Mūsu mums atgādina par nepieciešamību katru dienu lūgt Dievam ēdienu. No otras puses, mums nav jāsaka “mana maize”, bet “mūsu maize”, iespējams, lai uzsvērtu nepieciešamību dalīties tajā ar citiem: īsta dzīve ir kopības un dalīšanās auglis.

Otrais lūgums ir pēc piedošanas. Lūka paredz, ka, lai lūgtu piedošanu, ir godīgi jāatzīst, ka visi – visi bez izņēmuma pieļauj kļūdas un ka mums visiem vajadzīga dievišķa žēlastība (skat. Lk 5:8, 6:39-42). Sākot no šī pieņēmuma, trešais evaņģēlists piedāvā apzināties, ka Dieva piedošanas efektivitāte liek savukārt mums piedot citiem (skat. Mt 6:14-15). Dieva piedošana mums vienmēr tiek dota, tā tiek dota bez maksas. Tās efektivitāte katrā no mums ir atkarīga no mūsu vēlēšanās ļaut tai darboties mūsu dzīvē, attiecībās un mīlestībā.

Visbeidzot, Tēvs Mūsu lūgšana iepazīstina ar trešo lūgumu: “Un neieved mūs kārdināšanā” (Lk 11:4, skat. Jņ 17:15). Vispirms mēs atpazinām savu grēcīgumu, un tagad mūsu Tēvs palīdz mums augt apziņā par savu trauslumu, vājumu. Mēs nelūdzam Dievu, lai izvairītos no kārdinājumiem, bet gan, lai Viņš palīdzētu mums tos pārvarēt.

Lūgšana vienmēr ir pieredze attiecībām ar Dievu, tā ir satikšanās ar Jēzu Kristu Svētajā Garā. Tēvs Mūsu lūgšana, kas ir kā evaņģēlija kopsavilkums, piedāvā mums pamatkritērijus priekš šīs satikšanās un priekš misijas, kas tai seko. Žēlastība vērsties pie Dieva kā pie Tēva ļauj mums dzīvot kā māsām un brāļiem. Pienākums svētīt Dieva vārdu, ar Viņa žēlastību, mūs iesaista valstības veidošanā. Piedošanas svētība, ko mums piedāvā Dievs Jēzus Kristus, liek mums apzināties milzīgo nepieciešamību uzsākt un veicināt autentiskus izlīguma procesus, kas sniedz ne tikai piedošanas pieredzi, bet arī pamazām noved pie grēku izskaušanas.

Dieva tēvišķums, kas pilnībā atklāts Jēzū Kristū (skat. Jņ 12:45, 14: 9), padara misionāro mācekļu kopienu par īstu ģimeni, pie kuras Vārda un Euharistijas galda ikviens tiek aicināts. Jēzus, būdams Tēva sūtīts un atgriežoties pie Tēva, ar to padara savu misiju par mūsējo. Tā ir viņa Baznīcas misija pasaules pestīšanai (skat. Jņ 8). Ja tēvišķības pirmsākums meklējams Dievā (skat. Efez. 3:14-21), tad Viņa Dēla Baznīcā augšāmceltā Kunga gars caur kristību atjauno visus kā viena Tēva dēlus un meitas. Dieva valstība, ko Jēzus piepildīja savā Lieldienu noslēpumā (Pashā), savu sākumu un sēklu atrod šeit uz zemes savā svētceļnieku Baznīcā, kas ir kā universāls pestīšanas sakraments, ko Dievs Tēvs sniedz visiem cilvēkiem.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Otrdiena, 8. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Jon 3:1-10

Ps 130:1b-2,3-4ab,7-8

Lk 10:38-42

“Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” (Jon 3:2). Pēc dažām novirzēm Jonam tomēr nākas pildīt neatlaidīgo Dieva aicinājumu. Kungs par viņu nav aizmirsis, un atjauno viņa misionāra aicinājumu: šoreiz Jona no tā nevar izvairīties. Cik bieži mēs esam kā Jona, gatavi atrast attaisnojumus, lai izvairītos no mūsu misijas pienākumiem. Pasaule, kurā mēs dzīvojam un kurā esam sūtīti misijā, tik bieži ir pagāniska, ka Ninive ir atrodama pie katrām durvīm, katrā pilsētā un katrās krustcelēs, kurās nonākam. Jona piecēlās un, kā norāda Kunga vārds, devās uz Ninivi, īpaši lielu pilsētu: tās šķērsošanai bija vajadzīgas trīs dienas. Arī evaņģelizējamā pasaule mums šķiet milzīga, un mēs saskaramies ar šķietami necaurlaidīgu neticību. Mūsdienu lielā Ninive ir modernais dzīvesveids, patērētājsabiedrība, neprātīgā steigšanās pēc naudas un fiktīvas laimes.

“Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jņ 3:4). Mēs saprotam pravieša atturību, jo viņš runā ar tiem “sliktajiem pagāniem”, kurus viņš gribētu redzēt Dieva sodītus. Bet Dievs ir Dievs, pilns žēlsirdības pret saviem bērniem, un, kaut arī pravietis neuzticējās iespējai, ka viņi varētu atgriezties, Ninivieši radikāli pievērsās Dievam. “Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam” (Jon 3:5). Praviešu sludināšana daudzu gadsimtu garumā nebija pietiekama, lai atgrieztu Israēla tautu, taču šeit pietika ar vienas dienas sludināšanu, lai mainītu nocietināto Niniviešu sirdis. Tas ir Dieva brīnums: viņš vienmēr mūs pārsteidz mūsu pastorālajās gaidās. Pats Jēzus uz to atsaucas evaņģēlijā: “Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās; jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona” (Mt 12:41). Un Dievs viņiem parādīja žēlsirdību; vienkāršos vārdos tas nozīmē, ka Dievs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan atgriešanos (skat. Ez 33:11). Pat ja šķiet, ka Dievs draud ar sodu, tā ir mīlestība un tikai mīlestība, kas glābj ticībā. Pasaulei to šodien atkal jādzird pasludinātu.

Jona tiek sūtīts ieiet Ninives pilsētā, lai sastaptu niniviešus gan ar savu pravietisko klātbūtni, gan sludinot viņiem atgriešanos. Tēvs sūtīja Jēzu ieiet pilsētas sirdī, Martas un Marijas mājās. Prieks par negaidīto niniviešu atgriešanos Jona sirdī izraisa pretestību. Kalpošanas un klausīšanās prieks Mācītāja klātbūtnē padara Martu un Mariju par īstām māsām Jēzus misionārajā kalpošanā. Mājas sliekšņa šķērsošana nozīmē ienākt attiecību sirdī un kopā ar prieku un pieķeršanos atklāt brūces un ģimenes dzīves trauslumu. Mēs esam radīti no miesas, un tas mums atklāj katras dziļas attiecības, kurās esam saistīti ar tiem, kuru vajadzības mēs tiecamies risināt; Jēzum, kurš ir gan cilvēks, gan mūsu vēstures Kungs, piemīt īpašības, kuras ir ārkārtīgi tuvas mūsu sirdij. Pietiekami tuvas, lai ienāktu mūsu mājās. Jēzus, būdams ceļā uz Jeruzālemi, ceļā uz savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, ienākot Martas un Marijas mājās, šķērso viņu sirds slieksni.

Šis Betānijas nams, kurā mājo draudzība un mīlestība, atklāj mums Kristus cilvēcību, atsakoties palikt kā svešiniekam iepretim cilvēku ciešanām un grūtībām: viņš raud, klausās, mierina, sludina, noslauka asaras un piedāvā sevi kā ēdienu un dzērienu (Euharistijā). Tieši to nozīmē “ienākšana mājās”. Jēzus personīgā veidā ieiet Betānijas mājā. Viņš to dara kā draugs, iesaistot gan savu sirdi, gan savas attiecības ar dzīvajiem un mirušajiem (skat. Jņ 11). Misijā, kuru viņam uzticējis viņa Tēvs, Jēzus ļauj sevi iesaistīt pilnībā. Jēzus aicina mūs apgāzt ar kājām gaisā to, kā mēs domājam un rīkojamies: caur sievieti kā galveno figūru, kura ir satraukta un pārņemta ar kalpošanu, tiek piedāvāti jauni noteikumi par viesmīlību, ko misionāri-mācekļi rezervē Kristum, un par pestīšanu, kuru mēs izdzīvojam un komunicējam tālāk.

Martas un Marijas aicinājumi ir atšķirīgi, un tie viens otru papildina, taču tos virza viens un tas pats nodoms: atzīt tā cilvēka unikalitāti, kurš klauvē pie durvīm (skat. Atkl. 3:20). Tādējādi, šīs abas sievietes nepārstāv pretpolus, kā tas pārāk bieži tiek teikts. Kalpošana un klausīšanās tiek parādīta kā abpusēja, nevis pretēja rīcība misijā, kuru Jēzus uztic Baznīcai pasaules pestīšanai. Jēzus klātbūtne aicina mūs doties ceļā un ieiet katra cilvēka sirdī, klausoties Dieva Vārdu un brālīgi kalpojot, pasludinot Lieldienu augšāmcelšanos un svinot euharistisko izlīguma mielastu, kas rada kopību un vienotību. Tas viss notiek Betānijas namā, kur Jēzus drauga Lācara nāve ir kā iespēja mums šķīstīties un stiprināt mūsu pašu ieklausīšanos, mūsu pašu kalpošanu, mūsu pašu ticību Jēzus – mūsu Drauga un Kunga nāvei un augšāmcelšanās brīnumam.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Pirmdiena, 7. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Vissvētākā Jaunava Marija – Rožukroņa Karaliene, piemiņas diena

Jon 1:1-2:2,11

Jon 2:3-5,8

Lk 10:25-37

Lūka šo līdzību pasniedz plašākas epizodes kontekstā, kurā Jēzus sastopas ar likuma zinātāju, kurš uzskata, ka var viņu pārbaudīt. Jēzus jau tika pārbaudīts savas publiskās kalpošanas sākumā, kad Svētais Gars viņu veda tuksnesī un viņš tika velna kārdināts. Šī kārdinājuma laikā (skat. Lk 4: 2,12,13) trīs reizes ​​velns lika Jēzum pierādīt, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, lai pārliecinātos, vai Viņš paliks uzticīgs Dieva gribai. Trešajā “pārbaudījumā” Jēzus aizdzina velnu, noslēdzot savu cīņu ar sātanu ar šādiem vārdiem: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” (Lk 4:12).

Šodienas fragmentā no Lūkas Evaņģēlija ir teikts: “Kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt” (Lk 10:25). Tātad, uzmanīgs lasītājs, kurš ir redzējis Jēzu pierādām sevi kā patiesu Dieva Dēlu, zina, ka baušļu zinātājs cenšas darīt kaut ko tādu, ko pat velns nav varējis izdarīt un ko Jēzus ir skaidri aizliedzis darīt; ir daudz ticamāk, ka pārbaudīts tiks pats likumu zinātājs.

Līdzība par labo samarieti ir populāra un viegli priekšstatāma, taču šodienas Evaņģēlijs sākas ar paziņojumu, ka Jēzum tuvojas likuma zinātājs, lai Jēzu pārbaudītu. Mūsu pasaulē ir daudz laimes zinātnes ekspertu, kuri cenšas pārbaudīt evaņģēlija apustuļus mūsdienās. Ko mums jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi? Kā mēs varam sasniegt laimi? Mūsu atbildei nevajadzētu būt nekam citam tam, ko mācīja Skolotājs. Lai sasniegtu laimi, mums jāmīl Dievs no visas sirds, no visas savas dvēseles, ar visiem spēkiem, ar visu savu garu, un jāmīl savu tuvāko, kā sevi pašu. Mīli Dievu un savu tuvāko. Mīli Dievu caur citiem. Mīli kaimiņu, kā Dievs to vēlas! Bet kā tieši to izdarīt?

Jēzus sniedz mums piemēru, stāstot par labo samarieti. Lūka ir vienīgais evaņģēlists, kurš atstāsta tālāk šo neparasto stāstu no Jēzus mācības. “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku”: tas ir, viņš atstāja svēto templi, svēto pilsētu un devās uz perifēriju, zemes “padibeņa” virzienā. Jērika, kas atrodas netālu no Nāves jūras, faktiski bija viena no vienkāršākajām pilsētām pasaulē. Cilvēks atstāj Ciānas kalnu, lai nolaistos bezdibenī – pasaulīgas nedrošības un haosa vietā. Un paredzami, ka viņš nonāk laupītāju rokās. Tieši tādā situācijā ir mūsdienu cilvēks, kurš ir zaudējis ticību, kurš ir pametis svētumu un dienu no dienas grimst nenoteiktības un bezgalības dziļumā. Un pa ceļam ir zagļi, kas nolaupa viņam visu, atstājot viņu apdullinātu, vienatnē un visu pamestu. Diemžēl priesteris, ejot pa šo ceļu, paiet garām mirstošajam vīrietim un turpina savu ceļu. Tad garām iet levīts, kurš ierauga cilvēku, bet turpina savu ceļu. Tekstā nav norādīta viņa izcelsmes vieta; bet tāpat kā priesterim, viņam pietrūkst sirds pret mirstošo cilvēku. “Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja” (Lk 10:33-34). Samarietis kavē savu ceļojumu, lai parūpētos par svešinieku, savu brāli cilvēcē. Jēzus darīja tāpat, cildenā veidā, caur savu nāvi, kas nes pestīšanu. Viņš mūs mazgāja asinīs un ūdenī, kas pie Krusta plūda no viņa atvērtā sāna. Nākamajā dienā samarietis iedeva viesnīcniekam divas sudraba monētas, lūdzot viņu parūpēties par cietušo. Jēzus pie krusta samaksāja par mūsu dziedināšanu un glābšanu. Viņš ir gatavs atmaksāt visus parādus, ko mēs radām, ikdienā grēkojot. No visiem trim, laupītāju rokās nonākušā cilvēka tuvākais ir samarietis, kurš bija pret viņu līdzjūtīgs.

Ko šis stāsts māca mums, kas tiekam aicināti uz misiju? Efektīvi evaņģelizē tikai mīlestība. Tas nav jautājums par kādas reliģijas pielūgsmi, morāli vai likuma priekšrakstiem; tas ir jautājums, kā padarīt par Kristus tuvākajiem ievainotās sievietes un vīriešus, kurus satiekam savos ceļos uz Jēriku. Tas ir aicinājums pārliecināties, ka mūsu rūpīgi plānotajās programmās prioritāte ir dota rūpēm par ievainotajiem, kurus mēs sastopam savos ceļos. Tas ir par pirmās palīdzības sniegšanu ar līdzekļiem, kas mums ir: žēlsirdības eļļa un mīlestības vīns. Tas ir par cilvēces virzīšanu aizvien tuvāk Dieva labestībai caur ticību Kristum. Tieši ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās, arvien vairāk mūs iepazīstina ar Dieva darbības veidiem un pestīšanas kritērijiem. Samarietis ir labs nevis pats par sevi; viņš ir labs, jo domā un rīkojas tā, kā Jēzus būtu rīkojies šajā situācijā. Viņš ir labs, pateicoties Dieva labestībai, kuru mēs varam saņemt un sniegt tālāk caur ticību.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Svētdiena, 6. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa, C gads.

Hab 1:2-3; 2,2-4

Ps 95:1-2,6-9 2

Tm 1:6-8,13-14

Lk 17:5-10

Šodienas evaņģēlijs piedāvā nozīmīgu ticības apliecinājumu un īsu līdzību par mūsu kā Dieva kalpu lomu. Šīs divas atšķirīgās mācības Lūkas evaņģēlijā seko Jēzus pamācībai attiecībā uz grēku un piedošanu, un tās ved uz stāstu par Jēzus veikto desmit spitālīgo dziedināšanu. Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā nav skaidras, loģiskas saiknes starp Jēzus mācībām, kā arī starp mācībām un tām sekojošo dziedināšanas stāstu. Tomēr, apdomājot kristiešu aicinājumu uz misiju, mēs kļūstam par mācekļu sabiedrotajiem (kas šeit saukti par apustuļiem), kamēr viņi lūdz Jēzum: “Vairo mums ticību” (Lk 17: 5).

Uz lūgumu pēc lielākas ticības (nenoliedzami, svēts lūgums garīgai izaugsmei) Jēzus atbild, salīdzinot divas galējības un sakāmvārdā apvienojot mazas sinepju sēklas tēlu ar liela koka - zīdkoka tēlu. Izmantojot vienkāršu tēlu, viņš mudina mūs pacelties pāri parastai loģikai, piedāvājot domu, ka ticība nedarbojas pēc parastajiem cilvēciskiem kritērijiem, bet drīzāk parādās neizprotama cilvēka skatienam - kā zīdkoks jūras vidū. Ticība savos pamatos ir dziļa uzticēšanās Dievam un tam, kā Dievs darbojas. Iespējams, katrs misionārs, kam ir zināma pieredze, ir redzējis Dieva darbu augļus apstākļos, kas šķituši pilnīgi naidīgi pret jebkuru rezultātu. Šodienas Evaņģēlijs izaicina mūs ticēt Dievam ārpus cilvēciskās loģikas un iespējamās izpratnes robežām, tādējādi kļūstot vienotiem ar Dieva prātu, iztēli, loģiku un sirdi.

“Apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lk 17:5-6). Šeit tos divpadsmit, kurus Jēzus izvēlējās savas kalpošanas sākumā, Svētais Lūka sauc par “apustuļiem” (sk. Lk 6:12-16). Šis vārds nozīmē “sūtīts”. Kaut arī citi evaņģēliji šo terminu lieto tikai vienu reizi, lai apzīmētu konkrēto Jēzus mācekļu grupu, Lūka savā evaņģēlijā to izmanto sešas reizes un divdesmit astoņas reizes apustuļu darbos. Agrīnā baznīca apzinājās šo Divpadsmit personu tālāk-nenododamo privilēģiju; viņu pilnvaru un misijas autentiskums balstījās uz paša Jēzus personīgo izvēli. Viņš tos izvēlējās un sūtīja. Tāpēc šie apustuļi ir Augšāmceltā Kunga labās vēsts oficiāli liecinieki! Un tādēļ viņu ticībai uz Jēzu jābūt pietiekami lielai. Viņi ir priviliģētie Jēzus mācības un brīnumu liecinieki (skat. Lk 18:31), un tajā pašā laikā viņi ir trausli cilvēki, tādi paši kā mēs visi, kurus māc šaubas un kuriem pietrūkst ticības (skat. Lk 24: 11,25, 38-39). Tā ir viņu lūgšanas, kas adresēta Jēzum šodienas evaņģēlijā, motivācija: “Pavairo mūsu ticību” - ar pārliecību, ka Jēzus ir Dievs.

Ko tas nozīmē visiem mums, kas tiekam “sūtīti” šodien? Mums pazemīgi jāatzīst, ka mums vēl pietrūkst daudz ticības pasaules evaņģelizācijas misijai. Iespējams, Kungs mums nesaka: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu” (Lk 17: 6). Nav iespējams ar ticību pārvietot kalnus, ja mums pietrūkst šīs būtiskās ticības Kungam Jēzum – Jēzum, kas ir augšāmcēlies un dzīvo mūsos un mūsu Baznīcā. Kāda nozīme ir vēlmei iegūt ticību, kas pūļu priekšā dara brīnumus, vai dziedināšanas dāvanas, vai neparastas spējas, lai samulsinātu šodienas pagānus un kristiešus? Pats Jēzus savu laikabiedru un apustuļu klātbūtnē darīja daudzus, daudzus brīnumu, un tas viņu ticību nepalielināja. Pats svarīgākais ir iemantot pazemību, kāda bija apustuļiem, kas nepārtraukti lūdza Kungu nākt viņiem palīgā. “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” Tā izsaucās ar nešķisto garu apsēstā dēla tēvs (Mk 9:24, skat. Lk 9:37-43). Katrā Euharistijā, kad satiekamies ar augšāmcelto Kungu, lūgsim viņam ticību, kas nepieciešama, lai Viņu satiktu mūsu dzīvēs un mūsu pasaulē. Tikai nemitīga lūgšana, kas ir misijas dvēsele, padara ticību iespējamu.

Tūlīt pēc tam (skat. Lk 17:5-10) Lūkas evaņģēlijs konfrontē mūs ar scenāriju, kas aizgūts no ikdienas dzīves, lai piedāvātu mācību par apustulātu: lai arī cik brīnišķīgi būtu mūsu darba rezultāti, mēs vienkārši izpildām uzdevums, ko Dievs mums ir uzticējis. Jēzus laika ikdienas dzīvē saimnieka un kalpa lomas ir stingri noteiktas. Meistars pavēl, un kalps to izpilda. Tiek sagaidīts, ka kalps pēc lauksaimniecības darbiem pievērsīsies mājsaimniecības darbiem, pat neņemot pārtraukumu. No kalpa puses nevar nākt tādi iebildumi kā nogurums, izsalkums vai slāpes. Noteikti Jēzus vārdus nevajadzētu interpretēt kā senlaiku verdzības ekonomiskās institūcijas attaisnojumu; viņš vienkārši izmanto seno sociālo realitāti kā metaforu, lai izteiktu līdzību starp šo realitāti un mūsu kalpošanu Dievam.

Kad viņš uzdod retorisku jautājumu: “Vai saimnieks ir pateicīgs kalpam par to, ka ​​viņš izdarīja to, kas viņam tika pavēlēts?”, Jēzus uzrunā auditoriju, ieskaitot mūs, gaidot atbildi – protams, ka “nē”. Jēzus turpina, sacīdams, ka tad, kad mēs esam izdarījuši Dieva labā visu, kas no mums tika prasīts, mums būtu jāsaka: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums bija jādara”. Šī tēla pārspīlējums ir domāts, lai pedagoģiski pievērstu misionāru-mācekļu uzmanību ticības loģikai – svarīga ir nevis kalpošanas efektivitāte un lietderība, bet ticības auglīgums kā kopība ar Jēzu.

Caur mūsu pašu vārdiem un ikdienas dzīves pieredzi Jēzus mūs konfrontē ar faktu, ka atalgojums, ko sagaidām, ir nesamērīgs attiecībā pret realitāti. Tomēr samērīga ir izpratne par to, kas ir Dievs un ko mēs esam viņam parādā. Jēzus vēlas, lai mēs atzītu, ka Dievs no mums sagaida nopietnu un sirsnīgu apņemšanos darbam, uz kuru Dievs mūs aicina – misijai darīt Kristu zināmu pasaulē.

Pārējie divi šodienas lasījumi arī atspoguļo ticības un kalpošanas Dievam tēmas, bet no citiem aspektiem. Pravietis Habakuks, rakstīdams neilgi pirms ebreju tautas izraidīšanas no savas dzimtās zemes, sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, lūdz Dieva palīdzību iznīcības un vardarbības vidū. Atbildot, Kungs paziņo, ka daži cilvēki jūtas lepni, kaut arī viņiem trūkst “integritātes”, bet “taisnais no ticības dzīvos” (Hab 2:4). Habakuks uzsver, ka atšķirībā no tiem, kuri izmanto vardarbību un izraisa konfliktus, daži cilvēki uzticas Dievam. Tā ir tīra un vienkārša ticība, kas viņus izlīdzina ar Dievu.

Kad Pāvils satikās ar augšāmcelto Jēzu, izpratne par ticību, par kādu runā Habakuks, tika pārveidota. Viņš iepazina neparastus veidus, kādos Dievs mūs mīlēja, attālumus, kādus Dievs veica, lai mūs atgrieztu pareizās attiecībās ar Viņu. Pāvils redzēja, ka uzticēšanās Dieva radošajam spēkam darbojas arī pie mums - Kristū. Pāvils atklāja brīvību un ticību mūsu attiecībās ar Dievu, un tas viņu, un ikvienu ticīgo pēc viņa, mudina iet pasaulē, lai darītu citiem zināmu Dieva atjaunojošās mīlestības labo vēsti un lai paziņotu par Jēzus atpestīšanu nesošām Lieldienām.

Ticība ir jauns veids, kā redzēt, ka lietas ir vērstas uz Kristu. Ticība Kristum nes pestīšanu, jo Viņā mūsu dzīve kļūst radikāli atvērta mīlestībai, kas bijusi pirms mums; mīlestībai, kas mūs pārveido no iekšienes, darbojoties mūsos un caur mums. Tas ir skaidri redzams Svētā Pāvila skaidrojumā tekstam no Atkārtotā Likuma grāmatas, un šī ekseģēze ir vienota ar centrālo Vecās Derības vēstījumu. Mozus cilvēkiem saka, ka Dieva pavēle ​​nav nedz pārāk augsta, nedz pārāk tālu. “Netaujā savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, novest Kristu zemē, ne arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, uzvest Kristu augšā no mirušajiem” (Rom 10:6-7). Kristus nāca uz zemes un augšāmcēlās no mirušajiem; ar savu iemiesošanos un augšāmcelšanos Dieva Dēls aptvēra visu cilvēku dzīvi un vēsturi, un tagad Viņš caur Svēto Garu mājo mūsu sirdīs. Ticība zina, ka Dievs ir pietuvojies mums, ka Kristus mums ir dots kā liela dāvana, kas mūs iekšēji pārveido, mājo mūsos un tādējādi mums piešķir gaismu, kas izgaismo dzīves sākumu un beigas.

Tad mēs ieraugam atšķirību, kuru dod mums ticība. Tie, kas tic, tiek pārveidoti ar mīlestību, kurai viņi ticībā ir atvēruši savu sirdi. Viņu dzīves tiek paplašinātas un piepildītas tādēļ, ka viņi ir atvērušies šim pirmatnējās mīlestības piedāvājumam. “Tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal. 2:20). Lai “Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs” (Ef 3:17). Ticīgā cilvēka sevis apzināšanās tagad paplašinās otra klātbūtnē; tagad tā dzīvo šajā klātbūtnē, un tādā veidā – mīlestībā dzīve iegūst pilnīgi jaunu plašumu. Šeit mēs redzam Svēto Garu darbībā. Kristietis var redzēt Jēzus acīm un dalīties Viņa prātā, jo atrodas mīlestībā, kas ir Gars. Esot Jēzus mīlestībā, mēs zināmā veidā uztveram Viņa redzējumu. Neesot Viņa mīlestībā, bez Gara klātbūtnes nav iespējams Viņu atzīt par Kungu (sal. 1.Kor.12:3) (Pāvests Francisks, Lumen Fidei, 20-21).

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Sestdiena, 5. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Bar 4:5-12,27-29

Ps 69:33-37

Lk 10:17-24

Šodienas evaņģēlija lasījumā septiņdesmit (vai septiņdesmit divi) mācekļi ar prieku atgriežas no misijas, lai atskaitītos savam priekšniekam Jēzum par saviem pastorālajiem panākumiem: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” (Lk 10:17). Un Jēzus priecājas kopā ar saviem mācekļiem: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10:18). Kā Kristus mācekļi mēs esam saņēmuši varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un mums nekas nekaitēs (skat. Lk 10:19). Tas ir tas pats apsolījums, ko Jēzus dod visiem saviem mācekļiem: “Tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs” (Mk 16:18) Bet Jēzus mūs brīdina, ka misija būs smaga un grūta, taču ar Viņa Garu un Viņa žēlastību mēs vienmēr uzvarēsim pār pasaules ļaunajiem spēkiem. “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lk 10:20). Kristus māceklis var lepoties un priecāties par sava evaņģelizācijas darba panākumiem, taču šī prieka galvenajam iemeslam vajadzētu būt eshatoloģiskam. Mūsos ir jābūt pestīšanas priekam, cerības priekam: “Mans krietnais un uzticamais kalps…. ieej sava kunga priekā! (Mt 25: 21,23). Tas ir nederīgā kalpa prieks (skat. Lk 17:10), kurš izdarīja vien to, ko viņam vajadzēja darīt.

Mācekļiem patiesi rūp tas, ka viņu vārdi ir “ierakstīti debesīs” (Lk 10:20). Tā laika ebreju valodā tas nozīmēja, ka tos septiņdesmit (septiņdesmit divus), kas atgriezušies no misijas, Dievs ir atzinis par debesu valstības pilsoņiem. Šīs ir viņu patiesās mājas, valstība, uz kuru Jēzus liek uzaicināt arī tos, pie kuriem viņi tiek sūtīti. Tad, pēkšņi, sarunas laikā ar misionāriem-mācekļiem, Jēzus uzrunā vēl citu sarunu biedru – savu Tēvu debesīs. Kā tikko apstiprināti Dieva valstības pilsoņi, tie septiņdesmit - un mēs, kas viņus vērojam, esam dievišķas sarunas liecinieki. Mēs esam liecinieki dziļas lūgšanas brīdim starp Jēzu un viņa Tēvu. Jēzus pateicas Tēvam par viņa žēlsirdīgo gribu: lielie noslēpumi tiek atklāti “tiem, kas līdzinās bērniem”, nevis “gudrajiem un mācītajiem”, kuriem tie paliek apslēpti.

Vēsturiskajā kontekstā Jēzus misijā sūtītie mācekļi ir “bērni” ne tikai tāpēc, ka viņi gūst savu pirmo misionāro pieredzi, bet arī tāpēc, ka viņi, iespējams, nekad nebija saņēmuši formālu izglītību par Dieva lietām, kādu guvuši skoloti rabīni, rakstu mācītāji un citi tā laika ebreju vadītāji. Tas nenozīmē noliegt teoloģiskās formācijas vērtību, bet gan atzīt, ka sastapšanās ar Dievu vienmēr ir Dieva dāvana, un ka ticība Dievam ir katras misijas pamats.

Pēc tam Jēzus balsī komentē savu un Tēva attiecību dabu. Šajā fragmentā, kas līdzīgs citam pantam Mateja evaņģēlijā (sk. Mt 11: 25-30) un vairākiem Jāņa evaņģēlija tekstiem (skat. Jņ 3:35, 13: 3, 14: 9-11), Jēzus atklāj, ka starp Tēvu un Dēlu pastāv pilnīga savstarpēja vienotība un absolūta atvērtība vienam pret otru. Tas ir prieka un kopības avots, auglības un misijas pirmsākums.

Tieši šo attiecību dēļ Jēzum ir vara aicināt arī citus veidot attiecības ar Dievu, ienākt viņu dievišķajā kopībā. Šajā tuvībā mēs iepazīstam Dēlu kā to, kuru pazīst un mīl Tēvs, un Tēvu - kā to, kuru Dēls pazīst un mīl. Tie septiņdesmit, kas Jēzus vārdā aicināti mazināt ciešanas un apspiešanu, atrod savas misijas jēgu Tēvā un Dēlā – viņu mīlestības kopībā. Šodien, dzirdot šo Evaņģēlija vēsti, mēs turpinām būt aicināti ieiet dziļāk šajās attiecībās. Protams, tikai balstoties uz satikšanos ar Tēvu, kā Jēzus to mums atklāja, mums ir dota Dieva mīlestības dāvana, kuru misijā mēs varam piedāvāt citiem.

Šodien Dieva vārds mūs aicina ne tikai apsvērt dažādus misijas aspektus, bet arī aktīvi atklāt, ko šīs realitātes mums vēsta par Dievu. Kad mēs ticībā atpazīstam veidus, kādos Dievs nāk un darbojas mūsos, mēs varam ļaut viņa Garam caur mums veikt savu misiju pret citiem. Misionāru-mācekļu dziļā vienotība ar Jēzu Viņa mīlošajā, dievišķajā vienotībā ar Tēvu, dod prieku, aizrautību un dedzību misionārajām pūlēm. Tā vietā, lai priecātos par saviem panākumiem, misionāri-mācekļi priecājas par mīlestību un kopību ar savu Skolotāju un Kungu, kā arī par aicinājumu būt Dieva dēliem un meitām, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs.

Šādā izpratnē pāvests Francisks raksta apustuliskā aicinājuma Evangelii Gaudium 21. nodaļā: Evaņģēlija prieks, kas atdzīvina mācekļu kopienu, ir misionārs prieks. Septiņdesmit divi mācekļi to izjuta, atgriežoties no misijas (sal. Lk 10:17). Jēzus to izjuta, kad viņš priecājās Svētajā Garā, slavējot Tēvu par to, ka viņš ir atklājis sevi nabadzīgajiem un mazajiem (sal. Lk 10:21). To izjuta pirmie konvertīti, kas brīnījās, kad Vasarsvētku dienā dzirdēja apustuļus sludinām “katra dzimtajā valodā” (Apd 2:6). Šis prieks ir zīme, ka Evaņģēlijs ir pasludināts un nes augļus. Tomēr vēlme iet uz priekšu un dot, iziet no sevis un turpināt virzīties uz priekšu, sējot labo sēklu, paliek vienmēr. Kungs saka: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis” (Mk 1:38). Kad sēkla vienā vietā ir iesēta, Jēzus tur neuzkavējas, lai izskaidrotu lietas vai veiktu vēl citas zīmes; Gars Viņu virza, lai dotos uz citām pilsētām.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Piektdiena, 4. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Svētā Franciska no Asīzes piemiņas diena

Bar 1:15-22

Ps 79:1-5,8,9

Lk 10:13-16

Lai dziļāk izprastu to misiju, uz kuru ir aicināti visi kristieši, ir lietderīgi sākt ar Jēzus vārdiem no Lk 10:13-16 un tad pievērsties Bar 1:15-22 lūgšanai, tādējādi izgaismojot Dieva Izraēla vēsturi, kuru veido tie, kas pieder vēsturiskajam Izraēlam, kā arī tie, kas pievienojas Dieva Izraēlam caur ticību Kristum un kristību.

Diskursam, ar kuru Jēzus sūta savus mācekļus misijā, seko stingrs brīdinājums Horazīnas un Kapernaumas ciemiem Galilejā (skat. Lk 10:13-15). Šie palestīniešu ciemati bija redzējuši brīnumus, ar kuriem Jēzus bija pavadījis Dieva valstības sludināšanu (skat. Mt 11:21). Kapernaumā Jēzus bija spēris pirmos soļus, sludinot savu vēsti (skat. Lk 4:23), un parādījis Dieva valstības spēku (skat. Lk 4:31-41), un tieši tur viņš piedzīvoja Romas armijas centuriona ticību (sk. Lk 7:1-10). Filips, viens no Divpadsmit (skat. Jņ. 1:44, 12:21), nāca no Bētsaīdas. Jēzus izteiktais stingrais brīdinājums palestīniešu ciematiem, kur viņš bija darījis brīnumus un kur viņš sastapās ar pārsteidzošu ticības trūkumu, nebija galīgs, neatgriezenisks nosodījums. Savas runas beigās, sūtot mācekļus misijā, Jēzus vēlreiz apstiprina evaņģelizācijas misijas svarīgumu: evaņģelizēt un tikt evaņģelizētam ir pienākumi, no kuriem nevar izbēgt dievišķās tiesas priekšā, kas nav domāts kā ass nosodījums bez apelācijas iespējām, bet gan norāda uz galveno atskaites punktu laiku beigās (skat. Lk 10:14-15). Līdz tam durvis uz grēku nožēlu un atgriešanos vienmēr ir atvērtas, ejot pa dievišķās apredzības un žēlsirdības noslēpumainajiem ceļiem. Jēzus identificējas ar tiem, kurus viņš sūta, un brīdina, ka viņu atraidīšana nozīmē paša Dieva atraidīšanu, neatkarīgi no iemesla vai reliģiskās pārliecības, kas pie tā var novest (skat. Lk 10:16).

Bibliskā Izraēla trauma, kas sekoja pēc Babilonijas trimdas, ir konteksts, lai saprastu garo lūgšanu, kas piedēvēta Baruham grāmatā, uz kuras ir viņa vārds (skat. Bar 1:15, 3:8). Baruha lūgšana sākas ar novērojumu, ka viss, ko pravietis Jeremija bija pravietojis pirmās Babilonijas trimdas trimdiniekiem (skat. Jer. 29:4-23), bija piepildījies, un ka šis ir laiks, lai lūgtos, lai Babilonijas valdnieki dzīvotu ilgu mūžu, lai izraēlieši netiktu pakļauti turpmākai smagai atriebībai (skat. Bar 1:11-12), kā toreiz bija ieteicis pats Jeremijs (skat. Jer 29:5-7). Šeit būtiski apzināties grēka vēsturi, kas ietvēra visas bibliskā Izraēla paaudzes kopš tā atbrīvošanas no Ēģiptes (skat. Bar 1:15-22). To nepiekāpība, nevēloties klausīties Kunga balsi, izraisīja Izraēla trimdas katastrofu un Dieva klusēšanu, vai nespēju sadzirdēt Dieva balsi. Pārdomu centrā nav Izraēla stāvoklis un vēsture, bet gan Kungs. Un tā ir patiesa grēku nožēla, patiesais atgriešanās ceļojums.

Tas, kas notika vēsturē, nebūtu jāuzlūko kā Kunga prombūtnes rezultāts; kaut arī tas var būt saistīts ar starptautiskās politikas augstprātību, nežēlību un nesaudzīgumu, un tas principā būtu jāuztver kā viņa “taisnīguma” izpausme (Bar 1:15) un vēlme atsaukt Izraēlu atpakaļ tās aicinājuma centrā. Šī Dieva taisnīguma atklāšana ir paša Kunga dāvana, tāpēc to nedrīkst sajaukt ar vainas apziņu vai atkāpšanos, kad cilvēks atsvešinās, lai ko noskaidrotu savā dzīvē; tas ir arī pretstats protestam un Kunga galīgai pamešanai. Lūgšana sākas no tagadnes un sniedzas līdz bibliskā Izraēla pirmsākumiem (skat. Bar 1:15-16); trimdas katastrofa un trauma ietver visu tās vēsturi, kas izskaidrota, pirmkārt, ņemot vērā grēku pret Kungu un pret Kunga vārdu (sk. Bar 1:17-18). Kunga acīs “grēkot” nozīmē neveiksmi attiecību izveidošanā ar Viņu. Tā ir strukturāla traģēdija, kas notiek konkrēti, apzināti, bet arī bezrūpīgi, katru dienu “nepaklausot” Kungam un “neņemot vērā viņa balsi”, kas dzirdama arī viņa “priekšrakstos”. Bibliskais Izraēls nevar izgudrot veidu, kā izlikties, ka viņam ir attiecības ar Dievu. Baruha vārdi liek domāt, ka grēka un trimdas vēsturē piedzīvotā katastrofa pagānu acīs ir kompromitējusi pat izraēla ķēniņu, valdnieku un praviešu uzticamību (skat. Bar 1:16). Šī grēka un soda vēsture nav pēdējais vārds; Mozus mācība jau bija paredzējusi, ka, pieņemot aicinājumu uz atgriešanos, Kungs sapulcinās biblisko Izraēlu (skat. At 30:1-4). Stāsts par bibliskā Izraēla kļūšanu atkal par Dieva Izraēla tautu, ir arī stāsts par Baznīcu, kura, caur ticību Kristum, kļūst par Dieva Izraēla daļu. Tāpat kā Jēzus skarbais aizrādījums Galilejas pilsētām nav galīgs pamestības spriedums, līdzīgā kārtā bibliskā Izraēla trimda neiezīmē stāsta noslēgumu. Atgriešanās ceļojums, kuram vajadzētu nozīmēt personīgā un strukturālā grēka atzīšanu, vienmēr ir Kunga dāvana, taču pastāv risks to izkliedēt pārsteidzīgā pašapliecinājumā vai pielietojot tikai formālus un fundamentāliskus žestus, rituālus, formulas un frāzes, kuri nebūs pietiekami stipri evaņģelizācijas misijai.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Ceturtdiena, 3. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Neh 8:1-4a, 5-6, 7b-12

Ps 19:8-11

Lk 10:1-12

Ezras un Nehemija grāmatas ticības epikā apraksta svarīgus Dieva Tautas kopienas atjaunošanas mirkļus senajā tēvu zemē pēc Babilonijas trimdas. Nelaimju un ciešanu vidū Kunga plāns, kas jau tika paziņots Is 55: 12-13, tiek īstenots pat ar Persijas Ahemenīdu pagānu karaļa Kīra lēmumu; saskaņā gan ar 2 Hr 36: 22-23, gan Ezr 1: 1-4, Kīra politika attiecībā uz ebreju etniski reliģisko minoritāti ir paša Kunga vārda piepildīšana. Tomēr pat dažu trimdinieku atgriešanās netiek pasniegta kā lētas laimes epika. Kunga plāns tiek īstenots, vairākām karavānām atgriežoties no trimdas savā tēvu zemē, un „svētajā vēsturē” tas ir modelēts pēc Izraēla tautas atgriešanās Apsolītajā zemē gadsimtus pēc viņu izceļošanas no Ēģiptes (skat. Neh 8:17). Nehemija grāmatā tempļa un Jeruzalemes pilsētas atjaunošanas darbs tiek piepildīts caur kopienas reorganizāciju saskaņā ar likuma priekšrakstiem (skat. Neh 8:1-10, 40), kopienas locekļiem plaši līdzdarbojoties (skat. Neh 11:1; 12:26), “Dieva nama” iesvētīšanas svētkos (skat. Neh 12:27-43) un atjaunojot derības solījumus (skat. Neh 13:4-31).

Vārda liturģijas svinības Būdiņu svētkos ir izšķirošs solis pielūgsmes kopienas atjaunošanā tēvu zemē. Svētku pirmajā dienā vārda liturģija notiek ārpus telpām (skat. Neh 8:1-2), jo visa tēvu zeme ir svēta telpa, it īpaši Jeruzālemes pilsēta, un Tora ir vēl vairāk nozīmīga nekā templis un tā upuri. Priesteri un rakstu mācītāju Ezru ir jāredz un jāuzklausa visiem, jo viņš sludina Mozus likumu (skat. Neh 8:4). Citai cilvēku grupai – levītiem ir uzdevums lasīt Likumu un izskaidrot cilvēkiem tā nozīmi (skat. Neh 8:7-8). Vēlākās jūdu tradīcijas interpretēja darbības vārda “izskaidrot” nozīmi saistībā ar Bībeles teksta “lasīšanu” kā aizsākumu tradīcijai pārfrāzēt ebreju valodā lasīto biblisko tekstu aramiešu valodā (valodā, kuru vislabāk zināja no Babilonas atgriezušies trimdinieki), tas ir, kā sākums svēto tekstu komentēšanai (midrašs), lai meklētu Kungu caur Viņa vārdu. Ļaudis reaģē uz Kunga vārdu ar raudāšanu (skat. Neh 8: 9,11), kas ir patiesas grēku nožēlas pazīme, it īpaši par apziņu, ka ir grēkots pret paša Kunga svētumu, un saskaņā ar pravietisko valodu, ir nonicināta Viņa mīlestība un žēlsirdība. Ar Tā Kunga žēlastību Vārds ir sasniedzis visu sirdis un virza viņus uz atgriešanās ceļa. Šīs liturģiskās svinības atspoguļo daudz vairāk nekā sākotnējais vēsturiskais notikums; tās kļūst par ikonu katrai ticīgo paaudzei. Bēdas un raudāšana tiek pārveidota par priecāšanos par no jauna atklāto Kunga vārdu (skat. Neh 8: 9); tie, kas cilvēkiem ir izskaidrojuši šo vārdu, var un arī tiem vajag palīdzēt grēku nožēlu pārvērst priekā (skat. Neh 8:11). Saskaņā ar At 16:13-14 tradīciju – ražas svētku festivālā, kas kļūst par Būdiņu svētkiem, kas tiek svinēti, pieminot izceļošanu no tuksneša, tiek aicināts daļu ražas atdot nabadzīgajiem kopienas locekļiem. Tas ir pats zemes pārvaldnieks Nehemijs, kurš liturģijas laikā aicina svētku banketu dalīt ar tiem, kam nekas nav sagatavots (skat. Neh 8:10). Dalīšanās kā svētku kopības zīme ir prieka avots un apliecina, ka Kunga Vārds ir saprasts cilvēka prātā, sirdī un dzīvē (skat. Neh 8:12).

Jēzus aicina septiņdesmit vai septiņdesmit divus mācekļus, kas pārstāv katru no divpadsmit Izraēla ciltīm, pēc tam, kad viņš bija aicināja Divpadsmit (skat. Lk 9:1-6). Abas misijas papildina viena otru un sagatavo Jēzu viņa personīgajam ceļojumam. Gatavošanās misijai sastāv no piederības Jēzus mācekļu kopienai šī vārda plašākajā nozīmē, pat starp ne-ebrejiem; Dieva vārds ir paaugstināts paša Jēzus personā, līdzīgi kā Mozus bauslība bija kopienas priekšā Ezras un Nehemija laikā (skat. Neh 8:1). Sākotnējā savu mācekļu kopienā Jēzus pats sāk skaidrot Rakstus kā Evaņģēliju (skat. Lk 24:44-48), padarot Rakstu lasīšanas un skaidrošanas funkciju par būtisku Jēzus mācekļu kopienā (skat. Lk 24:25-35).

Uzticot mācekļiem misiju pasludināt Dieva valstību, Jēzus runā arī par šīs misijas metodēm: aprīkojumu un praksi (skat. Lk 10:1-11). Viņš piedāvā praktiskas vadlīnijas, daļēji ievērojot tā laika jūdu-palestīniešu kultūru, piemēram, iekļaujot “viesmīlības protokolu” (skat. Lk 10: 4-7; 1Moz. 18: 1-8), kā arī uzsverot neatliekamību un misijas absolūto prioritāti, respektējot tā laika kultūru (skat. Lk 10:4). Misiju veic daži, nevis liels skaits cilvēku (skat. Lk 10:2), un viņi ir pakļauti briesmām (skat. Lk 10:3). Viņi nes miera vēsti (skat. Lk 10:5, 24:36), kura aptver gan pašus evaņģelizētājus, gan tos, kuri tiek evaņģelizēti (skat. Lk 10:8-9a), un kuras mērķis ir “Dieva valstība” (Lk 10:9b): Kunga Jēzus ierašanās, viņa ceļojums (skat. Lk 10:1). Kā tas bija toreiz palestīniešu pasaulē, tā tas būs visās pasaules daļās un visos laikos. Pat Jēzus norādījumi par to, kā mācekļiem jāuzvedas, ja viņi tiek atraidīti, sludinot Dieva valstību, ir saistībā ar misijas prioritāti (skat. Lk 10:10-11); to pašu praksi pārņems Pāvils un Barnaba, saskaroties ar ebreju kopienas pretestību (skat. Apd. 13: 44-51).

Jēzus apliecina saviem misionāriem, ka pat tad, ja viņi tiek atraidīti, viņiem par to nav jāuztraucas – tas ir Kunga ziņā (skat. Lk 10:12). Jēzus noliegšana un vajāšana, kā arī Jēzus kā iespēja misionāriem-mācekļiem piedalīties sava Kunga ciešanu noslēpumā (Pashā), kur gan piedāvātais vēstījums, gan pasludinātā valstība, gan Viņa dievišķā-cilvēciskā daba un Mesijas un Pestītāja liktenis attiecas tikai uz vienu: izpildīt Tēva gribu pasaules glābšanas dēļ. Spriedums par pilsētu glābšanu, kas nāk caur Jēzus Kristu, un Dieva Valstības, kas ir klātesoša Dēla personā, pasludināšana paliek vienīgi Dieva ziņā. Neviens nevar nosodīt vai nolādēt (skat. Mt 13:24-43); misionāru mācekļiem jādeg ar tādu pašu aizrautību un mīlestību pret pasauli, lai visi tiktu glābti, dodoties meklēt vīriešus un sievietes no katras paaudzes, no jebkuras vietas un pilsētas, lai neviens nepalaistu garām pestīšanas Evaņģēlija pasludināšanu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Trešdiena, 2. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Svēto Sargeņģeļu piemiņas diena

Neh 2:1-8

Ps 137:1-6

Mt 18:1-5,10

Divi šodienas liturģiskie lasījumi (Neh 2:1-8 un Mt 18:1-5, 10) var tikt saprasti kā mūsu laika misionārā garīguma pamatizpausmes.

Nehemijs, kurš sākumā tiek iepazīstināts kā ķēniņa dzērienu devējs (skat. Neh 1:11b) Persijas karaliskajā galmā, savā sirdī nes dzīvu un sāpīgu atmiņu par Jeruzalemes iznīcināšanu (skat. Neh 1: 5-11); tas nav nostalģisks patriotisms, bet gan būtisks bibliskas lūgšanas aspekts Babilonijas trimdas un pēc-trimdas laikā (sk. Ps 137:5-6). Tas saskan ar vēstījumu par jauno izceļošanu no šīs trimdas, lai atgrieztos “tēvu zemē” (skat. Is 40:9-11). Tā ir daļa no Kunga plāna attiecībā uz Viņa tautu, pat izmantojot pagāna - Kīra, Persijas ķēniņa - autoritāti, kas tajā laikā bija viens no zemes varenākajiem (skat. Ez 1: 1-4). Nehemijs saprot, ka esot amatā Persijas impērijas galmā – ap 446. gada decembri pirms mūsu ēras, Artakserksa I valdīšanas laikā, gandrīz gadsimtu pēc Kīra izdošanas – viņa aicinājums vai misija būs Jeruzalemes atjaunošana šī izteikuma plašākā izpratnē: risināt konkrētas jūdu problēmas, kuriem tagad ir jāatjauno kulta un administratīvā kopiena Jūdejas provincē ar tās epicentru Jeruzalemē.

Nehemijs zina, ka, atrodoties imperatora galmā, viņš nevar atklāt savu ebreja identitāti, jo Persijas ķēniņam varētu rasties aizdomas, ka viņa bēdas par Jeruzālemes iznīcināšanu un pamešanu varētu būt kā katalizators apvērsuma kustībai vai darbībai etniskās reliģiskās minoritātes atbalstīšanai impērijā. Ķēniņa jautājums Nehemijam ir tiešs: “Ko tad tu gribi?” (Neh 2:4), it kā viņš zinātu Nehemija skumju iemeslu. Šis ebrejs Persijas galmā ir nobažījies, ka viņš varētu pateikt pārāk daudz: “Tad es pielūdzu debesu Dievu” (Neh 2:4). Sakāmvārdu grāmata patiesībā mums saka: “Cilvēks gan gudro savā sirdī, bet Kungs tam liek vārdus uz mēles” (Sak 16:1). Un šīs ticības gaismā Nehemijs var lūgt atļauju doties uz Jūdeju, lai strādātu pie Jeruzālemes atjaunošanas (skat. Neh 2: 5).

Patiesībā tagad viss virzās ātri – tā kā Kungs to ir iecerējis. Ķēniņš tikai jautā Nehemijam, cik daudz laika ir vajadzīgs viņa misijai Jūdejā; jau tagad viņa piekrišana ir skaidra (skat. Neh 2:6). Nehemijs turpina savu gudro pieeju, kas nepieciešama iecerētās misijas veikšanai, bet tagad tas ir Kungs, kas rīkojas (skat. Neh 2:8).

Šis “misionārs” rīkojās gudri naidīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja, bet ar apdomību un gudrību vien būtu par maz bez Kunga “vadošās rokas”. Tagad viņam būs jāsaprot palestīniešu pasaule, kurā viņam tagad būs jādzīvo, lai veiktu misiju, uz kuru Kungs viņu aicina.

Evaņģēlija fragments, kurā Jēzus mūs aicina līdzināties bērniem, izgaismo dziļumu tam pārveidošanās darbam, kas vajadzīgs pašā Baznīcā, lai mēs varētu veikt mūsu pašu misiju. Jēzus mācekļu kopienā šī misija var tikt sabojāta ar lepnuma un varas kārdinājumiem, kas ietērpti reliģiskā valodā (skat. Mt 18:1). Tā šī paša evaņģēlija nobeigumā, kur nosaukti grēki, kas neļauj mums sekot Jēzum viņa ceļā Jeruzalemi, pēc nesakārtotas seksualitātes izmantošanas (skat. Mt 19: 12) un pieķeršanās naudai (skat. Mt 19:16-26) seko pēdējais kārdinājums, kam visgrūtāk pretoties – vara, kas šķiet neizturams pat Jēzus mācekļiem (skat. Mt 20:20-28).

Lai misiju nesabojātu ar grēku, Jēzus piedāvā jēgpilnu žestu un būtisku apņemšanos: padarīt sevi mazu kā bērnu (skat. Mt 18: 2-4). Ikvienam, kurš jūtas aicināts misijai, ir nepieciešama dziļa atgriešanās: kļūt kā bērnam. Nevis kā bērniem tīri cilvēciskā nozīmē. Nehemijam jābūt īpašai un precīzai izpratnei par abām pasaulēm – par pasauli, kurā viņš atrodas un no kuras viņš dodas prom, un par pasauli, kurā viņš vēlas ieiet. Līdzīgā veidā katram Jēzus māceklim, kurš jūtas aicināts misijai, ir jābūt ticībai Dievam un pilnībā jāpaļaujas uz Dievu. Māceklim-misionāram jāprot tikpat dziļi uzticēties, kā bērni uzticas saviem vecākiem, pārliecināti par viņu mīlestību un aizsardzību un esot droši par tagadni, kas viņiem jau ir kā sākums nākotnei.

Tāda pati pieredze ir Jēzum kā sava Tēva Dēlam; viņš pilnībā apzinās realitāti, ir pilns uzticības un gatavības būt vienotam ar Tēvu. Tikai šādā veidā, pilnībā savienojoties ar Jēzu, mēs, kas esam mācekļi, varam tuvoties misijai, uz kuru esam aicināti. Kristietis, kurš patiesi ir kļuvis kā bērns Jēzus piedāvātajā izpratnē, no pieredzes iemācās, ka viņa misijas auglīgums ir Tā rokās, kurš uzmodināja Kristu no nāves un kurš viņu sūta. Bēdas tai kristiešu kopienai, kura šādu ticību uzskata par nenozīmīgu, to nicinot vai noraidot: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu” (Mt 18:10).

Kļūšana kā bērnam piešķir formu misionāra-mācekļa attiecībām ar Jēzu – Mācītāju un Kungu. Viņā māceklis atklāj savu kā Tēva bērna mīlestības aicinājumu un paklausības brīvību kā piederības zīmi ticībai un misijai. Kā dēls vai meita Dēlā, katrs māceklis ir misionārs, jo viņš tiek sūtīts sludināt labo vēsti, eņģeļu un dievišķo vēstnešu atbalstīts un pavadīts, kas viņu atver pārdomām, kas ir misijas pamats, un pasaules izaicinājumiem, par kuriem viņš sniedz liecību. Tāpat kā sargeņģelis, kuram ikviens no mums tiek uzticēts, bērns-māceklis Jēzū vienmēr redz Tēva seju, lai vienmēr un ikvienā ieraudzītu brāļa seju, māsas klātbūtni, lai mīlētu un lai glābtu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.